52009DC0378

Komisijas ziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu Komitejai - Par direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) piemērošanu un efektivitāti (Direktīva 85/337/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK un 2003/35/EK) /* COM/2009/0378 galīgā redakcija */


[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 23.7.2009

COM(2009) 378 galīgā redakcija

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Par direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) piemērošanu un efektivitāti (Direktīva 85/337/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK un 2003/35/EK)

KOMISIJAS ZIŅOJUMS PADOMEI, EIROPAS PARLAMENTAM, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

Par direktīvas par ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN) piemērošanu un efektivitāti(Direktīva 85/337/EEK, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK un 2003/35/EK)

1. POLITISKAIS UN JURIDISKAIS KONTEKSTS

Šā Komisijas ziņojuma mērķis ir pārskatīt Padomes Direktīvas 85/337/EEK[1] par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 97/11/EK[2] un Direktīvu 2003/35/EK[3], (turpmāk Direktīva par ietekmes uz vidi novērtējumu – IVN direktīva) piemērošanu un efektivitāti Eiropas Savienībā (ES).

Ņemot vērā direktīvas 11. pantu, jau agrāk tika regulāri sagatavoti ziņojumi par IVN direktīvu. Pamatojoties uz šādiem ziņojumiem, IVN direktīvā 1997. gadā tika izdarīti grozījumi. Ar Direktīvu 97/11/EK tika paplašināta tās darbības joma, uzlaboti procedūras posmi un iekļauti grozījumi saistībā ar ANO/EEK Espo Konvenciju par IVN pārrobežu kontekstā. Pēc tam, kad (1998. gada jūnijā) Kopiena parakstīja Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, Kopienas tiesību aktiem bija jābūt atbilstoši saskaņotiem ar minēto konvenciju. Tādējādi IVN direktīvā tika izdarīti grozījumi ar Direktīvu 2003/35/EK, lai tās noteikumi būtu saskaņā ar Orhūsas konvencijā par sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā.

Direktīvas mērķis ir aizsargāt vidi un dzīves kvalitāti, vienlaikus nodrošināt valsts tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu. Tas ir svarīgs elements vides jautājumu integrēšanā, iekļaujot plaša mēroga projektus un padarot tos ilgtspējīgus no vides viedokļa. Pasākumi šā mērķa sasniegšanai ir izklāstīti direktīvas 2. panta 1. punktā, kur minēts, ka pirms tiek dota projekta attīstības piekrišana [atļauja], dažiem sabiedriskiem un privātiem projektiem, kuriem var būtiski ietekmēt vidi inter alia to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, ir jāsaņem attīstības piekrišana [atļauja] un jāveic IVN. Direktīvā ir saskaņoti ietekmes uz vidi novērtējuma principi, ieviešot prasību minimumu, jo īpaši attiecībā uz tādu projektu veidiem, kuriem jāveic novērtējums, kā arī attiecībā uz obligātajām prasībām attīstītājiem, novērtējuma saturu un kompetento iestāžu un sabiedrības līdzdalību.

Patlaban visas dalībvalstis (turpmāk DV) ir noteikušas visaptverošus reglamentējošus noteikumus. Tomēr vēl aizvien aktuāls jautājums ir par to, vai direktīva tiek īstenota efektīvi un konsekventi visās DV. Šis ziņojums izvērtē 20 direktīvas īstenošanas gadus, lai noskaidrotu iepriekšminēto jautājumu. Šā ziņojuma galvenie avoti ir minēti 1. pielikumā.

Ziņojums ir sagatavots laikus vairāku iemeslu dēļ.

- Pēc ES plašināšanās 2004. un 2007. gadā direktīvu sāka piemērot 12 jaunās DV.

- Klimata pārmaiņu un bioloģiskās daudzveidības jomā rodas aizvien vairāk ar vidi saistītu problēmu.

- Eiropas Kopienu tiesa (EKT) ir pieņēmusi svarīgus prejudiciālos nolēmumus, skaidrojot dažus no IVN direktīvas noteikumiem.

- Jānodrošina sinerģija starp direktīvu un Espo konvenciju, ieskaitot Protokolu par stratēģisko vides novērtējumu[4].

- IVN direktīvu uzskata par potenciālu instrumentu, lai nākotnē vienkāršotu tiesību aktus[5], nosakot pārklāšanos, nepilnības un iespējas samazināt regulatīvo un administratīvo slogu, jo īpaši pārrobežu projektos (piemēram, cauruļvadi vai elektrības kabeļi jūras gultnē).

Ziņojumā ir izklāstītas IVN direktīvas priekšrocības, minētas galvenās jomas, kurās vēl jāveic uzlabojumi, un vajadzības gadījumā sniegti ieteikumi. Ziņojumā ir minēti apsvērumi par paņēmieniem direktīvas uzlabošanai.

2. IVN DIREKTīVAS PRIEKšROCīBAS

2.1. Visaptveroša IVN direktīvas noteikumu ieviešana visās DV

Kopumā DV ir transponējušas un ieviesušas IVN direktīvu lielākoties saskaņā ar direktīvas mērķiem un prasībām. Dažos gadījumos DV ir ieviesušas pienākumus, kas ir daudz stingrāki par direktīvas prasību minimumu. Šāda situācija ir saistībā ar IVN galvenajiem posmiem, piemēram, ''sākotnējo pārbaudi" un "piemērošanas jomas noteikšanu".

- "Sākotnējā pārbaude" ir ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procesa posms, kad nosaka, vai šāds novērtējums ir vajadzīgs. Dažās DV IVN ir jāveic obligāti noteiktiem projektiem, kas uzskaitīti II pielikumā, vai citām projektu kategorijām papildu tām, kuras uzskaitītas I un II pielikumā.

- "Piemērošanas jomas noteikšana" ir IVN procesa posms, kurā nosaka to jautājumu saturu un apjomu, kas jānorāda vides informācijā, kuru iesniedz kompetentajai iestādei. Tā ir svarīga pareizas IVN sistēmas iezīme galvenokārt tāpēc, ka tā uzlabo IVN kvalitāti. Daudzās DV ir stingrāki noteikumi nekā direktīvas prasību minimums, un līdz ar to IVN piemērošanas jomas noteikšana ir obligāta un šā IVN procesa posmā tiek nodrošināta sabiedriska apspriešanās.

2.2. Palielināt sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā

Direktīvu 2003/35/EK bija jātransponē valstu tiesību aktos līdz 2005. gada 25. jūnijam. Šā ziņojuma sagatavošanas laikā tikai Īrija nebija pilnībā transponējusi direktīvu, lieta (C-427/07) vēl aizvien tiek izskatīta EKT. Vispārējais iespaids ir tāds, ka pieredze jauno noteikumu piemērošanā, kuri ieviesti ar Direktīvu 2003/35/EK, aizvien ir neliela. Izmantojot pieejamo informāciju, sākotnējie novērojumi par šo noteikumu īstenošanu ir izklāstīti 2. pielikumā. Kad tiks pabeigts patlaban veiktais novērtējums par valsts transponēšanas pasākumu atbilstību, varēs izdarīt svarīgus secinājumus.

Vairums DV ziņoja, ka ar Direktīvu 2003/35/EK ieviestie grozījumi palielina sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā. Turklāt DV, kuras pievienojās ES 2004. un 2007. gadā, ziņoja, ka IVN direktīva tieši sekmējusi to demokrātiskās attīstības konsolidāciju, uzlabojot sabiedrisko līdzdalību un pārredzamību lēmumu pieņemšanas procesā.

2.3. EKT skaidrojumi par IVN direktīvas noteikumiem

EKT ir uzsvērusi to, ka direktīvai ir plaša piemērošanas joma un mērķis, bet tā ierobežo DV rīcības brīvību. EKT nolēmumi galvenokārt attiecas uz "sākotnēju pārbaudi" un lēmumu par to, vai jāveic IVN. EKT ir arī sniegusi interpretācijas par dažām projektu kategorijām un "atļaujas" jēdzienu un ir izskatījusi jautājumu par neatļautas attīstības legalizāciju ( retention permissions ). Jaunāko nolēmumu svarīgākie secinājumi ir apkopoti 3. pielikumā.

2.4. IVN direktīvas radītie kopējie ieguvumi

Noteikti divi galvenie ieguvumi. Pirmkārt, IVN nodrošina to, ka lēmumu pieņemšanas procesā vides apsvērumi tiek ņemti vērā diezgan savlaicīgi. Otrkārt, iesaistot sabiedrību, IVN procedūra nodrošina lielāku pārredzamību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā un attiecīgi to atzīšanu sabiedrībā. Pat ja visus IVN radītos ieguvumus nevar izteikt naudas izteiksmē, pastāv plaši izplatīta vienprātība, ko apstiprina pieejamie pētījumi, ka ieguvumi, veicot IVN, ir vērtīgāki par izmaksām šāda novērtējuma sagatavošanai[6].

Turklāt Komisijas pieredze saistībā ar projektu novērtējumiem, kas līdzfinansēti saskaņā ar ES reģionālo politiku, jo īpaši lielie projekti, norāda uz to, ka IVN ir uzlabojuši projektu izstrādi un lēmumu pieņemšanas procesu (ieskaitot vides iestāžu un sabiedrības līdzdalību) un palīdzējuši uzlabot vides apsvērumu iekļaušanu tajos.

Visbeidzot, direktīvas īstenošana ir radījusi īpašu dinamiku valsts līmenī. DV bieži vien, pamatojoties uz direktīvas prasību minimumu, ir ieviesušas daudz stingrākus noteikumus (pamatojoties uz EK līguma 176. pantu), lai nodrošinātu labāku vides aizsardzību un lielāku pārredzamību. Daudzas DV ir izstrādājušas norādījumus par paraugpraksi un par īpašām projektu kategorijām un jautājumiem. Šādu valstu pieredzi var izmantot ES līmenī.

Līdz ar to var secināt, ka IVN direktīvas galvenais mērķis ir sasniegts, un tagad jāpaaugstina direktīvas prasību minimums un direktīva jāuzlabo.

3. IVN DIREKTīVAS JOMAS, KURAS IR JāUZLABO

IVN direktīva 20 tās īstenošanas gadu laikā ir mainījusies. Vienlaikus arī ES tiesību aktu skaits ir palielinājies, un ir izstrādātas jaunas politikas jomas. Nodrošinot to, ka IVN direktīva tiek efektīvi īstenota ES, ir svarīgi arī noteikt jomas, kuras jāuzlabo, piemēram, īstenošanas nepilnības, pārklāšanās ar citiem tiesību aktiem un neatbilstības ar citām ES politikas jomām, un vajadzības gadījumā jāsniedz ieteikumi.

3.1. Grūtības attiecībā uz "sākotnējās pārbaudes" procedūru

IVN direktīvā DV ir plaša darbības joma, lai, pamatojoties uz atsevišķu gadījumu pārbaudi un/vai uz valsts noteiktajām robežvērtībām un kritērijiem, nolemtu, vai IVN ir vajadzīgs projektiem, kas uzskaitīti II pielikumā. Nosakot minētās robežvērtības vai kritērijus, DV jāņem vērā attiecīgie atlases kritēriji, kas izklāstīti III pielikumā. Minēto noteikumu, kas balstās uz subsidiaritātes principu, DV piemēro dažādos veidos un nosaka atšķirīgas robežvērtības un kritērijus.

Īstenošanas process un judikatūra apliecina to, ka, nosakot robežvērtības, DV bieži vien pārsniedz rīcības brīvību, vai nu ievērojot tikai dažus no III pielikuma atlases kritērijiem, vai sākotnēji dažiem projektiem neparedzot IVN. Turklāt, lai gan tendence veikt IVN palielinās, vairākās DV veiktie IVN būtiski atšķiras (citās DV mazāk nekā 100 un citās līdz pat 5000), pat ja salīdzina līdzīgas DV. Līmeņi, kurus ievērojot ir noteiktas robežvērtības, skaidri norāda paveikto IVN apjomu. Turklāt vēl aizvien ir vairāki gadījumi, kad kumulatīvie efekti netiek ņemti vērā, un "salami taktikas" izraisītās problēmas [7], jo īpaši attiecībā uz lieliem investīciju plāniem, netiek novērstas. Minētie aspekti var apdraudēt direktīvas tiesiskumu un centienus izveidot vienotus sākotnējās pārbaudes standartus. Tāpēc sākotnējās pārbaudes mehānisms ir jāvienkāršo un jāpaskaidro, piemēram, sīkāk izklāstot atlases kritērijus III pielikumā un nosakot Kopienas robežvērtības, kritērijus vai IVN uzsākšanas mehānismus (piemēram, ar komitoloģijas procedūru). Jāapsver arī iespēja piešķirt atļauju, pamatojoties uz vienkāršotu iepriekšēju novērtējuma procedūru.

3.2. Grūtības saistībā ar IVN kvalitāti

IVN direktīvā noteiktas būtībā procedūras prasības, bet nav norādīti obligātie vides standarti. Kompetentajām iestādēm ir obligāti jāņem vērā apspriešanās rezultāti un apkopotā informācija un attīstības [atļaujas] piešķiršanas procedūras beigās jāsniedz konkrēta informācija (8. un 9. pants), bet DV nav pienākums izdarīt konkrētus secinājumus no IVN konstatējumiem. Nodrošināt IVN kvalitātes kontroli galvenokārt ir valsts kompetento iestāžu ziņā. Tomēr spēja pieņemt spēkā esošus lēmumus ir atkarīga no IVN dokumentācijā izmantotās informācijas kvalitātes un IVN procesa kvalitātes. Līdz ar to kvalitāte ir svarīgs elements direktīvas efektīvā īstenošanā.

3.2.1. IVN dokumentācijā izmantotās informācijas kvalitāte

Daudzas DV kā problēmu ir norādījušas to, ka trūkst atbilstošas kvalitātes informācijas, ko izmanto IVN dokumentācijā. Pastāv būtiskas atšķirības starp IVN dokumentācijas kvalitāti ne tikai dažādās DV, bet arī vienā DV.

Ir vairāki veidi, kā nodrošināt atbilstošu IVN dokumentācijas (bieži vien iesniedz kā ziņojumu) kontroles kvalitāti: veic konsultantu, kas piedalās IVN, atbilstošu akreditāciju; ziņojumu sagatavošanu veic neatkarīgi konsultanti; tiek veikta revīzija vai neatkarīga ārējā ekspertīze; izmanto vadlīnijas par konkrētiem jautājumiem attiecībā uz noteiktu veidu projektiem; atjaunina izmantotos datus; piemērošanas jomas noteikšana ir obligāta; ierosina komitoloģijas procedūru, lai atjauninātu IV pielikumu (informācija, kas jāiesniedz attīstītājam).

3.2.2. IVN procesa kvalitāte

Pieredze saistībā ar īstenošanu rāda, ka saistībā ar IVN procedūrām bieži vien rodas jautājumi.

Attiecībā uz alternatīvām direktīvā noteikts, ka IVN dokumentācijā iekļautajā informācijā jābūt "īsam to galveno alternatīvu aprakstam, kuras izpētījis attīstītājs, un viņa izvēles galvenā iemesla norādījumam". Dažas DV ir ieviesušas juridisku pienākumu ņemt vērā konkrētas alternatīvas, bet citas DV nav to izdarījušas. Kompetentās iestādes un sabiedrība var arī sniegt ieguldījumu alternatīvu atlasē, kuras pēc tam novērtē. Parasti alternatīvu novērtējums IVN procedūrā ir sarežģīts. Iespējams būs jākonkretizē tas, kas vajadzīgs saskaņā ar direktīvas noteikumiem, piemēram, ieviest alternatīvu obligātu novērtējumu vai norādīt virkni ar alternatīvām (piemēram, alternatīva "nedarīt neko"), kuras jāizpēta.

Grūtības rada arī tas, ka direktīvā nav noteikumu attiecībā uz samērīgu termiņu un vēlams fiksētu termiņu, lai piešķirtu atļauju, IVN derīguma ilgumu un projektu īstenošanas būtisku vides aspektu monitoringu . Minētos trūkumus var novērst, ieviešot īpašus noteikumus direktīvā.

3.3. Saskaņotas prakses trūkums attiecībā uz sabiedrības līdzdalību

Lai gan sabiedrība aizvien biežāk piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, ES vēl aizvien nav standartprakses par šo jomu. To apliecina šādi aspekti.

- Sabiedrībai jāspēj pēc iespējas agrāk efektīvi piedalīties ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā. Nav kopīga atsauces punkta, kad jāsāk apspriešanās. Vairākās DV sabiedriska apspriešanās tiek uzsākta sākumposmā (sākotnējās pārbaudes posms vai IVN piemērošanas jomas noteikšanas posms). Tomēr vairumā gadījumu sabiedriska apspriešanās pirmo reizi tiek uzsākta, kad saskaņā ar 5. pantu ir savākta informācija, kas ir atbilstīga direktīvā noteiktajam prasību minimumam.

- Saskaņā ar IVN direktīvu, lai sabiedriska apspriešanās būtu efektīva, tās termiņam jābūt samērīgam, jo šajā kontekstā īsi termiņi ir šķērslis. Tomēr termiņi būtiski atšķiras[8].

- DV nosaka sīki izstrādātu sabiedrības informēšanas un apspriešanās kārtību. Tomēr sabiedrības līdzdalība nav efektīva, ja valsts izstrādātajā kārtībā ir ierobežojumi (piemēram, ja IVN dokumentācija ir pieejama apspriešanai tikai kompetentās iestādes birojā).

- Saistībā ar attiecīgās sabiedrības daļas pieeju pārskatīšanas procedūrai kritēriji katrā DV būtiski atšķiras, un dažās DV procedūras izmaksas uzskata par šķērsli, lai varētu griezties tiesu iestādēs.

Minētos trūkumus varētu novērst, paredzot sabiedrisku apspriešanos sākotnējās pārbaudes posmā vai IVN piemērošanas jomas noteikšanas posmā (tostarp iesaistot ieinteresētās puses) un nosakot minimālo termiņu. Var izstrādāt vadlīnijas par paraugpraksi, lai IVN dokumentācija būtu pieejama attiecīgajai sabiedrības daļai.

3.4. Grūtības saistībā ar IVN pārrobežu procedūrām

IVN direktīvā DV ir plaša darbības joma, lai izlemtu, kad un kā citas DV tiek iesaistītas IVN procedūrās saistībā ar projektiem, kuriem ir pārrobežu ietekme.

Daudzas DV norādīja, ka IVN procedūras rada grūtības galvenokārt saistībā ar atšķirīgām valstu IVN procedūrām, piemēram, dažādi posmi projekta priekšlikuma procesā, dažādi termiņi un valodas barjera.

Pārklāšanās, neatbilstības, piemēram, administratīvais slogs un potenciālie konflikti ir ļoti iespējami tādos projektos, kuri tiek veikti jomās, kuras ir vairāku DV jurisdikcijā (piemēram, jūras baseini). Turklāt pastāv risks, ka daudzvalstu projekta ietekme netiek novērtēta kopumā.

Vajadzīgi oficiāli un neformāli pasākumi ar kaimiņvalstīm apspriešanās posmā un pārrobežu ietekmes novērtēšanai. To var panākt, izstrādājot vadlīnijas vai uzlabojot direktīvas noteikumus (piemēram, definējot pārrobežu apspriešanās termiņu, ieviešot koordinētas vai, iespējams, kopīgas IVN procedūras daudzvalstu projektiem, izpētot iespēju ieviest vienotu IVN procedūru).

Turklāt pēc tam, kad Padome būs apstiprinājusi Espo konvencijas Protokolu par stratēģisko novērtējumu, IVN direktīvu varētu pārskatīt, lai labāk nodrošinātu Protokola prasību īstenošanu.

3.5. Panākt labāku saskaņotību starp IVN un citām ES direktīvām un politikas virzieniem

Daudzos gadījumos uz projektiem, kuri ietilpst IVN direktīvas jomā, attiecas arī citu ES direktīvu vides jomā noteikumi un politikas virzieni. Lai gan pastāv risks, ka prasības par novērtējumu var pārklāties, nav ziņojumu par būtiskām problēmām saistībā ar saskaņotību starp IVN direktīvu un citām direktīvām un politikas virzieniem. Kopumā saskaņošana norit veiksmīgi. Tomēr ir jāapsver tas, kā uzlabot sinerģiju starp IVN direktīvu un tiesību aktiem un politikas virzieniem konkrētās ar vidi saistītās jomās, piemēram, gaisa kvalitāte, trokšņa iedarbība, atkritumu un ūdens apsaimniekošana, jūras vides aizsardzība, augsnes aizsardzība, dabas katastrofu riska novēršana (ieskaitot smagu nelaimes gadījumu briesmu pārzināšana), klimata pārmaiņas un bioloģiskā daudzveidība. Piemēram, ir konkrēti gadījumi, kad jāveic pilnīgs novērtējums, lai nodrošinātu labāku saskaņotību.

3.5.1. IVN un SVN

Direktīva 2001/42/EK[9] (stratēģiskais vides novērtējums – SVN) tiek piemērota "augšup" attiecībā uz noteiktiem valsts plāniem un programmām , bet IVN direktīva tiek piemērota "lejup" attiecībā uz noteiktiem sabiedriskiem un privātajiem projektiem . Abas direktīvas attiecas uz dažādām jomām un atšķiras pēc būtības. Ir konstatētas šādas galvenās atšķirības. SVN mērķi izteikti ilgtspējīgas attīstības kontekstā, bet IVN mērķi attiecas tikai uz vidi; SVN noteikts, ka apspriešanās ar kompetentajām iestādēm jāveic sākotnējās pārbaudes posmā; SVN ir noteikts veikt pieņemamu alternatīvu novērtējumu un nepārprotams noteikums par informācijas izmantošanu no citiem avotiem; SVN iekļautas prasības par monitoringu un kvalitātes kontroli.

Teorētiski, pārklāšanās nav gaidāma. Tomēr, piemērojot abas direktīvas, var identificēt iespējamo pārklāšanos[10] dažādās jomās. Konkrēti, vienmēr nav skaidra nošķīruma starp plāna, programmas definīciju un projekta definīciju, tāpēc var rasties šaubas, vai novērtējums atbilst kritērijiem, lai piemērotu tikai IVN vai SVN direktīvu, vai abas direktīvas. Šajā kontekstā dažu projekta kategoriju, kas bieži vien attiecas uz zemes izmantošanu, definīcijas nav skaidras, un tas var radīt neskaidrību ar SVN.

DV ir izvēlējušās dažādus paņēmienus, kā novērst potenciālu efektivitātes trūkumu, kas varētu rasties no procedūru pārklāšanās. Tomēr daudzas DV uzskata, ka tām nav pietiekamas pieredzes, lai pareizi noteiktu un izvērtētu jebkuru jautājumu attiecībā uz pārklāšanos. Tāpēc ļoti maz DV ieteica konsolidēt abas direktīvas. Daudzas DV minēja to, ka katru procesu jāsaglabā un jānošķir, jo tās ir papildu procedūras, kas attiecas uz dažādiem posmiem un procesiem. DV arī lūdza izstrādāt vadlīnijas.

Ņemot vērā abu procesu īpatnības un nelielo pieredzi, piemērojot SVN, patlaban minēto direktīvu apvienošana netiek plānota. Šajā posmā labāku saskaņotību var sasniegt, izklāstot atšķirības starp abām direktīvām un izskaidrojot definīcijas attiecībā uz tām projektu kategorijām, kur varētu būt pārklāšanās. To var izdarīt IVN pārskatīšanas procesā.

3.5.2. IVN un PINK

Ļoti maz DV izmantoja iespēju, lai noteiktu vienotu procedūru projektiem, uz kuriem attiecas IVN direktīva un Direktīva 2008/1/EK[11] (par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli – PINK). Dažās DV vienotu procedūru var izmantot pēc attīstītāja pieprasījuma. DV ir nodrošinājušas stabilus saskaņošanas veidus (piemēram, IVN dokumentācija ir daļa no dokumentācijas, lai piemērotu PINK, PINK atļauju var saņemt pēc pozitīva IVN lēmuma, vienu un to pašu datu izmantošana, kopēja sabiedrības līdzdalības procedūra).

Kopumā nav ziņots par īpašām saskaņošanas problēmām. Tomēr attiecībā uz noteiktu darbību veidiem PINK direktīvā dažreiz ir noteiktas robežvērtības, kas atšķiras no tām, kuras izmanto IVN. Tas var radīt neskaidrību. Jāapsver to robežvērtību un kritēriju saskaņošana, ko izmanto, lai definētu projektus atbilstīgi minēto direktīvu prasībām (piemēram, komitoloģijas procedūra), un pilnveidot prasības par informācijas pieprasījumiem (arī ņemot vērā patlaban notiekošo PINK direktīvas pārskatīšanu).

3.5.3. IVN un bioloģiskā daudzveidība

DV ir noteikušas oficiālu un formālu saikni starp IVN direktīvu, dzīvotņu direktīvu[12] un putnu direktīvu[13] (jo īpaši pirmās direktīvas 6. panta 3. – 4. punkts[14]). Lai gan par būtiskām problēmām nav ziņots, Komisijas pieredze īstenošanā rāda, ka IVN procedūru kontekstā 6. panta 3.–4. punkta prasības nav pareizi ņemtas vērā. Turklāt IVN procedūras tiek vērstas uz ietekmi Natura 2000 teritorijās, bet sugu aizsardzības noteikumi ir atstāti novārtā.

IVN direktīvā nav skaidras atsauces uz bioloģiskās daudzveidības jēdzienu (minēta tikai flora un fauna). Daudzas DV atbildēja, ka IVN direktīvas noteikumos jau lielākoties tiek ņemts vērā Bioloģiskās daudzveidība rīcības plāns (BDRP)[15] un to IVN sistēmas ir efektīvas, lai novērstu bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tomēr maz ticams, ka ES sasniegs 2010. gada mērķi par bioloģiskās daudzveidības samazināšanas apturēšanu[16], jo tam ir vajadzīgi intensīvi pūliņi. Tāpēc apsvērumus par bioloģisko daudzveidību varētu skaidri norādīt IVN direktīvas tekstā. Turklāt varētu noteikt vienotu novērtējuma procedūru projektiem, uz kuriem attiecas IVN direktīva un dzīvotņu direktīvas 6. panta 3.–4. punkts.

3.5.4. IVN un klimata pārmaiņas

IVN direktīvā nav skaidri minēti apsvērumi par klimata pārmaiņām. DV vairums uzskata, ka klimata pārmaiņas nav pienācīgi norādītas un novērtētas IVN procesā. Tā kā pārskati par klimata pārmaiņu ietekmi ir daļa no gaisa kvalitātes pētījumiem vai attiecas uz netiešu ietekmi, tajos bieži vien izvērtē tikai CO2 un citu siltumnīcefekta izraisošās gāzu emisijas, kas rodas rūpniecībā un transporta plūsmas palielinājuma rezultātā. IVN bieži vien novērtē tikai esošās emisijas un nodrošina, ka tiek ievēroti atmosfēras gaisa kvalitātes standarti. Turklāt IVN nav pietiekami ņemti vērā ietekme uz pasaules klimatu, papildprojekta kumulatīvie efekti un pielāgošanās klimata pārmaiņām.

Iepriekšminētās nepilnības ir jānovērš. Ir noteiktas vairākas īpašu projektu kategorijas, kur apsvērumi par klimata pārmaiņām skaidri jānorāda IVN. Minētās kategorijas attiecas galvenokārt uz projektiem ar potenciāli lielām CO2 emisijām, piemēram, enerģijas un transporta infrastruktūras projekti, bet šajās kategorijās ietilpst arī projekti, kur galvenais aspekts ir energoefektivitāte. Lai atjauninātu I un II pielikumu, viens no risinājumiem būtu komitoloģijas procedūra.

Turklāt DV aicināja izstrādāt novērtēšanas instrumentus (piemēram, jautājumu par klimata pārmaiņām iekļaušanu IVN procesā). Līdz 2011. gadam Komisija izstrādās vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka IVN direktīvā tiek ņemta vērā klimata pārmaiņu ietekme[17].

4. SECINāJUMS

Šis ziņojums apliecina to, ka IVN direktīvas mērķi kopumā ir sasniegti. Vides novērtēšanas principi ir iekļauti valstu IVN sistēmās. Visas DV ir noteikušas visaptverošus reglamentējošus noteikumus un īsteno IVN, kas ir saskaņā ar direktīvas prasībām. Daudzos gadījumos DV, pamatojoties uz direktīvas prasību minimumu, ir ieviesušas daudz stingrākus noteikumus. Tāpēc vides apsvērumi tiek ņemti vērā lēmumu pieņemšanas procesā, kas ir kļuvis daudz pārredzamāks.

Tomēr IVN attīstība ir mainīgs process. Nodrošinot to, ka IVN direktīva tiek efektīvi īstenota paplašinātajā ES, ir svarīgi arī garantēt to, ka IVN direktīva ir pielāgota Kopienas un starptautiskajai politikai un juridiskajam kontekstam. Šajā ziņojumā ir minēti jomas, kuras ir jāuzlabo (piemēram, sākotnējās pārbaudes posms, sabiedrības līdzdalība, IVN kvalitāte, IVN pārrobežu procedūras, saskaņotība starp IVN un citām direktīvām un politikām vides jomā, piemēram, klimata pārmaiņas un bioloģiskā daudzveidība), un sniegti iespējamie ieteikumi turpmākai rīcībai.

Minētie konstatējumi ir saskaņā ar tiesību aktu vienkāršošanas programmu. Komisija apsvērs visus vienkāršošanas paņēmienus (kodifikācija, kodifikācija kopā ar komitoloģijas procedūru, pārstrādātā redakcija, apvienošana, reglamentējošie noteikumi). Jebkuras vienkāršošanas iniciatīvas mērķis būs uzlabot vides aizsardzību, palielināt saskaņošanas līmeni un vienkāršot spēkā esošās procedūras. Neatkarīgi no izvēlētā paņēmiena Komisija nodrošinās, ka jebkuri apjomīgi grozījumi tiks apspriesti ar ieinteresētajām personām, un veiks tiesību aktu ietekmes novērtējumu.

1. PIELIKUMS. Ziņojuma galvenie avoti

- DV atbildes uz Komisijas aptauju par IVN direktīvas piemērošanu un efektivitāti (tika nosūtīta 2007. un 2008. gadā).

- Komisijas pasūtītais pētījums par IVN direktīvas piemērošanu un efektivitāti (2009. gads).

- Konstatējumi iepriekšējos ziņojumos par IVN direktīvas piemērošanu un efektivitāti.

- Attiecīgi pētījumi, ko pasūtījusi Komisija: "Saikne starp IVN un SVN direktīvu" (2005. gads), "IVN direktīvas izmaksas un priekšrocības" (2006. gads), "Pārskats par ES dalībvalstu pasākumiem attiecībā uz iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem" (2007. gads), "ES tiesību aktu novērtējums – Direktīva 85/337/EEK (Ietekmes uz vidi novērtējums, IVN) un saistītie grozījumi" (2007. gads).

- Komisijas pieredze IVN direktīvas īstenošanā (tostarp informācija saistībā ar sūdzībām, lūgumrakstiem un judikatūru).

2. PIELIKUMS. Sākotnējie novērojumi par jauno noteikumu īstenošanu, kurus ieviesa ar Direktīvu 2003/35/EK

"Sabiedrības" un "attiecīgās sabiedrības daļas" definīcija (1. panta 2. punkts): šķiet, visas DV piemēro plašo "sabiedrības" definīciju, ļaujot visām fiziskām un juridiskām personām piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Situācija saistībā ar definīciju "attiecīgā sabiedrības daļa" ir atšķirīga. Vairums DV ir iekļāvušas šo definīciju savos tiesību aktos. Dažas DV nenošķir jēdzienu "sabiedrība" no jēdziena "attiecīgā sabiedrības daļa". Pagaidām nav skaidrs, vai īpašas definīcijas trūkums var radīt problēmas.

Iespēja, pamatojoties uz katru gadījumu atsevišķi, nepiemērot IVN valsts aizsardzības projektiem (1. panta 4. punkts): vairums DV ir iekļāvušas atbilstošus noteikumus savos tiesību aktos. Tomēr, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošo informāciju, šī iespēja tiek izmantota ļoti reti.

Uzlabot noteikumus par sabiedrisku apspriešanos (6. panta 2. un 3. punkts): kopumā sabiedrībai ir pieņemama piekļuve lēmumu pieņemšanas procesam. Lai gan ir vajadzīga sīkāka pārbaude, lai izvērtētu, vai minētie noteikumi tiek piemēroti efektīvi, ir vairākas pozitīvas iezīmes. Vairākas DV sabiedrisku apspriešanos paredz jau IVN piemērošanas jomas noteikšanas posmā, bet dažas DV paredz to jau sākotnējās pārbaudes posmā.

Izmaiņas vai paplašinājumi I un II pielikuma projektos : visas DV ir ziņojušas, ka tās ir pieņēmušas valsts pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību izmaiņām, kas tika ieviestas ar Direktīvu 2003/35/EK.

Informācija par sabiedrības līdzdalību procesā, kura ietverta galīgā lēmuma informācijā (9. panta 1. punkts), un noteikumi par sabiedrības piekļuvi pārskatīšanas procedūrai (10.a pants): patlaban šajā posmā nevar izdarīt secinājumus par šo noteikumu īstenošanu. Tomēr Komisija jau ir konstatējusi transponēšanas problēmas dažās DV un ierosinājusi pārkāpumu procedūras saskaņā ar EK līguma 226. pantu.

3. PIELIKUMS. Jaunāko EKT nolēmumu svarīgākie secinājumi

EKT ir uzsvērusi to, ka IVN direktīvai ir plaša piemērošanas joma un mērķis[18], un cenšas nodrošināt to, ka DV rīcības brīvība negatīvi neskar direktīvas mērķi, atbilstoši kuram neviens projekts, kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi šīs direktīvas nozīmē, nav atbrīvojams no novērtējuma, izņemot gadījumu, ja konkrētais projekts, pamatojoties uz visaptverošu sākotnējo pārbaudi, ir atzīstams par tādu, kam nevarētu būt būtiska ietekme uz vidi.

Sākotnējas pārbaudes mehānisms (lēmumi par to, vai jāveic IVN)

Kad DV nosaka kritērijus vai robežvērtības II pielikuma projektiem, tām ir pienākums ņemt vērā visus attiecīgos atlases kritērijus, kas uzskaitīti III pielikumā. Ja DV ir noteikusi robežvērtības un/vai kritērijus, kuros ņemti vērā tikai projektu apjomi, neskatot visus III pielikumā uzskaitītos kritērijus, tā saskaņā ar direktīvu ir pārsniegusi savu rīcības brīvību[19].

Lēmumam, ar ko valsts kompetentā iestāde novērtē, ka projekta pazīmes nepieprasa to pakļaut ietekmes uz vidi novērtējumam, tādējādi ir jāiekļauj vai arī jāpievieno visi fakti, kas ļautu kontrolēt, vai lēmums ir pamatots ar attiecīgu iepriekšēju pārbaudi, kas veikta saskaņā ar Direktīvas 85/337/EEK prasībām[20].

Dažu I un II pielikuma projektu kategoriju interpretācija

IVN direktīva jāinterpretē tādējādi, ka tajā paredzēts pilsētas ceļu pārbūves un uzlabošanas projektu IVN (projekti uz kuriem attiecas pielikuma I.7.b vai c punkts, vai pielikuma II.10.e punkts vai pielikuma II.13. punkts), kam to rakstura, apmēra vai atrašanās vietas dēļ un, ja nepieciešams, ņemot vērā to mijiedarbību ar citiem projektiem, var būt nozīmīga ietekme uz vidi[21].

Direktīvas 85/337/EEK sākotnējās redakcijas II pielikuma 12. punkta noteikumi, skatot kopā ar I pielikuma 7. punktu, attiecas arī uz darbiem, kas veikti, lai mainītu esošas lidostas infrastruktūru, nepagarinot pamata skrejceļu, ja tie, ņemot vērā to raksturu, apjomu un pazīmes, ir uzskatāmi par darbiem, kas izmaina pašu lidostu. Tas jo īpaši attiecas uz darbiem, kuru mērķis ir nozīmīgi palielināt lidostas darbību un gaisa pārvadājumus[22].

Valsts noteikums, saskaņā ar kuru IVN jāveic tikai pilsētas celtniecības projektiem (II pielikuma 10.b punkts) ārpus pilsētas zonas, ierobežo direktīvas darbības jomu[23]. Arguments par to, ka projektu bija plānots veikt uz pilnībā apgūtas zemes un tāpēc tam nebija būtiskas ietekmes uz vidi, tika noraidīts. Nosakot, vai šāda veida projektam ir būtiska ietekme uz vidi, DV jāņem vērā to raksturs, apmērs vai atrašanās vieta, un visi III pielikumā minētie iepriekšējas pārbaudes kritēriji.

Atļauja

Vienošanās starp valsts iestādēm un privātuzņēmumu nav projekts IVN direktīvas izpratnē: "iesniedzējtiesai, pamatojoties uz piemērojamajām valsts tiesībām, ir jānosaka, vai šāda vienošanās ietver atļauju Direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē. Šajā kontekstā ir jāpārbauda, vai projekta apstiprināšanas procedūra norit vairākos posmos, kas ietver galveno lēmumu un īstenošanas lēmumus, un vai ir jāņem vērā vairāku projektu kopīgā ietekme, kuru ietekmes uz vidi novērtējums ir jāvērtē kopumā."[24]

Turpmāk ir jāatgādina, ka tad, ja valsts tiesību aktos paredzēta saskaņošanas procedūra vairākos posmos, no kuriem vienā pieņem galveno lēmumu, bet otrā – īstenošanas lēmumu, ar kuru nevar pārsniegt galvenajā lēmumā noteikto kritēriju robežas, projekta varbūtējā ietekme uz vidi ir jākonstatē un jāizvērtē galvenā lēmuma pieņemšanas procedūras laikā. Tikai tad, ja šo ietekmi var konstatēt vienīgi īstenošanas lēmuma pieņemšanas laikā, IVN ir jāveic šīs pēdējās procedūras laikā[25]. IVN jāveic vēlākā posmā, ja gadījumā, kad atļauju izsniedz vairākos posmos, otrajā posmā izrādās, ka projekts var būtiski ietekmēt vidi.

Neatļautas attīstības legalizācija un nelikumīgu darbību "legalizācija aposteriori"

Tomēr, kaut arī EK tiesības nevar nepieļaut, ka valsts tiesību akti noteiktos gadījumos atļauj legalizēt darbības vai pasākumus, kuri ir pretrunā šiem tiesību aktiem, "šādai iespējai ir jābūt pakļautai nosacījumam, ka tā nedrīkst sniegt ieinteresētajām personām iespēju neievērot EK tiesību aktus vai izvairīties no to piemērošanas, un to var piemērot tikai izņēmuma gadījumos"[26].

Administratīvās maksas

Administratīvas maksas noteikšana par līdzdalību sabiedriskās apspriešanas procesā pati par sevi nav nesaderīga ar IVN direktīvas mērķi[27]. "Maksu nevar noteikt tādā apmērā, ka tā direktīvai liegtu tās pilnīgu iedarbību atbilstoši tās mērķim." Tā tas būtu tad, ja maksa sava apmēra dēļ radītu šķērsli direktīvas 6. pantā paredzēto līdzdalības tiesību izmantošanai.

[1] OV L 175, 5.7. 1985., 40. lpp.

[2] OV L 73, 14.3. 1997., 5. lpp.

[3] OV L 156, 25.6.2003., 17. lpp.

[4] Tas tika apstiprināts ar Lēmumu 2008/871/EK, OV L 308, 19.11.2008., 33. lpp.

[5] COM(2009) 15.

[6] IVN sagatavošanas izmaksas, kas ir daļa no projekta izmaksām, parasti ir no 0,1 % lieliem projektiem un līdz 1,0 % maziem projektiem. Minētās izmaksas sniedz sākotnējo ieskatu, taču tajās acīmredzami nav ņemtas vērā citas izmaksas (piemēram, turpmākie grozījumi, ziņojumi, kavējumi).

[7] "Salami taktika" nozīmē praksi sadalīt projektus divās vai vairākās atsevišķās daļās, lai katram individuālam elementam nav vajadzīgs IVN, un tādējādi projekts kopumā netiek izvērtēts; vai arī tiek saņemta atļauja par projektu, kas nepārsniedz noteikto robežvērtību (un tādējādi nav jāveic IVN), un vēlāk minētais projekts vai tā kapacitāte tiek paplašināta virs robežvērtības.

[8] Sākotnējās pārbaudes posmā termiņš mēdz būt pat 45 dienas. Piemērošanas jomas noteikšanas posmā un apspriešanās posmā par IVN dokumentāciju termiņš var būt no 10 līdz 60 dienām.

[9] OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp.

[10] Piemēram, ja lielus projektus sadala apakšprojektos; projektos, kur vajadzīgas izmaiņas saistībā ar zemes izmantošanas plāniem; plāni un programmas, kas paredz saistošus kritērijus turpmāku projektu atļaujas saņemšanai; un hierarhiska saikne starp SVN un IVN ( tiering ).

[11] OV L 24, 29.1.2008., 7. lpp.

[12] Direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību, OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.

[13] Direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību, OV L 103, 25.4.1979., 1. lpp.

[14] Šajā pantā ir paredzēti procesuāli un materiāli aizsargpasākumi saistībā ar jebkuru plānu vai projektu, kas būtiski varētu ietekmēt Natura 2000 teritoriju.

[15] COM(2006) 216.

[16] COM(2008) 864.

[17] COM(2009) 147.

[18] Piemēram, C-121/03.

[19] C-66/06, §§ 62-63 .

[20] C-87/02, § 49.

[21] C-142/07.

[22] C-2/07.

[23] C-332/04.

[24] C-2/07.

[25] C-201/02, § 52; C-508/03; C-290/03.

[26] C-215/06, §§ 57-61 .

[27] C-216/05, §§37-38 un 42-44. Šis nolēmums attiecas uz direktīvu pirms tajā tika iekļauti grozījumi ar Direktīvu 2003/35/EK.