3.2.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 27/59

1.1.

Francijas prezidentūra 2007. gada 25. oktobra vēstulē lūdza EESK izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Saistība starp klimata pārmaiņām un lauksaimniecību Eiropas līmenī”. Turklāt Komiteja tika aicināta pievērsties arī biodegvielas problemātikai.

1.2.

EESK izsaka nopietnas bažas par negatīvo ietekmi, ko klimata pārmaiņas varētu radīt Eiropas lauksaimniecībā un līdz ar to arī daudzu lauku apvidu ekonomiskajā sniegumā. Turklāt visvairāk varētu ciest Dienvideiropa, jo īpaši, ņemot vērā ilgākus paredzamos sausuma periodus, rodoties situācijai, kad pietrūks ūdens. Tie varētu izraisīt pat pilnīgu lauksaimniecības darbību sabrukumu. Taču arī citos Eiropas reģionos klimata pārmaiņu dēļ, piemēram, periodiski ievērojami mainoties nokrišņu daudzumam, lauksaimniekiem būtu jācīnās ar nopietnām problēmām. Turklāt ir iespējamas problēmas, pastiprinoties augu slimībām un kaitēkļu invāzijām.

1.3.

Tāpēc politikas veidotājiem jārīkojas ātri, un klimata aizsardzības politika ir jāintegrē visās citās politikas jomās.

1.4.

Lauksaimniecība nav tikai klimata pārmaiņu upuris, bet arī siltumnīcefekta gāzu emisiju veicinātāja; te runa nav par CO2 emisijām, bet gan par metānu un slāpekļa oksīdu, kas rodas zemes izmantošanas izmaiņu un pašu lauksaimnieciskās ražošanas dēļ. EESK aicina Komisiju rūpīgāk izvērtēt, kā dažādi lauksaimnieciskas izmantošanas veidi atšķiras pēc to ietekmes uz klimatu, lai pēc tam lemtu par politikas variantiem, piemēram, atbalsta politikas jomā. Šajā sakarā Komiteja atbalsta Komisijas paziņojumu nākotnē lielākā mērā integrēt klimata aizsardzību kopējā lauksaimniecības politikā.

1.5.

Lauksaimniecība var dot būtisku ieguldījumu klimata aizsardzībā, tostarp pievēršot uzmanību tam, lai ne tikai saglabātu zemē vēl esošos oglekļa krājumus, bet, mērķtiecīgi radot trūdvielas, tos pat palielinātu, samazinot enerģijas patēriņu un dabiskā un videi nekaitīgā ražošanā sagatavojot biomasu enerģijas iegūšanas nolūkiem.

1.6.

Pašreiz izstrādātā ES nākotnes stratēģija biodegvielu jomā, kas saskaņā ar Komisijas datiem būs lielā mērā orientēta uz lauksaimniecības izejvielu importu, EESK šķiet nepiemērots līdzeklis, lai ekonomiski efektīvā veidā vienlaicīgi īstenotu klimata aizsardzības mērķus un lauksaimniecībā izveidotu jaunas darbavietas, kā arī radītu papildu ienākumus. Tieši pretēji — šīs stratēģijas biodegvielu jomā vietā būtu jāizstrādā jauna labi pārdomāta stratēģija biomasas jomā, kas nav balstīta uz importu, bet gan daudz vairāk nekā līdz šim mēģina pārvērst lauksaimniecības blakusproduktus/atkritumus izmantojamā enerģijā un lauksaimniekiem piešķir aktīvu lomu jaunizveidojamos decentralizētos enerģijas ciklos.

2.1.

Lauksaimniecība ir ekonomikas nozare, kas ir visvairāk atkarīga no dabas apstākļiem (un līdz ar to arī no klimata apstākļiem) un kas tos izmanto, maina vai veido.

2.2.

Tās princips ir saules enerģijas sistemātiska izmantošana augu fotosintēzes rezultātā, lai uztura vai barības veidā iegūtu cilvēkiem izmantojamu enerģiju. Ar fotosintēzi piesaistītā enerģija jau sen tika izmantota arī kā siltuma avots (piemēram, biomasa koksnes veidā).

2.3.

Klimatiskie apstākļi, kas Eiropā līdz šim bija lauksaimniecībai labvēlīgi, ir izšķirošs faktors ļoti atšķirīgi strukturētajai un daudzveidīgajai lauksaimniecībai. Tas nozīmē arī to, ka klimatisko apstākļu izmaiņas ietekmētu lauksaimniecību un ar to saistītās ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās reģionu struktūras.

3.1.

Klimata pārmaiņas, jo īpaši paredzamais temperatūras pieaugums un vēl jo vairāk izmainītais nokrišņu daudzums, postoši ietekmēs lauksaimniecību noteiktos Eiropas reģionos. Īpaši Dienvideiropā ilgstošs lietus trūkums un sausums, kā ietekmē var veidoties tuksneši, lauksaimniecisko ražošanu, iespējams, padarīs neiespējamu. Turklāt lielas lauksaimniecības zemju platības var skart ugunsgrēki (1). Šo reģionu ekonomikai draud pamatīgi satricinājumi. Saskaņā ar zinātniskajiem pētījumiem klimata pārmaiņas ietekmēs kaitēkļus un slimības, kas ievērojami samazinās pārtikai vissvarīgāko kultūraugu ražīgumu. Slimību ierosinātāju dzīves cikla izmaiņas izraisīs:

3.2.

Šajā sakarā EESK norāda uz dažādām Komisijas publikācijām un iniciatīvām par šo tematu, tostarp uz paziņojumu “Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” (2) un tajā ietvertajām koncepcijām un plāniem, uz Zaļo grāmatu “Adaptācija klimata pārmaiņām,” kā arī uz to, ka Komisija ir uzsvērusi nepieciešamību izstrādāt lietderīgas zemes izmantošanas stratēģijas. Turklāt daudzās valstīs tiek īstenoti attiecīgi pasākumi.

3.3.

Šķiet, vairums iedzīvotāju un politikas veidotāju nevar pat iedomāties iespējamās sekas, ja, piemēram, Dienvideiropā būtu jāpārtrauc lielu zemes platību lauksaimnieciska izmantošana sakarā ar ūdensapgādes nepietiekamību un ekstremāliem temperatūras apstākļiem. Tas negatīvi ietekmēs nodarbinātību skartajos reģionos sakarā ar izmaiņām zemes lietošanā.

3.4.

No šāda viedokļa EESK aicina visus lēmumu pieņēmējus darīt visu iespējamo, lai ar visaptverošu un intensīvu klimata aizsardzības programmu pēc iespējas samazinātu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību. Turklāt ir svarīgi, lai tiktu veikti pasākumi lauksaimniecības pielāgošanai klimata pārmaiņām. Lauksaimniecības nozarei ātri un efektīvi jāpielāgojas nākotnē sagaidāmajām klimata pārmaiņām, jo lauksaimniecības turpmākās darbības iespēja ir atkarīga no šo pasākumu izdošanās.

3.4.1.

Saskaņā ar jaunākajiem ESAO un FAO ziņojumiem pētniecībai un jauninājumiem jābūt galvenajiem faktoriem cīņā pret klimata pārmaiņām. Pielāgošanas pasākumos jāparedz jaunu, klimata pārmaiņām labāk pielāgotu augu sugu un šķirņu veicināšana. Šajā ziņā īpaši svarīga nozīme ir progresam augu un dzīvnieku materiāla uzlabošanas jomā.

3.5.

EESK uzskata, ka jādiskutē ne tikai par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz lauksaimniecību, bet jāņem vērā arī lauksaimniecības loma klimata pārmaiņu izraisīšanā, kā arī jāveic pasākumi, lai samazinātu klimatam kaitējošo lauksaimniecības ietekmi. Turklāt jāņem vērā dažādos veidus, kā lauksaimniecības nozare var sniegt ieguldījumu cīņā pret klimata pārmaiņām.

3.6.

Komiteja atbalsta to, ka Komisija paziņojumā par “Lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”” (3) klimata politiku ir minējusi kā vienu no 4 KLP jaunajiem “uzdevumiem.”

3.7.

Saskaņā ar Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) datiem, ar lauksaimniecību saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas veido 10 līdz 12 % no kopējā apjoma. Lauksaimniecības loma globālajās siltumnīcefekta gāzu emisijās tiek vērtēta no 8,5 līdz 16,5 miljardiem CO2e (4) tonnu, kas veido 17 līdz 32 % no kopējā apjoma (5).

3.8.

Eiropā lauksaimniecības daļa siltumnīcefekta gāzu emisijās ir daudz mazāka nekā pasaules mērogā. Saskaņā ar Komisijas vērtējumu, balstoties uz IPCC aprēķinu metodiku, tā ir 9 %. No 1990. gada ES-27 lauksaimniecība varēja samazināt emisijas par 20 %, ES-15 — par 11 % (6). Tomēr IPCC aprēķinu metodikā nav iekļautas emisijas, ko rada zemes lietojuma izmaiņas, enerģijas patēriņš mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu ražošanai un traktortehnikas izmantojamā degviela. Tā, piemēram, Komisija lauksaimniecības daļu emisijās Vācijā novērtē 6 % apmērā, turpretī federālā valdība min 11 līdz 15 %, jo tās aprēķinā tiek iekļautas visas lauksaimniecības izraisītās emisijas.

3.9.

CO2 neto emisijās lauksaimniecības loma ir niecīga. Tā primārais iemesls ir tāds, ka augi vispirms uzņem CO2 un pārveido organiskā masā. Pēc biomasas izmantošanas sākotnēji piesaistītais ogleklis atkal tiek atbrīvots kā CO2. Tādējādi pastāv lielā mērā noslēgts oglekļa cikls.

3.10.

Saskaņā ar IPCC 4. novērtējuma ziņojumu (7) pārsvarā tās ir metāna un slāpekļa oksīda emisijas, kas saistībā ar klimatu lauksaimniecībā jāizvērtē vispirms. Uz lauksaimniecību attiecas apmēram 40 % no visām CH4 un N2O emisijām Eiropā, un klimata aspektā tās ir īpaši būtiskas. Siltumnīcefekta rašanās iespējamība no slāpekļa oksīda ir apm. 296 reizes un no metāna — 23 reizes lielāka nekā no CO2.

3.11.

Būtībā ir četri ar lauksaimniecību saistīti faktori, kas īpaši ietekmē klimatu:

3.12.

Globālā mērogā lielākā nozīme ir līdz šim lauksaimniecībā neizmantotu platību pārveidošanai par lauksaimniecības zemēm. Tā ir daudz būtiskāka par siltumnīcefekta gāzēm, kas rodas no ražošanas, kā arī par enerģijas izmantošanu lauksaimniecībā. Ikviena pārveidošana par aramzemi izraisa siltumnīcefekta gāzu atbrīvošanos, jo aramzemē — izņemot tuksnešus un pustuksnešus, kā arī apbūves platības — ir saistīta vidēji vismazākā oglekļa (9) daļa.

3.13.

Tāpēc pasaules mērogā ļoti nozīmīgas ir debates par tropisko lietusmežu izciršanu Amazones baseinā un Indonēzijā. EESK norāda, ka tur notiekošajai plašajai izciršanai ir zināmā mērā saistība ar Eiropu un Eiropas lauksaimniecību (10).

3.14.

Liela problēma ir tā, ka Eiropā aizvien ik dienas lielas platības sablīvējas un līdz ar to zūd lauksaimnieciskajai ražošanai un kā potenciālas oglekļa krātuves. EESK pauž nožēlu, ka vēl aizvien nav pieņemta iecerētā direktīva par augsnes aizsardzību, kas šajā gadījumā varētu dot būtisku ieguldījumu.

3.15.

Ir sešas lielas oglekļa krātuves (11), kas jāizvērtē saistībā ar klimatu. Lauksaimniecība vispirms attiecas uz virszemes biomasu un augsni. Tā kā lauksaimniecības princips ir katru gadu novākt saražoto biomasu, lauksaimniecība nerada nekādas nozīmīgas jaunas virszemes oglekļa krātuves biomasas veidā.

3.16.

Mežu, purvu un ganību pārveidošana par aramzemi izraisa zemē saistītā oglekļa atbrīvošanos. Līdz ar to uz Eiropas lauksaimniecību attiecas tas, ka visas platības, kurās vēl ir lieli oglekļa krājumi, ir jāsaglabā. Šim nolūkam ar piemērotiem atbalsta instrumentiem jārada stimuli, lai tiktu izmantotas atbilstīgas apsaimniekošanas metodes.

3.17.

Ņemot vērā pašreizējās zināšanas, tikai klimata aizsardzības nolūkos purviem un mežiem tieši jāparedz pārveidošanas aizliegums.

3.18.

Pēdējās desmitgadēs Eiropā ir īstenota plaša ganību pārveidošana par aramzemi, kas joprojām nav apturēta, kaut arī pastāv dažādi noteikumi (12), bet gan drīzāk pastiprinās, ņemot vērā pieaugošo agroenerģijas izmantošanu dažos reģionos.

3.19.

Ganību palielinātās pārveidošanas par aramzemi iemesls ir fakts, ka no aramzemes lauksaimnieki iegūst būtiski lielāku bruto segumu. Platību pārveidošana par ganībām ir darbietilpīgāka, un uz augstu ražīgumu orientētie liellopi ar parastu zāli vairs nedod “vēlamos” rezultātus. Tiem ir paredzēta “augsta ražīguma barība”, ko gan var saražot tikai ar daudz lielāku enerģijas patēriņu.

3.20.

EESK rūpīgi novēros, kā vides un lauksaimniecības politika pārvarēs šo apstākli, piemēram, likumdošanas priekšlikumos par lauksaimniecības politikas “veselības pārbaudi”. Komiteja aicina organizēt aktīvas debates par to, kā dabas aizsardzības interesēm atbilstoši un klimatu saudzējoši zemes izmantošanas veidi varētu kļūt ekonomiski pievilcīgi lauksaimniekiem.

3.20.1.

Gan sintētiskā, gan organiskā slāpekļa mēslojuma izmantošana ir klimatam ārkārtīgi kaitējošā slāpekļa oksīda galvenais avots. Vienmēr, kad tiek lietotas lielākas slāpekļa devas, pastāv risks, ka augi tās neuzņems pietiekami ātri vai pilnīgi un slāpekļa oksīds izdalīsies apkārtējā vidē. Līdz šim vides politikā uzmanība pamatā tika pievērsta virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu piesārņojumam, pašlaik ar klimatu saistīto jautājumu diskusiju centrā nonāk jauns arguments, lai kritiskāk izvērtētu barības vielu ciklus.

3.20.2.

Klimata pētnieks prof. Crutzen, veicot pētījumu par slāpekļa oksīda emisijām biodīzeļdegvielas, ko iegūst no rapša, ražošanas ķēdē (13), secināja, ka rapša metilestera ietekme uz klimatu tikai minerālmēslu radīto lielo slāpekļa oksīda emisiju dēļ noteiktos apstākļos var būt pat kaitīgāka nekā dīzeļdegvielas ražošana no naftas.

3.20.3.

Cits, apjoma ziņā mazāk nozīmīgs slāpekļa oksīda emisiju avots rodas, augsnē noārdoties organiskajai masai, jo īpaši zemkopībā.

3.20.4.

Metāns, ko rada lauksaimniecība, Eiropā vispirms rodas no atgremotājiem, jo īpaši liellopiem. EESK apzinās, ka metāna piesārņojumam, ko rada liellopi, ir pasaules mērogā pieaugoša nozīme (14) un ka, pieaugot dzīvnieku skaitam, šī problēma palielināsies visā pasaulē. Tomēr Eiropā pēdējos gados liellopu skaits ir samazinājies (15), un Eiropa šajā jomā ir neto importētāja.

3.21.

Kopumā gaļas patēriņam ir būtiska nozīme attiecībā uz klimatu. Ir vajadzīgas apmēram 10 augu kalorijas, lai saražotu vienu dzīvnieku izcelsmes kaloriju. Pieaugot gaļas patēriņam, jāsagatavo aizvien vairāk lopbarības, kam nepieciešams enerģijas patēriņš, un palielinās spiediens no lauksaimniecības platībām iegūt lielāku ražu. Eiropa ar savu salīdzinoši lielo gaļas patēriņu importē lielu daļu lopbarības, kuras sagatavošana (piemēram, sojas ieguve Amazones baseinā) bieži izraisa ārkārtējas problēmas. Tādēļ EESK izsakās arī par Eiropas stratēģijas olbaltumvielu jomā izstrādi un īstenošanu.

3.22.

Nozīme ir ne tikai saražotajam gaļas daudzumam, bet arī dzīvnieku audzēšanas veidam. Gaļu un pienu var iegūt, piemēram, ar energoekstensīvo ganību izmantošanu, kad veģetācijas periodā govis izmanto ganības, kuru nozīme klimata aizsardzībā līdz šim nebija pietiekami novērtēta. Taču gaļu un pienu var iegūt arī uzņēmumos, kas strādā ar lielu enerģijas patēriņu, atsakās no ganībām un dzīvniekus pamatā baro ar kukurūzas skābbarību vai citiem enerģētiski bagātiem lopbarības augiem.

3.23.

Lauksaimniecības priekšrocība, proti, pārveidot saules enerģiju tieši izmantojamā augu enerģijā, aizvien samazinās, ja ražošanas procesā tiek ieguldīts vairāk enerģijas no fosilajiem enerģijas avotiem vai cilvēki mazāk tieši izmanto augu produktus, bet gan “apstrādājot” pārveido tos dzīvnieku produktos.

3.24.

Kamēr, piemēram, bioloģiski saimniekojoši uzņēmumi atsakās izmantot rūpnieciski ražotus ūdenī šķīstošus minerālmēslus un augu aizsardzības līdzekļus, pasliktinās tos izmantojošās tradicionālās lauksaimniecības enerģijas un klimata bilance.

3.24.1.

Daži salīdzinošie pētījumi par izejvielu un enerģijas budžetu lauksaimniecībā, kā arī par oglekļa uzkrāšanu pierāda, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai nepieciešams vidēji mazāks enerģijas un slāpekļa patēriņš nekā tradicionālajai lauksaimniecībai. Pat pieņemot, ka tradicionālā lauksaimniecība vidēji gūst lielākus ienākumus, bioloģiskajai lauksaimniecībai ir mazāks siltumnīcas efekta potenciāls (16). Tāpēc, piemēram, Vācijas federālā valdība, atbalstot bioloģisko lauksaimniecību, saredz lielāku ieguldījumu klimata aizsardzībā (17).

3.24.2.

Savukārt citi pētījumi sniedz daļēji atšķirīgus rezultātus.

3.25.

Tādēļ EESK aicina Komisiju, ņemot vērā joprojām nepilnīgos un pretrunīgos datus, veikt precīzu analīzi par to, kā dažādi lauksaimnieciskas un nelauksaimnieciskas izmantošanas veidi atšķiras pēc to ietekmes uz klimatu, lai pēc tam lemtu par politikas variantiem, piemēram, atbalsta politikas jomā.

3.26.

Līdz ar to lauksaimniecība var dot daudzveidīgu ieguldījumu, lai emitētu mazāku siltumnīcefekta gāzu daudzumu, nekā tas ir šobrīd. Cita starpā šis ieguldījums var būt atteikšanās no mežu, purvu, mitru platību un ganību pārveidošanas aramzemē, kā arī slāpekļa oksīda un metāna emisiju samazināšana, saudzīgāk apstrādājot zemi un veidojot pēc iespējas ilgstošāku augsnes segu (secīgo kultūru audzēšana), izmantojot vairākposmu augu sekas (piem., lai mazinātu kaitēkļu problēmu) un piemērotas mēslojuma devas u. c.

3.27.

Enerģijas patēriņš ilgu laiku netika uzskatīts par problēmu, jo enerģija bija pieejama ļoti lēti. EESK uzskata, ka nākotnē lielāka uzmanība jāvelta īpaši energoefektīviem apsaimniekošanas veidiem, kā arī tie vairāk jāatbalsta. Bioloģiskā lauksaimniecība un tā sauktā mazieguldījumu lauksaimnieciskā ražošana (piem., ekstensīvā ganību izmantošana) var sniegt ieguldījumu šajā jomā.

3.28.

Daudzsološus rezultātus ir devuši mēģinājumi tā sauktajā “jaukto kultūru audzēšanā”. Turklāt vienā un tajā pašā laukā, piemēram, tiek audzētas labības šķirnes kopā ar pākšaugiem un eļļas augiem, un tādējādi daudz mazāk jāizmanto mēslojums un pesticīdi, vienlaicīgi palielinot bioloģisko daudzveidību un veicinot humusa veidošanos.

3.29.

Izšķiroša nozīme klimata aizsardzībā ir organisko atkritumu apsaimniekošanai. Jo īpaši aramzemēs turpmāk jāpievērš lielāka uzmanība tam, lai sasniegtu pēc iespējas stabilu un augstu humusa saturu — priekšnoteikums ir bieža augu sekas maiņa. EESK lūdz Komisiju kopā ar dalībvalstu pētniecības iestādēm izvērtēt veiktos pētījumus un, ja nepieciešams, organizēt jaunus pētījumus, lai šajā ziņā atrastu un atbalstītu vislabāko metodi.

3.30.

Turklāt jāpievērš uzmanība arī jautājumam, kāda nozīme jāpiešķir tradicionālajai kūtsmēslu lietošanai. Tāpat jānoskaidro, vai tā sauktā pilnīgā augu izmantošana, kas ir plānota biodegvielu 2. paaudzē, eventuāli nekaitē humusa veidošanas mērķiem.

4.1.

Francijas prezidentūra ir lūgusi EESK šajā atzinumā ietvert arī “Biodegvielu” tematu. Šī vēlme labprāt tiek ievērota, tomēr Komiteja norāda arī uz saviem atzinumiem (18) par šo tematu, kuros tā detalizēti ir pamatojusi savu ļoti kritisko attieksmi pret pašlaik izskatāmo stratēģiju biodegvielu jomā.

4.2.

Ņemot vērā lielo CO2 izmešu daudzumu, izmantojot ogles, naftu un dabasgāzi, ir pamatoti sākts domāt par to, lai intensīvāk tieši izmantotu augu enerģiju. EESK būtībā pozitīvi vairākkārt ir izteikusies par bioenerģiju izmantošanu, tomēr vēlreiz vēlas norādīt uz pamatprincipiem, ko tā uzskata par nepieciešamiem.

4.2.1.

EESK uzsver, ka tiesības uz pietiekamu uzturu ir skaidri jāatzīst kā plašāko cilvēktiesību svarīga sastāvdaļa. Salīdzinājumā ar enerģijas ražošanu priekšroka jādod galveno pārtikas produktu ražošanai.

4.2.2.

Turklāt ir būtiski, lai kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšanai netiktu izmantotas platības, kas pašlaik ir vai nu lielas oglekļa krātuves, vai kurām ir centrāla nozīme bioloģiskās daudzveidības ziņā. EESK atbalsta Komisijas atzinumu, ka uz kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību audzēšanu jāattiecas ilgtspējas kritērijiem. Uz jautājumu, vai direktīvas “Atjaunojamie enerģijas avoti” projektā ietvertie ilgtspējības kritēriji ir pietiekami, vai arī tie jāvērtē kā nepietiekami, EESK detalizēti izteiksies atzinumā par minēto direktīvas projektu. Vispār EESK uzskata, ka atbilstīgiem ilgtspējas kritērijiem būtībā jāattiecas uz visām degvielām, neņemot vērā izcelsmi, kā arī uz lopbarību.

4.2.3.

Jau tikai lauksaimniecības atkritumproduktu un, piemēram, biomasas, kas rodas, sakopjot ainavas, izmantošanai Eiropā ir liels enerģētiskais potenciāls, kas pašlaik tiek izmantots nosacīti, jo ekonomiski vairāk atmaksājas kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību speciāla (energointensīva) audzēšana. Šajā ziņā veicināšanas politika līdz šim bija nepareizi novērtēta.

4.2.4.

Izmantojot bioenerģiju, jāpievērš uzmanība maksimālai efektivitātei. Nav lietderīgi, piemēram, ražot biogāzi no kukurūzas, kas izaudzēta energointensīvā veidā, jo netiek izmantots siltums, kas rodas, iegūstot strāvu. Līdz ar to uzreiz zūd apmēram 2/3 no faktiski iegūtās enerģijas.

4.2.5.

Mūsdienās kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību nereti vispirms saražo ar lielu enerģijas patēriņu un pēc tam iegūtos augus vai eļļas pārstrādā turpmākā rūpnieciskā procesā, tāpat izmantojot daudz enerģijas. Tas rada daudzu biodegvielu zemas vai pat negatīvas neto enerģijas un klimata bilances ar graujošu ietekmi.

4.2.6.

Tāpēc Komisijas Kopīgais pētniecības centrs (KPC) savā pētījumā “Biodegvielas Eiropas kontekstā” (“Biofuels in the European Context”) apšauba, vai vispār tiks sasniegts Komisijas mērķis ar 10 % biodegvielu piejaukumu samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Citu pētījumu (19) secinājumi ir līdzīgi.

4.2.7.

KPC pētījumā arī tiek izteikts būtisks apsvērums, kas, pēc EESK domām, jāpieņem par politikas principu. Iegūtā biomasa būtu jāizmanto tur, kur tā dod vislielāko labumu. Atslēgvārds ir “efektivitāte” (20). Kādā veidā rūpnieciski jāizmaina molekulārās struktūras augiem ar lielu enerģijas patēriņu, ja tās ir piemērotas arī tiešai enerģētiskai izmantošanai? KPC izklāsta, ka stacionāras termoelektrocentrāles vai elektrostacijas ES patērē tikpat daudz naftas kā transportlīdzekļi ar dīzeļdzinēju. Ja tajās izmantotu kultūraugus ar augstu enerģētisko vērtību, ar 1 MJ biomasas varētu aizvietot apmēram 0,95 MJ fosilās naftas; taču, izmantojot tos satiksmes sektorā, 1 MJ biomasas aizvieto tikai 0,35 līdz 0,45 MJ jēlnaftas.

4.2.8.

Tomēr transporta nozares radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju apjomu var samazināt, izmantojot transportlīdzekļus ar elektromotoru, ko darbina ar elektroenerģiju, kuru saražo, sadedzinot biomasu.

4.3.

Atzinumā “Dažādu enerģijas veidu izmantošana transporta nozarē” (21) EESK norāda, ka iekšdedzes dzinējs transporta nozarē tiks aizvietots ar elektropiedziņu. Komiteja uzskata, ka nav jēgas izmantot augu enerģiju tikpat neefektīvi, kā tas ir biodegvielas jomā.

4.4.

Empa  (22) salīdzinošajā pētījumā tika aprēķināts: lai automašīna VW Golf varētu nobraukt 10 000 km, biodīzeļdegvielas saražošanai nepieciešamais rapsis būtu jāaudzē 2062 kvadrātmetru aramzemes platībā. Turpretī saules baterijas10 000 km nobraukšanai vajadzīgo enerģiju iegūtu 37 m2 platībā, kas ir tikai aptuveni sestā daļa no nepieciešamās rapša lauka platības.

4.5.

Jāizvērtē arī augu eļļas “pārstrādes” lietderība, lai to varētu izmantot iekšdedzes dzinējos. Kāpēc dzinējus nepielāgo augu molekulārajai struktūrai? Pa šo laiku ir konstruēti dzinēji, kas ir paredzēti, piemēram, traktoriem un kravas automašīnām, ko var darbināt ar tīru augu eļļu un kas atbilst visām ES noteiktajām un iecerētajām izplūdes gāzu robežvērtībām. Šādas inovācijas būtu intensīvāk jāatbalsta.

4.6.

Šiem dzinējiem nepieciešamās eļļas var iegūt no jauktajām kultūrām, tās var pārstrādāt reģionos un izmantot decentralizēti. Citiem vārdiem sakot, ar videi nekaitīgām un klimatu saudzējošām “low-input metodēm” zemnieki var saražot enerģiju ne tikai pašu vajadzībām, bet arī izveidot jaunus reģionālus enerģijas ciklus. Energoietilpīgi rūpnieciski pārstrādes procesi ir lieki!

4.7.

Tāpēc EESK uzskata, ka Eiropai nav vajadzīga stratēģija tikai biodegvielu jomā, bet gan labāk pārdomāta Eiropas stratēģija biomasas jomā, kas var būt klimatu saudzējošāka un radīt vairāk jaunas darbavietas nekā pašlaik izskatāmā stratēģija biodegvielu jomā, kura lielā mērā būs orientēta uz kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību importu.

5.1.

No vienas puses, klimata pārmaiņas rada apdraudējumu lauksaimniecībai noteiktās Eiropas daļās, taču, no otras puses, tās var nozīmēt iespēju lauksaimniecībai un Eiropas darba ņēmējiem, ja lauksaimniecība nopietni uztvers un pasteidzinās savu lomu klimata politikas pārorientēšanā.

5.2.

Tāpat kā līdz šim lauksaimniecība ir nozīmīgs darba devējs ES. Paziņojumā Komisija ir sīki izklāstījusi nodarbinātības attīstību lauku apvidos (23). Tā ir norādījusi, ka, neņemot vērā drīzāk niecīgo lauksaimniecības darba daļu, šim sektoram ir liela nozīme lauku reģionos. Līdz 2014. gadam tā paredz nodarbinātības (kā pilna laika ekvivalenta) samazināšanos lauksaimniecībā no pašreizējiem 10 miljoniem par 4-6 miljoniem nodarbināto.

5.3.

Pa šo laiku daudzās Eiropas valstīs tiek prognozēts kvalificēta darbaspēka trūkums; jo īpaši trūks tādu darbinieku, kas uzņēmumos spētu ieņemt vadošus amatus vai rīkoties ar sarežģītu tehniku. Esošo darbavietu nepietiekamā pievilcība vēl vairāk veicina speciālistu trūkumu. Komiteja jau ir skaidri norādījusi par šādu notikumu virzību un kvalitatīvu diskusiju nepieciešamību nodarbinātības jomā (24).

5.4.

Videi nekaitīgi ražotas biomasas potenciāls enerģētikas mērķiem Eiropā tika pētīts Eiropas Vides aģentūras pētījumā 2006. gadā. Pieaugot biomasai no atkritumiem (piemēram, no mājsaimniecības atkritumiem) un no mežsaimniecības, 2030. gadā varētu saražot 15-16 % no prognozētā primārās enerģijas patēriņa ES-25 vajadzībām. Līdz ar to lauku apvidos varētu nodrošināt vai pat radīt no jauna 500 000 līdz 600 000 darbavietas.

5.5.

Jautājumā par to, vai un cik jaunas darbavietas tiks radītas, ražojot bioenerģiju, izšķiroša nozīme ir stratēģijas izvēlei. Vācijas Federālās lauksaimniecības ministrijas Zinātniskā komiteja sagaida lielāku efektu attiecībā uz darbavietām un klimata aizsardzību, ja uzsvars tiks likts uz “bioenerģijas ražošanu koģenerācijas iekārtās vai apkures sistēmās, kas izmanto šķeldu, kā arī biogāzi no kūtsmēsliem un pārpalikumiem.” Turpretī, ja bioenerģijas veicināšana izraisīs dzīvnieku audzēšanas aizstāšanu vai, kā izskatās, biodegvielu ražošana būs atkarīga no importa, nodarbinātības saldo lauku apvidos būs negatīvs.

5.6.

To, ka noteiktu bioenerģijas veidu ražošana ekonomiski, ekoloģiski un sociāli var atmaksāties arī lauksaimniecībā un reģionālajā darba tirgū, pierāda piemēri, kad ir izdevusies pārorientēšanās uz slēgtiem bioenerģijas cikliem: Murekas [Mureck] Gisinga [Güssing] (Austrija) vai Jīnde [Jühnde] (Vācija) pašvaldībās līdz pat 170 % ir sasniegts nodrošinājuma līmenis ar atjaunojamiem enerģijas avotiem. Šo iespaidīgo ekoloģisko bilanci papildina pozitīvs efekts vietējā darba tirgū (amatniecībā), turklāt vēl nav ierēķinātas to lauksaimnieku darbavietas, kuri piegādā izejvielas (25).

5.7.

Tā kā ir paredzams, ka nākotnē palielināsies ienākumu un labklājības atšķirības starp urbanizētajiem centriem un lauku apvidiem, nodarbinātības politikas ziņā lauku apvidiem jāvelta īpaša uzmanība. Kultūraugu ar augstu enerģētisko vērtību ilgtspējīga ražošana un to pārveidošana enerģijā var nodrošināt un radīt darbavietas laukos, jo attiecīgajā reģionā saglabājas pievienotās vērtības radīšana.

5.8.

Klimata aizsardzības mērķi var sasniegt tikai ar kvalificētu darbaspēku. Šim nolūkam uzņēmumiem jāpiedāvā darba ņēmējiem attiecīgas tālākās izglītības iespējas.

5.9.

Saskaņā ar vispārēju viedokli turpinās palielināties pieprasījums pēc biomasas, kas importēta no jaunattīstības un strauji augošajām valstīm, un tā nozīme pieaugs. Turklāt iespējamās izmaksu priekšrocības netiks gūtas, iznīcinot ekoloģiskos un sociālos dzīves pamatus ražotājvalstīs. Tāpēc, ražojot bioenerģiju, jāņem vērā Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) nodarbinātības un darba aizsardzības normatīvi (26).

5.10.

Strukturālas lauksaimniecības izmaiņas izšķiroši ietekmēs darbavietu kvalitāti un darba ņēmēju ienākumus. Tādēļ šajos izmaiņu procesos jāiesaista nodarbinātie un arodbiedrības. Tā kā indivīdu tiešas iesaistes lēmumu pieņemšanā modeļi Eiropā ļoti atšķiras, vairāk jāievēro lauksaimniecībā nodarbināto vēlmes piedalīties esošajās Eiropas un valstu struktūrās. Tas jādara jo īpaši tāpēc, ka ar šo komunikāciju un ideju apmaiņas palīdzību var nodrošināt un saglabāt darbavietas.

5.11.

Kopš 1999. gada pastāvošā Eiropas Sociālā dialoga komiteja lauksaimniecībā kā reprezentatīva sociālo partneru grupa nodarbinātības un jaunu lauksaimniecības uzdevumu turpmākas attīstības jautājumos ir kvalificēta ekspertu un konsultatīva padome. EESK iesaka Komisijai nostiprināt šīs komitejas funkcijas, arī ņemot vērā klimata politiku. Valstu līmenī būtu jāsekmē sociālo partneru kā ekspertu līdzdalība Lauku attīstības uzraudzības komitejās par klimatam būtiskiem jautājumiem lauksaimniecībā.