16.12.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 320/6

1.

Lisabonā 2000. martā un Barselonā 2002. martā notikušajās sanāksmēs Eiropadome vienojās nospraust stratēģisku mērķi, ka Eiropas Savienībai līdz 2010. gadam jākļūst par konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zinībām balstītu ekonomiku un sabiedrību, ka līdz 2010. gadam Eiropas Savienības izglītības un mācību sistēmām ir jākļūst par pasaules mēroga kvalitātes standartu, un ir jāizveido Eiropas Pētniecības un jauninājumu telpa.

2.

Briselē 2008. gada martā notikušajā sanāksmē Eiropadome vienojās par mērķi likvidēt šķēršļus brīvai zināšanu apritei, izveidojot “piekto brīvību”, kas, inter alia, nozīmētu lielāku pārrobežu mobilitāti pētniekiem, kā arī studentiem, zinātniekiem un augstskolu mācībspēkiem.

3.

Visos Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumos, ar ko izglītības un mūžizglītības jomā 2007.–2013. gadam ir izveidotas rīcības programmas, ir paredzēts veicināt mobilitāti; turklāt tas pats mērķis ir nosprausts pētniecības un uzņēmējdarbības politikas, kā arī struktūrfondu jomā izstrādātās Eiropas programmās un pasākumos.

4.

Eiropas Parlamenta un Padomes ieteikumā par Eiropas Mobilitātes kvalitātes hartu (European Quality Charter for Mobility — 2006) ir ierosināti galvenie principi, kā nodrošināt pēc iespējas labākus apstākļus, lai sagatavotu, palīdzētu īstenot un izvērtētu kādā citā dalībvalstī pavadītu jauniešu mobilitātes laiku.

5.

Boloņas procesā, kas attiecas uz augstāko izglītību, un Kopenhāgenas procesā, kas attiecas uz arodizglītību un arodmācībām, ir paredzēts izveidot Eiropas telpu, kurā studentiem un pasniedzējiem būtu dota lielāka mobilitāte, lielāka pārskatāmība, kvalifikāciju un studiju un mācību laiku atzīšanā, kā arī labāka iestāžu sadarbība.

6.

Ar dažādiem Eiropas instrumentiem, gan tādiem, kas jau darbojas (EQF, ECTS, un Europass), gan tādiem, ko tikai paredzēts ieviest (ECVET), ir iecerēts atvieglināt Eiropas pilsoņiem viņu kvalifikāciju un prasmju labāku atzīšanu un veicināšanu, kā arī informēt viņus par mācību iespējām visā Eiropā (PLOTEUS un “Study in Europe” portāls) (1).

7.

Padomes 2008. gada maijā pieņemtos secinājumos par kultūru kompetencēm ir uzsvērta mobilitātes nozīme, lai iegūtu tādas kompetences.

8.

Padomes 2008. gada 20. novembra ieteikumi jautājumā par brīvprātīga darba veicēju jauniešu mobilitāti visā Eiropas Savienībā uzmanība ir pievērsti jautājumiem, kas konkrēti attiecas uz brīvprātīgu darba veicēju jauniešu mobilitāti.

—

veidotu apziņu par piederību Eiropai;

—

veicinātu sociālu un profesionālu integrāciju;

—

nodrošinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju globalizētā vidē;

1.

jauniešu mobilitāte attiecas uz visiem Eiropas jauniešiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir skolēni, studenti, mācekļi, brīvprātīgie, skolotāji, jauni pētnieki, pasniedzēji, cilvēki, kas strādā ar jauniešiem, uzņēmēji vai darba tirgus dalībnieki.

2.

Mobilitāte galvenokārt ir jāsaprot kā fiziska mobilitāte, kas nozīmē uzturēties citā valstī, lai mācītos, gūtu praksi aroda vidē, iesaistītos sabiedriskā darbā vai gūtu papildu mācības mūžizglītības jomā. Neatkarīgi no tā “virtuāla mobilitāte”, t.i., informācijas un saziņas tehnoloģiju lietojums, attīstot partnerattiecības vai neklātienes viedokļu apmaiņa ar citu valstu jauniešiem, kas pieder pie strukturēta izglītības vai mācību projekta, arī var dot nozīmīgu ieguldījumu mobilitātē, it īpaši skolu vidē.

3.

Mobilitāte nav jāuztver kā pašmērķis, bet kā pats piemērotākais līdzeklis, lai stiprinātu Eiropas pilsoniskumu un konkurētspēju, paplašinātu un bagātinātu jauniešu mācību un pieredzes spektru, stiprinātu viņu pielāgošanās spējas un nodarbināmību, arī savstarpēji izprotot citas kultūras, apgūstot valodas un iepazīstoties ar citām kultūrām;

4.

Lai panākumus gūtu vērienīga Eiropas mobilitātes politika, kas aptvertu visas jomas, visos jauniešos būtu jārada ieinteresētība mobilitātē, un tādējādi būtu jāparedz, ka pakāpeniski par visiem pašsaprotamu lietu kļūtu laiks, ko pavada kādā citā Eiropas valstī, un tam būtu jāatvēl pienācīgs finansējums. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tādiem studentiem, kuriem, ņemot vērā viņu sociāli ekonomisko situāciju vai viņu īpašās vajadzības, ir nepieciešams papildu finanšu atbalsts. Politikā būtu jāpievēršas arī mehānismiem, kā sagatavot un atbalstīt mobilitāti, kā arī atzīt mobilitātes posmā apgūtās zinības un prasmes, un būtu jāveicina skolotāju un pasniedzēju mobilitātes vēršanās plašumā, jo viņiem šajos mehānismos ir īpaši svarīga vieta.

5.

Tāda mobilitātes politika galvenokārt tiecas panākt iekšēju, Eiropas mobilitāti, bet tā var arī palīdzēt izvērst savstarpēju Eiropas valstu un trešo valstu mobilitāti.

1.

uzņemties mērķi panākt to, lai pakāpeniski visiem Eiropas jauniešiem mācību laiks ārzemēs būtu pašsaprotams, nevis kas ārkārtējs, izmantojot lielākas pārrobežu mobilitātes iespējas dažādās izglītības un mācību jomās un reizē pienācīgi ņemot vērā attiecīgu valstu sistēmas un tiesību aktus, arī strādājot kā brīvprātīgam;

2.

to paturot prātā, sasniegt mērķus, kas Eiropas Savienības izglītības, jaunatnes, kultūras un pilsonības un pētniecības jomā pieņemtās programmās ir nosprausti laikam no 2007. līdz 2013. gadam;

3.

ņemot vērā augsta līmeņa ekspertu foruma veikumu, pēc iespējas tiekties sasniegt šādus mērķus pēc 2013. gada —

4.

minētos mērķus praktiski īstenot dažādos līmeņos, lai vairotu jauniešiem pieejamās mobilitātes iespējas un veidotu mobilitātes partnerattiecības, iesaistot visas ieinteresētās personas — valstu iestādes, uzņēmumus, izglītības un mācību iestādes — kā arī pilsonisko sabiedrību.

1.1.

labāk apsaimniekot valstu sniegto atbalstu mobilitātei, veicinot koordinētas gan tādu ieinteresētu personu darbības, kas pārstāv politikas jomu (Eiropas Savienības, valstu, reģionālu un vietēju pašpārvalžu), gan arī administratīvu pārstāvju (it īpaši par Kopienas programmu vadību atbildīgu valstu aģentūru) darbības;

1.2.

pilnībā izmantot visas pašreizējās mobilitātes iespējas, ko dod Eiropas Savienības programmas, kas paredz virtuālu mobilitāti, un iesaistīt tajās ne tikai jauniešus, bet aptvert plašāku jomu un iesaistīt arī mācībspēkus;

1.3.

ņemt vērā mazāk nodrošinātu studentu vajadzības, it īpaši no līdzekļu piešķiršanas viedokļa, jo citādi viņi nevarētu izmantot mobilitātes programmas;

1.4.

veicināt jaunu mobilitātes iespēju izvēršanu, it īpaši —

2.1.

informēt par mobilitātes priekšrocībām jauniešus, kā arī personālu, kas ir atbildīgs par viņiem un ietilpst viņu sociālajā apritē, (konkrēti, ģimenes, pasniedzējus un mācību personālu) kā arī cilvēkus, kas strādā ar jauniešiem, un, lai to nodrošinātu, atvieglot minēto mērķa grupu piekļuvi informācijai, izmantojot visus iespējamos līdzekļus;

2.2.

arī turpmāk veicināt izglītības, jaunatnes, kultūras, pilsonības un pētniecības jomā izstrādāto Eiropas Savienības programmu atbalstu un to īstenošanu.

3.1.

arī turpmāk vienkāršot Eiropas Savienības programmu īstenošanas nosacījumus, it īpaši– cenšoties plaši izmantot daudzgadu nolīgumus, jo sevišķi izglītības un arodmācību jomā. Tādi nolīgumi ir noturīgu mācību iestāžu un uzņēmumu partnerattiecību priekšnoteikums;

3.2.

īstenot vai veicināt finanšu stimulu stratēģiju struktūrām un ieinteresētām personām, it īpaši skolotājiem, pasniedzējiem un cilvēkiem, kas strādā ar jauniešiem, kuriem ir uzticēts organizēt jauniešu mobilitāti visā Eiropā;

3.3.

uzlabot ar mobilitāti saistīto zināšanu un prasmju atzīšanu, pēc iespējas vienādojot mācībās gūto zināšanu un prasmju apstiprinājumu visiem Eiropā pavadītiem mobilitātes laikiem — sasniegt minēto mērķi atvieglos tas, ka līdz 2010. gadam dalībvalstu kvalifikācijas sistēmas būs saistītas ar Eiropas Kvalifikācijas sistēmu un tādiem Eiropas instrumentiem kā Europass, Youthpass, ECTS kredītpunkti un ECVET sistēma.

4.1.

atbalstīt jauniešu mobilitāti ar attiecīgu Kopienas, it paši struktūrfondu finansējumu, ņemot vērā finanšu sistēmas augstākos robežlielumus — galvenokārt labāk liekot lietā Eiropas Sociālā fonda dotās iespējas — un ilgtermiņā pielāgojot to pamatnostādnes un apsaimniekošanu saskaņā ar dalībvalstu prioritātēm tā, lai būtu ņemts vērā mobilitātes mērķis;

4.2.

palīdz vērst plašumā jauniešu mobilitātes projektu finansēšanas paņēmienu dažādību un papildināmību, izmantojot valstu un privātā sektora finansējuma avotus, ņemot vērā to (valstu, reģionu un vietēju pašpārvalžu, uzņēmums, banku iestāžu, tostarp Eiropas Investīciju bankas, fondu, Eiropas arodapvienību u.c.) attiecīgās jaudas;

4.3

Ņem vērā konkrētas finanšu vajadzības attiecībā uz studentiem no mazāk labvēlīgas sociāli ekonomiskās vides vai ar īpašām vajadzībām, lai viņi varētu piedalīties mobilitātes programmās.

5.1.

veicināt apmaiņu ar paraugpraksi, kas ir ļāvusi paplašināt Eiropas jauniešu mobilitātes shēmu jaudas un celt viņu uzņemšanas kvalitāti;

5.2.

aicināt atbildīgās iesaistītās personas mobilitātes shēmās uzlabot Eiropas jauniešu izmitināšanas, dzīves un darba apstākļus, it īpaši augstākās izglītības iestāžu pilsētiņās;

5.3.

uzlabot nosacījumus tam, kā jauniešus gatavo mobilitātei no valodu un kultūru viedokļa.

6.1.

gūt priekšstatu par mobilitātes plūsmām Eiropā, konsolidējot un, vajadzības gadījumā, apkopojot uzticamus un salīdzināmus statistikas datus;

6.2.

efektīvāk izplatīt un apkopot pieejamos apsekojumu rezultātus;

6.3.

vajadzības gadījumā pētīt efektivitāti, lai izvērtētu mobilitātes praktisko devumu Eiropas jauniešiem no kultūras, mācību un profesionālā viedokļa.

1.

izstrādāt darba plānu, lai visās Eiropas programmās ietvertu pārrobežu mobilitātes pasākumus, it īpaši, izveidojot mehānismus, kā jauniešu vidū popularizēt attiecīgas programmas un atvieglināt attīstību, kopā ar kompetentām iestādēm radot kontaktpunktus, kā arī Eiropas jauniešu mobilitātes portālu, lai jauniešu un attiecīgu iestāžu vidū labāk izplatītu informāciju, izmantojot katras programmas iespējas izvērst virtuālas mobilitātes shēmas un nodrošinot to, ka dažādas programmas apvienojumā dod lielāku efektu;

2.

pirms 2010. gada beigām publicēt pārskata ziņojumu par to, kā Eiropas jauniešu mobilitāte attīstās vidējā termiņā un reizi 4 gados regulāri sniegt pārskata ziņojumus, ko ietvert apvienotajā vidusposma pārskata ziņojumā par jauniešu un skolotāju mobilitātes stāvokli Eiropas Savienībā;

3.

izstrādāt rokasgrāmatu dalībvalstu un reģionu iestādēm un vietējām pašpārvaldēm, kā arī izglītības un mācību iestādēm un ar jaunatnes politiku saistītiem darbību veicējiem, lai palīdzētu jauniešiem izmantot citas Eiropas politikas mobilitātes atbalsta jomas, piemēram, struktūrfondus, kā arī pētniecības programmas un politikas jomas;

4.

izskatīt, cik rentabli būtu izstrādāt jaunus finanšu atbalsta līdzekļus, lai palīdzētu jauniešiem pārrobežu mācību mobilitātes posmos, arī iespēju piešķirt “Eiropas studentu aizdevumus”, un sniegt Padomei pārskata ziņojumus par gūtajiem panākumiem.