Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā”

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 71. pantu 2009. gada 19. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par autobusu pasažieru tiesībām un par grozījumiem Regulā (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā”

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 26. jūnijā. Ziņotāja — Darmanin kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja … plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 15. un 16. jūlijā (16. jūlija sēdē), ar 75 balsīm par un 3 pret, pieņēma šo atzinumu.

1.1. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu attiecībā uz autobusu pasažieru tiesībām un atzīst, ka autobuss ir transportlīdzekļa veids, kas tiek plaši lietots un ir lētāks alternatīvs risinājums pasažieru pārvietošanās vajadzībām.

1.2. Priekšlikumā ir uzskaitīta virkne Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītu pamattiesību, piemēram, personu brīva kustība, cilvēku ar invaliditāti nediskriminēšana un patērētāju tiesību aizsardzība. Tādēļ EESK kopumā atbalsta Komisijas priekšlikumu regulai, tomēr vēlas ierosināt dažus uzlabojumus.

1.3. EESK satrauc tas, ka nepieciešami precizējumi, jo pašlaik dažās vietās teksts ir pārprotams. Jāprecizē šādi jautājumi:

1.4. EESK piebilst, ka, uz pilsētas un piepilsētas transportu attiecinot noteikumus par pasažieru tiesībām, varētu uzlabot pakalpojumu kvalitāti un nozares reputāciju. EESK tomēr konstatē, ka starp pilsētas autobusu pakalpojumiem un starptautiskajiem autobusu pārvadājumiem pastāv vairākas atšķirības, un tādēļ atzīst, ka būtu lietderīgāk nodalīt pasažieru tiesības abu dažādo transporta veidu gadījumā un izstrādāt īpašas pasažieru tiesības saistībā ar visiem pilsētas un piepilsētas transporta veidiem. Tādēļ EESK uzskata, ka ierosinātās regulas noteikumi nebūtu obligāti jāattiecina uz pilsētas un piepilsētas transportu.

1.5. Personāla apmācība ir sevišķi svarīgs priekšnoteikums, lai sniegtu pakalpojumus personām ar invaliditāti. Tādēļ EESK stingri atbalsta to, ka regulā ir iekļauts 18. pants par autobusu vadītāju apmācību.

2.1. Komisija 2005. gadā uzsāka apspriešanās procedūru par to pasažieru tiesību nodrošināšanu, kas izmanto starptautisko autobusu satiksmi. Plašas atbildes sniedza specializētās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība, valstu aģentūras un dalībvalstis.

2.2. Komisija arī izvērtēja, kāda ietekme būtu šādiem politiskiem risinājumiem:

Pēc vērtējuma veikšanas tika izmantota risinājumu kombinācija, lai noteiktu dažādus aizsardzības aspektus.

2.3. Būtībā priekšlikuma mērķis ir noteikt autobusu pasažieru tiesības, lai autobusu transports kļūtu pievilcīgāks un pasažieri vairāk uzticētos tam, kā arī lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus dažādu dalībvalstu pārvadātājiem un citiem transporta veidiem.

3.1. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par autobusu pasažieru tiesībām, kas ļoti atšķiras dažādās dalībvalstīs. EESK uzskata, ka ir vajadzīgas nepārprotamas pamatnostādnes, lai aizsargātu to pasažieru tiesības, kas izmanto minēto transporta veidu; tas ir sevišķi svarīgi tādēļ, ka lielākajā daļā valstu autobusu transports ir vismazāk regulētais transporta veids.

3.2. EESK atzinīgi vērtē risinājumu, kā priekšlikumā tiek nostiprināts nediskriminēšanas princips un atbalsts personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. EESK tomēr aicina veikt īpašus precizējumus Komisijas dokumentā, lai būtu mazāk iespējama teksta nepareiza interpretācija.

3.3. Tā kā dažas saistības ir pārņemtas no ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām, dalībvalstīm būtu jāizveido sankciju sistēma kravu pārvadājumu uzņēmumiem, ko piemērot šādu tiesību ierobežošanas gadījumā.

3.4. Komiteja ir stingri pārliecināta, ka personu ar invaliditāti tiesības ir joma, kurā maksimālas aizsardzības nodrošināšana ir piemērota pieeja. Tāda pieeja garantē patiesu personas cieņas, goda un tiesību aizsardzību. Komiteja tomēr pauž bažas, vai šādi noteikumi tiks pareizi īstenoti. Minētie normatīvie standarti ir pēc iespējas ātrāk jāievieš praksē un rūpīgi jākontrolē.

3.5. Ir pareizi, ka priekšlikumā minēti noteikumi par autobusu pakalpojumiem. Ar regulas priekšlikuma 2. panta 2. punktu ir garantētas līdzīgas tiesības visā Eiropas Savienībā; tas atbilst subsidiaritātes principam un ļauj ņemt vērā atšķirīgos apstākļus.

3.6. Attiecībā uz autobusu transporta uzņēmumu atbildību par pasažieriem un bagāžu būtu jāprecizē, ka priekšlikumā minētais kompensācijas līmenis nav šķērslis, kas attiecīgajiem patērētājiem vajadzības gadījumā liedz meklēt juridisko aizsardzību. Būtu jāizveido kompensācijas sistēma, kas līdzinās sistēmai, kādu izmanto saistībā ar citiem transporta veidiem.

3.7. EESK uzsver, ka visneaizsargātākās iedzīvotāju grupas ļoti bieži ir tās, kas izvēlas izmantot šādu robežu šķērsošanas veidu, un tādēļ tā atzinīgi vērtē jaunos aizsardzības pasākumus, kurus Komisija vēlas īstenot.

3.8. EESK uzskata, ka būtu jāizstrādā rīcības plāni, lai personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodrošinātu vajadzīgo palīdzību autoostās, autobusu pieturvietās un pašā autobusā, un ka šajā sakarā galvenā loma būtu jāuzņemas personu ar invaliditāti pārstāvjiem un autobusu transporta uzņēmumu pārstāvjiem.

3.9. Komiteja uzskata, ka pirmām kārtām vienmēr būtu jāsamazina neērtības pasažieriem, un apsvērumos par kompensāciju un atlīdzību būtu jāņem vērā šādi aspekti:

3.10. Tomēr visos iepriekš minētajos gadījumos ir jāpierāda, ka atbildība jāuzņemas pārvadātājam, un jānodrošina, ka kompensācijas slogs nav tāds, kas apdraudētu pārvadātāja turpmāko darbību. Tādēļ kompensācijām vajadzētu būt reālistiskām un izmaksātām gan patērētājam, gan pārvadātājam pieņemamā laikā.

3.11. Kompensācijai vajadzētu būt viegli pieejamai, un noteikumos par vietu, kur to var saņemt, jāmin gan dalībvalsts, uz kurieni devies pasažieris, gan arī mītnes valsts.

3.12. Informācijas pieejamībai ir liela nozīme, un tādēļ EESK atzinīgi vērtē maksimālas aizsardzības nodrošināšanu, jo īpaši ņemot vērā, ka informācija ir viens no galvenajiem instrumentiem neērtību samazināšanai brauciena laikā.

4.1.1. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu, jo kopumā regulas piemērošana ļaus nostiprināt iekšējo tirgu un pasažieru tiesības, jo īpaši personu ar invaliditāti tiesības.

EESK atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis var neattiecināt regulu uz pilsētas, piepilsētas un reģionālajiem transporta pakalpojumiem, uz kuriem attiecas 2007. gada 23. oktobra Regula 1370/2007.

EESK uzskata, ka patērētāju tiesību aizsardzība, kāda paredzēta ierosinātajā regulā, radītu nepieciešamību grozīt virkni sabiedrisko pakalpojumu līgumu, kas noslēgti saskaņā ar Regulu 1370/2007. Turklāt, ņemot vērā autotransporta pakalpojumiem (uz tiem attiecas Regula 1370/2007) un starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem nepieciešamo apstākļu, infrastruktūras un aprīkojuma lielās atšķirības, tie nav salīdzināmi.

EESK uzskata, ka pilsētas, piepilsētas un reģionālie transporta pakalpojumi būtu pilnībā jāizslēdz no Komisijas priekšlikuma un ka šāda sabiedriskā transporta lietotāju tiesības jāizskata atsevišķā regulā.

4.2.1. EESK pauž nožēlu, ka priekšlikumā nav īpaši un precīzāk atzīta personu ar invaliditāti situācija un noteikta lielāka tiesību aizsardzība personām ar invaliditāti un personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Ir svarīgi, ka minētajām grupām ir nodrošināta piekļuve transportam.

Praksē piemērojot personu ar invaliditāti tiesības, nevajadzētu rasties jaunam slogam, kas gulstas uz uzņēmumiem, jo lielākā daļa regulā minēto prasību izriet no citu Kopienas likumdošanas instrumentu noteikumiem, piemēram, Direktīvas 2001/85/EK (1) … vienpadsmitajā apsvērumā teikts: “[…] ir jāparedz tehniski priekšraksti, lai ļautu personām ar kustību traucējumiem piekļūt transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, ievērojot Kopienas transporta un sociālo politiku. Ir jādara viss iespējamais, lai atvieglotu piekļuvi šiem transportlīdzekļiem”.

4.2.2. Tādēļ Komiteja uzskata, ka jaunās pārvadātājam izvirzītās saistības būtu jāuzskata par sabiedrisko pakalpojumu prasībām un būtu jānodrošina finansiāla kompensācija, kā teikts Regulā (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu.

4.2.3. Mērķis ir šāds: personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, tostarp personām, kas cieš no aptaukošanās, nodrošināt tādas pašas iespējas ceļot ar autobusu, kā pārējiem sabiedrības locekļiem. Tādēļ EESK atbalsta izstrādātos noteikumus par diskriminācijas novēršanu un par atbalsta sniegšanu minētajām pasažieru grupām brauciena laikā atbilstīgi regulas projektā ierosinātajām, lai arī nepietiekamajām pamatnostādnēm. Šajā sakarā EESK uzskata, ka pārvadātāju apvienībām un personu ar invaliditāti apvienībām obligāti jāvienojas par to, kādas ir pakalpojumu pieejamības iespējas.

4.2.4. Piekļuvi var atteikt pamatotu iemeslu dēļ, piemēram, satiksmes drošība, tomēr saimnieciski apsvērumi vien nav pietiekams iemesls, lai nesniegtu šādu pakalpojumu. Piekļuve būtu jāatsaka, pamatojoties tikai uz objektīviem, nediskriminējošiem un ar mērķi samērīgiem iemesliem, par kuriem iepriekš ir ziņots un kuri būtu jāinterpretē šaurākā nozīmē, jo tie ierobežo personu brīvu kustību. Tās ir neatsavināmas tiesības, kā skaidri teikts priekšlikuma 5. pantā.

4.2.5. EESK aicina Komisiju uzsākt procesu, kas nepieciešams ratiņkrēslu un to nostiprināšanas mehānismu ražošanas standartizācijai, lai tos varētu droši izmantot autobusos.

4.2.6. EESK atbalsta tādas iniciatīvas kā pārvadājumi pēc pieprasījuma — pakalpojums, kas bieži vien var būt laba alternatīva personām ar invaliditāti. Komiteja tāpēc aicina iekļaut minēto pakalpojumu, izsludinot konkursus par transporta pakalpojumiem.

4.2.7. Priekšlikuma III nodaļā ir minēts aizliegums atteikt piekļuvi un ir iekļauti noteikumi par tiesībām uz palīdzību termināļos un autobusā, kā arī par nosacījumiem, ar kādiem tiek sniegta palīdzība, par informācijas nosūtīšanu un kompensāciju par ratiņkrēsliem un pārvietošanās palīgierīcēm. Minētie noteikumi ir atbilstīgi, tomēr tos var uzlabot. EESK iesaka apbalvot tos pārvadātājus, kas šajā jomā dara vēl vairāk nekā prasīts, lai personām ar invaliditāti patiešām nodrošinātu piemērotus pārvadāšanas pakalpojumus.

4.3.1. EESK uzskata, ka apmācība ir sevišķi svarīgs priekšnoteikums, lai sniegtu pakalpojumus personām ar invaliditāti. Tāpēc Komiteja pilnībā piekrīt 18. pantam. Turklāt Komiteja uzskata, ka tā varētu būt izcila iespēja, lai pilnveidotu sadarbību starp transporta uzņēmumu apvienībām un personu ar invaliditāti apvienībām, kas varētu sniegt šādu apmācību.

4.4.1. EESK atzīst, ka pašreizējie kompensācijas avansa maksājumi tiem, kas zaudējuši tuvinieku ceļu satiksmes negadījumā, dažreiz var prasīt pārāk ilgu laiku. Tomēr EESK uzskata, ka, ņemot vērā pārciesto zaudējumu, 15 dienas ir piemērots laiks, lai tūlītēju finansiālu izdevumu segšanai izmaksātu avansu negadījuma upuru ģimenēm vai pašiem cietušajiem, kas negadījumā guvuši fiziskus ievainojumus vai garīgas traumas.

4.4.2. Tādēļ EESK iesaka precizēt 8. panta formulējumu, lai kā apgādājamos definētu arī nepilngadīgos, kas zaudējuši vecākus (vai attiecīgajā gadījumā apgādniekus), kuri viņus uzturējuši.

4.5.1. EESK atzīst, ka pasažieru tiesības būtu jārespektē bagāžas nozagšanas vai nozaudēšanas gadījumā un tādēļ viņiem jābūt tiesīgiem uz kompensāciju. Autobusu transporta uzņēmumiem būtu jāuzņemas atbildība par tiem uzticētās bagāžas nozaudēšanu. Tādēļ Komisijai būtu jāprecizē priekšlikuma 9. panta noteikumi, lai nodrošinātu tiesisko paļāvību, jo pašreizējais formulējums ir neskaidrs un dod iespēju atšķirīgi rīkoties dažādos apstākļos.

4.5.2. Šajā sakarā EESK norāda, ka pārvadātāja pienākumos neietilpst reģistrācijas pakalpojuma nodrošināšana klientam.

4.5.3. EESK uzskata, ka būtu jāizstrādā arī īpaši noteikumi gadījumiem, kad tiek nozaudētas vai bojātas ierīces, ko izmanto personas ar invaliditāti.

4.6.1. EESK uzskata, ka būtu jādara viss iespējamais, lai pasažieriem laikus sniegtu informāciju par reisa kavēšanos vai brauciena pārtraukšanu. Pēc EESK domām, dažreiz tomēr ir ļoti grūti sniegt šādu informāciju. Tādēļ 21. panta noteikumi ir neizpildāmi un ļoti grūti īstenojami, ņemot vērā autobusu pieturvietu iezīmes un to, ka tajās parasti nav attiecīga personāla.

4.6.2. EESK ierosina veikt ieguldījumus, lai, izmantojot pētniecībai un izstrādei paredzētos Komisijas līdzekļus, izstrādātu un ieviestu IKT rīkus, kas ļauj izveidot pasažieru informēšanas sistēmas, kuras ir uzticamas, laika ziņā precīzas un drošas uzstādīšanai autobusu pieturvietās, kā arī vienkāršas, transportlīdzekļos izmantojamas informātikas sistēmas, kas ļauj racionalizēt brauciena vadību (ITS).

4.7.1. Priekšlikumā vairākkārt ir minēti termināļi, kas atrodas autobusa maršrutā. Jāpiebilst, ka šādu termināļu parasti nemaz nav, taču vietās, kurās tādi ir, visbiežāk par tiem atbild dzelzceļa stacija vai lidosta. Visos pārējos gadījumos ir nevis termināļi, bet gan tikai pieturvietas, kurās nav personāla.

Briselē, 2009. gada 16. jūlijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI