[pic] | EIROPAS KOMISIJA | Briselē, 2.6.2010 COM(2010) 284 galīgā redakcija ZAĻĀ GRĀMATA Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika {COM(2010) 285 galīgā redakcija}{COM(2010) 286 galīgā redakcija}{SEC(2010) 669} ZAĻĀ GRĀMATA Finanšu iestāžu korporatīvā pārvaldība un atalgojuma politika (Dokuments attiecas uz EEZ) 1. IEVADS ŅEMOT VēRā FINANšU KRīZES MēROGU, KO IZRAISīJA BANKAS Lehman Brothers sabrukums 2008. gada rudenī, kam par iemeslu bija tā saukto paaugstināta riska hipotekāro parādu neadekvāta pārvēršana vērtspapīros Amerikā, valsts iestādes visā pasaulē ir sākušas apšaubīt finanšu iestāžu reālo stabilitāti un to regulējuma un uzraudzības sistēmu atbilstību finanšu jauninājumiem globalizētajā pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs un Eiropā notika milzīga valsts finanšu līdzekļu iepludināšana (līdz pat 25 % no IKP), un to pavadīja spēcīga politiskā vēlme gūt visas iespējamās mācības no finanšu krīzes sekām, lai nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos nākotnē. Eiropas Komisija savā 2009. gada 4. marta paziņojumā[1], kurā ir piedāvāta reāla finanšu tirgu regulējuma un uzraudzības reglamentējošo noteikumu reformas programma, kuras pamatā ir Jacques de Larosière ziņojuma[2] secinājumi, paziņoja, ka i) tā, ņemot vērā finanšu krīzi, pārskatīs finanšu iestāžu, īpaši banku, noteikumus un praksi korporatīvās pārvaldības jomā un ii) vajadzības gadījumā izstrādās ieteikumus vai pat ierosinās reglamentējošus pasākumus, lai novērstu iespējamos korporatīvās pārvaldības sistēmas trūkumus ekonomikas galvenajā nozarē. Korporatīvās pārvaldības nostiprināšana ir stūrakmens, uz kura balstās Komisijas aizsāktā finanšu tirgu reformas un krīzes novēršanas programma. Ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez izpratnes par riskiem, ar kuriem uzņēmumam varētu nākties saskarties, un šādu risku pilnvērtīgas pārvaldības. Jacques de Larosière ziņojumā ir uzsvērts, ka ir ļoti svarīgi konstatēt, ka valdes, pildot uzraudzītāju pienākumus, bieži vien nav pilnībā izpratušas nedz riska, ar kuru tām bija jāsaskaras, būtību, nedz apjomu. Daudzos gadījumos akcionāri nav pareizi izpildījuši savus uzdevumus, pildot uzņēmumu īpašnieku funkcijas. Pat ja korporatīvā pārvaldība nav tieši atbildīga par krīzi, efektīvu kontroles mehānismu trūkums lielā mērā veicināja to, ka finanšu iestādes uzņēmās pārmērīgu risku. Šis vispārējais secinājums rada vēl lielāku satraukumu tāpēc, ka korporatīvā metode kā uzņēmuma pārvaldības veids pēdējos gados zaudēja daudzas pozitīvas iezīmes. Tādējādi ir jāpievēršas fundamentālajam jautājumam, proti, vai nu pastāvošā finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības sistēma nebija piemērota, vai arī tā netika pareizi īstenota. Finanšu pakalpojumu nozarē korporatīvajā pārvaldībā jāņem vērā citu ieinteresēto personu (noguldītāju, dzīvības apdrošināšanas polišu īpašnieku u.c.) interešu paritāte, kā arī finanšu sistēmas stabilitāte, jo tajā vienmēr ir iesaistītas daudzas puses. Tajā pašā laikā ir svarīgi nepieļaut morālo kaitējumu un nemazināt privāto dalībnieku atbildību. Līdz ar to valdes pienākums ir savā vadītajā iestādē akcionāru uzraudzībā noteikt virzību un jo īpaši definēt stratēģiju, risku profilu un pieļaujamo riska uzņemšanās apjomu. Šajā zaļajā grāmatā ietvertās norādes var papildināt ar normatīviem noteikumiem, kas pieņemti vai paredzēti finanšu sistēmas stiprināšanai, īpaši saistībā ar Eiropas uzraudzības sistēmas reformu[3], Direktīvu par „likumā noteikto pašu kapitālu”[4] un Maksātspējas II direktīvu[5], attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem, PVKIU sistēmas reformu un drošības fondu pārvaldītāju ( AIFM ) regulējumu. Nosakot prasības attiecībā uz korporatīvo pārvaldību, jāņem vērā arī iestādes veids (privāto klientu banka, investīciju banka) un, protams, arī iestādes lielums. Labas pārvaldības principi, kas piedāvāti apspriešanai šajā zaļajā grāmatā, galvenokārt ir paredzēti lielām finanšu iestādēm. Lai šos principus iedarbīgi piemērotu mazām iestādēm, tie ir jāpielāgo. Šī zaļā grāmata ir skatāma kopā ar Komisijas dienestu darba dokumentu (SEC(2010) 669) „Korporatīvā pārvaldība finanšu iestādēs: pašreizējās finanšu krīzes rezultātā gūtās mācības un iespējamais progress” . Minētajā dokumentā ir sniegts vispārējs priekšstats. Vēl ir jāuzsver, ka G-20 valstis pēc 2008. gada 15. novembra sanāksmes Vašingtonā ir, citu starpā, darījušas visu iespējamo, lai stiprinātu risku pārvaldību un kompensācijas pasākumus finanšu iestādēs[6]. Kā arī Komisija jau tagad vēlas paziņot, ka tuvākajā laikā pastiprināti pievērsīsies biržu sarakstos iekļauto sabiedrību korporatīvajai pārvaldībai kopumā un īpaši akcionāru vietai un lomai, pienākumu sadalei starp akcionāriem un valdi attiecībā uz vadības grupu kontroli, valdes sastāvam, kā arī uzņēmumu sociālajai atbildībai. 2. KORPORATīVāS PāRVALDīBAS UN FINANšU IESTāžU KONCEPTS SASKAņā AR TRADICIONāLO DEFINīCIJU KORPORATīVā PāRVALDīBA IR SAISTīTA ar attiecībām, kas pastāv starp uzņēmuma vadību, tā valdi, akcionāriem un citām ieinteresētajām personām, piemēram, darbiniekiem un to pārstāvjiem. Papildus tam tā nosaka uzņēmuma mērķu definēšanas struktūru, kā arī līdzekļus to sasniegšanai un panākto rezultātu uzraudzībai[7]. Ņemot vērā to darbību būtību un savstarpējo atkarību finanšu sistēmā, finanšu iestādes, īpaši bankas, sabrukums var radīt domino efektu attiecībā uz citām finanšu iestādēm. Tas savukārt var izraisīt tūlītēju kredītu nepieejamību un ekonomiskās krīzes iestāšanos finansējuma trūkuma dēļ, kā tas notika nesenās finanšu krīzes gadījumā. Minētās sistēmiskās krīzes dēļ valdības bija spiestas atbalstīt finanšu nozari, ieguldot valsts līdzekļus. Tā rezultātā nodokļu maksātājs ir neizbēgami kļuvis par personu, kas ir ieinteresēta finanšu iestāžu darbībā ar mērķi panākt finanšu stabilitāti un ilgtermiņa ekonomisko izaugsmi. Finanšu iestāžu kreditoru (noguldītāju, apdrošināšanas polišu īpašnieku vai pensiju plānu dalībnieku un zināmā mērā darbinieku) intereses var nonākt pretrunā ar akcionāru interesēm. Akcionāri gūst peļņu no akciju cenu paaugstināšanās un ienākumu maksimālas palielināšanas īstermiņā, un pārāk zems riska līmenis tos potenciāli interesē daudz mazāk. Savukārt noguldītāju un citu kreditoru uzmanības centrā ir finanšu iestādes spēja atmaksāt to noguldījumus un citus termiņaizdevumus, tātad — tās dzīvotspēja ilgtermiņā. Līdz ar to noguldītājiem piemīt tieksme dot priekšroku ļoti zemam riska līmenim[8]. Īpaši šo īpatnību dēļ, kas saistītas ar finanšu iestāžu darbību, vairākums minēto iestāžu tiek ļoti stingri regulētas un uzraudzītas. To pašu iemeslu dēļ finanšu iestāžu iekšējā pārvaldība nedrīkst pārvērsties par vienkāršu akcionāru un vadības interešu konflikta problēmu. Līdz ar to ir jāpieņem noteikumi finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības jomā, lai ņemtu vērā minēto uzņēmumu specifiskumu. Īpaši svarīga loma labas finanšu iestāžu pārvaldības prakses īstenošanā ir uzraudzības iestādēm, kuru uzdevums uzturēt finanšu stabilitāti sakrīt ar noguldījumu un citu kreditoru interesēm kontrolēt finanšu sektora riska uzņemšanos. Dažādos juridiskos instrumentos un starptautiska un Eiropas līmeņa ieteikumos, kas piemērojami finanšu iestādēm un jo īpaši bankām, jau ir ņemtas vērās minētās finanšu iestāžu īpatnības un uzraudzības iestāžu loma[9]. Tomēr pastāvošo noteikumu un ieteikumu pamatā galvenokārt ir uzraudzības apsvērumi, un to uzmanības centrā ir atbilstīgu iekšējās kontroles, riska pārvaldības, revīzijas un atbilstības finanšu iestāžu iekšienē struktūru esamība. Nesenā finanšu krīze ir parādījusi, ka tas nav traucējis finanšu iestādēm uzņemties pārmērīgu risku. 3. KORPORATīVāS PāRVALDīBAS TRūKUMI UN VāJāS VIETAS FINANšU IESTāDēS KOMISIJA UZSKATA, KA EFEKTīVA KORPORATīVāS PāRVALDīBAS SISTēMA, PAPILDINāTA AR KONTROLES UN OPOZīCIJAS MEHāNISMIEM, PALIELINāS GALVENO IEINTERESēTO PERSONU ATBILDīBAS SAJūTU FINANšU IESTāDēS (VALDE, AKCIONāRI, VADīBA U.C.). Diemžēl Komisija ir konstatējusi, ka finanšu krīzes un tās nopietno ekonomisko un sociālo seku dēļ ir nopietni iedragāta uzticēšanās finanšu iestādēm, īpaši turpmāk minētajās jomās un attiecībā uz turpmāk minētajām pusēm. 3.1. Interešu konflikta jautājums Jautājumi, kas tiek uzdoti par interešu konflikta jēdzienu un tā pārvaldību, nav nekāds jaunums. Faktiski tas vienmēr tiek uzdots ikvienā organizācijā vai uzņēmumā. Tomēr, ņemot vērā sistēmisko risku, darījumu apjomu, piedāvāto finanšu pakalpojumu daudzveidību un lielu finanšu grupu sarežģīto struktūru, tas ir īpaši aktuāls finanšu iestāžu gadījumā. Interešu konflikta risks var rasties dažādās situācijās (nesavietojamu funkciju pildīšana vai darbību veikšana, piemēram, konsultāciju sniegšana ieguldījumu jautājumos un ieguldījumu fondu pārvaldība vai sava konta pārvaldība, pilnvaru nesavietojamība attiecībās ar dažādiem klientiem/ finanšu iestādēm). Minētie problēmjautājumi var rasties arī finanšu iestādes un tās akcionāru/ieguldītāju attiecībās, īpaši ja pastāv savstarpēja līdzdalība vai tirdzniecības attiecības starp institucionālo ieguldītāju (piemēram, ar mātes uzņēmuma starpniecību) un finanšu iestādi, kurā tas veic ieguldījumu. Kopienas līmenī DFIT direktīva[10] ir solis uz priekšu pārredzamības ziņā, jo tā ietver īpašu nodaļu par atsevišķiem minētā problēmjautājuma aspektiem. Tomēr, ņemot vērā informācijas nesimetriskumu starp ieguldītājiem un akcionāriem, no vienas puses, un attiecīgo finanšu iestādi, no otras puses (minēto līdzsvara trūkumu pastiprina finanšu iestāžu piedāvāto pakalpojumu sarežģītība un ļoti lielā daudzveidība), var tikt apšaubīts, vai tirgi spēj efektīvi identificēt un uzraudzīt dažādas interešu konfliktu situācijas attiecībā uz finanšu iestādēm. Turklāt, ņemot par paraugu CEBS , CEIOPS un CESR komitejas kopējo ziņojumu par iekšējo pārvaldību[11], ir jāpievērš uzmanība tam, ka nav saskaņots to noteikumu par interešu konfliktiem saturs un nianses, kas tiks piemēroti dažādām finanšu iestādēm un saskaņā ar kuriem tām jāpiemēro DFIT direktīvas, direktīvas par „likumā noteikto pašu kapitālu”, PVKIU direktīvas[12] vai Maksātspējas II direktīvas noteikumi. 3.2. Korporatīvās pārvaldības principu efektīvas īstenošanas problēma finanšu iestādēs Saskaņā ar vispārējo uzskatu [13] pastāvošie korporatīvās pārvaldības principi — neatkarīgi no tā, vai tie ir ESAO principi, Bāzeles komitejas ieteikumi banku vai Kopienas tiesību aktu jomā[14] — jau zināmā mērā aptver finanšu krīzes parādītos problēmjautājumus. Turklāt finanšu krīze ir parādījusi, ka korporatīvās pārvaldības principi reāli nav efektīvi finanšu pakalpojumu nozarē, īpaši attiecībā uz bankām. Šai situācijai tiek piedāvāti vairāki skaidrojumi: - pastāvošajiem principiem ir pārāk plašs piemērojums, un tie nav pietiekami precīzi. Līdz ar to finanšu iestādēm ir pārāk plašas iespējas to interpretācijā. Šā iemesla dēļ tos būs grūti īstenot praksē, un vairumā gadījumu to izmantojums būs tikai formalitāte (t.i., „ievilkt ķeksīti”), nenovērtējot tos kvalitātes ziņā; - nav skaidri nodalītas lomas un pienākumi attiecībā uz īstenošanu finanšu iestādēs, kā arī uzraudzības iestādē; - korporatīvās pārvaldības principi ir juridiski pēc būtības: vienkārši starptautisko organizāciju ieteikumi vai korporatīvās pārvaldības kodeksa noteikumi, kas nav obligāti ievērojami, korporatīvās pārvaldības problemātika, kuru uzraudzības iestādes ir atstājušas novārtā, pārbaužu nepilnības attiecīgajā jomā, biedējošu sankciju trūkums — visi minētie elementi ir veicinājuši to, ka finanšu iestādes nav efektīvi īstenojušas korporatīvās pārvaldības principus. 3.3. Valdes[15] Finanšu krīze ir nepārprotami parādījusi, ka finanšu iestāžu valdes nav uzņēmušās vadošo foruma vai izpildvaras lomu. Līdz ar to valdes nespēja efektīvi īstenot virzības kontroli un veikt tām validācijai iesniegto pasākumu vai stratēģisko virzienu kritisku analīzi. Komisija uzskata, ka to nespēja aptvert, izprast un, visbeidzot, pārvaldīt risku, kuram tika pakļautas to finanšu iestādes, bija viens no šīs finanšu krīzes pamata cēloņiem. Tās pieļaušanu ir veicinājuši vairāki iemesli un faktori: - - valdes locekļi, īpaši direktori, kuriem nav izpildvaras, neieguldīja nedz vajadzīgās pūles, nedz laiku savu uzdevumu veikšanā. Vairāki pētījumi ir skaidri parādījuši, ka bieži vien visuresoša un reizēm autoritāra ģenerāldirektora gadījumā direktoriem, kuriem nav izpildvaras, tehnisko zināšanu un/vai nodrošinājuma trūkuma dēļ nav iespēju apstrīdēt vai vismaz likt pārskatīt piedāvātos virzienus vai secinājumus; - valdes locekļi bieži vien nepārstāv pietiekami daudzveidīgas jomas. Komisija, tāpat kā vairākas valsts iestādes, konstatē, ka nav ievērota daudzveidība un neviendabība attiecībā uz vīriešu un sieviešu līdzsvaru, sociālo izcelsmi, kultūru, izglītību; - valdes, jo īpaši to priekšsēdētājs, nav veikušas nopietnu veiktspējas novērtējumu gan attiecībā uz to locekļiem, gan valdi kopumā; - valdes nav pratušas vai vēlējušās atbilstīgi nodrošināt risku pārvaldību un uzraudzīt pārmērīgu riska uzņemšanos; - valdes nav pratušas atpazīt dažu risku sistēmisko dabu un līdz ar to pietiekami informēt par to attiecīgās uzraudzības iestādes. Tādējādi, lai gan pastāvēja efektīvs dialogs, darba kārtībā reti tika iekļauti ar korporatīvo pārvaldību saistīti jautājumi. Komisija uzskata, ka minētie nopietnie trūkumi vai disfunkcijas rada būtiskas šaubas par iecelšanas procedūru kvalitāti. Viens no valdes kvalitatīvas darbības priekšnosacījumiem ir tās sastāvs. 3.4. Risku pārvaldība Risku pārvaldība ir viens no korporatīvās pārvaldības pamatelementiem, īpaši attiecībā uz finanšu iestādēm. Daudzas lielākās finanšu iestādes ir piedzīvojušas sabrukumu, jo tās neievēroja elementārus kontroles un risku pārvaldības noteikumus. Turklāt finanšu iestādes neprata izmantot holistisku pieeju risku pārvaldības jomā. Kopumā galvenie trūkumi vai nepilnības ir šādi: - risku pārvaldības ķēdē iesaistīto personu neizpratne par risku un par riska produktu izplatīšanu atbildīgo darbinieku zināšanu trūkums[16]; - pilnvaru trūkums attiecībā uz risku pārvaldības funkciju. Finanšu iestādēm ne vienmēr ir piešķirtas pilnvaras veikt risku pārvaldību un pietiekamas tiesības ierobežot personu, kas uzņemas risku/ komersantu darbības; - zināšanu trūkums vai nepietiekami daudzveidīgas zināšanas par risku pārvaldību. Pārāk bieži tiek uzskatīts, ka zināšanas, kas vajadzīgas risku pārvaldībai, aprobežojas ar atsevišķu kategoriju — prioritāriem — riskiem un neaptver visu uzraugāmo risku spektru; - nepietiekama reāllaika informācija par riskiem. Lai panāktu pēc iespējas mazāku ietekmi uz iesaistītajām personām, visos finanšu iestādes līmeņos jānodrošina skaidras, pamatotas un ātras informācijas aprite riska jautājumos. Diemžēl nav sekmīgi īstenotas procedūras informācijas atjaunināšanai attiecīgajā līmenī. Turklāt informācijas rīki risku pārvaldības jomā ir obligāti jāatjaunina, tostarp visattīstītākajās un progresīvākajās finanšu iestādēs, jo informācijas sistēmas aizvien ir pārāk neviendabīgas, lai varētu īstenot raitu pastāvošo risku konsolidāciju, un dati nav pietiekami saskanīgi, lai būtu iespējams efektīvi un reāllaikā sekot līdzi grupas saistību norisēm. Tas attiecas ne vien uz ļoti sarežģītajiem finanšu produktiem, bet arī uz visa veida riskiem. Komisijai īpašas bažas rada nepilnības jeb iepriekšminētie trūkumi. Tie parāda to, ka nav pilnvērtīgas kultūras risku pārvaldības jomā, turklāt tās nav visos atsevišķu finanšu iestāžu līmeņos. Attiecībā uz pēdējo punktu finanšu iestāžu vadītājiem ir īpaša atbildība, jo, lai izveidotu pilnvērtīgu kultūru risku pārvaldības jomā, ir svarīgi panākt, ka viņi paši kļūst par piemēru šajā jomā. 3.5. Akcionāru loma Ir jāsecina, ka finanšu krīzes dēļ ir ievērojami sašķobījusies uzticēšanās akcionāru modelim, kas ietekmē uzņēmuma ilgtermiņa dzīvotspēju. Ekonomikas „finansializēšanas” ietekmē, pateicoties pieaugošajam finansējuma/kapitāla iemaksu avotu skaitam, ir radušās jaunas akcionāru grupas. Nereti šķiet, ka tās izrāda niecīgu interesi par to uzņēmumu/finanšu iestāžu pārvaldības ilgtermiņa mērķiem, kurās tās iegulda līdzekļus, un tieši šīs grupas var ierosināt uzņemties pārmērīgu risku, jo tām ir salīdzinoši — vai pat ļoti — šaurs skatījums uz ieguldījumiem (pa trimestriem vai semestriem)[17]. Šajā ziņā vadītāju interešu pielāgošana minētajām jaunajām akcionāru grupām ir pastiprinājusi riska uzņemšanos un daudzos gadījumos veicinājusi pārmērīga atalgojuma noteikšanu vadītājiem, par pamatu nosakot uzņēmuma/finanšu iestādes darbības vērtību īstermiņā un nosakot to par vienīgo veiktspējas kritēriju[18]. Šim intereses trūkumam vai akcionāru pasivitātei attiecībā uz to finanšu iestādēm ir vairāki iespējamie faktori: - atsevišķu produktivitātes modeļu ietekmē, kuru pamatā ir dažādu vērtspapīru portfeļu turēšana, notiek norobežošanās no īpašumtiesībām, kas parasti tiek saistītas ar vērtspapīru turēšanu, vai pat to izzušana; - ja institucionālie ieguldītāji vēlas aktīvi iesaistīties finanšu iestādes pārvaldībā, izmaksas var atturēt tos no šādas rīcības, it īpaši, ja to līdzdalība ir minimāla; - interešu konflikti (skat. iepriekš); - efektīvu pilnvaru trūkums kontroles veikšanai (piemēram, balsstiesību trūkums vadītāju atalgojuma jautājumā atsevišķās kompetences jomās), atsevišķu šķēršļu nenovēršana, lai varētu īstenot pārrobežu balsstiesības, neskaidrības par vairākiem juridiskiem jēdzieniem (piemēram, „sadarboties” (d'agir de concert) ) un tādas informācijas izplatīšana no finanšu iestāžu puses, kura ir pārāk sarežģīta un grūti saprotama akcionāriem, īpaši riska jautājumos, arī var dažādā mērā atturēt ieguldītājus no aktīvākas līdzdalības tajās finanšu iestādēs, kurās tie iegulda līdzekļus. Komisija apzinās, ka šī problemātika skar ne tikai finanšu iestādes. Visumā tā liek apšaubīt korporatīvās pārvaldības noteikumu efektivitāti, kuru pamatā ir aktīva kontroles uzņemšanās no akcionāru puses. Minētās situācijas dēļ Komisija nolēma skatīt šo jautājumu plašākā mērogā, ietverot arī biržas sarakstā iekļautās sabiedrības kopumā. 3.6. Uzraudzītāju loma Kopumā nesenā finanšu krīze parādīja pastāvošās uzraudzības sistēmas spēju robežas — lai gan tās rīcībā ir atsevišķi rīki, kas ļauj iejaukties finanšu iestāžu iekšējā pārvaldībā[19], gan valsts, gan Eiropas līmeņa uzraudzības iestādes nespēja efektīvi veikt uzraudzību saistībā ar finanšu jauninājumiem un finanšu iestāžu tirdzniecības modeļa ātro attīstību[20]. Turklāt uzraudzības iestādes arī neieviesa finanšu iestādēs labu praksi korporatīvajā pārvaldībā. Turklāt daudzos gadījumos uzraudzītāji nenodrošināja to, ka finanšu iestāžu risku pārvaldības sistēmas un iekšējā organizācija tiek pielāgota izmaiņām finanšu iestāžu tirdzniecības modelī un finanšu jauninājumiem. Papildus tam uzraudzības iestādes reizēm atbilstīgā veidā nepiemēroja stingros kritērijus attiecībā uz finanšu iestāžu valdes locekļu tiesībām tikt ievēlētiem (fit and proper test) [21]. Kopumā ar pašu uzraudzības iestāžu pārvaldību saistītā problemātika, it īpaši līdzekļi cīņai pret regulatīvo šķēršļu (regulatory capture) risku vai resursu trūkumu, nekad nav reāli apspriesta. Turklāt ir atklājies, ka uzraudzības iestāžu teritoriālā un materiālā kompetence vairs neatbilst finanšu iestāžu darbības ģeogrāfiskajam un nozaru dalījumam. Tas rada finanšu iestādēm grūtības nodrošināt risku pārvaldību un tiesību aktu normu ievērošanu un rada reālu izaicinājumu uzraudzības iestāžu organizācijai un sadarbībai. 3.7. Revidentu loma Revidentiem ir būtiska loma finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības sistēmā, jo tie rada pārliecību tirgū, ka minēto finanšu iestāžu sagatavotie finanšu pārskati atspoguļo reālo situāciju. Tomēr interešu konflikti var rasties, jo revīzijas uzņēmumus algo tie paši uzņēmumi, kuru finanšu kontus tie ir pilnvaroti pārbaudīt. Pie tam, šajā posmā nav nekādas informācijas, kas ļautu pārliecināties, ka praksē tiek reāli ievērota finanšu iestāžu revidentiem saskaņā ar Direktīvu 2006/48/EK noteiktā prasība brīdināt kompetentās iestādes, ja to rīcībā nonāk informācija, kas varētu būtiski ietekmēt iestādes finanšu situāciju. 4. PIRMā REAKCIJA KOMISIJA saistībā ar savu 2009. gada 4. marta paziņojumu un pasākumiem, kas veikti Eiropas ekonomikas atjaunošanai, ir apņēmusies izskatīt ar atalgojumu saistītos jautājumus. Komisija ir aizsākusi starptautiskas apspriedes cīņai pret negodīgu atalgojuma praksi un ir bijusi galvenais virzītājspēks, īstenojot Eiropas Savienībā FSB un G-20 principus atalgojumu politikas jomā. Izvēloties neaplūkot jautājumu par to, vai noteikti atalgojuma līmeņi ir vai nav atbilstīgi, Komisija nonāca pie diviem secinājumiem: - kopš astoņdesmito gadu beigām ievērojamais pieaugums biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojuma mainīgajā daļā rada jautājumus par uzņēmuma vadītāju veiktspējas novērtēšanas noteikumiem un saturu. Šajā saistībā Komisija pirmo reizi reaģēja 2004. gada beigās, pieņemot ieteikumu, kura mērķis bija uzlabot vadītāju atalgojuma politikas un individuālo atalgojumu publisko pieejamību, un aicināja dalībvalstis balsot (obligāti vai pēc izvēles) par minēto vadītāju atalgojumu. Dažādu savstarpēji saistītu iemeslu dēļ, tostarp akcionāru pasivitātes dēļ šajos jautājumos, mainīgās daļas pieauguma un īpaši līdzdalības plānu savairošanās dēļ, piešķirot akcijas vai akciju iespējas, Komisija uzskatīja par vajadzīgu pieņemt jaunu ieteikumu 2009. gada 30. aprīlī[22]. Minētais ieteikums paredz pastiprināt vadītāju atalgojuma pārvaldību un iesaka vairākus vadītāju atalgojuma struktūras principus, lai radītu ciešāku saikni starp atalgojumu un veiktspēju ilgtermiņā; - finanšu krīzi ir veicinājušas atalgojuma politikas finanšu nozarē, jo to pamatā ir īstermiņa ienesīgums, neņemot vērā ar to saistītos riskus. Šajā saistībā Komisija 2009. gada 30. aprīlī pieņēma vēl vienu ieteikumu par atalgojumu finanšu pakalpojumu nozarē[23]. Tā mērķis bija saskaņot atalgojuma politikas finanšu pakalpojumu jomā ar pilnvērtīgu finanšu iestāžu riska pārvaldību un ilgtermiņa dzīvotspēju. Gadu pēc abu iepriekšminēto ieteikumu pieņemšanas un neskatoties uz labvēlīgajiem apstākļiem stingrai dalībvalstu rīcībai attiecīgajā jautājumā, Komisija secina, ka dalībvalstīm ir bijušas dažādas sekmes situācijas risināšanā[24]. Pat ja ir redzams, ka vairākās dalībvalstīs notiek būtiskas izmaiņas tiesību aktos, kas paredz biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojuma pārredzamības uzlabošanu un akcionāru tiesību papildināšanu attiecīgajā jomā, jāsecina arī tas, ka vairumu Komisijas ieteikumu ir īstenojušas tikai 10 dalībvalstis. Liels skaits dalībvalstu vēl nav veikušas pasākumus attiecīgajā jomā. Turklāt, pat ja ieteikuma rezultātā tika veikti pasākumi valsts līmenī, Komisija ir novērojusi izteiktu daudzveidību šo noteikumu saturā un prasībā, īpaši attiecībā uz jutīgiem jautājumiem, piemēram, atalgojumu vai atlaišanas atlīdzību. Komisijai vēl aizvien ir bažas par atalgojuma politiku finanšu pakalpojumu jomā. Komisijas ieteikumu pilnībā vai daļēji piemērojušas ir tikai 16 dalībvalstis, piecās dalībvalstīs šā ieteikuma piemērošana vēl tikai notiek. Sešas dalībvalstis līdz šim konkrētajā jomā nav īstenojušas nevienu pasākumu un arī negrasās to darīt. Tas joprojām ir pārāk liels skaits to dalībvalstu, kas nav ieviesušas vajadzīgos pasākumus. Vēl jāpiebilst, ka pasākumi dalībvalstīs ir ļoti dažādi to ietekmes (īpaši attiecībā uz prasībām par atalgojuma struktūru) un piemērošanas jomas ziņā. Turklāt vien tikai septiņas dalībvalstis ir īstenojušas ieteikuma principus finanšu nozares kopumā, kā tās bija aicinājusi darīt Komisija. 5. TURPMāKā VIRZīBA KOMISIJA UZSKATA, KA, ņEMOT VēRā vajadzību saglabāt Eiropas finanšu nozares konkurētspēju, 3. nodaļā uzskaitītajiem trūkumiem ir jārod konkrēti risinājumi, kuru mērķis ir uzlabot korporatīvās pārvaldības praksi finanšu iestādēs. Šajā nodaļā ir risinātas pārdomas par to, kādi līdzekļi izmantojami minēto trūkumu novēršanai; tajā ir arī mēģināts rast risinājumu, kā būtu iespējams līdzsvarot nepieciešamību uzlabot finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības praksi, no vienas puses, un nepieciešamību ļaut šīm iestādēm sniegt savu ieguldījumu ekonomikas atveseļošanas procesā, finansējot uzņēmumus un mājsaimniecības, no otras puses. Komisija aicina visas ieinteresētās puses informēt par savu viedokli attiecībā uz turpmāk minētajiem apsvērumiem. Saistībā ar ikvienu turpmāk minēto virzības veidu būs iespējams izstrādāt pasākumus finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības jomā. Tomēr šādu pasākumu pievienoto vērtību varēs novērtēt ietekmes analīzē, veicot to saskaņā ar Komisijas izstrādātajām pamatnostādnēm attiecīgajā jomā[25]. Šobrīd Komisija jo īpaši pētī dažādus veidus, kā uzlabot valdes darbību, sastāvu un kompetences, stiprināt ar risku pārvaldību saistītās funkcijas, paplašināt ārējā revidenta lomu un stiprināt uzraudzības iestāžu lomu attiecībā uz finanšu iestāžu pārvaldību. Pārdomas ir raisījusi arī akcionāru vieta un loma. Galvenais izaicinājums, cenšoties uzlabot finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības pastāvošo praksi, būs panākt reālas pārmaiņas dažādu iesaistīto personu uzvedībā. Šo mērķi nav iespējams sasniegt, vienkārši ieviešot jaunus noteikumus. Tam ir nepieciešama arī efektīva finanšu kontrole. Turpmāk tekstā piedāvātie dažādie risinājumi veido kopumu, kura mērķis ir vispārējā veidā uzlabot korporatīvo pārvaldību finanšu iestādēs. To konkrētais piemērošanas veids būs jāpielāgo un to varēs mainīt atkarībā no attiecīgās finanšu iestādes juridiskā statusa, lieluma, būtības un sarežģītības un dažādiem pastāvošajiem tiesiskajiem un ekonomiskajiem modeļiem. 5.1. Valde Ņemot vērā nesenās krīzes atklātos trūkumus, vajag nodrošināt līdzsvaru starp valdes neatkarību un kompetencēm. Darbā pieņemšanas politikas, kas trāpīgi raksturo valdes kompetenču vajadzības un paredz nodrošināt tās locekļu objektivitāti un neatkarību lēmumu pieņemšanā, var palīdzēt valdei iegūt spēju efektīvi kontrolēt tās vadību. Lai saglabātu valdes locekļu objektivitāti un neatkarību lēmumu pieņemšanā, vajag stiprināt pasākumus, kas paredzēti, lai izvairītos no interešu konfliktiem valdē un vispārīgākā mērogā — finanšu iestādē, jo īpaši īstenojot skaidras interešu konfliktu pārvaldības politikas. Ņemot vērā priekšsēdētāja galveno lomu valdes darba organizēšanā, ir vērts skaidri definēt tā kompetences, lomu un pienākumus. Papildus tam ir vērts pievērst uzmanību valdes sastāva daudzveidībai. Patiesībā, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgas noteiktas īpašības (neatkarība, kompetence, pieredze u.tml.), valdes darba kvalitāti varētu uzlabot lielāka daudzveidība (sievietes, pārvaldītāji ar atšķirīgu sociālo izcelsmi, kultūru u.c.). Ņemot vērā finanšu iestāžu struktūru un darbību pieaugošo sarežģītību, ir jārod veidi, kā uzlabot valdes darba efektivitāti. Jo īpaši ir jāparedz direktoru pilnvaru skaita ierobežošana, lai viņi varētu veltīt pietiekami daudz laika savu tiešo uzdevumu veikšanai. Vēl ir jāformalizē valdes veiktspējas novērtēšanas process, īpaši definējot ārējo novērtētāju lomu un paziņojot novērtēšanas rezultātus uzraudzības iestādēm un/vai akcionāriem, lai tie varētu izdarīt savus secinājumus par valdes spējām un efektivitāti. Turklāt ir jāpilnveido valdes uzdevumi un pienākumi, īpaši attiecībā uz tās lomu risku pārvaldībā. Ir jāparedz specializētas risku pārvaldības komitejas izveidošana valdē. Arī valdes apstiprināta stratēģija un riska profils publiski pieejamā dokumentā (risku pārvaldības deklarācija) var veicināt risku labu pārvaldību un uzraudzību finanšu iestādēs. Kopumā vajag panākt, ka valdes locekļi pārzina savas finanšu iestādes struktūru un nodrošina, ka organizācijas sarežģītība netraucē efektīvi kontrolēt darbību kopumu. Turklāt ir vienlīdz vajadzīgs skaidri definēt to personu attiecīgās lomas un pienākumus, kuras finanšu iestādē iesaistās lēmumu pieņemšanā, īpaši valdes locekļu un vadītāju. Jo īpaši valdei ir jānodrošina skaidru atbildības struktūru ieviešana, kuras aptver organizācijas, tostarp filiāļu, nodaļu un citu saistīto struktūrvienību, kopumu. Ir vēlams panākt arī labāku sadarbību starp valdi un uzraudzības iestādēm. Varētu paredzēt arī valdes pienākumu brīdināt uzraudzītājus par būtisku/sistēmisku risku, par kuru tām var kļūt zināms. Papildus tam Komisija apdomā vajadzību finanšu iestādēs ņemt vērā ne tikai akcionāru intereses, kam ir būtiska nozīme korporatīvās pārvaldības tradicionālajā konceptā, bet arī citu iesaistīto personu intereses. Jo īpaši, ja valdei tiktu noteikts īpašs pienākums ņemt vērā noguldītāju un citu kreditoru intereses lēmumu pieņemšanas procesā (duty of care), tas varētu palīdzēt valdei īstenot mazāk riskantas stratēģijas un uzlabot finanšu iestādes ilgtermiņa risku pārvaldības kvalitāti. Tomēr šāda pienākuma noteikšana nozīmēs to, ka vajag rūpīgi izpētīt dažādās dalībvalstīs pastāvošo tiesisko regulējumu. Saskaņā ar šīs izpētes rezultātiem Komisijai būs jānosaka, vai ir vajadzīga rīcība Eiropas līmenī, lai uzlabotu visas Eiropas Savienības finanšu stabilitāti. 1. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, vai tās atbalsta ierosinātos risinājumus attiecībā uz valdes sastāvu, lomu un darbību, un attiecīgā gadījumā norādīt vajadzību veikt citus pasākumus. 1. Specifiski jautājumi 1.1 Vai ir jāierobežo direktoriem piešķirto pilnvaru laiku skaits (piemēram, nosakot maksimumu — trīs pilnvaru laiki)? 1.2 Vai finanšu iestādēs valdēs ir jāaizliedz apvienot priekšsēdētāja un ģenerāldirektora funkcijas? 1.3 Vai darbā pieņemšanas politikās jābūt skaidri definētiem direktoru, tostarp priekšsēdētāja, uzdevumiem un kvalifikācijai, lai nodrošinātu direktoru pietiekamu kompetenci un valdes sastāva daudzveidību? Ja jā, tad kādā veidā? 1.4 Vai piekrītat viedoklim, ka lielāks sieviešu un citas sociālās izcelsmes un kultūras direktoru skaits valdes sastāvā uzlabos tās darbību un efektivitāti? 1.5 Vai ir nepieciešams uzlikt par pienākumu, ka ārējais novērtētājs veic valdes darbības novērtēšanu? Vai minētās novērtēšanas rezultāts ir jāpaziņo uzraudzības iestādēm, akcionāriem? 1.6 Vai ir jāuzliek par pienākumu valdē izveidot risku komiteju un paredzēt noteikumus attiecībā uz minētās komitejas sastāvu un darbību? 1.7 Vai ir jāuzliek par pienākumu vienam vai vairākiem revīzijas komitejas locekļiem piedalīties risku komitejas darbā un otrādi? 1.8 Vai risku komitejas priekšsēdētājam ir jāatbild ģenerālās asamblejas priekšā? 1.9 Kādai jābūt valdes lomai finanšu iestādes risku stratēģijā un profilā? 1.10 Vai ir jāievieš un jānodrošina publiska risku pārvaldības deklarācijas pieejamība? 1.11 Vai ir jāievieš valdes apstiprināšanas procedūra attiecībā uz jauniem finanšu produktiem? 1.12 Vai valdei ir jāuzliek par pienākumu nodrošināt uzraudzības iestādes ar informāciju par materiālo risku, par kuru tām ir zināms? 1.13 Vai ir jānosaka īpašs valdes pienākums ņemt vērā noguldītāju un citu ieinteresēto personu intereses lēmumu pieņemšanas procesā ( duty of care )? 5.2. Ar risku saistītās funkcijas Viens no galvenajiem secinājumiem nesenās krīzes rezultātā bija saistīts ar nepilnībām risku pārvaldības funkcijās, īpaši tādas iestādes trūkums, kas pildītu šīs funkcijas, un sliktā saziņas un informācijas sistēma par riskiem. Tāpēc vajag stiprināt neatkarību un par risku pārvaldības funkciju atbildīgās iestādes ietekmi, īpaši nostiprinot risku direktora statusu hierarhijā (CRO). Jo īpaši ir vēlams risku direktoram finanšu iestādes iekšējās organizācijas sistēmā piešķirt vismaz finanšu direktoram līdzvērtīgu statusu, lai tas var tieši informēt valdi par visām problēmām, kas saistītas ar risku. Arī ciešu attiecību izveidošana starp risku direktoru un valdi (un tās risku komiteju) var stiprināt risku direktora lomu. Ir vēlama arī risku pārvaldības funkcijas saziņas sistēmas uzlabošana, īpaši ieviešot iespēju nodot attiecīgā jautājuma izskatīšanu citā hierarhijas līmenī, lai rastu risinājumu konfliktiem un atklātajām problēmām. Valdei ir jānosaka tai regulāri iesniedzamo ziņojumu par riskiem iesniegšanas biežums un saturs. Par prioritāti ir uzskatāma arī informācijas infrastruktūras izveide, lai pietiekamā mērā attīstītu finanšu iestāžu risku pārvaldības iespējas un panāktu savlaicīgu informācijas par riskiem apriti. Kopumā visa personāla, tostarp valdes locekļu, vajadzībām būs jāievieš informētības par risku problēmām („risku kultūru”) palielināšanas politika. Jo īpaši ir vēlams, ka pēc jaunu finanšu produktu, tirgus segmentu un darbības nozaru ieviešanas tiek veikta ar to saistīto risku novērtēšana. Visbeidzot, tas, ka vadītāji apstiprina ziņojumu par iekšējās kontroles sistēmas pielāgošanas un darbības novērtējumu, norāda, ka tiek garantētas efektīvas iekšējās kontroles sistēmas, tostarp attiecībā uz riskiem, finanšu iestādē. 2. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, vai tās atbalsta ierosinātos risinājumus attiecībā uz risku pārvaldības funkciju, un attiecīgā gadījumā norādīt vajadzību veikt citus pasākumus. Specifiski jautājumi 2.1. Kā varētu nostiprināt risku direktora statusu? Vai risku direktoram ir jāpiešķir finanšu direktoram līdzvērtīgs statuss? 2.2. Kā var uzlabot risku pārvaldības funkcijas saziņas sistēmu valdē? Vai ir jāievieš iespēja nodot konfliktu/problēmu risināšanu citā hierarhijas līmenī? 2.3. Vai risku direktoram jābūt pilnvarotam tieši informēt valdi, tostarp riska komiteju? 2.4. Vai informācijas rīki ir jāpilnveido, lai uzlabotu informācijas pārsūtīšanas kvalitāti un ātrumu valdei par ievērojamiem riskiem? 2.5. Vai izpilddirektoriem ir jāuzliek par pienākumu apstiprināt ziņojumu par iekšējās kontroles sistēmu pielāgošanu? 5.3. Ārējais revidents Lai reaģētu uz 3. nodaļā uzskaitītajām problēmām, ir jāizpēta veidi, kā paplašināt ārējo revidentu paziņošanas pasākumu attiecībā uz ievērojamu risku, ko tie konstatē, pildot savas funkcijas valdē un uzraudzības iestādēs („brīdināšanas pienākums”). Kopumā ir vēlams pastiprināt sadarbību starp ārējiem revidentiem un uzraudzības iestādēm, lai lietderīgi izmantotu atsevišķu finanšu iestāžu revidentu, kā arī visas finanšu nozares zināšanas, ņemot vērā ierobežojumus, kas ir saistīti ar dienesta noslēpuma ievērošanas pienākumu. Visbeidzot, ir jāpārdomā ārējo revidentu vispārīgā loma attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar risku finanšu iestādēs. Varētu īpaši paredzēt, ka ārējais revidents pārbauda citus informācijas veidus, ko tas pašlaik nedara, un kuri attiecas uz ieguldītājiem, lai stiprinātu ieguldītāju uzticēšanos šāda veida informācijai un tādējādi veicinātu tirgu labu darbību. 3. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, vai tās atbalsta ierosinātos risinājumus attiecībā uz ārējā revidenta lomu, un attiecīgā gadījumā norādīt vajadzību veikt citus pasākumus. Specifiski jautājumi 3.1. Vai ir jāpadziļina ārējo revidentu sadarbība ar uzraudzības iestādēm? Ja jā, tad kādā veidā? 3.2. Vai ir jāstiprina to pienākums informēt valdi un/vai uzraudzītājus par iespējamiem nopietniem gadījumiem, kas konstatēti, pildot to funkcijas? 3.3. Vai ir jāpaplašina ārējā revidenta kontroles joma, ietverot tajā arī finanšu informāciju, kas saistīta ar risku? 5.4. Uzraudzības iestādes Lai reaģētu uz trūkumiem, kurus nesenā krīze atklājusi finanšu uzņēmumu korporatīvajā pārvaldībā, ir jāpārskata un jāstiprina uzraudzības iestāžu loma finanšu iestāžu iekšējā pārvaldībā. Tomēr arī turpmāk būs jācenšas skaidri nodalīt iestāžu uzraudzības un pārvaldības struktūru funkcijas un atbildības jomu. Jo īpaši varētu paredzēt to, ka uzraudzītajiem tiek uzlikts par pienākumu pārbaudīt valdes darbību un efektivitāti un regulāri izskatīt risku pārvaldības funkciju, lai nodrošinātu tās efektivitāti. Varētu būt noderīgi, ka uzraudzības iestādes informē valdi par konstatētajiem trūkumiem, lai finanšu iestāde varētu tos savlaicīgi novērst. Turklāt ir vienlīdz svarīgi panākt, ka uzraudzības iestādes izprot kritērijus, kas piemērojami nākamo direktoru ievēlēšanai amatā ( fit and proper test ) attiecībā uz to tehnisko un profesionālo kompetenci, tostarp risku jomā, kā arī uz kandidātu uzvedības iezīmēm, lai nodrošinātu valdes nākamo locekļu labāku neatkarību spriestspējā. Visbeidzot, ir jāstiprina sadarbība starp uzraudzītājiem pārrobežu finanšu iestāžu korporatīvās pārvaldības jomā, īpaši uzraudzītāju kolēģiju, kā arī nākamo Eiropas uzraudzības iestāžu ietvaros. 4. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, vai tās atbalsta ierosinātos risinājumus attiecībā uz uzraudzības iestāžu lomu, un attiecīgā gadījumā norādīt vajadzību veikt citus pasākumus. Specifiski jautājumi 4.1 Vai ir jāpārskata un jāstiprina uzraudzītāju loma finanšu iestāžu iekšējā pārvaldībā? 4.2. Vai uzraudzītājiem ir jāpiešķir pilnvaras un jāuzliek par pienākumu pārbaudīt valdes un risku pārvaldības funkcijas darbību? Kā to varētu īstenot praksē? 4.3. Vai kritērijos, kas piemērojami nākamo direktoru ievēlēšanai amatā ( fit and proper test ), ir jāietver nākamo direktoru tehniskā un profesionālā kompetence, kā arī uzvedības iezīmes? Kā to varētu īstenot praksē? 5.5. Akcionāri Iepriekš tekstā daļēji jau ir aplūkota ar akcionāro īpašo lomu saistītā problemātika finanšu iestādēs. Akcionāru intereses trūkums par korporatīvo pārvaldību visumā rada jautājumu par tādu korporatīvās pārvaldības noteikumu efektivitāti, kuru pamatā ir tas, ka akcionāri efektīvi uzņemas kontroli pār biržas sarakstā uzskaitīto sabiedrību kopumu. Akcionāru iesaistīšana finanšu iestāžu darbā rada reālu izaicinājumu. Lai motivētu akcionārus iesaistīties dialogā ar finanšu iestādi un kontrolēt vadītāju lēmumu pieņemšanas procesu, kā arī ņemtu vērā finanšu iestādes dzīvotspēju ilgtermiņā, Komisija ir apņēmusies rosināt pārdomas par šādiem tematiem: - akcionāru sadarbības stiprināšana, izveidojot diskusiju forumus; - institucionālo ieguldītāju dalīšanās informācijā par balsošanas praksi akcionāru sapulcēs; - institucionālo akcionāru atbalsts labas prakses kodeksiem (stewardship codes) ; - institucionālo ieguldītāju īstenota iespējamo interešu konfliktu identificēšana un publiskošana; - institucionālo ieguldītāju īstenota starpnieku atalgojuma politikas publiskošana[26]; - labāka akcionāru informētība par riskiem. 5. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, vai tās uzskata, ka akcionāru īstenotajai finanšu iestāžu kontrolei jāpaliek aktuālai? Ja atbilde ir jā, kā praksē varētu uzlabot akcionāru līdzdalību? Specifiski jautājumi 5.1. Vai ir jāuzliek par pienākumu publiskot institucionālo ieguldītāju balsošanas politikas un praksi? Cik bieži? 5.2. Vai ir jāuzliek institucionālajiem ieguldītājiem par pienākumu izvēlēties (valsts vai starptautisku) labas prakses kodeksu, piemēram, Starptautiskā korporatīvās pārvaldības tīkla (ICGN) izstrādāto kodeksu? Minētais kodekss uzliek tā parakstītājiem par pienākumu izstrādāt un publiskot ieguldījumu un balsošanas politikas, veikt pasākumus, lai izvairītos no interešu konfliktiem, un izmantot savas balsstiesības atbildīgi. 5.3. Vai ir jāvienkāršo akcionāru identifikācija, lai atvieglotu dialogu starp sabiedrībām un to akcionāriem un mazinātu ļaunprātīgas izmantošanas risku, kas saistīts ar „tukšajām balsstiesībām”[27] (empty voting) ? 5.4. Kādi citi pasākumi varētu motivēt akcionārus iesaistīties finanšu iestāžu korporatīvajā pārvaldībā? 5.6. Efektīva principu īstenošana korporatīvās pārvaldības jomā Ņemot vērā uzraudzības iestāžu lomu labas korporatīvās pārvaldības prakses īstenošanā, ko veic finanšu iestādes un kas tika minēta iepriekš tekstā, ir vērts uzdot jautājumu par vadītāju juridisko atbildību par šo principu sekmīgu īstenošanu. Lai mainītu iesaistīto personu uzvedību, varētu būt nepieciešams paredzēt faktiskas un iedarbīgas sankcijas. Tomēr Komisija uzskata, ka iespēja palielināt vadītāju civilo atbildību vai sodu ir jāizskata piesardzīgi. Par šo tematu vispirms vajag veikt padziļinātu pētījumu, ņemot vērā dalībvalstu kompetenci krimināltiesību jomā. 6. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, kādi ir efektīvākie līdzekļi, lai stiprinātu korporatīvās pārvaldības principu īstenošanu? Specifiski jautājumi 6.1. Vai būtu nepieciešams palielināt valdes locekļu atbildību? 6.2. Vai būtu jāpalielina direktoru civiltiesiskā un kriminālatbildība, paturot prātā, ka kriminālprocesa noteikumi Eiropas līmenī nav saskaņoti? 5.7. Atalgojums Komisija jau ir pieņēmusi vairākus ieteikumus par šo jautājumu [28]. Tiek pārrunāti arī tiesību aktu priekšlikumi par kredītiestādēm un ieguldījumu uzņēmumiem saistībā ar grozījumiem direktīvā par „likumā noteikto pašu kapitālu”, kā arī drošības fondu regulējumu[29]. Komisija uzskata, ka, lai nepieļautu konkurences izkropļojumu starp finanšu iestādēm dažādās nozarēs, ir jāizstrādā līdzīgi normatīvie pasākumi arī citās finanšu pakalpojumu nozarēs, jo īpaši PVKIU un attiecībā uz apdrošināšanas uzņēmumiem. Attiecībā uz biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojumu Komisijas ziņojums par dalībvalstu īstenotajiem pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt esošo ieteikumu piemērošanu, parāda, ka šī piemērošana nav nedz viendabīga, nedz apmierinoša. Lai gan ir pieņemts īpašs ieteikums par atalgojumu attiecībā uz finanšu pakalpojumiem, ieteikums par direktoru atalgojumu attiecas arī uz biržas sarakstā iekļauto finanšu iestāžu direktoriem un paredz papildu noteikumus, jo īpaši par direktoru atalgojuma pārredzamību. Šā iemesla dēļ Komisija ir rosināta uz šajā zaļajā grāmatā izklāstītajām pārdomām par reglamentējošo pasākumu iespējamību un saturu šajā jomā. 7. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek aicinātas paust viedokli par to, saskaņā ar kādiem noteikumiem varētu pastiprināt ES darbības saskaņotību un efektivitāti biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojuma jautājumā? Specifiski jautājumi 7.1. Kāds varētu būt iespējamo papildu pasākumu saturs un forma (lai tā būtu saistoša vai nesaistoša) ES līmenī attiecībā uz biržas sarakstā iekļauto sabiedrību vadītāju atalgojumu? 7.2. Vai Jūs uzskatāt, ka ir jārisina problemātika, kas ir saistīta ar vadītāju akciju iespējām? Ja atbilde ir jā, tad kādā veidā? Vai tā ir jāreglamentē Kopienas līmenī, pat jāaizliedz to piešķiršana? 7.3. Vai, ievērojot dalībvalstu kompetences, uzskatāt, ka labvēlīgs nodokļu režīms attiecībā pret akciju iespējām un citiem līdzvērtīgiem atalgojumiem, kas pastāv atsevišķās dalībvalstīs, veicina pārmērīga riska uzņemšanos? Ja jā, tad, vai uzskatāt, ka par šo jautājumu būtu jāspriež Savienības līmenī? 7.4. Vai uzskatāt, ka ir jāpastiprina akcionāru, kā arī darbinieku un to pārstāvju loma atalgojuma politikas organizēšanā? 7.5. Kāds ir jūsu viedoklis par atlaišanas atlīdzību (tā saukto „atvadu prēmiju”)? Vai tā ir jāreglamentē Kopienas līmenī, pat jāaizliedz tās piešķiršana? Ja atbilde ir jā, tad kādā veidā? Vai tā būtu jāpiešķir, vienīgi lai atlīdzinātu direktoru faktisko veikumu? 7.a vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek arī aicinātas paust viedokli par to, vai tās uzskata par vajadzīgu veikt papildu pasākumus attiecībā uz atalgojuma politiku struktūru un pārvaldību finanšu pakalpojumu jomā. Ja atbilde ir jā, kāds varētu būt šo pasākumu saturs? Specifisks jautājums: 7.6. Vai uzskatāt, ka atalgojuma mainīgā daļa finanšu uzņēmumos, kas ir saņēmuši valsts līdzekļus, ir jāsamazina vai jāatceļ? 5.8. Interešu konflikti Finanšu nozares svarīgums un loma ekonomikā un apsvērumi, kas saistīti ar finanšu stabilitāti, rosina domāt, ka vajag reglamentēt interešu konfliktus, vismaz izstrādājot ļoti skaidrus noteikumus, kas nostiprināti tiesību aktos, un piešķirt skaidri definētu lomu uzraudzības iestādēm attiecībā uz šo noteikumu sekmīgu piemērošanu. 8. vispārējais jautājums: ieinteresētās puses tiek arī aicinātas paust viedokli par to, vai tās piekrīt Komisijas secinājumam, saskaņā ar kuru, neskatoties uz pašreizējiem pārredzamības pienākumiem interešu konfliktu jomā, tikai tirgu īstenota interešu konfliktu situāciju uzraudzība ne vienmēr ir iespējama vai efektīva? Specifiski jautājumi 8.1. Kāds varētu būt iespējamo papildu pasākumu saturs ES līmenī, kuros ir paredzēts stiprināt cīņu un novērst interešu konfliktus finanšu pakalpojumu nozarē? 8.2. Vai Jūs piekrītat viedoklim, ka, ņemot vērā dažādos pastāvošos tiesiskos un ekonomiskos modeļus, vajag saskaņot Kopienas noteikumu saturu un nianses attiecībā uz interešu konfliktiem, kas tiks piemēroti dažādām finanšu iestādēm un saskaņā ar kuriem tām jāpiemēro DFIT , direktīvas par „likumā noteikto pašu kapitālu”, PVKIU direktīvas vai Maksātspējas II direktīvas noteikumi? 6. NāKAMIE POSMI DALīBVALSTIS, EIROPAS PARLAMENTS, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIāLO LIETU KOMITEJA UN CITAS IEINTERESēTāS PUSES IR AICINāTAS IESNIEGT SAVU VIEDOKLI PAR šAJā zaļajā grāmatā izteiktajiem priekšlikumiem, lai panāktu plašu saskaņu par iespējamajiem pasākumiem. To viedoklis ir jānosūta uz šādu adresi: markt-cg-fin-inst@ec.europa.eu, un tam jānonāk Komisijas rīcībā ne vēlāk kā 2010. gada 1. septembrī. Ņemot vērā šo zaļo grāmatu un pamatojoties uz saņemtajām atbildēm, Komisija pieņems lēmumu par turpmāko rīcību. Sagatavojot jebkādu tiesību vai administratīvo aktu priekšlikumu, vispirms tiks veikta padziļināta ietekmes analīze. Saņemtie viedokļi tiks publicēti internetā. Ir svarīgi izlasīt šeit pievienoto īpašo paziņojumu par personas datu aizsardzību, lai iegūtu informāciju par to, kā jūsu personas dati un iesūtītā informācija tiks apstrādāta. [pic][pic][pic] [1] COM (2009) 114. [2] ES finanšu uzraudzības jautājumu augsta līmeņa grupas ziņojums, kas publicēts 2009. gada 25. februārī. Grupu vadīja Jacques de Larosière . [3] Skat. Komisijas priekšlikumus, ar ko izveido trīs Eiropas uzraudzības iestādes un Eiropas Sistēmisko risku komiteju. [4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādātā versija) ( OV L 177, 30.6.2006. ) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīva 2006/49/EK par ieguldījumu sabiedrību un kredītiestāžu kapitāla pietiekamību (pārstrādātā versija) ( OV L 177, 30.6.2006. ). [5] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (pārstrādātā versija) ( OV L 335, 17.12.2009. ). [6] Pitsburgas samitā, kas norisinājās 2009. gada 24. un 25. septembrī, tika apstiprināts, ka ir jāpārstrādā kompensācijas pasākumi, lai atbalstītu finanšu stabilitāti. [7] Skat., piemēram, ESAO korporatīvās pārvaldības principus, 2004., 11. lpp. Šī zaļā grāmata koncentrējas uz šo šauro korporatīvās pārvaldības definējumu. Daži ļoti svarīgi pārvaldības aspekti šajā dokumentā nav aplūkoti, jo īpaši, piemēram, iekšējo funkciju nodalīšana finanšu iestādēs, iekšējā kontrole vai neatkarība uzskaitē. [8] Skat. Peter O. Mülbert, Corporate Governance of Banks, European Business Organisation Law Review, 2008. gada 12. augusts, 427. lpp. [9] Bāzeles Banku uzraudzības komiteja, Korporatīvās pārvaldības pastiprināšana attiecībā uz banku iestādēm, 1999. gada septembris, pārskatīts 2006. gada februārī; ESAO, Pamatnostādnes par apdrošināšanas sabiedrībām, 2005.; ESAO, Pārskatītās pamatnostādnes par pensiju fondu pārvaldību, 2002. gada jūlijs; Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK ( OV L 145, 30.4.2004.); Maksātspējas II direktīva; Direktīva par „likumā noteikto pašu kapitālu”; Eiropas Banku uzraudzītāju komiteja, Pamatnostādnes uzraudzības pārvaldības procesa piemērošanai otrajā pīlārā (CP03 pārskatītā versija), 2006. gada 25. janvāris, http://www.c-ebs.org/getdoc/00ec6db3-bb41-467c-acb9-8e271f617675/GL03.aspx; EBUK, Riska pārvaldības augsta līmeņa principi, 2010. gada 16. februāris, http://www.c-ebs.org/Publications/Standards-Guidelines/CEBS-High-Level-Principles-for-Risk-Management.aspx ) [10] Direktīva 2004/39/EK par finanšu instrumentu tirgiem(OV L 145, 30.4.2004.). [11] "Cross-sectoral stock-take and analysis of internal governance requirements" , CESR , CEBS , CEIOPS , 2009. gada oktobris. [12] Direktīva 2009/65/EK [13] Skat. ESAO 2009. gada 18. marta sabiedrisko apspriešanu "Corporate governance and the financial crisis" un jo īpaši punktu "Implementation gap" . [14] Direktīva 2006/46/EK uzliek pienākumu biržas sarakstā iekļautajām finanšu iestādēm izstrādāt korporatīvās pārvaldības kodeksu, kas tām tiks piemērots, kā arī norādīt minētā kodeksa daļas, no kurām tās atkāpjas, un šo atkāpšanos iemeslus. [15] Šajā zaļajā grāmatā termins „valde” galvenokārt attiecas uz vadītāju uzraudzības funkciju sabiedrībā, ko divējādas struktūras gadījumā parasti veic uzraudzības padome. Šī zaļā grāmata neizslēdz dažādām biedru organizācijām noteiktās funkcijas valsts tiesiskajā regulējumā. [16] Skat., piemēram, Renate Böhm et Hilla Lindhüber , Verkaufen, Druck und Provisionen - Probleme von Beschäftigten im Finanzdienstleistungsbereich Versicherungen Ergebnisse einer Arbeitsklima-Index-Befragung, Zalcburga, 2008. [17] Skat. Rakesh Khurana un Andy Zelleke rakstu laikrakstā Washington Post , 2009. gada 8. februāris. [18] Skat. Gaspar, Massa, Matos (2005), Shareholder Investment Horizon and the Market for Corporate control, Journal of Financial economics, vol 76 . [19] Piemēram, Bāzele II. [20] Par uzraudzības iestāžu trūkumiem plašāku informāciju skat. Jacques de Larosière ziņojumā, zemsvītras piezīmē 1. lappusē. [21] Skat. piemēram, ESAO, Corporate Governance and the Financial Crisis, Recommendations , 2009. gada novembris, 27. lpp. [22] Ieteikums 2009/385/EK. [23] Ieteikums 2009/384/EK. [24] Lai iegūtu detalizētu informāciju par dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, skat. divus Komisijas ziņojumus par to, kā dalībvalstis piemēro Komisijas Ieteikumu 2009/384/EK un Ieteikumu 2009/385/EK. [25] SEC(2009) 92. [26] Īpaši attiecībā uz aktīvu pārvaldības sabiedrību vadītājiem. [27] Tāda akcionāra balsojums, kuram nav attiecīgas finansiālas ieinteresētības sabiedrībā, par kuru tas balso, un kas var negatīvi ietekmēt biržas sarakstā iekļauto uzņēmumu un to tirgu pārvaldību, kuros notiek akciju apmaiņa. [28] Skat. Ieteikumu 2009/384/EK un Ieteikumu 2009/385/EK. [29] Skat. priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/48/EK un Direktīvu 2006/49/EK attiecībā uz kapitāla prasībām, kas piemērojamas tirdzniecības portfelim un atkārtotai pārvēršanai vērstpapīros, un attiecībā uz atlīdzības politikas uzraudzības pārbaudi (COM/2009/362 galīgā redakcija).