[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 14.2.2007

SEC(2007) 174

KOMISIJAS DIENESTU DARBA DOKUMENTS Pavaddokuments Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULAI, AR KO IZKLĀSTA AKREDITĀCIJAS UN TIRGUS UZRAUDZĪBAS PRASĪBAS SAISTĪBĀ AR RAŽOJUMU TIRDZNIECĪBU, UN EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMAM PAR RAŽOJUMU TIRDZNIECĪBAS VIENOTU SISTĒMU Ietekmes novērtējuma kopsavilkums {COM(2007) 37 galīgā redakcija} {COM(2007) 53 galīgā redakcija} {SEC(2007) 173}

1. PRIEKšVēSTURE. PREčU IEKšēJAIS TIRGUS, TEHNISKO NOTEIKUMU SASKAņOšANA UN JAUNāS PIEEJAS KONCEPCIJA

Šajā dokumentā sniegts īss politikas izvēles ietekmes novērtējuma rezultātu kopsavilkums attiecībā uz iekšējā tirgus tiesību aktu stiprināšanu un vienkāršošanu precēm un izskaidrota ierosinātā pieeja.

Preču brīva aprite — vienotā tirgus centrālais pīlārs — ir ES konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes galvenais virzītājs. Tehnisko noteikumu saskaņošana ES līmenī apliecinājusi, ka tā ir vissekmīgākais mehānisms tehnisko šķēršļu likvidēšanai tirdzniecībā. Saskaņā ar šo regulējumu „jaunās pieejas” direktīvām (kas pazīstamas arī kā „CE zīmes” direktīvas) ir bijusi galvenā nozīme, lai izveidotu preču iekšējo tirgu.

Šī 1985. gadā ieviestā jaunā pieeja krasi pārmainīja tiesību aktus brīvas preču aprites jomā, atsakoties no tradicionālās aprakstošo prasību pieejas un ieviešot „jaunu pieeju”, kurā izklāstītas vienīgi uz darbību balstītas un uz rezultātu orientētas pamatprasības attiecībā uz drošumu. Citiem vārdiem, tiesību aktos ir noteikts aizsardzības līmenis, bet nav izvirzītas prasības šā līmeņa sasniegšanai nepieciešamo tehnisko risinājumu izvēlei. Iekļaujot tiesību aktos vienīgi augsta aizsardzības līmeņa garantijai nepieciešamo, tie izveidoti par mūsdienīgiem, elastīgiem un tehnoloģiski neitrāliem tiesību aktiem, kas garantē drošas preces un veicina inovācijas un konkurētspēju tirgū. Tādējādi tas kļuvis par labāka regulējuma paraugu.

Tagad jaunās pieejas direktīvas attiecas uz lielu daļu ES tirgoto preču vairāk nekā 20 rūpniecības nozarēs, tostarp uz elektrotehniskām precēm, mašīnām, radio/telekomunikāciju iekārtām, rotaļlietām, medicīnas iekārtām, būvmateriālu ražošanu un ātrgaitas dzelzceļu sistēmām. Aprēķināts, ka jaunās pieejas galvenajās nozarēs iekļauto preču tirdzniecība pārsniedz EUR 1500 miljardu gadā.

Lai gan tehniskā saskaņošana un jo īpaši jaunās pieejas direktīvas sekmīgi veicinājušas dažu tirdzniecības šķēršļu likvidēšanu, tiesiskajā regulējumā joprojām ir trūkumi, kas patērētājiem un uzņēmumiem neļauj izmantot iekšējā tirgus ieguvumus pilnībā. Pašreizējie noteikumi bieži tiek kritizēti kā apgrūtinoši, kā arī nenoteikti vai neatbilstīgi. Problēmas rada arī vienota tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs, CE zīmes tēls un vērtība, un ieinteresētās personas arvien mazāk pauž uzticību atbilstības novērtēšanas iestādēm.

Lai gan dažas no šīm problēmām, piemēram, CE zīme, ir raksturīgas jaunās pieejas direktīvām, lielākā daļa problēmu attiecas uz visu preču brīvu apriti. Tādēļ šo grūtību pārvarēšanai tika izskatītas dažādas politikas izvēles plašākā perspektīvā ārpus jaunās pieejas un arī attiecībā uz pamatojumu, kas veicināja jaunās koncepcijas izmantošanu Komisijas stratēģijā normatīvās vides vienkāršošanai[1].

2. Kā UZLABOT ATBILSTīBAS NOVēRTēšANAS IESTāžU DARBA KVALIāTI

Jaunās pieejas direktīvas bieži nosaka, ka precēm pirms to laišanas tirgū nepieciešama trešo personu sertifikācija. Šādas trešās personas ir laboratorijas, pārbaudes un sertifikācijas iestādes, kuras plaši pazīstamas kā atbilstības novērtēšanas iestādes vai oficiāli kā „pilnvarotās iestādes”. „Pilnvarotajām iestādēm” ir liela nozīme, garantējot, ka preces atbilst normatīvajām prasībām un ir drošas un lietošanai atbilstīgas, un dalībvalstis oficiāli paziņo šīs iestādes Komisijai.

Dalībvalstis ir atbildīgas par to, lai izvēlētos, kuras no to atbilstības novērtēšanas iestādēm izpilda noteiktos kritērijus, lai iegūtu šādas pilnvaras, bet tās neiegūst visas šādas iestādes. Katrā direktīvā izklāstīti pamatkritēriji, to starpā ir kompetence, objektivitāte, vienotība u. c. Dalībvalstis atbildīgas arī par to, lai nodrošinātu, ka šīs iestādes turpina pildīt noteiktos kritērijus to darbības laikā. Dalībvalsts var pilnvarot tik daudz iestāžu attiecībā uz katru direktīvu, cik tā vēlas, un šobrīd direktīvu īstenošanas atbalstam mums ir vairāk nekā 1800 pilnvarotu iestāžu.

Pilnvarotās iestādes ir privāti uzņēmumi vai organizācijas, kuras piedāvā pakalpojumus kā komercdarbību, tādēļ savstarpēji tās konkurē. Tas ir ieguvums šo iestāžu klientiem, kuri ir preču ražotāji. Ražotāji var brīvi izvēlēties, meklējot vislabāko pakalpojumu par viskonkurētspējīgāko cenu, un tiem nav jāizmanto iestāde savā dalībvalstī — viņi var izmantot jebkuru. Lai gan minētais ir izdevīgs ražotājam, tomēr tas var veicināt dažu pilnvaroto iestāžu vēlmi, sniedzot pakalpojumu, rīkoties lētākajā un vienkāršākajā veidā, lai klientu piesaistīšanai un noturēšanai piedāvātu viskonkurētspējīgākās cenas.

Turklāt dažādas pilnvarotās iestādes var izmantot dažādas pieejas sava darba izpildē, kas nozīmē, ka divas dažādas pilnvarotās iestādes to pašu preci var novērtēt ļoti atšķirīgi. Tā, protams, var būt pilnīgi likumīga novērtēšanas procedūru interpretācija, bet varētu būt arī negodīgas darbības rezultāts un mazāk stingra dārgu procedūru īstenošana, kas nozīmē, ka sertifikāti var tikt izsniegti par ievērojami zemāku cenu. Tas ietver ne tikai risku, ka nedrošas preces var nokļūt tirgū, bet rada arī konkurences traucējumus ražošanas nozarē.

Jaunās pieejas koncepcijas pamatā ir visu iesaistīto dalībnieku, tostarp pilnvaroto iestāžu, savstarpēja uzticēšanās, tādēļ ir būtiski nodrošināt, ka visām pilnvarotajām iestādēm neatkarīgi no to atrašanās vietas ir vienāds kompetences līmenis un tās piemēro vienādas prasības. Saskaņā ar pašreizējiem tiesību aktiem iestāžu novērtēšana un uzraudzība ir attiecīgās dalībvalsts pienākums; diemžēl tā izpildē trūkst pieejas viendabības, un iecelšanas un uzraudzības prasības ievērojami atšķiras. Dažām dalībvalstīm ir stingrāki kritēriji kā citām (direktīvās izklāstītas vienīgi pamatprasības), tādēļ veidojas nevienlīdzīgi apstākļi un papildu risks, ka citas dalībvalstis var neatzīt sertifikātus, mazinot uzticību pilnvaroto iestāžu kompetencei un sistēmai kopumā. Dažas dalībvalstis organizē pilnvaroto iestāžu iecelšanu, novērtēšanu un uzraudzību, tieši izmantojot valsts pārvaldes organizācijas, savukārt citas izmanto valsts akreditācijas iestāžu palīdzību. Akreditācija ir formāla sistēma, kas nodrošina atbilstības novērtēšanas iestāžu kompetences, objektivitātes un vienotības neatkarīgu un autoritatīvu novērtēšanu, tādējādi atbalstot veiktā darba un izsniegto sertifikātu vērtību un uzticamību.

Eiropas līmenī akreditācijas iestādes ir apvienotas EA (Eiropas Akreditācijas kooperācijā), kas nodrošina darbības vienotību. EA nodrošina, ka visas valsts akreditācijas iestādes strādā, ievērojot vienādas prasības, lai vienas organizācijas piešķirtā akreditācija būtu tieši salīdzināma ar citas piešķirto akreditāciju. Tādējādi akreditācijas ir vienlīdz uzticamas, un to tiešie un netiešie lietotāji var uz tām paļauties. Akreditācijas pievienotā vērtība ir formāla organizēta shēma, kas nodrošina viendabīgumu Kopienas līmenī, tomēr nav izvirzīta akreditācijas izmantošanas prasība, un akreditācijai nav nekādas ietekmes.

Ir skaidrs, ka jāuzlabo pilnvaroto iestāžu iecelšanas, darbības un uzraudzības saskaņotība un salīdzināšanas iespējas visā Kopienā, tādēļ tika izvērtēti dažādi varianti. Viena iespēja bija centralizēt visu pilnvarošanas sistēmu, ES līmenī izveidojot aģentūru centralizētai kompetences novērtēšanai, pilnvarošanai un uzraudzībai, tomēr tā netika ņemta vērā kā īstenošanā dārga, apgrūtinoša un neizdevīga. Iespējamais risinājums ir attīstīt elementus uz pašreizējās sistēmas bāzes un ieviest tos, lai ievērojami stiprinātu sistēmu un nodrošinātu salīdzināšanas iespējas visā Kopienā.

Tādēļ priekšlikums ir turpināt decentralizētu kompetences novērtēšanu un uzraudzību katras dalībvalsts atbildībā, bet ieviest tiesisku regulējumu akreditācijai un koordinācijai ES līmenī un izmantot šādas akreditācijas un koordinācijas uzdevuma izpildei pašreizējo EA organizāciju. Tas nodrošinās EA sabiedrisku atzinību un pašlaik trūkstošās pilnvaras. Tas nodrošinās arī to, ka visas dalībvalstis izmanto akreditāciju kā paziņošanas līdzekli.

Izveidotu infrastruktūru, piemēram, EA , izmantošana ļauj efektīvāk izlietot resursus, tā radīs mazāk papildu izmaksu un vajadzību pēc resursiem un balstīsies uz plašām pašreizējām zināšanām un laika gaitā iegūto pieredzi. Tā arī sekmīgi apvieno abus iesaistītos — valsts un Eiropas — līmeņus. Šajā variantā ievērots subsidiaritātes princips, vienlaikus stiprinot pašreizējās struktūras, tādēļ tas ir vislabākā izvēle.

Paredzams, ka dažās dalībvalstīs, jo īpaši Vācijā, pašreizējās akreditācijas iestādēs būs vajadzīgas nelielas pārmaiņas. Tomēr tās nebūs lielas, un ieguvums pārsniedz izmaksas. Ņemot vērā dažādās organizatoriskās struktūras dalībvalstīs, grūti paredzēt iespējamās papildu izmaksas. Tomēr šā varianta vispārējās izmaksas ir ievērojami zemākas nekā aģentūras dibināšanas izmaksas.

3. Kā UZLABOT TIRGUS UZRAUDZīBU UN MūSU TIESīBU AKTU IZPILDI

Tiesību akti var sasniegt mērķus tikai tad, ja tie tiek efektīvi īstenoti. Pašreizējā situācijā tirgus uzraudzības tiesību akti Kopienas līmenī netiek īstenoti saskaņoti vai stingri. Tādēļ katru gadu tirgū nonāk daudz neatbilstīgu (un potenciāli bīstamu) preču.

No vienas puses, valsts iestādēm trūkst nepieciešamo līdzekļu efektīvai un pastāvīgai tirgus uzraudzībai. Tās bieži sastopas ar jaunām problēmām, piemēram, strauji mainīgu ekonomiku, jaunām precēm tirgū un pieaugošu trešo valstu importa apjomu, un resursi nespēj sekot šai attīstībai. Turklāt pieaugošās internacionalizācijas un komercdarījumu sarežģītības dēļ arvien grūtāk ir noteikt dalībniekus piegādes ķēdē, un iestādes bieži nespēj atrast īsto personu, pie kuras vērsties problēmas gadījumā.

No otras puses, veids, kā Eiropā pašlaik tiek organizēta tirgus uzraudzība, vairs neatbilst iekšējam tirgum bez iekšējām robežām. Preču aprite Kopienā notiek brīvi, nešķērsojot iekšējus kontrolpunktus, bet valstu iestāžu pilnvaras ir ierobežotas un attiecas tikai uz to teritoriju. Tādēļ, lai efektīvi izsekotu bīstamās preces, kā arī nelikumīgus ražotājus vai importētājus, būtiska ir starptautiska sadarbība. Daži sekmīgi sadarbības mehānismi, piemēram, RAPEX sistēma, jau ieviesti, tomēr tie attiecas uz konkrētiem pasākumiem, nozarēm vai aspektiem. Šā iemesla dēļ informācija ne vienmēr tiek nodota tālāk, un tā jāatjauno citā dalībvalstī, tādējādi mazinot tirgus uzraudzības efektivitāti Kopienas līmenī. Turklāt kontroles intensitāte un stingrība, ar kādu dalībvalstis ierosina lietas neatbilstīgos gadījumos, dalībvalstīs ievērojami atšķiras. Izvēloties tirgus, kuros uzraudzības līmenis ir zems, nelikumīgi ražotāji var iekļūt Kopienas tirgū un mazināt dalībvalstu aizsardzības līdzekļu iedarbību.

Izmantojot šīs nepilnības, daži nelikumīgi ražotāji vai importētāji var atkārtoti apiet sistēmu. Tas rada patērētājiem bīstamu preču risku un apdraud iedzīvotāju aizsardzības tiesību aktu mērķus, kā rezultātā iedzīvotāji apšauba Kopienas tiesību aktu spēju tos aizsargāt. Tas rada arī situāciju, kurā atbildīgi ražotāji, kas ievēro likumus, ir zaudētāji salīdzinājumā ar negodīgiem konkurentiem, kuri, ietaupot uz atbilstības izmaksām, spēj piedāvāt lētākas preces. Tādējādi likumu ievērošana kļūst par neizdevīgu stāvokli konkurencē, kas arī nopietni mazina uzticēšanos tiesiskajam regulējumam.

Tika aplūkotas informēšanas kampaņas vai vadlīniju sagatavošana, vai citas šādas juridiski nesaistošas iniciatīvas, tomēr tas būtiski neuzlabotu situāciju. Aplūkota arī stingrākas kontroles iespēja, piemēram, sistemātiska pilnvarotās iestādes izmantošana pirms preces nonākšanas tirgū, tomēr tas radītu papildu slogu un izmaksas ražotājiem, negarantējot, ka visi ražotāji to ievēros. Tie, kuru nolūks ir pārkāpt likumus, necenstos ievērot stingrākus noteikumus. Tomēr, lai cik stingras būtu prasības precēm pirms to laišanas tirgū, vienmēr nepieciešama kontrole pēc preču nonākšanas tirgus apritē.

Tādēļ, lai nodrošinātu vienādu tirgus uzraudzības līmeni visā Kopienā, par visefektīvāko risinājumu uzskatāms kopējs tiesiskais regulējums, kas nodrošina organizācijas elastīgumu valsts līmenī, vienlaikus vienlaikus nosakot konkrētas obligātās prasības attiecībā uz darbību un organizāciju. Šis regulējums paredz arī pašreizējo sadarbības mehānismu paplašināšanu, uzlabo preču izsekojamību un precizē visu uzņēmēju, piemēram, ražotāju, izplatītāju, importētāju u.c., pienākumus.

Ierosinātais regulējums veidosies uz valstu pašreizējo struktūru bāzes. Pārmaiņu izmaksas radīsies vienīgi gadījumos, kad pašreizējā valsts tirgus uzraudzības sistēma vēl nesasniedz vispārējo standartu. Pastiprināti informēšanas un sadarbības pienākumi prasīs papildu resursus, bet to līdzsvaros ievērojami ietaupījumi, ko radīs efektīvāka kontrole un efektīva resursu apvienošana.

4. Kā UZLABOT IZPRATNI PAR CE ZīMI

CE zīme uz ražojuma norāda, ka ir izpildītas visas normatīvās prasības; sākotnēji tā bija īstenošanas iestādēm paredzēta zīme, kas rada pārpratumus. Diemžēl daudzi patērētāji nezina tās patieso nozīmi un domā, ka zīme ir izcelsmes norāde vai liecina par to, ka ražojumu ir pārbaudījusi un apstiprinājusi kāda iestāde. Tā rezultātā patērētāji aktīvi nemeklē CE zīmes uz ražojuma. Lielākajai daļai cilvēku CE zīmes esība uz ražojuma neietekmē viņu lēmumu iegādāties šo ražojumu. Šāda situācija nav apmierinoša. Pirmkārt, neinformēti patērētāji iegādājas potenciāli bīstamus ražojumus, otrkārt, labāk izglītoti un aktīvi patērētāji nepirktu ražojumus, uz kuriem nav CE zīmes, tādējādi tirdzniecības vietās būtu augstāks atbilstības līmenis.

Tika apsvērtas visas iespējas, taču idejas būtiski mainīt CE zīmes nozīmi vai pilnībā to likvidēt tika izslēgtas, jo minētās iespējas neatrisinātu pamatproblēmu un tām ir papildu nepilnības. CE zīme ir īsta priekšrocība starptautiskajā tirdzniecībā, un tā stiprina Eiropas ražotāju konkurences pozīciju. Jebkādas CE zīmes nozīmes pārmaiņas un tās likvidēšana noteikti negatīvi ietekmētu šo situāciju. Turklāt zīmes likvidēšana nozīmētu to, ka iestādēm, kuras atbild par noteikumu izpildi, vairs nebūtu skaidra apliecinājuma par atbilstību, kā tas ir pašlaik.

Lai gan CE zīme nav garantija, tā ir norāde par to, ka visas piemērojamās prasības ir ievērotas. Tirgus uzraudzības amatpersona nekad nevar būt pārliecināta par to, ka ražojums ar CE zīmi ir pilnīgi drošs, tomēr leģitīms ir pieņēmums, ka, ja CE zīmes nav, viņš saskaras ar neatbilstošu un tāpēc, iespējams, bīstamu ražojumu. CE zīmes likvidēšana, neaizstājot to ar citu „zīmi” vai skaidru mehānismu, liegtu uzraudzības iestādēm šo vieglo un ātro veidu, lai pārliecinātos par atbilstību. Tas nav ne to iestāžu interesēs, kuras atbild par noteikumu izpildi, ne patērētāju interesēs.

Tāpēc labākais veids, lai risinātu patērētāju neinformēšanas problēmu, neradot nesamērīgu negatīvu ietekmi uz rūpniecību un iestādēm, ir pastiprināta saziņa. Pamanāma Kopienas mēroga informācijas kampaņa, kas vērsta uz lielu skaitu patērētāju visā Eiropā, uzlabos CE zīmes izpratni. Tai būs daudz lielāka ietekme nekā tiesību aktu grozījumiem. Labāk informēti patērētāji un uzņēmēji meklēs ražojumus ar CE zīmi un izvairīsies no ražojumiem bez šā marķējuma; tas pozitīvi ietekmēs konkurētspēju.

CE zīme pārstāv visu normatīvo sistēmu, kas ir jaunās pieejas direktīvu pamatā. CE zīmei piedēvētie trūkumi, piemēram, uzticēšanās trūkums, būtībā ir trūkumi CE zīmes sistēmā. Tāpēc, nevis mainot zīmi, bet gan uzlabojot šo sistēmu, var reāli atrisināt šīs problēmas. Stingrāka pilnvaroto iestāžu kontrole un tirgus uzraudzības uzlabošana ir divi nozīmīgi pasākumi šajā virzienā. Vēl viens svarīgs faktors ir CE zīmes kā marķējuma vērtība. CE zīme jāreģistrē kā kopējā Kopienas preču zīme. Tas nodrošinās iestādēm papildu iespējas veikt tiesiskus pasākumus pret tiem ražotājiem, kas ļaunprātīgi izmanto CE zīmi; šādi atkal tiks veicināta uzticēšanās tirgum.

5. Kā UZLABOT TIESISKā REGULēJUMA SASKANīBU

Spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ir virkne neatbilstību un tiesiskā nenoteiktība, kas rada problēmas ar direktīvu interpretāciju un īstenošanu. Uz vienu ražojumu bieži attiecas vairākas direktīvas, kas dažkārt izrādās apgrūtinoši, jo kopējie elementi, piemēram, definīcijas, atbilstības pierādīšanas procedūras utt., nav aplūkotas vienā veidā. Dažkārt definīcijas vai tiesību aktu noteikumi nav pietiekami precīzi un pieļauj pretrunīgu interpretāciju, kas rada neatbilstību, tiesisko nenoteiktību, nevajadzīgu dublēšanu un pārpratumus.

Tas negatīvi ietekmē rūpniecību, jo tā atrodas sarežģītā situācijā, proti, tai jāizpilda ne tikai viena tiesību akta prasības, bet gan daudzu tiesību aktu prasības. Atšķirīgo formulējumu un jēdzienu dēļ ražotājiem dažkārt ir ļoti grūti saprast juridiskos pienākumus, kur nu vēl tos piemērot. Ražotāji ir spiesti meklēt juridisku palīdzību, lai pareizi izpildītu tiesību aktu prasības. Turklāt šī neatbilstība un tiesiskā nenoteiktība apgrūtina un sarežģī pienācīgu tiesību aktu īstenošanu, ko veic valstu iestādes. Turklāt tas var izraisīt dažādu interpretāciju dažādās dalībvalstīs, kavējot preču brīvu apriti Kopienā.

Esošā tiesību aktu neatbilstība ir problēma, ko var risināt, vienīgi mainot spēkā tiesisko regulējumu. Saskaņoti visu spēkā esošo direktīvu un regulu attiecīgo pantu grozījumi uz laiku uzlabotu situāciju, bet, lai nodrošinātu saskaņotu pieeju nākotnē, efektīvāka ir horizontālas sistēmas izveide. Tajā būtu ietverti visi ražojumu jomas tiesību aktu kopējie elementi, proti, definīcijas, atbilstības novērtēšanas procedūras, noteikumi par CE zīmi un pilnvarotajām iestādēm. Tās mērķis ir nodrošināt saskanību, nevis uzspiest nepiemērotus risinājumus; tāpēc sistēmai būtu jādarbojas kā instrumentu kopumam, nodrošinot dažādos kopējos elementus un norādījumus par to, kā tos piemērot Kopienas tiesību aktos. Tādēļ faktiskā atsevišķo direktīvu pielāgošana jāveic atsevišķi, šādi ļaujot piemērot instrumentu kopuma elementus atkarībā no nozares īpatnībām.

6. SECINāJUMI

Ar šo priekšlikumu tiek stiprināta esošo akreditācijas un tirgus uzraudzības sistēmu efektivitāte un pārredzamība. Tas ļaus uzlabot uzticēšanos CE zīmei un veicinās jaunās pieejas koncepcijas izmantošanu turpmākajos tiesību aktos. Horizontālas sistēmas izveide iekšējā tirgus tiesību aktiem radīs lielāku saskanību, un tas ir svarīgs pasākums normatīvās vides vienkāršošanā.

Patērētāji, darba ņēmēji un tiešie lietotāji iegūs, pateicoties tam, ka tirgū būs drošāki ražojumi, jo tiks veikta pastiprināta pilnvaroto iestāžu pārraudzība un būs intensīvāka Kopienas mēroga tirgus uzraudzības sistēma. Ar informācijas kampaņu tiks uzlabotas patērētāju zināšanas par CE zīmi un tiks novērsti pašlaik raksturīgie pārpratumi un nepareizā izpratne. Tas neietekmēs ražojumu cenas.

Priekšlikums pozitīvi ietekmēs Eiropas uzņēmumu konkurētspēju. Saskaņotākas atbilstības novērtēšanas procedūras un pastiprināta rīcība pret to uzņēmēju negodīgu konkurenci, kuri neievēro noteikumus, palīdzēs nodrošināt Eiropas rūpniecībai vienādus konkurences apstākļus. Turklāt uzņēmumi iegūs, pateicoties pārredzamākam un saskanīgākam tiesiskajam regulējumam, kas nodrošinās tiesisko noteiktību un vienkāršos tā īstenošanu.

Palielināsies dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās politikai un administrācijai, pateicoties kopējam un pārredzamam tiesiskajam regulējumam akreditācijas un tirgus uzraudzības jomā. Lai gan atsevišķi plānotie pasākumi varētu radīt minimālas papildu izmaksas valstu administrācijām, šo pasākumu pievienotā vērtība, proti, lielāks drošums, vienādi uzņēmumu konkurences apstākļi un Eiropas rūpniecības konkurētspēja, viegli atsvērs šīs iespējamās izmaksas.

Kopumā ar priekšlikumu vēl vairāk tiks atvieglināta preču brīva aprite, jo spēka esošajā tiesiskajā regulējumā tiks izskausti trūkumi, neatbilstība un nevajadzīga birokrātija. Tas stiprinās visu ieinteresēto personu – patērētāju, rūpniecības un dalībvalstu – uzticēšanos tiesību aktiem iekšējā tirgus jomā. Tas būs turpmākās iekšējā tirgus politikas stratēģijas stūrakmens.

[1] Komisijas paziņojums „Kopienas Lisabonas programmas īstenošana: normatīvās vides vienkāršošanas stratēģija”, COM (2005)535 galīgā redakcija.