15.12.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 305/53

—

sportu iespējams izmantot kā līdzekli, ar kā palīdzību novērst diskrimināciju un nevienlīdzību gan sportā, gan plašākā sabiedrībā, un veicināt sociālas vērtības, piemēram, gatavību sadarboties, iecietību un solidaritāti;

—

vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izmantojot to sporta struktūras un pakalpojumus, būtu jāparedz, jāattīsta un jāveicina iespēju vienlīdzība;

—

dažām sabiedrības grupām ir nosliece mazāk piedalīties sporta norisēs, tās ir nepietiekami pārstāvētas lēmumu pieņemšanas procesā un ir atstumtas no sportošanas dažos sporta objektos; daudzās valstīs sporta administrācijas sastāvs neatspoguļo tās sabiedrības daudzveidību, kurai tā kalpo;

—

vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāveicina tas, ka sporta pasākumos piedalās visas sociālās grupas pārstāvoši sporta pasākumu dalībnieki un skatītāji un viņi jāaizsargā no varmācīgas attieksmes un uzmākšanās, pašvaldību pienākums būtu bez kādas diskriminācijas darīt pieejamus sporta objektus, kas tām pieder vai arī ko tās pārvalda, finansē vai kurām tās izsniedz licenci; tām būtu jāgādā par to, lai visu sabiedrības grupu pārstāvji iesaistās visos sporta administrācijas, vadības un trenēšanas darba līmeņos — šīm funkcijām būtu jākļūst par vietējo un reģionālo pašvaldību vispārējo sniegumu raksturojošiem rādītājiem;

—

vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāmācās no citu Eiropas valstu, kā arī pārējās pasaules daļās strādājošu pašvaldību pieredzes un jāveicina paraugprakse vietējā un reģionālajā mērogā;

—

ES būtu jānosaka iespēju vienlīdzības kritēriji sporta un tā piedāvājuma jomā. šajā sakarā Reģionu komiteja ir izstrādājusi Hartu par iespēju vienlīdzību sportā.

Ziņotājs

:

Peter MOORE kgs, Šefīldas pilsētas padomes loceklis (UK/ALDE)

1.

uzskata, ka sports tāpat kā citas sociālās dzīves jomas var gan vienot, gan šķelt sabiedrību;

2.

atzīst, ka sportā pastāv diskriminācija un nevienlīdzība. Tomēr sportu var izmantot, lai risinātu šos jautājumus sporta jomā un plašākā sabiedrībā un lai veicinātu tādas sociālās dzīves vērtības kā komandas garu, taisnīgu sacensību, sadarbību, iecietību un solidaritāti;

3.

uzskata, ka labākais veids, lai visām sociālajām grupām sportā un, izmantojot sportu, būtu vienlīdzīgas iespējas, ir darboties kopā un papildinoši visās pārvaldības jomās, galveno lomu atvēlot vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

4.

pauž gandarījumu, ka 2007. gads ir pasludināts kā Eiropas gads par iespēju vienlīdzību visiem; pauž nožēlu, ka Reģionu komiteja un dažas dalībvalstis nav piedalījušās tik lielā mērā, cik tas bija iespējams, lai gan atzīst, ka šis atzinums ir ieguldījums saistībā ar pasludināto Eiropas gadu;

5.

atgādina, ka Nicā 2000. gadā pieņemtajā Eiropadomes deklarācijā ir iekļauts aicinājums Eiropas Savienībai ņemt vērā sporta īpašās iezīmes un tā sociālo, izglītojošo un kultūras funkciju; atgādina, ka Amsterdamas līgumam pievienotās deklarācijas Nr. 29 temats ir sporta sociālā nozīme; pauž gandarījumu par to, ka Eiropas Komisija 2007. gada 11. jūlijā ir publicējusi Balto grāmatu par sportu, kā arī aicina Komisiju pievērsties tajā apspriestajiem iespēju vienlīdzības jautājumiem;

6.

Piekrīt Eiropas Padomes sniegtajai sporta definīcijai: “Sports” — visi gadījuma vai organizētie fizisko aktivitāšu veidi, kas vērsti uz fiziskās un garīgās formas uzlabošanu un kas rada sociālās attiecības vai kā dēļ tiek gūti rezultāti visu līmeņu sacensībās.

7.

uzskata, ka nolūkā panākt iespēju vienlīdzību nepietiek novērst nelikumīgu diskrimināciju tur, kur tā pastāv, bet arī jāsāk darboties, lai mainītu izpratni un attieksmi, tādējādi izskaužot zināšanu trūkumu un aizspriedumus, kā arī labāk izmantot mūsu sabiedrības talantus un ļaut katram īstenot savas spējas;

8.

atzīst, ka pastāv dažādi diskriminācijas veidi — tieša un netieša, institucionāla un personiska, atklāta un slēpta; to rezultātā mazinās (vai pieaug) kādas sabiedrības daļas piekļuve, iespējas un perspektīvas sociālajā, politikas un ekonomikas jomā;

9.

atzīst, ka dažas sociālās grupas atšķirīgu iemeslu dēļ parasti sporto mazāk, lēmumu pieņemšanas līmenī ir pārstāvētas vājāk, kā arī dažādu iemeslu dēļ tām nav piekļuves dažām sporta struktūrām; atzīst, ka rezultātā vairākām grupām ir neproporcionāli augsts saslimstības līmenis ar slimībām, kas, piemēram, saistītas ar mazkustīgu dzīvesveidu;

10.

atzīst, ka daudzās valstīs sporta administrācijas sastāvs neatspoguļo tās sabiedrības daudzveidību, kurai tā kalpo. Komiteja uzskata, ka šis jautājumus būtu jārisina vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tostarp jānodrošina piemērota apmācība administrācijas darbiniekiem, lai panāktu to, ka diskriminācija — gan tīša, gan neapzināta — tiek identificēta un novērsta;

11.

atgādina to darbu, ko Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs (EUMC), sadarbojoties ar apvienību “Futbols pret rasismu Eiropā” (FARE) un UEFA, veic, lai apkarotu rasismu futbolā; pauž gandarījumu par Eiropas Pamattiesību aģentūras izveidi, kas dod iespēju paplašināt to darbību; aicina Aģentūru savā darbības jomā iekļaut jautājumus par iespēju vienlīdzību un sportu; lūdz, lai Aģentūra katru gadu iesniedz Reģionu komitejai ziņojumu par šo jautājumu;

12.

aicina svarīgu starptautisku sporta pasākumu organizatorus: a) izvirzīt jautājumu par iespēju vienlīdzību viņu sporta veidā, b) vienlaikus ar pasākumu organizēt seminārus, lai apspriestu ar sportu saistītos līdztiesības jautājumus, un tajos iekļaut arī vietējo un reģionālo dimensiju;

13.

lai arī saprotamu iemeslu dēļ sporta politika ir orientēta galvenokārt uz gados jaunākiem cilvēkiem, atzīst, ka cilvēki novecojot sporto arvien mazāk, kaut gan sporta aktivitātes var palīdzēt veicināt vecāka gadagājuma cilvēku dzīves ilgumu un kvalitāti;

14.

uzskata, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem sports dod mūžizglītības iespēju — gan kā dalībniekam attīstīt prasmes un spējas, gan plašākā nozīmē visa mūža garumā iesaistīties kā trenerim, vadītājam un administratoram;

15.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības gan sporta politikā, gan noteikumos par piekļuvi sportam nodrošināt visu vecuma grupu līdzsvaru un pievērst vienādu uzmanību sporta veidiem, kas ir mazāk intensīvi un nav vērsti uz sacensību, kuri ir vairāk piemēroti vecāka gadagājuma cilvēkiem;

16.

atzīst, ka cilvēki ar invaliditāti sporto mazāk. Būtu jāveic pasākumi, nodrošinot, lai abu dzimumu un jebkura vecuma cilvēki ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot tiesības nodarboties ar visiem sporta veidiem;

17.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības gan sporta politikā, gan noteikumos par piekļuvi sportam ņemt vērā cilvēkus ar invaliditāti un vienādu uzmanību pievērst sporta veidiem, kas ir mazāk intensīvi un bez sacensības un kas vecāka gadagājuma cilvēkiem ir vairāk piemēroti; aicina īpaši rūpēties, lai sporta nodarbības un sporta struktūras tiktu piedāvātas vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī tiktu sniegti piemēroti ieteikumi attiecībā uz viņu fizisko un garīgo veselību;

18.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpēties, lai cilvēkus ar invaliditāti pieņemtu darbā par sporta administratoriem un treneriem,

19.

atzīst, ka dažās dalībvalstīs vīrieši nodarbojas ar sportu vairāk nekā sievietes, kaut arī rādītāji liecina, ka šī atšķirība samazinās;

20.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības, galvenokārt izmantojot apmācības un izglītības programmas, izvairīties no ierastiem stereotipiem par dzimumiem, saskaņā ar kuriem meitenes un zēni tiek virzīti uz dažiem noteiktiem sporta veidiem un atturēti no citiem sporta veidiem. Komiteja aicina nodrošināt zēniem un meitenēm vienlīdzīgas iespējas iesaistīties tajos sporta veidos, kuri viņiem šķiet interesanti. Paredzot budžeta līdzekļus sportam paredzētām celtnēm un plānojot piedāvājumu sporta jomā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jārīkojas saskaņā ar dzimumu līdztiesības nodrošināšanas metodi;

21.

Komiteja aicina nodrošināt zēniem un meitenēm vienlīdzīgas iespējas iesaistīties tajos sporta veidos, kuri viņiem šķiet interesanti;

22.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpēties, lai, pieņemot darbā sporta administratorus un trenerus, tiktu ievērots dzimumu skaitliskais līdzsvars; bērnu aprūpes iespējas sporta centros un sporta pasākumos, kā arī piekļuvi sporta centriem un sporta pasākumiem, izmantojot sabiedrisko transportu;

23.

atzīst, ka tādos sporta veidos kā basketbolā, beisbolā, skriešanā, tenisā un volejbolā ir vajadzīga līdzīga tā sauktā bioenerģija, tomēr uzskata, ka daudz kas liecina par to, indivīda lēmums par kāda sporta veida izvēli ir vairāk atkarīgs no sociāliem un kultūras faktoriem, nevis fiziskiem priekšnoteikumiem;

24.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai visām iedzīvotāju grupām nediskriminējošā veidā būtu pieejami visi sporta nodarbību veidi;

25.

pauž gandarījumu par Eiropas Parlamenta Rezolūciju par futbolu un rasismu (14.03.2006.), kurā aicina visas iesaistītās puses darboties aktīvāk, lai sportā apkarotu rasismu;

26.

uzskata, ka tā salīdzinoši lielā rasu daudzveidība, kas ir vērojama elitārajos sporta veidos, īpaši futbolā, nav izplatīta citos sporta aktivitāšu līmeņos. Tas, ka sporta augstākajā līmenī parādās daži sportisti, kuriem nav balta ādas krāsa, var radīt iespaidu, ka rasisms ir izskausts. Patiesībā profesionālais sports salīdzinoši nedaudziem palīdz izkļūt no sociāli nelabvēlīgas situācijas. Rasisms var izpausties arī kā stereotipisku lomu piešķiršana spēlētājiem, kam nav balta ādas krāsa.

27.

aicina rīkoties, lai izskaustu tādus rasu stereotipus skolotāju un treneru vidē, kas var veicināt noteiktu etnisko minoritāšu izvēli par labu dažiem sporta veidiem vai atturēšanos no citiem sporta veidiem;

28.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpēties, lai, pieņemot darbā sporta administratorus un trenerus, tiktu ievērots rasu un etniskais līdzsvars;

29.

atzīst, ka visām reliģijām un ticības grupām ir noteiktas paražas (piemēram, peldēšanās kopā ar viena dzimuma cilvēkiem) un uzvedība (piemēram, rituāli, lūgšanu laiks un biežums), kuru rezultātā cilvēks var tikt neapzināti izslēgts no nodarbošanās ar sportu; arī aizliegums valkāt islāma galvassegu ir potenciāls šķērslis, kāpēc musulmaņu sievietes nevar pilnībā iesaistīties futbola spēlē; uzskata, ka dažu grupu atstumšana ir saistīta ar islāmfobiju, antisemītismu un cita veida fobijām vai naidu, un aicina Eiropas Savienību apkarot minētos diskriminācijas veidus tāpat kā rasismu un ksenofobiju; Šajā sakarā ES būtu jāstimulē gan dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības, kas nodrošina infrastruktūru, gan iedzīvotāji un sporta organizācijas vairāk pievērsties sporta spēlēm un spontānām sporta aktivitātēm kā jomai, kurā visiem ir vienlīdzīgas iespējas;

30.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības sekmēt šo grupu un sporta dzīves organizatoru dialogu, lai kopā noteiktu problēmas un izpētītu veidus, kā īpašas paražas un uzvedību pielāgot iecietīgā un pozitīvā veidā, vienlaikus atzīstot, ka dažos gadījumos praktisks risinājums nav iespējams;

31.

uzskata, ka īpašas raizes sportā izraisa izturēšanās pret gejiem un lesbietēm. Ļoti bieži viņiem jāizvēlas, vai slēpt savu dzimumorientāciju, vai veidot sporta klubus un organizēt sporta pasākumus tikai gejiem un lesbietēm; atzīst, ka, lai arī vērā ņemama Eiropas iedzīvotāju daļa ir homoseksuāli, neviens no pašreizējiem profesionāliem futbolistiem to nav atklāti paudis. Slēpšana un nošķiršana nevar būt ilgtermiņa risinājumi, mērķis ir panākt, lai jebkurš vīrietis un sieviete neatkarīgi no dzimumorientācijas varētu iesaistīties jebkurā sporta klubā;

32.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības sadarboties ar vietējām lesbiešu, geju, biseksuāļu un transseksuāļu grupām, lai rastu minēto jautājumu risinājumus;

33.

pauž gandarījumu par apvienības FARE 2006. gadā publicētiem norādījumiem ar pieciem punktiem, kā futbolā apkarot homofobiju;

34.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības atklāt un izskaust diskrimināciju sportā un piekļuvē sportam;

35.

uzskata, ka būtu labāk jāizpēta minoritāšu stāvoklis sportā. Būtu jāpievērš uzmanība visiem diskriminācijas veidiem, kuri var atšķirties katrā valstī, katrā reģionā un pat katrā sporta veidā;

36.

aicina ES līmeņa sporta struktūras, īpaši UEFA, piemērot būtiskas un efektīvas sankcijas gadījumos, kad tās pārziņā esošos sporta pasākumos tiek pieļauti ar rasu vai cita veida diskrimināciju saistīti pārkāpumi; aicina konkrēti UEFA pārbaudīt šo jomu un pēc 2008. gada Eiropas futbola čempionāta informēt Reģionu komiteju;

37.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rosināt cilvēkus no visām sociālajām grupām piedalīties un apmeklēt sporta pasākumus neatkarīgi no tā, vai tos organizē vietējās vai reģionālās pašvaldības vai nē, un viņus pasargāt no pārkāpumiem un uzmākšanās gadījumiem;

38.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rūpēties, lai bez jebkādas diskriminācijas būtu pieejamas sporta iekārtas, kas tām tieši vai netieši pieder, ko tās pārvalda vai finansē, vai kurām tās ir izsniedz licenci sporta nodarbībām;

39.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rosināt cilvēkus no visām sociālajām grupām iesaistīties visos sporta vadības, pārvaldības un apmācības līmeņos;

40.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot sportu iecietības un sapratnes veicināšanai saistībā ar sociālo iekļaušanu un diskriminācijas apkarošanu;

41.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk piedalīties sporta iespēju nodrošināšanā;

42.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības rosināt bērnus ne tikai nodarboties ar sportu, bet arī novērtēt sportu visā tā daudzveidīgumā kā sabiedrības dzīves un kultūras sastāvdaļu;

43.

uzskata, ka Eiropas sporta dzīves organizatori, treneri un administratīvie darbinieki būtu jāaicina pārrunāt un veicināt iespēju vienlīdzību viņu darbā;

44.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības, organizācijas un klubus nodrošināt to darbiniekiem un treneriem apmācību par kultūru daudzveidību, nediskrimināciju un iecietību;

45.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību galvenais uzdevums ir nodrošināt sporta, izklaides un kultūras pakalpojumus. Minētie pakalpojumi ir jāatzīst kā galvenie līdzekļi, lai veicinātu sociālo integrāciju un apkarotu diskrimināciju;

46.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izmantojot sporta struktūras un pakalpojumus, kā arī ar dzimumu līdztiesību veicinošas budžeta izstrādes (“gender-budgeting”) palīdzību būtu jāparedz, jāattīsta un jāveicina iespēju vienlīdzība;

47.

uzskata, ka sporta iespēju piedāvājumam un iespēju vienlīdzībai šajā piedāvājumā un ar tā palīdzību jākļūst par vietējo un reģionālo pašvaldību vispārējās darbības rādītāju;

48.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības atzīt un izskaust institucionālo diskrimināciju, proti, to, ka iedzīvotājiem nenodrošina piemērotu pakalpojumu viņu vecuma, invaliditātes, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, ticības vai pārliecības, dzimumorientācijas dēļ — diskrimināciju, ko var redzēt vai atklāt procesos, attieksmē vai uzvedībā un kas līdzinās diskriminācijai sakarā ar neapzinātiem aizspriedumiem, zināšanu trūkumu, neapdomību un stereotipiem un kas izraisa kaitējumu minētajām sabiedrības grupām;

49.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības darboties šādās trīs galvenajās jomās:

50.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, partneru apvienībām, sporta apvienībām, vietējiem sporta klubiem un nevalstiskajām organizācijām, lai sasniegtu šajā jomā kopīgos mērķus un politikas līmenī īstenotu vadošo lomu;

51.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt saziņas līdzekļu stratēģiju, lai mērķa grupas informētu par sporta iespējām un tādējādi palielinātu viņu līdzdalību, kā arī popularizētu viņu darbības un sasniegumus. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jādarbojas, lai stereotipus, diskrimināciju un rasismu izskaustu sporta reportāžās, tostarp publikācijās, ko šīs pašvaldības veic vai finansē, piemēram, informējot par sieviešu futbolu kā par parastu lietu un nevis jaunumu;

52.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības veikt pieredzes apmaiņu un mācīties no citām iestādēm visā Eiropā un pasaulē, kā arī vietējā un reģionu līmenī izplatīt paraugpraksi. RK aicina ES iestādes atvieglināt paraugprakses apmaiņu. Jo īpaši Reģionu komitejai un Eiropas vietējo pašvaldību apvienībām (Eiropas Pašvaldību un reģionu padomei, Eiropas Reģionu asamblejai (ERA), EUROCITIES u.c.) būtu jāapsver, kā sekmēt tīklu izveidi, kuros iesaistītas pilsētas, vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām šajā jomā ir konkrēta pieredze;

53.

aicina Eiropas Savienību noteikt kritērijus attiecībā uz to, kā vietējās un reģionālās pašvaldības veicina iespēju vienlīdzību sportā un piekļuvē sporta nodarbībām; šajā sakarā piedāvā Reģionu komitejas Hartu par iespēju vienlīdzību sportā.

—

apkarot un izskaust diskrimināciju sportā;

—

rosināt cilvēkus no visām sociālajām grupām iesaistīties sporta jomā;

—

pieņemt darbiniekus un uzņemt skatītājus no visām sociālajām grupām, kā arī aizsargāt visus darbiniekus un skatītājus pret diskriminējošu rīcību un uzmākšanos;

—

veicināt kvalificētu un talantīgu cilvēki no visām sociālajām grupām iesaistīšanos visos sporta vadības, pārvaldības un apmācības līmeņos;

—

attīstīt labākās iespējamās politikas un prakses iespēju vienlīdzības jomā, kā arī tās regulāri pārskatīt un atjaunināt;

—

veicināt daudzveidību sportā.”

54.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības parakstīt šo Hartu un pārskatīt to pašreizējo pieeju, ņemot vērā Hartā izklāstīto;

55.

apņemas izveidot ikgadēju Reģionu komitejas balvu, ko piešķir tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras vislabāk īsteno Hartu.