11.2.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 44/17

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž gandarījumu, ka ES iestādes apstiprina proaktīvu pieeju patvēruma jautājumos un ka dažas dalībvalstis ir ieinteresētas virzīties uz priekšu šajā darbības jomā.

1.2.

Lai arī Eiropas Savienības imigrācijas un patvēruma politika ir pakļauta vairākiem pasaules mēroga nedrošības un riska faktoriem (1), Komiteja uzskata, ka dažādi budžeta ierobežojumi ekonomikas krīzes dēļ nedrīkst mazināt patvēruma saņēmēju aizsardzības apjomu un kvalitāti. Eiropas Savienības identitāte ir cieši saistīta ar cilvēktiesību aizsardzību. Ja Savienībai neizdotos to nodrošināt, tiktu mazināta ES kā politiskas un demokrātiskas savienības ticamība gan ES robežās, gan ārpus tām.

1.3.

Ar Līguma par Eiropas Savienības darbību spēkā stāšanos ir palielinājusies ES kompetence šajā jomā un ir grozīti lēmumu pieņemšanas mehānismi, paverot tādējādi iespēju veidot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu. Tomēr šajā jomā pastāv riska faktori. Ņemot vērā pašreizējo politisko un administratīvo veiktspēju, cerības var arī neattaisnoties.

1.4.

Komiteja uzskata, ka funkcionāla kopēja Eiropas patvēruma politika ir efektīvākais un ilgtspējīgākais risinājums, lai nodrošinātu riska situācijā esošu personu aizsardzību, vienlaikus ņemot vērā no tā izrietošās sekas dalībvalstīs.

1.5.

Komiteja neuzskata, ka starptautiskās aizsardzības saņēmēji ir ekonomisks un administratīvs slogs, bet saskata viņos vērtīgus partnerus valstīm un kopienām, kas viņus uzņem. Savā izcelsmes valstī viņi var kļūt par virzītājspēku pārmaiņām, kas stiprina demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesību aizsardzību. Ar iegūto lietpratību viņi var būtiski veicināt kā uzņēmējas, tā arī izcelsmes valsts ekonomisko un sociālo attīstību.

1.6.

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas neveiksme vai veiksme būs atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem: efektīva cilvēktiesību aizsardzība, solidaritāte dalībvalstu starpā, attiecīgo tiesību aktu un politikas jomu saskaņošana, piešķirtās aizsardzības saturiska papildināšana un atbilstīgs finansējums šajā jomā kompetentajām Eiropas iestādēm. Komiteja uzskata, ka vissvarīgāk ir iegūt plašas sabiedrības, pilsoniskās sabiedrības un dalībvalstu valdību atbalstu kopējai Eiropas patvēruma politikai. Tikai nekavējoties uzsākot minētās politikas īstenošanu un gūstot konkrētus rezultātus, jo īpaši jaunu pieredzi, varēs sasniegt šo mērķi.

1.7.

Dažādu valstu patvēruma piešķiršanas sistēmu atšķirības rada lielas izmaksas. Ieviešot kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, izmaksas tiks precizētas un ierobežotas, pirmkārt, vienkāršojot tiesību aktus (atkārtotu apelāciju un prasību skaita samazināšana, procedūru ļaunprātīgas izmantošanas iespēju ierobežošana) un, otrkārt, nodrošinot kompetentu Eiropas iestāžu darbību, kuras (piemēram, Eiropas Patvēruma lietu atbalsta birojs) var aizstāt valstu iestādes. Tas veicinās labas prakses apmaiņu, attiecīgā personāla apmācību un, vēl svarīgāk, patvēruma prasītāju plūsmas pārorientēšanu.

2.1.

ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide ir izšķirošā posmā. Kopš 1999. gada Padome ir pieņēmusi divus piecgadu plānus: Tamperes programmu (1999–2004) un Hāgas programmu (2004–2009). Desmit gadu laikā Tamperes programmā izvirzītie mērķi ir īstenoti tikai daļēji. Pašreiz ES vēl nav brīvības, drošības un tiesiskuma telpa. Kopējās politikas īstenošanā imigrācijas, patvēruma un robežu drošības jomā ir sasniegts ievērojams progress, tomēr tas nav vienmērīgs.

2.2.

Pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās tiks uzsākta Stokholmas programmas īstenošana, proti, Padome, izmantojot parasto likumdošanas procedūru vai koplēmuma procedūru ar Eiropas Parlamentu, apstiprinās vairākas minētajā programmā iekļautās politikas jomas. Tādējādi ES varēs izvirzīt tālejošākus mērķus un atjaunināt procesu, ko šobrīd kavē dažu dalībvalstu vilcināšanās.

2.3.

Pieņemot Lisabonas līgumu, kurā ir iekļauta Pamattiesību harta, būtiski paplašināta Eiropas Savienības atbildība un kompetence patvēruma jomā. Šī pilnvaru paplašināšana dod iespēju progresēt imigrācijas un patvēruma jomas mērķu konkretizēšanā, bet var arī radīt risku, ja neizdodas nodrošināt ieinteresēto dalībnieku atbalstu pieņemtajiem lēmumiem. Ja netiks novērsti šai jutīgajai jomai raksturīgie sarežģījumi un nenoteiktība, kas bija vērojami jau rīcības izstrādes posmā, tiks apdraudēts gan līdz šim panāktais progress, gan arī nākotnes perspektīvas.

2.4.

Apspriešanas procesa rezultātā izstrādātajā Stokholmas programmā ņemti vērā un iekļauti Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā (2) formulētie priekšlikumi, padomdevēju grupas Eiropas iekšlietu politikas nākotnei sagatavotie ziņojumi (3), kā arī secinājumi, kas Eiropas Komisijai iesniegti 2008. gada septembrī un novembrī saistībā ar sabiedrisko apspriešanu par tematu “Brīvība, drošība un tiesiskums — Kāda būs nākotne? — Apspriešanās par turpmāko piecu gadu prioritātēm”. Komisija 2009. gada jūnijā publicēja paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs. Lielāka brīvība drošākā vidē” (4), par ko Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir izstrādājusi atzinumu (5).

2.5.

Kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide, kas būtu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas sastāvdaļa, balstīta uz apņemšanos efektīvi piemērot Ženēvas konvenciju par bēgļa statusu (1951) un dalībvalstu kopīgajām vērtībām cilvēktiesību jomā. No 1999. gada līdz 2006. gadam panākts ievērojams progress, jo īpaši pieņemot četrus instrumentus, kas veido pašreizējo acquis. Padomes Direktīvā 2004/83/EK (“Kvalifikācijas” direktīva) ir definēti vienoti kritēriji, lai noteiktu, kuras personas pamatoti var pieprasīt starptautisku aizsardzību, un noteikts obligātais atbalsta līmenis, kas minētajām personām jāpiešķir visās ES dalībvalstīs. Ar Hāgas un Stokholmas programmām Eiropas Komisija uzņēmās saistības izvērtēt pirmajā posmā sasniegtos rezultātus un līdz 2010. gada beigām ierosināt Padomei un Eiropas Parlamentam virkni pasākumu.

2.6.

Kopš 2002. gada Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir iesaistījusies kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izstrādē un īstenošanā, sagatavojot vairākus atzinumus par tādiem tematiem kā, piemēram, zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (6) un rīcības plāns patvēruma politikas jomā (7).

2.7.

Komisija 2008. gada 17. jūnijā pieņemtajā patvēruma politikas stratēģiskajā plānā (8) aicināja Savienību pabeigt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas otro posmu, pieņemot labākus aizsardzības standartus un nodrošinot to saskaņotu piemērošanu dalībvalstīs. Eiropas Imigrācijas un patvēruma paktā, ko Eiropadome pieņēma 2008. gada 17. oktobrī, atkārtoti pausts atbalsts šai politikai un izvirzītajiem mērķiem. Stratēģiskajā plānā paredzēts, ka direktīva par statusa noteikšanu jāpārskata saistībā ar vairākām plašākām iniciatīvām, tai skaitā Dublinas un Eurodac regulu, Uzņemšanas nosacījumu direktīvas (9) pārskatīšanu un priekšlikuma par Eiropas Patvēruma atbalsta biroja (EPAB) izveidi (10) pieņemšanu 2009. gada 19. februārī. Ir ierosināts arī stiprināt patvēruma ārējo dimensiju, tostarp izstrādāt kopējo ES pārcelšanās shēmu, kā arī reģionālās programmas aizsardzības jomā.

2.8.

Īstenojot ES Padomes prezidentūras pilnvaras, Beļģijas valdība lūdza Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju izstrādāt izpētes atzinumu par patvēruma problēmjautājumiem. Oficiālajā pieprasījumā minēts, ka starptautiskas aizsardzības piešķiršana riska situācijā esošām personām ir viens no būtiskajiem jautājumiem, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm. Pēdējos gados tās ir neatlaidīgi tiekušās uz galveno izvirzīto mērķi — veidot kopēju Eiropas politiku patvēruma jomā. Ir izstrādāti standarti starptautiskās aizsardzības saņemšanai, noteikta atbildība un izveidotas jaunas iestādes. Tomēr daudzas dalībvalstis nevēlas saskaņot tiesību aktus un politiku. Bez dalībvalstu atbalsta Eiropas veidošana tās likumdošanas un institucionālajā aspektā nebūs efektīva un prasīs lielus izdevumus. Dalībvalstis vēl skaidri neapzinās kopējas Eiropas patvēruma politikas priekšrocības un neuzņemas pilnu atbildību.

2.9.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja šajā jomā izstrādājusi konstruktīvus priekšlikumus, paužot gandarījumu par Eiropas Savienībā un dalībvalstīs panākto progresu. Komiteja pauda stingru atbalstu principiem un vērtībām, kas sekmē personu pamattiesību ievērošanu, un ierosināja pasākumus, kuru mērķis ir veicināt starptautiskās aizsardzības saņēmēju personisko un profesionālo izaugsmi. Komiteja arī vairākkārt vērsa uzmanību uz nepilnībām un nekonsekvenci Eiropas politiku izstrādes un īstenošanas posmā. Šajā jomā politikas un instrumenti jāsaskaņo savstarpējas vienošanās ceļā, iesaistot konstruktīvā dialogā dalībvalstis, Kopienas iestādes, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzņēmējdarbības pārstāvjus un vietējās kopienas.

3.1.

Komiteja uzskata, ka pieeja, kuras mērķis ir uzsvērt kopējas Eiropas patvēruma sistēmas priekšrocības, ir daudzsološa un var sekmēt ieinteresēto dalībnieku, īpaši dalībvalstu, uzticēšanos minētās sistēmas izstrādes procesam.

3.2.

Komiteja arī atbalsta Eiropas Savienības mērķus kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pilnveidošanai. Tomēr tā norāda uz plaisu, kas šķir Eiropas līmenī izvirzītos mērķus un valstu praksi šajā jomā un ko varētu padziļināt ekonomikas krīze un tās sekas sociālajā un politikas jomā.

3.3.

Kopēju Eiropas patvēruma sistēmu var veidot vienīgi balstoties uz vienotu vērtību un principu kopumu, kas nodrošina, ka Eiropas Savienības un tās dalībvalstu uzmanības centrā ir cilvēka cieņa un drošība.

3.4.

Dalībvalstu atšķirības apstiprināto patvēruma pieprasījumu skaita, apstrīdēto lēmumu skaita un patvēruma prasītāju tālākas pārvietošanās ziņā liecina, ka dalībvalstu solidaritātes pienākuma princips netiek piemērots.

3.5.

Dalībvalstu kavēšanās saskaņot tiesību aktus un valstu praksi apdraud kopējas Eiropas patvēruma sistēmas pamatus. Saskaņošana ir nevis patvēruma politikas problēma, bet galvenais instruments, kas ļauj kopējas Eiropas patvēruma sistēmas priekšrocības īstenot praksē. Tā samazinās administratīvo un finansiālo slogu, kas pastāv dažās dalībvalstīs, un nodrošinās patvēruma prasītājiem augstāku aizsardzības līmeni, vismaz procesa sākumposmā. Lai šī sistēma dotu gaidītos rezultātus, tās veidošanā nedrīkst vadīties pēc zemākā kopsaucēja aizsardzības jomā.

3.6.

Starptautiskās aizsardzības saturs ir delikāts patvēruma politikas aspekts. Saturiskās atšķirības dalībvalstu starpā ir lielākas nekā starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras jomā. Ja aizsardzībai piešķir plašāku saturu, atzīstot kvalifikāciju un nodrošinot piekļuvi izglītībai un nodarbinātībai, starptautiskās aizsardzības saņēmēji var sekmēt individuālās un kolektīvās labklājības līmeņa paaugstināšanos.

3.7.

Lai pietiekami atbalstītu patvēruma politiku, skaidri jānosaka specializēto iestāžu, īpaši FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta biroja pilnvaras, jāpiešķir to atbildībai atbilstīgs finansējums un to darbībai jābūt pārredzamai, nodrošinot tādējādi procedūru un starptautiskās aizsardzības prasītāju un saņēmēju pamattiesību ievērošanu. Finansiāls atbalsts iestādēm, kuras darbojas efektīvi, būtu labs piemērs patiesas kopējas patvēruma politikas priekšrocībām.

4.1.

Komiteja uzskata, ka patvēruma politikas dažādie aspekti ir savstarpēji saistīti. Šīs politikas veiksmīga vai neveiksmīga īstenošana būs atkarīga no vairākiem būtiskiem faktoriem: efektīva cilvēktiesību aizsardzība, dalībvalstu savstarpējā solidaritāte, attiecīgo tiesību aktu un politikas jomu saskaņošana, piešķirtās aizsardzības satura papildināšana un atbilstīgs finansējums par šo jomu atbildīgajām Eiropas iestādēm. Komiteja uzskata, ka vissvarīgāk ir iegūt plašas sabiedrības, dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības un valdību atbalstu kopējai Eiropas patvēruma politikai. Tikai nekavējoties īstenojot minēto politiku un gūstot konkrētus rezultātus, īpaši jaunu pieredzi, varēs sasniegt šo mērķi.

4.2.

Komitejas atzinumos vairākkārt uzsvērts, ka starptautiskās aizsardzības jomā ir nepieciešami vienoti, nevis minimālie standarti (11). Tie nodrošinās starptautiskās aizsardzības prasītāju pamattiesību stingru ievērošanu, pateicoties šādiem pasākumiem:

4.3.

Ir būtiski, lai šajās procedūrās patvēruma prasītāji varētu izteikties dzimtajā valodā un lai viņi bez maksas varētu saņemt juridisko palīdzību visos procedūras posmos.

4.4.

Starptautiskās aizsardzības prasības noraidīšana ir skaidri jāpamato un tai jāpievieno norādes, īpaši par iespējamās pārsūdzības iesniegšanas noteikumiem un termiņiem. Jebkurā gadījumā izraidīšanas izpilde ir jāaptur, gaidot iespējamās pārsūdzības rezultātu (12).

4.5.

“Aizturēšanu” vajadzētu piemērot tikai tad, kad citas iespējas ir izsmeltas, un tikai ar kompetentās tiesas lēmumu, ievērojot aizstāvības tiesības saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (13). Apelācijas procedūras ietvaros jānodrošina iespēja apstrīdēt pieņemtos lēmumus.

4.6.

Komiteja vērš uzmanību uz sieviešu īpašo situāciju, jo viņām salīdzinājumā ar vīriešiem ir daudz grūtāk pieprasīt patvērumu un iegūt bēgļa statusu. Komiteja norāda arī uz nepilngadīgo problemātiku patvēruma politikā un uzsver, ka ir būtiski nodrošināt viņu interešu efektīvu aizsardzību un drošību.

4.7.

Komiteja ar bažām secina, ka nav pievērsta pienācīga uzmanība tādām ar imigrāciju un patvērumu saistītām parādībām kā cilvēku tirdzniecība vai ļaunprātīga izmantošana dalībvalstīs un trešās valstīs, jo īpaši tranzītvalstīs. Valstis, kas nav ratificējušas 1951. gada Ženēvas konvenciju, nevar būt Eiropas Savienības partneri patvēruma politikas jomā. Patvēruma politikas sekmīga īstenošana nebūs iespējama, ja nebūs noslēgts stingrs iestāžu nolīgums ar tranzītvalstīm, kuras bieži vien pieļauj riskam pakļautu personu tiesību un drošības pārkāpumus.

4.8.

Tā kā dalībvalstīs bēgļu plūsmu intensitāte ir atšķirīga, dažās valstīs vērojama tendence reaģēt, pieņemot ierobežojošus starptautiskās aizsardzības piešķiršanas noteikumus. Patvēruma politikas mērķis ir efektīvi palīdzēt šīm valstīm īstenot patvēruma prasītāju plūsmas pārvaldību un, jo īpaši, uzlabot aizsardzības saturu. Komiteja piekrīt, ka šīs palīdzības konkrētai īstenošanai ir svarīgi izstrādāt jaunu kārtību, kas apturētu pārsūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu, ja atbildīgajai dalībvalstij tas nozīmē papildu slogu (14).

4.9.

Pastiprinātai sadarbībai ar valstīm, kurās vērojams šāds slogs, ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, sadarbība ļaus ierobežot tālāku pārvietošanos no vienas dalībvalsts uz citu. Turklāt vienlīdzīgāka patvēruma pieprasījumu sadale nodrošinās labāku procesa pārvaldību un starptautiskās aizsardzības saņēmēju aktīvāku integrāciju Eiropas Savienības dalībvalstīs.

4.10.

Patvēruma pieprasījumu izskatīšana ir dalībvalstu varas iestāžu kompetencē. Šajā jomā pastāv dažāda prakse, un šo atšķirību cēlonis ir nesaskaņoti valstu tiesību akti. Situācija izcelsmes valstī tiek novērtēta atšķirīgi; Eiropas līmenī vērojams vienotas prakses trūkums; administratīvā veiktspēja ir atšķirīga; visbeidzot, starptautiskās aizsardzības prasītāju plūsmas nav ģeogrāfiski vienmērīgi sadalītas. Tā kā dažādu dalībvalstu piešķirtās aizsardzības apjoms ir ļoti atšķirīgs, ES joprojām vērojama bēgļu tālāka pārvietošanās (15).

4.11.

Ir jāveic patvēruma pieprasījumu analīze, izmantojot kopējus standartus. Komiteja daudzkārt ir ieteikusi atteikties no sarakstiem, kuros uzskaitītas par drošām uzskatītās valstis, un aizstāt tos ar sistēmu, kas dod iespēju reālajā laikā novērtēt trešās valstīs pastāvošo risku gan individuālā, gan kolektīvā līmenī. Šādas sistēmas izstrāde ir viens no Eiropas Patvēruma atbalsta biroja uzdevumiem. Kopējā izvērtēšanas sistēmā jāizmanto kopējas definīcijas, tajā jāiesaista aizsardzības aģentūras, un tā jāattiecina uz aizsardzību attiecīgās valsts teritorijā.

4.12.

Komiteja uzskata, ka nevalstiskās aizsardzības aģentūras var sniegt derīgus, dažreiz īstermiņā būtiskus pakalpojumus, īpaši humanitāro problēmu risināšanā. Taču Komiteja uzskata, ka tām nevajadzētu uzticēt (pat daļēji) atbildību par personu aizsardzības nodrošināšanu attiecīgajā teritorijā; tā var būt tikai valsts iestāžu kompetence. Aizsardzība valsts robežās ir iespējama tikai tad, ja lielāko daļu valsts teritorijas kontrolē centrālā varas iestāde, kas spēj un vēlas garantēt iekšējo kārtību, obligātu sabiedrisko pakalpojumu līmeni un personu tiesību aizsardzības un drošības atbilstīgu līmeni.

4.13.

Komiteja pauž gandarījumu par virzību uz divu aizsardzības statusu (bēgļa statuss un alternatīvās aizsardzības statuss) satura vienādošanu. Tā vairākas reizes paudusi atbalstu šiem pasākumiem, kas nākotnē garantēs pilnīgāku aizsardzību riska situācijā esošām personām un nodrošinās viņu labāku integrāciju Eiropas Savienības dalībvalstīs. Vienlaikus jāatzīmē, ka šo abu aizsardzības statusu vienādošana nedrīkst tieši vai netieši samazināt aizsardzības līmeni un tā satura kvalitāti (16), bet gan to uzlabot.

4.14.

Valstu valdībām uzticētā atbildība par patvēruma politikas pārvaldību nedrīkst būt par iemeslu krasi atšķirīgas prakses ieviešanai. Dažas dalībvalstis, piemēram, Nīderlande un Zviedrija, šajā jomā ir izstrādājušas labas prakses kopumu, kas varētu rosināt līdzīgus pasākumus citās valstīs. Šādas prakses nozīme ir pārāk zemu novērtēta: tā var būt par piemēru, kā patvēruma politiku īstenot praksē un ierobežot izmēģinājuma pasākumu izmaksas valstu līmenī.

4.15.

Valstu politikas un programmas šajā jomā ir dažādas. Tomēr šis vērtējums ir intuitīvs, jo nav veikta sīka analīze par attiecīgajiem noteikumiem dalībvalstīs. Ja netiks īstenoti proaktīvi pasākumi, starptautiskajai aizsardzībai trūks satura, un tā rezultātā personas, kas ieguvušas šo statusu, būs pakļautas netiešai diskriminācijai. Komiteja iesaka iesaistīt arodbiedrības un darba devēju apvienības patvēruma politikas izstrādē un īstenošanā valstu līmenī.

4.16.

Komiteja uzskata, ka šajā sistēmā jāiekļauj noteikumi par diplomu un kvalifikācijas atzīšanu un atbilstību, kā arī pasākumi, kas veicina starptautiskās aizsardzības saņēmēju piekļuvi profesionālās izglītības programmām (17). Tie ir būtiski soļi ceļā uz šo personu integrāciju tautsaimniecībā un sabiedrībā, kā arī viņu dzīves kvalitātes uzlabošanu. Ir svarīgi veicināt piekļuvi darba tirgum, īstenojot aktīvus pasākumus diskriminācijas apkarošanai un ekonomikas jomas dalībnieku stimulēšanai.

4.17.

Komiteja uzskata, ka Eiropas Patvēruma atbalsta biroja darbībai iespējami ātrāk jākļūst operatīvai. Tam ir vajadzīgs finansējums, kas loģistikas aspektā ļauj īstenot sarežģītu un intensīvu darbību. Piemēram, vispirms jāizveido kopēja Eiropas sistēma trešās valstīs pastāvošā riska novērtēšanai, jo tā ir būtiska patvēruma politikas sastāvdaļa. Tam piešķirtais pienācīgais finansējums varētu skaidri apliecināt, kādas ir kopēju Eiropas iestāžu un procedūru priekšrocības. Minētā biroja darbība jākoordinē ar citām ES iestādēm un dalībvalstu valdībām.

4.18.

Jāpārskata dažādu patvēruma politikas jomu finansējums. Tas jāpalielina un jāorientē uz instrumentiem, kas sniedz vislabākos rezultātus un reālu palīdzību dalībvalstīm. Jāņem vērā, ka arī solidaritātei ir finanšu aspekts. Piemēram, Eiropas Bēgļu fonda budžets ir aptuveni 5 miljoni euro, kas nepārprotami ir par maz, lai sniegtu efektīvu atbalstu patvēruma politikas īstenošanai Eiropas un valstu līmenī.

4.19.

Komiteja ar bažām norāda uz vairāku dalībvalstu valdību un FRONTEX praksi izraidīt personas, kam varētu būt nepieciešama starptautiska aizsardzība (18). Šādiem pasākumiem, kas sastopami arvien biežāk un lielākā skaitā, jābūt pilnīgi pārredzamiem, un par tiem jāuzņemas pilna atbildība (19). Komiteja iesaka FRONTEX un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam sadarboties, lai novērstu cilvēktiesību pārkāpumus. Personu izraidīšana uz valstīm vai zonām, kur viņu drošība ir apdraudēta, ir atklāts neizraidīšanas principa pārkāpums.

4.20.

EESK uzskata (20), ka vajadzētu pievērst lielāku uzmanību FRONTEX personāla apmācībai, lai pilnveidotu šādus aspektus:

4.21.

Komiteja iesaka papildus atbildīgo iestāžu izveidei aktīvi iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas patvēruma politikas lēmumu pieņemšanas procesā un tā īstenošanā. Tas sekmēs kopējās politikas ticamību un izmantoto instrumentu pastāvīgu pilnveidošanu.