5.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/2

1.

Šī paziņojuma mērķis ir vispārīgi aprakstīt lietu nodošanas sistēmas loģisko pamatojumu, kas dots Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula) (1) 4. panta 4. un 5. punktā, 9. un 22. pantā, ieskaitot nesenās izmaiņas sistēmā, kataloģizēt juridiskos kritērijus, kuri jāizpilda, lai lietu nodošana būtu iespējama, un izklāstīt faktorus, kurus var ņemt vērā, izlemjot par lietu nodošanu. Paziņojumā ir arī praktiski norādījumi par lietu nodošanas sistēmas mehānismu, jo īpaši attiecībā uz pirmspaziņošanas lietu nodošanas mehānismu, kas paredzēts Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā. Šajā paziņojumā sniegtie norādījumi attiecas, mutatis mutandis, uz lietas nodošanas noteikumiem, kas ietverti EEZ Līgumā (2).

2.

Kopienas jurisdikciju apvienošanās kontroles jomā nosaka ar apgrozījumu saistītu kritēriju piemērošanu, ko ietver Apvienošanās regulas 1. panta 2. un 3. punkts. Izskatot koncentrācijas jautājumus, Komisijas un dalībvalstu jurisdikcija nesakrīt. Drīzāk, Apvienošanās regula nosaka kompetences skaidras robežas. Koncentrācijas “Kopienas mērogā”, t.i. tās, kuru apgrozījums ir virs Apvienošanās regulas 1. pantā noteiktās robežvērtības, ietilpst ekskluzīvā Komisijas jurisdikcijā; pamatojoties uz Apvienošanās regulas 21. pantu, dalībvalstīm nav pieļauts piemērot šādām koncentrācijām valsts tiesību aktus konkurences jomā. Koncentrācijas, kas nepārsniedz robežvērtību, paliek dalībvalstu kompetencē; saskaņā ar Apvienošanās regulu Komisijai nav jurisdikcijas to izskatīšanai.

3.

Jurisdikcijas noteikšana, vadoties tikai no fiksētiem ar apgrozījumu saistītiem kritērijiem, uzņēmumiem, kas apvienojas, sniedz juridisku noteiktību. Lai gan finansiālie kritēriji vispārēji kalpo kā efektīvs līdzeklis darījumu kategorijai, attiecībā uz kuru Komisija ir vispiemērotākā iestāde, Regula (EEK) Nr. 4064/89 papildināja šo skaidri izstrādāto juridisko shēmu, lai pēc pieprasījuma un ar noteikumu, ka izpildīti konkrēti kritēriji, būtu iespēja, ka Komisija pāradresē lietas dalībvalstīm un otrādi.

4.

Kad regula (EEK) Nr. 4064/89 tika pirmo reizi ieviesta, Padome un Komisija paredzēja, ka lietu nodošana tiks pielietota tikai “ārkārtējos gadījumos” un ja intereses attiecībā uz attiecīgās dalībvalsts konkurenci nevarētu pienācīgi aizsargāt citādā veidā (3). Tomēr kopš regulas (EEK) Nr. 4064/89 pieņemšanas ir bijuši vairāki notikumi. Pirmkārt, gandrīz visās dalībvalstīs ir ieviesti tiesību akti apvienošanās kontroles jomā. Otrkārt, saskaņā ar 9. pantu Komisija ir izmantojusi savu diskrēciju vairākas lietas nodot dalībvalstīm, kad bija skaidrs, ka attiecīgā dalībvalsts var labāk veikt izmeklēšanu nekā Komisija (4). Līdzīgi, daudzos gadījumos (5) vairākas dalībvalstis nolēma veikt kopēju lietas nodošanu saskaņā ar 22. pantu apstākļos, kad bija skaidrs, ka Komisija ir iestāde, kas atrodas labākā pozīcijā, lai veiktu izmeklēšanu (6). Treškārt, ir palielinājies to darījumu skaits, kas neatbilst Apvienošanās regulas 1.pantā noteiktajām robežvērtībām un par ko vajadzīgs iesniegt iesniegumu vairākās dalībvalstu jurisdikcijās, šī ir tendence, kas varētu turpināties līdz ar dalībvalstu skaita Kopienā palielināšanos. Daudzi no šiem darījumiem ietekmē konkurenci ārpus atsevišķu dalībvalstu teritorijām (7).

5.

Pārskatīšana, kas veikta attiecībā uz lietu nodošanas sistēmu Apvienošanās regulā, ir paredzēta, lai atvieglotu lietu pāradresēšanu starp Komisiju un dalībvalstīm atbilstīgi subsidiaritātes principam tā, lai principā lietu izskatītu visatbilstošākā iestāde vai iestādes konkrēta apvienošanās gadījuma izmeklēšanas veikšanai. Tai pašā laikā pārskatīšanas pasākumi arī domāti, lai saglabātu 1989. gadā ieviestās Kopienas apvienošanās kontroles sistēmas pamatiezīmes, it īpaši noteikumu par “vienas institūcijas apstiprinājumu” konkurences rūpīgai pārbaudei gadījumos, kad ir apvienošanās ar pārrobežu ietekmi, un alternatīvu daudzajiem apvienošanās kontroles paziņojumiem ES (8). Bieži šie daudzie iesniegumi ietver vērā ņemamas izmaksas gan konkurences iestādēm, gan uzņēmumiem.

6.

Lietu pāradresēšanas sistēma pašlaik paredz, ka lietu nodošanu var arī uzsākt pirms oficiāla iesnieguma kādā no dalībvalstu jurisdikcijām, tādā veidā pēc iespējas agrāk sniedzot uzņēmumiem, kas apvienojas, iespēju noskaidrot, kurā jurisdikcijā viņu darījums beidzot tiks rūpīgi izskatīts. Šādai pirmspaziņošanas lietu nodošanai ir tāds labums, ka tā samazina papildizmaksas, īpaši termiņa nokavējuma sakarā, kas saistīts ar lietu nodošanu pēc iesnieguma.

7.

Regulas (EK) Nr. 139/2004 lietu nodošanas sistēmas pārskatīšanas pasākumi tika veikti, lai tā darbotos kā juridiski elastīgs mehānisms (9), kas tai pašā laikā nodrošina efektīvu konkurences aizsardzību un, cik vien iespējams, ierobežo “forum shopping” apjomu. Tomēr, ņemot vērā jo īpaši juridiskās noteiktības svarīgumu, jāuzsver, ka lietu nodošana ir izņēmums no tiem vispārējiem noteikumiem, kas nosaka jurisdikciju, pamatojoties uz objektīvi nosakāmu apgrozījuma robežvērtību. Turklāt saskaņā ar 4. panta 4. un 5. punktu, 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 22. pantu, Komisija un dalībvalstis saglabā zināmu rīcības brīvību, izlemjot vai nodot tās lietas, kas ietilpst viņu “sākotnējā jurisdikcijā”, vai akceptēt lietas izskatīšanai, kas pēc piekritības nav viņu “sākotnējā jurisdikcijā” (10). Tiktāl šī Paziņojuma mērķis ir sniegt tikai vispārējus norādījumus attiecībā uz konkrētu lietu vai lietu kategoriju piemērotību to nodošanai.

8.

Ar Apvienošanās regulu iedibinātā apvienošanās kontroles sistēma, ieskaitot šeit iekļauto lietu pāradresēšanas mehānismu starp Komisiju un dalībvalstīm, ir atbilstīga EK Līgumā paredzētajam subsidiaritātes principam (11). Lēmumos par lietu nodošanu ir jāņem vērā subsidiaritātes principa piemērošanas visi aspekti šajā kontekstā, it īpaši to, kas ir visatbilstošākā iestāde izmeklēšanas viekšanai, “vienas institūcijas apstiprinājuma” sistēmai raksturīgie ieguvumi un juridiskās noteiktības svarīgums attiecībā uz jurisdikciju (12). Šie faktori ir savstarpēji saistīti un, attiecīgi, uz katru no tiem liktais svars būs atkarīgs no katras lietas specifikas. Galvenokārt, apsverot, vai izmantot savu diskrēciju veikt lietas nodošanu jeb tai piekrist, Komisijai un dalībvalstīm jāpatur prātā nepieciešamība nodrošināt konkurences efektīvu aizsardzību visos tirgos, kurus šis darījums ietekmē (13).

9.

Principā jurisdikcija jāpāradresē uz citu konkurences iestādi tikai tajos gadījumos, kad pēdējā ir labāk piemērota tam, lai nodarbotos ar apvienošanos, ņemot vērā lietas īpašās iezīmes, kā arī iestādei pieejamos līdzekļus un speciālās zināšanas. Sevišķa uzmanība jāpievērš šīs apvienošanās ietekmes uz konkurenci iespējamo lokalizāciju. Tāpat jāņem vērā ar jebkuru iecerēto lietu nodošanu saistītos sarežģījumus administratīvo pasākumu kontekstā (14).

10.

Jurisdikcijas pāradresēšanas vajadzība varētu būt pārliecinoša, ja izrādās, ka konkrētais darījums var būtiski ietekmēt konkurenci, un tādēļ ir rūpīgi jāpārbauda.

11.

Lēmumos par lietu nodošanu, jāņem vērā arī tie ieguvumi, ko dod “vienas institūcijas apstiprinājums”, kas ir Apvienošanās regulas pamatā (15). Vienas institūcijas apstiprinājuma noteikumi ir labvēlīgi gan konkurences iestādēm, gan uzņēmumiem. Parasti administratīvā efektivitāte pieaug, ja apvienošanos izskata viena konkurences iestāde, tādējādi izvairoties no ieviešanas pasākumu dubultošanās un sadrumstalojumu piemērošanas, kā arī daudzo iestāžu iespējamas nesaskaņotas rīcības (attiecībā uz izmeklēšanu, novērtējumu un iespējamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem). Tas arī parasti dod priekšrocības uzņēmējdarbībai, it sevišķi uzņēmumiem, kas apvienojas, samazinot izmaksas un grūtības, kas saistītas ar daudzajiem iesniegšanas pienākumiem, un novēršot tādu konfliktējošu lēmumu pieņemšanas risku, kas rodas no viena un tā paša darījuma vienlaicīgas vērtēšanas vairākās konkurences iestādēs, kuras darbojas dažādos tiesiskajos režīmos.

12.

Tādēļ, kur vien tas iespējams, jāizvairās no lietu fragmentācijas nodošanas rezultātā (16), ja vien nav skaidrs, ka daudzas iestādes labāk nodrošinās visu to tirgu efektīvu konkurences aizsardzību, kurus darījums ietekmē. Tādējādi, kaut gan saskaņā ar 4.panta 4.punktu ir iespējamas daļējas lietu nodošanas, parasti būtu atbilstīgi vienai iestādei izskatīt visu lietu (vai vismaz tās saistītās daļas) (17).

13.

Vajadzīgā uzmanība jāpievērš arī juridiskās noteiktības svarīgumam attiecībā uz to, kurā jurisdikcijā atrodas konkrētā koncentrācija, ņemot vērā visu iesaistīto pušu intereses (18). Līdz ar to, lietu nodošana jāveic tikai tajā gadījumā, ja ir pārliecinošs iemesls novirzīties no attiecīgās lietas “sākotnējās jurisdikcijas”, it īpaši pēcpaziņošanas posmā. Līdzīgi, ja lietas nodošana ir notikusi pirms paziņojuma, tad tajā pašā lietā, cik vien iespējams, jāizvairās no pēcpaziņošanas lietas nodošanas (19).

14.

Juridiskās noteiktības svarīgums jāpatur prātā arī attiecībā uz lietas nodošanas juridiskajiem kritērijiem, un īpaši – ņemot vērā stingrus termiņus – pirmspaziņošanas posmā. Līdz ar to, par lietu nodošanu pirms iesnieguma jālemj principā tajos gadījumos, kad vairāk vai mazāk ir no paša sākuma skaidrs tirgus ģeogrāfiskais apjoms un/vai iespējama ietekme uz konkurenci, lai pēc šādiem pieprasījumiem varētu ātri pieņemt lēmumus.

15.

Pirmspaziņošanas lietu nodošanas sistēma tiek uzsākta koncentrācijā iesaistītajām pusēm iesniedzot pamatotu iesniegumu. Apsverot šādu pieprasījumu, koncentrācijā iesaistītajām pusēm, pirmkārt, jāpārbauda vai Apvienošanās regulā noteiktās attiecīgās juridiskās prasības ir izpildītas, un otrkārt, vai pirmspaziņošanas lietu nodošana ir atbilstīga iepriekš izklāstītajiem galvenajiem principiem.

16.

Lai saskaņā ar 4. panta 4. punktu Komisija veiktu lietu nodošanu vienai vai vairākām dalībvalstīm, jāizpilda divas juridiskās prasības:

17.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad pieprasījumu iesniedzējām pusēm būtībā jāpierāda, ka darījums iespējams var potenciāli ietekmēt konkurenci atseviķā dalībvalsts tirgū, kas var izrādīties būtiski, tādējādi rūpīgi jāpārbauda. Šādas norādes var būt tikai sākotnēja rakstura, kas neskar izmeklēšanas rezultātu. Lai gan puses netiek lūgtas pierādīt, ka ietekme uz konkurenci varētu būt negatīva (20), tām ir jānorāda tie rādītāji, kas kopumā liecina par iespējamu ietekmi uz konkurenci šī darījuma rezultātā (21).

18.

Kas attiecas uz otro kritēriju, tad pieprasījumu iesniedzējām pusēm ir jāpierāda, ka ģeogrāfiski tirgus, kuros darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (17. punkts), ir valsts mēroga vai mazāks nekā valsts mēroga tirgus (22).

19.

Ne tikai atbilstība juridiskām prasībām, bet arī, lai pēc iespējas labāk paredzētu varbūtējo iznākumu par lietas nodošanas pieprasījumu, apvienošanās pusēm, kas ieplāno iesniegt šo pieprasījumu, arī jāapsver, vai lietas nodošana varētu tikt uzskatīta par piemērotu. Tas ietver iepriekš minēto pārbaudi par galveno principu piemērošanu (8. līdz 14. punkts) un jo īpaši, pieprasot lietas nodošanu, vai iecerētā konkurences iestāde vai iestādes būs atbilstošākās iestādes lietas izskatīšanai. Šajā sakarā ir jāapsver darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamā lokalizācija un cik atbilstoša būs valsts konkurences iestāde (VKI) darījuma pārbaudei.

20.

Kopienas mēroga koncentrācijas, kuras varētu ietekmēt konkurenci valsts vai mazāka mēroga tirgos, un kuru sekas varētu robežoties ar vienu dalībvalsti vai to galvenais ekonomiskais iespaids varētu skart vienu dalībvalsti (23), ir visatbilstošākie lietu nodošanas piemēri uz minēto dalībvalsti. Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kur tiek ietekmēts atsevišķs tirgus, kurš neveido būtisku kopējā tirgus daļu. Ja lietas nodošana tiek veikta tikai uz vienu dalībvalsti, tad ņem vērā “vienas institūcijas apstiprinājuma” ieguvumu.

21.

To, cik lielā mērā Kopienas mēroga koncentrācija, kura, lai gan iespējams būtiski ietekmēs konkurenci valsts mēroga tirgū, tomēr potenciāli izraisa ievērojamu pārrobežu ietekmi (piemēram, tāpēc ka koncentrācijas sekas vienā ģeogrāfiskajā tirgū var izraisīt būtiskas sekas citu dalībvalstu ģeogrāfiskajos tirgos, vai tāpēc ka tā var ietvert ierobežotas pieejas tirgum potenciālās sekas un tai sekojošu kopējā tirgus fragmentāciju (24)) var būt atbilstīga lietas nodošanai, būs atkarīgs no īpašiem lietas apstākļiem. Tā kā gan Komisija, gan dalībvalstis var būt vienādi sagatavotas vai var atrasties vienādi labās pozīcijās, lai izskatītu šādas lietas, ir jāsaglabā zināma izvēles brīvība, izlemjot vai šādas lietas nodot vai nenodot.

22.

To, cik lielā mērā Kopienas mēroga koncentrācijas, kuras potenciāli ietekmētu konkurenci virknē valsts vai mazāka mēroga tirgos vairāk nekā vienā dalībvalstī, ir visatbilstošākie lietu nodošanas piemēri uz dalībvalsti, būs atkarīgs no no specifiskiem katras individuālās lietas faktoriem, tādiem kā iespējami būtiski ietekmēto valsts tirgu skaits, iespējas risināt jebkādas iespējamās problēmas proporcionālā, nekonfliktējošā veidā, un izmeklēšanas pasākumi, kas var būt vajadzīgi lietā. Tas, kādā mērā lieta var izraisīt bažas par konkurenci vairākās dalībvalstīs un prasīt koordinētu izmeklēšanu un korektīvu rīcību, var būt apgrūtinājums Komisijas labā, kura patur jurisdikciju pār visu attiecīgo lietu (25). No otras puses, ja lieta izraisa bažas par ietekmi uz konkurenci, kas, neskatoties uz to, ka ietver valsts tirgus vairāk nekā vienā dalībvalstī, neprasa koordinētu izmeklēšanu un/vai korektīvu rīcību, tās nodošana var būt atbilstīga. Ierobežotā skaitā lietu (26), ņemot vērā nozīmīgas atšķirības konkurences nosacījumos, kas raksturoja ietekmētos tirgus attiecīgajās dalībvalstīs, Komisija ir pat uzskatījusi par lietderīgu nodot koncentrācijas lietas vairāk nekā vienai dalībvalstij. Lai arī šādos gadījumos lietas izskatīšanas fragmentācija liedz apvienošanās pusēm vienas pieturas institūcijas apstiprinājuma ieguvumus, šis apsvērums pirmspaziņošanas posmā ir mazsvarīgs, ja lietas nodošana ir uzsākta ar apvienošanās pušu brīvprātīgu pieprasījumu.

23.

Cik vien iespējams, ir jāapsver arī tas, vai VKI(-s), kam iecerēts lietu nodot, varētu būt speciālās zināšanas par vietējiem tirgiem (27), un vai tā-(s) pārbauda, vai gatavojas pārbaudīt citus darījumus attiecīgajā sektorā (28).

24.

Saskaņā ar 4. panta 5. punktu jāizpilda tikai divas juridiskās prasības, lai darījuma puses varētu pieprasīt lietas nodošanu Komisijai: darījumam jābūt koncentrācijai Apvienošanās regulas 3.panta nozīmē, un jābūt iespējām koncentrāciju pārskatīt vismaz trīs dalībvalstīs saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā apvienošanās kontrolei. (Skatīt arī 65. et seq un 70. et seq punktu.)

25.

Ne tikai atbilstība juridiskajām prasībām, bet arī, lai pēc iespējas labāk paredzētu varbūtējo iznākumu par lietas nodošanas pieprasījumu, apvienošanās pusēm, kas ieplāno iesniegt šo pieprasījumu, arī jāapsver, vai lietas nodošanu varētu uzskatīt par atbalstīgu. Tas ietver iepriekš minēto galveno principu piemērošanas pārbaudi un, jo īpaši, vai Komisija ir visatbilstīgākā iestāde lietas izskatīšanai.

26.

Šajā sakarā Apvienošanās regulas 16. apsvērums nosaka, ka “pirmspaziņošanas lietas nodošana izskatīšanai Komisijai ir īpaši piemērota situācijās, ja koncentrācija ietekmē konkurenci vairāk kā vienas dalībvalsts teritorijas mērogā”. Sevišķa uzmanība tāpēc jāpievērš šī darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamo lokalizāciju, un cik atbilstīgi būs Komisijai pārbaudīt darījumu.

27.

Īpaši jāizvērtē, vai lieta pēc būtības patiešām ir pārrobežu, ņemot vērā tādus elementus kā tās varbūtējā ietekme uz konkurenci, izmeklēšanas un izpildes pilnvarām, kas varētu būt vajadzīgas, lai risinātu jebkādu tādu ietekmi. Ņemot to vērā, īpaši jāapsver, vai šī lieta varētu potenciāli ietekmēt konkurenci vienā vai vairākos tirgos, ko skar koncentrācija. Jebkurā gadījumā norādēm par iespējamu konkurences ietekmi nav citāds, kā tikai sākotnējs raksturs (29), un tās neskar izmeklēšanas rezultātus. Pusēm nav vajadzīgs pierādīt, ka varbūtējais iespaids uz konkurenci varētu būt negatīvs.

28.

Gadījumi, kur tirgus(-i), kuros iespējamā ietekme uz konkurenci ģeogrāfiskā mērogā, ir plašāka nekā valsts (30), vai kur daži no potenciāli skartajiem tirgiem ir plašāki nekā valsts un galvenā koncentrācijas ekonomiskā ietekme ir saistīta ar šādiem tirgiem, ir vispiemērotākās lietas nodošanai Komisijai. Šādos gadījumos, kad konkurences dinamika paplašinās ārpus vienas valsts teritorijas, un var tāpēc būt vajadzīgi izmeklēšanas pasākumi vairākās valstīs, kā arī attiecīgas izpildes pilnvaras, Komisija varētu vislabāk veikt izmeklēšanu.

29.

Komisija var būt visatbilstošākā iestāde, lai izskatītu lietas (ieskaitot izmeklēšanu, novērtējumu un iespējamu korektīvu rīcību), kas rada iespējamas bažas par konkurenci vairākos valsts vai mazāka mēroga tirgos, kuri atrodas vairākās dalībvalstīs (31). Ņemot vērā vēlamību nodrošināt saskaņotu un efektīvu rūpīgu pārbaudi vairākās valstīs, Komisija vislabāk varētu veikt izmeklēšanu šādos gadījumos, piemērojot attiecīgas izmeklēšanas pilnvaras un risinot jebkādas ar konkurenci saistītas bažas ar saskaņotiem paņēmieniem.

30.

Līdzīgi, kā jau tika minēts iepriekš saistībā ar 4. panta 4. punktu, lai arī koncentrācijām ir potenciāli būtiska ietekme uz konkurenci visas valsts tirgū, tomēr tās potenciāli arī rada nozīmīgu pārrobežu ietekmi, koncentrācijas lietu nodošanas atbilstību noteiks lietas īpašie apstākļi. Tā kā gan Komisija, gan dalībvalstis var būt vienādi labā pozīcijā, lai izskatītu šādas lietas, ir jāpatur pietiekama izvēles brīvība, izlemjot par to, vai nodot vai nenodot šādas lietas.

31.

Cik iespējams, jāapsver arī tas, vai Komisija ir pietiekami labi sagatavota, lai pienācīgi veiktu lietas pārbaudi, jo īpaši ņemot vērā vērā tādus faktorus kā speciālās zināšanas vai iepriekšējo pieredzi attiecīgajā sektorā. Jo lielāka ir apvienošanās iespēja ietekmēt konkurenci ārpus vienas dalībvalsts teritorijas, jo lielāka varbūtība, ka Komisija būs labāk sagatavota veikt izmeklēšanu, jo īpaši attiecībā uz faktu konstatāciju un izpildes pilnvarām.

32.

Visbeidzot, neskatoties uz to, ka nav acīmredzamas ietekmes uz konkurenci, iesaistītās puses koncentrācijā var paziņot, ka ir pārliecinošs gadījums, lai darījumu izskatītu Komisija, īpaši ņemot vērā tādus faktorus kā izmaksas un termiņa nokavējumu saistībā ar daudziem dalībvalsts iesniegumiem (32).

33.

Saskaņā ar 9. pantu dalībvalstij, kas vēlas pieprasīt lietas nodošanu pēc tās paziņojuma Komisijai, ir divi varianti: attiecīgi 9. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 9. panta 2. punkta b) apakšpunkts.

34.

Lai saskaņā ar 9. panta 2. punkta a) apakšpunktu lieta tiktu nodota dalībvalstij vai dalībvalstīm, jāizpilda šādas juridiskas prasības:

35.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad būtībā pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij ir jāpierāda, ka, pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, pastāv reāls risks, ka darījumam var būt ievērojami negatīva ietekme uz konkurenci, un tādēļ tas ir rūpīgi jāpārbauda. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums par šādu iespējamu negatīvo ietekmi, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

36.

Kas attiecas uz otro kritēriju, tad dalībvalstij jāpierāda, ka ģeogrāfiskais tirgus(-i), kuros darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (35. punkts), ir valsts vai mazāka mēroga tirgus (33).

37.

Bez atbilstības juridiskajām prasībām, jāapsver arī citi faktori, izvērtējot vai lietas nodošana varētu būt uzskatāma par atbilstīgu. Tas ietver iepriekš minēto galveno principu piemērošanas pārbaudi un jo īpaši, vai konkurences iestāde vai iestādes, kas pieprasa lietas nodošanu, varēs izskatīt lietu vislabāk. Šajā nolūkā jāapsver gan darījuma ietekmes uz konkurenci iespējamā lokalizācija, gan tas, cik atbilstoši sagatavota ir VKI, lai veiktu darījuma pārbaudi. (Skatīt augstāk 19. līdz 23. punktu).

38.

Lai saskaņā ar 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu lieta tiktu nodota dalībvalstij vai dalībvalstīm, jāizpilda šādas juridiskas prasības:

39.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij, pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, ir jāpierāda, ka koncentrācija, iespējams, varētu ietekmēt konkurenci tirgū. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums par iespējamu negatīvu ietekmi, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

40.

Kas attiecas uz otro kritēriju, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij jāpierāda ne tikai tas, ka tirgus, kurā šis darījums ietekmē konkurenci tādā veidā, kā tikko aprakstīts (38. punkts), veido atsevišķu tirgu dalībvalstī, bet arī to, ka attiecīgais tirgus neveido nozīmīgu kopējā tirgus daļu. Šajā sakarā, pamatojoties uz pagātnes praksi un precedentu tiesībām (34), skaidrs, ka šādas situācijas kopumā attiecas tikai uz šaura ģeogrāfiska mēroga tirgiem dalībvalstī.

41.

Ja šie nosacījumi ir ievēroti, tad Komisijai ir pienākums nodot lietu.

42.

Lai saskaņā ar 22. pantu viena vai vairākas dalībvalstis veiktu lietu nodošanu Komisijai, jāizpilda divas juridiskās prasības:

43.

Kas attiecas uz pirmo kritēriju, tad koncentrācija izpilda šo prasību tiktāl, ciktāl tā iespējams rada jūtamu ietekmi uz tirgus attiecībām starp dalībvalstīm (35).

44.

Kas attiecas uz otro kritēriju, kā norādīts 9. panta 2. punkta a) apakšpunktā, pieprasījumu iesniegušajai dalībvalstij vai dalībvalstīm būtībā jāpierāda, ka pamatojoties uz iepriekšēju analīzi, pastāv reāls risks, ka darījumam var būt negatīva ietekme uz konkurenci, un tādēļ tas prasa rūpīgu pārbaudi. Šādas iepriekšējas norādes var būt pēc dabas prima facie pierādījums šādai iespējami nozīmīgai negatīvai ietekmei, bet tas neskar pilnīgas izmeklēšanas rezultātus.

45.

Tā kā pēcpaziņošanas lietu nodošana Komisijai var ietvert apvienošanās pusēm papildus izmaksas un termiņa nokavējumu, tās parasti jāattiecina tikai uz tiem gadījumiem, kas rada reālu risku negatīvai ietekmei uz konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, un kurus, vislabāk risināt Kopienas līmenī (36). Saskaņā ar 22. pantu lietu kategorijas, kuras parasti ir visatbilstošākās nodošanai Komisijai ir šādas:

46.

Apvienošanās regula izklāsta attiecīgos juridiskos nosacījumus lietu nodošanas sistēmas darbībai. Nosacījumi, kas doti Regulas 4. panta 4., 5. punktā, 9. un 22. pantā, sīki izklāsta dažādos etapus, kas vajadzīgi, lai lietu no Komisijas nodotu dalībvalstīm un otrādi.

47.

Katrs no četriem attiecīgajiem nodošanas noteikumiem veido pašpietiekamu mehānismu noteiktas kategorijas koncentrācijas lietu nodošanai. Noteikumus var iedalīt šādi:

48.

Šī paziņojuma I pielikuma shēmās grafiskā veidā ir parādīti dažādi 4. panta 4., 5. punktā, 9. un 22. pantā noteiktie lietu nodošanas mehānisma dažādie procedūras etapi.

49.

Pirmspaziņošanas lietu nodošanu var pieprasīt tikai attiecīgie uzņēmumi (37). Attiecīgajam uzņēmumam pašam jāpārbauda, vai koncentrācija atbilst 4. panta 4. punkta (ka koncentrācijai ir Kopienas mērogs, bet var būtiski ietekmēt konkurenci atsevišķā tirgū dalībvalstī) vai 4. panta 5. punkta kritērijiem (ka koncentrācijai nav Kopienas mērogs, bet to var izskatīt saskaņā ar vismaz triju dalībvalstu tiesību aktiem konkurences jomā). Tādā gadījumā attiecīgie uzņēmumi var izlemt pieprasīt lietas nodošanu Komisijai vai no tās, iesniedzot pamatotu pieprasījumu uz RS veidlapas. Pieprasījumu Komisija bez kavēšanās nosūta visām dalībvalstīm. Pārējais process atšķiras un notiek saskaņā ar 4. panta 4., vai 5. punktu.

50.

Saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 22. panta 1. punktu pēcpaziņošanas lietu nodošanu uzsāk dalībvalstis vai nu pēc savas iniciatīvas vai saskaņā ar 9. panta 2. punktu un 22. panta 5. punktu pēc Komisijas uzaicinājuma. Procedūras atšķiras atkarībā no tā, vai lietu nodošana notiek no Komisijas vai uz Komisiju.

51.

Nākamā paziņojuma iedaļā apskatītas vairākas sīkas sistēmas komponentes, lai jo īpaši sniegtu tālākus norādījumus uzņēmumiem, kas apsver veikt pieprasījumus pirmspaziņošanas posmā, vai kas varētu būt darījumu puses, ņemot vērā pēcpaziņošanas lietu nodošanas iespēju.

52.

Šī paziņojuma iedaļa sniedz norādījumus par lietu nodošanas sistēmas darbības konkrētiem aspektiem, kas izklāstīti Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā, un 9. un 22. pantā.

53.

Apvienošanās regulas 19. panta 2. punkts paredz, ka Komisija veic minētajā regulā paredzētās procedūras ciešā un nepārtrauktā sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm (VKI). Sadarbība un dialogs starp Komisiju un VKI, kā arī VKI pašu starpā, ir sevišķi svarīgs koncentrāciju gadījumos, uz ko attiecas Apvienošanās regulā noteiktā lietu nodošanas sistēma.

54.

Saskaņā ar Apvienošanās regulas 14. apsvērumu “Komisija un dalībvalstu kompetentās iestādes kopā veido valsts iestāžu tīklu, īstenojot savas atbilstošās pilnvaras ciešā sadarbībā, izmantojot efektīvus pasākumus informācijas apritei un apspriešanai, ar mērķi nodrošināt, ka lietu izskata atbilstošākā iestāde, ņemot vērā subsidiaritātes principu, un ar mērķi nodrošināt vairākkārtējas paziņošanas par attiecīgo koncentrāciju iespējamības samazināšanu līdz minimumam.”

55.

Tīklam jānodrošina efektīva koncentrāciju pāradresācija saskaņā ar iepriekš minētajā II iedaļā aprakstītajiem principiem. Tas ietver pirmspaziņošanas lietu nodošanas mehānisma nevainojamu darbību, kā arī iespēju robežās sistēmas nodrošināšanu pēc kuras potenciālos pēcpaziņošanas lietu nodošanas pieprasījumus identificē cik drīz vien iespējams (46).

56.

Saskaņā ar 4. panta 4. un 5. punktu Komisijai pamatotie attiecīgo uzņēmumu pieprasījumi jānosūta “nekavējoties” (47). Komisija cenšas šādus dokumentus nosūtīt nākamajā darba dienā pēc tam, kad tie saņemti vai izdoti. Informācijas apmaiņa tīklā notiek izmantojot dažādus līdzekļus atkarībā no apstākļiem: e-pasts, pasts, kurjerpasts, fakss, telefons. Jāatzīmē, ka sensitīvas vai konfidenciālas informācijas apmaiņa starp šiem kontaktpunktiem jāveic ar aizsargātu e-pastu vai ar jebkuriem citiem ar aizsardzību nodrošinātiem saziņas līdzekļiem.

57.

Visiem tīkla dalībniekiem, ieskaitot Komisiju, gan visas VKI, to amatpersonām un citiem darbiniekiem, kā arī citām personām, kas darbojas minēto iestāžu pārraudzībā, ieskaitot arī dalībvalstu citu iestāžu amatpersonām un ierēdņiem, jāievēro dienesta noslēpuma glabāšanas pienākums, kas noteikts Apvienošanās regulas 17. pantā. Tās nedrīkst atklāt sabiedrībai neparedzētu informāciju, ko tās ieguvušas, piemērojot Apvienošanās regulu, ja vien fiziska vai juridiska persona, kura minēto informāciju sniegusi, piekrīt attiecīgās informācijas izpaušanai.

58.

Konsultācijas un informācijas apmaiņa tīklā ir jautājums, ko risina sabiedriskās uzraudzības iestāžu starpā, bet tas nemaina no Kopienas vai dalībvalstu tiesību aktiem izrietošās tiesības vai pienākumus uzņēmumiem. Katra konkurences iestāde paliek pilnā mērā atbildīga par to, ka lietās, ko tā izskata, tiek ievēroti atbilstīgi procesuālie noteikumi.

59.

Lai lietu nodošanas sistēma darbotos ātri un nevainojami, ir būtiski, lai pieprasījumu iesniedzējas puses sniegtu pilnīgu un precīzu informāciju, kad vien nepieciešams, laicīgi un visefektīvākajā veidā. Juridiskās prasības par to, kāda informācija sniedzama un sekas gadījumā, ja sniedz nepareizu, nepilnīgu vai maldinošu informāciju, ir noteiktas Apvienošanās regulā, Apvienošanās regulas īstenošanas regulā (EK) Nr. 802/2004 un veidlapā RS (48).

60.

Veidlapa RS nosaka, ka, pamatotajā iesniegumā norādītajai informācijai jābūt pareizai un pilnīgai. Ja puses iesniedz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, Komisijai ir tiesības vai nu pieņemt lēmumu, pamatojoties uz Apvienošanās regulas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu (ja izmeklēšanas laikā tās uzmanības lokā nokļuvusi informācija par 4. panta 5. punkta nosacījumu neizpildi), vai atcelt jebkuru lēmumu, ko tā pieņem saskaņā ar 6. vai 8.pantu, sakarā ar 4. panta 5. punktā minēto lietas nodošanu, ievērojot Apvienošanās regulas 6. panta 3. punkta a) apakšpunktu vai 8. panta 6. punkta a) apakšpunktu. Pēc lēmuma pieņemšanas saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu vai pēc atcelšanas darījumam atkal piemērojami valsts tiesību akti konkurences jomā. Gadījumā, ja saskaņā ar 4. panta 4. punktu veiktā lietu nodošana notikusi pamatojoties uz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, Komisija var prasīt paziņošanu saskaņā ar 4. panta 1. punktu. Bez tam Komisijai saskaņā ar Apvienošanās regulas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir tiesības uzlikt naudas sodus. Visbeidzot pusēm jāapzinās, ka, ja lietu nodošana ir veikta, pamatojoties uz veidlapā RS ietverto nepareizo vai nepilnīgo informāciju, Komisija un/vai dalībvalstis var apsvērt veikt pēcpaziņošanas lietas nodošanu, lai atgrieztu atpakaļ lietu, kas bija nodota pirms paziņošanas dēļ šādas nepareizas vai nepilnīgas informācijas (49).

61.

Norādot informāciju veidlapā RS vai vispār veicot pieprasījumu pirmspaziņošanas lietu nodošanai, nav paredzēts vai nepieciešams attiecīgajiem uzņēmumiem pierādīt, ka to koncentrācija novedīs pie kaitējošiem konkurences kropļojumiem (50). Viņiem tomēr jāsniedz pēc iespējas vairāk informācijas, kas skaidra parāda kādā veidā koncentrācija atbilst attiecīgajiem 4. panta 4. un 5. punktā noteiktajiem juridiskajiem kritērijiem, kā arī kāpēc koncentrāciju būtu vispiemērotāk izskatīt pieprasījumā norādītajai konkurences iestādei vai iestādēm. Apvienošanās regula neprasa publicēt faktu par veidlapas RS iesniegšanu, un nav arī paredzēts to darīt. Uz darījumu, kas nav publiskots, var rezultātā attiekties pirmspaziņošanas lietas nodošanas pieprasījums.

62.

Kaut arī saskaņā ar Apvienošanās regulas īstenošanas regulu (EK) Nr. 802/2004 Komisija pieņem veidlapas RS jebkurā oficiālajā Kopienas valodā, attiecīgajiem uzņēmumiem, kas sniedz tīklā izplatāmu informāciju, tiek stingri ieteikts lietot valodu, kuru saprastu visi informācijas adresāti. Tas dalībvalstij atvieglotu šādu pieprasījumu apstrādi. Bez tam, kas attiecas uz pieprasījumiem lietas nodošanai dalībvalstij vai dalībvalstīm, pieprasījumu iesniedzējām pusēm tiek stingri ieteikts pievienot pieprasījuma kopiju tās dalībvalsts vai dalībvalstu valodā (-ās), attiecībā uz kurām tiek pieprasīta lietu nodošana.

63.

Bez veidlapā RS norādītajām juridiskajām prasībām, attiecīgajiem uzņēmumiem jābūt gataviem sniegt papildus informāciju, ja tāda tiek prasīta, kā arī atklāti un godīgi jautājumu pārrunāt ar Komisiju un VKI, lai Komisijai un VKI dotu iespēju izvērtēt, vai uz attiecīgo koncentrāciju jāattiecina lietas nodošana.

64.

Tiek aktīvi veicināti neformāli kontakti starp apvienošanās pusēm, kas iecerējušas iesniegt pirms iesnieguma lietas nodošanas pieprasījumu, no vienas puses, un Komisiju un/vai dalībvalsts iestādēm, no otras puses, pat pēc veidlapas RS iesniegšanas. Komisija ir apņēmusies sniegt uzņēmumiem, kuri vēlas izmantot Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5. punktā paredzēto pirmspaziņošanas lietu nodošanas sistēmu, neformālus un savlaicīgus norādījumus (51).

65.

Tikai tās koncentrācijas, kas atbilst Apvienošanās regulas 3. panta nozīmei, atbilst arī lietu nodošanai saskaņā ar 4. panta 5. punktu un 22. pantu. Tikai tādas koncentrācijas, kas ietilpst attiecīgo valsts konkurences tiesību aktu apvienošanās kontrolei regulēšanas jomā, atbilst lietu nodošanai saskaņā ar 4. panta 4. punktu un 9. pantu (52).

66.

Lietu nodošanas pieprasījumiem pirms iesnieguma, saskaņā ar Apvienošanās regulas 4. panta 4. un 5.punktu jābūt par koncentrācijām, attiecībā uz kurām ir ir pietiekami konkrēti plāni. Šajā sakarā vismaz jābūt labas ticības nodomam no attiecīgo uzņēmumu puses apvienoties, vai, publiska piedāvājuma gadījumā, vismaz publiskam paziņojumam par nodomu veikt šādu piedāvājumu (53).

67.

4. panta 4. un 5. punkts attiecas tikai uz pirmspaziņošanas posmu.

68.

4. panta 4. punktā precizēts, ka attiecīgie uzņēmumi var veikt lietas nodošanas pieprasījumu, iesniedzot pamatotu iesniegumu (veidlapa RS), “pirms koncentrācijas 1. punkta nozīmē paziņošanas”. Tas nozīmē, ka pieprasījumu var veikt tikai tad, ja, saskaņā ar 4. panta 1. punktu, nav iesniegta veidlapa CO.

69.

Līdzīgi 4. panta 5. punktā noteikts, ka pieprasījumu var veikt “pirms jebkāda paziņojuma kompetentajām [valsts] iestādēm”. Tas nozīmē, ka, lai piemērotu šo noteikumu, par attiecīgo koncentrāciju nevar būt bijis nekādu formālu paziņojumu nevienā dalībvalsts jurisdikcijā. Pat viens paziņojums kaut kur Kopienā nepieļaus attiecīgajiem uzņēmumiem uzsākt 4. panta 5. punkta mehānismu. Saskaņā ar Komisijas viedokli, sods nav jāuzliek par darījuma nepaziņošanu valsts līmenī laikā kamēr pieprasījums saskaņā ar 4. panta 5. punktu vēl ir izskatāms.

70.

Regulas 4. panta 5. punkts ļauj attiecīgajiem uzņēmumiem pieprasīt tādas koncentrācijas, kurai nav Kopienas mēroga, pirmspaziņošanas lietas nodošanu un ko “var izskatīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā vismaz trijās dalībvalstīs”.

71.

“Var izskatīt” vai “izskatāms” jāsaprot kā koncentrācija, uz ko attiecas dalībvalsts jurisdikcija saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem konkurences jomā, kas regulē apvienošanās kontroli. Nav nepieciešama prasība obligāti paziņot, t.i., nav nepieciešams, ka par koncentrāciju jāpaziņo saskaņā ar valsts tiesību aktiem (54).

72.

Saskaņā ar 4. panta 5. punkta trešo un ceturto daļu, gadījumā, ja vismaz viena dalībvalsts “kas ir kompetenta[s] izskatīt šo koncentrāciju saskaņā ar” tās “tiesību aktiem konkurences jomā ” ir izteikusi savu nepiekrišanu lietas nodošanai, lietu nenodod. “Kompetenta” dalībvalsts ir tāda dalībvalsts, kurā izskatāma koncentrācija un kurai tāpēc ir tiesības izskatīt koncentrāciju saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

73.

Veidlapas RS kopiju saņem visas dalībvalstis, ne tikai tās, kas “kompetentas” izskatīt attiecīgo lietu. Tomēr tikai dalībvalstis, kas ir “kompetentas” izskatīt lietu, tiek ņemtas vērā 4.panta 5. punkta trešās un ceturtās daļas nolūkiem. Saskaņā ar 4. panta 5. punkta trešo daļu, “kompetentām” dalībvalstīm ir 15 darba dienas laika no veidlapas RS saņemšanas brīža, lai izteiktu sava piekrišanu vai nepiekrišanu lietas nodošanai. Ja tās visas piekrīt, uzskata, ka lieta saskaņā ar 4. panta 5. punkta piekto daļu iegūst Kopienas mērogu. Un otrādi, ja saskaņā ar 4. panta 5. punkta ceturto daļu pat tikai viena “kompetentā” dalībvalsts nepiekrīt, ne no vienas dalībvalsts lietu nodošana nenotiek.

74.

Ņemot vērā iepriekš minēto mehānismu, nevainojamai 4. panta 5. punkta darbībai ir būtiski, lai visas dalībvalstis, kurās lieta ir izskatāma saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā, un kuras ir tāpēc “kompetentas” izskatīt lietu saskaņā ar valsts tiesību aktiem konkurences jomā, būtu pareizi noteiktas. Tāpēc veidlapā RS prasīts attiecīgiem uzņēmumiem sniegt pietiekamu informāciju, kas katrai un visām dalībvalstīm ļautu noteikt, vai tā ir vai nav kompetenta pārbaudīt koncentrāciju saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

75.

Situācijās, kad veidlapa RS aizpildīta pareizi, sarežģījumiem nevajadzētu rasties. Attiecīgajiem uzņēmumiem pareizi jānorāda visas dalībvalstis, kas ir kompetentas izskatīt lietu. Tomēr situācijās, kad attiecīgie uzņēmumi nav pareizi aizpildījuši veidlapu RS, vai kad starp dalībvalstīm patiesi nav īstas vienošanās attiecībā uz to, kuras dalībvalstis ir “kompetentas” izskatīt lietu, var rasties sarežģījumi.

76.

Tiklīdz 15 darba dienu termiņš ir beidzies un nepiekrišana nav izteikta, lietas nodošanu uzskata par spēkā esošu. Tas nodrošina saskaņā ar Apvienošanas regulas 6. vai 8. pantu pieņemto to Komisijas lēmumu spēkā esamību, kas pieņemti pēc 4. panta 5. punktā noteiktās lietas nodošanas.

77.

Tas tomēr nenozīmē, ka attiecīgie uzņēmumi var sistēmu izmantot neuzmanīgi, vai ar nolūku veidlapā RS sniegt nepareizu informāciju, ieskaitot to, kas attiecas uz koncentrācijas izskatāmību dalībvalstīs. Kā atzīmēts iepriekš 60. punktā, Komisija var veikt pasākumus, lai labotu situāciju un novērst šādus pārkāpumus. Attiecīgajiem uzņēmumiem jāapzinās arī, ka šādos apstākļos, kad lietu nodošana notikusi, pamatojoties uz nepareizu vai nepilnīgu informāciju, dalībvalsts, kura tic, ka tā bijusi kompetenta izskatīt lietu, bet tai nebija iespējas uzlikt veto lietu nodošanai nepareizas informācijas iesniegšanas dēļ, var pieprasīt pēcpaziņošanas lietu nodošanu.

78.

Saskaņā ar 4. panta 4. punkta ceturto daļu, 4. panta 5. punkta ceturto daļu, 9. panta 1.punktu un 22. panta 3. punkta otro daļu Komisijai ir pienākums informēt attiecīgos uzņēmumus vai personas un visas dalībvalstis par visiem lēmumiem, kas pieņemti koncentrācijas lietu nodošanas sakarā, ievērojot minētos noteikumus.

79.

Informāciju sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem adresētā vēstulē (vai attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti saskaņā 9. panta 1. punktu vai 22. panta 3. punktu,vēstulē, kas adresēta attiecīgajai dalībvalstij). Visas dalībvalstis saņem attiecīgās vēstules kopiju.

80.

Nepastāv prasība šādus lēmumus publicēt Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (55). Komisija tomēr šādiem lēmumiem, ievērojot prasības par konfidencialitātes ievērošanu, piešķir vajadzīgo publicitāti Konkurences ģenerāldirektorāta tīmekļa vietnē.

81.

Regulas 9. panta 6. punkts paredz, ka gadījumos, ja Komisija nodod paziņotu koncentrāciju dalībvalstij saskaņā ar 4. panta 4. punktu vai 9. panta 3. punktu, attiecīgajai VKI lieta jāizskata “bez [nevajadzīgas] kavēšanās”. Attiecīgi, kompetentajai iestādei saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem lieta jāizskata pēc iespējas ātrāk.

82.

Bez tam, 9. panta 6. punktā paredzēts, ka kompetentā valsts iestāde 45 darba dienu laikā pēc tam, kad Komisija lietas nodevusi, vai pēc tam, kad valsts līmenī saņemts paziņojums, informē attiecīgos uzņēmumus par “sākotnējā konkurences novērtējuma” rezultātiem un to, kādas “turpmākas darbības”, ja tādas paredzētas, tā iesaka veikt. Tādējādi 45 darba dienu laikā, attiecīgi, pēc lietu nodošanas vai pēc paziņojuma, apvienošanās puses jānodrošina ar pietiekamu informāciju, lai ļautu tām saprast jebkādu sākotnēju ar konkurenci saistītu bažu iedabu, kuras iestādei varētu rasties, kā arī, lai puses būtu informētas par izmeklēšanas iespējamo apjomu un ilgumu. Tikai izņēmuma kārtā attiecīgā dalībvalsts šo termiņu drīkst apturēt, ja uzņēmumi nav snieguši nepieciešamo informāciju, kā tas prasīts saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem konkurences jomā.

83.

Šis paziņojums regulāri tiks pārskatīts, jo īpaši pēc lietu nodošanas noteikumu visa veida pārskatīšanas Apvienošanās regulā. Šajā sakarā jāatzīmē tas, ka, saskaņā ar Apvienošanās regulas 4. panta 6.punktu, Komisijai līdz 2009. gada 1. jūlijam, jādara zināms Padomei par pirmspaziņošanas lietu nodošanas noteikumu 4. panta 4. un 5. punktā darbību.

84.

Šis paziņojums neskar Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas vai Eiropas Kopienu Tiesas veikto piemērojamā Līguma un regulatīvo normu interpretāciju.