[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 28.5.2009

COM(2009) 234 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku {SEC(2009) 670}{SEC(2009) 671}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI

par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku

SATURS

1. Ievads 4

2. Pašreizējie pasākumi lauksaimniecības produktu kvalitātes jomā 4

3. Politikas izstrāde 5

4. ES pasākumi lauksaimniecības produktu kvalitātes jomā 7

4.1. ES lauksaimnieciskajai ražošanai noteiktās prasības 7

4.2. Tirdzniecības standarti 7

4.3. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes 10

4.4. Bioloģiskā lauksaimniecība 11

4.5. Tradicionālas īpatnības 12

5. ES regulējuma izstrāde kvalitātes politkai 12

5.1. Jauno ES shēmu konsekvence 12

5.2. Vadlīnijas privātajām un nacionālajām pārtikas produktu kvalitātes sertifikācijas shēmām 12

6. Secinājumi 13

1. IEVADS

Izvēlēties ES ražotu pārtiku un dzērienus nozīmē izvēlēties kvalitāti no plaša produktu klāsta, kas atspoguļo dažādus Kopienas reģionus un tradīcijas. Patērētāji visā pasaulē par to ir lietas kursā: ES lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas nozarei ir nevainojama reputācija produktu augstās kvalitātes dēļ, pateicoties desmitgades vai pat gadsimtiem ilgušam smagam darbam, ieguldījumiem, inovācijām un rūpēm par izcilību.

Šī tradīcija — augstā kvalitāte — izpaužas dažādos veidos. Fundamentālā līmenī visiem ES lauksaimniekiem ir juridiski saistošs pienākums ievērot vienas no pasaulē visstingrākajām prasībām attiecībā uz lauksaimniecisko ražošanu. Cita starpā šīs prasības attiecas uz vides aizsardzību, dzīvnieku labturību un pesticīdu un veterināro produktu izmantošanu. Līdztekus šīm „pamata” prasībām lauksaimnieki un pārtikas produktu ražotāji izmanto savu pieredzi un radošo pieeju, lai piešķirtu saviem produktiem citas īpašas kvalitātes iezīmes, ko patērētāji atzinīgi novērtē.

Šie centieni nodrošināt kvalitāti ir ES lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas nozares stratēģijas neatņemama daļa pasaules tirdzniecības telpā. Lai gan ES saglabā savas vadošās pozīcijas kā ietekmīgs būtiskāko plaša patēriņa preču ražotājs, ES ikgadējā lauksaimniecības pārtikas produktu eksporta (aptuveni 70 miljardi euro) lielākā daļa ir tādi „gatavi produkti” kā gaļa, piena produkti, vīns un augu eļļas.

Turpmākajos gados ES lauksaimniecības pārtikas produktu ražošanas nozarei vajadzēs vēl lielākā mērā izmantot šo pieeju, lai saglabātu savu konkurētspēju un ienesīgumu. Gan lauksaimniekiem, gan pārtikas preču ražotājiem tam ir divējāda nozīme: pirmkārt, piedāvāt produktus, kuriem ir patērētāju pieprasītie kvalitātes aspekti; un, otrkārt, skaidri informēt patērētājus par savu produktu īpašībām.

2. PAšREIZēJIE PASāKUMI LAUKSAIMNIECīBAS PRODUKTU KVALITāTES JOMā

Būtisks lauksaimniecības produktu kvalitātes politikas mērķis ir informēt pircējus un patērētājus par produkta īpašībām un izmantotajām lauksaimniecības metodēm[1]. Nevar prasīt, lai pircēji un patērētāji maksātu atbilstošo cenu, ja to rīcībā nav precīzas, noderīgas un pārbaudītas informācijas par šīm īpašībām un iezīmēm.

Laika gaitā lauksaimniecības kvalitātes politika ir attīstījusies. Tomēr šī attīstība ir notikusi pakāpeniski: atsevišķi ir attīstījies katrs instruments un katrs sektors. Ja dažādie pastāvošie instrumenti tiktu saskaņoti vienotākā kopumā un tiktu izstrādāta vispārēja politika, rezultāti būtu pat vēl labāki. Šai turpmākai attīstībai jābūt pietiekami elastīgai, lai ņemtu vērā tirgū izplatītās privātās un valsts shēmas, kā arī lai nodrošinātu inovācijas. Kopaina ieskicēta 1. attēlā.

Pastāv divu veidu kvalitātes nodrošināšanas shēmas: sertifikācija un marķēšana . Sertifikācija ir piemērotākais risinājums gadījumos, kad prasības, kuras jāievēro, ir ļoti sarežģītas; tās parasti ir definētas detalizētās specifikācijās, un tiek regulāri pārbaudīts (teiksim, ik gadus), vai tās tiek ievērotas; šādas pārbaudes veic, piemēram, sertifikācijas iestāde. Marķēšanas sistēmas ir vispiemērotākās relatīvi vienkāršu pretenziju gadījumā, kuras parasti formulē pats ražotājs un ko oficiāli pārbauda.

Gan sertifikācija, gan marķēšana var liecināt par to, ka produkts atbilst pamatstandartiem . Tās var izmantot arī, lai norādītu kvalitātes aspektus, kuri piešķir produktam pievienoto vērtību un kas pārsniedz pamatstandartus, — neraugoties uz to, vai ir runa par produkta īpašībām vai lauksaimniecības metodēm.

[pic]

1. attēls. Kvalitātes sertifikācijas un atbilstības nodrošināšanas shēmas, kā arī tirdzniecības standarti

3. POLITIKAS IZSTRāDE

Apspriešanās par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku sākās 2006. gadā ar nozarē iesaistīto personu uzklausīšanu[2], pēc kuras 2007. gada 5., 6. februārī Briselē[3] notika konference. Komisija sāka arī pārskatīt politiku attiecībā uz shēmām, kuras piemēro lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm un garantētām tradicionālām īpatnībām. Šā darba rezultātā tika sarīkota apspriešanās par Zaļo grāmatu[4], kā arī augstākā līmeņa konference par lauksaimniecības produktu kvalitāti, kas norisinājās Prāgā[5] 2009. gada 12.–13. maijā.

Līdztekus citiem būtiskākajiem komentāriem nozarē iesaistītās personas norādīja, ka tās atbalsta ES galvenās kvalitātes shēmas ( ģeogrāfiskās izcelsmes norādes un bioloģiskā lauksaimniecība ) un tirdzniecības standartus , bet aicina tos vienkāršot un racionalizēt. Lauksaimnieki, ražotāji un patērētāji uzstāja, lai lielākā mērā tiktu izmantots ražošanas vietas marķējums. No otras puses, pārstrādātāji un mazumtirgotāji brīdināja, ka varētu būt sarežģīti izsekot pārstrādātajos pārtikas produktos izmantoto lauksaimnieciskās ražošanas rezultātā iegūto sastāvdaļu izcelsmei. Neraugoties uz to, vai konkrētā shēma ir ES, privāta vai valsts shēma, iesaistītās personas pieprasīja vienotā tirgus aizsardzību un vienkāršošanu. Vairākas iesaistītās personas, jo īpaši pārstrādātāji, iestājās pret nekonsekventu shēmu ieviešanu, kas varētu radīt tirgū zināmu sajukumu.

Ņemot vērā šīs apspriedes un aplūkojot pašreizējos pasākumus, Komisija ir identificējusi trīs galvenos jautājumus, kas ir jārisina, pārskatot lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku, proti,

- informācija: uzlabot saziņu starp lauksaimniekiem, pircējiem un patērētājiem par lauksaimniecības produktu kvalitātes aspektiem;

- konsekvence: uzlabot to ES politisko instrumentu konsekvenci, ar kuriem regulē lauksaimniecības produktu kvalitāti;

- sarežģītība: panākt, lai lauksaimniekiem, ražotājiem un patērētājiem būtu vienkāršāk izmantot un saprast dažādās shēmas un marķēšanā izmantotos terminus.

Šajā paziņojumā izklāstītās stratēģiskās vadlīnijas turpmāk būs centrālais jautājums Komisijas diskusijās par lauksaimniecības produktu kvalitātes politikas nākotni. Lauksaimniecības produktu kvalitātes politikai būtu jāsekmē KLP mērķu sasniegšana. It sevišķi, īstenojot kvalitātes politiku, vēl vairāk būtu jāsekmē lauksaimniecības sistēmu ilgtspējība, un sabiedrībai un patērētājiem sekmīgākas informēšanas rezultātā būtu labāk jāpārzina to produktu ražošanas iezīmes, kas iegūti, piemērojot šīs sistēmas.

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, tiek ierosināts lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku izstrādāt, izmantojot strukturētu pieeju (sk. 2. attēlu), kas paredz:

- sertifikācijas shēmām izstrādāt vadlīnijas , lai nodrošinātu sertifikācijas sistēmu sekmīgu darbību un lai nodrošinātu visu jauno, ES līmenī ieviesto shēmu konsekvenci[6];

- attiecībā uz marķēšanas pasākumiem izstrādāt tirdzniecības standartus , ko piemērotu ES mērogā tirgus kopīgās organizācijas satvarā.

Turklāt ir pēc iespējas jāvienkāršo un jāpadara skaidrākas spēkā jau esošās ES shēmas un tirdzniecības standarti.

[pic]

2. attēls. Kvalitātes sertifikācijas un atbilstības nodrošināšanas shēmu un tirdzniecības standartu izstrādes struktūra

4. ES PASāKUMI LAUKSAIMNIECīBAS PRODUKTU KVALITāTES JOMā

4.1. ES lauksaimnieciskajai ražošanai noteiktās prasības

Zaļajā grāmatā Komisija aktualizēja jautājumu, kā lauksaimnieki vissekmīgāk varētu apliecināt, ka tie ievēro tādas ES pamatprasības kā, piemēram, noteikumus attiecībā uz vidi, dzīvnieku labturības standartus, un stingru kontroli pār pesticīdu un dzīvnieku veselībai paredzēto produktu izmantojumu. Tika apsvērtas divas iespējas: „ES prasību ievērošanas” marķējums vai logotips, vai arī obligāts marķējums, kas norādītu ražošanas vietu.

„ES prasību ievērošanas” marķējumu izvietotu uz visiem produktiem (ES izcelsmes vai ievestiem produktiem), kuri iegūti tādas lauksaimnieciskās ražošanas rezultātā, kas atbilst ES minimālajām prasībām. No atbildēm uz Zaļo grāmatu izriet, ka lielākā daļa patērētāju, lauksaimnieku, pārstrādātāju, mazumtirgotāju un citu aptaujāto personu iebilst pret šādu marķējumu.

Savukārt daudzi respondenti atbalstīja ierosinājumu daudz plašāk izmantot ražošanas vietas marķējumu, kas sniegtu derīgu pamatinformāciju par attiecīgo lauksaimniecības produktu. Šis aspekts ir iztirzāts turpmākajā sadaļā par tirdzniecības standartiem.

4.2. Tirdzniecības standarti

Tirdzniecības standartos un vadlīnijās attiecībā uz produktiem ietilpst lauksaimniecības produktu, to sastāva, īpašību un izmantoto ražošanas metožu tehniski apraksti. Īpašs tirdzniecības režīms regulē arī zivsaimniecības produktus. Šos standartus ir pieņēmusi ne tikai ES, bet arī daudzpusējas struktūras[7]. Tirdzniecības standartos ietilpst četru veidu informācija (sk. 1. lodziņu).

1. REZERVĒTIE APZĪMĒJUMI | Piemēri: „brīvās turēšanas apstākļos dētas olas”; „kūtī dētas olas”, „pirmā aukstā spieduma” ekstra kategorijas olīveļļa un neapstrādāta olīveļļa, „tradicionāla metode” dzirkstošam vīnam |

2. PRODUKTA KLASIFIKĀCIJA | Piemēri: augļi — „ekstra”, 1. un 2. šķira olas — lielas, vidējas, mazas |

3. PRODUKTA IDENTITĀTE | Piemēri: sviesta, augļu sulas, šokolādes, vīna, ekstra kategorijas neapstrādātas olīveļļas definīcija |

4. IZCELMSE vai LAUKSAIMNIECISKĀS RAŽOŠANAS VIETA | Piemēri: augļi un dārzeņi — novākšanas vieta olīveļļa — novākšanas un izspiešanas vieta |

1. lodziņš. Tirdzniecības standartu veidi

Savās atbildēs uz Zaļo grāmatu lauksaimnieki, ražotāji, pārstrādātāji, tirdzniecības aģenti un mazumtirgotāji atbalstīja tirdzniecības standartu koncepciju apgalvojot, ka tie ir nepieciešami visiem pārdevējiem, lai pierādītu piedāvāto produktu kvalitāti, un pircējiem — lai tie zinātu, ko tie pērk. Tomēr apkopoto atbilžu vidū bija arī prasība standartus vienkāršot. Pret ES tirdzniecības standartiem vērstā kritika galvenokārt ir šāda: šie standarti ir pārāk sīki, pārāk preskriptīvi — to pamatā ir obligātie noteikumi, lai gan varētu pietikt ar fakultatīviem noteikumiem, — un pārāk apgrūtinoši, lai spētu raiti pielāgoties tirgus dinamikai.

Daudzi respondenti savās atbildēs uz Zaļo grāmatu pauda vēlmi, lai tiktu izstrādāti „fakultatīvie rezervētie apzīmējumi”[8], piemēram, lai definētu, kas ir „kalnu produkts” vai „zemas oglekļa emisijas”. Turklāt patērētāji un lauksaimnieki atbalstīja plašāku „ražošanas vietas” marķējuma izmantojumu (sk. 2. lodziņu).

Komisija paredz aplūkot šādus tirdzniecības standartu aspektus.

- Vispārēja pamatstandarta nepieciešamība

Obligātie noteikumi būtu jāparedz vispārējā tirdzniecības pamatstandartā . Tas attiektos uz jautājumiem, saistībā ar kuriem brīvprātīga pieeja varētu radīt vienotā tirgus traucējumus, vai aspektiem, saistībā ar ko būtu nepieciešama obligāta marķēšana, lai nodrošinātu patērētājiem pamatinformāciju par attiecīgajiem produktiem.

- Ražošanas vietas marķējums

Lai atbildētu uz daudzu patērētāju un lauksaimnieku vēlmi pēc marķējuma, kas identificētu attiecīgā lauksaimniecības produkta ražošanas vietu, Komisija apsver iespēju izveidot attiecīgu marķējumu atbilstīgi lauksaimniecības produktiem piemērotajiem tirdzniecības standartiem, vienlaikus ņemot vērā atsevišķu nozaru specifiku jo īpaši attiecībā uz pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem.

Ražošanas vietas marķējums: Liela daļa aptaujāto patērētāju (vairāk nekā 60 %) uzskata, ka ir svarīgi, lai pastāvētu iespēja izmantot izcelsmes vai ražošanas vietas marķējumu, ja pēc tā ir konkrēts pieprasījums. Pārstrādātāji, tirdzniecības aģenti un mazumtirgotāji ir daudz skeptiskāk noskaņoti un norāda, ka ir daudz šķēršļu saistībā ar tādiem produktiem, kam ir daudz sastāvdaļu, un citiem pārstrādes produktiem, piemēram, piena produktiem[9]. Obligāts izcelsmes valsts un/vai ražošanas vietas marķējums ir ieviests Austrālijā (visiem lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem), ASV (atsevišķiem lauksaimniecības produktu sektoriem), kā arī citās trešās valstīs. Eiropas Savienībā obligāti ir jāmarķē lauksaimnieciskās ražošanas vieta liellopa un teļa gaļai, augļiem, dārzeņiem, olām, vistas gaļai, vīnam, medum, olīveļļai (no 2009. gada) un ES bioloģiskajiem produktiem (no 2010. gada). Izcelsmes marķējums attiecas arī uz akvakultūras produktiem. |

2. lodziņš. Pieprasījums pēc lauksaimnieciskās ražošanas vietas marķējuma

- Fakultatīvi rezervēti apzīmējumi

Fakultatīvi rezervēti apzīmējumi ir jāizmanto, ja patērētāju dēļ ir jādefinē produkta kvalitātes aspekti (piemēram, „pirmā aukstā spieduma” ekstra kvalitātes neapstrādāta olīveļļa un nepastrādāta olīveļļa). Kā alternatīvu ES tiesību aktiem, lai izstrādātu sīkākus šāda veida noteikumus, Komisija rūpīgāk apsvērs iespēju vērsties pie CEN , Eiropas Standartizācijas komitejas.

Turklāt Komisija arī apsvērs, vai nebūtu iespējams noteikt īpašu fakultatīvu apzīmējumu „kalnu lauksaimniecības produktiem” un „tradicionāliem produktiem” (sk. tālāk 4.5. sadaļu).

Viens no iespējamiem veidiem, kā noteikt adekvātākus tirdzniecības standartus, būtu šo standartu izstrādi uzticēt pašai nozarei. Tas jau tika darīts, izstrādājot CEN rūpniecības standartus (sk. 3. lodziņu).

Eiropas Standartizācijas Komiteja (CEN) CEN ir privāta organizācija, kurā piedalās 30 valstu pārstāvji no ES dalībvalstīm un EBTA valstīm. CEN darbība ir iesaistīto personu, ražotāju, izmantotāju, pētniecības organizāciju, valdības departamentu un patērētāju kopīgā darba auglis. CEN izstrādā neobligātus Eiropas standartus (ES), kuri kļūst par vienīgo kopēju standartu visās 30 valstīs. Tie palīdz veidot Eiropas preču un pakalpojumu iekšējo tirgu un vienkāršo tirdzniecību. |

3. lodziņš. CEN

- Starptautiskie standarti

Komisija arī turpmāk atsauksies uz starptautiskajiem standartiem un aktīvi piedalīsies to izstrādē.

4.3. Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes

Ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir nosaukumi, kuru funkcija ir identificēt, ka attiecīgā produkta[10] izcelsme ir kādā konkrētā teritorijā, ja attiecīgā produkta kvalitāte, reputācija vai citas īpašības ir būtiski saistītas ar attiecīgo ģeogrāfisko izcelsmi[11]. Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu shēmas nodrošina intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību produktiem, uz kuriem attiecas reģistrētas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes; tas galvenokārt izpaužas kā tirgvedības atbalsts, galvenokārt tāpēc, ka tas sniedz informāciju par atbilstību prasībām, kas saistās ar konkrēto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmu. Šīs shēmas sekmē produktu uzticamību patērētāju acīs un nodrošina godīgai konkurencei nepieciešamos apstākļus starp ražotājiem.

Pastāv trīs shēmas (vīniem, stipriem alkoholiskiem dzērieniem un lauksaimniecības un pārtikas produktiem), kā arī divi instrumenti — ACVN (aizsargās cilmes vietas nosaukums) un AĢIN (aizsargāta ģeogrāfiskās izcelsmes norāde).

Atbildes uz Zaļo grāmatu un iepriekšējas apspriedes ar iesaistītajām personām liecina par aktīvu atbalstu ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmai, kā arī pausto vēlmi, lai ES ģeogrāfiskās izcelsmes norādes tiktu sekmīgāk aizsargātas valstīs ārpus ES. Tomēr ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmas ir jāpārskata un jāvienkāršo. Iesaistītās personas norādīja, ka ir jāsaglabā produktu reputācija un jānodrošina, lai tiktu izmantotas ilgtspējīgas lauksaimniecības metodes; tās arī minēja virkni citu aspektu un iespējamus risinājumus saistībā ar pašreiz funkcionējošo shēmu darbību. Ir nepieciešama lielāka skaidrība attiecībā uz saikni starp dažādiem intelektuālā īpašuma veidiem un sugas vārdu lietojumu. Ir pausti iebildumi arī par to, ka reģistrācijas procedūras ir pārāk ilgas.

Ar ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm marķēto produktu ražotāju pārstāvji pauda arī vēlmi, lai ražotājiem būtu vairāk tiesību un lielāka kontrole pār to izmantojumu, piemēram, ierobežojumi attiecībā uz ražošanu (izmantojot kvotas)[12], kā arī tiesības kontrolēt ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu izmantošanu uz pārstrādāto produktu iepakojuma.

Pēc Komisijas domām, neraugoties uz to, ka ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēma galvenokārt darbojas sekmīgi un sniedz labumu gan patērētājiem, gan ražotājiem, tās vienkāršošanas, skaidrības un racionalizācijas labad būtu pamats izvērst tiesību aktu reformu. Ir arī tiesa, ka ne visām reģistrētajām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm ir tāda reputācija un komerciālais potenciāls, kas pārsniegtu vienas valsts robežas. Tāpēc Komisija gatavo augsni, lai, iespējams, pārstrādātu tiesību aktus par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm , ņemot vērā turpmākos principus.

- Vienkāršošana: vairāk uzmanības būtu jāvelta iespējai apvienot trīs pašreizējās sistēmas (vīni, stiprie alkoholiskie dzērieni, lauksaimniecības un pārtikas produkti) vienā regulatīvajā struktūrā, vienlaikus saglabājot katras sistēmas specifiku. Jāapsver turpmākas vienkāršošanas iespējas: varbūt vajadzētu apvienot pašreizējos ACVN un AĢIN instrumentus un izveidot dažādas ES mēroga aizsardzības pakāpes. Jebkurai jaunai sistēmai būtu jāsaglabā saikne ar ražošanas apgabalu un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes kolektīvo raksturu un jānodrošina tās atzīšanu visā ES. Tai arī turpmāk būtu jācenšas uzlabot ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu atpazīstamību patērētāju vidū un jānodrošina uzticamas ģeogrāfisko norāžu sistēmas efektīva piemērošana un sekmēšana.

- Jāievieš skaidrība attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām un jo īpaši attiecībā uz saikni starp dažādiem intelektuālā īpašuma veidiem.

- Sugas vārdi (piemēram, nosaukumi, kas kļuvuši par sugas vārdu lauksaimniecības produktiem vai pārtikas produktiem): Komisija apsvērs, vai šajā sakarā ir nepieciešami skaidrojumi, it sevišķi attiecībā uz sugas vārdu identificēšanu, kā arī reģistrētu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības pakāpi saistībā ar šiem sugas vārdiem.

- Vajadzības gadījumā informācija par izejvielu ražošanas vietu, ja tā atšķiras no tās, kura sniegta ģeogrāfiskās izcelsmes norādē.

- Iespēja paplašināt prasības attiecībā uz sertifikāciju dažādiem uzņēmējiem, kas piedalās piegādes ķēdē (kā importētāji un izplatītāji), kā tas ir bioloģiskās lauksaimniecības produktu gadījumā.

Komisija secina, ka ir jāizstrādā vadlīnijas virknei jautājumu šādos aspektos:

- uz pārstrādāto produktu marķējuma reklāmas nolūkos izmantot ģeogrāfiskās izcelsmes norādes;

- radīt stimulu, lai ražotāju grupas produkta specifikācijās ietvertu ilgtspējības kritērijus.

Starptautiskā kontekstā ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēma ir sekmīgi ieviesta ES un daudzās trešās valstīs. Tomēr dažu tirdzniecības partneru rīcībā ārpus ES dalībvalstu sistēmām nav īpašu tiesību aktu, vai arī ES reģistrētie nosaukumi nav plaši aizsargāti. Komisija ierosina:

- censties panākt pastiprinātu aizsardzību valstīs ārpus ES, uzlabojot PTO nolīgumu un ar tirdzniecības partneriem noslēdzot divpusējus nolīgumus;

- ģeogrāfiskās izcelsmes norādes iekļaut Kontrafaktu preču tirdzniecības novēršanas nolīguma piemērošanas jomā, kā arī topošā Eiropas Kontrafaktu preču un pirātisma novērošanas centra kompetenču jomā;

- ES oficiālajā reģistrā (vai reģistros) iekļaut tās trešo valstu ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, kuras principā ES aizsargā atbilstīgi divpusēju nolīgumu noteikumiem.

Visbeidzot, Komisija vēlas saīsināt procesu administratīvo procedūru racionalizācijas ceļā: lai gan kopš 2006. gada reģistrācijas periods ir ievērojami samazinājies, Komisija paredz šo laiku vēl vairāk saīsināt, nepieciešamās analīzes veikt un galīgo lēmumu pieņemt daudz ātrāk; galvenokārt to panāks, jau sākumposmā noraidot pieteikumus, kuri acīmredzami ir nepilnīgi, vienlaikus pilnībā ievērojot spēkā esošos tiesību aktus.

4.4. Bioloģiskā lauksaimniecība

Kopš 1991. gada ES regula par bioloģisko lauksaimniecību aizsargā tādu marķējumu specifiku un pievienoto vērtību kā 'organisks' , 'bioloģisks' , 'ekoloģisks' , 'eko' un 'bio' . Bioloģiskā lauksaimniecība ir definēta ES tiesību aktos un — starptautiskā mērogā — Codex Alimentarius vadlīnijās, kas, no vienas puses, patērētājiem ir bioloģisko produktu kvalitātes garants, bet, no otras puses, vienkāršo tirdzniecību vienotajā tirgū un arī valstīs ārpus ES.

Atbilstīgi 2004. gada rīcības plāna iestrādēm bioloģiskās lauksaimniecības sekmēšanai, ES tiesību akti bioloģiskās lauksaimniecības jomā tika pārskatīti[13] 2007. gadā. Katrā gadījumā tirgus fragmentācijas pakāpe dažādās ES valstīs joprojām ir neatrisināta problēma daļēji tāpēc, ka nav savstarpēji atzītas privātās bioloģiskā marķējuma shēmas un bioloģisko produktu logotipu skaits arvien pieaug.

Komisija paredz turpmākās norises bioloģiskās lauksaimniecības politikā:

- tiek izstrādāts jauns ES bioloģiskās lauksaimniecības logotips. Šis logotipu no 2010. gada būs obligāti jāizmanto visiem ES bioloģiskās lauksaimniecības rezultātā iegūtajiem produktiem; tam būtu jāpalīdz likvidēt šķēršļus bioloģisko produktu tirdzniecībai vienotajā tirgū;

- ziņojumu par jaunās regulas piemērošanu Padomei un Parlamentam iesniegs 2011. gadā;

- lai stimulētu bioloģiskās lauksaimniecības produktu tirdzniecību, Komisija centīsies panākt bioloģiskās ražošanas standartu savstarpēju atzīšanu ar valstīm ārpus ES un piedalīsies Codex Alimentarius vadlīniju uzlabošanā attiecībā uz bioloģisko lauksaimniecību.

4.5. Tradicionālas īpatnības

ES „garantētu tradicionālo īpatnību” reģistrācijas shēmas nolūks bija identificēt un aizsargāt tradicionālo produktu nosaukumus. Tomēr, tā kā kopš 1992. gada ir reģistrēti tikai 20 nosaukumi, ir skaidrs, ka šīs shēmas potenciāls nav izmantots. Neraugoties uz to, ka šī shēma tikpat kā netiek izmantota, apspriežu laikā gūtās iesaistīto personu atbildes liecina par atbalstu pašreizējai shēmai.

Komisija ierosina izskatīt iespēju ieviest terminu „tradicionāls produkts” kā rezervētu apzīmējumu, kas definēts visos tirdzniecības standartos (sk. iepriekš 4.2. sadaļu), un pašreizējo shēmu likvidēt.

5. ES REGULēJUMA IZSTRāDE KVALITāTES POLITKAI

5.1. Jauno ES shēmu konsekvence

Līdztekus pastāvošajām ES kvalitātes shēmām Komisija apsver iespēju izstrādāt regulējumu dzīvnieku labturības marķējumam un atkarā no tā, kādi būs priekšizpētes rezultāti, ekomarķējuma lietojumu paplašināt, to attiecinot arī uz pārtiku un barību. Padome ir lūgusi Komisijai aplūkot potenciālās marķēšanas iespējas saistībā ar daudzšķautņaino jautājumu par oglekļa emisijām ( carbon footprint ). Iesaistītās personas ir ierosinājušas vēl citu ES shēmu izveidi, jo īpaši vides jomā, piemēram, ekoloģiski vērtīgas lauksaimniecības produktiem.

Komisija centīsies nodrošināt visu turpmāko ES lauksaimniecības kvalitātes shēmu un iniciatīvu konsekvenci, un jau iepriekš laicīgi novērtēs jebkuras jaunas, tāda veida shēmas pievienoto vērtību, kā izklāstīts iepriekš, sadarbojoties ar attiecīgajiem dienestiem.

5.2. Vadlīnijas privātajām un nacionālajām pārtikas produktu kvalitātes sertifikācijas shēmām

Privātās un nacionālās pārtikas produktu sertifikācijas shēmas var apmierināt patērētāju un pircēju vajadzību pēc informācijas par lauksaimniecības produktu īpašībām un lauksaimniecības metodēm.

Privāto shēmu sekmīga darbība vai neizdošanās joprojām būs galvenokārt atkarīga no to snieguma tirgū. Šo sistēmu attīstība ir atkarīga no vairākiem aspektiem: vai tās atbilst patērētāju pieprasījumam, cik daudz patērētāji ir gatavi maksāt par sertificētām precēm un cik lauksaimniekiem un ražotājiem izmaksā dalība šajās shēmās.

Dažas iesaistītās personas apgalvo, ka privātajām shēmām var būt arī trūkumi: tās var radīt traucējumus vienotajā tirgū, pārskatāmības problēmas (problēmas saistībā ar pretenziju uzticamību), jo īpaši, ja runa ir par shēmām, kas sertificē pamatprasību ievērošanu; tās var maldināt patērētājus, tās kļūdaini varētu uzskatīt par oficiālo standartu, radīt apgrūtinājumu lauksaimniekiem (jo īpaši tad, ja tie piedalās vairākās shēmās) un ietekmēt starptautisko tirdzniecību[14], jo īpaši ar jaunattīstības valstīm (sk. 4. lodziņu).

Jaunattīstības valstis Privātās sertifikācijas shēmas var vienkāršot jaunattīstības valstu piekļuvi ES tirgum. Līdztekus citām pozitīvām iezīmēm privātās shēmas sniedz jaunattīstības valstīm iespējas, kuras tās var izmantot, piegādes ķēdē nodrošinot visiem saprotamu informāciju un tādējādi radot ES patērētājiem drošības sajūtu attiecībā uz pārtikas produktu kvalitāti. Šī nepieciešamība — atbilst standartiem — var būt stimuls jaunattīstības valstu eksporta piegādes ķēžu modernizācijai. Pastāv arī uzskats, ka pastiprināta uzmanība, kas veltīta, ieviešot „paraugpraksi” lauksaimniecībā un pārtikas rūpniecībā, var nest labumu vietējiem iedzīvotājiem, ražotājiem un videi. No otras puses, var izrādīties, ka atbilst privātajās shēmās paredzētajām prasībām ir grūti atsevišķiem ražotājiem dažās jaunattīstības valstīs. Ņemot vērā atbilstības nodrošināšanai nepieciešamās izmaksas, svarīga nozīme ir starptautisku donoru palīdzībai, lai jaunattīstības valstu mazie un vidējie uzņēmumi, kā arī sīksaimniecību lauksaimnieki varētu piedalīties šajās sertifikācijas sistēmās. |

4. lodziņš. Pārtikas produktu kvalitātes sertifikācijas shēmas starptautiskajā vidē

Līdztekus citiem pozitīviem aspektiem Komisija atzīmē, ka šo jautājumu — ka dažādu, vienā nolūkā ieviestu shēmu līdzāspastāvēšana varētu radīt sajukumu patērētāju vidū — jau risina tādas iniciatīvas kā ISEAL paraugprakses kodekss[15], kas pretendē uz starptautiskas references statusu uzticamu fakultatīvo sociālo un vides standartu noteikšanas jomā. Turklāt pašreiz jau pastāvošo shēmu aizstāvji apgalvo, ka nozīmīgākie soļi harmonizēšanas nolūkā jau ir sperti.

Ņemot vērā šos apsvērumus un iesaistīto personu komentārus atbildēs uz Zaļo grāmatu, Komisija pašreizējos apstākļos neatbalsta tādu tiesību aktu pieņemšanu, kas regulētu privātās un nacionālās sertifikācijas shēmas. Atzīstot, ka shēmām ir privāts raksturs, Komisija paredz izstrādāt paraugprakses vadlīnijas ar lauksaimniecības produktu kvalitāti saistīto shēmu darbībai. Šīs vadlīnijas sagatavos, sadarbojoties ar nozarē iesaistītajām personām.

6. SECINāJUMI

Šajā paziņojumā izklāstītās stratēģiskās vadlīnijas ir loģisks satvars turpmākās lauksaimniecības produktu kvalitātes politikas izstrādei. Ne tikai pārējo iestāžu, bet arī nozarē iesaistīto personu komentāri palīdzēs vēl lielākā mērā pilnveidot un precizēt šos priekšlikumus.

Pamatojoties uz apsvērumiem, kas formulēti šā paziņojuma sakarā, kā arī vajadzības gadījumā ņemot vērā visus analītiskus papildu pētījumus, Komisija:

- sadarbojoties ar padomdevēju grupu kvalitātes jautājumos, izstrādās vadlīnijas lauksaimniecības produktu kvalitātes sertifikācijas shēmām;

- sagatavos iestrādes potenciālām tiesību aktu iniciatīvām par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, garantētām tradicionālām īpatnībām un tirdzniecības standartiem, tostarp fakultatīvajiem rezervētajiem apzīmējumiem;

- izskatīs iespēju vērsties pie Eiropas Standartizācijas komitejas ( CEN );

- uzlabos ES kvalitātes shēmu atzīšanu valstīs ārpus ES.

Šai vispārīgajai pieejai un konkrētajiem pasākumiem vajadzētu vidējā termiņā uzlabot saziņu starp lauksaimniekiem, pircējiem un patērētājiem lauksaimniecības produktu kvalitātes jautājumos, saskaņot ES noteikumus par lauksaimniecības produktu kvalitāti, kā arī vienkāršot shēmas un marķējumus.

[1] Lauksaimniecības produktu „kvalitātes aspektos” ietilpst gan „produktu īpašības” (fiziskās, ķīmiskās, mikrobioloģiskās un organoleptiskās īpašības — izmērs, izskats, garšā, izskats, sastāvdaļas u.c.), gan „lauksaimnieciskās ražošanas iezīmes” (ražošanas metode, lopkopības veids, apstrādes paņēmienu izmantojums, audzēšanas un ražošanas vieta u.c.).

[2] 11.–12.5.2006., Brisele. http://foodqualityschemes.jrc.ec.europa.eu/en/documents/ReportSTKHHearing_final.pdf

[3] http://ec.europa.eu/agriculture/events/qualityconference/index_en.htm

[4] Zaļā grāmata par lauksaimniecības produktu kvalitāti — produktu standarti, lauksaimniecībai noteiktās prasības un kvalitātes shēmas — COM(2008) 641, 15.10.2008.

[5] Lai iepazītos ar konferences secinājumiem, sk. Padomes dokumentu, Brisele, 2009. gada 18. marts, Nr. 7696/09, AGRI 114, http://register.consilium.europa.eu/pdf/en/09/st07/st07696.en09.pdf

[6] Iesaistīto personu komentāri attiecās galvenokārt uz ekomarķējuma ieviešanu un tā potenciālo pārklāšanos ar jau pastāvošo bioloģiskās lauksaimniecības shēmu. Komisija šim jautājumam veltīs atsevišķu pētījumu. Turklāt Komisija pašlaik jau gatavo paziņojumu par godīgas tirdzniecības un dzīvnieku labturības marķējumu, kā arī plāno ieviest pamatkritērijus fakultatīvām marķējuma shēmām ilgtspējīgas zivsaimniecības jomā.

[7] Piemēram, Codex Alimentarius komisija un ANO Eiropas Ekonomikas komisija (ANO/EEK).

[8] „Fakultatīvi” rezervēti apzīmējumi nav obligāti jāizmanto, lai raksturotu apgrozībā esošu produktu, un nav jānorāda uz marķējuma; bet, ja šos apzīmējumus izmanto, attiecīgajam produktam ir jāatbilst noteiktai definīcijai.

[9] „Lauksaimnieciskās ražošanas vieta” tirdzniecības standartu sakarā attiecas uz vietu, kur ir ievākti kultūraugi, dzimuši un audzēti mājlopi, slauktas piena govis un tamlīdzīgi. „Izcelsme” — pārstrādes produktu gadījumā — var attiekties uz vietu, kur ir notikusi pēdējā būtiskā transformācija, un tādējādi ne vienmēr tā norāda uz lauksaimniecības produkta „ražošanas vietu”. Horizontālā regula par izcelsmes un cilmes vietas marķēšanu, kura attiecas uz visiem pārtikas produktiem, ir iekļauta Komisijas priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem — COM(2008) 40. Šo priekšlikumu pašlaik izskata Eiropas Parlaments un Padome.

[10] Ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēma attiecas arī uz zivsaimniecības produktiem.

[11] Kā noteikts PTO TRIPS nolīguma 22. panta 1. punktā.

[12] Komisija sagatavos ziņojumu par piena kvotu likvidācijas ietekmi uz tāda siera ražošanu un tirdzniecību, uz kuru attiecas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes.

[13] Cita starpā šī regula tagad attiecas arī uz akvakultūru.

[14] Apspriedes par privātajiem standartiem notiek PTO SPS (sanitāro un fitosanitāro jautājumu) komitejā.

[15] ISEAL ( Social and Environmental Accreditation and Labelling Alliance ) alianse definē un starptautiskā līmenī kodificē paraugpraksi sociālo un vides standartu izstrādei un īstenošanai.