16.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 309/135

1.1

Vispārējas nozīmes pakalpojumi, kuru definīciju nosaka valdības iestādes, pamatojoties un atsaucoties uz sociālajām un pilsoniskajām prasībām, apmierina pamatvajadzības un tiem ir galvenā nozīme Savienības sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā un Lisabonas stratēģijas sekmīguma nodrošināšanā.

1.2

Tā kā Eiropadome ir izsludinājusi pārdomu periodu par svarīgiem Eiropas jautājumiem, pilsoniskajai sabiedrībai būs jākļūst par apņēmīgu un rīkoties spējīgu dalībnieku, lai nodrošinātu efektīvus vispārējas nozīmes pakalpojumus un tos padarītu par būtisku pārdomu tematu.

1.3

EESK atkārtoti izsaka prasību, lai Kopienas līmenī tiktu noteikti tie kopējie pamatprincipi, kuriem jāatbilst visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem un kas jāiekļauj vienā pamatdirektīvā, un vajadzības gadījumā sīkāk jānosaka atsevišķās nozarēm veltītās direktīvās.

1.4

Saskaņā ar subsidiaritātes principu katrai valstij oficiālā izsludinātā dokumentā jāspēj noteikt īpaši nozīmīgu vai valsts, reģionālās vai vietējās nozīmes pakalpojumu veidus, kas nepieder pie pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un uz kuriem neattiecas konkurenci un valsts atbalstu regulējoši noteikumi.

1.5

Attiecībā uz citiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem ietvardirektīvā un nozaru tiesību aktos ir skaidri jānosaka valstu vai vietējo pašvaldību brīvas tiesības noteikt pārvaldes un finansēšanas nosacījumus, Kopienas rīcības principus un robežas, to darbības efektivitātes novērtēšanu, patērētāju un lietotāju tiesības, minimālo sabiedrisko dienestu pamatuzdevumu un pamatsaistību apjomu.

1.6

Lai panāktu to, ka visi, kas ir saistīti ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes un ārpusekonomikas vispērējas nozīmes pakalpojumiem, izprastu veicamo, visiem dalībniekiem, valsts, reģionālajām, pašvaldību iestādēm, sociālajiem partneriem, patērētāju un vides aizsardzības organizācijām, sociālās ekonomikas struktūrām un struktūrām, kas cīnās pret atstumtību utt. gan valsts, gan reģionālajā, gan vietējā līmenī līdzās regulatoriem un pakalpojumu sniedzējiem ir jābūt savai lomai un jāpiedalās visos posmos, proti, kā kvalitātes standartu izstrādes organizēšanas, tā arī to noteikšanas, uzraudzīšanas un piemērošanas posmā.

1.7

Katru reizi, kad Eiropas līmenī direktīvas, kas regulē vispārējas nozīmes pakalpojumus kādā atsevišķā nozarē, rada sociāla rakstura sekas un ietekmē strādājošo kvalifikāciju, darba apstākļus un nodarbinātības nosacījumus, jauno Eiropas strukturētā dialoga nozaru komiteju ietvaros ir jāapspriežas ar strādājošo un darba devēju organizācijām.

1.8

Vispārējas nozīmes pakalpojumu tendence attīstīties, to nozīme Lisabonas stratēģijas īstenošanā padara obligātu ne tikai pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi — attiecībā uz tiem jau pastāv Kopienas noteikumi — regulāra novērtējuma, bet arī vispārējas nozīmes pakalpojumu regulāru novērtējuma no Savienības mērķu viedokļa veikšanu. EESK ierosina izveidot novērošanas centru, kas sastāvētu no Eiropas Parlamenta politiskajiem pārstāvjiem, Reģionu komitejas pārstāvjiem un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai veiktu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumu novērtējumu.

1.9

EESK īpaši vēlas panākt to, lai iepriekš aprakstītie principi noteiktu arī Savienības nostāju tirdzniecības sarunās — jo sevišķi Pasaules tirdzniecības organizācijas un Vispārējā nolīguma par pakalpojumu tirdzniecību ietvaros. Nav pieņemami, ka Eiropas Savienība starptautiskajās tirdzniecības sarunās uzņemtos saistības atcelt ierobežojumus attiecībā uz ekonomikas nozarēm vai uzņēmējdarbības jomām, ja šādi soļi nav noteikti iekšējā tirgus noteikumos, kas regulē vispārējas nozīmes pakalpojumus. Nepieciešamība saglabāt dalībvalstu spēju regulēt gan pakalpojumus ar vispārēju ekonomisku nozīmi, gan ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumus ar mērķi sasniegt Savienības nospraustos sociālos un attīstības mērķus nozīmē no augstāk minētajām sarunām izslēgt vispārējas nozīmes pakalpojumu jautājumu.

2.1

Vispārējas nozīmes pakalpojumi veido Eiropas sabiedrības modeļa kodolu, un tiem ir izšķiroša nozīme sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Tie papildina vienoto tirgu un ir plašāki par to, kā arī uzskatāmi par iedzīvotāju un uzņēmumu saimnieciskās un sociālās labklājības priekšnoteikumu.

2.2

Gan pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, gan ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumi apmierina pamatvajadzības un nodrošina iedzīvotāju saikni ar pašvaldību un pat ikdienas sīkumu līmenī ir uzskatāmi par visu Eiropas valstu kultūras identitātes sastāvdaļu.

2.3

Visi minētie apsvērumi ir vērsti uz iedzīvotāja interesēm, kuru ievērošana liek nodrošināt iespējas izmantot prioritāro mērķu sasniegšanai nozīmīgus pakalpojumus.

2.4

Vērtību kopība valstīs, reģionos un nozarēs izpaužas kā dažādi vispārējas nozīmes pakalpojumu organizācijas veidi. Vispārējas nozīmes pakalpojumu definīciju, pamatojoties un atsaucoties uz sociālajām un sabiedriskajām prasībām, var noteikt valsts pārvaldes iestādes.

2.5

Šāda situāciju daudzveidība ir izaicinājums Eiropas integrācijai. Tā tomēr nebūt nav nepārvarams šķērslis, un ir uzskatāma par iespēju, saskaņojot visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem piemērojamo principu kopumu, izveidot tādu pamatu, kas nemitīgu ekonomisko un sociālo pārmaiņu situācijā apmierina vispārējās intereses.

2.6

Labdabīgas mijiedarbības radīšana starp lielo Eiropas tirgu, kam nepieciešama brīva aprite, brīva konkurence, efektivitāte, konkurētspēja un ekonomikas dinamisms un vispārējo interešu mērķu ievērošanu ir izrādījies garš un sarežģīts process. Daudzi pasākumi šajā sakarā ir bijuši sekmīgi, tomēr joprojām ir jānovērš atsevišķas problēmas.

3.1

Romas līgumā vispārējas nozīmes pakalpojumi ir minēti tikai 77. pantā (šobrīd spēkā esošajā Līgumā 73. pantā), kas regulē sabiedriskos pakalpojumus pārvadājumu jomā, un 90. panta 2. punktā (šobrīd spēkā esošajā Līgumā 86. panta 2. punktā), kurš vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu gadījumā noteiktos apstākļos pieļuj atkāpes no konkurences noteikumiem.

3.2

Eiropas Kopienas Dibināšanas līguma 86. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm par labu uzņēmumiem, kas apkalpo vispārējas intereses, radīt tādu tiesisku kārtību, kas neatbilst parastajām tiesībām, piemēram, konkurences noteikumiem: “Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi, un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm (1).”

3.3

Pamatojoties uz minēto pantu Eiropas Kopienu Tiesa atzīst (kopš 1993. gada), ka, lai sabiedriskos pakalpojumus sniedzošs uzņēmums varētu veikt tam uzticēto īpašo uzdevumu, uz to var neattiecināt Līguma konkurences noteikumus — šāds atbrīvojums var izpausties kā pilnīgs monopolstāvoklis, ja ierobežojumi ir nepieciešami, lai uzņēmums varētu nodrošināt pakalpojumu ar vispārēju saimniecisku nozīmi sniegšanu ekonomiski pieņemamos apstākļos (2).

3.4

Tiesa ir atzinusi, ka konkurences priekšrocības ienesīgās uzņēmējdarbības jomās, ko uzņēmums saņem kā atlīdzību par zaudējumiem, ko viņš cieš, darbojoties neienesīgās jomās, par saderīgām ar Līgumu (3).

3.5

Tāpat Tiesa nolēma, ka gadījumā, kad valsts finansiālais atbalsts ir uzskatāms par atlīdzību par uzņēmuma darbību, pildot sabiedrisko pakalpojumu saistības, uz šādu atbalsta veidu noteiktos apstākļos neattiecina Līguma normas par valsts atbalstu (4). Tajā pašā laikā Tiesa precizē, ka, sniedzot gan pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, gan ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumus, ir jāievēro vispārīgie līguma principi: pārredzamība, proporcionalitāte, nediskriminācija un vienāda attieksme.

3.6

Sākot ar 1986. gadā parakstīto Vienoto Eiropas aktu, ar vienotā tirgus izveidi, Eiropas integrācija sāka attiekties uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, piemēram, apšaubot dalībvalstīs pakalpojumus sniedzošajiem uzņēmumiem (valsts un privātiem) piešķirtajās tiesības un uzsākot ievērojamu lielo sabiedrisko pakalpojumu tīklu liberalizāciju.

3.7

Amsterdamas līguma, kas parakstīts 1997. gadā, 16. pantā ir uzsvērta pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vieta Savienības kopējo vērtību klāstā, kā arī to nozīme sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Tajā ir izteikta prasība valstu un Eiropas iestādēm, lai pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšana “pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu”, vienlaikus lielā mērā ievērojot konkurences principus.

3.8

Minētais 16. pants neietekmē veidu, kā Komisijas īsteno politiku attiecībā uz uzņēmumiem, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus. Tomēr Eiropadome Lisabonā, 2000. gada martā nolēma “īstenot iekšējo tirgu un padarīt to darboties spējīgu”, ierosinot ievērojamu liberalizāciju attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu tīkliem un attiecinot konkurences prasības uz valstu tirgiem neatkarīgi no tā, vai tas ir dzelzceļa transporta, pasta pakalpojumu, enerģētikas vai telekomunikāciju tirgus.

3.9

Nicā 2000. gadā pieņemtā Pamattiesību harta pirmo reizi saista vispārējas nozīmes pakalpojumus un pamattiesības. Tādējādi tiesības izmantot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un ar vispārējas nozīmes pakalpojumu atsevišķiem elementiem saistītās tiesības (sociālā drošība un sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, vides aizsardzība utt.) ir nostiprinātas Pamattiesību hartas pantos no II-34. līdz II-36. pantam.

3.10

Barselonas Eiropadome, kas notika 2002. gada 15. un 16. martā, īpaši paredzēja “ietvardirektīvas priekšlikumā precizēt principus, kas attiecas uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un veido Līguma 16. panta pamatu, vienlaikus ievērojot attiecīgo dažādo nozaru īpatnības un Līguma 86. panta normas”.

4.1

Kaut arī ir panākts progress, daudzi pilsoniskās sabiedrības pārstāvji to uzskata par nepietiekamu, ņemot vērā vispārējas nozīmes pakalpojumu svarīgumu Eiropas iedzīvotāju dzīvē, un nākotnes Eiropas Konstitūcijas izstrādes ietvaros ir palielinājuši iniciatīvu skaitu, lai panāktu to, ka vispārējas nozīmes pakalpojumus nosaka kā vienus no Savienības kopējiem mērķiem, un ar kvalitatīvu, uz vispārējām, vienlīdzīgām izmantošanas iespējām, īpašumtiesību neitralitātes un demokrātisku tarifu principa balstītu pakalpojumu palīdzību veicinātu un nodrošinātu drošību un sociālo taisnīgumu.

4.2

Konstitucionālā līguma projekta III-122. panta mērķis bija radīt sekundāro tiesību pamatu attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, bez dalībvalstu kompetences ierobežošanas nosakot, ka “eirolikumos formulē”, “tādus — jo īpaši ekonomiskos un finanšu principus un nosacījumus, kas ļauj īstenot to [vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu] uzdevumus”.

4.3

Turklāt ar minēto III-122. pantu būtu atzīts vietējo pašvaldību brīvas administrācijas princips un pašvaldību tiesības pašām sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi būtu padarītas par konstitucionālu principu, kas tādējādi precizētu subsidiaritātes principu attiecībā uz Savienībai un dalībvalstīm piekritīgo kompetenci pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi jomā.

4.4

Ņemot vērā to, ka Konstitucionālā līguma ratifikācija ir atlikta, EESK uzskata, ka bez liekas vilcināšanās, pamatojoties uz spēkā esošajiem līgumiem, ir jāuzsāk pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumu ietvardirektīvas izstrādes process, ko Komiteja savos atzinumos jau sen ir aicinājusi darīt (5).

4.5

Tiesiskais pamats šobrīd var būt tikai iekšējā tirgus izveides pabeigšana, ja pieņem, ka šo pamatu ir jāpapildina, ņemot vērā arī citas Līguma normas, kas konkretizē iekšējā tirgus veidu, kam jābūt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu tirgum:

4.6

Šo pantu kopums ļauj izveidot īpašas, pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi veltītas tiesības, un tās varētu kļūt par vienu no visu vispārējas nozīmes pakalpojumu pamatdirektīvas sastāvdaļām, kurā vienlaikus būtu ņemta vērā iekšējā tirgus galīgā izveidošana un pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi īpatnības, ievērojot Līgumā noteiktos mērķus.

5.1

Pretēji pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vispārējas nozīmes pakalpojumi kā pakalpojumu kopums paši par sevi līgumos nav minēti.

5.2

Vispārējas nozīmes pakalpojumus, kam nav saimniecisks raksturs, neregulē īpaši Kopienas noteikumi, un uz tiem neattiecas iekšējā tirgus noteikumi par konkurenci un valsts atbalstu, tomēr uz tiem attiecas virkne sabiedrībai būtisku Eiropas Savienības mērķu (pamattiesību ievērošana, iedzīvotāju labklājības veicināšana, sociālais taisnīgums, sociālā kohēzija utt.). No tā izriet, ka Savienībai, kas ir atbildīga par dzīves līmeņa un kvalitātes uzlabošanu visā Eiropas teritorijā, ir noteikta atbildība attiecībā uz pamattiesību un sociālās kohēzijas nodrošināšanas līdzekļiem, par kādiem ir uzskatāmi arī vispārējas nozīmes pakalpojumi; tai tāpēc ir jārūpējas vismaz par to, lai vispārējas nozīmes pakalpojumi būtu pieejami, lai iedzīvotāji tos varētu atļauties un tie būtu labas kvalitātes.

5.3

Atšķirība starp pakalpojumiem ar tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas pakalpojumiem ir neskaidra un nenoteikta. Gandrīz ikviens vispārēju interešu vārdā sniegts pakalpojums, pat ja tā sniegšanas mērķis nav peļņas gūšana vai to sniedz labdarības nolūkā, tomēr rada tautsaimniecisku vērtību, bet vienlaikus uz to neattiecas konkurences tiesības. Turklāt pakalpojums var vienlaicīgi būt gan komerciāls, gan nekomerciāls. Tāpat pakalpojumam var būt komerciāls raksturs, neskatoties uz to, ka tirgūs nespēj nodrošināt pakalpojumu atbilstīgi loģikai un principiem, kas nosaka vispārējas nozīmes pakalpojumus.

5.4

Tas viss rada neskaidrību un pretrunas starp konkurenci un vispārējas nozīmes pakalpojumiem, kuru tautsaimniecisko vai ārpusekonomikas raksturu Eiropas Kopienu Tiesa joprojām no tiesiskā viedokļa interpretē un definē dažādi, kas rezultātā:

5.5

Papildus tam Eiropas iestāžu starpā pastāv terminoloģiskas dabas neskaidrības. Komisijas skatījumā jēdziens “vispārēja nozīme” aptver visus vispārējas nozīmes pakalpojumus neatkarīgi no tā, vai tie ir komerciāli vai nekomerciāli, kamēr Eiropas Parlamentam vispārējas nozīmes pakalpojumi ir tikai tie, kas nav tautsainieciskas nozīmes. EESK vēlas, lai tiktu uzsakts darbs, kura rezultātā dažādās iestādes panāktu attiecīgu vienošanos.

6.1

Tā kā Eiropadome ir izsludinājusi pārdomu periodu par svarīgiem Eiropas nozīmes jautājumiem, pilsoniskajai sabiedrībai būtu jākļūst par apņēmīgu un rīkoties spējīgu dalībnieku, lai nodrošinātu efektīvus vispārējas nozīmes pakalpojumus, tiem kļūstot par svarīgu Savienības sastāvdaļu.

6.2

Šajā sakarā jādomā par to, kādas iniciatīvas Eiropā jāuzņemas, lai panāktu harmonisku tirgus mehānismu un sabiedrisko pakalpojumu savienojumu jomās, kur tāda papildināmība ir savietojama ar vispārējas nozīmes pakalpojumu mērķiem un var sniegt pievienoto vērtību, tādējādi uzlabojot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, izmantojot Eiropas sociālo modeli, kura pamatā ir ekonomiska izaugsme, darbavietu radīšana un noturīga labklājība.

6.3

Viena no sociālā modeļa lielajām īpatnībām ir sociālais dialogs. Informācija, konsultācijas un sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku iesaiste ir neatņemami nosacījumi, lai varētu uzturēt un veiksmīgi modernizēt Eiropas sociālo modeli; būs jāpanāk tāda sociāla Eiropa, kuras pamatā ir sekmīga regulējošās jomas un sociālā dialoga mijiedarbība.

6.4

Visiem dalībniekiem, valsts, reģionālajām un vietējām varām, sociālajiem partneriem, patērētāju un vides aizsardzības organizācijām, sociālās ekonomikas struktūrām un struktūrām cīņai pret atstumtību utt. ir sava vieta blakus regulatoriem un pakalpojumu sniedzējiem vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā.

6.5

Tādēļ jāgarantē, lai valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, regulējot vispārējas nozīmes pakalpojumus, iepriekšminētie dalībnieki būtu iesaistīti visos posmos, proti, gan organizācijā, gan izpildē, uzraudzībā, rentabilitātē un kvalitātes normu piemērošanā.

6.6

Eiropas līmenī katrreiz, kad nozaru direktīvām ir sociāla ietekme uz strādājošo kvalifikāciju un darba apstākļiem un nodarbinātību, pirms Eiropas Komisijas tiesību akta priekšlikuma izvirzīšanas jānotiek Eiropas līmeņa strukturētam dialogam.

6.7

Tātad, regulējot vispārējas nozīmes pakalpojumus, princips, kas pausts EKL 139. pantā, saskaņā ar kuru Komisijas pienākums ir nodrošināt, lai ar darba devēju un darba ņēmēju organizācijām notiktu konsultācijas par sociālo dimensiju un ierosinātajām politikām, jāizmanto arī nozaru līmenī.

6.8

Tādējādi nozaru strukturētā dialoga komitejas garantēs to, lai tiktu veicināts nozaru vai starpnozaru sociālais dialogs, kura rezultātā tiek noslēgti Eiropas darba koplīgumi, kas izmantojami, lai sociālā dempinga un nekvalificēta personāla izmantošanas apstākļos aizsargātu strādājošo tiesības un darbu.

6.9

Minētais nenozīmē, ka Komisijai nevajadzētu obligāti veikt ietekmes analīzi par tās priekšlikumu, kuru mērķis ir mainīt kādu no Kopienas tiesību instrumentiem nozarēs vai ieviest kādu jaunu instrumentu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi jomā, ietekmi uz vispārējas tautsaimnieskas nozīmes pakalpojumu sniegšanu.

7.1

Iedzīvotāji tiecas pēc tādas Eiropas, kas ir kopīga dzīves telpa, kurā tiek risināti jautājumi par dzīves kvalitāti, solidaritāti un bagātību uzkrāšanu ne tikai to materiālo vērtību izpausmē. Vispārējas nozīmes pakalpojumi ir neatņemams līdzeklis minētā mērķa sasniegšanai.

7.2

Līdz ar to Kopienas līmenī būs jānosaka kopējie pamatprincipi, kuriem ir jāatbilst visiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, lai tos varētu iekļaut vienā ietvardirektīvā un vajadzības gadījumā tālāk regulēt atsevišķām nozarēm veltītās direktīvās.

7.3

Horizontālas ietvardirektīvas pieņemšana ir pilnīgi nepieciešama, lai uzņēmējiem, kuru uzdevums ir pārvaldīt vispārējas nozīmes pakalpojumus ar tautsaimniecisku nozīmi vai ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumus, tāpat kā valsts un vietējām varām nodrošinātu vajadzīgo juridisko drošību, kā arī sniegtu nepieciešamās garantijas lietotājiem un patērētājiem.

8.1

Vispārējas nozīmes pakalpojumi (VNP) ir Eiropas sociālā modeļa un sociālās tirgus ekonomikas balsts, tādēļ tiem mijiedarbojoties un attīstoties līdz ar ekonomisko un sociālo progresu ir:

9.1

Galvenokārt un vispirms ir jārada institucionālā bāze, kas ir stabils pamats juridiskās drošības izveidošanai attiecībā uz atšķirību — atbilstoši Hartai — starp vispārējas nozīmes pakalpojumiem ar tautsaimniecisku nozīmi un ar tautsaimniecību nesaistītiem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, jo tiek saprasts, ka Hartā nav paredzēts pēdējiem piemērot konkurences noteikumus un noteikumus par valsts atbalstu.

9.2

Ņemot vērā, ka minēto jēdzienu ir grūti izsmeļoši definēt, no vienas puses, un risku, ko nozīmē ierobežojoša attieksme, no otras puses, definīcijas fokusā jābūt pakalpojuma īpašajam uzdevumam un pret to izvirzītajām prasībām (sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumam), kas nepieciešamas, lai tas sasniegtu savu mērķi un kuras skaidri jānosaka.

9.3

Saskaņā ar EK Līguma 86. panta 2. punktu — atbilstoši Kopienas tiesu praksei — veiksmīga vispārējas nozīmes uzdevuma izpilde konflikta gadījumā ir svarīgāka par konkurences noteikumu ievērošanu.

10.1

Saskaņā ar subsidiaritātes principu katra dalībvalsts pati brīvi nosaka atšķirību starp vispārējas nozīmes pakalpojumiem ar tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Ja novērtējumā ir acīmredzama kļūda, Komisijai tomēr jābūt spējīgai iejaukties.

10.2

Dalībvalstīm tātad jāspēj oficiāli noteikt — paziņojot Eiropas iestādēm — tos neatkarīgu vispārīgas nozīmes pakalpojumu veidus, kam ir valstiska, nacionāla, reģionāla vai vietēja nozīme un kas nav vispārējas nozīmes pakalpojumi ar tautsaimniecisku nozīmi, un uz kuriem neattiecas konkurences noteikumi un noteikumi par valsts atbalstu.

10.3

Neiejaucoties valsts pārvaldes brīvā izvēlē, EESK uzskata, ka minēto valsts, reģionālās un vietējās nozīmes pakalpojumu starpā jābūt pakalpojumiem sakarā ar obligāto izglītības sistēmu, veselību un civilo aizsardzību, kultūras darbu, labdarību, sociāla rakstura pakalpojumiem, vai tādiem pakalpojumiem, kuru pamatā ir solidaritāte vai dāvinājumi, kā arī audiovizuālie pakalpojumi un ūdens apgāde un attīrīšana.

10.4

Attiecībā uz citiem pakalpojumiem gan ietvardirektīvā par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, gan specifiskos nozaru tiesību aktos skaidri jānosaka regulējuma, kas papildinās Kopienas konkurences tiesības, principi un nosacījumi; minētajai juridiskajai definīcijai jāļauj pielāgot prasības izmantotāju un patērētāju prasībām un vajadzībām, kā arī tautsaimnieciskās un tehnoloģiskās vides pārmaiņām.

10.5

EESK uzskata, ka īpašais statuss, kas ir ūdenim, ar tā apgādi saistītā kontinuitāte un noturība, kā arī cenu un ieguldījumu politika nozīmē, ka ūdens nozarei jāiekļaujas vispārējās interesēs un Eiropā to nav sistemātiski jāliberalizē.

10.6

Regulējošajai bāzei tātad jānodrošina vispārējas nozīmes pakalpojumu esamība, definīcijas noteikšanas un organizācijas brīvība dalībvalstīm vai vietējām pašvaldībām, brīva pārvaldes (6) un finansējuma formu izvēle, Kopienas darbības principi un ierobežojumi, rezultātu novērtēšana, patērētāju un izmantotāju tiesības, galvenie ar sabiedriskajiem pakalpojumiem saistītie uzdevumi un pienākumi.

10.7

Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi, kas ir pienākumi, ko dalībvalstis uzņemas pašas vai nodod izpildītajiem, galvenokārt nozīmē vienlīdzīgu un vispārēju pieeju, jebkādas diskriminācijas neesamību, pakalpojuma kontinuitāti, kvalitāti, pārredzamību, drošību, spēju piemēroties un nepieciešamo attīstību.

10.8

Ievērojot Līguma 295. pantu, kas nenosaka, vai pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi ir publiskā vai privātā sektora joma, un neaicina dalībvalstis tos liberalizēt, EESK mudina izmantot visdažādākās pārvaldes un partnerības formas, iesaistoties publiskajai varai, pakalpojumu sniedzējiem, sociālajiem partneriem, ka arī izmantotājiem un patērētājiem.

11.1

Regulējums ir dinamisks process, kas attīstās līdz ar tirgus attīstību un tehnoloģiskajām pārmaiņām.

11.2

Veids kā liberalizēta tirgū jādarbojas konkurencei ir atkarīgs no nozares īpatnībām; tā var darboties piedāvājumu konkursu veidā, publiskās un privātās partnerības formā, cenu kontrolē, novēršot diskrimināciju kāda tīkla pieejamībā vai radot dažādu tīklu konkurenci.

11.3

Salīdzinot dažādas dalībvalstu regulējuma sistēmas, var teikt, ka nevienu modeli nevar uzskatīt par vislabāko, jo tas vienmēr atkarīgs no katras valsts vēstures, institūcijām un tradīcijām, nozares vai ģeogrāfiskās situācijas, kā arī kādas nozares tehnoloģiskās attīstības.

11.4

Tādēļ cieņa pret dažādām regulējuma sistēmām, kas saistītas ar vēsturi, tradīcijām, institūcijām un pakalpojumu veidiem ir jāsavieno ar konkrētiem kopīgiem Kopienas mērķiem, kas ierobežoti tā, lai panāktu diferencētus rezultātus nolūkā veicināt vislielāko efektivitāti Eiropas, pārrobežu, reģionālajā, pilsētu un vietējā līmenī.

11.5

Atzīstot pieredzes apmaiņu un saskaņošanu Kopienas līmenī, nedrīkstētu uzspiest nekādu vienotu Eiropas līmeņa risinājumu; atbilstošs pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi regulējuma veids ir jānosaka dalībvalstīm, ievērojot subsidiaritātes principu un principu, kas atzīst neitralitāti attiecība pret to, vai kādu pakalpojumu pārvalda publiska vai privāta iestāde.

12.1

Tā kā vispārējas nozīmes pakalpojumi attīstās un tiem ir noteikti mērķi, kā arī nozīme Lisabonas stratēģijas īstenošanā, ir nepieciešams regulāri novērtēt ne tikai pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, attiecībā uz kuriem pastāv Kopienas noteikumi, bet arī vispārējas nozīmes pakalpojumus saistībā ar Savienības mērķiem.

12.2

Tādēļ EESK nepiekrīt Komisijas viedoklim (7), ka ar tautsaimniecību nesaistīti vispārējas nozīmes pakalpojum, nav jāiekļauj vispārējas nozīmes pakalpojumu rezultātu horizontālajā novērtējumā.

12.3

Tādam novērtējumam jāpalielina vispārējas nozīmes pakalpojumu efektivitāte un to pielāgošana attīstībai un iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzībām, kā arī publiskajām iestādēm jāsniedz elementi, kas ļauj veikt labāku izvēli.

12.4

Eiropas Parlaments ir lūdzis Komisijai organizēt dažādu esošo forumu debates (Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, sociāla dialoga organizācijas, apvienības, kas iesaistītas VNP un patērētāju iniciatīvās. Minēto debašu rezultātus vajadzētu ņemt vērā un izmantot, lai noteiktu nostādnes ikgadējam horizontālam novērtējumam, arī par kuru jānotiek debatēm.

12.5

Minētais nozīmē, ka saistības, ko Komisija uzņēmās paziņojumā COM(2002)331 — iesaistīt pilsonisko sabiedrību VNP rezultātu horizontālā novērtēšanā, ieviešot “pastāvīgu uzraudzības mehānismu, lai ņemtu vērā pilsoņu viedokļus un to attīstību” nebūtu tikai vārdi un, ka atbilstoši Komisijas sacītajam “ad hoc tiks uzklausīti iesaistīto dalībnieku, tajā skaitā sociālo partneru viedokļi par specifiskiem jautājumiem”.

12.6

Savienības uzdevums būs sekmēt novērtēšanas dinamiku, ievērojot subsidiaritātes principu, dialogā ar attiecīgo dalībnieku pārstāvjiem, izstrādājot harmonisku Eiropas mēroga novērtēšanas metodi, kuras pamatā ir vienoti rādītāji.

12.7

Minētajā novērtēšanas metodē vajadzēs ņemt vērā ne tikai tautsaimnieciskos rezultātus, bet arī sociālo un vides ietekmi un vispārējo interešu ievērošanu ilgtermiņā.

12.8

Tas nozīmē, ka izmantotājiem, kam paredzēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumi, būtu iespējas paust savas vajadzības un vēlmes, jo īpaši ar savu pārstāvju starpniecību piedaloties vērtēšanas metožu izstrādē un rezultātu novērtēšanā.

12.9

Ņemot vērā augstāk minēto, EESK pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumu novērtēšanai ierosina izveidot novērošanas centru, kas sastāvētu no Eiropas Parlamenta politiskajiem pārstāvjiem, Reģionu komitejas pārstāvjiem un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

12.10

Centrā būtu jāietilpst koordinācijas komitejai, kas nosaka mērķus un novērtēšanā izmantojamās atsauces, izvēlas struktūras, kas veic pētījumus, veic analīzi un sniedz atzinumus par ziņojumiem. Centra darbā piedalīsies zinātniskā padome, kas skatīs izmantoto metodoloģiju un sniegs nepieciešamās rekomendācijas. Koordinācijas komiteja rūpēsies par to, lai novērtējuma ziņojumi tiktu darīti zināmi un publiski apspriesti visās dalībvalstīs, iesaistoties visām ieinteresētajām pusēm; tas nozīmē, ka novērtējuma ziņojumiem jābūt pieejamiem dažādās Savienības darba valodās.

13.1

Ilgtermiņa sabiedrisko pakalpojumu ieguldījumu un saistību finansējuma drošība ir būtisks jautājums, lai visiem visā Savienības teritorijā par pieņemamu cenu nodrošinātu pieeju kvalitatīviem vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

13.2

Vispārējā nozīme un sabiedrisko pakalpojumu izpildes saistības, ko publiska vara uzliek vienam vai vairākiem pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nodrošinātājiem, nosakot konkrētus nosacījumus specifikācijas, liek izmantot piemērotas finansējuma metodes.

13.3

Tādējādi dalībvalstu uzdevums ir garantēt ilgtermiņa finansējumu, lai nodrošinātu ieguldījumus, kas nepieciešami, no vienas puses, pakalpojumu kontinuitātei un ilgtspējībai un, no otras puses, lai atbilstoši kompensētu par sabiedrisko pakalpojumu vai vispārējo pakalpojumu sniegšanas saistībām. Kopienas noteikumiem šāda finansējuma drošība ir jāsekmē, nevis jāierobežo.

13.4

Eiropas Savienības direktīvas par sabiedrisko pakalpojumu organizēšanas un saistību finansēšanu trūkums ļauj dalībvalstīm atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principam plaši izvēlēties finansēšanas metodes.

13.5

Dalībvalstīm jāvar izmantot daudzveidīgas sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu un saistību finansēšanas metodes: tieša kompensācija no valsts vai pašvaldību budžeta, finansējums no izmantotāju vai izmantojuma veidu sociālās vai teritoriālās solidaritātes fondiem, pakalpojumu sniedzēju un izmantotāju ieguldījums, nodokļu kredīti, izņēmuma tiesības utt., kopīgais privātā un publiskā sektora finansējums (publiskā un privātā partnerība), jo īpaši attiecībā uz publisko infrastruktūru, kas rada ienākumus no izmantošanas.

13.6

Tā kā finansējuma veids valstīs un nozarēs ievērojami atšķiras un pastāvīgi mainās sakarā ar tehnoloģijas attīstību, EESK uzskata, ka Kopienas līmenī nebūtu jāierobežo iespējamie finansējuma avoti vai arī jādod priekšroka kādam no tiem, bet gan jāļauj dalībvalstīm valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī, pamatojoties uz savam politiskajām prioritātēm un ekonomiskā izdevīguma novērtējumu, lemt, kā tās vēlas finansēt pakalpojumus par kuram ir atbildīgas.

13.7

Ņemot vērā vairāku jauno dalībvalstu ierobežotas finansiālās iespējas, Savienībai vajadzētu tām sniegt līdzekļus, kas nepieciešami, lai attīstītu efektīvus pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi un ārpusekonomikas vispārējas nozīmes pakalpojumus.