17.11.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/112


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu attiecībā uz nodokļu nemaksāšanu, kas saistīta ar importu un citiem pārrobežu darījumiem”

COM(2008) 805 galīgā redakcija – 2008/0228 (CNS)

(2009/C 277/24)

Ziņotājs: Umberto BURANI kgs

Eiropas Savienības Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 93. pantu 2009. gada 28. janvārī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu attiecībā uz nodokļu nemaksāšanu, kas saistīta ar importu un citiem pārrobežu darījumiem”

COM(2008) 805 galīgā redakcija – 2008/0228 (CNS).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 1. aprīlī. Ziņotājs — Burani kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 453. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 13. un 14. maijā (13. maija sēdē), ar 192 balsīm par, 5 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi.

1.1.   Komisijas paziņojumā (1), kas izdots vienlaikus ar šajā atzinumā apspriežamo direktīvas priekšlikumu, ir ierosināts īstermiņa rīcības plāns, kurš varbūt ir reālistiskāks un īstenojamāks nekā līdzšinējie plāni, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu. Iepriekšējo plānu pamatā bija vērienīgākas ilgtermiņa stratēģijas, tomēr tie neguva pārliecinošu atbalstu no vairāku dalībvalstu puses. Īstermiņa rīcības plānā paredzēti kopīgi noteikumi par reģistrēšanu un reģistrācijas anulēšanu VIES  (2) sistēmā, labāki uzraudzības instrumenti, attīstot dalībvalstu savstarpējo saziņu un sadarbību un nākotnē izveidojot izpētes un rīcības struktūru, Eurofisc. Visbeidzot pievēršoties nodokļu piedziņai, vienlaicīgi ar paziņojumu ir publicēts direktīvas priekšlikums, kas ir pirmais konkrētais rīcības plāna īstenošanas priekšlikums.

1.2.   EESK atzinīgi vērtē paziņojumu, kurā sniegts pārskats par PVN sistēmas piemērošanu, kas nav pilnībā neapmierinoša, bet pēc vairāku desmitgažu pastāvēšanas vēl joprojām tiek uzskatīta par provizorisku. Minētā sistēma vēl ir pārāk sarežģīta un dārga un īpaši nepilnīga tādēļ, ka ļauj izvairīties no nodokļu maksāšanas lielā apmērā. Elektroniskās procedūras ir svarīgas, lai apkarotu nodokļu krāpniecību, tomēr to efektivitāte ir atkarīga no vienādas piemērošanas visās dalībvalstīs. Pagaidām minētie mērķi vēl ne tuvu nav sasniegti. Pastāv risks, ka valstis varētu pieņemt nesaskaņotus un atšķirīgus risinājumus.

1.3.   Paziņojumā formulēta virkne ieteikumu par aspektiem, ko varētu iekļaut rīcības plānā: Administratīvās sadarbības pastāvīgās komitejas (SCAC) modeļa pārskatīšana, pieejamākas un vieglāk izmantojamas datubāzes un tiesību akti, kas ļauj panākt datu aizsardzības un nodokļu iestāžu sadarbības pareizu līdzsvaru, iespēja izveidot kompetentas profesionālas struktūras, kuras nodrošinātu saskarni starp dažādiem administratīvajiem dienestiem, un tirgus dalībnieku uzticamības apliecināšana.

1.4.   Direktīvas priekšlikumā pirmām kārtām precizēti tādi daži sākotnējās direktīvas noteikumi par atbrīvojumiem no PVN piemērošanas, kuru skaidrojums paver krāpniecības iespēju: konstatēts, ka to, kā piemēro noteikumu, ar kuru saskaņā piešķir atbrīvojumu importa precēm, ko pārdod Kopienas teritorijā, uz vietas ir grūti kontrolēt. Jaunajos noteikumos ir paredzēta virkne piesardzības pasākumu, piemēram, importētāja pienākums, importējot preces, sniegt gala saņēmēja noteikšanai vajadzīgās ziņas.

1.5.   EESK pilnībā atbalsta minētos noteikumus, tāpat kā noteikumus par dažādās valstīs pastāvīgi dzīvojošu piegādātāju un pircēju solidāru atbildību gadījumos, kad viens no viņiem nepilda ar PVN saistītos pienākumus. Tas nav jauns noteikums vai jauninājums, jo tāds noteikums jau pastāv un tiek stingri piemērots dalībvalstīs, bet tas praktiski netiek ņemts vērā, ja tā piemērošana prasa dažādu dalībvalstu administratīvo iestāžu sadarbību.

1.6.   Jautājumā par atbildību EESK vērš uzmanību uz kādu aspektu, kas nekad netiek ņemts vērā, proti, nodokļu iestāžu atbildība attiecībā uz nodokļu maksātāju un to savstarpējā atbildība gadījumos, kad kļūdas vai kavēšanās dēļ ir radušies finansiāli vai tiesiski kaitējumi. Šo jautājumu liek risināt vienkāršs taisnīguma un pārredzamības princips.

2.   Ievads.

2.1.   Komisijas direktīvas priekšlikums un paziņojums publicēti pēc diviem citiem paziņojumiem: 2006. gada paziņojums izraisīja debates par saskaņotas pieejas nepieciešamību, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu kopumā, bet 2007. gada paziņojumā galvenā uzmanība vērsta uz PVN nemaksāšanu un izstrādāti stratēģijas galvenie elementi. Padome 2008. gada februārī atzinīgi novērtēja vēl vienu paziņojumu, kas attiecas uz priekšlikumu pieņemt divus tālejošus pasākumus, lai veiktu izmaiņas PVN sistēmā ar mērķi apkarot krāpniecību. Tie ir Kopienas iekšējo darījumu aplikšana ar nodokli un tādas vispārējas sistēmas ieviešana, ar kuru saskaņā PVN aprēķina un nomaksā gala saņēmējs (general reverse-charge system). Komisija piedāvāja sākt eksperimentālu projektu, lai īstenotu otro minēto risinājumu, taču Ekonomikas un finanšu padome (Ecofin) nepanāca attiecīgu vienošanos.

2.2.   Saskārusies ar nepārprotamu politisko nevēlēšanos pieņemt kopīgu tālejošu politiku, Komisija atgriezās pie priekšlikuma par īstermiņa rīcības plānu ar īstenošanas grafiku — tas ir parasts pasākums, kuru varētu labāk pieņemt.

2.3.   Kopienas pieeja nepieciešama gan no juridiskā, gan no konkrētas rīcības viedokļa. Konkrēta rīcība līdz šim bija ekskluzīvā dalībvalstu kompetencē, un dažādu valstu nodokļu iestāžu izmantotās atšķirīgās metodes iedrošināja krāpniekus pārcelt savu darbību uz valstīm, kurās nav ieviesti atbilstoši pasākumi. Pastāv arī problēma, ko rada atbilstības nodrošināšanas izmaksas uzņēmumiem, kuriem jāizmanto atšķirīgas procedūras atkarībā no valsts, kur tie darbojas.

2.4.   Direktīvas priekšlikums, kas publicēts vienlaicīgi ar paziņojumu, ir pirmā ierosme parasto pasākumu ietvaros. Īpašs atbrīvojums importam jau ir reglamentēts sākotnējā PVN direktīvā (2006/112/EK), tomēr sākotnēju tekstu varēja skaidrot tā, ka tas pavēra krāpšanas iespēju. Direktīvas priekšlikumā ir precizētas prasības un ierobežojumi, kas jāievēro, lai varētu saņemt atbrīvojumu; tajā paša laikā dalībvalstīm tiek nodrošināts instruments, kas ļauj iekasēt PVN, kas, iespējams, netiktu samaksāts.

3.   Paziņojuma kopsavilkums.

3.1.   Komisijas izveidotās Nodokļu krāpšanas apkarošanas stratēģijas (ATFS) ekspertu grupas veiktā agrāko pasākumu analīze ļāva noteikt šādas trīs svarīgas jomas, kurām jāpievērš uzmanība, īstenojot krāpšanas apkarošanas īstermiņa rīcības plānu: uzticamāka PVN sistēma, labāki kontroles un izmeklēšanas instrumenti un efektīvāki nesamaksāta PVN piedzīšanas līdzekļi.

3.2.   Lai izveidotu uzticamāku sistēmu, kas nepieļauj krāpšanu, nepieciešami kopīgi un precīzi noteikumi par reģistrēšanu un reģistrācijas anulēšanu informācijas apmaiņas sistēmā (VIES). Dažās dalībvalstīs PVN reģistrācijas numurs ir derīgs pat tad, ja attiecīgais nodokļa maksātājs ir iesaistījies krāpšanā. Tas ļauj viņam turpināt savu darbību. Komisija drīzumā publicēs priekšlikumu tiesību aktam par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz reģistrēšanu un reģistrācijas anulēšanu VIES sistēmā. Priekšlikumā būs arī noteikumi par tirgus dalībnieku tiesībām uz elektronisku piekļuvi informācijai par sadarbības partnera uzvārdu, adresi un PVN reģistrācijas numuru. Šīs tiesības dažās dalībvalstīs pašlaik nav nodrošinātas vai ir ierobežotas. Pārējie noteikumi attieksies uz kopīgu, vienkāršotu un modernizētu rēķinu sastādīšanas sistēmu. Visbeidzot būs paredzēti informācijas apmaiņas noteikumi, kas ļaus novērst PVN iekasējamības principa atšķirīgu skaidrojumu dalībvalstīs un nodrošinās informācijas vienlaicīgu apmaiņu starp attiecīgajām iestādēm.

3.3.   Kontroles instrumenti ir visjutīgākie un, iespējams, visnepilnīgākie sistēmas elementi. Galvenā uzmanība pievērsta laika gaitā konstatētajiem trūkumiem šādās jomās: saziņa, sadarbība un informācijas pieejamība. Pašlaik tiek izstrādāti vairāki tiesību aktu priekšlikumi. Viens daudzsološs pasākums varētu būt Eurofisc izveide. Tas būtu Eiropas agrās brīdināšanas tīkls, kas veidots pēc Eurocanet, Beļģijas nodokļu iestādes izveidotas un Komisijas un OLAF atbalstītas sistēmas, modeļa.

3.4.   Rīcības plāna trešajā daļā par nesamaksāta PVN piedziņas līdzekļiem minēta virkne pasākumu. Vispirms dalībvalstis tiek aicinātas veikt juridiskus pasākumus pret krāpniekiem, kas darbojas to teritorijā un kuru darbība ir radījusi PVN zaudējumus citā dalībvalstī. Lielākā daļa pasākumu tomēr attiecas uz dažādās dalībvalstīs rezidējošu tirgus dalībnieku solidāras atbildības principu, kam jau ir juridiskais pamats, bet kurš līdz šim katrā dalībvalstī attiecināts tikai uz savu teritoriju un vienīgi uz to jurisdikcijā esošiem uzņēmumiem. Rīcības plānā tiks sniegti arī priekšlikumi par vienotām izpildes vai piesardzības pasākumu sistēmām, kas ļaus uzlabot nodokļu iekasēšanas iespējas pārrobežu mērogā. Visbeidzot tiek meklēti galīgie risinājumi PVN ienākumu pārrobežu mēroga aizsardzības problēmai, neatkarīgi no dalībvalsts, kurā PVN ir jāmaksā. Minētais jautājums līdz šim tiek pētīts tikai dažās valstīs.

4.   Vispārīgas piezīmes.

4.1.   Komisija joprojām turpina precizēt PVN piemērošanas, pārvaldīšanas un iekasēšanas noteikumus, kas 40 gadus pēc to izstrādes vēl joprojām veido “pagaidu sistēmu”. Lai izveidotu galīgu sistēmu, PVN likmēm jābūt saskaņotām un tā maksātājiem jābūt iespējai attiecīgo summu maksāt savā valstī, sastādot rēķinus ar PVN, kā tas pašlaik ir iekšzemes darījumos. Minētais mērķis ne tuvu nav sasniegts. Tā iemesli nav ne tehniski, ne juridiski, bet gan politiski, un tas nozīmē, kas attiecīgās problēmas ir gandrīz neatrisināmas. Ierosinātie pasākumi tādēļ ir “parasti pasākumi”, kuri paredzēti, lai sistēma, kas tikai pēc nosaukuma ir “pagaidu sistēma”, būtu efektīva.

4.2.   Ņemot vērā iepriekš teikto, jāuzsver: lai gan daudzi aspekti būtu jāuzlabo, kopumā PVN sistēma nav pilnībā neapmierinoša, taču tā ir sarežģīta, dārga un, vēl ļaunāk, joprojām rada iespēju vērienīgai krāpniecībai starptautiskā līmenī. Sistēmas galvenie trūkumi izriet no tās pagaidu rakstura, un to padarīt par vienkāršāku un efektīvāku galīgo sistēmu var tikai ar politisko gribu, kuras pašlaik trūkst..

4.3.   Komisija dara visu iespējamo, lai novērstu lielākās un uzkrītošākās nepilnības, taču tai jārēķinās ar Padomi, kas nav spējīga pieņemt vienprātīgus lēmumus, un dalībvalstīm, kuras vēlas risināt savas problēmas, izmantojot savu pieeju. Pirmais Komisijas minētais piemērs ir elektroniskās procedūras, ko izmanto nodokļu maksātāju un nodokļu iestāžu saziņā. Dažas dalībvalstis, tāpat kā daudzas trešās valstis, izmanto pēdējos tehnoloģijas sasniegumus, taču citas atpaliek. Komisija vispārēji norāda, ka “PVN sistēmas pārvaldība Eiropas Savienībā kopumā ir atpalikusi no informācijas tehnoloģiju attīstības” (3). EESK var tam tikai piekrist.

4.4.   Tādēļ nav pārsteidzoši, ka daudzas dalībvalstis (ne tikai attīstītākās, bet arī citas) sadarbojas ar tirgus dalībniekiem, lai meklētu labākus pārvaldības risinājumus. Tas rada bažas Komisijai, kas saskata risku, ka dažādās valstīs būs atšķirīgi un nesavienojami risinājumi, un iesaka dalībvalstīm saskaņot darbību. Šajā sakarā EESK aicina Komisiju reāli izvērtēt situāciju: pasākumu Kopienas līmeņa koordinēšanā Komisija ir tiesīga regulēt, un tā ir izmantojusi un turpina teicami izmantot šīs tiesības. Dalībvalstu iekšējās problēmas tomēr nav Komisijas kompetencē, tādēļ ieteikumiem ir tikai neliela ietekme, jo katra dalībvalsts var labi pamatot savu individuālo rīcību. Tikai tad, ja divām vai vairākām valstīm ir kopīgas intereses, var palīdzēt atrast koordinētu risinājumu.

4.5.   Ņemot vērā iepriekš teikto, EESK atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu, kas ir piesardzīgi nosaukta par ierosinājumu, proti, izveidot ad hoc grupu, kurā būtu iesaistītas nodokļu iestādes un uzņēmumi (lai gan nav minēti sertificēti tirgus dalībnieki) un kuras mērķis būtu meklēt kopīgu pieeju, lai risinātu dažādas problēmas, kas izriet no iesaistīto pušu savstarpējām attiecībām. Attiecīgie dalībnieki ir aicināti ieguldīt vajadzīgās zināšanas un resursus, lai iecere būtu sekmīga. EESK cer, ka šis ieteikums tiks veiksmīgi īstenots.

5.   Piezīmes par neatrisinātiem jautājumiem.

5.1.   EESK vēlas izmantot izdevību, lai ierosinātu rīcības plānā iekļaut svarīgus jautājumus, kas ir netieši saistīti ar krāpšanas apkarošanu: efektīvas struktūras un efektīvi noteikumi palīdz veidot sistēmu, kas nepieļauj krāpšanas iespēju vai vismaz ļauj to novērst, vai, sliktākajā gadījumā, to apkarot.

5.2.   Attiecībā uz elektroniskām procedūrām Komisija jau ir izdarījusi visu iespējamo ar Padomes 2003. gada 7. oktobra Regulu (EK) Nr. 1798/2003 par administratīvu sadarbību pievienotās vērtības nodokļu jomā un Regulas (EEK) Nr. 218/92 atcelšanu. Jāpiebilst, ka praksē Administratīvās sadarbības pastāvīgās komitejas (SCAC) modelis, ko izmanto informācijas apmaiņai un rīcības pieprasīšanai, būtu jāpārskata, lai procedūras būtu piemērotākas tūlītēju un precīzu risinājumu sniegšanai.

5.3.   Datubāzes ir jutīgāks jautājums. Runa nav tikai par informācijas lietderību, bet arī un pirmām kārtām par tās pieejamību un pilnīgumu. Sevišķi attiecībā uz PVN vēl jāatrod nodokļu iestāžu sadarbības un datu aizsardzības līdzsvars. To var panākt vienīgi ar tiesību aktiem, kuros noteikti prasību ierobežojumi, aizsargājamie dati un dati, kas nav jāaizsargā, informācijas piekļuves nosacījumi un procedūras. Ar ieteikumiem un vienošanos nepietiek: šo jautājumu loka risināšanai vajadzīgs stabils juridiskais pamats, kurā, nepārkāpjot pamattiesības, prioritāte piešķirta sabiedrības interesēm.

5.4.   Praktiska problēma, kas jāatrisina, ir informācijas iegūšana uz vietas. Dalībvalstīm būtu jāizveido jaunas kompetentas profesionālas struktūras, kas var apkopot ziņas pieprasošajām dalībvalstīm lietderīgu informāciju un kuras ir tiesīgas veikt informācijas apmaiņu ar līdzīgām struktūrām citās dalībvalstīs. Kopienas iniciatīva varētu palīdzēt izveidot patiesu ātras rīcībastīklu”, kura dalībniekiem būtu iespēja tieši sazināties pa uzticamiem kanāliem un sadarboties ar citām iestādēm, kas veic izmeklēšanu.

5.5.   EESK uzsver, ka jebkura kopīga risinājuma gadījumā VIES darbībai jābūt nevainojamai, jo minētā sistēma nodrošina nodokļu iestādēm reāllaikā pieejamus datus par katru darījumu. Sistēmas darbības pamatā ir priekšnoteikums, ka tirgus dalībnieki, kuriem piešķirts PVN reģistrācijas numurs, ir uzticami, un viņu atbilstība attiecīgajiem kritērijiem ir jāpārbauda iepriekš. Tiklīdz būs iespējams izpildīt abus priekšnoteikumus (darbība reāllaikā un iepriekšēja sertificēšana), būtiski vajadzētu samazināties “karuseļveida krāpšanas” jeb “pazudušā tirgotāja” gadījumu skaits.

5.6.   Kamēr nav pieņemti visaptveroši risinājumi, un tas droši vien nenotiks tuvākajā laikā, vispirms varētu izpētīt attiecīgās nozares tirgus dalībnieku uzticamības sertificēšanas iespējas, pamatojoties uz kopīgiem noteikumiem visās ES valstīs. Ja katram PVN reģistrācijas numuram atbilstu kompetentas nodokļu iestādes izsniegts sertifikāts, varētu gūt divkāršu labumu: aizsargāt gan dalībvalstu intereses, gan Kopienas tirgus dalībnieku komerciālās intereses. Ja informāciju publicētu tīklā, visi reģistrācijas atcelšanas vai atlikšanas gadījumi būtu uzreiz zināmi.

6.   Direktīvas priekšlikums: precizējumi un jauni noteikumi.

6.1.   Priekšlikuma ievadā teikts, ka tas ir “[..] daļa no pirmā priekšlikumu kopuma, par kuriem vēstīts šajā ziņojumā”. Pamatdirektīvā 2006/112/EK ir veikti divi grozījumi: pirmkārt, precizēti vairāki noteikumi par importa atbrīvojumu no PVN, jo to skaidrojums pavēra krāpniecības iespēju, ļaujot izvairīties no PVN maksāšanas, un, otrkārt, solidārā atbildība, kas agrāk bija fakultatīva, kļūst par obligātu dažos gadījumos, kad preces tiek piegādātas Kopienas teritorijā.

Importa atbrīvojums no PVN (143. panta d) punkts) ir pieļaujams, ja pēc ievešanas Kopienas teritorijā importēto preci piegādā vai nosūta nodokļu maksātājam citā dalībvalstī. Citiem vārdiem, atbrīvojums ir pieļaujams tad, ja importētājs ievestās preces pārdod citam nodokļu maksātājam ES teritorijā. Krāpšanas izmeklētāji ir vērsuši uzmanību uz nodokļu nemaksāšanas gadījumu lielo skaitu, kas skaidrojams ar Kopienas tiesību aktu “neatbilstīgu” transponēšanu valstu tiesību aktos. Komisija uzskata, ka tādēļ “[..] netiek garantēta muitas un nodokļu iestāžu uzraudzība pār importēto preču fizisko pārvadāšanu Kopienā”. Nodokļu speciālistu žargonā to sauc par “karuseļveida krāpšanu Kopienā” (Kopienā “pazudušais tirgotājs”).

6.2.1.   Priekšlikumā paredzēts, ka jāiesniedz dokumenti, kas apliecina, ka atbrīvojumu pieprasošā persona patiešām izpilda pamatdirektīvā minētās prasības: individuāls PVN reģistrācijas numurs vai izvēlēts fiskālais pārstāvis importēšanas dalībvalstī; pienākums deklarēt, ka importētās preces tiks pārvestas vai nosūtītas uz citu dalībvalsti; importētāja pienākums, importējot preces, norādīt tās personas PVN reģistrācijas numuru, kurai tiks nosūtītas preces uz citu dalībvalsti.

6.2.2.   EESK nav nekādu īpašu piezīmju, jo šajā jomā noteikumi tiek izstrādāti, lai uzlabotu administratīvās sistēmas, kas ļauj novērst iespējamo krāpniecību. Zināmas šaubas saglabājas attiecībā uz tā sauktajām “trešām teritorijām”. Dalībvalsts jēdziens saistībā ar PVN noteikumiem ir definēts sākotnējās direktīvas 5. panta 2. punktā. Tās pašas direktīvas 6. pantā teikts, ka direktīva neattiecas uztrešām teritorijām (4), jo saskaņā ar 143. panta c) un d) punkta noteikumiem importa preces tajās ir atbrīvotas no PVN. Noteikumi ir diezgan nepārprotami, tomēr būtu jānoskaidro, vai un cik lielā mērā atbrīvojums var nodrošināt PVN sistēmas darbību, nepieļaujot krāpniecību.

Jaunajos noteikumos, kas minēti 1. panta 2. punktā un ar ko aizstāj sākotnējās direktīvas 205. pantu, teikts, ka “par PVN nomaksu ir solidāri atbildīgs eksportētājs un kāda cita persona, nevis par PVN nomaksu atbildīgā persona”. Īsumā, jaunajos noteikumos paredzēts, ka piegādātāja pienākums ir deklarēt Kopienas teritorijā veiktos darījumus, lai pircēja dalībvalsts būtu informēta par valstī veiktajiem darījumiem, kas jāapliek ar nodokli.

6.3.1.   Izmantojot solidāras atbildības principu, paredzēts nodrošināt ne tikai to, ka piegādātājs pilda ziņošanas pienākumus, bet arī to, ka viņš pārdomāti izvēlas un iepazīst klientu un ka viņš ir informēts par viņa maksātspēju. Ja klients nepilda savas saistības, tad dalībvalsts, kas ir viņa mītnes valsts, ir tiesīga no piegādātāja iekasēt nesamaksāto PVN un iespējamo soda naudu. Dalībvalstis rūpīgi piemēro minētos noteikumus, taču tikai attiecībā uz iekšzemes darījumiem. Netieši, neattiecinot minēto principu uz starptautiskiem darījumiem, tās ir aizmirsušas par pienākumu sadarboties, lai aizsargātu arī pārvaldes iestāžu intereses preču galamērķa dalībvalstīs.

6.3.2.   Jauno noteikumu mērķis ir atrisināt minēto problēmu, solidāras atbildības principu nepārprotami attiecinot uz starptautiskiem darījumiem, turklāt būtu jānorāda uz Komisijas viedokli (5), ka minētais princips jau bija iekļauts 205. pantā, “bet līdz šim dalībvalstis to ir piemērojušas tikai iekšzemes darījumiem”.

6.3.3.   EESK pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu, tomēr norāda, ka jāizstrādā praktiski izpildāmi noteikumi par procedūru, kas paredz, kā vienas dalībvalsts administrācija var iekasēt parādu no citā dalībvalstī pastāvīgi dzīvojošas personas. Ja šim mērķim izmantos tiesu sistēmu, būs jāpiemēro noteikumi par tiesu iestāžu sadarbību. Ja parādu iekasēs eksportētāja dalībvalsts pārvaldes iestādes ar administratīvu procedūru starpniecību, būs vajadzīgi precīzi nolīgumi, vienlaikus atrisinot attiecīgas juridiskās problēmas.

6.3.4.   Vēl viena, vispārīga, tomēr svarīga piezīme attiecas uz priekšlikumu, kura galvenais mērķis ir nodokļu iestāžu interešu aizsardzība. Minētajā dokumentā nekas nav teikts ne par nodokļu iestāžu finansiālo un juridisko atbildību attiecībā uz nodokļu maksātāju gadījumos, kad pieļautas kļūdas vai novēloti sniegtas ziņas par sadarbības partnera PVN reģistrāciju, ne arī par vienā valstī esošas iestādes atbildību pret iestādi citā valstī. Tiesību aktos, kuru pamatā ir taisnīguma un pārredzamības princips, vienmēr būtu jārēķinās ar nodokļu maksātāju tiesībām attiecībā uz valsti, kuras vara ir lielāka.

Briselē, 2009. gada 13. maijā

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Mario SEPI


(1)  COM(2008) 807 galīgā redakcija, “saskaņota stratēģija, lai Eiropas Savienībā uzlabotu cīņu pret krāpšanu saistībā ar PVN”.

(2)  PVN informācijas apmaiņas sistēma.

(3)  Komisijas paziņojuma (COM(2008) 807) 4. punkta pirmā rindkopa.

(4)  Teritorijas, kas ir Kopienas muitas teritorijas daļa: Atosa kalns, Kanāriju salas, Francijas aizjūras departamenti, Ālandu salas un Normandijas salas. Teritorijas, kas nav Kopienas muitas teritorijas daļa: Helgolandes sala, Bizingenas teritorija, Seūta, Meliļa, Livinjo, Kampione d'Italia un Lugāno ezera Itālijas ūdeņi.

(5)  Komisijas paziņojuma (COM(2008) 807) 3.3.1. punkta otrā rindkopa.