Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Strukturālās un konceptuālās pārmaiņas – pasaules līmenī konkurētspējīgas Eiropas rūpniecības struktūras priekšnoteikums, kas balstās uz zināšanām un pētniecību (Eiropa: panākt vai izvirzīties priekšgalā?)”

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma sagatavot pašiniciatīvas atzinumu par tematu:

“Strukturālās un konceptuālās pārmaiņas – pasaules līmenī konkurētspējīgas Eiropas rūpniecības struktūras priekšnoteikums, kas balstās uz zināšanām un pētniecību (Eiropa: panākt vai izvirzīties priekšgalā?)”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija savu atzinumu pieņēma 2008. gada 10. septembrī. Ziņotājs – TÓTH kgs, līdzziņotājs – LEO kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 448. plenārajā sesijā, kas notika 2008. gada 22. un 23. oktobrī (22. oktobra sēdē), ar 98 balsīm par un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.1. Klimata pārmaiņas, demogrāfiskās pārmaiņas, globalizācija, izejvielu un energoresursu nepietiekamība izraisīs Eiropā ievērojamas pārmaiņas ekonomikas un sociālajā jomā. Minēto procesu ietekme uz dzīves līmeni un konkurētspēju Eiropā būs atkarīga no tā, vai izdosies savlaicīgi īstenot atbilstošus pasākumus. Nepieciešamība rast novatoriskus risinājumus jaunajām problēmām izskaidrojama arī ar to, ka Eiropa veiksmīgi pārvarējusi atpalicību daudzās jomās. Sasniedzot visaugstāko tehnoloģisko līmeni, patstāvīgi izstrādāti un ieviesti jauninājumi kļūst par vissvarīgāko faktoru, kas ietekmē izaugsmi, taču ir jāveic pārmaiņas jomās (piemēram, izglītības un apmācības jomā), par kurām ilgi valdījis uzskats, ka tās ļāvušas gūt minētos panākumus. Vienlīdz svarīgs Kopienas mērķis ir arī kohēzijas veicināšana. Turpmāk veicamie pielāgojumi būs pārbaudījums Eiropas sociālajam modelim, un tā rezultāti ietekmēs pašreizējo un nākamo paaudžu dzīves kvalitāti. Sociālajam dialogam, kā arī dialogam ar visiem nozīmīgākajiem dalībniekiem, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, būs svarīga nozīme, meklējot novatoriskus risinājumus minētajām problēmām.

1.2. Lai atrisinātu radušās problēmas un palielinātu Eiropas attīstības iespējas, noteikti ir jāuzlabo pielāgošanās spēja un jāpalielina pielāgošanās ātrums. Lisabonas stratēģijā (1) izvirzīti Eiropai nozīmīgi un minētajai perspektīvai kopumā atbilstoši mērķi. Jāsecina tomēr, ka izpratne par pielāgošanās nolūkā veicamo pasākumu mērogu bieži bijusi nepietiekama un ekonomiskās politikas stratēģijas izvirzīto mērķu sasniegšanai bieži izstrādātas ar pārāk lielu vilcināšanos. Šādas rīcības sekas ir visiem zināmas, un tagad ir jāvelta lielākas pūles, lai aktīvi turpinātu minēto mērķu īstenošanu. Tāpēc ierosinām ilgtspējīgā veidā palielināt finansējumu Lisabonas stratēģijas īstenošanai.

1.3. Jāapzinās arī, ka nav iespējams izstrādāt visiem gadījumiem piemērotu stratēģiju, un dažās politikas jomās dalībvalstīm, lai nodrošinātu politikas efektivitāti, Eiropas mērķi ir jāīsteno, veicot virkni citu, apstākļiem attiecīgajā valstī atbilstošu pasākumu. Vienlaikus uzmanība tomēr jāvelta tam, kā Eiropas līmenī un attiecīgajā dalībvalstī īstenotie pasākumi papildina viens otru. Protams, ka arī Eiropas līmenī paredzētajiem pasākumiem ir jābūt savstarpēji papildinošiem. Arī horizontālajās politikas jomās, proti, risinot jautājumus, kas ir dažādu ģenerāldirektorātu kompetencē, stratēģija ir jāīsteno saskaņoti. Abos minētajos gadījumos savstarpējo papildināmību nodrošina tieša sadarbība un kopīgi izstrādāto un īstenoto politikas stratēģiju un pasākumu koordinācija.

1.4. Mūsdienās bieži izskan solījumi sadarboties un koordinēt darbību, bet to īstenošanai netiek veltītas pietiekamas pūles. Šajā ziņā nepieciešamas pārmaiņas, lai cik vien iespējams palielinātu koordinētas rīcības pozitīvo ietekmi (2). Arī dalībvalstu līmenī, padziļinot sadarbību pasākumu izstrādē un īstenošanā, iespējams paaugstināt efektivitāti. Lai sekmētu minēto procesu, daļa no papildu līdzekļiem būtu jārezervē tieši Eiropas līmeņa un dalībvalstu sadarbības programmu izstrādei. Minētos līdzekļus varētu saņemt, ja paredzēts īstenot pasākumus, kas precīzi saskaņoti un ļaus sasniegt kopīgus mērķus.

1.5. Tikai dažas dalībvalstis ir radījušas attiecīgos priekšnosacījumus, lai izvirzītos vadošajās pozīcijās, un tas ir sarežģītākais problēmjautājums, kas jārisina Eiropā. Daudzās dalībvalstīs pāreja no atpalicības likvidēšanas posma uz ražošanu visaugstākajā tehnoloģiskajā līmenī vēl nav beigusies. Pārejot uz ekonomiku, kas balstīta uz zinātnes atziņām, palielinās pieprasījums pēc kvalificētāka darbaspēka. Izglītības un apmācības jomā pārstrukturēšana jāveic, pamatojoties uz prognozēm par darbinieku kvalifikācijas līmeni, kas būs nepieciešams vidējā termiņā un ilgtermiņā.

1.6. Lai atrisinātu radušās problēmas un uzlabotu ekonomikas sniegumu, pētniecības un izstrādes jomā ir jārada struktūras, kas spēj nodrošināt izcilus sasniegumus. Pastāvīgi arī jāvelta pūles, lai ne tikai palielinātu pētniecības efektivitāti, bet arī pilnveidotu mācību procesu un daudzās jomās sasniegtu pasaulē vadošo valstu līmeni. Eiropas līmenī pēc Lisabonas stratēģijas atjaunināšanas jau ir radīti daži priekšnoteikumi, lai minēto mērķi sasniegtu. Eiropas Pētniecības padome un Eiropas Tehnoloģiju institūts paātrinās minēto pārmaiņu procesu. Nākotnē ir vēl vairāk jāpalielina ieguldījumi minētajās struktūrās, lai rosinātu dalībvalstis īstenot stratēģijas, kas papildina viena otru. Turpmāk jāveicina arī ciešā sadarbība starp uzņēmumiem un zinātnieku, universitāšu un pētnieku apvienībām un jāpalīdz veidot atbalsta infrastruktūru, piemēram, zinātnes, inovāciju, tehnoloģiju un rūpniecības parkus.

1.7. Līdztekus ieguldījumiem cilvēkresursos un zinātnes sistēmās dalībvalstīm, veicinot pētniecību, daudz lielāks atbalsts jāsniedz riskantiem inovācijas projektiem, jāuzlabo īpašumtiesību aizsardzība (piemēram, Eiropas patents un pirātisma apkarošanas pasākumi), preču un darba tirgū jāievieš inovāciju veicinoši noteikumi, jāparedz riska pakāpei atbilstošas finansēšanas iespējas un pasākumi, kas veicina pieprasījumu pēc jauninājumiem (piemēram, iekšējā tirgū, publiskā iepirkuma jomā, vadošajos tirgos), jāpalielina mobilitāte visos līmeņos un jāīsteno atbilstoša konkurences un makroekonomikas politika. Ja minētie politikas pasākumi tiks veiksmīgi īstenoti, pūliņi inovācijas jomā un līdz ar to arī ieguldījumi pētniecībā un izstrādē būtiski palielināsies.

1.8. Visbeidzot jānorāda, ka ir jāizveido sistēma, kas elastīgi un ātri reaģē uz problēmām, kuras rodas. Šādas ierosmes pamatā ir pārliecība, ka pašreizējā bezdarbība nākotnē radīs daudz lielākas izmaksas nekā pasākumi, kas būtu jāīsteno šobrīd. Tas lielā mērā attiecas uz pasākumiem vides politikas jomā, bet ne tikai uz tiem vien. Eiropa līdz šim aktīvi īstenojusi tieši minētos pasākumus, un tās aktivitāte ir jāpalielina, konsekventi turpinot sākto stratēģijas īstenošanu. Vides aizsardzības pasākumi, saskaņojot vides aizsardzības noteikumus, nosakot standartus, veicinot inovāciju vides tehnoloģiju jomā un atbalstot jauninājumus sociālajā jomā, var labvēlīgi ietekmēt rūpniecības politikas īstenošanu (aizsācēja priekšrocības) un sniegt labumu sociālajā un vides jomā.

1.9. Tomēr šādas uz nākotni vērstas stratēģijas veiksmīga īstenošana nebūs iespējama arī bez iedzīvotāju atbalsta. Ja nav saprotams, kāpēc pārmaiņas nepieciešamas un kādu labumu tās sniegs, un nav nodrošināta minēto labumu taisnīga sadale, sabiedrība un indivīdi nevēlēsies veltīt lielas pūles, lai pielāgotos. Stratēģijas izstrādes un sabiedrības informēšanas procesā ļoti svarīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Lai stratēģija un pasākumi gūtu atbalstu, sabiedrībai jāpaver iespēja ietekmēt to izstrādi. Nodrošinot plašu līdzdalību un diskusijas jau sagatavošanas posmā, iespējamība, ka tiks īstenots kopīgs projekts, ir lielāka. Kaut arī diskusijas par Lisabonas stratēģijas turpmāko īstenošanu ir jau gandrīz beigušās, būtu jāmēģina tajās iesaistīt pēc iespējas vairāk ieinteresētās sabiedrības pārstāvju.

2.1. Eiropas ekonomiskie rādītāji pēdējo 50 gadu laikā ir nepārtraukti uzlabojušies, un 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē vērojamā atpalicība ir pārvarēta (3). Darba ražīgums 1 stundā Eiropā pašlaik ir jau gandrīz tikpat augsts kā ASV, taču kopprodukts uz vienu iedzīvotāju jau ilgstoši nepārsniedz aptuveni 70 % no ASV līmeņa (skatīt Gordon, 2007. gads). Atpalicības pārvarēšanas process 1995. gadā negaidīti apstājās, un turpmākajos gados ASV bija vērojama straujāka izaugsme nekā Eiropā. Kā būtisks faktors, kas ietekmējis ASV straujo ekonomisko izaugsmi, tiek minēta ātrāka jauno tehnoloģiju – šajā gadījumā informācijas un saziņas tehnoloģiju – ieviešana. ASV izstrādāja un ieviesa minētās tehnoloģijas ātrāk nekā lielākā daļa Eiropas valstu.

2.2. Atšķirības tehnoloģiju izstrādes un ieviešanas ātrumā tomēr nav vērojamas vienīgi informācijas un saziņas tehnoloģiju jomā, bet to cēloņi ir meklējami izveidotajā ekonomikas politikas sistēmā. ASV izvirzījusies vadošajās pozīcijās daudzu jaunu tehnoloģiju izstrādes jomā, un minēto panākumu pamatā ir universitāšu un pētniecības iestāžu sistēma, kas ir cieši orientēta uz tirgu, augsti kvalificēti darbinieki no visiem pasaules reģioniem, gatavība riskēt, jaundibināto uzņēmumu strauja izaugsme un viendabīgs iekšējais tirgus.

2.3. Eiropas valstis savukārt izveidojušas struktūras un īsteno ekonomikas politikas pasākumus, kas palīdz pārvarēt atpalicību un ļauj ātri ieviest tehnoloģijas. Par šādu pieeju vēl joprojām skaidri liecina ne tikai lielais ieguldījumu apjoms, bet arī izglītības sistēmas, kas lielāku vērību velta profesionālai apmācībai, inovāciju finansēšanas struktūras, kurām raksturīga nevēlēšanās riskēt, mazāki ieguldījumi augstākajā izglītībā un nepietiekamā apņēmība turpināt produktu un tehnoloģiju izstrādi.

2.4. Eiropas lēnā izaugsme pēdējos gados (piemēram, skatīt Breuss, 2008. gads) liecina, ka daudzās jomās, īstenojot atpalicības pārvarēšanas stratēģiju, izaugsmes iespējas ir gandrīz izsmeltas. Lai pēc atpalicības pārvarēšanas izvirzītos priekšgalā, nepieciešama plaša pārorientēšanās, kas Eiropā tikai nesen un – daudzviet negribīgi – sākta. Arvien vairāk tuvojoties visaugstā–kajam tehnoloģiskajam līmenim, visplašākās izaugsmes iespējas pavērs patstāvīgi izstrādāti un radikāli jauninājumi (unikāli jaunievedumi tirgū). Lai minēto virzību veicinātu, jāveic pārmaiņas jomās (piemēram, izglītība un apmācība, preču un darba tirgus regulējums, makroekonomiskā vadība), par kurām līdz šim valdījis uzskats, ka tās nodrošina panākumus atpalicības pārvarēšanas procesā. Pārmaiņu nepieciešamība Eiropā izskaidrojama arī tādām pašlaik aktuālām problēmām kā klimata pārmaiņas, globalizācija, demogrāfiskā attīstība, izejvielu un energoresursu nepietiekamība. Tāpēc ir jāizveido struktūras, kas spēj ātri reaģēt uz jaunām problēmām un rast sociāli pieņemamus, vides interesēm atbilstošus un konkurētspējīgus risinājumus.

2.5. Visbeidzot jānorāda, ka ir jāizveido sistēma, kas elastīgi un ātri reaģē uz problēmām, kuras radušās. Šādas ierosmes pamatā ir pārliecība, ka pašreizējā bezdarbība nākotnē radīs daudz lielākas izmaksas nekā pasākumi, kas būtu jāīsteno šobrīd. Tas lielā mērā attiecas uz pasākumiem vides politikas jomā, bet ne tikai uz tiem vien. Eiropa līdz šim aktīvi īstenojusi tieši minētos pasākumus, un tās aktivitāte ir jāpalielina, konsekventi turpinot sākto stratēģijas īstenošanu. Vides aizsardzības pasākumi, saskaņojot vides aizsardzības noteikumus, nosakot standartus, veicinot inovāciju vides tehnoloģiju jomā un atbalstot jauninājumus sociālajā jomā, var labvēlīgi ietekmēt rūpniecības politikas īstenošanu (aizsācēja priekšrocības) un sniegt labumu sociālajā un vides jomā.

2.6. Turpmākie apsvērumi veltīti tām Lisabonas stratēģijas daļām, kas saistītas ar inovāciju. Atzinumā aplūkotas iespējas, kā Eiropas neviendabīgajā vidē palielināt politikas veidošanas efektivitāti.

3. Eiropas centieni paātrināt lēno ekonomisko izaugsmi 90 gados: Lisabonas stratēģija.

3.1. Eiropa, cenšoties pārvarēt atpalicību no ASV darba ražīguma un ekonomiskās izaugsmes jomā, sāka īstenot Lisabonas stratēģiju, ko 2005. gadā atjaunināja, paredzot palielināt finansējumu pētniecībai un izstrādei līdz 3 % no IKP un panākt, ka darba spējīgo iedzīvotāju nodarbinātības līmenis sasniedz 70 %.

3.2. Vēlmi palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē pamato daudzi ekonomiski pētījumi, kas skaidri liecina, ka ieguldījumi pētniecībā un izstrādē pozitīvi ietekmē ekonomikas attīstību. Izvirzot mērķus, pārāk maz uzmanības veltīts tam, ka nozaru struktūra būtiski ietekmē pētniecībā un izstrādē ieguldīto līdzekļu apjomu, ko var novērt vienīgi tad, ja ņem vērā attiecīgās nozares struktūru. Jaunākie pētījumi (Leo, Reinstaller, Unterlass, 2007. gads, Pottelsberghe, 2008. gads) liecina, ka vairumā “veco” dalībvalstu ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir gandrīz sasnieguši līmeni, kas atbilst nozaru struktūrai minētajās valstīs, savukārt lielākajā daļā “jauno” dalībvalstu šis līmenis nav sasniegts (proti, tas ir zemāks nekā 45 %, skatīt 1. attēlu). Zviedrija un Somija (un arī ASV) pētniecībā un izstrādē iegulda daudz vairāk līdzekļu nekā varētu prognozēt, ņemot vērā nozaru struktūru minētajās valstīs. No vienas puses, tas izskaidrojams ar to, ka minētās valstis dažās nozarēs sasniegušas visaugstāko tehnoloģisko līmeni, salīdzinājumā ar konkurentiem vairāk uzmanības velta pasākumiem inovāciju jomā un ražo (tas attiecas uz ASV) lielam iekšējam tirgum. No otras puses, lielāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē var būt saistīti arī ar aktīvu pētniecības darbu, kas noris augstākās izglītības iestādēs (skatīt Pottelsberghe, 2008. gads).

1. attēls. Ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, ņemot vērā dalībvalstu ekonomikas nozaru struktūru.

3.3. Ja Eiropas uzņēmumu ieguldījumi pētniecībā un izstrādē (vismaz vecajās dalībvalstīs) kopumā atbilst nozaru struktūrai, nav lietderīgi tos būtiski palielināt, jo tie arī ietekmē izmaksas un to ienesīgums samazinās. Lielāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir lietderīgi, ja sasniegts visaugstākais tehnoloģiskais līmenis vai notiek strukturālas pārmaiņas (4), attīstoties nozarēm, kurās noris aktīva pētniecība (5). Abi minētie pārmaiņu procesi ir nenovēršami, ja gribam, lai Eiropa būtu konkurētspējīga un “Eiropas modelis” pastāvētu arī turpmāk.

3.4. Lai minētais process sāktos, ne tikai jāpalielina ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, bet vairāk jāatbalsta arī riskantas stratēģijas inovācijas jomā, jāiegulda pētniecības infrastruktūrā un jāuzlabo izglītības un apmācības sistēma. Jāveic ar tādas pārmaiņas kā jauninājumiem labvēlīgu tirgus apstākļu radīšana un mobilitātes veicināšana visos līmeņos (skatīt Aho et al., 2006. gads). Jāveic arī papildu pasākumi tādās jomās kā, piemēram, darba tirgus regulējums, finansēšanas sistēma, kā arī konkurences un makroekonomikas politika. Ja minētie politiskie pasākumi tiks veiksmīgi īstenoti, būtiski palielināsies pūliņi inovācijas jomā un vienlaikus arī ieguldījumi pētniecībā un izstrādē.

3.5. Uzsvaru maiņa ekonomikas politikā no pētniecības un izstrādes uz inovāciju nozīmē, ka mazinās arī netiešās priekšrocības, kas tika piešķirtas “augsto tehnoloģiju rūpniecībai”, mēģinot palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē. Tādējādi nozīmīgākas kļūst nozares, kas no tehnoloģiju izmantošanas viedokļa pieskaitāmas augsto tehnoloģiju nozarēm, bet kuras neveic lielus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, jo to pūliņi inovācijas jomā balstās uz tehnoloģiju lietpratīgu izmantošanu un darbinieku radošumu. Piemēram, daudzi no tehnoloģiju viedokļa izcili jauninājumi radošajā industrijā, tērauda rūpniecībā vai tekstilrūpniecībā un apģērbu ražošanā ieviesti, neieguldot līdzekļus vai ieguldot maz līdzekļu pētniecībā un izstrādē. Jānorāda arī, ka gandrīz visās nozarēs maziem un vidējiem uzņēmumiem (tā dēvētajām “gazelēm” (“gazelles”)) paveras straujas izaugsmes iespējas (skatīt Hölzl, Friesenbichler, 2008. gads), un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc īpaši jāveicina inovācijas process. Īpašā uzmanība, kas veltīta augsto tehnoloģiju nozarēm, izskaidrojama ar tajās vērojamo straujo pieprasījuma pieaugumu (tāpēc tās nezaudēs savu īpašo nozīmi arī turpmāk). Ja pētniecības un izstrādes procesā izdodas radīt efektīvus jauninājumus, lielā pieprasījuma dēļ ieguvumi – gan no ekonomiskās izaugsmes, gan no nodarbinātības pieauguma viedokļa – var būt ļoti lieli (Falk, Unterlass, 2006. gads).

3.6. Lai atrisinātu jaunās un jau iepriekš radušās problēmas, jāgūst izcili panākumi gan pētniecībā, gan tās rezultātu ieviešanā. Globālu pārbaudījumu laikā Eiropas konkurētspēju iespējams saglabāt tikai ar izciliem sasniegumiem fundamentālajās un pielietojamās zinātnēs. Cilvēku kapitāls ir joma, kas jau tagad būtiski un turpmāk vēl vairāk kavēs minētās stratēģijas īstenošanu. Lai īstenotu strukturālas pārmaiņas un sasniegtu visaugstāko tehnoloģisko līmeni, vajadzīgs vairāk kvalificētu darbinieku ar vidējo un augstāko izglītību. Līdz šim vērojamos trūkumus iespējams novērst tikai ilgākā termiņā, un daudzviet to novēršanai vēl netiek veltītas vajadzīgās pūles. Vienlaikus izglītības struktūrām uzmanība jāvelta ne tikai tam, lai mācekļu vietu piedāvājums atbilstu pieprasījumam (6), bet arī darbaspēka nepārtrauktai tālākizglītībai (mūžizglītība), lai darbinieku darba ražīgums un nodarbinātības iespējas nemazinātos visos viņu profesionālās dzīves posmos.

3.7. Pēc Lisabonas stratēģijas atjaunināšanas Eiropas līmenī īstenoti nozīmīgi pasākumi, lai paātrinātu strukturālās pārmaiņas un tādu ekonomisko struktūru veidošanos, kuras aktīvi nodarbojas ar pētniecību un nodrošina izcilus sasniegumus. Šajā sakarā jānorāda uz pasākumiem, lai uzlabotu riska kapitāla pieejamību un palielinātu pētnieku mobilitāti, Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta un Eiropas Pētniecības padomes izveidošanu un “vadošā tirgus” iniciatīvu. Jāpiemin arī pamatprogrammām paredzēto līdzekļu palielināšana un vadošo projektu paplašināšana Eiropas līmenī.

4.1. Kaut arī Eiropas izvirzītie mērķi kopumā ir skaidri un visi tos atbalsta, jājautā, vai Eiropā tās neviendabības dēļ vispār iespējams īstenot “vienotu politiku”? Dalībvalstu atšķirīgais sniegums, nevienādie panākumi tehnoloģiju izmantošanas jomā (piemēram, GSM standarts un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana) un lielās atšķirības nozaru līmenī – gan starp nozarēm, gan vienas nozares ietvaros – arī liecina par Eiropas daudzveidību (skatīt Falk, 2007. gads, Leo, Reinstaller, Unterlass, 2007. gads, skatīt 3. pielikumu).

4.2. Minētā daudzveidība apgrūtina ekonomikas politikas īstenošanu, jo ekonomikas politikas pasākumu rezultāti ir atkarīgi no ekonomikas attīstības līmeņa. Veiksmīgas valstis ekonomikas politikas stratēģiju tieši vai netieši pielāgo ekonomikas attīstības līmenim, mēģinot sekmēt atpalicības pārvarēšanu vai ražošanu visaugstākajā tehnoloģiskajā līmenī. Virkne zinātnisku pētījumu liecina, ka ekonomikas politikas pielāgošana ekonomikas attīstības līmenim ir lietderīga. Secināts, ka vieniem un tiem pašiem politikas pasākumiem atkarībā no valsts attīstības līmeņa var būt dažādi rezultāti. Piemēram, attiecīgajam pasākumam, ko īsteno valstī, kur ražošana ir augstā tehnoloģiskā līmenī, var būt labi rezultāti, savukārt valstī, kas mēģina pārvarēt atpalicību, tam var būt sliktāki rezultāti vai pat negatīva ietekme uz ekonomikas attīstību.

4.3. Izglītības sistēmas ir labs piemērs, kas liecina, ka minētais apgalvojums ir patiess (7). Lai cik vien iespējams palielinātu izglītības sistēmā veikto ieguldījumu izdevīgumu, uzmanība jāvelta arī to dažādajai ietekmei atkarībā no valsts attīstības līmeņa, piemēram, augstākās izglītības nozīme palielinās, valstij tuvojoties visaugstākajam tehnoloģiskajam līmenim. Savukārt izglītības sistēmas, kurās lielāka uzmanība tiek veltīta profesijas apguvei, vairāk piemērotas atpalicības pārvarēšanai. Aghion et al. (2005. gads) uzskata, ka, palielinot augstākās izglītības finansējumu uz vienu cilvēku par 1 000 $, valstīs ar augstu tehnoloģisko līmeni ikgada izaugsme palielināsies par 0,27 procentu punktiem, bet valstīs, kas vēl nav sasniegušas visaugstāko tehnoloģisko līmeni, izaugsme palielināsies tikai par aptuveni 0,1 procentu punktiem. Valstīs ar augstu tehnoloģisko līmeni augstāko izglītību ieguvušo nodarbināšana ir ekonomiski izdevīgāka, jo tās cenšas izstrādāt radikālākus jauninājumus, kas iespējams vienīgi zinātniskās pētniecības ceļā.

4.4. Jo augstāka izglītība, jo lielāka elastība tehnoloģiju izvēlē. Tieši 60 % no atšķirībām Eiropas valstu un ASV izaugsmes rādītājos ir izskaidrojami ar to, ka Eiropas izglītības sistēmas ir orientētas uz profesionālo izglītību un vidējo izglītību (Krueger, Kumar, 2004. gads). Zināšanu sabiedrībā vajadzīgas vispārējas pamatprasmes un augstāks izglītības līmenis, kas sekmē jaunu tehnoloģiju ieviešanu un jaunu nozaru, kurās darbojas jauni uzņēmumi, veidošanos. Tāpēc, tuvojoties visaugstākajam tehnoloģiskajam līmenim, attīstību sāk kavēt Eiropai raksturīgā koncentrēšanās (atpalicības pārvarēšanas posmā tā bija pareizais risinājums) uz vidējo izglītību.

4.5. Eiropas Savienības ekonomikas politikas izstrādi un īstenošanu, protams, kavē tās sastāvā ietilpstošo valstu neviendabība. Tā kā neviendabība ir liela, īstenošanas pilnvaras parasti tiek nodotas dalībvalstīm, lai tās rastu vietējiem apstākļiem piemērotus risinājumus (8). Būtiski tomēr ir, lai kopīgās politikas pamatnostādnes dažādu līmeņu starpā tiktu saskaņotas un to īstenošana tiktu koordinēta, tādējādi panākot pēc iespējas lielāku izvēlētās stratēģijas efektivitāti. Tas jādara arī Eiropas Savienībā valdošās savstarpējās atkarības dēļ. No dalībvalstu sasniegumiem labumu gūst arī citi, un labumu gūšana uz citu rēķina nav atbalstāma.

4.6. Jāapzinās, ka nav iespējams izstrādāt visiem gadījumiem piemērotu stratēģiju un vienīgi attiecīgās valsts apstākļiem piemērotu pasākumu kopums var nodrošināt panākumus. Svarīga ir arī atziņa, ka, sasniedzot visaugstāko tehnoloģisko līmeni, ekonomiskās politikas struktūras un stratēģijas ir jāmaina, jo esošie, vairāku desmitu gadu laikā veidotie instrumenti neveicina izaugsmi vai veicina to tikai nedaudz un (vismaz daļa no tiem) ir kļuvuši neefektīvi. Tas pats – tikai no cita skata punkta – sakāms arī par valstīm, kas cenšas pārvarēt atpalicību. Tās būs izvēlējušās neefektīvu risinājumu, ja mēģinās īstenot tādas pašas stratēģijas kā valstis ar augstu tehnoloģisko līmeni. Ikvienai Eiropas stratēģijai ir jāsniedz atbilde, kā

4.7. Gandrīz visas struktūras un mehānismi šādas politikas īstenošanai Eiropā ir jau izveidoti, atliek “vienīgi” tos izmantot, piešķirot tiem atbilstošu formu un saturu. Pamatvilcienos ir arī skaidrs, kādai jābūt minētajai formai un saturam, un par to jau ir notikušas plašas diskusijas. Trūkst vienīgi politiskas gribas, lai veiktu pozitīvas pārmaiņas ekonomikā un Eiropas sabiedrībā.

Acemoglu, D. Aghion, P., Zilibotti, F, Appropriate Institutions for Economic Growth, 2006.

Aghion, P., Bloom, N., Blundell, R., Griffith, R., Howitt, P., Competition and Innovation: An Inverted-U Relationship, Quarterly Journal of Economics, Vol. 120, No. 2, pp. 701-728, 2005.

Aghion, P., Blundell, R., Griffith, R., Howitt, P., Prantl, S., The Effects of Entry on Incumbent Innovation and Productivity, NBER Working Paper 12027, 2006.

Aghion, P., Boustan, L., Hoxby, C., Vandenbussche, J., Exploiting States’ Mistakes to Identify the Causal Impact of Higher Education on Growth, Working Paper, Harvard University, 2005.

Aghion, P., Fally, T., Scarpetta, S., Credit Constraints as a Barrier to the Entry and Post-Entry Growth of Firms: Lessons from Firm-Level Cross Country Panel Data, 2006.

Aghion, P., Marinescu, I., Cyclical Budgetary policy and Economic Growth: What Do We Learn from OECD Panel Data? 2006.

Aho, E., (Chairman), Cornu, J., Georghiou, L., Subirá, A., Ein innovatives Europa schaffen, Bericht der unabhängigen Sachverständigengruppe für FuE und Innovation, eingesetzt im Anschluss an das Gipfeltreffen in Hampton Court, 2006.

Breuss, F., Die Zukunft Europas, in: BMWA, Das österreichische Außenhandelsleitbild – Globalisierung gestalten – Erfolg durch Offenheit und Innovation, Wien, 2008.

De la Fuente, A., Das Humankapital in der Wissensbasierten globalen Wirtschaft, Teil II: Bewertung auf der Länderebene, Abschlussbericht für die EU-Kommission Beschäftigung und Soziales, 2003.

Falk, M. Sectoral Innovation Performance, Evidenc from CIS 3 micro-aggregated data, Europe Innova, 2007, http://www.europe-innova.org

Falk, M., Unterlass, F., Determinanten des Wirtschaftswachstums im OECD-Raum, Teilstudie 1, WIFO-Weißbuch, 2006.

Falk, R. Hölzl, W., Leo, H., On the Roles and Rationales of European STI Policies, WIFO Working Paper, 299/2007.

Falk, R., Leo, H., “What Can Be Achieved By Special R&D Funds When There is No Special Leaning Towards R&D Intensive Industries?”, WIFO Working Papers, 2006, (273).

Gerschenkron, A., “Economic Backwardness in Historical Perspective”, Harvard University Press, 1962.

Giddens, A., Liddle, R., Diamond, P. (eds.), Global Europe, Social Europe, Polity Press, Cambridge, United Kingdom, 2006.

Gordon, R. J., Issues in the Comparison of Welfare Between Europe and the United States, Paper presented to Bureau of European Policy Advisers, “Change, Innovation and Distribution”, Brussels, 04 December 2007.

Griffith, R., Redding, S., Van Reenen, J., Mapping the Two Faces of R&D: Productivity Growth in a Panel of OECD Industries, The Review of Economics and Statistics, 86 (4): 883 – 895, 2004.

Hollanders, H., Innovation Modes: Evidence at the Sector Level, Europe-Innova, Innovation Watch, 2007, http://www.europe-innova.org

Hölzl, W., Friesenbichler, K. Final Sector Report Gazelles, Sectoral Innovation Watch, Europe Innova, 2008, http://www.europe-innova.org

Kommission der Europäischen Gemeinschaften (KEG), Umsetzung des Lissabon-Programms der Gemeinschaft: Ein politischer Rahmen zur Stärkung des Verarbeitenden Gewerbes in der EU – Auf dem Weg zu einem stärker integrierten Konzept für die Industriepolitik, KOM(2005) 474 endgültig, Brüssel, 5.10.2005.

Krueger, D., Kumar, K., US-Europe Differences in Technology-Driven Growth: Quantifying the Role of Education, Journal of Monetary Economics, 2004.

Leo, H., Reinstaller, A., Unterlass, F., Motivating sectoral analysis of innovation. Performance, Europe Innova, 2007, http://www.europe-innova.org

Nicoletti, G., Scarpetta, S., Regulation, Productivity and Growth: OECD Evidence, Economic Policy, 18:36 9, 2003.

Peneder, M., Entrepreneurship and technological innovation, An integrated taxonomy of firms and sectors, Europe Innova, Wifo, 2007, http://www.europe-innova.org

Sapir, A. et al., “An Agenda for a Growing Europe”, Oxford University Press, 2004.

Vandenbussche, J., Aghion, P., Meghir, C., Growth, Distance to Frontier and Composition of Human Capital, Journal of Economic Growth, Vol. 11, No. 2, pp 97-127, 2006.

Briselē, 2008. gada 22. oktobrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

priekšsēdētājs

Mario SEPI

(1) Lisabonas stratēģija neapšaubāmi ir daudz plašāka nekā šajā atzinumā izklāstītie jautājumi. Sīkāku informāciju skat. http://ec.europa.eu/growthandjobs/index_en.htm

(2) Politikas koordinācija sniedz labumu sabiedrībai (piemēram, informācija un zināšanas, vides un klimata aizsardzība) un veicina pozitīvu ārējo efektu rašanos. Arvien ciešākai Eiropas ekonomikas integrācijai ir ārēja ietekme, un tikai politikas koordinācija ļauj palielināt pozitīvo ārējo ietekmi un samazināt ārējās izmaksas.

(3) Kopumā ES ir sekmīgi saglabājusi vadošās pozīcijas gan globālajā preču, gan pakalpojumu sektorā. Eiropas uzņēmumi ir vadošie tirgus dalībnieki daudzās rūpniecības nozarēs ar vidēju tehnoloģiju izmantošanas līmeni, kā arī kapitālietilpīgu preču ražošanā. Bažas izraisa augošais tirdzniecības bilances deficīts ar Āziju un, salīdzinot ar ASV, visai vājie ES sasniegumi IKT jomā (skatīt CCMI/043).

(4) Par strukturālām pārmaiņām liecina jaunu uzņēmumu dibināšana, esošo uzņēmumu darbības dažādošana vai jaunu uzņēmumu pārvietošana uz attiecīgo teritoriju.

(5) Šeit apzināti minētas nozares, “kurās noris aktīva pētniecība”, jo, iedalot nozares augsta, vidēja un zema tehnoloģiskā līmeņa nozarēs atkarībā no to ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, netiek ņemta vērā tehnoloģiju izmantošanu daudzās nozarēs. Ja ņem vērā arī citur izstrādātu tehnoloģiju izmantošanu produktos un ražošanas procesos, bieži arī nozares, kas saskaņā ar tradicionālo iedalījumu tiek uzskatītas par nozarēm ar zemu tehnoloģisko līmeni, būtu pieskaitāmas vidēja vai augsta tehnoloģiskā līmeņa nozarēm (skatīt Peneder, 2007. gads).

(6) Cedefop norāda: “Total employment in Europe is projected to grow by more than 13 million jobs between 2006 and 2015. This comprises increases of almost 12.5 million jobs at the highest qualification level (roughly ISCED levels 5 and 6) and almost 9.5 million jobs at medium level (ISCED level 3 and 4). On the other hand, there is a decline of over 8.5 million jobs for those with no or few formal qualifications (ISCED levels 0-2).” Avots: Cedefop, Future skill needs in EuropeMedium-term forecast, 2008. gads.

(7) Kopumā secināts, ka ieguldījumi cilvēku kapitālā ir ļoti izdevīgi. Par vienu gadu palielinot vidējo laiku, kas pavadīts, mācoties skolā, ilgtermiņā ekonomiskā izaugsme varētu pieaugt par 6 % (De la Fuengte, 2003. gads).

(8) Lai arī minētā “kompetenču sadale” laika gaitā būtu regulāri jāpārskata, atzinumā iztirzājot arī šo jautājumu, atzinuma apjoms būtu pārāk liels (skatīt Falk, Hölzl, Leo, 2007. gads).