27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/131

1.1.1

Eiroreģioni ir pastāvīgas struktūras pārrobežu sadarbībai ar kaimiņu reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kas atrodas pie valstu kopējām robežām.

1.1.1.1

Tiem piemīt šādas pamatiezīmes (1):

1.1.2

Dažādu eiroreģionu apzīmēšanai tiek lietoti vairāki termini: Euroregio, Euroregión, Europaregión, Gran Región, Regio utt.

1.2.1

Eiroreģionu un tiem līdzīgu struktūru (2) galvenais mērķis ir pārrobežu sadarbība, to prioritātes ir noteiktas dažādos veidos, ņemot vērā reģionālās un ģeogrāfiskās īpatnības. Sākuma posmos vai darba apvienībās, kas tika izveidotas ļoti specifisku mērķu īstenošanai, pirmajā plānā ir izvirzīta savstarpējās sapratnes veicināšana, kultūras attiecību veidošana un ekonomiskās sadarbības stiprināšana. Eiroreģioni, kuros ir izveidotas labākas struktūras un kam ir savi finanšu līdzekļi, izvirza tālejošākus mērķus. Tie risina dažādus ar pārrobežu sadarbību saistītus jautājumus, sākot ar kopēju interešu veicināšanu visos līmeņos līdz pārrobežu programmu un konkrētu projektu īstenošanai un administrēšanai.

1.2.2

Pārrobežu darbība aptver ne tikai sociāli ekonomisko attīstību un sadarbību kultūras jomā, bet arī citas jomas, kas ir kaimiņu iedzīvotāju vispārēja labuma interesēs, jo īpaši sociālos jautājumus, veselību, izglītību un apmācību, pētniecību un attīstību, atkritumu apsaimniekošanu, dabas aizsardzību un ainavas sakopšanu, tūrismu un atpūtu, dabas katastrofas, transportu un sakaru kanālus.

1.2.3

Eiroreģioni tiek uzskatīti par ideālu struktūru Eiropas darba ņēmēju mobilitātes, kā arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas īstenošanai, pierobežu apgabalos izmantojot sadarbības procedūras, kas palīdz izvairīties no kompetenču konfliktiem.

1.2.4

Izmantojot augšupējo pieeju un ņemot vērā iedzīvotāju ikdienas dzīvi, eiroreģioni veicina Eiropas Savienības veidošanu un integrāciju.

1.2.5

Sadarbība pāri robežām sekmē arī tādu pārrobežu sadarbības un darbības formu ieviešanu kopēju problēmu risināšanai kā, piemēram, starpreģionālās arodbiedrību komitejas, uzņēmēju organizāciju un tirdzniecības palātu sadarbība, eiroreģionālo ekonomikas un sociālo lietu komiteju izveide utt.

1.2.6

Izpētes grupai, kas atbildīga par šī atzinuma izstrādi, bija iespēja tieši pārliecināties par minētā apgalvojuma patiesumu, jo Lielreģiona (3) Ekonomikas un sociālo lietu komiteja to uzaicināja uz 2007. gada 13. februāra uzklausīšanas sanāksmi Luksemburgā.

1.3.1

Eiropas Padome, kuras mītne atrodas Strasbūrā, ir Eiropas organizācija, kas jau vairāku gadu desmitu garumā pievēršas eiroreģionu tematam un pārrobežu sadarbībai kopumā.

1.3.2

Pārrobežu sadarbība sākās no pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigām. Pirmā iniciatīva valstu robežu pārvarēšanai bija 1948. gadā noslēgtais Beniluksa līgums. Euregio tika izveidots 1958. gadā teritorijā ap Enshedi Holandē un Gronavu Vācijā. Nedaudz vēlāk ārpus toreizējās Eiropas Kopienas robežām tika izveidoti vairāki reģioni Skandināvijā, piemēram, Orezunda, Ziemeļu polārā loka reģions, Kvarkena pie Dānijas, Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas robežām.

1.3.3

No 1975. līdz 1985. gadam tika izveidotas vairākas dažādu valstu reģionu darba apvienības (DA), piemēram, Juras DA un Pireneju DA ar ierobežotas darbības iespējām.

1.3.4

Pārrobežu reģionālā sadarbība un eiroreģionu veidošana vērsās plašumā, sākot ar 1990. gadu (4). To veicināja šādi faktori:

1.3.5

Divu pēdējo paplašināšanu rezultātā, dalībvalstu skaitam pieaugot no 15 līdz 27 dalībvalstīm, ievērojami palielinājās pierobežu reģionu un to iezīmju skaits. Konkrēti saskaņā ar NUTS 2 (statistiski teritoriālo vienību nomenklatūra) pierobežu reģionu skaits ir pieaudzis līdz 38 un robežu garums palielinājies no 7137 līdz 14 300 kilometriem.

1.3.6

Eiropas Parlaments 2005. gada decembra Rezolūcijā (5) pauž viedokli, ka pārrobežu sadarbībai ir būtiski svarīga nozīme Eiropas integrācijas īstenošanā un kohēzijā, un aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju veicināt un atbalstīt eiroreģionu izmantošanu. Pārrobežu sadarbība tika iekļauta arī Līguma par Konstitūciju Eiropai projektā (III-220. pants).

1.4.1

Eiropas Komisija Kopienas iniciatīvas INTERREG III programmā reģionu sadarbības veicināšanai izšķir trīs sadarbības jomas.

Uz eiroreģioniem jo īpaši attiecas A punkts un arvien vairāk arī B punkts.

2.1

Ar dažādiem Kopienas priekšlikumiem pēdējā laikā ir veicināti vispārējie principi, saskaņā ar kuriem darbojas eiroreģioni. Eiropas Parlaments un Ministru Padome 2006. gada 1. pusgadā pieņēma dažādus svarīgus lēmumus, kas ietekmē pārrobežu sadarbību.

2.2.1

Eiropas Komisija 2004. gadā iesniedza sākotnējo priekšlikumu Finanšu plāna (2007-2013) (6) pārskatīšanai. Minētajā priekšlikumā Komisija Eiropas Savienības 27 dalībvalstīm laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam paredzēja izdevumus aptuveni 1,14 % apmērā no IKP. Ņemot vērā svarīgos Eiropas Savienībai risināmos jautājumus, EESK savā atzinumā (7) atbalstīja pašu resursu palielināšanu, nosakot maksimālo robežu 1,30 % apmērā no IKP (pārsniedzot agrāk noteikto maksimālo robežu, kas bija 1,24 %). Eiropas Padome 2005. gada decembrī noteica izdevumu kopsummu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam 1,045 % apmērā no IKP. Visbeidzot 2006. gada aprīlī Padome un Eiropas Parlaments vienojās par izdevumu kopsummu 864 316 miljonu euro apmērā jeb 1,048 % no IKP.

2.2.2

Minētais ievērojamais samazinājums ir ietekmējis finansējumu ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai, kas no 0,41 % no IKP ES-15 samazinājās līdz 0,37 % ES-27. Tas notiek laikā, kad līdzekļi nevis jāsamazina, bet gan jāpalielina, jo ES ir iestājušās jaunas dalībvalstis un ES jārisina arī citi jautājumi, piemēram, globalizācija.

2.2.3

Jaunajam 3. mērķim, kas ir “Eiropas teritoriālā sadarbība”, ir atvēlēti 8720 miljoni euro (2,44 % no kohēzijai paredzētajiem 0,37 % no IKP), lai gan sākotnējā priekšlikumā Komisija prasīja 13 000 miljonus euro. Nenoliedzami, ka nebūs iespējams izdarīt vairāk ar mazākiem līdzekļiem.

2.2.4

Finansiālais atbalsts pārrobežu sadarbībai no ES budžeta salīdzinājumā ar iepriekšējo laika posmu no 2000. līdz 2006. gadam ir palielinājies, taču tā samazināšana salīdzinājumā ar Eiropas Komisijas sākotnēji ierosināto apjomu rada nepieciešamību attīstīt plašāku reģionālo un vietējo pašvaldību sadarbību, kā arī vairāk izmantot publisko un privāto partnerību. Pēc 12 jaunu valstu iekļaušanas piešķirtos līdzekļus izmantos lielāks pierobežu reģionu skaits, jo īpaši Centrāleiropā un Austrumeiropā.

2.3.1

Priekšlikumos par struktūrfondiem laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam, ko Komisija iesniedza 2004. gada jūlijā, ir izvirzīts “konverģences” mērķis bijušā 1. mērķa vietā, “konkurētspējas un nodarbinātības” mērķis bijušā 2. mērķa vietā un iekļauts jauns 3. mērķis — “Eiropas teritoriālā sadarbība” — nolūkā piešķirt lielāku nozīmi pārrobežu reģionālajai sadarbībai.

2.3.2

Minētais jaunais 3. mērķis (8), kas pamatojas uz Kopienas iniciatīvas INTERREG pieredzi, jo īpaši veicinās Eiropas Savienības teritorijas līdzsvarotu integrāciju, nodrošinot pārrobežu, starpvalstu un reģionālās sadarbību.

2.3.3

Komiteja 2005. gadā izstrādāja atzinumus par struktūrfondu un kohēzijas fonda reformu (9). Padome un Eiropas Parlaments 2006. gadā (10) apstiprināja jaunos priekšlikumus regulām.

2.4.1

Komisijas paziņojums par kohēzijas stratēģiskajām vadlīnijām (11) tika apstiprināts pēc vairāku regulu par struktūrfondiem pieņemšanas. Minētajā paziņojumā ir izcelta jaunā 3. mērķa, kas ir “Eiropas teritoriālā sadarbība”, svarīgā nozīme un trīs sadarbības aspekti: pārrobežu, starpvalstu un reģionālā sadarbība.

2.4.2

Jaunais sadarbības mērķis ir izvirzīts nolūkā veicināt lielāku teritoriālo integrāciju ES un mazināt “robežu radītās negatīvās izpausmes”, izvēršot pārrobežu sadarbību un labas prakses apmaiņu.

2.4.3

Eiropas kohēzijas politikas stratēģisko vadlīniju mērķis ir:

2.4.4

Kā zināms, valstu robežas nereti kavē Eiropas teritoriālo attīstību kopumā un var ierobežot konkurētspēju. Tādēļ viens no svarīgākajiem Kopienas pārrobežu sadarbības mērķiem ir pārvarēt valstu robežu radītās negatīvās izpausmes un izveidot sinerģijas kopēju problēmu kopīgai risināšanai.

2.4.5

Kohēzijas politikas ietvaros būtu jāveic pasākumi, kas nodrošina pievienoto vērtību pārrobežu darbībai, piemēram, palielināt pārrobežu konkurētspēju, veicinot inovāciju, pētniecību un attīstību; savienot nemateriālo tīklojumu (pakalpojumus) vai fizisko tīklojumu (transports) nolūkā stiprināt pārrobežu integrāciju kā Eiropas pilsonības iezīmi; veicināt mobilitāti un darba tirgus pārrobežu pārredzamību; nodrošināt ūdens resursu apsaimniekošanu un plūdu kontroli; attīstīt tūrismu; veicināt ekonomiskas un sociālās jomas dalībnieku līdzdalību; izcelt kultūras mantojuma vērtību; uzlabot teritoriju apsaimniekošanu.

2.5.1

Vēsturiski vienota juridiska pamata trūkums pārrobežu sadarbības jomā kavēja efektīvu pasākumu veikšanu.

2.5.2

Komisija 2004. gadā ierosināja izveidot Eiropas Pārrobežu sadarbības grupu (EPSG). Nākamajā Komisijas priekšlikumā minētās grupas nosaukums mainījās: termina “pārrobežu” vietā tika lietots termins “teritoriāls”.

2.5.3

Regulā, kas tika pieņemta 2006. gada 31. jūlijā (12), ir atzīts, ka

3.1.1

Lielajās “vecajās” valstīs saimnieciskā darbība ir galvenokārt koncentrēta valsts centrālajā daļā un visbiežāk — galvaspilsētā un lielākajās pilsētās. Katrā valstī ir notikusi zināma reģionālās tautsaimniecības specializācija.

3.1.2

Eiropas integrācija veicina jaunu sadarbības telpu, piemēram, eiroreģionu, izveidi. Īstenojot Eiropas integrāciju, reģionālā specializācija vairs nenotiek tikai vienas valsts ietvaros, bet aizvien biežāk Eiropas līmenī. Valstu robežas vairs nav nepārvarams šķērslis savstarpējai apmaiņai. Tas sekmē jaunu attiecību veidošanu ar dažādu dalībvalstu reģioniem, kuru attīstības līmenis dažkārt atšķiras, bet kam ir kopēji mērķi, attīstoties specializācijai Eiropā.

3.1.3

Šāda sadarbība jo īpaši ir nepieciešama neliela mēroga pasākumu veikšanā, kur vairāk izpaužas robežu negatīvā ietekme, kā tas var būt MVU gadījumā.

3.1.4

EESK uzskata, ka eiroreģioniem vajadzētu būtiski veicināt ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu. Šajā sakarā Eiropas Savienības jaunajā priekšlikumā par teritoriālo politiku kā prioritārie mērķi ir noteikti konverģence, konkurētspējas palielināšana un nodarbinātība, galvenokārt, mazāk attīstītos reģionos un reģionos, kas saskaras ar jauniem specializācijas izaicinājumiem.

3.2.1

Eiroreģioni veicina apjomradītus ietaupījumus. Būtībā tas nozīmē tirgus paplašināšanos (aglomerācijas tipa tautsaimniecība), ražošanas faktoru papildināmību un lielākus atvieglojumus investīcijām. Tiek uzskatīts, ka zināmu investīciju inovācijās un attīstībā ietekme var izpausties 250-500 km rādiusā. Pat, ja daži eiroreģioni ir lielāki par minēto attālumu, to vidējais rādiuss tomēr ir no 50 līdz 100 km.

3.2.2

Eiroreģioniem ir būtiska nozīme, lai noteiktās jomās sasniegtu pietiekamu kritisko masu. Tas ļauj piesaistīt virkni investīciju būtiskiem pakalpojumiem, ko nebūtu iespējams sniegt, ja nebūtu pārrobežu sadarbības.

3.2.3

Lai palielinātu konkurētspēju, pārrobežu sadarbībā starp reģionālajām un vietējām pašvaldībām iespējams nodrošināt dažādus pakalpojumus visas sabiedrības interesēs:

3.3.1

Vairums eiroreģionu sastāv no reģioniem ar līdzīgu attīstības līmeni, tomēr ir arī eiroreģioni, kuros ir reģioni ar dažādu attīstības līmeni. Viens no eiroreģionu mērķiem ir veicināt saimniecisku un cita veida darbību, kas mazina atšķirības reģionu starpā. Tādēļ ir būtiski svarīga attiecīgo dalībvalstu un ES līdzdalība.

3.3.2

Sociālās investīcijas pamatpakalpojumu jomā pierobežas zonās bieži vien mēdz būt mazākas salīdzinājumā ar investīcijām valstu centrālajā daļā. Daudzos gadījumos minētās zonas mazāk ietekmē centrus, kur tiek pieņemti lēmumi. Nereti minētā iemesla dēļ tiek piešķirts nepietiekams finansējums kvalitatīvu, daudzveidīgu un rentablu pakalpojumu sniegšanai jo īpaši iedzīvotāju visneaizsargātākajām grupām (bērniem, imigrantiem, ģimenēm ar zemāku pirktspēju, personām ar invaliditāti, ar hronisku slimību sirgstošiem slimniekiem utt.)

3.3.3

Eiroreģioniem var būt liela nozīme, lai attīstītu minētos pakalpojumus un lai minētajām sociālajām grupām nodrošinātu lielāku aizsardzību, izmantojot pārrobežu pieeju. Eiroreģioni turklāt var lielā mērā palīdzēt pārvarēt šķēršļus un novērst juridiskās, administratīvās un finansiālās atšķirības, kas kavē iedzīvotāju progresu. Vienlaikus tie sniedz ieguldījumu vēstures gaitā radušos aizspriedumu pārvarēšanā, kopīgu pētījumu veikšanā un labākas savstarpējās sapratnes veicināšanā par attiecīgajām atšķirībām.

3.3.4

Juridiskie trūkumi un nepietiekama saskaņošana attiecībā uz pierobežas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos tika daļēji novērsti, pateicoties Kopienas acquis un Tiesai. Tā kā pierobežas darba ņēmēju skaits pieaug, minētā realitāte ir kļuvusi par būtisku jautājumu, kas risināms Eiropas līmenī, jo īpaši nodokļu, sociālās drošības un sociālās aizsardzības jomās, kurās vēl joprojām kopējiem jēdzieniem ir atšķirīgas definīcijas un pieeja, piemēram, dzīvesvietas valsts, ģimenes stāvoklis, izdevumu par veselības aprūpes pakalpojumiem segšana, divkārša nodokļu uzlikšana, kā arī citi administratīvie ierobežojumi (13).

4.1.1

Nepieciešamību novērst šķēršļus integrācijas īstenošanā pierobežas iedzīvotāji izjūt savā ikdienā. Nav runa par robežu mainīšanu vai valstu suverenitātes ierobežošanu, bet par efektīvas pārrobežu sadarbības veicināšanu visās dzīves jomās, uzlabojot dzīves apstākļus un panākot, lai iedzīvotāju Eiropa kļūst par realitāti.

4.1.2

ES robežas jau ir zaudējušas savu agrāko barjeras lomu, taču vēl joprojām pastāv ekonomiskās, sociāli kulturālās, administratīvās un juridiskās atšķirības, un tās ir jo īpaši izteiktas uz ES ārējām robežām. Tādēļ pierobežu zonās īstenotās sadarbības mērķis ir izveidot sadarbības struktūras, procedūras un instrumentus, kas ļauj novērst administratīvos un normatīvos šķēršļus un vēsturisku nesaskaņu cēloņus, un pārvērst kaimiņattiecības par mobilitātes, ekonomiskās attīstības un sociālā progresa faktoru. Kopumā pārrobežu reģioniem ir jākļūst par “kopējas labklājības zonām”.

4.2.1

Pārrobežu sadarbība un tās īstenošana, veidojot eiroreģionus, ne tikai ļauj izvairīties no konfliktiem, reaģēt uz katastrofām vai pārvarēt psiholoģiskās barjeras, bet arī būtiski veicināt attīstību abpus robežas. Minētā pievienotā vērtība var izpausties politikas, institucionālajā, ekonomikas, sociālajā, kultūras un Eiropas integrācijas jomā. Pārrobežu sadarbība ir vērtīgs ieguldījums mierīgas līdzāspastāvēšanas, drošības un Eiropas integrācijas veicināšanā. Tas ir ļoti efektīvs veids, kā īstenot Kopienas subsidiaritātes principus, partnerību, ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī atbalstīt jaunu dalībvalstu pilnīgu iekļaušanu ES.

4.2.2

Minētās pastāvīgās struktūras pārrobežu sadarbībai ļauj nodrošināt iedzīvotāju un iestāžu, kā arī politisko un sociālo grupu abpus robežas aktīvu un ilgstošu līdzdalību, veicina savstarpēju sapratni un ļauj veidot vertikālu un horizontālu partnerību, pat ja pastāv struktūru un kompetenču atšķirības. Tas turklāt ļauj kopīgi vadīt pārrobežu programmas un projektus vai kopīgi pārvaldīt finansējumu no dažādiem avotiem (Kopienas, valstu, pašu, kā arī trešo pušu). EESK uzskata, ka šāda veida kopīgu pasākumu veikšana var būt sekmīgāka un efektīvāka, ja organizētā pilsoniskā sabiedrība uzņemas galveno lomu.

4.2.3

No sociāli ekonomiskā viedokļa raugoties, pārrobežu sadarbības struktūras ļauj mobilizēt visu dalībnieku iekšējo potenciālu (ieskaitot tirdzniecības palātas, apvienības, uzņēmumus, arodbiedrības, sociālās un kultūras iestādes, vides organizācijas, tūrisma aģentūras); atvērt darba tirgu un saskaņot profesionālās kvalifikācijas; veicināt ekonomikas attīstību un jaunu darbavietu radīšanu, veicot pasākumus tādās jomās kā infrastruktūras, transports, tūrisms, vide, izglītība, pētniecība un MVU sadarbība.

4.2.4

Sociālajā un kultūras jomā pārrobežu sadarbības pievienoto vērtību nodrošina vispārējo zināšanu pastāvīga izplatīšana, ko var uzskatīt par pārrobežu continuum, kuru var izvērst dažādās publikācijās un dažādos veidos. Tāpat tā ļauj izveidot tādu organizāciju tīklu, kas darbojas kā zināšanu izplatītāji. Tas attiecas uz izglītības centriem, vides aizsardzības iestādēm, kultūras iestāžu apvienībām, bibliotēkām, muzejiem utt. Turklāt pārrobežu sadarbība veicina iespēju vienlīdzību un kaimiņvalsts valodas vai pat vietējo dialektu padziļinātu apguvi, kas ir pārrobežu reģionālās attīstības būtiska sastāvdaļa un komunikācijas priekšnoteikums.

4.2.5

Šādi izprasta pārrobežu sadarbība, ko sekmē tādas pastāvīgas struktūras kā eiroreģioni, sniedz pievienoto vērtību valstu līmenī veiktajiem pasākumiem, pateicoties pārrobežu programmu un projektu papildināmībai, radītajai sinerģijai, kopīgi veiktai pētniecībai un inovācijām, zināšanu un labas prakses apmaiņai, robežu netiešo negatīvo izpausmju pārvarēšanai, pieejamo resursu efektīvai pārrobežu pārvaldībai.

—

valstu tiesību aktos noteiktie ierobežojumi reģionālo un vietējo pašvaldību pārrobežu darbībai;

—

abpus robežai valdības dažādajos līmeņos pastāvošās atšķirīgās struktūras un kompetences;

—

politiskās gribas trūkums, jo īpaši valsts līmenī, ierobežojumu atcelšanai, piemēram, pieņemot tiesību aktus vai noslēdzot divpusējus līgumus;

—

kopīgu pamatkritēriju trūkums nodokļu, sociālās nodrošināšanas vai akadēmisko grādu un profesionālās kvalifikācijas atzīšanas jomās;

—

abpus robežai pastāvošās atšķirīgās ekonomiskās struktūras;

—

valodu, kultūras un psiholoģiskās barjeras, galvenokārt, aizspriedumi un vēstures gaitā izveidojusies tautu savstarpēja pretestība.

4.4.1

Ņemot vērā daudzos piemērus visā Eiropā, ir iespējams noteikt virkni vispārējo principu sekmīgas pārrobežu sadarbības veidošanai.

5.1.1

Eiroreģioni ir teritoriālas vienības, kurās tiek ieviesti jauni apvienību un sadarbības veidi valsts sektorā, privātajā sektorā, kā arī starp valsts un privāto sektoru, lai izstrādātu jaunas kopīgas politikas, aktīvi iesaistoties visiem patiesi ieinteresētajiem dalībniekiem.

5.1.2

Jaunās pārvaldības jēdzienu var saprast kā horizontālu pārvaldi ar plašāku līdzdalību salīdzinājumā ar tradicionālo pārvaldi, kas ir vairāk hierarhizēta un vertikāla. Minētais pārvaldības jēdziens ir jo īpaši piemērots eiroreģioniem, jo te ir jārod kopēji risinājumi kopējām problēmām.

5.1.3

Eiroreģioniem tomēr ir arvien lielāka papildu, taču būtiska loma Eiropas ekonomiskās, sociālās un teritoriālas kohēzijas politikas pārvaldībā.

5.1.4

Šajā sakarā EESK uzskata, ka eiroreģioniem un tiem līdzīgām struktūrām būtu jāsniedz būtisks ieguldījums integrācijas procesa padziļināšanā un Eiropas veidošanā.

5.1.5

Eiroreģionu veidošanai savukārt ir nepieciešama iestāžu un sociālās jomas dalībnieku sadarbība, tā kā bieži vien viņu tradīcijas un domāšanas veidi ir ļoti atšķirīgi. Ne vienmēr tie, kas dzīvo tuvāk, spēj labāk sadarboties. Minētā iemesla dēļ organizētas pilsoniskās sabiedrības iestādēm un organizācijām horizontālajā pārvaldībā ir svarīga loma.

5.1.6

Lai nodrošinātu ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku līdzdalību eiroreģionu pārvaldībā, ir jāizveido attiecīga institucionālā sistēma, kas panāktu minētās līdzdalības efektivitāti. Organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir jāiesaista to politiku izstrādāšanā un īstenošanā, kas izriet no dažādu līmeņu pārrobežu sadarbības starp divām vai vairākām dalībvalstīm. Sociālo partneru līdzdalība EURES (Eiropas Nodarbinātības Dienestu sadarbības) tīklā pārrobežu jomās ir svarīgs pierādījums minētā principa īstenošanai.

6.1

Regulas par Eiropas Pārrobežu sadarbības grupas (EPSG) izveidi pieņemšana un jauna teritoriālās sadarbības mērķa iekļaušana ir pavērusi jaunas iespējas eiroreģionu darbībā. Pirmkārt, ir izveidots Kopienas juridiskais instruments pārrobežu sadarbībai, un tas dod iespēju dalībvalstīm iesaistīties pārrobežu teritoriālajā sadarbībā dažādos līmeņos. Otrkārt, pāreja no “pārrobežu sadarbības” uz “teritoriālo sadarbību” nozīmē, ka eiroreģioni var paplašināt savu darbības lauku, īstenojot sadarbību ne tikai vietējā līmenī un ar tuvākajām pašvaldībām, bet arī var veicināt arvien lielāku teritoriju integrālu attīstību, kam ir kopējas sinerģiju iespējas un potenciāls.

6.2

Tādēļ EESK uzskata, ka teritoriālajai sadarbībai, ko veicina eiroreģioni, ir būtiska nozīme Eiropas integrācijas veicināšanā, valstu robežu radītās ekonomiskās, sociālās un kultūras sadrumstalotības mazināšanā, kā arī teritoriālās, sociālās un ekonomiskās kohēzijas attīstīšanā. EESK tādēļ aicina, lai nākamajās diskusijās par Konstitucionālā Līguma galēju pieņemšanu pārrobežu teritoriālajai sadarbībai tiktu veltīta īpaša uzmanība.

6.3

Lai Eiropas teritoriālo sadarbību varētu īstenot saskaņā ar jau minētajām reformām, EESK uzskata, ka eiroreģionu attīstības veicināšanā būs nepieciešama valstu un starpposma struktūru līdzdalība. Tādēļ valstīm būtu jāizstrādā stratēģijas teritoriālās sadarbības īstenošanai Kopienas ietvaros. Valstīm jo īpaši būtu jāveicina pierobežas iedzīvotāju visneatliekamāko problēmu risināšana, kas parasti ir ar darba tirgu, veselību, sociālo labklājību, izglītību un transportu saistīti jautājumi.

6.4

EESK uzskata, ka, lai uzlabotu teritoriālās sadarbības efektivitāti, ievērojot subsidiaritātes principu, EPSG būtu tieši jāvada pārrobežu projekti un atsevišķos gadījumos arī Kopienas un valstu fondu finansēti starpvalstu projekti.

6.5

Lai pārvērstu eiroreģionus par “kopējas labklājības zonām”, būtu nepieciešama privāto uzņēmumu lielāka līdzdalība (tostarp sociālā ekonomika) pārrobežu attīstības pasākumu veikšanā, ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu svarīgo lomu ražošanas struktūru veidošanā un jaunu darbavietu radīšanā.

6.6

EESK uzskata, ka eiroreģioni, kā arī saskaņā ar Regulu Nr. 1082/2006 izveidotās EPSG ir konkrēts paraugs to Eiropas pārvaldības principu īstenošanai, kurus Komisija definēja 2001. gadā publicētajā Baltajā grāmatā. Šajā sakarā EESK uzskata, ka, lai pārrobežu politika un darbība, kā arī teritoriālā sadarbība kopumā būtu efektīvas, ir nepieciešama visu iesaistīto teritoriālo un sociāli ekonomisko dalībnieku patiesa “partnerība”. Tādēļ EESK prasa, lai organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijām tiktu noteikti līdzdalības veidi teritoriālās sadarbības projektu īstenošanai.

6.7

Jo īpaši, EESK uzskata, ka EURES tīklam būtu jākļūst par Eiropas instrumentu, kas efektīvi veic centrālo lomu, esot par starpnieku darbaspēka pieejamības un pieprasījuma jomā. Šajā sakarā pārrobežu vide ir svarīga laboratorija. Tādēļ EESK pauž nožēlu par pēdējos gados vērojamo tendenci atkal “nacionalizēt” EURES vadīšanu un atbalsta minētā tīkla patiesu pārrobežu pārvaldi. EURES turklāt ir ne tikai starpnieka loma darba tirgū, bet vienlaikus tas pilda svarīgu lomu kā sociālā dialoga veicinātājs vistuvākajos starpvalstu apgabalos.

6.8

Vispāratzīts ir tas, ka sociāli ekonomiskajām organizācijām ir svarīga loma Eiropas integrācijā. Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē starpvalstu sadarbībā gūto pieredzi, kas ir galvenokārt saistīta ar starpreģionālajām arodbiedrību komitejām, uzņēmējsabiedrību pārrobežu sadarbības un apvienību dažādiem veidiem, tirdzniecības palātām, pētniecības centriem un universitātēm vai arī ar eiroreģionālu ekonomikas un sociālo lietu komiteju veidošanu. EESK iedrošina minēto pieredzi un sniedz savu atbalstu tās stiprināšanai un attīstībai.

6.9

EESK uzskata, ka eiroreģioniem ir un var būt svarīga loma pierobežu reģionos ar trešām valstīm kā no ekonomikas attīstības, tā arī no sabiedriskās drošības un sociālās integrācijas viedokļa. Tādēļ EESK prasa, lai šāda veida struktūras un veiksmīgi īstenojami pasākumi tiktu iekļauti ES kaimiņattiecību un pirmspievienošanās politikā.

6.10

Ņemot vērā pārrobežu darbībā gūto bagāto pieredzi (šī atzinuma pielikumā mēs sniedzam dažus piemērus), kā arī zināšanu trūkumu par to minētajos reģionos, EESK uzskata, ka būtu ļoti lietderīgi, ka Komisija izstrādātu “Labas prakses ceļvedi”, iekļaujot veiksmīgus privātās-publiskās partnerības piemērus.

6.11

Tā kā ir acīmredzams, ka tik daudzpusēju jautājumu nevar izanalizēt vienā atzinumā, EESK uzskata, ka būtu vēl padziļināti jāpēta minētā joma — pārrobežu teritoriālā sadarbība un struktūras, kas to nodrošina —, izstrādājot atzinumus par tematiem, kuri saistīti ar pārrobežu vispārējām interesēm: darba tirgu, tūrismu, attīstības centriem utt.