9.4.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 85/1

1.

Komisija 2005. gadā pieņēma plānu valsts atbalsta reformai – valsts atbalsta rīcības plānu (1) (“VARP”) lai uzlabotu saskaņā ar EK līgumu pieņemto noteikumu par valsts atbalsta efektivitāti, pārskatāmību, ticamību un paredzamību. Uz principa par “mazāku un mērķtiecīgāku valsts atbalstu” balstītā VARP galvenais uzdevums ir mudināt dalībvalstis samazināt savu kopējā atbalsta apjomu, vienlaikus novirzot valsts atbalsta resursus horizontāliem kopīgo interešu mērķiem. Šajā kontekstā Komisija ir no jauna apstiprinājusi apņemšanos ievērot nelokāmu pieeju attiecībā uz nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu. VARP uzsvērta vajadzība pēc mērķtiecīgākas dalībvalstu sniegtā valsts atbalsta realizēšanas un uzraudzības, kā arī uzsvērts, ka tiesvedība valstu tiesās privāto tiesību jomā varētu sniegt ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā, nodrošinot lielāku disciplīnu valsts atbalsta jomā (2).

2.

Pirms VARP pieņemšanas Komisija paziņojumā par sadarbību starp dalībvalstu tiesām un Komisiju valsts atbalsta jomā, kas tika publicēts 1995. gadā (3) (1995. gada sadarbības paziņojums), jau bija aplūkojusi valstu tiesu lomu. Ar 1995. gada sadarbības paziņojumu ieviesa sadarbības un informācijas apmaiņas mehānismus starp Komisiju un valstu tiesām.

3.

Komisija 2006. gadā lūdza veikt pētījumu par valsts atbalsta tiesību normu piemērošanu valsts līmenī (4) (pētījums par piemērošanu). Šis pētījums tika vērsts uz detalizētas analīzes sniegšanu par valsts atbalsta privāto piemērošanu dažādās dalībvalstīs. Pētījumā par piemērošanu tika secināts, ka laika posmā no 1999. līdz 2006. gadam lietu skaits tiesās par valsts atbalstu dalībvalstu līmenī ir ievērojami pieaudzis (5).

4.

Tomēr pētījums par piemērošanu arī parādīja, ka liela tiesas procesu skaita dalībvalstu līmenī mērķis nebija valsts atbalsta pasākumu radītās konkurenci traucējošās ietekmes samazināšana. Tas bija tāpēc, ka gandrīz divas trešdaļas analizēto tiesas spriedumu bija saistīti ar prasībām, kuras iesniedza nodokļu maksātāji, kas pieprasīja, kā tika apgalvots, diskriminējošās (nodokļu) nastas atvieglojumus (6), kā arī prasībām, kuras iesniedza labuma guvēji, lai apstrīdētu nelikumīgā un nesaderīgā valsts atbalsta atgūšanu (7). Sūdzību skaits, kuru mērķis bija nodrošināt atbilstību noteikumiem par valsts atbalstu, bija relatīvi mazs – tikai 19 % no visiem analizētajiem tiesas spriedumiem bija spriedumi lietās, kurās prasības iesniedza konkurenti pret dalībvalsts iestādēm par zaudējumu atlīdzināšanu, atgūšanu un/vai rīkojuma pieņemšanu, pamatojoties uz Līguma 88. panta 3. punktu, savukārt tiešas prasības, kuras konkurenti iesniedza pret labuma guvējiem, kopā veidoja tikai 6 % no šiem spriedumiem.

5.

Neraugoties uz to, ka, kā parādīts pētījumā par piemērošanu, reālai, privātai piemērošanai valstu tiesās līdz šim ir bijusi salīdzinoši maza loma valsts atbalsta jomā, Komisija uzskata, ka privāta piemērošana var sniegt ievērojamu labumu valsts atbalsta politikai. Procesi valstu tiesās dod iespēju trešajām personām vērsties pret dažādām ar valsts atbalstu saistītām problēmām un atrisināt tās tieši valsts līmenī. Turklāt, pamatojoties uz Eiropas Kopienu Tiesas (EKT) judikatūru, valstu tiesas var piedāvāt prasītājiem ļoti efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad tiek pārkāpti noteikumi par valsts atbalstu. Tas, savukārt, var veicināt kopējās valsts atbalsta disciplīnas stiprināšanu.

6.

Tādēļ šā paziņojuma galvenais mērķis ir informēt valstu tiesas un trešās personas par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem gadījumos, kad tiek pārkāpti noteikumi par valsts atbalstu, kā arī sniegt tiem ieteikumus par šo noteikumu praktisko piemērošanu. Turklāt Komisija cenšas attīstīt sadarbību ar valstu tiesām, ieviešot praktiskākus līdzekļus, kas palīdzētu valstu tiesnešiem viņu ikdienas darbā.

7.

Šis paziņojums aizvieto 1995. gada sadarbības paziņojumu, un tas neskar nevienu piemērojamā Līguma un normatīvo aktu interpretāciju, ko sniegušas Kopienas tiesas. Valstu tiesām aktuālā papildu informācija būs pieejama Komisijas tīmekļa vietnē.

8.

Pirmais jautājums, ar kuru saskaras valstu tiesas un potenciālie prasītāji, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu, ir par to, vai konkrētais pasākums tiešām ir valsts atbalsts Līgumā minētajā nozīmē.

9.

Līguma 87. panta 1. punkts aptver jebkuru atbalstu, “ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

10.

EKT ir skaidri paziņojusi, ka, tāpat kā Komisijai, valstu tiesām ir tiesības interpretēt valsts atbalsta jēdzienu (8).

11.

Valsts atbalsta jēdziens neaptver tikai subsīdijas (9). Tas cita starpā aptver arī nodokļu atvieglojumus un ieguldījumus no publiskajiem līdzekļiem, ko veic gadījumos, kad privāts ieguldītājs nepiešķirtu atbalstu (10). Šajā sakarā nav nozīmes tam, vai atbalstu ir sniegusi tieši valsts vai arī privātās vai valsts struktūras, kuras tā dibinājusi vai norīkojusi valsts atbalsta pārvaldīšanai (11). Taču, lai šādu publisko atbalstu uzskatītu par valsts atbalstu, šim atbalstam ir jāatbalsta konkrēti uzņēmumi vai konkrētu preču ražošana (“selektivitāte”) pretstatā vispārīgiem pasākumiem, uz kuriem neattiecas Līguma 87. panta 1. punkts (12). Turklāt atbalstam jāizraisa vai jādraud izraisīt konkurences traucējumus un jāietekmē tirdzniecība starp dalībvalstīm (13).

12.

Kopienas tiesu judikatūrā (14) un Komisijas pieņemtajos lēmumos bieži ir radies jautājums, vai noteikti pasākumi var tikt uzskatīti par valsts atbalstu. Turklāt Komisija ir izdevusi sīki izstrādātus norādījumus par virkni tādu komplicētu problēmu kā privātā ieguldītāja principa (15) un privāto kreditoru pārbaudes (16) lietošana; apstākļi, kādos valsts garantijas ir jāuzskata par valsts atbalstu (17); valsts zemes īpašumu pārdošanas procedūra (18); privatizācija un tamlīdzīgas valsts darbības (19); atbalsts, kas ir mazāks par de minimis robežvērtību (20); eksporta kredītu apdrošināšana (21); tiešie nodokļi uzņēmējdarbībai (22); riska kapitāla ieguldījumi (23) un valsts atbalsts pētniecībai, attīstībai un inovācijai (24). Judikatūra, Komisijas norādījumi un lēmumu pieņemšanas prakse valstu tiesām un potenciālajiem prasītājiem var sniegt vērtīgu palīdzību attiecībā uz valsts atbalstu.

13.

Ja rodas šaubas par valsts atbalsta novērtējumu, valstu tiesas var lūgt Komisijas viedokli saskaņā ar šā paziņojuma 3. iedaļu. Šādā gadījumā valstu tiesas iespēja vai pienākums vērsties ar konkrēto jautājumu EKT, lai gūtu prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar Līguma 234. pantu, netiek skarti.

14.

Saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu dalībvalstis nedrīkst īstenot valsts atbalsta pasākumus bez Komisijas iepriekšējas atļaujas (pārtraukšanas saistības):

“Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”  (25)

15.

Tomēr pastāv vairāki gadījumi, kuros valsts atbalsts var tikt likumīgi īstenots bez Komisijas atļaujas:

16.

Valsts tiesas process valsts atbalsta jomā reizēm var skart grupu atbrīvojuma regulas piemērojamību vai esošā vai apstiprinātā atbalsta shēmu, vai abus. Gadījumos, kad tiek apšaubīta šādas regulas vai shēmas piemērojamība, valsts tiesa var izvērtēt tikai to, vai ir izpildīti visi šās regulas vai shēmas nosacījumi. Pretējā gadījumā tā nevar izvērtēt atbalsta pasākuma saderību, jo vienīgi Komisijai ir tiesības veikt minēto izvērtēšanu (31).

17.

Ja valsts tiesai ir jānosaka, vai uz konkrēto pasākumu attiecas apstiprinātā atbalsta shēma, tā var pārbaudīt tikai to, vai ir izpildīti visi šā apstiprinājuma lēmuma nosacījumi. Ja valsts līmenī radušies jautājumi ir saistīti ar Komisijas lēmuma spēkā esamību, valsts tiesai nav jurisdikcijas atzīt Kopienas iestāžu tiesību aktus par spēkā neesošiem (32). Ja rodas jautājums par tiesību aktu spēkā esamību, valsts tiesa var lietu nodot vai dažos gadījumos tai lieta ir jānodod izskatīšanai EKT, lai tā sniegtu prejudiciālu nolēmumu (33). Pamatojoties uz juridiskās noteiktības principu, kā to ir interpretējusi EKT, pat iespēja apšaubīt pamatojošā Komisijas lēmuma spēkā esamību ar prejudiciālā nolēmuma palīdzību vairs nepastāv gadījumos, kad prasītājs saskaņā ar Līguma 230. pantu viennozīmīgi varēja apstrīdēt Komisijas lēmumu Kopienas tiesās, taču to neizdarīja (34).

18.

Valsts tiesa saskaņā ar šā paziņojuma 3. iedaļu drīkst lūgt Komisijas atzinumu, ja tiesai ir šaubas par grupu atbrīvojuma regulas vai esošā vai apstiprinātā atbalsta shēmas piemērojamību.

19.

EKT ir vairākkārt apstiprinājusi, ka gan valstu tiesām, gan Komisijai ir nozīmīgas, taču atšķirīgas lomas valsts atbalsta noteikumu piemērošanas kontekstā (35).

20.

Galvenais Komisijas uzdevums ir pārbaudīt ierosinātā atbalsta pasākuma saderību ar kopējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 87. panta 2. un 3. punktā noteiktajiem kritērijiem. Vienīgi Komisija ir tiesīga veikt šādu saderības izvērtēšanu, kas ir pakļauta pārskatīšanai Kopienas tiesās. Saskaņā ar pastāvīgo EKT judikatūru valstu tiesām nav tiesību atzīt valsts atbalsta pasākumu par saderīgu ar Līguma 87. panta 2. vai 3. punktu (36).

21.

Valsts tiesas loma ir atkarīga no konkrētā atbalsta pasākuma, kā arī no tā, vai par minēto pasākumu ir laicīgi paziņots un saņemts apstiprinājums no Komisijas:

22.

Aizsargājot privātpersonu intereses, valstu tiesām ir pilnībā jāņem vērā Līguma 88. panta 3. punkta efektivitāte un tiešā ietekme (40), kā arī Kopienas intereses (41).

23.

Valstu tiesu loma šādās situācijās ir sīkāk izklāstīta 2.2. un 2.3. iedaļā.

24.

Tāpat kā Līguma 81. un 82. pants pārtraukšanas saistības, kas minētas Līguma 88. panta 3. punktā, rada ietekmēto pušu (piemēram, labuma guvēja konkurenti) individuālo tiesību tiešu piemērošanu. Šīs ietekmētās puses var aizstāvēt savas tiesības, kompetentajās valstu tiesās iesniedzot prasību pret piešķīrēju dalībvalsti. Šādu prasību izskatīšana un līdz ar to konkurenta tiesību aizsargāšana saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir viens no svarīgākajiem valstu tiesu uzdevumiem valsts atbalsta jomā.

25.

Valstu tiesu galvenais uzdevums šajā saistībā izriet arī no tā, ka pašas Komisijas iespējas aizsargāt konkurentus un citas trešās personas no nelikumīga atbalsta ir ierobežotas. Kā EKT izklāstīja Boussac  (42) un Tubemeuse  (43) spriedumos, svarīgākais ir tas, ka Komisija nevar pieņemt galīgo lēmumu par atgūšanas pieprasīšanu, balstoties tikai uz to, ka atbalsts netika paziņots saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu. Tāpēc Komisijai ir jāveic pilna saderības izvērtēšana neatkarīgi no tā, vai pārtraukšanas saistības ir tikušas ievērotas (44). Šī izvērtēšana var būt laikietilpīga, un Komisijas tiesības izdot pagaidu atlīdzināšanas rīkojumus tiek pakļautas ļoti stingrām juridiskām prasībām (45).

26.

Tādā veidā valstu tiesās iesniegtās prasības dod nozīmīgu iespēju konkurentiem un citām trešajām personām, kuras ietekmējis nelikumīgais valsts atbalsts, atgūt zaudējumus. Valstu tiesu rīcībā esošie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir:

27.

Katrs no šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir sīkāk raksturots 2.2.1. līdz 2.2.6. iedaļā.

28.

Valstu tiesu pienākums ir aizsargāt to privātpersonu tiesības, kuras ir ietekmējuši pārtraukšanas saistību pārkāpumi. Gadījumos, kad ir pārkāpts Līguma 88. panta 3. punkts, valstu tiesām ir jānodrošina visas atbilstošās tiesiskās sekas atbilstīgi valsts tiesību aktiem (46). Taču valstu tiesu pienākumi neaprobežojas tikai ar jau piešķirto nelikumīgo atbalstu. Tajos ietilpst arī gadījumi, kuros tikai plāno veikt nelikumīgu maksājumu. Saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu valstu tiesu pienākumi arī ietver privātpersonu tiesību aizsardzību pret iespējamo šo tiesību neievērošanu (47). Gadījumos, kad nelikumīgu atbalstu gatavojas izmaksāt, valsts tiesas pienākums ir novērst šādu izmaksāšanu.

29.

Valstu tiesu pienākums novērst nelikumīga atbalsta izmaksāšanu var rasties dažādu procedūru ietvaros atkarībā no dažādajiem prasību veidiem, kādi ir paredzēti valsts tiesību aktos. Bieži vien prasītājs vēlēsies apstrīdēt tā valsts lēmuma spēkā esamību, ar kuru piešķir nelikumīgu valsts atbalstu. Šādos gadījumos nelikumīgā maksājuma novēršana parasti būs loģiskās sekas pēc tam, kad tiks konstatēts, ka piešķiršanas lēmums ir spēkā neesošs, jo dalībvalsts ir pārkāpusi Līguma 88. panta 3. punktu (48).

30.

Gadījumos, kad valsts tiesa saskaras ar nelikumīgi piešķirtu atbalstu, tai ir jānodrošina visas šās nelikumības tiesiskās sekas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Valsts tiesai principā ir jāpiespriež labuma guvējam pilnībā atmaksāt nelikumīgo valsts atbalstu (49). Rīkojums par nelikumīga atbalsta pilnīgu atmaksāšanu ir ietverts valsts tiesas pienākumā aizsargāt prasītāja (piemēram, konkurenta) individuālās tiesības atbilstīgi Līguma 88. panta 3. punktam. Tādējādi šis valsts tiesas atgūšanas pienākums nav atkarīgs no atbalsta pasākuma saderības ar Līguma 87. panta 2. vai 3. punktu.

31.

Tā kā valstu tiesām ir jāpieprasa nelikumīgā atbalsta atmaksāšana pilnā apmērā neatkarīgi no tā saderības, atgūšanu ir iespējams panākt ātrāk ar valstu tiesu palīdzību, nevis iesniedzot prasību Komisijā. Tik tiešām, pretēji Komisijai (50), valsts tiesa var noteikt un tai ir jānosaka tikai tas, vai pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu un vai tam ir piemērojamas pārtraukšanas saistības.

32.

Taču valstu tiesu atgūšanas pienākums nav absolūts. Saskaņā ar “SFEI” judikatūru (51) var būt izņēmuma apstākļi, kuros nelikumīga valsts atbalsta atgūšana nebūtu piemērota. Šajā kontekstā piemērojamajam juridiskajam standartam ir jābūt analogam tam, kas paredzēts procedūras regulas 14. un 15. pantā (52). Citiem vārdiem sakot, apstākļi, kas neatturētu Komisiju no atgūšanas rīkojuma izdošanas, neattaisno valsts tiesas atturēšanos no atgūšanas pieprasīšanas pilnā apmērā saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu. Standarts, kuru šādos gadījumos Kopienas tiesas piemēro, ir ļoti stingrs (53). No EKT pastāvīgās judikatūras izriet, ka nelikumīgā atbalsta guvējs principā nevar izmantot tiesisko paļāvību, kā pamatu Komisijas izdota atgūšanas rīkojuma apstrīdēšanai (54). Tas ir tādēļ, ka rūpīgs uzņēmējs būtu varējis pārliecināties, vai par atbalstu, kuru viņš ir saņēmis, ir ticis paziņots (55).

33.

Lai attaisnotu valsts tiesas atgūšanas nepieprasīšanu saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu, specifiskam un konkrētam faktam ir jāizraisa labuma guvēja tiesisko paļāvību (56). Tas var attiekties uz gadījumiem, kad pati Komisija ir devusi precīzas garantijas, ka konkrētais pasākums nav uzskatāms par valsts atbalstu vai arī uz to neattiecas pārtraukšanas saistības (57).

34.

Savā “CELF” spriedumā (58) EKT skaidroja, ka valsts tiesas pienākums pieprasīt nelikumīgā atbalsta atgūšanu pilnā apmērā vairs nav piemērojams, ja līdz brīdim, kad valsts tiesa pasludina spriedumu, Komisija jau ir izlēmusi, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu. Tā kā pārtraukšanas saistību mērķis ir nodrošināt, ka tikai saderīgs atbalsts tiek īstenots, šo mērķi vairs nedrīkst apdraudēt gadījumos, kad Komisija jau ir apstiprinājusi atbalsta saderību (59). Tāpēc valsts tiesas pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu paliek nemainīgs gadījumos, kad Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu, neatkarīgi no tā, vai Komisijas procedūra ir uzsākta (60).

35.

Kaut arī pēc pozitīva Komisijas lēmuma valsts tiesai vairs nav jāveic Kopienas tiesībās paredzētais pienākums par atgūšanas pieprasīšanu pilnā apmērā, EKT nepārprotami atzīst, ka atgūšanas pienākums var būt paredzēts valsts tiesību aktos  (61). Taču gadījumos, kad šāds atgūšanas pienākums pastāv, tas neskar dalībvalsts tiesības pēc tam atkārtoti īstenot šo atbalstu.

36.

Tiklīdz valsts tiesa ir nolēmusi, ka nelikumīgais atbalsts ir ticis izmaksāts, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu, tai ir jānoskaidro piešķirtā atbalsta apmērs, lai varētu noteikt atgūstamo summu. Kopienas tiesu judikatūrai par Līguma 87. panta 1. punkta piemērošanu, Komisijas norādījumiem un lēmumu pieņemšanas praksei šai ziņā ir jāpalīdz tiesai. Ja valsts tiesa saskaras ar problēmām, nosakot atbalsta apjomu, tā var lūgt Komisijas palīdzību, kā minēts šā paziņojuma 3. iedaļā.

37.

Nelikumīgā atbalsta ekonomiskās priekšrocības neaprobežojas tikai ar šā atbalsta nominālo vērtību. Papildus tam labuma guvējs gūst finansiālu priekšrocību, kas rodas no priekšlaicīgas atbalsta īstenošanas. Tas ir tādēļ, ka, ja par atbalstu būtu ticis paziņots Komisijai, maksājums (ja tas vispār tiktu veikts) tiktu veikts vēlāk. Tas spiestu labuma guvēju aizņemties attiecīgos līdzekļus kapitāla tirgos, tostarp arī procentus saskaņā ar tirgū pieņemtajām likmēm.

38.

Šī nepamatotā laika priekšrocība ir iemesls, kādēļ, ja atgūšanu ir pieprasījusi Komisija, procedūras regulas 14. panta 2. punkts ietver prasību par ne tikai nominālā atbalsta apjoma atgūšanu, bet arī par procentu atgūšanu no tās dienas, kad nelikumīgais atbalsts tika nodots labuma guvēja rīcībā, līdz dienai, kad to sekmīgi atgūst. Šajā sakarā piemērojamā procentu likme ir definēta Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulas (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma [93.] panta piemērošanai (“īstenošanas regula”) (62) 9. pantā.

39.

Savā “CELF” spriedumā EKT ir precizējusi, ka nepieciešamība atgūt finansiālo priekšrocību, kas rodas no priekšlaicīgas atbalsta īstenošanas (turpmāk – “nelikumīgā atbalsta procenti”), ir daļa no valstu tiesu pienākumiem saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu. Tas ir tādēļ, ka priekšlaicīga nelikumīgā atbalsta īstenošana kā minimums liktu konkurentiem atkarībā no apstākļiem atbalsta negatīvo ietekmi izjust ātrāk, nekā tas notiktu konkurences apstākļos. Tāpēc labuma guvējs ir ieguvis nepamatotu priekšrocību (63).

40.

Valsts tiesas pienākums pieprasīt nelikumīgā atbalsta procentu atgūšanu var būt nepieciešams divās dažādās situācijās:

41.

Lai izpildītu atgūšanas pienākumu attiecībā uz nelikumīgā atbalsta procentiem, valstu tiesām ir jānosaka atgūstamo procentu summa. Šajā sakarā ir piemērojami šādi principi:

42.

Šaubu gadījumā valsts tiesa drīkst lūgt Komisijas atbalstu saskaņā ar šā paziņojuma 3. iedaļu.

43.

Turklāt valstu tiesām kā daļu no to lomas saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu var nākties apmierināt arī prasības par labuma guvēja konkurentiem un citām trešajām personām nodarīto zaudējumu atlīdzību, kas radušies piešķirtā nelikumīgā valsts atbalsta dēļ (70). Šādas prasības par zaudējumu atlīdzināšanu parasti tiek vērstas pret iestādi, kas piešķīrusi šo valsts atbalstu. Tās var būt īpaši svarīgas prasītājam, jo pretstatā prasībām, kuru mērķis ir tikai atgūt piešķirto atbalstu, prasība par zaudējumu atlīdzināšanu, kas tiek apmierināta, sniedz prasītājam tiešu finansiālu kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem.

44.

EKT ir vairākkārt paudusi, ka ietekmētās trešās personas var iesniegt šādas zaudējumu atlīdzināšanas prasības saskaņā ar valsts tiesību aktiem  (71). Acīmredzami šādi jautājumi ir pakļauti valsts tiesību normām. Tādēļ juridiskie pamatojumi, uz kuriem iepriekš ir paļāvušies prasītāji, Kopienā ir ļoti atšķirīgi.

45.

Neatkarīgi no iespējas pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem pārtraukšanas saistību pārkāpumiem ir tiešas un saistošas sekas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem. Tas tādēļ, ka saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu pārtraukšanas saistība ir tieši piemērojama Kopienas tiesību norma, kas ir saistoša visām dalībvalsts iestādēm (72). Tāpēc pārtraukšanas saistību pārkāpumi var principā radīt pamatu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas pamatotas ar EKT (73)“Francovich” (74) un “Brasserie du Pêcheur” (75) judikatūru. Šī judikatūra apstiprina, ka dalībvalstīm ir jākompensē privātpersonām nodarītais kaitējums un zaudējumi, kas radušies Kopienas tiesību aktu pārkāpumu rezultātā, par kuriem ir atbildīga valsts (76). Šāda atbildība pastāv gadījumos, kad i) pārkāptā tiesību norma paredz tiesību piešķiršanu personām, ii) pārkāpums ir pietiekami būtisks un iii) pastāv tieša cēloņsakarība starp dalībvalsts izdarīto pienākuma pārkāpumu un cietušajām pusēm nodarīto kaitējumu (77).

46.

Pirmais nosacījums (Kopienas tiesībās noteikts pienākums, kas paredz individuālo tiesību aizsardzību) tiek izpildīts gadījumos, kad ir pārkāpts Līguma 88. panta 3. punkts. EKT ir ne tikai vairākkārt apstiprinājusi individuālo tiesību eksistenci saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu, bet arī ir precizējusi, ka šo individuālo tiesību aizsardzība patiesībā ir valstu tiesu uzdevums (78).

47.

Pietiekami būtiska Kopienas tiesību aktu pārkāpuma nosacījums lielākoties arī tiks izpildīts attiecībā uz Līguma 88. panta 3. punktu. Nosakot, vai Kopienas tiesību aktu pārkāpums ir pietiekami būtisks, EKT īpašu uzsvaru liek uz to, cik liela rīcības brīvība ir bijusi iesaistītajām iestādēm (79). Gadījumos, kad attiecīgajai iestādei nav rīcības brīvības, pietiekami būtiska pārkāpuma konstatēšanai var pietikt vien ar Kopienas tiesību aktu pārkāpumu (80). Tomēr attiecībā uz Līguma 88. panta 3. punktu dalībvalsts iestādēm nav rīcības brīvības nepaziņot par valsts atbalsta pasākumiem. Tām principā ir jāpakļaujas obligātai prasībai ziņot par visiem šādiem pasākumiem pirms to īstenošanas. Lai gan EKT reizēm ņem vērā attiecīgā Kopienas tiesību aktu pārkāpuma attaisnojamību (81), lietās, kas saistītas ar valsts atbalstu, dalībvalsts iestādes parasti nevar izmantot argumentu, ka tās nebija informētas par pārtraukšanas saistībām. Tas ir tādēļ, ka pastāv liels daudzums judikatūras un Komisijas norādījumu par Līguma 87. panta 1. punkta un 88. panta 3. punkta piemērojamību. Šaubu gadījumā dalībvalstis vienmēr var juridiskās noteiktības labad paziņot par pasākumu Komisijai (82).

48.

Trešais nosacījums par to, ka prasītājam ir jācieš faktiski un noteikti finansiāli zaudējumi, ko izraisījis Kopienas tiesību akta pārkāpums, var tikt izpildīts dažādos veidos.

49.

Prasītājs bieži apgalvos, ka tieši piešķirtā atbalsta dēļ prasītājam ir radušies peļņas zaudējumi. Saskaroties ar šādām prasībām, valsts tiesai ir jāņem vērā šādi apsvērumi:

50.

Iespēja pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu principā ir neatkarīga no jebkuras Komisijas paralēlas izmeklēšanas, kas ir saistīta ar to pašu atbalsta pasākumu. Šāda notiekoša izmeklēšana neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu (85). Tā kā prasītājs var būt spējīgs pierādīt, ka tas ir cietis zaudējumus no priekšlaicīgi īstenota atbalsta un jo īpaši no labuma guvēja nelikumīgās laika priekšrocības, veiksmīgas zaudējumu atlīdzināšanas prasības nav izslēgtas arī gadījumos, kad līdz valsts tiesas lēmuma pieņemšanai Komisija jau ir paspējusi apstiprināt atbalsta piešķiršanu (86).

51.

Valsts procesuālās normas reizēm ļaus valsts tiesai paļauties uz saprātīgiem novērtējumiem, lai noteiktu faktisko zaudējumu apjomu, kas jāatlīdzina prasītājam. Šādos gadījumos un ievērojot efektivitātes principu (87), šādu novērtējumu izmantošana būtu iespējama arī saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kas radušās saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu. Tas var būt noderīgs instruments valstu tiesām, kuras saskaras ar grūtībām, aprēķinot nodarītos zaudējumus.

52.

Kopienas tiesībās paredzētie zaudējumu atlīdzināšanas prasību tiesiskie priekšnosacījumi, kā arī sarežģījumi zaudējumu aprēķināšanā var būt par pamatu lūgumiem pēc Komisijas palīdzības saskaņā ar šā paziņojuma 3. iedaļu.

53.

Potenciālie prasītāji ir tiesīgi iesniegt zaudējumu atlīdzināšanas prasības pret iestādi, kas piešķīrusi valsts atbalstu. Tomēr pastāv arī situācijas, kad prasītājs izvēlas pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu tieši no labuma guvēja.

54.

“SFEI” spriedumā EKT nepārprotami izskaidroja jautājumu par to, vai saskaņā ar Kopienas tiesībām tiešas zaudējumu atlīdzināšanas prasības var tikt iesniegtas pret labuma guvēju. Tā secināja, ka, tā kā Līguma 88. panta 3. punkts neuzliek labuma guvējam nekādus tiešus pienākumus, šādām prasībām nav pietiekama Kopienas tiesību pamata (88).

55.

Taču tas nekādā veidā nemazina iespēju uzvarēt tiesas procesu par zaudējumu atlīdzināšanu, kas uzsākts pret labuma guvēju, pamatojoties uz valsts materiālajām tiesībām. Šajā kontekstā EKT īpaši atsaucās uz potenciālo prasītāju iespēju paļauties uz valsts tiesību aktiem, kuri nosaka ārpuslīgumisko atbildību (89).

56.

Valstu tiesu pienākums par nepieciešamo tiesisko seku nodrošināšanu saistībā ar pārtraukšanas saistību pārkāpumiem neaprobežojas ar galīgā sprieduma pieņemšanu. Kā daļa no valstu tiesu lomas saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir pagaidu pasākumu noteikšana gadījumos, kad tie nepieciešami, lai aizsargātu privātpersonu tiesības (90) un Līguma 88. panta. 3. punkta efektivitāti.

57.

Valstu tiesu tiesības pieņemt pagaidu pasākumus var būt ļoti nozīmīgas iesaistītajām personām gadījumos, kad ir nepieciešams ātrs noregulējums. Pateicoties valstu tiesu spējai ātri rīkoties, lai cīnītos pret nelikumīgu atbalstu, to tuvumam un dažādajiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā, valstu tiesas ir labā pozīcijā, lai pieņemtu pagaidu pasākumus gadījumos, kad nelikumīgs atbalsts jau ir vai arī drīz tiks izmaksāts.

58.

Visvienkāršākās ir tās lietas, kurās nelikumīgais atbalsts vēl nav izmaksāts, taču pastāv risks, ka tā izmaksāšana tiks veikta valsts tiesas procesa laikā. Šādos gadījumos valsts tiesas pienākums novērst Līguma 88. panta 3. punkta pārkāpumu (91) var ietvert prasību izdot pagaidu rīkojumu par nelikumīgās izmaksas novēršanu līdz brīdim, kad lieta pēc būtības tiek atrisināta.

59.

Gadījumos, kad nelikumīgais maksājums jau ir ticis veikts, valstu tiesu loma saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu parasti ietver prasību par pilnu atgūšanu (tajā skaitā nelikumīgā atbalsta procentu atgūšanu). Ievērojot efektivitātes principu (92), valsts tiesa šo rīkojumu nedrīkst atlikt, nepamatoti novilcinot tiesas procesu. Šādas novilcināšanas ietekmētu ne tikai individuālās tiesības, kuras aizsargā ar Līguma 88. panta 3. punktu, bet arī tiešā veidā palielinātu kaitējumu konkurencei, ko izraisa atbalsta nelikumība.

60.

Tomēr neatkarīgi no šā vispārējā pienākuma ir iespējami apstākļi, kad valsts tiesa nevar pieņemt galīgo spriedumu tik ātri kā parasti. Šādos gadījumos valsts tiesai saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir pienākums aizsargāt individuālās tiesības, izmantojot visus tai saskaņā ar spēkā esošo valsts procesuālo tiesību sistēmu pieejamos pagaidu pasākumus, lai vismaz provizoriski pārtrauktu konkurenci graujošās sekas, kuras izraisa atbalsts (“pagaidu atgūšana”) (93). Valsts procesuālo normu piemērošana šajā saistībā ir pakļauta līdzvērtības un efektivitātes prasībām (94).

61.

Ja, balstoties uz Kopienas tiesu judikatūru un Komisijas praksi, valsts tiesnesis ir guvis pietiekamu prima facie pārliecību, ka attiecīgais pasākums ietver nelikumīgu valsts atbalstu, visnoderīgākais tiesiskās aizsardzības līdzeklis pēc Komisijas uzskatiem un ievērojot valsts procesuālās tiesības, būs rīkojuma izdošana par nelikumīgā atbalsta un tā procentu ieskaitīšanu bloķētā kontā līdz brīdim, kad lieta pēc būtības tiek atrisināta. Ja nelikumīgums tiek pierādīts, galīgajā spriedumā valsts tiesa liktu bloķētajā kontā esošos līdzekļus pārskaitīt atpakaļ iestādei, kas piešķīrusi valsts atbalstu, vai pretējā gadījumā šos līdzekļus liktu piešķirt labuma guvējam.

62.

Pagaidu atgūšana var būt ļoti efektīvs instruments arī gadījumos, kad valsts tiesas process notiek paralēli Komisijas izmeklēšanai (95). Notiekoša Komisijas izmeklēšana neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma aizsargāt individuālās tiesības, kas paredzētas Līguma 88. panta 3. punktā (96). Tāpēc valsts tiesa nedrīkst vienkārši atlikt tiesas procesu līdz brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu, un uz to laiku atstāt neaizsargātas prasītāja tiesības, kas paredzētas Līguma 88. panta 3. punktā. Gadījumos, kad valsts tiesa vēlas sagaidīt Komisijas saderības izvērtēšanas iznākumu pirms galīgā un neatgriezeniskā atgūšanas rīkojuma pieņemšanas, tai ir jāpieņem attiecīgi pagaidu pasākumi. Arī šajā gadījumā rīkojums par līdzekļu uzglabāšanu bloķētā kontā būtu piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis. Gadījumos:

63.

Valstu tiesas var saskarties ar problēmām, kas saistītas ar valsts atbalstu, arī lietās, kurās Komisija jau ir lēmusi par atgūšanu. Lai gan lielākā daļa lietu ir tiesas procesi par valsts atgūšanas rīkojuma anulēšanu, tomēr arī trešās personas var pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no valsts iestādēm par Komisijas atgūšanas lēmuma neizpildi.

64.

Saskaņā ar procedūras regulas 14. panta 3. punktu dalībvalstīm ir jāīsteno atgūšanas lēmumi bez kavēšanās. Atgūšana notiek saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja tās nodrošina tūlītēju un efektīvu atgūšanas lēmuma izpildi. Gadījumos, kad valsts procesuālo tiesību norma nepieļauj tūlītēju un/vai efektīvu atgūšanu, valsts tiesai šā norma nav jāpiemēro (100).

65.

Atgūšanas rīkojumu pamatotība, kurus izdevusi valsts iestādes, lai īstenotu Komisijas atgūšanas lēmumu, reizēm tiek apstrīdēta valsts tiesā. Noteikumi, kas regulē šādus tiesas procesus, ir sīki izklāstīti Komisijas 2007. gada atgūšanas paziņojumā (101), kura galvenie principi ir apkopoti šajā iedaļā.

66.

Īpaši svarīgi ir tas, ka valsts tiesas procesos nevar apstrīdēt pamatā esošā Komisijas lēmuma spēkā esamību gadījumos, kad pats prasītājs būtu varējis apstrīdēt konkrēto lēmumu tieši Kopienas tiesās (102). Tas nozīmē arī to, ka gadījumos, kad apstrīdēšana būtu iespējama saskaņā ar Līguma 230. pantu, valsts tiesa nevar atlikt atgūšanas lēmuma izpildi, pamatojoties uz argumentiem, kas saistīti ar Komisijas lēmuma spēkā esamību (103).

67.

Gadījumos, kad nav skaidrs, ka prasītājs var iesniegt prasību par anulēšanu atbilstīgi Līguma 230. pantam (piemēram, jo pasākums bija atbalsta shēma ar plašu pārklājumu, attiecībā uz kuru prasītājs var nespēt pierādīt, ka pasākums to skar personīgi), valstu tiesai principā jāpiedāvā juridiska aizsardzība. Tomēr pat šādos gadījumos valsts tiesnesim jāpieprasa prejudiciāls nolēmums atbilstīgi Līguma 234. pantam, ja prasība attiecas uz Komisijas lēmuma pamatotību un likumību (104).

68.

Šādos apstākļos pagaidu noregulējuma piešķiršana tiek pakļauta ļoti stingrām juridiskajām prasībām, kas ir definētas “Zuckerfabrik” (105) un “Atlanta” (106) judikatūrā – valsts tiesa drīkst atlikt uz laiku atgūšanas rīkojumus tikai ar šādiem nosacījumiem: i) tiesai ir nopietnas šaubas attiecībā uz Kopienas tiesību akta spēkā esamību. Ja apstrīdētā tiesību akta spēkā esamība nav jau tiesvedības priekšmets EKT, tai pašai ir jānodod jautājums izlemšanai EKT; ii) ir jābūt steidzamībai tajā ziņā, ka pagaidu noregulējums ir nepieciešams, lai novērstu nopietnu un nelabojamu kaitējumu, ko nodara pusei, kas pieprasa aizsardzību; un iii) tiesai pienācīgi ir jāņem vērā Kopienas intereses. Izvērtējot visus šos nosacījumus, valsts tiesai ir jāievēro jebkurš Kopienas tiesu nolēmums par Komisijas lēmuma likumību vai par pagaidu noregulējuma piemērošanu Kopienas līmenī (107).

69.

Līdzīgi kā pārtraukšanas saistību pārkāpumi, arī tas, ka dalībvalsts iestādes neievēro Komisijas atgūšanas lēmumu saskaņā ar procedūras regulas 14. pantu var radīt pamatu zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saskaņā ar “Francovich” un “Brasserie du Pêcheur” judikatūru (108). Komisija uzskata, ka šādu zaudējumu atlīdzināšanas prasību izskatīšana atspoguļo principus par pārtraukšanas saistību pārkāpumiem (109). Tas ir tādēļ, ka i) dalībvalsts atgūšanas pienākums ir vērsts uz to pašu individuālo tiesību aizsargāšanu, kuras aizsargā arī pārtraukšanas saistības, un ii) Komisijas atgūšanas lēmumi neatstāj valsts iestādēm nekādu rīcības brīvību; tādēļ atgūšanas pienākuma pārkāpumi ir uzskatāmi par pietiekami būtiskiem. Tādējādi veiksmīgs zaudējumu atlīdzināšanas prasības iznākums par Komisijas atgūšanas lēmuma neīstenošanu arī būs atkarīgs no tā, vai prasītājs spēj pierādīt, ka viņš ir cietis zaudējumus tieši no novēlotās atbalsta atgūšanas (110).

70.

Valstu tiesām ir pienākums īstenot pārtraukšanas saistības un aizsargāt privātpersonu tiesības pret nelikumīgu valsts atbalstu. Principā valsts procesuālās normas attiecas uz šādiem tiesas procesiem (111). Tomēr, pamatojoties uz Kopienas tiesību vispārīgajiem principiem, valsts tiesību normu piemērošana šādos apstākļos ir pakļauta diviem galvenajiem nosacījumiem:

71.

Ņemot vērā Kopienas tiesību aktu pārākumu, valstu tiesām ir jāatsakās no valsts procesuālo normu piemērošanas, ja pretējā gadījumā tiktu pārkāpti 70. punktā minētie principi (114).

72.

Efektivitātes princips tiešā veidā ietekmē iespējamo prasītāju statusu valstu tiesās saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu. Šajā sakarā Kopienas tiesības nosaka, ka valsts noteikumi par tiesisko statusu nemazina tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību (115). Tāpēc valsts noteikumi nedrīkst tiesisko statusu attiecināt tikai uz labuma guvēja konkurentiem (116). Trešajām personām, kuras nav ietekmējusi atbalsta pasākuma izraisītie konkurences izkropļojumi, arī var būt pietiekama dažāda rakstura juridiskā interese (kā atzīts nodokļu lietās) valsts tiesā uzsākt tiesas procesu (117).

73.

72. punktā citētā judikatūra ir īpaši svarīga gadījumos, kad valsts atbalsts ir piešķirts kā atbrīvojums no nodokļiem vai citām finansiālajām saistībām. Nereti šādos gadījumos personas, kuras negūst labumu no tā paša nodokļu maksāšanas atbrīvojuma, apstrīd savu nodokļu nastu, pamatojoties uz Līguma 88. panta 3. punktu (118).

74.

Tomēr, balstoties uz Kopienas tiesu judikatūru, trešās personas nodokļu maksātāji var paļauties uz pārtraukšanas saistībām tikai gadījumos, kad viņu pašu nodokļu maksājums ir nelikumīgā valsts atbalsta pasākuma neatņemama daļa (119). Tas ir gadījumā, kad saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem nodokļu ienākumi ir paredzēti tikai nelikumīgā valsts atbalsta finansēšanai, un tie tieši ietekmē valsts atbalsta apjomu, kas piešķirts, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu (120).

75.

Ja ir piešķirti atbrīvojumi no vispārējiem nodokļiem, iepriekš minētie kritēriji parasti netiek izpildīti. Uzņēmums, kas ir atbildīgs par šādu nodokļu nomaksu, parasti nevar ierosināt prasību par to, ka kāda cita uzņēmuma atbrīvojums no nodokļiem saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir nelikumīgs (121). No pastāvīgās judikatūras izriet arī tas, ka nelikumīgas atbrīvošanas no nodokļiem attiecināšana arī uz prasītāju nav piemērots tiesiskās aizsardzības līdzeklis Līguma 88. panta 3. punkta pārkāpumu gadījumā. Šāds līdzeklis nevis novērstu nelikumīgā atbalsta pret konkurenci vērsto ietekmi, bet gan gluži otrādi – stiprinātu to (122).

76.

Efektivitātes princips var ietekmēt arī pierādījumu vākšanas procesu. Piemēram, gadījumos, kad prasītāja iesniegtās prasības pamatošana ir neiespējama vai ļoti apgrūtināta attiecīgās prasības pierādījumu nastas dēļ (piemēram, tāpēc ka nepieciešamie dokumentārie pierādījumi nav tā rīcībā), valsts tiesai ir jāizmanto visi saskaņā ar valsts procesuālajām normām pieejamie līdzekļi, lai prasītājam sniegtu piekļuvi šiem pierādījumiem. Tajā skaitā valsts tiesību aktos paredzētajos gadījumos valsts tiesai var būt pienākums likt atbildētājam vai trešajai personai nodot nepieciešamos dokumentus prasītāja rīcībā (123).

77.

Saskaņā ar Līguma 10. pantu Eiropas iestādēm un dalībvalstīm ir abpusējs lojālas sadarbības pienākums nolūkā sasniegt Līguma mērķus. Tādēļ no Līguma 10. panta izriet, ka Komisijai ir jāpalīdz valstu tiesām gadījumos, kad tās piemēro Kopienas tiesības (124). Savukārt valstu tiesām var nākties palīdzēt Komisijai tās uzdevumu pildīšanā (125).

78.

Ņemot vērā galveno lomu, ko valstu tiesas pilda saistībā ar valsts atbalsta noteikumu īstenošanu, Komisija apņemas sniegt valstu tiesām palīdzība gadījumos, kad tām šāda palīdzība ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu izskatāmajā lietā. Neskatoties uz to, ka ar 1995. gada sadarbības paziņojumu jau sniedza valstu tiesām iespēju lūgt Komisijas palīdzību, valstu tiesas nav šo iespēju regulāri izmantojušas. Tāpēc Komisija vēlas vēlreiz mēģināt nodibināt ciešāku sadarbību ar valstu tiesām, nodrošinot praktiskākus un lietotājiem draudzīgākus atbalsta mehānismus. To darot, Komisija smeļas iedvesmu no pretmonopola sadarbības paziņojuma (126).

79.

Komisijas atbalsts valstu tiesām var izpausties divos dažādos veidos:

80.

Sniedzot atbalstu valstu tiesām, Komisijai ir jāpilda dienesta noslēpuma ievērošanas pienākums un jānodrošina savas darbības un neatkarības aizsardzība (127). Pildot pienākumu attiecībā pret valstu tiesām saskaņā ar Līguma 10. pantu, Komisijai ir jāpaliek neitrālai un objektīvai. Tā kā Komisijas palīdzība valstu tiesām ir daļa no tās pienākuma aizsargāt sabiedrības intereses, tai nav nekāda nolūka nodrošināt valsts tiesā izskatāmajā lietā iesaistīto pušu privātās intereses. Tāpēc Komisija neuzklausīs nevienu no valsts tiesas procesā iesaistītajām pusēm saistībā ar savu palīdzību valsts tiesai.

81.

Atbalsts, kas tiek piedāvāts valstu tiesām saskaņā ar šo paziņojumu, ir brīvprātīgs un neskar valsts tiesas iespēju vai pienākumu (128) lūgt EKT sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz Kopienas tiesību aktu interpretāciju vai spēkā esamību saskaņā ar Līguma 234. pantu.

82.

Komisijas pienākums sniegt valstu tiesām palīdzību saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu ietver arī uzdevumu nodot valstu tiesām būtisku informāciju, kas ir tās rīcībā (129).

83.

Cita starpā valsts tiesa var lūgt Komisijai sniegt turpmāk minēto informāciju:

84.

Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību ar valstu tiesām, informācijas pieprasījumus apstrādās pēc iespējas ātrāk. Komisija centīsies sniegt valsts tiesai prasīto informāciju viena mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Gadījumos, kad Komisijai no valsts tiesas būs nepieciešami papildu paskaidrojumi, šo vienu mēnesi sāks skaitīt no brīža, kad šie paskaidrojumi tiek saņemti. Gadījumos, kad Komisijai jāapspriežas ar trešajām personām, kuras tiešā veidā ietekmē šādas informācijas nodošana, vienu mēnesi skaitīt sāk no brīža, kad apspriedes ir pabeigtas. Tas tā varētu notikt, piemēram, ar noteikta veida informāciju, kuru iesniegusi privātpersona (131), vai arī gadījumos, kad informāciju, kuru ir iesniegusi viena dalībvalsts, pieprasa citas dalībvalsts tiesa.

85.

Nododot valstu tiesām informāciju, Komisijai ir jāievēro fiziskām un juridiskām personām sniegtās garantijas saskaņā ar Līguma 287. pantu (132). Līguma 287. pantā ir noteikts, ka Komisijas locekļi, ierēdņi un pārējie darbinieki nedrīkst izpaust informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Tajā skaitā var būt konfidenciāla informācija un komercnoslēpumi.

86.

Līguma 10. un 287. pants nenorāda uz pilnīgu aizliegumu Komisijai nodot valstu tiesām informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu. Kā apstiprina Kopienas tiesas, lojālas sadarbības pienākums nosaka to, ka Komisijai ir jānodod valsts tiesai jebkura informācija, ko tā pieprasa (133). Tas ietver arī informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu.

87.

Gadījumos, kad Komisija ir plānojusi sniegt valsts tiesai informāciju, uz kuru attiecas pienākums glabāt dienesta noslēpumu, tā atgādinās valsts tiesai par Līguma 287. pantā paredzētajiem pienākumiem. Komisija lūgs valsts tiesas apstiprinājumu, ka tā var garantēt un garantē šādas konfidenciālas informācijas un komercnoslēpumu aizsardzību. Gadījumos, kad valsts tiesa nevar sniegt šādu garantiju, Komisija nenodos tās rīcībā attiecīgo informāciju (134). Savukārt gadījumos, kad valsts tiesa sniedz šādu garantiju, Komisija nodos tās rīcībā pieprasīto informāciju.

88.

Pastāv arī citi scenāriji, kuru gadījumā Komisija var būt spiesta atteikties atklāt valsts tiesai kādu informāciju. It īpaši Komisija var atteikties nodot valsts tiesai informāciju gadījumos, kad šāda informācijas nodošana radītu šķēršļus Kopienu darbībai un neatkarībai. Tas būtu gadījumā, kad informācijas izpaušana apdraudētu Komisijai uzticēto uzdevumu izpildi (135) (piemēram, informācija, kas skar Komisijas iekšējo lēmumu pieņemšanas procesu).

89.

Gadījumos, kad valsts tiesa tiek aicināta piemērot valsts atbalsta noteikumus lietā, kas tiek izskatīta šajā tiesā, tai ir jāievēro visi atbilstošie Kopienas noteikumi valsts atbalsta jomā, kā arī pastāvošā Kopienas tiesu judikatūra. Turklāt valsts tiesa var balstīties uz Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi, kā arī Komisijas publicētajiem paziņojumiem un pamatnostādnēm par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. Taču var būt apstākļi, kuros šādi līdzekļi nesniedz valsts tiesai pietiekamu palīdzību aktuālo problēmu risināšanā. Ņemot vērā tās pienākumus saskaņā ar Līguma 10. pantu, kā arī svarīgo un sarežģīto lomu, kuru valstu tiesas pilda valsts atbalsta ieviešanā, Komisija sniedz valstu tiesām iespēju lūgt Komisijas atzinumu par būtiskiem jautājumiem, kas skar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu (136).

90.

Šādi Komisijas atzinumi principā var ietvert visus ekonomiskos, faktiskos vai juridiskos jautājumus, kas rodas saistībā ar valsts tiesas procesu (137). Lietas par Kopienas tiesību aktu interpretāciju acīmredzami var radīt situāciju, kad valsts tiesa lūdz EKT sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstīgi Līguma 234. pantam. Gadījumos, kad valsts tiesībās nav noteikti citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret tiesas lēmumu, šī prejudiciālā nolēmuma procedūra principā ir obligāta (138).

91.

Komisijas atzinumu jomas cita starpā var būt šādas:

92.

Kā minēts 20. punktā, atbalsta pasākuma saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana saskaņā ar Līguma 87. panta 2. un 3. punktu ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē. Valstu tiesas nav kompetentas izvērtēt atbalsta pasākuma saderību. Lai gan Komisija tāpēc nevar sniegt atzinumus par saderību, tas neliedz valsts tiesai pieprasīt procesuālo informāciju attiecībā uz to, vai Komisija jau izvērtē konkrēta atbalsta pasākuma saderību (vai plāno to darīt) un, ja izvērtē, kad varētu tikt pieņemts lēmums (140).

93.

Sniedzot atzinumu, Komisija aprobežosies ar prasītās faktiskās informācijas vai ekonomisko vai juridisko precizējumu sniegšanu valsts tiesai, neizskatot tajā izskatāmo lietu pēc būtības. Turklāt, pretstatā Kopienas tiesu sniegtajai Kopienas tiesību autoritatīvai interpretācijai, Komisijas atzinums valsts tiesai nav juridiski saistošs.

94.

Lai padarītu sadarbību ar valstu tiesām pēc iespējas efektīvāku, lūgumus pēc Komisijas atzinuma izskatīs pēc iespējas ātrāk. Komisija centīsies sniegt valsts tiesai prasīto atzinumu četru mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Gadījumos, kad Komisijai no valsts tiesas būs nepieciešami papildu paskaidrojumi saistībā ar saņemto pieprasījumu, šos četrus mēnešus skaitīt sāks no brīža, kad šādi paskaidrojumi būs saņemti.

95.

Šajā sakarā tomēr ir jāatzīmē, ka vispārīgais valstu tiesu pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir piemērojams arī laikā, kad Komisija sagatavo prasīto atzinumu. Tas ir tādēļ, ka, kā minēts 62. punktā, valsts tiesas pienākums aizsargāt individuālās tiesības saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu ir piemērojams neatkarīgi no tā, vai Komisijas paziņojums joprojām tiek vai netiek gaidīts (141).

96.

Kā jau minēts 80. punktā, Komisija neuzklausīs puses pirms tā nebūs sniegusi valsts tiesai savu atzinumu. Komisijas atzinuma izklāstīšana valsts tiesas procesā ir pakļauta attiecīgajām valsts procesuālo tiesību normām, kurām ir jāievēro vispārīgie Kopienas tiesību principi.

97.

Lai turpmāk veicinātu efektīvāku sadarbību un saziņu starp Komisiju un valstu tiesām, Komisija ir nolēmusi izveidot vienotu kontaktpunktu, kuram valstu tiesas var adresēt visus Komisijas atbalsta pieprasījumus saskaņā ar 3.1. un 3.2. iedaļu, kā arī jebkurus citus rakstveida vai mutveida jautājumus par valsts atbalsta politiku, kuri varētu rasties to ikdienas darbā.

98.

Komisija saskaņā ar šo paziņojumu publicēs pārskatu par sadarbību ar valstu tiesām savā ikgadējā ziņojumā par konkurences politiku. Iespējams, ka Komisija savā tīmekļa vietnē publicēs arī savus atzinumus un novērojumus.

99.

Šis paziņojums ir izdots, lai sniegtu palīdzību valstu tiesām saistībā ar valsts atbalsta noteikumu piemērošanu. Šis paziņojums valstu tiesām nav ne saistošs, ne arī ietekmē to neatkarību. Paziņojums arī neietekmē dalībvalstu un fizisku vai juridisku personu tiesības un pienākumus saskaņā ar Kopienas tiesībām.

100.

Šis paziņojums aizvieto 1995. gada sadarbības paziņojumu.

101.

Komisija plāno šo paziņojumu pārskatīt piecus gadus pēc tā pieņemšanas.