[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 27.11.2006

COM(2006) 729 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām pārskatīšanu

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI

par Direktīvas 94/19/EK par noguldījumu garantiju sistēmām pārskatīšanu

1. IEVADS

Noguldījumu garantiju sistēmas sniedz drošību noguldītājiem, lai kredītiestādes bankrota gadījumā tie varētu atgūt vismaz daļu savu noguldījumu bankās. Direktīva 94/19/EK uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt, ka to teritorijā pastāv viena vai vairākas sistēmas, un tā spējusi efektīvi nodrošināt noguldītāju obligāto aizsardzības līmeni visā Eiropas Savienībā. Direktīva ir ieviesta visu dalībvalstu tiesību aktos[1].

Šī direktīva dod vērā ņemamas iespējas dalībvalstīm izstrādāt sistēmas, kas ir vislabāk piemērotas dominējošajiem tirgus nosacījumiem. Vienlaikus problēmas saistībā ar vienādiem apstākļiem tiek risinātas, iekļaujot noteikumus, kas ļauj ārvalstu banku filiālēm ES teritorijā izvēlēties, vai pievienoties sistēmām uzņemošās valsts tirgū, lai varētu piedāvāt tādu pašu garantiju kā uzņemošās valsts regulētās bankās[2].

Tomēr pēc vienpadsmit gadiem kopš direktīvas ieviešanas valstu tiesību aktos Komisija to ir pārskatījusi, lai izvērtētu, vai spēkā esošais regulējums joprojām ir piemērots, ņemot vērā pastāvošo finanšu integrācijas un kredītiestāžu pārrobežu apvienošanās tendenci. Komisijas rīkotajās apspriedēs kā pārrobežu apvienošanās šķēršļus radošus un nevienlīdzīgu konkurenci veicinošus faktorus dažas personas ir minējušas galvenokārt atšķirīgos sistēmu finansēšanas veidus. Starp dalībvalstīm pastāv arī būtiskas atšķirības noguldītājiem sniegtajos garantiju līmeņos, un ir izcelti vairāki jautājumi attiecībā uz atšķirībām starp sistēmu piemērošanas jomu un pārrobežu darbību.

Šā paziņojuma mērķis ir izdarīt secinājumus no apspriešanās procesa, sniegt atbildes uz ieinteresēto personu izteiktajām bažām, noteikt veidus, kā īstermiņā un neizmantojot tiesību aktus uzlabot direktīvas darbību, un noteikt Komisijas politiku attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām turpmākajiem gadiem.

1.1. Ieinteresēto personu apspriedē paustie argumenti par un pret pašreizējā tiesiskā regulējuma maiņu

Apspriešanas procesā ir noskaidroti dažādi viedokļi par to, vai jāmaina pašreizējais noguldījumu režīms.

Dažas ieinteresētās personas ir sniegušas argumentus, ka pašreizējais tiesiskais regulējums jāmaina, jo:

- pastāv būtiskas atšķirības starp noguldītājiem sniegto garantiju līmeni (no tikai 14 481 euro Latvijā līdz 103 291 euro Itālijā);

- pastāv būtiskas atšķirības starp veidiem, kādos sistēmās finansē izmaksas noguldītājiem. Šie veidi ir ex post finansētas sistēmas, kas balstās uz līdzekļu ievākšanu no sistēmas dalībniekiem pēc bankas bankrota, un ex ante finansētas sistēmas, kurās ievāc līdzekļus no sistēmas dalībniekiem, iekasējot iemaksas. Tāpat pastāv būtiskas atšķirības starp ex ante finansētām sistēmām. Šādas atšķirības, kā tiek apgalvots, rada šaubas par sistēmu spēju krīzes apstākļos darboties pārrobežu mērogā, rada konkurences izkropļojumus negodīgu priekšrocību dēļ, kas ir bankām, kuras izmanto sistēmas ar zemākām izmaksām, un tās min kā šķērsli bankām, kas mēģina apvienot savas darbības, izmantojot Eiropas uzņēmuma statūtus.

No otras puses, citas ieinteresētās personas ir sniegušas argumentus pret izmaiņu veikšanu pašlaik, galvenokārt augsto izmaksu dēļ, kas rastos (jo īpaši tām dalībvalstīm, kuras izmanto ex post sistēmas un kurām jārēķinās ar to, ka jāpāriet uz ex ante sistēmām). Tās sniedz argumentus, ka sistēma pašreizējā vidē darbojas salīdzinoši efektīvi, tā ir atbilstoša uzraudzības mērķiem, un tās nepiekrīt, ka pašreizējais režīms radītu tirgu savstarpējās konkurences izkropļojumus. Tās argumentē arī, ka pārrobežu apvienošanās problēmas, ar ko sastopas tikai ļoti neliels iestāžu skaits, nav pietiekams pamats, lai būtiski mainītu pašreizējo režīmu.

1.2. Atbilde uz apspriešanos ar ieinteresētajām personām

Šajā stadijā izteiktajā viedoklī atbalsts, šķiet, ir par labu tam, lai saglabātu pastāvošo situāciju un izvairītos no apjomīgām investīcijām spēkā esošā regulējuma maiņai, ja nav konkrēta saimnieciskā labuma.

Tomēr Komisija uzskata, ka atpalikšana no pieaugušā pārrobežu integrācijas tempa Eiropā var izrādīties dārga ilgākā laikposmā, ja standartizētu noteikumu trūkums palielinātu uzraudzības drošības sistēmas nespēju pienācīgi darboties pārrobežu krīzes situācijā. Izmaksas ekonomikai kopumā un uzticības mazināšanās vienotajam finanšu tirgum galu galā pārsniegtu investīciju līmeni, kas nepieciešams vispārēja ES mēroga drošības sistēmas apmierinošas darbības nodrošināšanai.

Turklāt, ja daži no šiem jautājumiem netiks risināti, rezultātā var ciest patērētāji: pat ja tieši pārrobežu noguldījumi joprojām ir relatīvi zemā līmenī, nesen veiktajā izpētē norādīts, ka pieaug to ES pilsoņu skaits, kas apsver iespēju iegūt finanšu produktus ārvalstīs. Pie šīs tendences pieder augošs pieprasījums banku kontu atvēršanai citās dalībvalstīs.[3]

Tāpēc Komisija piedāvā reaģēt uz pārskatīšanas procesu divos veidos. Pirmkārt, tā mēģinās izstrādāt pragmatiskas un realizējamas pieejas noteiktajām problēmām, kuru risināšanai nav jāmaina pašreizējais tiesiskais regulējums. Otrajā fāzē tā izvērtēs būtiskākās izmaiņas, kuru dēļ būtu jāpārstrādā pašreizējie ES tiesību akti attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām.

2. PRAGMATISKI RISINāJUMI, NEIZMANTOJOT TIESīBU AKTUS

Komisija uzskata, ka vairākus īstermiņa uzlabojumus pašreizējā režīmā, ņemot vērā apspriešanos ar ieinteresētajām personām, var īstenot, neveicot izmaiņas pašreizējā direktīvā. Šādu risinājumu izstrādi un īstenošanu var veikt sadarbībā ar Komisijas dalībvalstu pārstāvju darba grupu, Eiropas noguldījumu apdrošinātāju forumu ( EFDI ) vai ES mērogā reprezentatīvām banku asociācijām. Daži skaidrojoši norādījumi un ieteikumi jau ir izklāstīti turpmāk tekstā.

2.1. Noguldījumu definīcija un piemērošanas joma

Pašreizējā „noguldījumu” definīcija 1. panta 1. punktā ir plaša, un neviena iesaistītā persona nav sniegusi pierādījumus, kas liecinātu, ka vajadzīgi grozījumi, lai aptvertu produktus, kas, iespējams, neietilpst Direktīvas piemērošanas jomā.

Tomēr, tā kā dalībvalstīm ir atļauta rīcības brīvība attiecībā uz izņēmumiem, kas ir minēti Direktīvas[4] I pielikumā esošajā sarakstā, dažas ieinteresētās personas ir ieteikušas pilnveidot piemērošanas jomu un padarīt to saskaņotāku dalībvalstīs, ierobežojot minēto rīcības brīvību.

Komisija piedāvā apsekot tos krājproduktus, uz kuriem direktīva pašlaik attiecas, un ietekmi, kas rodas, ja direktīva netiek attiecināta. Apsekojumā, ko varētu veikt ar Komisijas noguldījumu garantiju sistēmu darba grupas vai EFDI atbalstu, būtu jāizmeklē, vai direktīva atbilstīgi aptver dažādas nozares (t.i., apdrošināšana[5], ieguldījumi un noguldījumi) bez izņēmumiem. Tas būtu noderīgi, ņemot vērā arvien neskaidrāko šķirtni starp dažādiem finanšu produktiem.

2.2. „Kopapdrošināšana”

Saskaņā ar Direktīvā ietvertajiem kopapdrošināšanas noteikumiem dalībvalstis var noteikt, ka zināms procentuāls zaudējumu apjoms noguldītājiem jāuzņemas pašiem, ja to noguldījumi kļūst nepieejami. Attiecīgi dažas dalībvalstis ir ieviesušas noteikumus, kas ierobežo noguldītājiem bankas bankrota gadījumā izmaksāto summu, pat pirms ir sasniegts garantijas ierobežojums[6].

Šajā posmā, šķiet, nav pietiekama atbalsta īstermiņā ieviest izmaiņas kopapdrošināšanas noteikumos. Kopumā šķiet, ka ieinteresētajām personām nav vienprātības par to, vai morālā riska pamatprincips (t.i., risks, ka noguldītāji tāpēc, ka to noguldījumi jebkurā gadījumā ir apdrošināti, izvēlas banku, vispirms nenovērtējot tās stabilitāti) attaisno to ieviešanu. Daži uzskata, ka kopapdrošināšana ir nepieciešams morālā riska novēršanas elements, turpretī citi, īpaši patērētāju apvienības, argumentē, ka noguldītāji nav jānostāda tādā situācijā, kurā no tiem sagaida, ka tie vērtēs kredītiestādes stabilitāti.

Ņemot vērā šos atšķirīgos viedokļus, Komisijai nav pārliecības, ka šajā posmā attaisnotos izmaiņas kopapdrošināšanas noteikumos. Komisija izskatīs to nākotnē, apsverot citas iespējamās izmaiņas (skat. 3. nodaļu) Direktīvā[7].

2.3. „De minimis” noteikums

Apspriedes procesā tāpat tika noskaidrots, ka dažas ieinteresētās personas atbalstītu tāda de minimis noteikuma ieviešanu direktīvā, ar ko ļoti mazi noguldījumi netiktu kompensēti, jo administratīvās izmaksas pārsniegtu kompensācijas apjomu. Ietekme uz pārrobežu darbībām visticamāk būtu ļoti maza, jo ir maz ticams, ka attiecīgās summas (piem., Komisijas dienestu apspriedes dokumentā piedāvātā summa bija 20 euro[8]) noguldītājiem būtu izšķirošas. No otras puses, modernām IT sistēmām jāpalīdz pēc iespējas vairāk samazināt administratīvās izmaksas.

Komisija neuzskata par lietderīgu šajā stadijā apsvērt de minimis klauzulas ieviešanu, jo gan kopapdrošināšanas, gan de minimis noteikumi ir saistīti ar noguldītāju aizsardzības ierobežošanu un tāpēc tos nevar risināt atsevišķi.

2.4. „Papildināšanas” pasākumi

Saskaņā ar „papildināšanas” pasākumiem bankas filiālei, kas uzsāk uzņēmējdarbību citā ES dalībvalstī, kurā nodrošinājuma līmenis ir augstāks vai darbības joma ir plašāka nekā tās piederības valstī, ir tiesības pievienoties uzņemošās valsts noguldījumu garantiju sistēmai. Tas ļauj bankas filiālei piedāvāt noguldītājiem tādu pašu garantiju līmeni, kādu piedāvā vietējās bankas.

Ieinteresētās personas un dalībvalstis ir pilnībā vienisprātis par to, ka ir vajadzīgi papildināšanas pasākumi, kamēr nav harmonizēti nodrošinājuma līmeņi, pat ja lielākā daļa ieinteresēto personu apgalvo, ka to praktiskais nozīmīgums nelielā noslēgto līgumu skaita dēļ ir zems.

Šķiet, šajā ziņā nav lielas vajadzības mainīt Direktīvu, taču pastāv iespējas tādām ar tiesību aktiem nesaistītām darbībām, kuru mērķis būtu sekmēt noguldījumu garantiju sistēmu savstarpējus līgumus un nolīdzināt iespējamās domstarpības, kas ir radušās pašreizējā režīmā. Komisija papildinājumu pasākumiem atbalstītu neobligātu tā dēvēto „vispārējo nolīgumu”, ko izstrādātu EFDI un ko pielāgotu katras atsevišķas noguldījumu garantiju sistēmas vajadzībām[9], ar nosacījumu, ka tas būtu saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem.

Sabiedriskā apspriešanā liecina, ka „papildināšanai piederības valstī” ir zināms atbalsts, ņemot vērā daudzos šķēršļus papildināšanas pasākumiem, kas rodas zemās noguldījumu garantiju sistēmu harmonizācijas rezultātā. Nosakot papildināšanas pasākumus piederības valstī, atšķirības starp nodrošinājuma līmeņiem segtu piederības valsts, nevis uzņemošā valsts. Komisija uzskata par noderīgu izskaidrot, ka saskaņā ar Direktīvu dalībvalstis jau var izvēlēties šādu režīmu.[10]

Turklāt pašreizējie „papildināšanas” noteikumi apskata tikai pakalpojumu sniegšanu ar filiāļu starpniecību. Tomēr pakalpojumus citās dalībvalstīs arvien vairāk sniedz tieši, nedibinot filiāles vai meitas uzņēmumus. Ilgtermiņā būtu noderīgi apsvērt, vai pašreizējo prasību nodrošināt tiešu pakalpojumu sniegšanu citā dalībvalstī būtu jāturpina piemērot[11]. Ņemot vērā to, ka direktīva faktiski neattur noguldījumu garantiju sistēmu piešķirt piekļuvi tām kredītiestādēm, kas šādi darbojas, izmaiņas tiesību aktos šajā stadijā nešķiet prioritāras.

2.5. Informācijas apmaiņas prasības

Lielākā daļa ieinteresēto personu sabiedriskajā apspriešānā neatbalstīja ierosinājumu direktīvā ieviest papildu pasākumus, kas regulētu informācijas apmaiņu starp piederības valsts un uzņemošās valsts noguldījumu garantiju sistēmām, atbalstot filiāļu dalības nosacījumus. Tomēr, lai izvairītos no nevajadzīga skaidrības trūkuma šajā jomā, varētu pētīt ar tiesību aktiem nesaistītu pieeju, kuras mērķis būtu uzlabot informācijas plūsmu starp noguldītāju garantiju sistēmām, jo īpaši tām, kuras ir saistītas ar papildināšanas pasākumiem. Komisijai būtu atbalstoša nostāja pret darbu, ko veiktu EFDI ar mērķi izstrādāt nesaistošu līguma paraugu, taču tā vēlas uzsvērt, ka šādam darbam nebūtu jātraucē jau notiekošais darbs citos forumos attiecībā uz plašāku tēmu — krīžu pārvaldība (kas var arī aptvert informācijas apmaiņu un kurā var piedalīties dažādas iestādes ar dažādām pilnvarām un pienākumiem).

2.6. Uz risku pamatotas iemaksas noguldījumu garantiju sistēmās

Dažās noguldījumu garantiju sistēmās iemaksas jau ir pamatotas uz atsevišķo kredītiestāžu risku saskaņā ar G10 Finansiālās stabilitātes foruma[12] ieteikumu. Uz risku pamatotu iemaksu noguldījumu garantiju sistēmu ieviešana var būt vēlams esošās struktūras uzlabojums un varētu veicināt ieguldījumu pārskaitāmību no vienas sistēmas citā (taču ne ex post finansēšanas sistēmā). Lielākā daļa ieinteresēto personu, kas atbalsta ex ante sistēmas, atbalsta uz risku pamatotas iemaksas godīguma labad, kā arī tādēļ, ka tās paredz drošas pārvaldības stimulu, jo tām kredītiestādēm, kurām ir mazāks risks, būtu jāmaksā zemākas iemaksas, un otrādi. Daži uzsver, ka uz risku pamatotas sistēmas palielina noguldījumu garantiju sistēmu efektivitāti attiecībā uz to spēju risināt iespējamus bankrota gadījumus. Tā kā noguldījumu garantiju sistēmām jau ir dota brīvība, ņemot vērā direktīvā noteiktās prasības, ieviest uz risku pamatotus elementus, harmonizācijas dēļ direktīva nepārprotami būtu jāgroza, un, ņemot vērā tās sarežģīto uzbūvi, tas nebūtu īstermiņa uzdevums. Tomēr Komisija atbalsta uz risku pamatotu elementu ieviešanu un iesaka „riska” noteikšanā par pamatu izmantot jau pieejamus un harmonizētus instrumentus (piem., tādus, kādi noteikti Kapitāla prasību direktīvas regulējumā[13]). Komisija atbalstītu EFDI un/vai noguldījumu garantiju sistēmu darba grupas veiktos sagatavošanas darbus, kurus pēc tam varētu piemērot brīvprātīgi. Ilgtermiņā tas varētu būt harmonizētas pieejas pamats.

2.7. Noguldījumu garantiju sistēmās veiktu iemaksu pārskaitāmība un kompensējamība

Ņemot vērā grūtības, kādas praksē pieredzējusi viena banku grupa, konsolidējot līdzekļus, kas iemaksāti dažādās shēmās vienas noguldījumu garantiju sistēmas ietvaros, pastāv dažādi ieinteresēto personu viedokļi par to, vai direktīva ir jāgroza un jāievieš noteikumi par noguldījumu garantiju sistēmās samaksātu iemaksu pārskaitāmību un kompensējamību. Daži pauda uzskatu, ka noteikumi ir vajadzīgi, lai samazinātu firmām uzlikto finanšu slogu, uzsākot dalību citā sistēmā, turpretī citi uzstāja, ka iemaksas noguldījumu garantiju sistēmās jāuzskata par nekompensējamām „apdrošināšanas prēmijām”, un sniedza argumentus, ka līdzekļu izņemšana vājinātu sistēmas. Ja banka izvēlētos pārvietot savu mītni uz citu dalībvalsti vai apvienot darbības saskaņā ar Eiropas uzņēmuma statūtiem, direktīva neaizliedz atlīdzināt vai pārskaitīt iemaksas un nekvalificē tās kā „apdrošināšanas prēmijas”. Ja netiek veikta harmonizācija, dalībvalstīm ir brīva izvēle regulēt šo jautājumu tā, kā tās uzskata par piemērotu. Tomēr Komisija iesaka, ka ar jauniem noteikumiem, ar ko atļauj pārskaitīt vai kompensēt iemaksas noguldījumu garantiju sistēmās, fonds nebūtu jāvājina tiktāl, ka tā darbība būtu apdraudēta vai ka tā rezultātā neadekvāti palielinātos risks. Pat ja Kopienas tiesību aktos patlaban nav šādas prasības, būtu lietderīgi, ja kredītiestādes būtu pienācīgi informētas par to, vai valstu tiesību akti paredz daļēju vai pilnīgu kompensāciju.

2.8. Patērētāju informēšana un reklāma

Patērētāju apvienības ir uzsvērušas, ka noguldītāji nav pietiekami informēti par noguldījumu garantiju sistēmām un reti zina, kādi noguldījumi tiek nodrošināti un kādas ir nodrošinātās summas. Dažas ieinteresētās personas piedāvāja svītrot to noteikumu direktīvā,[14] kas ierobežo informācijas par noguldījumu garantiju sistēmām izmantošanu reklāmā. Tā kā citos direktīvas noteikumos[15] jau pieprasīta „skaidra informācija” par noguldījumu garantiju sistēmu nodrošinājumu un pārrobežu darbības ietekme nešķiet nozīmīga, grozījums direktīvā nebūtu vajadzīgs. Šajā stadijā šķiet lietderīgāk koncentrēties uz patērētāju informētības uzlabošanu valstu līmenī. Komisija aicina dalībvalstis turpināt darbu šajā jomā un uzraudzīs, lai šie panti tiktu pareizi piemēroti. Komisija piedāvā ar Komisijas darba grupas atbalstu veikt pašreizējās prakses apsekojumu.

2.9. Termiņi kompensācijām/ietekmes mazināšanai uz noguldītājiem

Saskaņā ar direktīvas 1. panta 3. punktu un 10. pantu kompetentajām iestādēm jānosaka noguldījumu nepieejamība 21 dienas laikā pēc bankrota; turpmāko trīs mēnešu laikā noguldījumu garantiju sistēmām jāsamaksā ietekmētajiem noguldītājiem. Šo termiņu izņēmuma gadījumos var pagarināt divreiz (ikreiz uz trim mēnešiem). IT laikmetā, kas ļauj noguldījumu garantiju sistēmām noteikt noguldījumus un aprēķināt maksājumus vieglāk nekā direktīvas pieņemšanas laikā, ir svarīgi apsvērt, vai četrus mēnešus ilgs „parasts” maksimālais gaidīšanas laikposms joprojām ir adekvāts.

Šis jautājums apspriedē netika izvirzīts, un dati par maksājumu periodu ilgumu nav pieejami. Komisija plāno apsekot noguldītāju garantiju sistēmas un veicināt labākās prakses apmaiņu starp atsevišķām sistēmām par to, kā mazināt bankrota ietekmi uz noguldītājiem, uz kuriem attiecas valsts tiesību akti, piemēram, paredzot avansa maksājumus vai garantējot pagaidu kredītus (ar nosacījumu, ka pēdējais ir saskaņā ar ES noteikumiem par valsts atbalstu[16]). Komisija izmeklēs arī to, vai pastāv atšķirības attiecībā uz skaidrojumu par to, kāds precīzi ir brīdis, kurā noguldījumi kļūst nepieejami.

2.10. Eiropas mēroga/reģionālas noguldījumu garantiju sistēmas

Ideju izstrādāt Eiropas mēroga noguldījumu garantiju sistēmu noraidīja gandrīz visas ieinteresētās personas. Papildu darbs pie šīs pieejas šobrīd nešķiet piemērots. Dažas ieinteresētās personas pozitīvi uzņēma ideju par reģionālām noguldījumu garantiju sistēmām, kas ietvertu vairākas dalībvalstis. Tā varētu būt iespēja dalībvalstīm, kuru sistēmām ir līdzīgas pazīmes (piemēram, finansēšanas mehānisms) un, iespējams, atrisinātu vienādas attieksmes jautājumus (piem., nodrošinājumu un kopapdrošināšanu) un nodrošinātu līdzekļu pārskaitāmību. Komisija neredz juridiskus šķēršļus, lai dalībvalstis nevarētu stāties šādās līgumattiecībās saskaņā ar spēkā esošo direktīvu, un šis tiešām varētu būt risinājums tām bankām, kas plāno pārvietot savu mītni uz citu dalībvalsti vai pieņemt Eiropas uzņēmuma statūtus ( SE ).

2.11. Statistikas datu sniegšanas saistības

Abos KPC ziņojumos noskaidrojās, ka dati par noguldījumiem ir ārkārtīgi grūti iegūstami, lai gan ir veikts vērā ņemams darbs un ar EFDI atbalstu nodibināti cieši sakari ar noguldījumu garantiju sistēmām. Lai uzlabotu datu pieejamību, vajadzīgs turpmāks darbs, pamatojoties uz šiem centieniem, lai turpmākās politiskās diskusijās būtu nodrošināti labāki empīriski pierādījumi. Ilgtermiņā var apsvērt iespēju ieviest noguldījumu garantiju sistēmu vispārējas saistības sniegt statistikas datus.

3. VAI PAšREIZ SPēKā ESOšIE ES TIESīBU AKTI ATTIECīBā UZ NOGULDīJUMU GARANTIJU SISTēMāM IR JāMAINA?

No finanšu stabilitātes skatu punkta ir ļoti būtiski palīdzēt noguldījumu garantiju sistēmās uzlabot krīžu pārvaldību, jo īpaši gadījumos, kad ir iesaistītas nozīmīgas pārrobežu banku grupas. Var gadīties, ka pastāvošās noguldījumu garantiju sistēmas atšķirības attiecībā uz finansēšanas mehānismiem, nodrošinājuma līmeni un izmaksāšanas noteikumiem noguldītājiem kavē krīžu un bankrotu situāciju ātru un efektīvu atrisināšanu pārrobežu gadījumos. Turklāt iespaids par noguldījumu garantiju sistēmu nepareizu darbību var mazināt uzticību ES finanšu sistēmai.

Tomēr, pirms noteikt, vai tā patiešām ir, un pirms pieņemt tālejošus lēmumus par to, vai un kā pārskatīt pašreizējo ES regulējumu attiecībā uz noguldījumu garantiju sistēmām, vispirms vajadzīga skaidrība par vispārējo uzraudzības pienākumu un finanšu saistību sadali šādās krīzes situācijās. Citiem vārdiem sakot, ir vajadzīgi „sloga sadales pasākumi” dalībvalstu starpā. Lielāka skaidrība par sloga sadales pasākumiem no noguldījumu garantiju sistēmu skatpunkta ir svarīga, jo īpaši tādēļ, ka:

- dažām noguldījumu garantiju sistēmām var būt liela nozīme krīžu pārvaldībā, sniedzot kredītiestādei papildu likviditāti — atsevišķi vai kopā ar centrālās bankas atbalstu likviditātei (ir svarīgi izskaidrot, ka, ja šīs noguldījumu garantiju sistēmas ir valsts iestādes, tām jāievēro ES noteikumi par valsts atbalstu[17]);

- ja tiek pieņemts lēmums ļaut bankai bankrotēt un izmaksāt noguldītājiem noguldījumu garantiju sistēmu līdzekļus, vajadzīga skaidrība par to, kurš izvēlas no šīm divām iespējām, un pēdējā gadījumā pārrobežu situācijās var būt nepieciešams pārvaldīt dažādu noguldījumu garantiju sistēmu dalību. Tādējādi ir ļoti svarīgi zināt, cik lielā mērā tās spētu izpildīt tām izvirzītās prasības par līdzekļu izmaksu.

Regulējošās un uzraudzības iestādes apzinās šos jautājumus, un pašlaik vairākos forumos Finanšu ministrijas, ECB un centrālās bankas, citas uzraudzības iestādes un Komisija turpina darbu attiecībā uz sloga sadali.

Tikai pēc tam, kad ir precizēta sloga sadales kārtība, var risināt ilgtermiņa jautājumus:

1. noguldījumu garantiju sistēmas mērķi : jāskaidro, kas tiek sagaidīts no noguldījumu garantiju sistēmas, un līdzsvars, kāds jāievēro starp patērētāju aizsardzības mērķiem un pakāpi, kādā noguldījumu garantiju sistēmai ir jāveicina finanšu sistēmas stabilitāte;

2. noguldījumu garantiju sistēmu finansēšanas mehānismi : noguldījumu garantiju sistēmas parasti finansē no pašu kredītiestāžu iemaksām pēc ex ante, ex post vai abu šo principu apvienojuma. No apspriedes rezultātiem redzams, ka pārliecinošs vairākums nevēlas harmonizēt finansēšanas mehānismus pašlaik, jo uzskata, ka izmaksas, kas rastos, būtu lielākas nekā paredzamie ieguvumi. Saskaņā ar Komisijas labāka regulējuma pieeju ir izvērtēta izmaksu ietekme, kāda būtu finansēšanas mehānismu maiņai.

3. Ir publicēts KPC sagatavotais starpposma ziņojums par šo tēmu[18], un II pielikumā ir sniegts īss kopsavilkums. Rezultāti liecina, ka finansēšanas mehānismu tālāka harmonizēšana kopumā banku nozarei varētu radīt finanšu slogu 2,5 līdz 4,3 miljardu[19] euro apmērā 10 gadu laika posmā sešās dalībvalstīs, kas pašlaik izmanto ex post noguldījumu garantiju sistēmas (skat. III pielikumu). Sagaidāmie ieguvumi no standartizētākas ex ante finansētas noguldījumu garantiju sistēmas nav novērtēti, un tos patiešām ir grūtāk izteikt skaitliski, jo no finanšu stabilitātes skatu punkta tie būs manāmi tikai tad, ja ES banku sistēma sastapsies ar pārrobežu apmēru krīzi. Ieguvumi no saimnieciskā skatpunkta ir arī efektīvu un vienlīdzīgu apstākļu veicināšana. Šobrīd Komisijai jāatzīst, ka saimnieciskais izdevīgums vēl nav konstatēts, kaut gan, turpinot notiekošo darbu sloga sadales un krīzes pārvaldības komā ilgtermiņā var iegūt pārliecinošākus argumentus par labu izmaiņām;

4. uz risku pamatotas iemaksas : kā minēts iepriekš (2.6. punktā), Komisija atbalsta metodes, kas ir pamatotas uz risku. Ja darbā ar finansēšanas mehānismiem tiktu panākts progress, tam varētu sekot iemaksu metodes harmonizācija;

5. obligātais nodrošinājuma līmenis : darbs šajā jomā liecina, ka, ņemot vērā vidējo noguldījumu būtiskās atšķirības dalībvalstīs, centieni panākt pilnībā harmonizētus nosacījumus noguldījumu aizsardzībai nevar būt sekmīgi, vienkārši nosakot kopēju garantiju līmeni visām valstīm, ņemot vērā lielās ekonomiskās atšķirības. Iespējamās obligātā līmeņa izmaiņas jāapsver tikai ilgtermiņā;

6. noguldījumu garantiju sistēmu līdzekļu izlietojums : iespēju izmantot noguldījumu garantiju sistēmu līdzekļus, lai sniegtu likviditātes palīdzību bankām, ir vērts turpmāk apsvērt, taču tā ir atkarīga no daudz plašāka mēroga darba attiecībā uz krīžu pārvaldību;

7. sadarbība starp noguldījumu garantiju sistēmām, uzraudzības institūcijām, centrālajām bankām un valdībām : no plašāka mēroga darba attiecībā uz finanšu stabilitāti un uzraudzības attīstību varētu izrietēt prasības tiesību aktos, ar kuriem tiek noteikta vajadzība izvērst sadarbību;

8. kredītiestāžu reorganizācija un darbības izbeigšana : Komisijas dienesti drīz pārskatīs Direktīvu 2001/24/EK[20]. Attiecībā uz bankrotiem, kas ietekmē noguldījumu garantiju sistēmas vairākās dalībvalstīs, ir vismaz divi svarīgi jautājumi, kas tiks ņemti vērā pārskatīšanas procesā:

9. pēc kredītiestādes bankrota noguldījumu garantiju sistēmām būtu jābūt tādai pašai piekļuvei informācijai kā uzraudzības institūcijām, lai tās stāvoklis ļautu tai atmaksāt kredītus, un

10. jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret noguldījumu garantiju sistēmām, jo īpaši attiecībā uz prasību prioritāti.

4. SECINāJUMI

Pārskatot direktīvu, ir iezīmētas vairākas jomas, kur noguldījumu garantiju sistēmu regulēšanā ES līmenī ir trūkumi.

Komisija uzskata, ka daudzus noguldījumu garantiju sistēmu uzlabojumus vislabāk var panākt īstermiņā, nemainot spēkā esošo direktīvu, un piedāvā risināt šos jautājumus bez kavēšanās. Šie jautājumi ir izklāstīti 2. nodaļā, un piedāvāto darbību apkopojums ir iekļauts II A pielikumā.

Vēl jākonstatē pārliecinošs precedents, lai noteiktu, vai pašreizējā tiesiskajā regulējumā vajadzīgas būtiskākas izmaiņas ilgtermiņā, un vai šādu paredzēto izmaiņu dotais izdevīgums atsvērtu izmaksas. Komisija atzīst, ka šajā stadijā nav pietiekamu pierādījumu, kas apliecinātu ievērojamu progresu plašākos jautājumos par drošības tīklu, lai varētu veikt šīs izmaiņas ar mērķi risināt dažus no raksturīgākajiem un būtiskākajiem direktīvas trūkumiem. Šo trūkumu risināšanai būtu vajadzīgs nozīmīgs likumdošanas darbs, lai harmonizētu valstu sistēmu finansēšanu, radot nozīmīgas finansiālas sekas dažu dalībvalstu banku nozarei, taču dodot mazu acīmredzamu tūlītēju labumu. Turpmākas izmaiņas tiesību aktos būs atkarīgas no notiekošā darba citās saistītās jomās (skat. II B pielikumu), kā arī no pietiekama dalībvalstu un ieinteresēto pušu atbalsta, un pirms tām tiks veikti attiecīgie ietekmes novērtējumi. Jo īpaši, nepieciešams skaidrāks priekšstats attiecībā uz uzraudzības atbildības dalīšanu un, ja vajadzīgs, vairāk konsekvences „sloga dalīšanas” pieejās (t.i., kurš apmaksā izdevumus) pārrobežu ES banku krīzes gadījumā.

ANNEX I

Procedural issues and consultation of interested parties

This Communication is based on the following elements of the Commission's "better regulation" policy[21]:

Member States' finance ministries have been consulted in the European Banking Committee (EBC) and its predecessor, the Banking Advisory Committee (BAC). At its July 2006 meeting, the EBC endorsed a policy paper that contained most of the elements of this Communication. Member States' supervisory authorities in the Committee of European Banking Supervisors (CEBS) have provided technical advice on specific aspects of DGS and the European Central Bank (ECB) has also carried out important background work. Member States have additionally been consulted in writing and at two technical meetings of the working group on DGS in 2005 and 2006.

A public stakeholder consultation was launched in July 2005. A synthesis of the more than 40 contributions is available on the web page of the Directorate-General Internal Market and Services.[22]

The Commission has conducted two quantitative studies. Firstly, work on a possible change to the minimum coverage level was carried out with the Commission's Joint Research Centre (JRC)[23], and further JRC work has subsequently been undertaken on the cost implications of changes to the funding mechanisms of DGS (the JRC's interim report is attached in Annex III).

ANNEX II

A. List of short-term non-regulatory actions proposed in the Communication

Survey on savings products covered under national DGS, | Commission Working Group on DGS or EFDI |

Development of a non-binding 'master agreement' on topping up arrangements | EFDI |

Development of a non-binding model agreement on exchange of information between DGS | EFDI |

Development of common voluntary approaches to inclusion of risk based elements for DGS. | Commission Working Group on DGS or EFDI |

Improvement of comprehensible information about DGS' coverage to consumers; identification of deficiencies and agreement and promotion of best practices | Commission Working Group on DGS with consultation of the banking industry |

Improvement of payment delays to depositors; survey among DGS on delays and best practices | Commission working with EFDI |

B. Timetable of wider Commission initiatives with implications for Deposit Guarantee Schemes

Publication of Communication on DGS | Commission | Autumn 2006 |

Report to EBC on progress of ECB and Basel Committee liquidity projects and Commission services work | Commission services | November 2006 |

Impact assessment on costs of introduction of common ex ante financed schemes by MS (final report) | Commission services | End 2006 |

Report to EBC on crisis management cooperation with 3rd countries and bail out rules | Commission services | March/April 2007 |

Report to EBC on lender of last resort arrangements | Commission services | June/July 2007 |

Report to EBC on further work on evolution of supervision | Commission services | October/November 2007 |

Report to EBC on review of re-organisation and winding up Directive | Commission services | October/November 2007 |

Publication of study on Insurance Guarantee Schemes in the EU analysing problems and evaluating options and their feasibility | Commission services/ external consultants | End 2007 |

Report to EBC on completion of Commission services liquidity work | Commission services | End 2007 |

Decision about follow-up to study on Insurance Guarantee Schemes | Commission | 2008 |

Commission report to Council and EP on supervisory arrangements (under 20006/48/EC Art. 156 para 3) on the effectiveness of supervisory arrangements put in place in the CRD and any proposals for change | Commission | 2012 |

ANNEX III

Further work carried out by the JRC on the effects of changing the funding mechanisms of EU Deposit Guarantee Schemes[24]

DGS are usually funded by contributions from credit institutions themselves: either on a regular basis ('ex-ante'), on a case by case basis after a failure ('ex-post') or comprising both ex-ante and ex-post elements ('mixed'). Changing funding mechanisms would entail differing costs for participants. For instance, the cost for a full ex-post mechanism is close to zero (administration fees entail the only cost as long as no failure happens), while annual fees are paid in ex-ante schemes destined for the creation of a float ready to be used in the event of a crisis. At present, 19 Member States have ex-ante funded schemes while 6 Member States have ex-post schemes[25].

The public consultation has revealed that a clear majority does not wish to harmonise financing mechanisms now, on the grounds that this would create more costs than benefits. Those in favour of harmonisation (mainly Nordic stakeholders) believed that only harmonisation could solve the current distortion of competition where a branch competing with domestic credit institutions has to pay different DGS fees.

For this reason, the Commission has requested the JRC to conduct research into the cost impact of changing the funding mechanisms of EU DGS. The enclosed interim report provides a quantitative evaluation of the costs associated with harmonising the existing funding mechanisms of DGS. It looks at four scenarios ranging from ex-post funding to a "high" ex-ante funded coverage ratio of 0.84% of covered deposits[26].

The key finding of the report is that many Member States already require equal or higher contributions than those necessary to reach the coverage ratios defined in the scenarios. In order to reach the lowest ex-ante funded scenario (0.16% coverage ratio), only 9 Member States would need to increase contributions. To achieve the highest coverage ratio under the scenarios (0.84%), 14 Member States would need to increase contributions[27]. The costs for those Member States which currently operate ex post schemes (see table) of building up a low ex-ante funded scheme based on scenario 3 (0.16% coverage ratio) would range from € 2.5 bln to € 4.3 bln[28] depending on the level of risk associated with the members of the scheme cumulatively over a period of 10 years.

Low coverage, low risk adjusted fund | Low coverage, medium risk adjusted fund | Low coverage, high risk adjusted fund |

IT | 512 640 000 | 683 520 000 | 854 390 000 |

LU | 1 670 000 | 22 300 000 | 27 880 000 |

NL | 268 580 000 | 358 110 000 | 447 640 000 |

AT | 90 820 000 | 268 580 000 | 121 100 000 |

SI | 8 620 000 | 11 500 000 | 14 370 000 |

UK | 170 3930 000 | 2 271 910 000 | 2 839 880 000 |

Total | 2 586 260 000 | 3 615 920 000 | 4 305 260 000 |

The Commission recognises that this study does not paint a complete picture of the costs and benefits of changing the funding mechanisms. On the one hand, it does not consider the opportunity cost of the capital tied up in funds which cannot be used by banks for other purposes.

On the other hand, the study has not attempted to assess the cost impact of non-harmonisation of funding mechanisms, i.e. maintaining the status quo . These costs should not be neglected; the current distortion of competition whereby a branch competing with domestic banks has to pay different DGS fees would continue. The issue of compensation of contributions to DGS when credit institutions change their subsidiaries into branches would be more easily resolved if financing bases were similar across Member States.

Neither has the study given consideration to the potential benefits of changing the existing systems. The extent to which a more standardised ex ante funded system of DGS might be able to better withstand a banking crisis with cross-border implications have not been assessed and indeed are more difficult to quantify.

The results of this research show that harmonisation of funding is not impossible in financial terms, although the costs for industry would be significant in certain Member States. The key question is whether the advantages of ex-ante funded systems outweigh the costs incurred. At this point the Commission is not convinced that this is the case. Further analysis will be required on this issue.[pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic][pic]

[1] Ir panākta vienošanās par pārejas pasākumiem, lai varētu pielāgot obligāto nodrošinājuma līmeni līdz direktīvā noteiktajam 20 000 euro apmēram.

[2] Dēvēti par „papildināšanas” pasākumiem.

[3] SEC (2005) 927, 11. lpp.

[4] Dalībvalstis var, piem., izslēgt noguldījumus valūtās, kas nav ES valstu valūtās, vai zināmus noguldījumus, piemēram, bankas vadības vai noteikta lieluma uzņēmumu noguldījumus.

[5] Tiks pasūtīts pētījums par apdrošināšanas garantiju shēmu īstenojamību ES.

[6] Direktīvas 7. panta 4. punktā dalībvalstīm atļauts ierobežot garantiju līdz 90% no depozītu kopapjoma, līdz saskaņā ar garantiju maksājamā summa sasniedz 20 000 euro (skat. 7. parindi).

[7] Tomēr konsultācijas procesā ir parādījies viens aspekts attiecībā uz kopapdrošināšanu, kas jāskaidro. Tas attiecas uz to, vai direktīvā ir vai nav atļauts piemērot kopapdrošināšanu jau obligātajam nodrošinājuma līmenim 20 000 euro apmērā. 7. panta 4. punkts pareizi jāinterpretē tā, ka obligāto nodrošinājuma līmeni var ierobežot līdz noteiktam procentuālajam daudzumam no noguldījumiem, taču šim procentuālajam daudzumam jābūt vienādam ar vismaz 90 % no noguldījumu kopapjoma, līdz maksājamā summa sasniedz obligāto nodrošinājuma līmeni — 20 000 euro; obligātais nodrošinājuma līmenis nekādos apstākļos nedrīkst būt zemāks par šo summu. Direktīvas paskaidrojuma rakstā skaidrots, ka pēc kopapdrošināšanas piemērošanas obligātajam nodrošinājuma līmenim jāpaliek neskartam. Ja dalībvalsts piemēro 10% kopapdrošināšanas, tad obligātais nodrošinājuma līmenis jānosaka 22 222 euro apmērā. Komisija nodrošinās 7. panta 4. punkta pareizu piemērošanu dalībvalstīs.

[8] http://ec.europa.eu/internal_market/bank/docs/guarantee/consultationpaper_en.pdf.

[9] Sk. Direktīvas II pielikumu; turpmāko darbu varētu veikt jomās, kur radušās grūtības, apspriežot kādu pasākumu, piemēram, tās ietekmes mazināšana, kāda ir atšķirīgajam kompensāciju režīmam un prioritārajam statusam, kāds piederības valsts bankas likvidācijas procesā ir piederības valsts NGS un rezidences valsts NGS.

[10] Lai gan „papildināšanas pasākumi uzņemošajā valstī” var izraisīt nevienādu attieksmi pret iekšzemes un ārvalstu noguldītājiem, jo pirmajiem būtu zemāks nodrošinājums nekā otrajiem, šāda iekšzemes noguldītāju diskriminācija nebūtu Eiropas tiesību aktu pārkāpums.

[11] No juridiskā viedokļa pašreizējo noteikumu nozīmi nevar tulkot tā, ka uzņemšanas valsts noguldījumu garantiju sistēmai būtu pienākums atļaut tajā piedalīties kredītiestādei, kura darbojas tieši no citas dalībvalsts.

[12] http://www.fsforum.org/publications/Guidance_deposit01.pdf.

[13] Direktīva 2006/48/EK, OV L 177, 2006. gada 30. jūnijs, 1. lpp., un Direktīva 2006/49/EK, OV L 177, 2006. gada 30. jūnijs, 201. lpp.

[14] 9. panta 3. punkts.

[15] T.i., 6. panta 2. punkts un 9. panta 1. punkts.

[16] Sk. COM 2004/C 244/02.

[17] Turpat.

[18] http://ec.europa.eu/internal_market/bank/guarantee/index_en.htm

[19] Sk. III pielikumu un KPC ziņojumu, 10. tabulu — maksājamās prēmijas uz segto noguldījumu pamata (kas daļēji pamatotas uz aplēsēm); maksājamās prēmijas par kompensējamiem noguldījumiem (sk. 9. tabulu ) var būt augstākas.

[20] Direktīva 2001/24/EK, OV L 125, 5.5.2001., 15. lpp.

[21] COM(2002) 275 final.

[22] http://ec.europa.eu/internal_market/bank/guarantee/index_en.htm

[23] Ibid.

[24] http://ec.europa.eu/internal_market/bank/guarantee/index_en.htm

[25] At this time Austria, Italy, Luxembourg, the Netherlands, Slovenia and the United Kingdom have ex-post funded DGS.

[26] For the definition of 'covered deposits' see the report.

[27] Note that, due to a lack of comprehensive data from one Member State, results can be compared only among 24 Member States.

[28] See Annex II, p. 35 (table 10) showing premiums payable based on covered deposits (which are partly based on estimates); premiums based on eligible deposits (see table 9) may be higher.