8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/368


Ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīļa
Pacienta tiesības pārrobežu veselības aprūpē ***I

P6_TA(2009)0286

Eiropas Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (COM(2008)0414 – C6-0257/2008 – 2008/0142(COD))

2010/C 184 E/73

(Koplēmuma procedūra, pirmais lasījums)

Eiropas Parlaments,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0414),

ņemot vērā EK līguma 251. panta 2. punktu un 95. pantu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C6-0257/2008),

ņemot vērā Juridiskās komitejas atzinumu par ierosināto juridisko pamatu,

ņemot vērā Reglamenta 51. un 35. pantu,

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Juridiskās komitejas, kā arī Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A6-0233/2009),

1.

apstiprina grozīto Komisijas priekšlikumu;

2.

prasa Komisijai šo priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi to būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.


Ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīļa
P6_TC1-COD(2008)0142

Eiropas Parlamenta nostāja, pieņemta pirmajā lasījumā 2009. gada 23. aprīlī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/…/EK par pacienta tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 95. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ║,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (2),

apspriedusies ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju (3),

rīkojoties saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (4),

tā kā:

(1)

Līguma 152. panta 1. punkts paredz, ka, izstrādājot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, vienmēr ir jānodrošina augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis. Tas nozīmē, ka augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis jānodrošina arī tad, ja Kopiena rīkojas saskaņā ar citiem Līguma noteikumiem.

(2)

Ja ir izpildīti nosacījumi, lai par juridisko pamatu noteiktu Līguma 95. pantu, Kopiena ║ šo juridisko pamatu izmanto pat tad, ja veselības aizsardzība ir izšķirīgs faktors pieņemtajos lēmumos; šajā ziņā Līguma 95. panta 3. punkts skaidri nosaka, ka būtu jānodrošina ▐ augsts sabiedrības veselības aizsardzības līmenis, jo īpaši ņemot vērā visas izmaiņas, kuru pamatā ir zinātniski fakti.

(3)

Eiropas Parlaments 2005. gada 9. jūnijā ar 554 balsīm “par” un 12 balsīm “pret” pieņēma rezolūciju par pacientu mobilitāti un veselības aprūpes attīstību Eiropas Savienībā (5), un šajā rezolūcijā Parlaments pieprasīja juridisko noteiktību un skaidrību par pacientu, veselības aprūpes speciālistu un dalībvalstu tiesībām un procedūrām.

(4)

Šī direktīva ievēro pamattiesības un ir saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, ko it īpaši atzīst Eiropas Savienības Pamattiesību harta (6) (turpmāk - “Harta”), proti, tiesības uz veselības aprūpi un tiesības uz ārstniecību saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti dalībvalstu tiesību aktos un praksē, ir atzītas ║ Hartas 35. pantā. Direktīvas īstenošanā un piemērošanā jo īpaši jāievēro tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, personas datu aizsardzība, vienlīdzība likuma priekšā un nediskriminācijas princips, tiesības uz iedarbīgiem aizsardzības līdzekļiem un taisnīgu tiesu saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas iekļauti Hartas 7., 8., 20., 21. un 47. punktā.

(5)

Kopienas veselības sistēmas ir Eiropas augstā līmeņa sociālās aizsardzības galvenā sastāvdaļa, un tās veicina sociālo kohēziju un sociālo taisnīgumu, kā arī ilgtspējīgu attīstību. Tās arī ir daļa no plašākas sistēmas, ko veido vispārējas nozīmes pakalpojumi.

(6)

Šī direktīva respektē katras dalībvalsts tiesības lemt, kāds veselības aprūpes veids tai būtu vispiemērotākais, kā arī neierobežo šīs tiesības. Nevienu šīs direktīvas noteikumu nevajadzētu interpretēt tādējādi, ka tas ierobežotu dalībvalstu fundamentālus ētiskus lēmumus.

(7)

Eiropas Kopienu Tiesa vairākos gadījumos ir apstiprinājusi, ka visi veselības pakalpojumi ir Līguma darbības jomā, vienlaikus atzīstot to īpašās iezīmes.

(8)

Eiropas Kopienu Tiesa jau ir risinājusi dažus jautājumus, kas saistīti ar pārrobežu veselības aprūpi, jo īpaši izdevumu atlīdzību par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, bet ne tajā, kurā aprūpes saņēmējs ir rezidents. ▐ Ir svarīgi šo jautājumu risināšanai veltīt īpašu Kopienas juridisku instrumentu, lai nodrošinātu atsevišķos Eiropas Kopienu tiesas spriedumos nodibināto principu vispārēju un efektīvu piemērošanu.

(9)

║ Padome 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumos par Eiropas Savienības veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām un principiem (7) (turpmāk - “Padomes 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumi”) pieņēma paziņojumu par “║ Kopējām vērtībām un principiem” un atzina to, ka īpaši nozīmīga ir tāda pārrobežu veselības pakalpojumu iniciatīva, kas, nodrošinot juridisko noteiktību, Eiropas pilsoņiem skaidri noteiktu to tiesības, pārvietojoties no dalībvalsts uz dalībvalsti.

(10)

Šīs direktīvas mērķis ir izveidot kopīgu regulējumu, lai Kopienā sniegtu drošu, kvalitatīvu un efektīvu veselības aprūpi attiecībā uz pacientu mobilitāti , kā arī augsta līmeņa veselības aizsardzību, vienlaikus pilnībā ievērojot to, ka dalībvalstu pienākumos ietilpst noteikt sociālā nodrošinājuma pabalstu apmēru veselības jomā un organizēt un sniegt veselības pakalpojumus un medicīnas aprūpi, kā arī izmaksāt sociālā nodrošinājuma pabalstus, jo īpaši slimības pabalstus.

(11)

Šī direktīva par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē attiecas uz visiem veselības aprūpes veidiem. Kā apstiprinājusi Eiropas Kopienu Tiesa, ne veselības aprūpes īpašās iezīmes, ne veids, kā tā ir organizēta vai finansēta, nemaina to, ka uz to attiecas brīvas aprites pamatprincips. Attiecībā uz ilgtermiņa aprūpi šī direktīva neattiecas uz palīdzību un atbalstu ģimenēm vai privātām personām, kam ilgstoši ir konkrētās kopšanas, atbalsta vai aprūpes vajadzības , kuras nosaka speciālas ārstēšanas vai palīdzības nepieciešamību, ko sniedz sociālā nodrošinājuma sistēma, ietverot galvenokārt tādus ilgtermiņa aprūpes pakalpojumus, kuri tiek uzskatīti par nepieciešamiem, lai personai nodrošinātu aprūpi, kas ļautu dzīvot pēc iespējas pilnvērtīgi un neatkarīgi. Šī direktīva neattiecas arī uz aprūpes ēkām vai mājokļiem un palīdzību, ko vecāka gada gājuma personām un bērniem sniedz sociālie darbinieki vai brīvprātīgie, vai darbinieki, kas nav veselības aprūpes nozares darbinieki.

(12)

Direktīva neattiecas uz orgānu transplantāciju. Tās savdabības dēļ to reglamentēs ar atsevišķu direktīvu.

(13)

Šajā direktīvā jēdziens “pārrobežu veselības aprūpe” attiecas uz veselības aprūpes izmantošanu citā dalībvalstī, nevis tajā, kura pacients ir apdrošināts. To sauc par “pacientu mobilitāti”.

(14)

Padomes 2006. gada 1. un 2. jūnija secinājumos dalībvalstis ir atzinušas to, ka visām veselības sistēmām Kopienā ir vairāki kopīgi darbības principi. Šie darbības principi ir arī kvalitāte, drošība, un pierādījumiem pamatota un ētiska veselības aprūpe, pacienta dalība, sūdzību iesniegšanas iespēja, privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi un konfidencialitāte. Pacientiem, nozares darbiniekiem un par veselības sistēmām atbildīgajām iestādēm ir jāspēj paļauties uz to, ka šos kopīgos principus ievēro un ka pastāv mehānismi to īstenošanai Kopienā. Tādēļ ir atbilstīgi pieprasīt, lai par šo darbības principu ievērošanu ir atbildīgas iestādes tajā dalībvalstī, kuras teritorijā sniedz veselības aprūpi. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu pacientu uzticēšanos pārrobežu veselības aprūpei, kas savukārt ir nepieciešama, lai nodrošinātu pacientu mobilitāti un augstu veselības aizsardzības līmeni. Paturot prātā šīs kopīgās vērtības, tomēr tiek pieļauts, ka dalībvalstis pieņem atšķirīgus lēmumus ētikas jautājumos attiecībā uz noteiktiem ārstēšanas veidiem un konkrētiem pieejamības nosacījumiem. Šī direktīva neierobežo viedokļu daudzveidību ētikas jomā.

(15)

Ņemot vērā to, ka iepriekš nav iespējams zināt to, vai konkrēta veselības aprūpes sniedzēja veikto aprūpi saņems pacients no citas dalībvalsts vai pacients no pašu dalībvalsts, un lai nodrošinātu pārrobežu veselības aprūpes sniegšanas un saņemšanas brīvību, kas ir direktīvas mērķis, prasībām par kopīgiem principiem un skaidriem kvalitātes un drošības standartiem veselības aprūpē ir jāattiecas uz visiem veselības aprūpes veidiem. Dalībvalstu iestādēm ir jāievēro galvenās kopīgās vērtības (tās ir universālums, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamība, taisnīgums un solidaritāte), un Kopienas iestādes un visas dalībvalstis vienmēr ir atklāti atzinušas to, ka šīs vērtības ir raksturīgas visām veselības sistēmām Eiropā. Dalībvalstīm turklāt ir jānodrošina, kas šīs vērtības ievēro attiecībā uz citu dalībvalstu pacientiem un pilsoņiem un ka visus pacientus ārstē, vadoties pēc to veselības aprūpes vajadzībām, nevis pēc piederības konkrētas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai. To darot, dalībvalstīm jāievēro personu pārvietošanās brīvības principi iekšējā tirgū, nediskriminācija inter alia valstspiederības dēļ ▐ un jebkādu pārvietošanās brīvības ierobežojumu nepieciešamība un samērīgums. Tomēr šajā direktīvā nav noteikumu, kas paredz to, ka veselības aprūpes sniedzējiem citu valstu pacienti būtu jāpieņem plānveida ārstniecībai vai jāpieņem prioritārā kārtībā, kaitējot citiem pacientiem, kuriem ir tādas pašas veselības aprūpes vajadzības, piemēram, pagarinot to ārstniecības gaidīšanas laiku. Lai dotu pacientiem iespēju pieņemt uz informāciju pamatotus lēmumus, meklējot veselības aprūpi citā dalībvalstī, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka pacienti pēc pieprasījuma saņem atbilstīgu informāciju par veselības un kvalitātes standartiem ārstniecības dalībvalstī, kā arī par konkrēta veselības aprūpes sniedzēja pakalpojumiem. Šāda informācija ir arī tādā formātā, lai būtu pieejama invalīdiem.

(16)

Turklāt citu dalībvalstu pacientiem būtu jābauda tāda pati attieksme kā pacientiem no pašu dalībvalsts, un saskaņā ar vienlīdzības un nediskriminācijas principiem, kas atzīti Hartas 21. pantā, pacientu diskriminācija dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās un sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, ticības vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu uzskatu dēļ, saistībā ar piederību nacionālajai minoritātei, īpašuma, izcelsmes, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ ir pilnībā aizliegta. Dalībvalstis dažādām pacientu grupām drīkst paredzēt atšķirīgu ārstniecību vienīgi tad, ja tās var pierādīt, ka tam ir pienācīgs medicīnisks pamatojums, piemēram, īpaši pasākumi attiecībā uz sievietēm vai konkrētām vecumu grupām (piemēram, bezmaksas vakcinācija bērniem vai vecāka gadu gājuma cilvēkiem). Turklāt šī direktīva ievēro pamattiesības un ir saskaņā ar Hartā atzītiem principiem, tādēļ tā ir jāīsteno un jāpiemēro, pienācīgi ievērojot tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un nediskriminācijas principu, saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas ir iekļauti Hartas 20. un 21. pantā. Šo direktīvu piemēro, neskarot Padomes Direktīvu 2000/43/EK (2000. gada 29. jūnijs), ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (8) , Padomes Direktīvu 2004/113/EK (2004. gada 13. decembris), ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (9), Padomes Direktīvu 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (10), un Padomes Direktīv 2009/…/EK (….) par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas  (11) , ar kurām īsteno EK līguma 13. pantu. Ievērojot iepriekš minēto, šī direktīva paredz pacientiem iespēju baudīt tādu pašu attieksmi, kāda ir pret ārstniecības dalībvalsts piederīgajiem, tostarp Kopienas tiesību aktos, kā arī ārstniecības dalībvalsts tiesību aktos paredzēto aizsardzību pret diskrimināciju.

(17)

Dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt, ka piemērojot šo direktīvu, pacienti netiek mudināti pret viņu gribu ārstēties piederības dalībvalstī.

(18)

Ir svarīgi īstenot pasākumus, lai nodrošinātu sievietēm vienlīdzīgu piekļuvi sabiedrības veselības sistēmām un tieši sievietēm paredzētajai aprūpei, jo īpaši ginekoloģijas un reproduktīvās veselības jomā.

(19)

Nekādā ziņā neviens pasākums, ko dalībvalstis pieņēmušas, lai nodrošinātu to, ka veselības aprūpi sniedz saskaņā ar skaidriem kvalitātes un drošības standartiem, nedrīkstētu papildus apgrūtināt veselības nozares darbinieku brīvu pārvietošanos, kas paredzēta Līgumā un ko jo īpaši reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (12).

(20)

Sistemātiski un nepārtraukti būtu jāturpina centieni uzlabot kvalitātes un drošības standartus saskaņā ar Eiropadomes 2006. gada 1.–2. jūnija secinājumiem ║, ņemot vērā medicīnas zinātņu starptautiskos panākumus, kā arī plaši atzītu labu medicīnas praksi un jaunākās veselības aprūpes tehnoloģijas.

(21)

Saskaņā ar pētniecības datiem 10 % gadījumu veselības aprūpe izraisa kaitējumu. Jānodrošina, ka ārstēšanas dalībvalstīm ir sistēma (tostarp cietušo aprūpe) gadījumos, kad veselības aprūpe ir izraisījusi kaitējumu , kā to noteikusi ārstēšanas dalībvalsts, lai izvairītos no tā, ka uzticēšanās trūkuma dēļ šie mehānismi ir šķērslis pārrobežu veselības aprūpē. Ārstniecības dalībvalsts sistēmu izraisītā kaitējuma atlīdzināšana un kompensācija nedrīkstētu skart dalībvalstu iespēju attiecināt savu valsts mēroga sistēmu darbību arī uz to dalīb valstu pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, ja tas pacientam ir izdevīgāk, jo īpaši gadījumā, kad pacientam ir nepieciešama aprūpe citā dalībvalstī.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai pastāv mehānismi, kā aizsargāt pacientus, un kaitējuma kompensācija attiecībā uz aprūpi, kas sniegta to teritorijā, un lai tie ir samērīgi ar riska veidu un apmēru. Tomēr šāda mehānisma veida un/vai iezīmju izvēle ir dalībvalstu ziņā.

(23)

Tiesības uz personas datu aizsardzību ir ║ Hartas 8. pantā atzītas pamattiesības. Pārrobežu veselības aprūpes nepārtraukta norise ir atkarīga no personas datu sniegšanas par pacienta veselību. Būtu jānodrošina šo personas datu brīva aprite starp dalībvalstīm, vienlaikus aizsargājot personas pamattiesības. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šo datu brīvu apriti (13) nodibina personas tiesības piekļūt datiem par savu veselību, piemēram, pacienta slimības vēsturei, kurā ir informācija par diagnozēm, pārbaužu rezultātiem, ārstējošo ārstu slēdzieniem un jebkādu sniegto ārstniecību vai iejaukšanos. Šos noteikumus piemēro arī attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi, uz ko attiecas šī direktīva. Pacientam vajadzētu būt tiesīgam apturēt savu datu apriti jebkurā laikā un saņemt apstiprinājumu, ka viņa dati ir dzēsti.

(24)

Eiropas Kopienu Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi pacientu kā apdrošināto personu tiesības saņemt citā dalībvalstī sniegtas aprūpes izdevumu atlīdzību no valsts sociālās drošības sistēmas. Eiropas Kopienu Tiesa ir nolēmusi, ka Līguma noteikumos ir paredzēts arī tas, ka veselības aprūpes saņēmēji, tostarp personas, kam nepieciešama ārstnieciskā palīdzība, var brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu šo ārstniecisko palīdzību. ▐ Kopienas tiesību akti neierobežo dalībvalstu tiesības organizēt savu veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmu ▐.

(25)

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas nodibinātajiem principiem un neapdraudot dalībvalstu veselības aprūpes un sociālā nodrošinājuma sistēmu līdzsvaru, būtu jānodrošina lielāka juridiskā noteiktība attiecībā uz veselības aprūpes izmaksu atlīdzināšanu pacientiem, kā arī veselības nozares darbiniekiem, veselības aprūpes sniedzējiem un sociālā nodrošinājuma iestādēm.

(26)

Šī direktīva neattiecas uz to veselības aprūpes izmaksu segšanu, kas rodas apdrošinātajām personām medicīnisku iemeslu dēļ, tām īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī. Šī direktīva arī neskar pacienta tiesības saņemt atļauju ārstniecībai citā dalībvalstī, ja izpildīti nosacījumi, ko paredz noteikumi par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, proti, 22. pants Padomes Regulā (EEK) Nr. 1408/71 (1971. gada 14. jūnijs) par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (14) un 20. pants Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 883/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (15).

(27)

Vajadzētu garantēt veselības aprūpes un ar šīs veselības aprūpes sniegšanu dalībvalstī, kas nav piederības dalībvalsts, saistīto izdevumu segšanu pacientiem vismaz tādā apmērā, kāds par identisku vai tikpat efektīvu ārstēšanu tiem tiktu nodrošināts vai ko tie ir iegādājušies piederības dalībvalsts teritorijā. Minētais noteikums nekādi neskar dalībvalstu pienākumu noteikt to pilsoņiem pieejamo slimības pabalstu apmēru un būtiski neietekmē valsts veselības aprūpes sistēmu finansēšanu. Dalībvalstīm ir iespēja valsts tiesību aktos noteikt to, ka izmaksas atlīdzina, vadoties pēc likmēm, kas ir spēkā ārstniecības dalībvalstī, ja tas pacientam ir izdevīgāk. Jo īpaši tas var attiekties uz jebkādu ārstniecību, ko sniedz, izmantojot Eiropas references tīklus, kas minēti šīs direktīvas 17. pantā.

(28)

Tādēļ no pacienta viedokļa abas sistēmas ir saskanīgas; piemēro šo direktīvu vai Regulu (EEK) Nr. 1408/71. Katrā ziņā jebkura apdrošinātajai personai, kura pieprasa atļauju citā valstī saņemt ārstniecību, kas nepieciešama tās stāvoklī, vienmēr būtu saņem šādu atļauju saskaņā ar Regulā (EEK) Nr. 1408/71 un (EK) Nr. 883/2004 paredzētajiem nosacījumiem, ja attiecīgo ārstniecību nevar saņemt no medicīniski pieņemamā laikposmā, ievērojot tās veselības stāvokli un iespējamo slimības gaitu. Pacientam nedrīkst liegt lielākas tiesības, kas noteiktas ar minētajām Regulām, ja izpildīti attiecīgie nosacījumi.

(29)

Pacients var izvēlēties, kuram mehānismam dot priekšroku, bet nekādā ziņā pacientam neliedz tiesības, ko sniedz Regula (EEK) Nr. 1408/71, ja minētās regulas piemērošana pacientam ir izdevīgāka.

(30)

Nekādā ziņā pacients nedrīkstētu gūt finansiālas priekšrocības no citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes vai tur iegādātajām precēm. Tādēļ izmaksu segšana būtu jāattiecina vienīgi uz faktiskajām izmaksām. Dalībvalstis var nolemt segt citas saistītās izmaksas, piemēram, izmaksas par terapeitisku ārstēšanu, ar noteikumu, ka kopējās izmaksas par šādu ārstēšanu nepārsniedz pacientam izmaksājamo summu viņa piederības dalībvalstī.

(31)

Šī direktīva arī neparedz radīt tiesības uz atlīdzību par ārstniecību vai preču iegādi citā dalībvalstī, ja atlīdzība par šādu ārstniecību vai precēm nav paredzēta pacienta piederības dalībvalsts tiesību aktos. Šī direktīva tāpat neliedz dalībvalstīm savu pabalstu sistēmu natūrā attiecināt uz veselības aprūpi, kas saskaņā ar minētās sistēmas noteikumiem sniegta citā dalībvalstī , un tur iegādātajām precēm . Ar šo direktīvu atzīst, ka tiesības uz ārstniecību dalībvalstis ne vienmēr nosaka valsts līmenī un ka dalībvalstis var savas veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmas organizēt tā, lai tiesības uz ārstniecību būtu noteiktas reģionu vai vietējā līmenī.

(32)

Ja ir pieejamas vairākas metodes, lai ārstētu konkrētu slimību vai ievainojumu, pacientam vajadzētu būt tiesībām saņemt atlīdzību par visām ārstēšanā izmantotajām metodēm, kuras starptautiskajā medicīnā ir pietiekami izmēģinātas un pārbaudītas, arī tad, ja tās nav pieejamas pacienta piederības dalībvalstī.

(33)

Šī direktīva nereglamentē ne sociālā nodrošinājuma tiesību pārnesamību starp dalībvalstīm, ne cita veida sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu. Noteikumu par iepriekšēju atļauju un atlīdzību par citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpi vienīgais mērķis ir gan pacientiem, gan veselības aprūpes sniedzējiem nodrošināt veselības aprūpes aprites brīvību un pacienta piederības dalībvalstī likvidēt nepamatotus šķēršļus šai pamatbrīvībai. Tādēļ direktīva pilnībā ievēro atšķirības valstu veselības aprūpes sistēmās un dalībvalstu pienākumus organizēt un sniegt veselības pakalpojumus un medicīnas aprūpi.

(34)

Šī direktīva turklāt pacientiem nodrošina tiesības ārstniecības dalībvalstī saņemt jebkādas zāles vai medicīnas ierīci , kuru apgrozība ir atļauta, pat tādā gadījumā, ja piederības dalībvalstī zāļu vai medicīnas ierīču apgrozība nav atļauta, ar nosacījumu, ka šīs zāles ir citā dalībvalstī pacientam sniegtas konkrētas iedarbīgas ārstniecības neatņemama sastāvdaļa.

(35)

Dalībvalstis var saglabāt vispārīgus nosacījumus, atbilstības kritērijus un reglamentējošas vai administratīvas formalitātes attiecībā uz veselības aprūpes saņemšanu un veselības aprūpes izmaksu atlīdzināšanu, piemēram, prasību par to, ka pirms konsultācijas ar ārstu speciālistu vai pirms stacionārās aprūpes saņemšanas jākonsultējas ar ģimenes ārstu, tas attiecas arī uz pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, ar noteikumu, ka šādi nosacījumi ir nepieciešami, samērīgi mērķim, pamatoti un nav diskriminējoši. Tādējādi ir atbilstoša prasība par to, ka šos vispārējos nosacījumus un formalitātes ir jāpiemēro taisnīgi, pārredzami un nediskriminējoši, tiem jābūt iepriekš zināmiem, to pamatā pirmkārt jābūt medicīniskiem apsvērumiem, tie nedrīkst radīt papildu slogu pacientiem, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, salīdzinot ar pacientiem, kas saņem ārstniecību savā piederības dalībvalstī, un ka lēmumi jāpieņem bez kavēšanās. Tas neskar dalībvalstu tiesības noteikt iepriekšējas atļaujas kritērijus vai nosacījumus gadījumā, ja pacienti vēlas saņemt veselības aprūpi savā piederības dalībvalstī.

(36)

Veselības aprūpe, ko saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem neuzskata par stacionāro aprūpi, būtu uzskatāma par nestacionāro aprūpi. Saskaņā ar Tiesas judikatūru brīvas pakalpojumu aprites jomā prasība par iepriekšēju atļauju, lai dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma atlīdzinātu izmaksas par citās valstīs sniegtiem nestacionārās aprūpes pakalpojumiem, nav pamatota. Ciktāl šādas aprūpes izdevumu atlīdzināšana nepārsniedz apjomu, kuru garantē piederības dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēma, prasības par iepriekšēju atļauju trūkums neizjauc sociālā nodrošinājuma sistēmu līdzsvaru.

(37)

Atšķirīgajās Kopienas veselības sistēmās nav vienotas stacionārās aprūpes definīcijas, un tādēļ jēdziena atšķirīgā interpretācija var radīt šķērsli pacientu brīvībai saņemt veselības aprūpi. Lai šo šķērsli novērstu, ir jānosaka stacionārās aprūpes definīcija Kopienas mērogā. Stacionārā aprūpe parasti nozīmē pacienta diennakts uzturēšanos aprūpes sniegšanas vietā. Tomēr būtu lietderīgi stacionārās aprūpes definīcijā iekļaut arī tādu cita veida veselības aprūpi, kuras sniegšanai nepieciešama ārkārtīgi specializēta un dārga medicīnas infrastruktūra un aprīkojums (piemēram, augstās tehnoloģijas diagnostikas skeneri) vai kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai (piemēram, nopietnu infekcijas slimību ārstniecība). ▐

(38)

Pieejamie pierādījumi liecina, ka, piederības dalībvalsts veselības apdrošināšanas sistēmā piemērojot brīvas aprites principu attiecībā uz veselības aprūpi citā dalībvalstī, netiks ietekmētas dalībvalstu veselības sistēmas vai to sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālā ilgtspēja. Tomēr Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi, ka starp obligātiem vispārējas nozīmes iemesliem, kas pamato izņēmumu no brīvas pakalpojumu aprites principa piemērošanas, var būt arī potenciāls nopietns sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara apdraudējums vai mērķis saglabāt līdzsvarotu visiem pieejamu medicīnas un stacionāro aprūpi. Eiropas Kopienu Tiesa ir atzinusi arī to, ka slimnīcu skaits, to ģeogrāfiskais sadalījums, organizatoriskā uzbūve, aprīkojums un telpas vai pat to piedāvāto medicīnas pakalpojumu veids ir jautājumi, attiecībā uz kuriem jāparedz plānošanas iespēja. Šai direktīvai būtu jāizveido iepriekšēju atļauju sistēma tādas stacionārās aprūpes izmaksu segšanai, kas saņemta citā dalībvalstī, ja izpildīti šādi nosacījumi: gadījumā, ja aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, un pēc šīs direktīvas īstenošanas pacientu aizplūšana ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai ļoti nelabvēlīgi ietekmētu vai varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt slimnīcu nozarē veikto plānošanu un racionalizāciju, kas saistīta ar slimnīcu atslogošanu, stacionārās aprūpes līdzsvarošanu un loģistikas un finanšu resursu izšķērdēšanas novēršanu, visiem pieejamu līdzsvarotu medicīnas un stacionāro pakalpojumu vai līdzsvarotas ārstniecības jaudas un kompetences saglabāšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Precīzam paredzamās pacientu aizplūšanas ietekmes novērtējumam nepieciešamas sarežģītas aplēses un aprēķini, tādēļ direktīva ļauj iepriekšēju atļauju sistēmu piemērot arī tad, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka sociālā nodrošinājuma sistēma tiks ļoti nelabvēlīgi ietekmēta. Tam būtu jāattiecas arī uz gadījumiem, kad jau pastāv iepriekšējas atļaujas sistēmas, kas ir saskaņā ar 8. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

(39)

Katrā ziņā, ja dalībvalsts ir nolēmusi izveidot sistēmu, saskaņā ar kuru ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, lai saņemtu izdevumu atlīdzību par stacionāro vai specializēto aprūpi, kas citās dalībvalstīs sniegta saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem, izdevumi par šādu citā dalībvalstī sniegtu aprūpi piederības dalībvalstij būtu jāatlīdzina tādā apmērā, kādā tie tiktu atlīdzināti gadījumā, ja identiska vai pacientam tikpat efektīva ārstēšana tiktu sniegta piederības dalībvalstī, bet nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas. Tomēr, pastāvot Regulas (EEK) Nr. 1408/71 22. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, atļauja jāsniedz un pabalsti jāpiešķir saskaņā ar minēto regulu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad atļauju sniedz pēc pieprasījuma administratīvas izskatīšanas vai izskatīšanas tiesā un attiecīgā persona ir saņēmusi ārstniecību citā dalībvalstī. Tādā gadījumā šīs direktīvas 6., 7., 8. un 9. pantu nebūtu jāpiemēro. Minētais noteikums ir saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, kurā noteikts, ka pacientiem, kuri, pieprasot atļauju, saņēmuši atteikumu, kas pēc tam atzīts par nepamatotu, ir tiesības saņemt citā dalībvalstī saņemtas ārstniecības izmaksu atlīdzību pilnā apmērā saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktu noteikumiem.

(40)

Iepriekšējas atļaujas atteikuma procedūrai būtu jābūt godīgai un pārredzamai. Dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem par atļaujas pieteikuma iesniegšanu un par iespējamiem atteikuma iemesliem būtu jābūt zināmiem iepriekš. Atteikumi būtu pieļaujami tikai vajadzības gadījumā, un tiem būtu jābūt samērīgiem ar iepriekšēju atļauju sistēmas ieviešanas mērķiem.

(41)

Iepriekšēju atļauju nevar prasīt pacientiem, kuru stāvoklis ir dzīvībai bīstams un kuri rindas kārtībā gaida ārstēšanu savā mītnes valstī, un kuriem steidzami nepieciešama aprūpe, jo atļaujas saņemšanas procedūra varētu kavēt iespēju slimniekiem laikus saņemt ārstēšanu citā dalībvalstī.

(42)

Dalībvalstu izveidotajām procedūrām attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi būtu jāgarantē pacientiem objektivitāte, nediskriminācija un pārredzamība, nodrošinot to, ka valsts iestāžu lēmumi tiek pieņemti laikus un to pieņemšanā ir pienācīgi ievēroti šie vispārīgie principi un katra atsevišķā gadījuma konkrētie apstākļi. Tas attiecas arī uz tādu veselības aprūpes izdevumu faktisko atlīdzināšanu, kas citā dalībvalstī radušies pēc pacienta atgriešanās. Pacientiem būtu jāuzzina lēmums par pārrobežu veselības aprūpi piecpadsmit kalendāra dienu laikā. Tomēr šim laikposmam būtu jābūt īsākam, ja tam iemesls ir konkrētās ārstniecības steidzamība. Nekādā ziņā šie vispārīgie noteikumi nedrīkstētu skart atzīšanas procedūras un noteikumus pakalpojumu jomā, kas paredzēti Direktīvā 2005/36/EK.

(43)

Lai ļautu pacientiem praksē izmantot tiesības uz pārrobežu veselības aprūpi, ir vajadzīga atbilstoša informācija par visiem pārrobežu veselības aprūpes būtiskajiem aspektiem. Visefektīvākais mehānisms šādas informācijas sniegšanai pārrobežu veselības aprūpes jomā ir tādu centrālu konaktpunktu izveide katrā dalībvalstī, kuros pacienti var vērsties un kuri var sniegt informāciju par pārrobežu veselības aprūpi, ievērojot arī attiecīgās dalībvalsts veselības sistēmas prasības. Lai noskaidrotu jautājumus par pārrobežu veselības aprūpes aspektiem, ir nepieciešama arī sadarbība starp dažādu dalībvalstu iestādēm, tādēļ šie centrālie kontaktpunkti varētu arī veidot sadarbības tīklu, kurā varētu efektīvi risināt šādus jautājumus. Šiem kontaktpunktiem būtu savstarpēji jāsadarbojas un jāsniedz pacientiem informētas izvēles iespēja attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi. Tiem būtu arī jāsniedz informācija par risinājumiem, kas pieejami, ja pārrobežu veselības aprūpē rodas problēmas, jo īpaši par pārrobežu strīdu izšķiršanas veidiem ārpustiesas ceļā. Izstrādājot noteikumus par informācijas sniegšanu saistībā ar pārrobežu veselības aprūpi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā vajadzība sniegt informāciju pieejamos formātos un jāparedz iespējamie papildu palīdzības avoti, kas domāti mazāk aizsargātiem pacientiem, invalīdiem un cilvēkiem ar kompleksām vajadzībām.

(44)

Pacientam, kurš saņem veselības aprūpi citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā viņš ir apdrošināts, ir ļoti svarīgi iepriekš zināt, kuri ir piemērojamie noteikumi. Tāda pati skaidrība nepieciešama pāri robežām sniegtas veselības aprūpes gadījumos , piemēram, tālmedicīnas gadījumā . Šādos gadījumos piemēro tos veselības aprūpi reglamentējošos noteikumus, kas ir spēkā ārstniecības dalībvalstī, saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantā izklāstītajiem vispārīgajiem principiem un ievērojot to, ka saskaņā ar Līguma 152. panta 5. punktu veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšana un sniegšana ir dalībvalstu kompetencē. Šis noteikums ļaus pacientam izdarīt informētu izvēli un novērsīs neskaidrības un pārpratumus. Turklāt tas veicinās pacientu un veselības aprūpes sniedzēja savstarpēju uzticēšanos.

(45)

Lēmumam par šādu valsts kontaktpunktu veidu un skaitu būtu jābūt dalībvalstu ziņā. Valsts kontaktpunktus var arī iekļaut pastāvošajos informācijas centros vai tādējādi papildināt informācijas centru darbības, ja vien pārrobežu veselības aprūpes valsts kontaktpunkta funkcija ir skaidri norādīta. Būtu jānodrošina, lai valsts kontaktpunktiem būtu pienācīgs aprīkojums, lai sniegtu informāciju par pārrobežu veselības aprūpes būtiskajiem aspektiem un vajadzības gadījumā - praktisku palīdzību pacientiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina veselības aprūpes speciālistu pārstāvības struktūru līdzdalība šajos pasākumos. Valsts kontaktpunktu pastāvēšanai nevajadzētu liegt dalībvalstīm dibināt citus saistītus kontaktpunktus reģionālā vai vietējā mērogā, ja to prasa konkrētās veselības sistēmas īpaša uzbūve. Valsts kontaktpunktiem būtu jābūt iespējai sniegt pacientiem vajadzīgo informāciju par pārrobežu veselības aprūpi, kā arī palīdzēt viņiem. Juridiskas konsultācijas nevajadzētu sniegt.

(46)

▐ Ir nepieciešama dažādu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju, pircēju un regulatoru sadarbība valsts, reģionu vai vietējā mērogā, tādējādi panākot drošu, augstas kvalitātes un efektīvu pārrobežu aprūpi. Tas jo īpaši attiecas uz sadarbību pierobežas apgabalos, kur pārrobežu veselības aprūpes sniegšana varētu būt visefektīvākais līdzeklis, kā vietējos iedzīvotājus nodrošināt ar veselības aprūpi , bet tam ir nepieciešama dažādu dalībvalstu veselības sistēmu sadarbība, lai nodrošinātu ilgstošu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Šāda sadarbība var būt saistīta ar kopīgu plānošanu, savstarpēju atzīšanu vai procedūru vai standartu pieņemšanu, attiecīgo valsts informācijas un saziņas tehnoloģijas sistēmu saderību, praktiskiem mehānismiem, lai nodrošinātu aprūpes turpināšanos, vai tādas pārrobežu veselības aprūpes praktisku vienkāršošanu, ko veselības nozares darbinieki veic īslaicīgi vai dažos gadījumos. ▐

(47)

Komisijai būtu jārosina dalībvalstu sadarbība jomās, kas noteiktas šīs direktīvas IV nodaļā, un saskaņā ar Līguma 152. panta 2. punktu tā ciešā saziņā ar dalībvalstīm var nākt klajā ar lietderīgām iniciatīvām šādas sadarbības atvieglošanai un veicināšanai. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš iespējai izmantot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) palīdzību.

(48)

Ja zāles pacienta piederības dalībvalstī ir atļautas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (16), tostarp Direktīvas par viltotām zālēm un par zāļu lietošanas izraisīto blakusparādību uzraudzības sistēmu, un konkrētam pacientam citā dalībvalstī ir izrakstīta recepte šīm zālēm, principā būtu jābūt iespējai šādu recepti atzīt medicīniski vai aptiekās un izmantot pacienta dalībvalstī. Šādas atzīšanas regulējuma un administratīvo šķēršļu novēršana neskar nepieciešamību saņemt pacienta ārstējošā ārsta vai farmaceita pienācīgu piekrišanu katrā atsevišķā gadījumā, ja tas vajadzīgs veselības aizsardzībai un ir samērojams ar šo mērķi. Šādai medicīniskai atzīšanai arī nebūtu jāskar piederības dalībvalsts lēmumu par atlīdzības attiecināšanu uz šādām zālēm piederības dalībvalsts sociālās drošības sistēmā un neskar valsts cenu noteikšanas un maksāšanas noteikumu spēkā esamību . Atzīšanas principa īstenošanu vienkāršos, pieņemot pasākumus, kas nepieciešami, lai garantētu pacienta drošību un izvairītos no zāļu neparedzētas un nejaušas lietošanas.

(49)

Eiropas references tīkliem būtu jāsniedz veselības aprūpe visiem pacientiem, kuri ir tādos apstākļos, kas prasa īpašu resursu un zināšanu koncentrāciju, lai sniegtu pieejamu, ļoti kvalitatīvu un izmaksām atbilstošu aprūpi, un šiem tīkliem arī jānodrošina informācijas apmaiņa par apmācību un pētniecību medicīnas jomā un par informācijas izplatīšanu un novērtēšanu. Būtu jāizveido Eiropas references tīklu noteikšanas un izveides mehānisms, lai Eiropas mērogā nodrošinātu visiem pacientiem un veselības nozares darbiniekiem pieejamas kopīgas plašas zināšanas konkrētā medicīnas jomā.

(50)

Tehnoloģijas pilnveidošana pārrobežu veselības aprūpē, izmantojot informācijas un saziņas tehnoloģiju, var radīt situāciju, kad nav skaidra dalībvalstu pārraudzības pienākumu izpilde, un tas var kavēt veselības aprūpes brīvu apriti un darīt iespējamus citus veselības aizsardzības riskus, sniedzot šādu veselības aprūpi. Informācijas un saziņas tehnoloģijai, ko Kopienā izmanto pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai, raksturīgi ļoti atšķirīgi un nesaderīgi formāti un standarti, un tas rada šķēršļus šāda veida pārrobežu veselības aprūpes sniegšanai līdz ar varbūtēju veselības aizsardzības risku. Lai šajās jomās varētu pietiekami ātri noteikt un atjaunināt pienākumus un standartus, ievērojot jaunākās izmaiņas attiecīgajā tehnoloģijā un metodēs, Kopienas mērogā ir jāsaskaņo attiecīgie noteikumi un jāsniedz pilnvaras, kas ļautu Komisijai pieņemt īstenošanas pasākumus.

(51)

E-veselības tehnisko risinājumu saderība būtu jānodrošina, ievērojot valstī spēkā esošos noteikumus par veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kas pieņemti, lai garantētu pacientu aizsardzību, tostarp ievērojot tiesību aktus par zāļu tirdzniecību internetā, jo īpaši aizliegumus tirgot pa pastu tikai pret recepti izsniedzamas zāles, kurus valsts noteikusi saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (1997. gada 20. maijs) par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (17).

(52)

Veselības aprūpes un konkrēti pārrobežu veselības aprūpes efektīvai uzraudzībai, plānošanai un pārvaldībai ir nepieciešami parastie statistikas dati un papildu dati par pārrobežu veselības aprūpi, un, lai nodrošinātu to, ka pārrobežu veselības aprūpe tiek pienācīgi uzraudzīta un plānota, cik vien iespējams šādu datu sagatavošana būtu jāintegrē pastāvošajās datu vākšanas sistēmās, tostarp tādās atbilstošās Kopienas mēroga struktūrās kā Kopienas statistikas sistēma un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1338/2008 (2008. gada 16. decembris) par Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā (18), veselības informācijas sistēma, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1786/2002/EK (2002. gada 23. septembris) par Kopienas rīcības programmas pieņemšanu sabiedrības veselības aizsardzības jomā (2003–2008) (19) un citi uzraudzības pasākumi, piemēram, tie, ko veic Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 851/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko izveido Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru (20).

(53)

Medicīnas zinātnes un veselības tehnoloģijas nepārtrauktais pilnveidošanas darbs dalībvalstu veselības sistēmām sniedz iespējas un vienlaikus rada grūtības. Taču saistībā ar veselības aprūpes tehnoloģiju novērtēšanu un iespējamiem jauno tehnoloģiju pieejamības ierobežojumiem, ko ar konkrētiem lēmumiem varētu noteikt administratīvās iestādes, rodas vairāki būtiski sociālie jautājumi, kuru risināšanai ir vajadzīgs daudzu un dažādu ieinteresēto personu ieguldījums un stabils pārvaldības modelis. Tātad jebkura sadarbība būtu jāveido ne vien ar visu dalībvalstu atbildīgajām iestādēm, bet arī ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp veselības aprūpes speciālistiem un pacientu un ražotāju pārstāvjiem. Turklāt šīs sadarbības pamatā būtu jābūt tādiem stabiliem labas pārvaldības principiem kā pārredzamība, atklātība, objektivitāte un procedūru neitralitāte.

(54)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (21).

(55)

Jo īpaši Komisijai būtu jāpilnvaro, sadarbojoties ar attiecīgajiem ekspertiem un ieinteresētajām pusēm, pieņemt ▐ īpašu kritēriju un nosacījumu sarakstu, kas jāievēro Eiropas references tīkliem; Eiropas references tīklu izveides procedūru. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(56)

Ņemot vērā to, ka šīs Direktīvas mērķi, proti, izveidot regulējumu, lai Eiropas Savienībā sniegtu drošu, ļoti kvalitatīvu un efektīvu pārrobežu veselības aprūpi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka tādēļ rīcības mēroga dēļ to var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu ║. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(57)

Piederības dalībvalstij un ārstniecības dalībvalstij, izmantojot iepriekšēju divpusēju sadarbību un apspriežoties ar pacientu, būtu jānodrošina, ka vienā no šīm divām dalībvalstīm ir pieejama pienācīga pēcaprūpe un atbalsts pēc apstiprinātas medicīniskas aprūpes un ka pacientiem ir pieejama skaidra informācija par pēcaprūpes variantiem un izmaksām. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jānosaka pasākumi, lai nodrošinātu nepieciešamo medicīniskās un sociālās aprūpes datu pārsūtīšanu, pienācīgi ievērojot pacientu datu konfidencialitāti, kā arī abu valstu medicīniskās un sociālās aprūpes speciālistiem iespēju savstarpēji apspriesties, lai pacientam nodrošinātu augstākās kvalitātes ārstēšanu un pēcaprūpi (tostarp sociālo atbalstu).

(58)

Veicinot pacientu pārvietošanās tiesības Eiropas Savienībā, šī direktīva var izraisīt konkurenci starp veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Šāda konkurence var veicināt veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanos, kuras ieguvēji būs visi pakalpojuma saņēmēji, un sekmēt izcilības centru izveidi,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I   NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Mērķis

Šī direktīva , pilnībā ievērojot valstu kompetenci organizēt un sniegt veselības aprūpi, paredz noteikumus par piekļuvi drošai un kvalitatīvai veselības aprūpei citā dalībvalstī un izveido mehānismus dalībvalstu sadarbībai veselības aprūpes jomā.

Piemērojot šo direktīvu, dalībvalstis ievēro kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamības un taisnīguma principu.

2. pants

Darbības joma

Šī direktīva attiecas uz pārrobežu veselības aprūpi neatkarīgi no veida, kā tā ir organizēta, sniegta vai finansēta, un no tā, vai aprūpe ir sniegta publiskajā vai privātajā sektorā. Tā neskar spēkā esošo tiesisko regulējumu par sociālās drošības sistēmu koordinēšanu (Regula (EEK) Nr. 1408/71 un tajā noteikto tiesību pārņēmēja Regula (EK) Nr. 883/2004), piemērojot pacientu tiesības saistībā ar drošas, kvalitatīvas un efektīvas pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu.

Šo direktīvu nepiemēro veselības aprūpes pakalpojumiem, kas vairāk atbilst ilgtermiņa aprūpei, tostarp ilgstoši veicamiem pakalpojumiem, kuru mērķis ir sniegt atbalstu cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība regulāru, ikdienas uzdevumu veikšanā.

Direktīva neattiecas uz orgānu transplantāciju.

3. pants

Saikne ar citiem Kopienas noteikumiem

1.   Šo direktīvu piemēro, neskarot:

a)

Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu;

b)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (22);

c)

Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju)  (23);

d)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 726/2004 (2004. gada 31. marts), ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (24) un Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm;

e)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/20/EK (2001. gada 4. aprīlis) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz labas klīniskās prakses ieviešanu klīniskās izpētes veikšanā ar cilvēkiem paredzētiem zālēm (25);

f)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/71/EK (1996. gada 16. decembris) par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (26);

g)

║ Direktīvu 2000/43/EK ║, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības;

h)

Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

i)

Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju;

j)

Direktīvu 2009/…/EK par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas;

k)

noteikumus par sociālā nodrošinājuma shēmu koordinēšanu, proti, 22. pantu ║ Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, un ║ Regulā (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu;

l)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1082/2006 (2006. gada 5. jūlijs) par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (27);

m)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/98/EK (2003. gada 27. janvāris), ar kuru nosaka kvalitātes un drošības standartus attiecībā uz cilvēka asins un asins komponentu savākšanu, testēšanu, apstrādi, uzglabāšanu un izplatīšanu (28);

n)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/23/EK (2004. gada 31. marts) par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai (29);

o)

Padomes Direktīvu 92/49/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana (30), attiecībā uz Komisijai piešķirtajām ieviešanas pilnvarām.

2.    Šī direktīva neattiecas uz to veselības aprūpes izmaksu segšanu, kas rodas apdrošinātajai personai medicīnisku iemeslu dēļ, tām īslaicīgi uzturoties citā dalībvalstī. Šī direktīva neietekmē ne pacientu tiesības par atļaujas piešķiršanu ārstēšanai citā dalībvalstī, ja ir panākta atbilstība ar noteikumiem par sociālās nodrošināšanas koordināciju, īpaši Regulas (EEK) Nr. 1408/71 22. pantu un Regulas (EK) Nr. 883/2004 20. pantu paredzētajiem nosacījumiem.

3.   Dalībvalstis šīs direktīvas noteikumus piemēro saskaņā ar EK līguma noteikumiem.

4. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)

“veselības aprūpe” ir veselības pakalpojumi vai preces, piemēram, farmācijas izstrādājumi un medicīnas ierīces, ko pacientiem sniedz vai nozīmē veselības nozares darbinieki, lai novērtētu, uzturētu vai atjaunotu viņu veselības stāvokli, vai novērstu viņu saslimšanu, neatkarīgi no veidiem, kā pakalpojums ir organizēts, sniegts un finansēts dalībvalsts mērogā, un neatkarīgi no tā, vai pakalpojumu sniedz publiskajā vai privātajā sektorā;

b)

“veselības informācija” ir jebkāda informācija par privātpersonas fizisko vai garīgo veselību, kā arī par tai sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, un kurā varētu būt iekļauta: informācija par privātpersonas reģistrāciju, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus; informācija par privātpersonas maksājumiem vai tiesībām saņemt veselības aprūpi; privātpersonai piešķirtais numurs, simbols vai apzīmējums, kas ļauj noteikt konkrēto personu saistībā ar veselības aprūpi; jebkāda informācija, kas savākta par privātpersonu, sniedzot tai veselības aprūpes pakalpojumus; informācija, kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu, un tās personas (veselības aprūpes speciālists) identifikācija, kas veic privātpersonas veselības aprūpi;

c)

“pārrobežu veselības aprūpe” ir veselības aprūpe, ko sniedz citā dalībvalstī nevis tajā, kurā pacients ir apdrošināts ▐;

d)

“veselības nozares darbinieks” ir ārstniecības persona vai vispārējās aprūpes māsa vai zobārsts, vai vecmāte, vai farmaceits Direktīvas 2005/36/EK nozīmē, vai cits veselības aprūpes nozares darbinieks, kas saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu darbojas reglamentētā profesijā vai persona, ka legāli veic veselības aprūpi ārstniecības dalībvalstī ;

e)

“veselības aprūpes sniedzējs” ir jebkurš veselības nozares darbinieks d) apakšpunktā noteiktajā nozīmē vai juridiska persona, kas dalībvalstī likumīgi sniedz veselības aprūpi;

f)

“pacients” ir jebkura fiziska persona, kas dalībvalstī saņem vai vēlas saņemt veselības aprūpi;

g)

“apdrošinātā persona” ir ▐ persona, kas ir apdrošināta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 883/2004 1. panta c) apakšpunkta definīciju vai tādā veida, kā noteikts privātajās veselības apdrošināšanas shēmās ;

h)

“piederības dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā pacients ir apdrošināta persona , vai pacienta dzīvesvietas dalībvalsts, ja šī dalībvalsts atšķiras no piederības dalībvalsts.

Ja, piemērojot attiecīgi Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un Regulu (EK) Nr. 883/2004, veselības apdrošināšanas iestāde dalībvalstī, kas ir pacienta mītnes zeme, ir atbildīga par apdrošinājuma summas piešķiršanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, tad šajā direktīvā šo dalībvalsti uzskata par piederības dalībvalsti;

i)

“ārstniecības dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā faktiski sniegta pārrobežu veselības aprūpe;

j)

“medicīnas ierīce” ir medicīnas ierīce, kas definēta Padomes Direktīvā 93/42/EEK (1993. gada 14. jūnijs) par medicīnas ierīcēm (31), Padomes Direktīvā 90/385/EEK (1990. gada 20. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm (32), vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/79/EK(1998. gada 27. oktobris) par medicīnas ierīcēm, ko lieto in vitro diagnostikā (33);

k)

“preces, ko izmanto saistībā ar veselības aprūpi” ir preces, kuras izmanto, lai saglabātu vai uzlabotu personas veselību, piemēram, medicīnas ierīces un zāles;

l)

“zāles” ir zāles, kas definētas Direktīvā 2001/83/EK;

m)

“recepte” ir recepte, kas definēta Direktīvā 2001/83/EK, arī elektroniski izsniegta un nosūtīta recepte (e-recepte);

n)

“veselības tehnoloģija” ir veselības aprūpē pielietots medicīnas produkts vai medicīnas ierīce, vai medicīniskas un ķirurģiskas procedūras, kā arī slimību profilakses pasākumi, diagnoze vai ārstēšana;

o)

“kaitējums” pārrobežu veselības aprūpē tiek definēts, ņemot vērā ārstniecības dalībvalsts spēkā esošo tiesisko regulējumu, izpratne par to, kas ir kaitējums, dažādās dalībvalstīs var atšķirties ;

p)

“pacienta medicīniskā karte” jeb “slimības vēsture” ir dokumentu kopums, kas ietver jebkādus datus, slēdzienus un ziņas par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanās gaitu visā aprūpes laikā.

II   NODAĻA

DALĪBVALSTS IESTĀDES, KAS ATBILD PAR VESELĪBAS APRŪPES KOPĪGO PRINCIPU IEVĒROŠANU

5. pants

Ārstniecības dalībvalsts iestāžu atbildība

1.   Par veselības aprūpes organizēšanu un sniegšanu ir atbildīgas ārstniecības dalībvalstis. Šādos apstākļos un ievērojot universāluma, kvalitatīvas veselības aprūpes pieejamības, taisnīguma un solidaritātes principu, savā teritorijā sniegtajai veselības aprūpei tās nosaka skaidrus kvalitātes standartus, kā arī nodrošina atbilstību spēkā esošajiem ES tiesību aktiem par drošības standartiem un to, lai:

a)

ja veselības aprūpi nodrošina cita dalībvalsts, nevis tā, kura pacients ir apdrošināts, šādu veselības aprūpi nodrošina saskaņā ar ārstniecības dalībvalsts tiesību aktiem;

b)

šā a) apakšpunktā minēto veselības aprūpi nodrošina atbilstoši ārstniecības dalībvalsts noteiktajiem kvalitātes standartiem un pamatnostādnēm;

c)

citas dalībvalsts veselības aprūpes sniedzēji sniedz visu nepieciešamo informāciju ārstēšanas dalībvalsts kontaktpunktus, cita starpā izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, lai pacienti varētu izdarīt informētu izvēli, jo īpaši par sniegtās veselības aprūpes pieejamību, kvalitāti, drošību, cenām un rezultātiem, un informāciju par pieejamo apdrošināšanu vai citiem personīgas vai kolektīvas aizsardzības veidiem attiecībā uz profesionālo atbildību;

d)

veselības aprūpes sniedzēji sniedz visu nepieciešamo informāciju, lai pacienti varētu izdarīt informētu izvēli ▐;

e)

pacientiem ir iespējas iesniegt sūdzību un aizsardzības līdzekļi un tiesības prasīt kompensāciju gadījumā, ja sniegtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums un ir spēkā mehānismi, kas nodrošina aizsardzības līdzekļus ;

f)

to teritorijā sniegtai ārstniecībai atbilstoši riska veidam un pakāpei ir pietiekami iedarbīgas un efektīvas profesionālās atbildības apdrošināšanas sistēmas vai garantija, vai cits ▐ līdzīgs mehānisms ▐;

g)

privātuma pamattiesības attiecībā uz personas datu apstrādi aizsargā saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvu 95/46/EK un 2002/58/EK;

h)

pacienti no citām dalībvalstīm bauda tādu pašu attieksmi kā pacienti no pašu dalībvalsts, tostarp saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un ārstniecības dalībvalstī spēkā esošajiem tiesību aktiem tiek aizsargāti arī pret tiešu vai netiešu diskrimināciju rases vai etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Tomēr šī direktīva neuzliek par pienākumu dalībvalsts veselības aprūpes sniedzējiem sniegt veselības aprūpi citā dalībvalstī apdrošinātai personai vai, sniedzot veselības aprūpi, dot priekšroku citā dalībvalstī apdrošinātai personai, ja ārstniecības dalībvalstī apdrošinātajai personai ir līdzīgas veselības problēmas;

i)

pacientiem, kas ir saņēmuši ārstēšanu, ir tiesības saņemt rakstisku vai elektronisku izrakstu par šādu ārstēšanu un par jebkādu medicīnisku ieteikumu ārstēšanās turpināšanai.

2.     Ārstniecības dalībvalsts iestādes regulāri pārrauga savas valsts veselības aprūpes sistēmas pieejamību, kvalitāti un finansiālo stāvokli, pamatojoties uz datiem, kas iegūti saskaņā ar šīs direktīvas 21. pantu.

3.     Lai maksimāli garantētu pacientu drošību, ārstniecības un piederības dalībvalsts rūpējas par to, lai:

a)

pacientiem būtu iespējas iesniegt sūdzību un būtu nodrošināti aizsardzības līdzekļi un kompensācija, ja saņemtās veselības aprūpes dēļ tiem nodarīts kaitējums;

b)

ārstniecības dalībvalsts kvalitātes un drošības standarti būtu publiski pieejami visiem pilsoņiem skaidrā un saprotamā valodā un veidā;

c)

būtu nodrošinātas tiesības saņemt turpmāku aprūpi, proti, pārsūtot pacienta attiecīgos medicīniskos datus un pienācīgi ievērojot 1. punkta g) apakšpunkta noteikumus, kā arī saskaņā ar 15. pantu, bet pacientiem, kas ir saņēmuši ārstēšanu, būtu tiesības saņemt rakstisku vai elektronisku izrakstu par šādu ārstēšanu un par jebkādu medicīnisku ieteikumu ārstēšanās turpināšanai;

d)

piederības dalībvalsts nodrošinātu veselības aprūpi tādā pašā apmērā, kāds paredzēts tās teritorija, ja pēc veselības aprūpes saņemšanas ārzemēs ir novērotas komplikācijas vai turpmāk vajadzīga īpaša medicīniska novērošana;

e)

dalībvalstis nekavējoties un proaktīvi sniedz cita citai informāciju par veselības aprūpes sniedzējiem vai speciālistiem, ja attiecībā uz viņu reģistrāciju vai tiesībām sniegt pakalpojumus ir sākta reglamentējoša darbība.

4.     Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, kas nepieciešami, lai panāktu vienotu veselības datu drošības līmeni valsts līmenī, ņemot vērā šajā jomā spēkā esošos tehniskos standartus.

5.   Lai vienkāršotu 1. punkta īstenošanu, Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm un ievērojot mērķi par augstu veselības aizsardzības līmeni, var izstrādāt vadlīnijas, kas ir nepieciešamas, lai vienkāršotu pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu.

6.     Šī punkta noteikumu vajadzībām dalībvalstis izveido pārredzamu mehānismu, kā aprēķina izdevumus, ko pieprasa par citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpi. Šā mehānisma pamatā ir taisnīgi un nediskriminējoši kritēriji, kas ir iepriekš zināmi, un to piemēro attiecīgajā administratīvajā līmenī gadījumos, ja ārstēšanas valstī ir decentralizēta veselības aprūpes sistēma.

7.     Ņemot vērā, cik būtiski, jo īpaši pacientiem, ir saglabāt pārrobežu veselības aprūpes kvalitāti un drošību, organizācijās, kas ir iesaistītas 1. un 5. punktā minēto standartu un vadlīniju izstrādāšanā, ietilpst vismaz pacienta tiesību aizsardzības organizācijas (jo īpaši tās, kas risina pārrobežu jautājumus).

III   NODAĻA

PĀRROBEŽU VESELĪBAS APRŪPE

6. pants

Piederības dalībvalsts iestāžu atbildība

1.   Ievērojot šīs direktīvas noteikumus, jo īpaši 7., 8., un 9. pantu, piederības dalībvalsts nodrošina to, ka apdrošinātām personām, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu veselības aprūpi, vai kuras vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, neliedz šādu iespēju, ja par attiecīgo ārstniecības veidu apdrošinātajai personai ir tiesības saņemt izdevumu atlīdzību, kas paredzēta piederības dalībvalsts tiesību aktos, administratīvajos noteikumos, pamatnostādnēs un medicīnas profesiju rīcības kodeksos . Piederības dalībvalsts (neskarot Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un Regulu (EK) Nr. 883/2004 no tās piemērošanas dienas) ārstēšanas dalībvalstij vai apdrošinātajai personai atlīdzina izdevumus, kas būtu maksāti no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas līdzekļiem, ja tikpat rezultatīva veselības aprūpe būtu sniegta tās teritorijā. Ja piederības dalībvalsts noraida šādas ārstniecības atlīdzināšanu, dalībvalstij jāsniedz šā lēmuma medicīnisks pamatojums. Jebkurā gadījumā piederības dalībvalsts ziņā ir noteikt to, kuru veselības aprūpi apmaksā, un tas nav atkarīgs no tā, kur to sniedz.

Pacientiem, kuriem ir reti sastopama slimība, jānodrošina tiesības uz piekļuvi veselības aprūpei citā valstī un tiesības saņemt izdevumu atlīdzību pat tad, ja attiecīgo ārstēšanu nesedz apdrošinājuma summa, kas paredzēta piederības dalībvalsts tiesību aktos.

2.   Arī izmaksas par veselības aprūpi, kas sniegta citā dalībvalstī, piederības dalībvalstij saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem ir jāatlīdzina vai tieši jānomaksā vismaz tādā apmērā, kāds , ņemot vērā veselības stāvokli un ar tādiem pašiem nosacījumiem,, kā noteikts 1. punktā, piederības dalībvalstī, nepārsniedzot saņemtās veselības aprūpes faktiskās izmaksas. Dalībvalstis var nolemt segt citas saistītās izmaksas, piemēram, terapijas, uzturēšanās un ceļa izdevumus.

3.     Papildu izdevumus, kuri var rasties, personai ar spēju traucējumiem saņemot veselības aprūpi citā dalībvalstī viena vai vairāku spēju traucējumu dēļ, atlīdzina piederības dalībvalsts saskaņā ar tās tiesību aktiem ar nosacījumu, ka ir pietiekami daudz dokumentu, kas apliecina šīs izmaksas.

4.   Pacientam, kas vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, piederības dalībvalsts var noteikt tādus pašus nosacījumus, atbilstības kritērijus un reglamentējošas vai administratīvas formalitātes , neatkarīgi no tā, vai tie noteikti vietējā, valsts vai reģionālā līmenī, attiecībā uz veselības aprūpes saņemšanu un veselības izmaksu segšanu , kādus tā būtu uzlikusi gadījumā, ja šāda veselības aprūpe būtu sniegta tās teritorijā, ar noteikumu, ka tie nav diskriminējoši un nav pacientu , pakalpojumu un preču brīvas aprites šķērslis , piemēram, farmaceitiski līdzekļi un medicīnas ierīces, un ar nosacījumu, ka šie noteikumi, kritēriji un formalitātes zināmi jau iepriekš . Tas var ietvert prasību, ka veselības aprūpes speciālistam vai veselības aprūpes administratoriem, kuri sniedz pakalpojumus piederības dalībvalsts valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, jānovērtē, vai apdrošinātā persona ievēro šos noteikumus, kritērijus vai formalitātes, ja šāds novērtējums tiek pieprasīts arī, lai piekļūtu veselības aprūpes pakalpojumiem piederības dalībvalstī.

5.    Šī punkta ║ vajadzībām dalībvalstīm ir pārredzams mehānisms, kā aprēķina izdevumus, ko par citā dalībvalstī sniegtu veselības aprūpi sedz valsts sociālā nodrošinājuma vai cita likumos paredzēta valsts sistēma. Šā mehānisma pamatā ir taisnīgi un nediskriminējoši kritēriji, kas ir iepriekš zināmi, un izmaksas saskaņā ar šo mehānismu atlīdzina vismaz tādā apmērā, kāds par šo veselības aprūpi tiktu nodrošināts piederības dalībvalstī. Mehānismu piemēro atbilstošā administratīvajā līmenī, ja piederības dalībvalstij ir decentralizēta veselības aprūpes sistēma.

6.   Pacientiem, ▐ kas veselības aprūpi saņem citā dalībvalstī, nevis savā piederības dalībvalstī , vai vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, saskaņā ar valsts pasākumiem, ar ko īsteno Kopienas noteikumus par personas datu aizsardzību, jo īpaši Direktīvām 95/46/EK un 2002/58/EK, ir tiesības piekļūt savai slimības vēsturei. Ja slimības vēsture ir elektroniskā formā, ir jānodrošina pacientu tiesības saņemt šīs slimības vēstures izdrukas vai tiesības tai piekļūt no attāluma. Datus nosūta tikai ar rakstisku pacienta vai viņa radu atļauju.

7.     Šīs nodaļas noteikumi neietekmē tiesības slēgt pārrobežu līgumus par plānveida veselības aprūpi.

7. pants

Nestacionārā aprūpe

Piederības dalībvalsts nenosaka pienākumu pieprasīt iepriekšēju atļauju, lai varētu saņemt atlīdzību par nestacionārās veselības aprūpes izmaksām citā dalībvalstī vai par precēm, kas saistītas ar veselības aprūpi un kas pirktas citā dalībvalstī , ja tās teritorijā sniegtas attiecīgas aprūpes izmaksas vai tās teritorijā nopirktu attiecīgu preču izmaksas būtu uzņēmusies tās sociālā nodrošinājuma sistēma.

8. pants

Stacionārā ▐ aprūpe

1.   Visos jautājumos, kas saistīti ar citā dalībvalstī sniegtas veselības aprūpes izdevumu atlīdzību saskaņā ar šo direktīvu, kā to nosaka piederības dalībvalsts, stacionārās aprūpes definīcija attiecas tikai uz :

a)

veselības aprūpe, kurai nepieciešama attiecīgā pacienta uzturēšanās aprūpes sniegšanas vietā vismaz vienu nakti , vai

b)

veselības aprūpe , ko sniedz augsti kvalificēti speciālisti un/vai kuras sniegšanai nepieciešama dārga medicīnas infrastruktūra vai aprīkojums, vai

c)

veselības aprūpe, kurā ietilpst ārstniecība, kas rada konkrētu risku pacientam un sabiedrībai.

2.   Piederības dalībvalsts var izveidot iepriekšēju atļauju sistēmu, lai segtu citā dalībvalstī sniegtas stacionārās aprūpes izmaksas no valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas, ja izpildīti šādi nosacījumi:

a)

gadījumā, ja veselības aprūpe būtu sniegta minētās dalībvalsts teritorijā, tās izmaksas būtu uzņēmusies minētās dalībvalsts sociālās drošības sistēma; kā arī

b)

iepriekšējas atļaujas neesamība varētu ļoti nelabvēlīgi ietekmēt vai iespējami nelabvēlīgi ietekmē :

i)

dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālo līdzsvaru un/vai

ii)

slimnīcu nozarē veikto plānošanu un racionalizāciju, kas saistīta ar slimnīcu atslogošanu, stacionārās aprūpes līdzsvarošanu un loģistikas un finanšu resursu izšķērdēšanas novēršanu, visiem pieejamu līdzsvarotu medicīnas un stacionāro pakalpojumu vai līdzsvarotas ārstniecības jaudas un kompetences saglabāšanu attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Šāda sistēma neskar Regulu (EEK) Nr. 1408/71 un Regulu (EK) Nr. 883/2004 no tās piemērošanas dienas.

3.   Iepriekšējās atļaujas sistēmu piemēro, neskarot 3. panta 2. punktu, un tā jāattiecina vienīgi uz tiem aspektiem, kas ir nepieciešami un samērīgi, tai jābūt balstītai uz skaidriem un pārredzamiem kritērijiem un tā nedrīkst būt patvaļīgi diskriminējoša vai kavēt personu pārvietošanās brīvību .

4.     Ja pieteikums iepriekšējas atļaujas saņemšanai ir ticis iesniegts un šāda atļauja ir saņemta, piederības dalībvalsts nodrošina, ka pacientam prasa avansā maksāt vienīgi tās izmaksas, kas būtu jāmaksā, ja veselības aprūpe būtu sniegta pacienta piederības dalībvalstī saskaņā ar tās veselības aprūpes sistēmu. Attiecībā uz visām pārējām izmaksām dalībvalstīm ir jācenšas pārskaitīt līdzekļus tieši starp veselības aprūpes pakalpojumu apmaksātājiem un sniedzējiem.

5.     Iepriekšējas atļaujas pieteikumu sistēma ir jānodrošina vietējā/reģionu līmenī, un tai ir jābūt pieejamai un pārredzamai pacientiem. Noteikumiem par pieteikuma iesniegšanu iepriekšējas atļaujas saņemšanai un par atteikumu izsniegt šādu atļauju ir jābūt pieejamiem pirms pieteikuma iesniegšanas, lai pieteikuma iesniegšana notiktu taisnīgā un pārredzamā veidā.

6.     Pacientiem, kuri vēlas saņemt veselības aprūpi citā dalībvalstī, ir jābūt nodrošinātai iespējai piederības dalībvalstī iesniegt pieteikumu iepriekšējas atļaujas saņemšanai.

7.   Dalībvalsts dara zināmu atklātībā visu attiecīgo informāciju par iepriekšējās atļaujas sistēmām, kas ir izveidotas saskaņā ar 3. punkta noteikumiem , tostarp arī informāciju par atļaujas došanas atteikuma pārsūdzēšanas kārtību .

8.     Apdrošinātai personai iesniedzot atļaujas pieprasījumu, lai saņemtu veselības aprūpi citā dalībvalstī, piederības dalībvalsts pārbauda, vai ir ievēroti Regulas (EK) Nr. 883/2004 nosacījumi, un ja tie ir ievēroti, piešķir iepriekšēju atļauju saskaņā ar minēto regulu.

9.     Pacientiem ar retām slimībām iepriekšēja atļauja nav jāpieprasa.

9. pants

Procesuālās garantijas attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi

1.   Piederības dalībvalsts nodrošina to, ka administratīvās procedūras attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi saistībā ar iepriekšēju atļauju, kas minēta 8. panta 2. punktā, citā dalībvalstī veiktas aprūpes izmaksu atlīdzību un citiem nosacījumiem un formalitātēm, kas minēti 6. panta 4. punktā, ir pamatotas ar objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem, kas ir iepriekš paziņoti atklātībā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu mērķi, vai samērīgi ar to. Katrā ziņā apdrošinātajai personai vienmēr sniedz atļauju saskaņā ar šīs Direktīvas 3. panta 1. punkta k) apakšpunktā minētajiem noteikumiem par sociālā nodrošinājuma koordinēšanu, ja izpildīti Regulas (EEK) Nr. 1408/71 22. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 22. panta 2. punkta noteikumi.

2.   Šādas procesuālās sistēmas ir viegli pieejamas, un tās spēj nodrošināt to, ka dalībvalstis pieprasījumus taisnīgi un objektīvi izskata iepriekš noteiktos un atklāti paziņotos saprātīgos termiņos.

3.     Piederības dalībvalstis nodrošina, lai pacientiem, kuri saņēmuši iepriekšēju atļauju pārrobežu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanai, tiktu pieprasīts iepriekš pašiem veikt maksājumus vai papildu maksājumus tās dalībvalsts veselības aprūpes sistēmās un/vai pakalpojumu sniedzējiem, kurā notiek ārstēšana, tikai tādā apjomā, kāds būtu prasīts attiecībā uz šādiem maksājumiem pašā piederības dalībvalstī.

4.   Dalībvalstīm, nosakot laikposmus, kuros jāizskata pieprasījumi attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi , un apsverot šos pieprasījumus, jāievēro:

a)

konkrētā medicīniskā situācija,

b)

konkrētie apstākļi,

c)

pacienta sāpju pakāpe,

d)

pacienta invaliditātes veids un

e)

pacienta spēja veikt profesionālu darbību.

5.     Iepriekšējas atļaujas pieteikumu sistēmām ir pieejamas tādā līmenī, kāds piemērots dalībvalsts veselības aprūpes pārvaldībai, un tām ir jābūt pieejamām un pārredzamām pacientiem. Noteikumiem par pieteikuma iesniegšanu iepriekšējas atļaujas saņemšanai un par atteikumu izsniegt šādu atļauju ir jābūt pieejamiem pirms pieteikuma iesniegšanas, lai pieteikuma iesniegšana notiktu taisnīgā un pārredzamā veidā.

6.   Dalībvalstis nodrošina to, lai administratīvi vai medicīniska rakstura lēmumi attiecībā uz pārrobežu veselības aprūpi ir apstrīdami, izskatot katru gadījumu atsevišķi, pamatojoties uz ārsta slēdzienu, vai administratīvā kārtā , kā arī tiesas ceļā, pieļaujot arī pagaidu pasākumus.

7.     Divu gadu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija veic priekšizpēti par norēķinu iestādes izveidi, lai sekmētu izmaksu atlīdzināšanu pāri robežām saskaņā ar šo direktīvu, starp veselības aprūpes sistēmām un valūtas zonām, un iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kā arī vajadzības gadījumā iesniedz likumdošanas priekšlikumu.

10. pants

Iepriekšēja paziņošana

Dalībvalstis var piedāvāt pacientiem brīvprātīgu iepriekšējas paziņošanas sistēmu, ar kuru saskaņā pacients par šādu saņem rakstveida apliecinājumu, kurā norādītas maksimālās izmaksas, kas tiks atlīdzinātas. Šo rakstveida apliecinājumu var uzrādīt stacionārās aprūpes iestādē, kurā notiek ārstēšana, un pēc tam pacienta piederības dalībvalsts nepastarpināti izmaksā pacientam atlīdzību.

11. pants

Eiropas Pacientu ombuds

18 mēnešu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā Komisija iesniedz likumdošanas priekšlikumu, lai izveidotu Eiropas Pacientu ombuda institūtu. Eiropas Pacientu ombuds izskata pacientu sūdzības un vajadzības gadījumā saistībā ar sūdzībām uzņemas starpniecību attiecībā uz iepriekšēju atļauju, izmaksu atlīdzināšanas vai kaitējuma nodarīšanas jautājumiem. Eiropas Pacientu ombuds tiek iesaistīts tikai tad, ja izsmeltas visas attiecīgajā dalībvalstī paredzētās sūdzību iesniegšanas iespējas.

12. pants

Informācija pacientiem par veselības aprūpi citās dalībvalstīs

1.   Piederības dalībvalstis nodrošina viegli pieejamus mehānismus, lai pēc pieprasījuma pacientus nekavējoties informētu , tostarp arī izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, par veselības aprūpes saņemšanu citā dalībvalstī un par piemērojamiem noteikumiem, kā arī sniedz informāciju par pacienta tiesībām, par kārtību, kādā šīs tiesības īstenojamas, un par sūdzību iesniegšanas un atlīdzības pieprasīšanas sistēmām, ja pacientam liedz īstenot šīs tiesības, inter alia, jebkurā gadījumā, kad kaitējumu izraisījusi citā dalībvalstī saņemta veselības aprūpe. Šāda informācija tiek publicēta tādā formātā, lai būtu pieejama invalīdiem. Dalībvalstis apspriežas ar ieinteresētajām personām, tostarp pacientu organizācijām, lai nodrošinātu skaidru un pieejamu informāciju. Informācijā par pārrobežu veselības aprūpi tās tiesības, kas pacientiem ir piešķirtas ar šo direktīvu, ir skaidri jānošķir no tām tiesībām, kas paredzētas 3. panta 1. punkta k) apakšpunktā minētajos noteikumos par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu.

2.     Papildus informācijai, kas norādīta 1. punktā, informācijai par veselības aprūpes speciālistiem un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem ir jābūt viegli pieejamai elektroniskā veidā dalībvalstī, kurā veselības aprūpes speciālisti un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir reģistrēti, un šajā informācijā ir jāiekļauj veselības aprūpes speciālista vārds, reģistrācijas numurs, prakses adrese un jebkādi prakses ierobežojumi..

13. pants

Noteikumi, ko piemēro citā dalībvalstī sniegtai veselības aprūpei

1.   Ja veselības aprūpi sniedz citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā pacients ir apdrošināts, ▐šādu veselības aprūpi saskaņā ar 5. pantu reglamentē ārstniecības dalībvalsts noteikumi.

2.   Šo pantu nepiemēro attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu.

14. pants

Pārrobežu veselības aprūpes kontaktpunkti dalībvalstīs

1.   Dalībvalstis izraugās valsts pārrobežu veselības aprūpes kontaktpunktus un paziņo Komisijai to nosaukumus un kontaktinformāciju. Dalībvalstis nodrošina, lai šo valsts kontaktpunktu darbībā iesaistītos pacientu organizācijas, veselības apdrošināšanas fondi un veselības aprūpes sniedzēji. Valsts kontaktpunkti ir jāizveido efektīvi un pārredzami.

Informāciju par valsts kontaktpunktu esamību izplata dalībvalstīs, lai pacientiem būtu viegla piekļuve informācijai.

2.     Valsts pārrobežu veselības aprūpes kontaktpunktus var arī iekļaut dalībvalstīs pastāvošajos informācijas centros.

3.   Piederības dalībvalsts kontaktpunkts ▐ pacientiem un veselības aprūpes speciālistiem sniedz un izplata informāciju , vajadzības gadījuma tīmekļa vietnē, par veselības aprūpes saņemšanu citā dalībvalstī un par nosacījumiem, kurus attiecina jo īpaši par pacientu tiesībām, kas saistītas ar pārrobežu veselības aprūpi , kā noteikts 6. pantā. Valstu kontaktpunkti palīdz pacientiem aizsargāt to tiesības un meklēt piemērotu aizsardzības līdzekli gadījumā, ja citā dalībvalstī sniegtā veselības aprūpe izraisa kaitējumu.

4.     Ārstēšanas dalībvalsts valsts kontaktpunkts pacientiem sniedz un izplata informāciju, vajadzības gadījuma tīmekļa vietnē par 5. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajiem jautājumiem un par personas datu aizsardzību, par veselības aprūpes iestāžu pieejamības līmeni invalīdiem, sūdzību procedūrām un par aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami attiecībā uz ārstniecības dalībvalstī sniegtu aprūpi; Tas jo īpaši informē pacientus un vajadzības gadījumā veselības aprūpes speciālistus par veselības aprūpes speciālistiem un sniedzējiem piemērotajām normām un līdzekļiem, ar kuriem var sākt regulatīvu procedūru , par iespējām noregulēt strīdus un palīdzēt noteikt konkrētajam gadījumam atbilstošo strīda ārpustiesas izšķiršanas mehānismu ▐.

5.     Dalībvalsts kontaktpunkts cieši sadarbojas ar citām kompetentajām valsts iestādēm un ar citu dalībvalstu kontaktpunktiem, pacientu organizācijām un ar Komisiju.

6.     Valsts kontaktpunkti sniedz 2. un 3. punkta paredzēto informāciju vaidā, kas viegli pieejams invalīdiem.

7.   Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā noteikto procedūru nosaka:

a)

pasākumus, kas nepieciešami šajā pantā minētās valsts kontaktpunktu grupas pārvaldībai;

b)

to datu veidu, ko grupa vāc un ar ko apmainās;

c)

vadlīnijas par informāciju, ko pacientiem sniedz saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu.

IV   NODAĻA

SADARBĪBA VESELĪBAS APRŪPES JOMĀ

15. pants

Sadarbības pienākums

1.   Dalībvalstis nodrošina šīs direktīvas īstenošanai nepieciešamo savstarpējo atbalstu.

2.   Dalībvalstis vietējā un reģionu mērogā vienkāršo sadarbību pārrobežu veselības jomā, arī izmantojot informācijas un saziņas tehnoloģiju, īslaicīgu vai gadījuma rakstura pārrobežu veselības aprūpi un citus pārrobežu sadarbības veidus.

3.     Dalībvalstis un jo īpaši kaimiņvalstis var slēgt savstarpējus līgumus, kā minēts 1. un 2. punktā, saistībā ar sadarbības pasākumu iespējamu turpināšanu.

4.     Dalībvalstis nodrošina, ka ar reģistriem, kurā uzskaitīti veselības aprūpes speciālisti, var iepazīties citu dalībvalstu atbilstīgās kompetentās iestādes.

5.     Dalībvalstis nekavējoties un proaktīvi apmainās ar disciplinārlietās un krimināllietās iegūtu informāciju par ārstniecības personām, ja šī informācija ietekmē to reģistrāciju vai tiesības sniegt pakalpojumus.

16. pants

Citā dalībvalstī izsniegtu recepšu atzīšana

1.   Ja zāles dalībvalsts teritorijā ir atļautas saskaņā ar Direktīvas 2001/83/EK 6. panta 1. punktu, dalībvalstis nodrošina to, ka to teritorijā var izmantot receptes, ko konkrētam pacientam attiecīgajām zālēm citā dalībvalstī izrakstījusi attiecīgi pilnvarota persona, un ka visu veidu ierobežojumi atsevišķu recepšu atzīšanai ir aizliegti, ja vien tie

a)

neatbilst darbībām, kas ir nepieciešamas un samērīgas ar cilvēka veselības aizsardzību, un ir nediskriminējoši, vai

b)

ir pamatoti ar likumīgām un attaisnotām bažām par atsevišķās receptes autentiskumu un saturu vai par zāļu izrakstītāja statusu.

Šādas receptes atzīšanu neietekmē:

i)

valsts tiesību normas, kas nosaka zāļu izrakstīšanu un izsniegšanu, tostarp aizstāšanu ar ģenēriskām zālēm;

ii)

valsts tiesību normas, kas nosaka izdevumu atmaksu saistībā ar Kopienas pārrobežu receptēm;

iii)

profesionāla vai ētiska rakstura pienākums, ar kuru saskaņā farmaceitam būtu jāatsakās izsniegt zāles, ja recepte būtu izrakstīta piederības dalībvalstī.

2.   Lai vienkāršotu 1. punkta īstenošanu, Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm pieņem:

a)

pasākumus, kas farmaceitam vai citam veselības nozares darbiniekam ļauj pārbaudīt receptes autentiskumu un to, vai zāles citā dalībvalstī ir izdevusi attiecīgi pilnvarota persona, proti, izstrādā Kopienas receptes paraugu un uzlabo e-recepšu saderību; ņem vērā datu aizsardzības pasākumus un tos iekļauj jau izstrādes sākumposmā;

b)

pasākumus, lai nodrošinātu to, ka vienā dalībvalstī izrakstītas un citā dalībvalstī izsniegtas zāles ir iespējams identificēt un ka pacientiem ir saprotama informācija par ražojumu , tostarp ir skaidrība par dažādiem vienu un to pašu zāļu nosaukumiem ;

c)

pasākumus, ar kuriem vajadzības gadījumā nodrošina saziņu starp zāļu izrakstītāju un to izsniedzēju, lai nodrošinātu pilnīgu izpratni par ārstēšanu, saglabājot pacienta datu konfidencialitāti.

3.     Ja ārstniecības dalībvalstī ir izrakstīta tādu zāļu recepte, kuras piederības dalībvalstī parasti neizraksta, tad piederības dalībvalstij ir jāizlemj, vai izņēmuma gadījumā tās atļaut vai arī izrakstīt pacientam citas zāles, kuru iedarbība ir tikpat rezultatīva.

4.   Šā panta 2. punkta a) , b)  un c ) apakšpunktā minētos pasākumus pieņem saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru. ▐

5.   Šā panta 1. punktu nepiemēro zālēm, kam nepieciešama īpaša ārsta recepte saskaņā ar Direktīvas 2001/83/EK 71. panta 2. punktu.

17. pants

Eiropas references tīkli

1.   Dalībvalstis vienkāršo veselības aprūpes sniedzējiem paredzētu Eiropas references tīklu izveidi , īpaši reti sastopamu slimību jomā, ņemot vērā sadarbības pieredzi veselības aprūpes jomā, kas gūta Eiropas teritoriālās sadarbības grupās (EGTC). Šie tīkli ir vienmēr pieejami veselības aprūpes sniedzējiem, kas vēlas tajos piedalīties, ja minētie veselības aprūpes sniedzēji izpilda visus prasītos nosacījumus un kritērijus.

2.   Eiropas references tīklu mērķis ir:

a)

palīdzēt labāk īstenot Eiropas sadarbības potenciālu attiecībā uz ļoti specializētu veselības aprūpi pacientiem un veselības aprūpes sistēmām, ko var gūt no inovācijām medicīnas zinātnē un veselības nozares tehnoloģijā;

b)

sekmēt zināšanu apkopošanu attiecībā uz slimību profilaksi un biežāk sastopamo slimību ārstēšanu;

c)

palīdzēt labāk veicināt ļoti kvalitatīvas un rentablas veselības aprūpes pieejamību visiem pacientiem, kuru veselības stāvoklis ir tāds, ka vajadzīgs īpašs resursu un zināšanu apvienojums;

d)

maksimāli nodrošināt resursu rentablu izmantošanu, tos pēc iespējas apvienojot;

e)

palīdzēt zināšanu apmaiņā un nodrošināt mācības veselības nozares darbiniekiem;

f)

noteikt kvalitātes un drošības kritērijus un palīdzēt sadarbības tīklā un ārpus tā gūt, un nodot tālāk labāko praksi;

g)

palīdzēt dalībvalstīm, kurās ir maz pacientu ar konkrēto veselības stāvokli vai trūkst tehnoloģijas, vai zināšanu, lai sniegt visu labākās kvalitātes specializētu pakalpojumu klāstu;

h)

ieviest tādus instrumentus, kas pēc iespējas labāk ļautu izmantot medicīnas resursus smagos nelaimes gadījumos, jo īpaši pierobežas apgabalos.

3.   Komisija sadarbībā ar attiecīgajiem ekspertiem un ieinteresētajām personām pieņem:

a)

sarakstu ar īpašiem kritērijiem un nosacījumiem, kas Eiropas references tīklam ir jāievēro, tostarp arī sarakstu ar retāk sastopamu slimību jomām un ar nosacījumiem un kritērijiem, kuri jāizpilda veselības aprūpes sniedzējiem, kas vēlas iesaistīties Eiropas references tīklos, lai jo īpaši nodrošinātu to, ka:

i)

Eiropas references tīkliem ir pienācīga jauda noteikt diagnozi, uzraudzīt un pārvaldīt pacientus, vajadzības gadījumā sniedzot labu rezultātu pierādījumus;

ii)

ir pienācīga jauda un darbības sniegt attiecīgos pakalpojumus un saglabāt sniegto pakalpojumu kvalitāti;

iii)

ir jauda sniegt ekspertu konsultācijas, diagnozes vai diagnožu apstiprinājumu, sagatavot un ievērot labas prakses vadlīnijas un īstenot uz rezultātu vērstus pasākumus un kvalitātes kontroli;

iv)

tie spēj nodrošināt daudznozaru pieeju;

v)

nodrošina augsta līmeņa zināšanas un pieredzi, kas pamatotas ar publikācijām, fondiem vai goda nosaukumiem, pasākumiem mācīšanas un mācību jomā;

vi)

sniedz ievērojamu ieguldījumu pētniecībā;

vii)

ir iesaistīti epidemioloģiskās uzraudzības darbā, piemēram, reģistru darbībā;

viii)

tiem ir cieši sakari un sadarbība ar citiem ekspertu centriem un sadarbības tīkliem valsts un starptautiskā mērogā un sadarbības veidošanas spējas;

ix)

ir cieši sakari un sadarbība ar pacientu apvienībām, ja tādas pastāv;

x)

uztur atbilstīgas un efektīvas attiecības ar tehnoloģijas piegādātājiem.

b)

Eiropas references tīklu izveides procedūru.

4.   Šā panta 3. punktā minētos pasākumus, kas paredzēti šīs direktīvas nebūtisko elementu grozīšanai, papildinot to, pieņem saskaņā ar 22. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

18. pants

Eksperimentālie apgabali

Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, var noteikt pierobežas rajonus par eksperimentāliem apgabaliem, kur var rūpīgi pārbaudīt, analizēt un novērtēt veselības aprūpes novatoriskas iniciatīvas attiecībā uz pārrobežu aprūpi.

19. pants

E-veselība

Saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto procedūru Komisija pieņem īpašus pasākumus, kas vajadzīgi, lai panāktu veselības aprūpes jomas informācijas un saziņas tehnoloģijas sistēmu saderību gadījumā, ko piemēro, ja dalībvalstis izlemj ieviest šādas sistēmas. Šiem pasākumiem jāatbilst katrā dalībvalstī piemērojamiem datu aizsardzības tiesību aktiem, un šajos pasākumos ņem vērā arī sasniegumus veselības aprūpes tehnoloģijā un medicīnas zinātnē , tostarp tālmedicīnā un tālpsihiatrijā, un ievēro pamattiesības uz personas datu aizsardzību ▐. Jo īpaši tajos nosaka vajadzīgos standartus un terminus, lai nodrošinātu attiecīgo informācijas un saziņas tehnoloģijas sistēmu saderību un tādējādi sniegtu drošus, kvalitatīvus un efektīvus pārrobežu veselības pakalpojumus.

Dalībvalstis nodrošina, ka e-veselības un citu telemedicīnas pakalpojumu izmantošanā:

a)

tiek ievēroti tie paši medicīnas profesionālās kvalitātes un drošības standarti kā veselības aprūpē, ko nesniedz elektroniskā veidā;

b)

tiek nodrošināta pacientu pienācīga aizsardzība, jo īpaši praktizējošiem ārstiem uzdodot pildīt tādas pašas regulatīvās prasības kā veselības aprūpē, ko nesniedz elektroniskā veidā.

20. pants

Sadarbība veselības aprūpes tehnoloģijas pārvaldībā

1.    Eiropas Komisija saziņā ar Eiropas Parlamentu veicina sadarbības tīkla izveidošanu , kurā apvienotas valsts iestādes un struktūras, kas atbild par veselības tehnoloģijas novērtējumu. Tīkls pamatojas uz labas pārvaldes principiem, tostarp pārredzamību, objektivitāti, godīgām procedūrām, un tajā pilnībā iesaista visu attiecīgo grupu ieinteresētās personas, tostarp — taču neierobežojot citus dalībniekus — veselības nozares darbiniekus, pacientu pārstāvjus, sociālos partnerus, zinātniekus un ražotājus, vienlaikus atzīstot dalībvalstu kompetenci veselības tehnoloģijas novērtējuma jomā.

2.   Veselības tehnoloģijas novērtējuma sadarbības tīkla mērķis ir:

a)

atbalstīt sadarbību starp valsts iestādēm un struktūrām;

b)

rast ilgtspējīgus veidus, kā līdzsvarot mērķus, kuri attiecas uz piekļuvi zālēm, atlīdzību par inovācijām un veselības aprūpes budžetu pārvaldību;

c)

atbalstīt objektīvas, uzticamas, laikus sagatavotas, pārredzamas un tālāk nododamās informācijas sniegšanu par veselības tehnoloģijas efektivitāti īsā un ilgā laikā un valsts iestādēm un struktūrām nodrošināt efektīvu šādas informācijas apmaiņas iespēju;

d)

apsvērt, ar kāda rakstura un veida informāciju var apmainīties.

3.   Dalībvalstis izraugās iestādes un struktūras, kas piedalās 1. punktā minētajā sadarbības tīklā, un paziņo Komisijai šo iestāžu un struktūru kontaktinformāciju.

4.   Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai izveidotu , pārvaldītu šo sadarbības tīklu un nodrošinātu tā darbības pārredzamību .

5.     Komisija atļauj pievienoties tīklam tikai tām iestādēm, kuras ievēro 1. punktā noteiktos labas pārvaldes principus.

21. pants

Statistikas un uzraudzības datu vākšana

1.   Uzraudzības vajadzībām dalībvalstis vāc nepieciešamos statistikas ▐ datus par pārrobežu veselības aprūpes sniegšanu, par sniegto aprūpi, tās sniedzējiem un pacientiem, izmaksām un rezultātiem. Tās šādus datus vāc, izmantojot savas veselības aprūpes datu vākšanas vispārējās sistēmas un saskaņā ar dalībvalsts un Kopienas tiesību aktiem par statistikas sagatavošanu un par personas datu aizsardzību , proti, Direktīvas 95/46/EK 8. panta 4. punktu .

2.   Dalībvalstis Komisijai vismaz reizi gadā nosūta 1. punktā minētos datus, izņemot datus, kas jau ir savākti saskaņā ar Direktīvu 2005/36/EK.

3.   Neskarot pasākumus, kas pieņemti, lai īstenotu Kopienas statistikas programmu, kā arī tos, kas pieņemti, lai īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1338/2008, Komisija saskaņā ar 22. panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru pieņem pasākumus šā panta īstenošanai.

V   NODAĻA

ĪSTENOŠANA UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

22. pants

Komiteja

1.   Komisijai palīdz komiteja, kurā darbojas dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisijas pārstāvis. Šajā procesā Komisija nodrošina atbilstošu apspriešanos ar ekspertiem no visām attiecīgajām pacientu un speciālistu grupām, jo īpaši saistībā ar šīs direktīvas īstenošanu, un sniedz pamatotu ziņojumu par šīm apspriedēm.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. panta noteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

Ja pasākumu izpilde ir saistīta ar personas datu apstrādi, ir jāapspriežas ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju.

3.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

23. pants

Ziņojumi

Komisija piecu gadu laikā pēc 25. panta 1. punktā minētā datuma sagatavo ziņojumu par šīs direktīvas darbību , ietverot tajā statistikas datus par pacientu aizplūšanu no vienas valsts un ieplūšanu citā šīs direktīvas dēļ, un iesniedz to Eiropas Parlamentam un Padomei.

Šim nolūkam un neskarot 25. pantu, dalībvalstis paziņo Komisijai visus pasākumus, ko tās ir ieviesušas, grozījušas vai saglabājušas, lai īstenotu 8. un 9. pantā noteiktās procedūras.

24. pants

Atsauces uz citiem tiesību aktiem

Sākot no dienas, kad sāk piemērot ║ Regulu (EK) Nr. 883/2004 ║:

atsauces uz Regulu (EEK) Nr. 1408/71 šajā direktīvā uzskata par atsaucēm uz Regulu (EK) Nr. 883/2004;

atsauces uz 22. pantu ║ Regulā (EEK) Nr. 1408/71 šajā direktīvā uzskata par atsaucēm uz 20. pantu Regulā (EK) Nr. 883/2004.

25. pants

Transponēšana

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz … (34).

Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu, kā arī minēto noteikumu un šīs direktīvas atbilstības tabulu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce.

26. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

27. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

║,

Eiropas Parlamenta vārdā —

priekšsēdētājs

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs


(1)  2008. gada 4. decembra Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2)   OV C 120, 28.5.2009., 65. lpp.

(3)   OV C 128, 6.6.2009., 20. lpp.

(4)  Eiropas Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa Nostāja.

(5)   OV C 124 E, 25.5.2006., 543. lpp.

(6)  OV C 364, 18.12.2000., 1. lpp.

(7)  OV C 146, 22.6.2006., 1. lpp.

(8)   OV L 180, 19.7.2000., 22. lpp.

(9)   OV L 373, 21.12.2004., 37. lpp.

(10)   OV L 303, 2.12.2000., 16. lpp.

(11)  OV L ….

(12)  OV L 255, 30.9.2005., 22. lpp. ║

(13)  OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

(14)  OV L 149, 5.7.1971., 2. lpp. ║

(15)  OV L 166, 30.4.2004., 1. lpp.

(16)  OV L 311, 28.11.2001., 67. lpp. ║

(17)   OV L 144, 4.6.1997., 19. lpp.

(18)   OV L 354, 31.12.2008., 70. lpp.

(19)  OV L 271, 9.10.2002., 1. lpp.

(20)  OV L 142, 30.4. 2004., 1. lpp.

(21)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp. ║

(22)   OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

(23)  OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp. ║

(24)  OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp. ║

(25)  OV L 121, 1.5.2001., 34. lpp.

(26)  OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.

(27)  OV L 210, 31.7.2006., 19. lpp.

(28)   OV L 33, 8.2.2003., 30. lpp.

(29)   OV L 102, 7.4.2004., 48. lpp.

(30)   OV L 228, 11.8.1992., 1. lpp.

(31)   OV L 169, 12.7.1993., 1. lpp.

(32)   OV L 189, 20.7.1990., 17. lpp.

(33)   OV L 331, 7.12.1998., 1. lpp.

(34)  Viens gads pēc direktīvas stāšanās spēkā.