VII PIELIKUMS
Datu monitoringa metodes
1. TVĒRUMS
Šis pielikums nosaka metodes, ar kurām nosaka datus, kas vajadzīgi IV pielikumā norādīto datu ziņošanai iekārtas līmenī, kā arī noteikumus, pēc kuriem šos datus attiecina uz apakšiekārtām, izņemot datus, ko monitorē atbilstoši kompetentās iestādes apstiprinātam monitoringa plānam saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 601/2012. Šīs regulas vajadzībām relevantos gadījumos izmanto saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 601/2012 noteiktus datus.
2. DEFINĪCIJAS
Šajā pielikumā “datu kopa” ir viena veida dati, atkarībā no situācijas vai nu iekārtas līmenī, vai apakšiekārtu līmenī, proti, kādi no šiem datiem:
|
a)
|
kurināmā vai materiālu daudzums, kas patērēts vai saražots procesā un ir relevants aprēķinos balstītajai monitoringa metodikai, izteikts attiecīgi teradžoulos, masa – tonnās, bet gāzes (arī atlikumgāzes) – kā tilpumdaudzums normālkubikmetros;
|
|
b)
|
Regulā (ES) Nr. 601/2012 izmantotais aprēķina koeficients (piem., materiāla, kurināmā vai atlikumgāzes sastāvs);
|
|
c)
|
izmērāmā siltuma neto daudzums un šā daudzuma noteikšanai relevantie parametri, it sevišķi:
|
—
|
siltumnesēja masas plūsma un
|
|
—
|
aizvadītā un atpakaļ atgrieztā siltumnesēja entalpija; norāda sastāvu, temperatūru, spiedienu un piesātinājumu;
|
|
|
d)
|
neizmērāmā siltuma daudzums, specificēts ar siltuma ražošanai izmantotajiem attiecīgajiem kurināmā daudzumiem un kurināmo struktūras zemāko siltumspēju (NCV);
|
|
e)
|
elektroenerģijas daudzumi;
|
|
f)
|
starp iekārtām pārvietotā CO2 daudzumi.
|
“Noteikšanas metodika” ir vai nu
|
a)
|
iekārtā jau pieejamu datu apzināšanas, vākšanas un apstrādes metodika vēsturisko datu kopu ieguvei; vai
|
|
b)
|
monitoringa metodika konkrētas datu kopas ieguvei, balstoties uz apstiprinātu monitoringa metodikas plānu.
|
Piemēro arī Regulas (ES) Nr. 601/2012 3. pantā noteiktās jēdzienu “avota plūsma”, “emisijas avots”, “raksturīgais risks”, “kontroles risks” un “emisijas faktors” definīcijas.
3. VISPĀRĪGĀS METODES
3.1. Piemērojamās metodes
Datus, kas vajadzīgi bāzlīnijas datu ziņojuma sagatavošanai saskaņā ar 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu, operators nosaka, izmantojot šajā pielikumā iekļautās metodes. Ja šis pielikums konkrētas datu kopas noteikšanai izmantojamās metodes neapraksta, operators izmanto kādu piemērotu metodi, ar noteikumu, ka to saskaņā ar 6. pantu apstiprinājusi monitoringa metodikas plāna kompetentā iestāde. Metodi uzskata par piemērotu, ja operators nodrošina, ka visa uzskaite, analīze, paraugošana, kalibrēšana un validēšana konkrētās datu kopas noteikšanai tiek veikta ar metodēm, kuru pamatā ir attiecīgie EN standarti. Ja šādi standarti nav pieejami, metodes balsta uz attiecīgiem ISO standartiem vai valsts standartiem. Ja piemērojamu publicētu standartu nav, izmanto piemērotus standartu projektus, nozaru paraugprakses vadlīnijas vai citas zinātniski pamatotas metodikas, kas ierobežo sistēmiskās kļūdas paraugošanā un mērīšanā.
3.2. Pieeja datu attiecināšanai uz apakšiekārtām
|
1.
|
Ja konkrētas datu kopas dati nav pieejami par katru apakšiekārtu, operators piedāvā piemērotu metodi, kā noteikt vajadzīgos datus par katru apakšiekārtu, ja vien tas nav kāds no 10. panta 3. punkta otrajā un trešajā daļā minētajiem gadījumiem. To darot, piemēro vienu no šiem principiem atkarībā no tā, kurš no tiem dod pareizākus rezultātus:
|
a)
|
ja vienā ražošanas līnijā cits pēc cita tiek ražoti dažādi produkti, ielaidi, izlaidi un attiecīgās emisijas attiecina secīgi, balstoties uz katras apakšiekārtas izmantojuma laiku gadā;
|
|
b)
|
ielaidi, izlaidi un attiecīgās emisijas attiecina, balstoties uz atsevišķu saražoto produktu masu vai tilpumdaudzumu vai aplēsēm, kuru pamatā ir brīvo ķīmisko reakciju entalpiju attiecība, vai uz citu piemērotu sadales principu, ko apstiprina pamatota zinātniskā metodika.
|
|
|
2.
|
Ja mērījumu rezultāti nāk no dažādiem atšķirīgas kvalitātes mērinstrumentiem, iekārtas līmeņa materiālu, kurināmo, izmērāmā siltuma vai elektroenerģijas daudzumu datu sadalīšanai apakšiekārtām izmanto vienu no šīm metodēm.
|
a)
|
sadalījuma noteikšana pēc noteikšanas metodes –, piem., dalītā uzskaite, aplēse, korelācija –, ko vienādi izmanto attiecībā uz katru apakšiekārtu. Ja apakšiekārtu datu summa atšķiras no datiem, kas par iekārtu noteikti atsevišķi, tad, lai panāktu atbilstību iekārtas kopējam rādītājam, vienotai korekcijai izmanto šādu “saskaņošanas koeficientu”:
|
RecF = Diek.
/Σ DSI
|
(1. vienādojums)
|
kur RecF ir saskaņošanas koeficients, Diek.
ir datu vērtība, kas noteikta par visu iekārtu kopumā, un DSI
ir apakšiekārtu datu vērtības. Katras apakšiekārtas datus tad koriģē šādi:
|
DSI, kor.
= DSI
× RecF
|
(2. vienādojums)
|
|
|
b)
|
ja tikai vienas apakšiekārtas dati nav zināmi vai ir mazāk kvalitatīvi nekā citu apakšiekārtu dati, zināmos apakšiekārtu datus var atskaitīt no datiem par visu iekārtu kopumā. Šo metodi ieteicams izmantot tikai attiecībā uz apakšiekārtām, kuru ieguldījums iekārtas kvotu iedalījumā nav liels.
|
|
3.3. Mērinstrumenti vai procedūras, kas nav operatora kontrolē
Operators var izmantot mērīšanas sistēmas vai analītiskās procedūras, kas nav paša operatora kontrolē:
|
a)
|
ja operatoram nav savu mērinstrumentu vai analītiskās procedūras konkrētas datu kopas noteikšanai;
|
|
b)
|
ja datu kopas noteikšana ar paša operatora mērinstrumentiem vai analītiskajām procedūrām nav tehniski iespējama vai radītu pārmērīgas izmaksas;
|
|
c)
|
ja operators kompetentajai iestādei pārliecinoši pierāda, ka mērīšanas sistēma vai analītiskā procedūra, kas nav operatora kontrolē, dod ticamākus rezultātus un ir mazāk pakļauta kontroles riskiem.
|
Šim nolūkam operators var izmantot vienu no šiem datu avotiem:
|
a)
|
daudzumi, kuri norādīti rēķinos, ko izdevis tirdzniecības partneris, ar nosacījumu, ka notiek komercdarījums starp diviem neatkarīgiem tirdzniecības partneriem;
|
|
b)
|
tieši mērīšanas sistēmu nolasījumi;
|
|
c)
|
empīrisku korelāciju dati, ko nodrošina kompetenta un neatkarīga struktūra, piem., aprīkojuma piegādātāji, inženierpakalpojumu sniedzēji vai akreditētas laboratorijas.
|
3.4. Netiešās noteikšanas metodes
Ja kādai vajadzīgai datu kopai tieša uzskaites vai analīzes pieeja nav pieejama, it sevišķi gadījumos, kad neto izmērāmo siltumu izmanto dažādos ražošanas procesos, operators piedāvā netiešu noteikšanas metodi, piem.,:
|
a)
|
aprēķins, kura pamatā ir zināms ķīmisks vai fizikāls process un kurā izmanto literatūrā atzītas attiecīgo vielu ķīmisko un fizikālo īpašību vērtības, piemērotus stehiometriskos koeficientus un termodinamiskās īpašības, piem., reakcijas entalpijas (atkarībā no gadījuma);
|
|
b)
|
aprēķins, kura pamatā ir iekārtas projekta dati, piem., tehnisko bloku energoefektivitāte vai aprēķinātais energopatēriņš uz produkta vienību;
|
|
c)
|
korelācijas, kuru pamatā ir empīriski testi vajadzīgās datu kopas aplēses vērtību noteikšanai, izmantojot nekalibrētu aprīkojumu vai datus no ražošanas protokoliem. Operators šai vajadzībai nodrošina, ka šī korelācija atbilst labas inženierprakses prasībām un to lieto tikai tādu vērtību noteikšanai, kas ir diapazonā, kuram korelācija noteikta. Operators šādu korelāciju derīgumu izvērtē vismaz reizi gadā.
|
4. TĀS NOTEIKŠANAS METODIKAS UN DATU AVOTU IZVĒLE, KAM RAKSTURĪGA VISLIELĀKĀ PANĀKAMĀ PAREIZĪBA
4.1. Tehniskā iespējamība
Ja operators apgalvo, ka kādas konkrētas monitoringa metodikas piemērošana tehniski nav iespējama, kompetentā iestāde novērtē tehnisko iespējamību, ņemot vērā operatora iesniegto pamatojumu. Šo pamatojumu balsta uz to, vai operatora rīcībā ir tādi tehniski resursi ierosinātas sistēmas vai prasības apmierināšanai, ko būtu iespējams realizēt šīs regulas vajadzībām prasītajā termiņā. Šie tehniskie resursi ietver vajadzīgo paņēmienu un tehnoloģiju pieejamību.
4.2. Pārmērīgas izmaksas
Ja operators apgalvo, ka kādas konkrētas noteikšanas metodikas izmantošana radīs pārmērīgas izmaksas, kompetentā iestāde novērtē šo izmaksu pārmērīgumu, ņemot vērā operatora pamatojumu.
Kompetentā iestāde uzskata, ka izmaksas ir pārmērīgas, ja aplēstās operatora izmaksas ir lielākas nekā ieguvumi no konkrētas noteikšanas metodikas izmantošanas. Šim nolūkam ieguvumus aprēķina, uzlabojuma koeficientu reizinot ar references cenu 20 euro par vienu kvotu, un izmaksās iekļauj atbilstošu nolietojuma periodu, kura pamatā ir aprīkojuma ekonomiskais darbmūžs (attiecīgā gadījumā).
Uzlabojuma koeficients ir 1 % no apakšiekārtai visnesenāk noteiktā ikgadējā bezmaksas kvotu iedalījuma. Atkāpjoties no šīs aprēķina metodes, kompetentā iestāde var atļaut operatoriem par uzlabojuma koeficientu noteikt 1 % no skartā CO2 ekv. apmēra. Atkarībā no tā, kādam parametram apsver metodikas uzlabošanu, attiecīgais CO2 ekvivalents ir šāds:
|
a)
|
attiecībā uz kurināmo vai oglekli saturošu materiālu, arī atlikumgāzēm – emisijas, kas rastos, ja ikgadējā kurināmā vai materiāla daudzumā ietverto oglekli pārvērstu CO2;
|
|
b)
|
attiecībā uz emisijām, ko monitorē ar mērījumos balstītu metodiku, – attiecīgā emisijas avota ikgadējās emisijas;
|
|
c)
|
attiecībā uz izmērāmo siltumu – attiecīgais izmērāmā siltuma ikgadējais daudzums, reizināts ar siltuma līmeņatzīmi;
|
|
d)
|
attiecībā uz neizmērāmo siltumu – attiecīgais neizmērāmā siltuma ikgadējais daudzums, reizināts ar kurināmā līmeņatzīmi;
|
|
e)
|
attiecībā uz elektroenerģiju – attiecīgais elektroenerģijas ikgadējais daudzums, reizināts ar 22. panta 3. punktā norādīto koeficientu;
|
|
f)
|
attiecībā uz tāda produkta daudzumu, kam piemērojama produkta līmeņatzīme, – provizoriskais ikgadējais emisijas kvotu daudzums, kas apakšiekārtai iedalīts bez maksas, noteikts attiecībā uz pirmo attiecīgā iedales perioda gadu saskaņā ar 16. panta 2. punktu. Ja relevantā līmeņatzīme vēl nav noteikta saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 10.a panta 2. punktu, izmanto attiecīgo šīs regulas I pielikumā norādīto līmeņatzīmi.
|
Uzskata, ka ar iekārtas monitoringa metodikas uzlabošanu saistītie pasākumi pārmērīgas izmaksas nerada, ja to kopsumma nepārsniedz 2 000 EUR gadā. Attiecībā uz iekārtām ar zemu emisiju līmeni saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 601/2012 47. pantu šī sliekšņvērtība ir 500 EUR gadā.
4.3. Process
Pareizākos pieejamos datu avotus nosaka šādi: operators izvēlas pareizākos datu avotus, kas ir tehniski izmantojami un nerada pārmērīgas izmaksas un turklāt nodrošina skaidru datu plūsmu ar vismazāko raksturīgo risku un kontroles risku (turpmāk “primārie datu avoti”). Operators bāzlīnijas datu ziņojuma sagatavošanai izmanto primāros datu avotus.
Ciktāl tas iespējams bez pārmērīgām izmaksām, operators 11. pantā paredzētās kontroles sistēmas vajadzībām cenšas apzināt un izmantot papildu datu avotus vai datu noteikšanas metodes, kas dod iespēju apstiprināt primāros datu avotu datus (turpmāk “apstiprinošie datu avoti”). Izraudzītos apstiprinošos datu avotus, ja tādi ir, dokumentē 11. panta 2. punktā minētajās rakstiskajās procedūrās un monitoringa metodikas plānā.
Izraugoties primāros datu avotus, operators salīdzina visus pieejamos konkrētas datu kopas avotus, izmantojot 4.4. līdz 4.6. iedaļā uzskaitītos ģeneriskos datu avotus, un izmanto vienu no visaugstāk ierindotajiem datu avotiem, kas uzskatāmi par visprecīzākajiem datu avotiem. Citus datu avotus izmantot var tikai tad, ja piemērojama kāda no 7. panta 2. punktā paredzētajām atkāpēm. Tādā gadījumā izmanto nākamo visaugstāk ierindoto datu avotu, ja vien tas nav tehniski neiespējami, neradītu pārmērīgas izmaksas vai ar citu datu avotu saistītās nenoteiktības līmenis nav tāds pats vai zemāks. Vajadzības gadījumā var apsvērt tālākus datu avotus.
Izraugoties apstiprinošos datu avotus, operators salīdzina visus pieejamos konkrētas datu kopas avotus, izmantojot 4.4. līdz 4.6. iedaļā uzskaitītos ģeneriskos datu avotus, un izmanto kādu pieejamu datu avotu, kas nav vispareizākais pieejamais datu avots.
Izvēloties datu avotus visu IV pielikumā prasīto datu noteikšanai, operators attiecībā uz galvenajiem datu kopu veidiem rīkojas šādi:
|
a)
|
nosakot produktu, kurināmo un citu materiālu daudzumus, operators ņem vērā ģeneriskos datu avotus un to hierarhiju, kas noteikta šā pielikuma 4.4. iedaļā;
|
|
b)
|
nosakot enerģijas plūsmu (izmērāms vai neizmērāms siltums, elektroenerģija) daudzumus, operators ņem vērā ģeneriskos datu avotus un to hierarhiju, kas noteikta šā pielikuma 4.5. iedaļā;
|
|
c)
|
nosakot produktu, kurināmo un citu materiālu raksturlielumus, operators ņem vērā ģeneriskos datu avotus un to hierarhiju, kas noteikta šā pielikuma 4.6. iedaļā.
|
Lai monitoringa metodikas plānu uzlabotu, operators regulāri un vismaz reizi gadā pārbauda, vai nav kļuvuši pieejami jauni datu avoti. Ja šādi jauni datu avoti tiek atzīti par pareizākiem saskaņā ar 4.4. līdz 4.6. iedaļā aprakstīto sarindojumu, izmanto šos jaunos avotus un monitoringa metodikas plānu maina saskaņā ar 9. pantu.
4.4. Datu avotu izvēle materiālu un kurināmo kvantificēšanai
Iekārtā vai kādā apakšiekārtā ielaisto vai no tās izlaisto materiālu, kurināmo, atlikumgāzu vai produktu daudzumu kvantificēšanai (tonnās vai Nm3) izvēlas vispareizākos pieejamos datu avotus no šādiem ģeneriskajiem datu avotiem:
|
a)
|
metodes, kas paredzētas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 601/2012 apstiprinātā monitoringa plānā;
|
|
b)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas pakļauti valsts reglamentētai metroloģiskajai kontrolei, vai tādu instrumentu nolasījumi, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/31/ES (1) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/32/ES (2) prasībām, tiešai datu kopas noteikšanai;
|
|
c)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas ir operatora kontrolē, b) apakšpunkta neaptvertas datu kopas tiešai noteikšanai;
|
|
d)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas nav operatora kontrolē, b) apakšpunkta neaptvertas datu kopas tiešai noteikšanai;
|
|
e)
|
mērinstrumentu nolasījumi datu kopas netiešai noteikšanai, ja vien starp mērījumiem un attiecīgo datu kopu ir konstatēta pienācīga korelācija saskaņā ar 3.4. iedaļu;
|
|
f)
|
citas metodes, it sevišķi vēsturisko datu gadījumā vai gadījumos, kad operatoram neizdodas apzināt citus pieejamus datu avotus.
|
Izvēloties datu avotus 7. panta 1. punkta vajadzībām, par piederīgiem vispareizākajiem datu avotiem uzskata tikai pirmās daļas a) un b) apakšpunktā norādītos datu avotus, un minētās daļas a) apakšpunktā minēto datu avotu izmanto tādā mērā, kādā tas aptver attiecīgo datu kopu. Pirmās daļas c) līdz f) apakšpunktā norādītie avoti ir uzskatāmi par mazāk pareiziem hierarhiskā secībā no c) apakšpunkta līdz f) apakšpunktam (pareizībai šādā secībā mazinoties).
4.5. Datu avotu izvēle enerģijas plūsmu kvantificēšanai
Iekārtā vai kādā apakšiekārtā ielaisto vai no tās izlaisto izmērāmā siltuma vai elektroenerģijas daudzumu kvantificēšanai (TJ vai GWh) izvēlas vispareizākos pieejamos datu avotus no šādiem ģeneriskajiem datu avotiem:
|
a)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas pakļauti valsts reglamentētai metroloģiskajai kontrolei, vai tādu instrumentu nolasījumi, kas atbilst Direktīvas 2014/31/ES vai Direktīvas 2014/32/ES prasībām, tiešai datu kopas noteikšanai;
|
|
b)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas ir operatora kontrolē, a) apakšpunkta neaptvertas datu kopas tiešai noteikšanai;
|
|
c)
|
tādu mērinstrumentu nolasījumi, kas nav operatora kontrolē, a) apakšpunkta neaptvertas datu kopas tiešai noteikšanai;
|
|
d)
|
mērinstrumentu nolasījumi datu kopas netiešai noteikšanai, ja vien starp mērījumiem un attiecīgo datu kopu ir konstatēta pienācīga korelācija saskaņā ar šā pielikuma 3.4. iedaļu;
|
|
e)
|
aizstājrādītāja aprēķināšana izmērāmā siltuma neto daudzumu noteikšanai saskaņā ar 7.2. iedaļas 3. metodi;
|
|
f)
|
citas metodes, it sevišķi vēsturisko datu gadījumā vai gadījumos, kad operatoram neizdodas apzināt citus pieejamus datu avotus.
|
Izvēloties datu avotus 7. panta 1. punkta vajadzībām, uzskata, ka tikai pirmās daļas a) apakšpunktā minētais datu avots ir piederīgs vispareizākajiem datu avotiem. Pirmās daļas b) līdz f) apakšpunktā norādītie avoti ir uzskatāmi par mazāk pareiziem hierarhiskā secībā no b) apakšpunkta līdz f) apakšpunktam (pareizībai šādā secībā mazinoties).
Gadījumos, kad attiecībā uz dažiem parametriem (piem., temperatūra un atgriezes kondensāta daudzums), kas vajadzīgi izmērāmā siltuma neto plūsmu noteikšanai, nav pieejama nekāda informācija, izmanto 7. iedaļas noteikumus. Saskaņā ar 7. iedaļu, lai iegūtu izmērāmā siltuma ikgadējos neto daudzumus, jānosaka vairāki parametri. Tāpēc, ja neizvēlas tos datu avotus, kas piederīgi vispareizākajiem datu avotiem, veicot vienkāršoto nenoteiktības novērtējumu saskaņā ar 7. panta 2. punkta c) apakšpunktu, pirmās daļas b) līdz f) apakšpunktā minēto metožu atlasē par mērķi uzskatāms ikgadējā neto siltuma daudzuma koprezultāts.
4.6. Datu avotu izvēle materiālu raksturlielumu noteikšanai
Iekārtā vai apakšiekārtā ielaisto vai no tās izlaisto produktu, materiālu, kurināmo vai atlikumgāzu raksturlielumu (piem., vielas mitruma saturs vai tīrība, oglekļa saturs, zemākā siltumspēja, biomasas saturs utt.) noteikšanai izvēlas vispareizākos pieejamos datu avotus no šādiem ģeneriskajiem datu avotiem:
|
a)
|
aprēķina koeficientu noteikšanas metodes, kas paredzētas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 601/2012 apstiprinātā monitoringa plānā;
|
|
b)
|
laboratoriskas analīzes saskaņā ar šā pielikuma 6.1. iedaļu;
|
|
c)
|
vienkāršotas laboratoriskas analīzes saskaņā ar šā pielikuma 6.2. iedaļu;
|
|
d)
|
konstantas vērtības, kuru pamatā ir viens no šiem datu avotiem:
|
—
|
standartkoeficienti, ko dalībvalsts izmanto savā nacionālajā inventarizācijas pārskatā, kuru iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sekretariātam,
|
|
—
|
literatūrā minētas vērtības, kas saskaņotas ar kompetento iestādi, tostarp kompetentās iestādes publicēti standartkoeficienti, kas saderīgi ar iepriekšējā ievilkumā minētajiem koeficientiem, bet reprezentē kurināmo plūsmu avotus ar lielāku dezagregācijas pakāpi,
|
|
—
|
vērtības, ko norāda un garantē kurināmā vai materiāla piegādātājs, ja operators var kompetentajai iestādei pārliecinoši pierādīt, ka oglekļa saturs ar 95 % ticamības intervālu ir 1 % robežās no norādītās vērtības;
|
|
|
e)
|
konstantas vērtības, kuru pamatā ir viens no šiem datu avotiem:
|
—
|
standarta koeficienti un stehiometriskie koeficienti, kas norādīti Regulas (ES) Nr. 601/2012 VI pielikumā vai Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) vadlīnijās,
|
|
—
|
vērtības, kuru pamatā ir iepriekš veiktas analīzes, ja operators var kompetentajai iestādei pārliecinoši pierādīt, ka šīs vērtības ir reprezentatīvas attiecībā uz nākamajām tā paša kurināmā vai materiāla partijām,
|
|
—
|
citas vērtības, kuru pamatā ir zinātniski pierādījumi.
|
|
Izvēloties datu avotus 7. panta 1. punkta vajadzībām, par piederīgiem vispareizākajiem datu avotiem uzskata tikai pirmās daļas a) un b) apakšpunktā norādītos datu avotus, un minētās daļas a) apakšpunktā minēto datu avotu izmanto tādā mērā, kādā tas aptver attiecīgo datu kopu. Pirmās daļas c) līdz e) apakšpunktā norādītie avoti ir uzskatāmi par mazāk pareiziem hierarhiskā secībā no c) apakšpunkta līdz e) apakšpunktam (pareizībai šādā secībā mazinoties).
5. MATERIĀLU UN KURINĀMO IKGADĒJO DAUDZUMU NOTEIKŠANAS METODES
Ja operatoram jānosaka kurināmo vai materiālu ikgadējie daudzumi, tostarp ar produkta līmeņatzīmes apakšiekārtām saistīto produktu daudzumi, operators šādus daudzumus iekārtas līmenī vai katrai relevantajai apakšiekārtai (pēc vajadzības) nosaka vienā no šiem veidiem:
|
a)
|
balstoties uz nepārtrauktu uzskaiti procesā, kurā materiāls tiek patērēts vai saražots;
|
|
b)
|
balstoties uz atsevišķi piegādātu vai saražotu daudzumu agregētu uzskaiti, kurā ņem vērā relevantās krājumu izmaiņas.
|
Pirmās daļas b) apakšpunkta vajadzībām iekārtā vai apakšiekārtā kalendārā gada laikā patērētā kurināmā vai materiāla daudzumu aprēķina, no kalendārā gada laikā importētā kurināmā vai materiāla daudzuma atskaitot eksportēto kurināmā vai materiāla daudzumu, pieskaitot kurināmā vai materiāla daudzumu, kas kalendārā gada sākumā ir krājumā, un atskaitot kurināmā vai materiāla daudzumu, kas ir krājumā kalendārā gada beigās.
Pirmās daļas b) apakšpunkta vajadzībām kalendārā gada laikā eksportētā produkta vai cita materiāla daudzumu aprēķina, no pārskata perioda laikā eksportētā produkta vai materiāla daudzuma atskaitot importēto vai procesā reciklēto daudzumu, tad atskaitot produkta vai materiāla daudzumu, kas kalendārā gada sākumā ir krājumā, un pieskaitot produkta vai materiāla daudzumu, kas ir krājumā kalendārā gada beigās.
Ja noteikt krājumus ar tiešu mērīšanu ir tehniski neiespējami vai tas radītu pārmērīgas izmaksas, operators šos daudzumus var aplēst, izmantojot
|
a)
|
iepriekšējo gadu datus, kas korelē ar attiecīgajiem pārskata perioda darbības līmeņiem;
|
|
b)
|
dokumentētas procedūras un attiecīgos datus revidētos finanšu pārskatos par pārskata periodu.
|
Ja noteikt produktu, materiālu vai kurināmo daudzumus attiecībā uz visu kalendāro gadu ir tehniski neiespējami vai tas radītu pārmērīgas izmaksas, operators var izvēlēties nākamo piemērotāko dienu pārskata gada nošķiršanai no nākamā pārskata gada un attiecīgi veikt korekcijas, lai pieskaņotos vajadzīgajam kalendārajam gadam. Ar vienu vai vairākiem produktiem, materiāliem vai kurināmajiem saistītas novirzes skaidri reģistrē, pēc tām izstrādā kalendārajam gadam reprezentatīvu vērtību, un tām jābūt konsekventām attiecībā uz nākamo gadu.
6. LABORATORISKO ANALĪŽU UN AR TĀM SAISTĪTĀS PARAUGOŠANAS PRASĪBAS
6.1. Laboratorisko analīžu prasības
Ja operatoram, lai noteiktu produktu, materiālu, kurināmo vai atlikumgāzu raksturlielumus (mitruma saturs, tīrība, koncentrācija, oglekļa saturs, biomasas frakcija, zemākā siltumspēja, blīvums u. c.) vai noteiktu korelācijas starp parametriem nolūkā vajadzīgos datus noteikt netieši, jāveic laboratoriskas analīzes, tās veic saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 601/2012 32. līdz 35. pantu, izmantojot apstiprinātu paraugošanas plānu, kas nodrošina, ka paraugi ir reprezentatīvi attiecībā uz partiju, uz kuru tie attiecas. Ja Regulas (ES) Nr. 601/2012 VII pielikums attiecībā uz konkrēta produkta, materiāla vai kurināmā analīzēm neparedz pienācīgu minimālo biežumu, operators, balstoties uz informāciju par produkta, materiāla vai kurināmā heterogenitāti, ierosina piemērotu analīžu veikšanas biežumu, ko apstiprina kompetentā iestāde.
6.2. Dažām laboratoriskajām analīzēm piemērojamās vienkāršotās prasības
Ja operators kompetentajai iestādei pārliecinoši pierāda, ka veikt analīzes saskaņā ar 6.1. iedaļu nav tehniski iespējams vai radītu pārmērīgas izmaksas, operators vajadzīgās analīzes veic, balstoties uz nozares paraugpraksi, vai izmanto atzītus aizstājrādītājus, kas empīriski korelē ar vieglāk noskaidrojamu parametru un ko nosaka vismaz reizi gadā saskaņā ar 6.1. iedaļu.
7. NETO IZMĒRĀMĀ SILTUMA NOTEIKŠANAS NOTEIKUMI
7.1. Principi
Visi specificētie izmērāmā siltuma daudzumi vienmēr ir izmērāmā siltuma neto daudzumi, ko nosaka kā uz siltumu patērējošo procesu vai ārējam lietotājam aizvadītās siltuma plūsmas siltumsaturu (entalpija), no kura atskaita atgriezes plūsmas siltumsaturu.
Siltumu patērējošus procesus, kas vajadzīgi siltuma ražošanā un sadalē, piem., deaeratoru procesus, piebarošanas ūdens sagatavošanu un regulāras ārpūtes, jau ņem vērā siltumsistēmu lietderības aprēķinā, tāpēc tos nevar uzskatīt par siltumu patērējošiem procesiem, kuru gadījumā var pretendēt uz iedali.
Ja vienu un to pašu siltumnesēju izmanto vairākos secīgos procesos un tā siltums tiek patērēts, temperatūras līmeņiem procesu sākumpunktos esot atšķirīgiem, katrā siltumu patērējošajā procesā patērēto siltuma daudzumu nosaka atsevišķi, ja vien procesi neietilpst vienā un tajā pašā apakšiekārtā. Siltumnesēja atkaluzkarsēšanu starp secīgiem siltumu patērējošiem procesiem uzskata par papildu siltuma ražošanu.
Ja siltumu izmanto dzesēšanai absorbtīvās dzesēšanas procesā, par siltumu patērējošo procesu uzskata šo dzesēšanas procesu.
7.2. Neto izmērāmā siltuma daudzumu noteikšanas metodikas
Izvēloties datu avotus enerģijas plūsmu kvantificēšanai saskaņā ar 4.5. iedaļu, apsver šādas neto izmērāmā siltuma daudzumu noteikšanas metodikas.
1. metode. Mērījumu izmantošana
Pēc šīs metodes operators mēra visus relevantos parametrus, it sevišķi temperatūru, spiedienu, aizvadītā un atgrieztā siltumnesēja stāvokli. Tvaika gadījumā siltumnesēja stāvoklis ir tā piesātinājums vai pārkarsētības pakāpe. Operators turklāt mēra siltumnesēja (tilpumisko) caurplūdumu. Balstoties uz izmērītajām vērtībām, operators nosaka siltumnesēja entalpiju un īpatnējo tilpumu, izmantojot piemērotas tvaika tabulas vai inženiertehnisko programmatūru.
Siltumnesēja masas caurplūdumu aprēķina šādi:
|
|
(3. vienādojums)
|
kur ṁ ir masas caurplūdums kg/s, V ir tilpumiskais caurplūdums m3/s un υ ir īpatnējais tilpums m3/kg.
Tā kā uzskata, ka aizvadītā un atgrieztā siltumnesēja masas caurplūdums ir vienāds, siltuma caurplūdumu aprēķina pēc aizvadītās plūsmas un atgriezes plūsmas entalpijas starpības šādi:
|
= (hplūsma
– hatgrieze
) · ṁ
|
(4. vienādojums)
|
kur Q ir siltuma caurplūdums kJ/s, hplūsma
ir aizvadītās plūsmas entalpija kJ/kg, hatgrieze
ir atgriezes plūsmas entalpija kJ/kg un ṁ ir masas caurplūdums kg/s.
Ja par siltumnesēju izmanto tvaiku vai karsto ūdeni un kondensāts netiek atgriezts vai nav iespējams aplēst atgriezes kondensāta entalpiju, operators hatgrieze
nosaka, par pamatu ņemot 90 °C temperatūru.
Ja ir zināms, ka masas caurplūduma rādītāji nav vienādi, rīkojas šādi:
|
—
|
ja operators kompetentajai iestādei pārliecinoši pierāda, ka kondensāts paliek produktā (piem., tiešās tvaika inžekcijas procesos), attiecīgo kondensāta entalpiju neatskaita,
|
|
—
|
ja ir zināms, ka siltumnesējs ir zudis (piem., noplūdis vai aizlaists kanalizācijā), attiecīgo aplēsto masas plūsmu atskaita no aizvadītā siltumnesēja masas plūsmas.
|
Lai pēc šiem datiem noteiktu ikgadējo neto siltuma plūsmu, operators (atkarībā no tā, kāds mēraprīkojums un datu apstrāde pieejama), izmanto vienu no šīm metodēm:
|
—
|
nosaka to parametru gada vidējās vērtības, kas nosaka aizvadītā un atgrieztā siltumnesēja gada vidējo entalpiju, un tās reizina ar gada kopējo masas plūsmu, izmantojot 4. vienādojumu,
|
|
—
|
nosaka siltuma plūsmas stundas vērtības un tās saskaita, ņemot vērā siltumsistēmas kopējo gada ekspluatācijas laiku. Atkarībā no datu apstrādes sistēmas stundas vērtības var attiecīgi aizstāt ar citiem laika intervāliem.
|
2. metode. Dokumentu izmantošana
Operators nosaka izmērāmā siltuma neto daudzumus pēc dokumentiem saskaņā ar šā pielikuma 4.6. iedaļu, ja vien šajos dokumentos norādīto siltuma daudzumu pamatā ir uzskaite vai saprātīgas aplēses metodes saskaņā ar šā pielikuma 3.4. iedaļu.
3. metode. Aizstājrādītāja aprēķins pēc izmērītās lietderības
Operators nosaka neto izmērāmā siltuma daudzumus, balstoties uz kurināmā ielaidi un izmērīto lietderību, kas saistīta ar siltuma ražošanu:
|
Q = ηΗ
· EIN
|
(5. vienādojums)
|
|
EIN
= Σ ADi
· NCVi
|
(6. vienādojums)
|
kur Q ir TJ izteikts siltuma daudzums, ηΗ
ir siltuma ražošanas izmērītā lietderība, EIN
ir enerģijas ielaide ar kurināmajiem, ADi
ir ikgadējie kurināmo i darbības dati (t. i., patērētie daudzumi) un NCVi
ir kurināmo i zemākās siltumspējas vērtības.
ηΗ
vērtību vai nu saprātīgi garā periodā mēra operators, pienācīgi ņemot vērā dažādus iekārtas slodzes stāvokļus, vai ņem no ražotāja dokumentācijas. Tādā aspektā ņem vērā specifisko daļējas slodzes līkni, izmantojot ikgadēju slodzes koeficientu:
|
LF
= EIN
/Emaks.
|
(7. vienādojums)
|
kur LF
ir slodzes koeficients, EIN
ir enerģijas ielaide kalendārajā gadā, ko nosaka ar 6. vienādojumu, un Emaks.
ir maksimālā kurināmā ielaide, ja siltumu ražojošais bloks visu kalendāro gadu būtu darbojies pie 100 % nominālās slodzes.
Lietderību nosaka, par pamatu ņemot situāciju, kurā viss kondensāts tiek atgriezts. Pieņem, ka atgriezes kondensāta temperatūra ir 90 °C.
4. metode. Aizstājrādītāja aprēķins pēc references lietderības
Šī metode ir identiska 3. metodei, tikai 5. vienādojumā izmanto references lietderību 70 % (ηref., H
= 0,7).
7.3. Centralizētās siltumapgādes, ES ETS aptvertā un ES ETS neaptvertā siltuma nošķiršana
Ja iekārta importē izmērāmo siltumu, operators atsevišķi nosaka, kāds siltuma daudzums nāk no ES ETS aptvertām iekārtām un kāds siltuma daudzums tiek importēts no ES ETS neaptvertām vienībām. Ja iekārta patērē izmērāmo siltumu, kas eksportēts no slāpekļskābes produkta līmeņatzīmes apakšiekārtas, operators šo patērēto siltuma daudzumu nosaka atsevišķi no pārējā izmērāmā siltuma.
Ja iekārta izmērāmo siltumu eksportē, operators atsevišķi nosaka, kāds siltuma daudzums tiek eksportēts uz ES ETS aptvertām iekārtām un kāds siltuma daudzums tiek eksportēts uz ES ETS neaptvertām vienībām. Turklāt operators atsevišķi nosaka centralizētās siltumapgādes siltuma daudzumus.
8. NOTEIKUMI PAR KOĢENERĀCIJAS KURINĀMO UN EMISIJU ATTIECINĀŠANU NOLŪKĀ ATJAUNINĀT LĪMEŅATZĪMJU VĒRTĪBAS
Šī iedaļa attiecas uz situācijām, kurās operatoram līmeņatzīmju vērtību atjaunināšanai koģenerācijas bloku ielaide, izlaide un emisijas jāattiecina uz apakšiekārtām.
Šajā iedaļā “koģenerācija” ir koģenerācija atbilstoši definīcijai, kas sniegta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/27/ES (3) 2. panta 30. punktā.
Koģenerācijas bloka emisijas nosaka šādi:
|
EmCHP = Σ ADi · NCVi · EFi + EmFGC
|
(8. vienādojums)
|
kur EmCHP
ir koģenerācijas bloka ikgadējās emisijas, izteiktas t CO2, ADi ir ikgadējie darbības dati (t. i., patērēto daudzumu dati) par koģenerācijas blokā izmantotajiem kurināmajiem i, izteikti tonnās vai Nm3, NCVi ir kurināmo i zemākās siltumspējas vērtības, izteiktas TJ/t vai TJ/Nm3, un EFi ir kurināmo i emisijas faktori, izteikti t CO2/TJ. EmFGC
ir procesu emisijas no dūmgāzu attīrīšanas, izteiktas t CO2.
Enerģijas ielaidi koģenerācijas blokā aprēķina saskaņā ar 6. vienādojumu. Attiecīgās siltuma ražošanas un elektroenerģijas (vai attiecīgā gadījumā mehāniskās enerģijas) ražošanas gada vidējās lietderības vērtības aprēķina šādi:
|
ηsiltums
= Qneto
/EIN
|
(9. vienādojums)
|
|
ηel.
= Eel.
/EIN
|
(10. vienādojums)
|
kur ηsiltums
(bezdimensionāls lielums) ir siltuma ražošanas gada vidējā lietderība, Qneto
ir koģenerācijas blokā gada laikā saražotā siltuma neto daudzums, izteikts TJ, noteikts saskaņā ar 7.2. iedaļu, EIN
ir enerģijas ielaide, noteikta ar 6. vienādojumu, izteikta TJ, ηel. (bezdimensionāls lielums) ir elektroenerģijas ražošanas gada vidējā lietderība un Eel.
ir koģenerācijas blokā gada laikā saražotās elektroenerģijas neto daudzums, izteikts TJ.
Ja operators kompetentajai iestādei pārliecinoši pierāda, ka noteikt lietderību ηsiltums
un ηel.
nav tehniski iespējams vai radītu pārmērīgas izmaksas, izmanto vērtības, kuru pamatā ir iekārtas tehniskie dokumenti (projekta vērtības). Ja šādas vērtības nav pieejamas, būtu jāizmanto konservatīvas noklusējuma vērtības – ηsiltums
= 0,55 un ηel.
= 0,25.
Koģenerācijas siltuma un elektroenerģijas attiecināšanas koeficientus aprēķina šādi:
|
|
(11. vienādojums)
|
|
|
(12. vienādojums)
|
kur FCHP, siltums
ir siltuma attiecināšanas koeficients un FCHP, el.
ir elektroenerģijas (vai attiecīgā gadījumā mehāniskās enerģijas) attiecināšanas koeficients, abi bezdimensionāli, ηref., siltums
ir atsevišķā katlā notiekošas siltuma ražošanas references lietderība un ηref., el.
ir bezkoģenerācijas elektroenerģijas ražošanas references lietderība. References lietderībai operators izmanto attiecīgās konkrētam kurināmajam specifiskās vērtības no Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/2402 (4), nepiemērojot minētās regulas IV pielikumā norādītos korekcijas koeficientus par novērstajiem zudumiem tīklā.
Koģenerācijas bloka enerģijas ielaidi vai emisijas operators uz siltuma un elektroenerģijas (vai attiecīgā gadījumā mehāniskās enerģijas) ražošanu attiecina šādi: kopējo enerģijas ielaidi vai emisijas reizina ar attiecīgo siltuma vai elektroenerģijas attiecināšanas koeficientu.
Ar koģenerāciju saistītā izmērāmā siltuma īpatnējo emisijas faktoru, ko izmanto ar siltumu saistīto emisiju attiecināšanai uz apakšiekārtām saskaņā ar 10.1.2. iedaļu, aprēķina šādi:
|
EFCHP,stilums
= EmCHP
· FCHP,siltums
/Qneto
|
(13. vienādojums)
|
kur EFCHP, siltums
ir koģenerācijas blokā saražotā izmērāmā siltuma emisijas faktors (t CO2/TJ).
9. PRODUKTU PRODCOM KODU IZSEKOŠANAS PROCEDŪRA
Lai datus uz apakšiekārtām attiecinātu pareizi, operators uztur sarakstu ar visiem iekārtā saražotajiem produktiem un tiem piemērojamajiem PRODCOM kodiem, balstoties uz NACE 2. red. Izmantojot šo sarakstu, operators:
|
—
|
produktus un to ikgadējos ražošanas rādītājus attiecina uz produkta līmeņatzīmes apakšiekārtām saskaņā ar I pielikumā sniegtajām produktu definīcijām (attiecīgā gadījumā),
|
|
—
|
šo informāciju ņem vērā, ielaidi, izlaidi un emisijas atsevišķi attiecinot uz apakšiekārtām, kas saistītas ar nozarēm, kuras pakļautas nopietnam oglekļa emisiju pārvirzes riskam vai šādam riskam nav pakļautas, saskaņā ar 10. pantu.
|
Šādā nolūkā operators izveido, dokumentē, īsteno un uztur procedūru, kas paredz regulāri pārbaudīt, vai iekārtā saražotie produkti atbilst PRODCOM kodiem, kas piemēroti, izveidojot monitoringa metodikas plānu. Procedūrā turklāt iekļauj noteikumus, pēc kuriem nosaka, ka iekārtā tiek pirmoreiz saražots jauns produkts, un ar kuriem nodrošina, ka operators nosaka jaunajam produktam piemērojamo PRODCOM kodu, to pievieno produktu sarakstam un ar to saistīto ielaidi, izlaidi un emisijas attiecina uz attiecīgo apakšiekārtu.
10. NOTEIKUMI EMISIJU NOTEIKŠANAI APAKŠIEKĀRTU LĪMENĪ NOLŪKĀ ATJAUNINĀT LĪMEŅATZĪMJU VĒRTĪBAS
10.1. Emisijas apakšiekārtu līmenī
10. panta vajadzībām operators iekārtas kopējās emisijas attiecina uz apakšiekārtām, attiecīgā gadījumā piemērojot šā pielikuma 3.2. un 10.1.1. līdz 10.1.5. iedaļas noteikumus.
10.1.1. Avota plūsmu vai emisijas avotu tiešā attiecināšana
|
1.
|
Tādu avota plūsmu vai emisijas avotu emisijas, kas attiecas tikai uz vienu apakšiekārtu, pilnībā attiecina uz šo apakšiekārtu. Ja operators izmanto masas bilanci, saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 601/2012 25. pantu atskaita izejošās avota plūsmas. Lai izvairītos no divkāršas uzskaites, ar šo pieeju neattiecina avota plūsmas, ko pārveido par atlikumgāzēm, izņemot atlikumgāzes, ko rada un pilnīgi patērē tajā pašā produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā.
|
|
2.
|
Tikai tad, ja avota plūsmas vai emisijas avoti attiecas uz vairāk nekā vienu apakšiekārtu, piemēro šādas emisiju attiecināšanas pieejas:
|
—
|
emisijas no avota plūsmām vai emisijas avotiem, ko izmanto izmērāma siltuma ražošanai, uz apakšiekārtām attiecina saskaņā ar 10.1.2. iedaļu,
|
|
—
|
ja atlikumgāzes neizmanto produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā, kurā tās radušās, atlikumgāzu emisijas attiecina saskaņā ar 10.1.5. iedaļu,
|
|
—
|
ja uz apakšiekārtām attiecināmo avota plūsmu apmēru pirms to izmantošanas apakšiekārtā nosaka ar uzskaiti, operators piemēro attiecīgo metodiku saskaņā ar 3.2. iedaļu,
|
|
—
|
ja emisijas no avota plūsmām vai emisijas avotiem nevar attiecināt saskaņā ar citām pieejām, tās attiecina, izmantojot korelējošus parametrus, kas uz apakšiekārtām jau attiecināti saskaņā ar 3.2. iedaļu. Šajā nolūkā operators avota plūsmu apmēru un to emisijas attiecina proporcionāli attiecībai, kādā uz apakšiekārtām ir attiecināti šie parametri. Piemēroti parametri ir saražoto produktu masa, patērētā kurināmā vai materiālu masa vai tilpumdaudzums, saražotā neizmērāmā siltuma daudzums, ekspluatācijas stundas vai aprīkojuma lietderība, kas jau ir zināma.
|
|
10.1.2. Uz izmērāmo siltumu attiecināmās emisijas
Ja apakšiekārta patērē iekārtā saražotu izmērāmu siltumu, operators attiecīgā gadījumā nosaka ar siltumu saistītās emisijas, izmantojot vienu no šeit aprakstītajām metodēm.
|
1.
|
Attiecībā uz izmērāmu siltumu, kas iekārtā saražots no kurināmo sadedzināšanas, izņemot siltumu, kas saražots koģenerācijā, operators nosaka relevantās kurināmo struktūras emisijas koeficientu un uz apakšiekārtu attiecināmās emisijas aprēķina šādi:
|
EmQ, apakšiek.
= EFstrukt.
· Qpatēr., apakšiek.
/η
|
(14. vienādojums)
|
kur EmQ, apakšiek.
ir apakšiekārtas ar siltumu saistītās emisijas t CO2, EFstrukt.
ir attiecīgās kurināmo struktūras emisijas faktors, izteikts t CO2/TJ, ieskaitot emisijas no dūmgāzu attīrīšanas (attiecīgā gadījumā), Qpatēr., apakšiek.
ir apakšiekārtā patērētā izmērāmā siltuma daudzums TJ un η ir siltuma ražošanas procesa lietderība.
EFstrukt.
aprēķina šādi:
|
EFstrukt.
= (Σ ADi
· NCVi
· EFi
+ EmFGC
)/(Σ ADi
· NCVi
)
|
(15. vienādojums)
|
kur ADi
ikgadējie darbības dati (t. i., patērēto daudzumu dati) par izmērāma siltuma ražošanai izmantotajiem kurināmajiem i, izteikti tonnās vai Nm3, NCVi
ir kurināmo i zemākās siltumspējas vērtības, izteiktas TJ/t vai TJ/Nm3, un EFi
ir kurināmo i emisijas faktori, izteikti t CO2/TJ. EmFGC
ir procesu emisijas no dūmgāzu attīrīšanas, izteiktas t CO2.
Ja izmantotajā kurināmo struktūrā ietilpst kāda atlikumgāze, pirms EFstrukt.
aprēķināšanas attiecīgās atlikumgāzes emisijas faktoru pielāgo saskaņā ar šā pielikuma 10.1.5. iedaļas b) apakšpunktu.
|
|
2.
|
Attiecībā uz izmērāmu siltumu, kas iekārtā saražots koģenerācijas blokos, kuros dedzina kurināmo, operators nosaka relevantās kurināmo struktūras emisijas koeficientu un uz apakšiekārtu attiecināmās emisijas aprēķina šādi:
|
EmQ, CHP, apakšiek.
= EFCHP, siltums
· Qpatēr., CHP, apakšiek.
|
(16. vienādojums)
|
kur EmQ, CHP, apakšiek.
ir apakšiekārtas ar koģenerācijas siltumu saistītās emisijas t CO2, EFCHP, siltums
ir koģenerācijas bloka siltuma daļas emisijas koeficients, noteikts saskaņā ar 8. iedaļu, izteikts t CO2/TJ, ieskaitot emisijas no dūmgāzu attīrīšanas (attiecīgā gadījumā), un Qpatēr., CHP, apakšiek.
ir izmērāmā siltuma daudzums, kas iekārtā saražots ar koģenerāciju un patērēts apakšiekārtā, izteikts TJ.
Ja koģenerācijas blokā izmantotajā kurināmo struktūrā ietilpst kāda atlikumgāze, pirms EFCHP, siltums
aprēķināšanas attiecīgās atlikumgāzes emisijas faktoru pielāgo saskaņā ar šā pielikuma 10.1.5. iedaļas b) apakšpunktu.
|
|
3.
|
Ja izmērāmo siltumu atgūst no procesiem, ko aptver produkta līmeņatzīmes apakšiekārta, kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārta vai procesa emisiju apakšiekārta, operators par attiecīgajiem siltuma daudzumiem kā par pārvadītiem starp relevantajām apakšiekārtām ziņo bāzlīnijas datu ziņojumā saskaņā ar 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu.
|
|
4.
|
Ja izmērāmais siltums ir importēts no citām ES ETS aptvertām iekārtām vai ES ETS neaptvertām iekārtām vai vienībām, ziņo ar šā siltuma ražošanu saistīto emisijas faktoru, ja tas pieejams.
|
|
5.
|
Operators neattiecina nekādas emisijas uz izmērāmo siltumu, kas saražots no elektroenerģijas, bet ar to saistītos izmērāmā siltuma daudzumus ziņo bāzlīnijas datu ziņojumā saskaņā ar 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu.
|
10.1.3. Ar siltuma zudumiem saistīto emisiju attiecināšana
Ja izmērāmā siltuma zudumus nosaka atsevišķi no apakšiekārtās izmantotajiem daudzumiem, tad, lai apmierinātu 10. panta 5. punkta c) apakšpunkta kritēriju, operators siltuma zudumu daudzumam proporcionālas emisijas pieskaita visu to apakšiekārtu emisijām, kurās tiek izmantots iekārtā saražotais izmērāmais siltums, un tam izmanto emisijas faktorus, kas noteikti saskaņā ar šā pielikuma 10.1.2. iedaļu.
10.1.4. Ar neizmērāmo siltumu saistīto emisiju attiecināšana
Lai attiecinātu emisijas, kas saistītas ar neizmērāma siltuma izmantojumu, kurš nav iekļauts nevienā produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā, operators relevantās avota plūsmas vai emisijas avotus attiecina uz apakšiekārtām saskaņā ar 10.1.1. iedaļu, izmantojot relevantos emisijas faktorus. Operators uz neizmērāma siltuma izmantojumu attiecina tikai kurināmos un avota plūsmas, kas saistītas ar procesa emisijām no dūmgāzu attīrīšanas.
Ja izmantotajā kurināmo struktūrā ietilpst kāda atlikumgāze, tad, pirms tās emisijas attiecina uz neizmērāma siltuma izmantojumu, attiecīgās atlikumgāzes emisijas faktoru pielāgo saskaņā ar šā pielikuma 10.1.5. iedaļas b) apakšpunktu.
10.1.5. Emisiju attiecināšana uz atlikumgāzu radīšanu un izmantošanu
Izņemot gadījumus, kad atlikumgāzes izmanto tajā pašā produkta līmeņatzīmes apakšiekārtā, kurā tās radītas, atlikumgāzu emisijas sadala divās daļās šādi:
|
a)
|
emisiju daudzumu, ko attiecina uz atlikumgāzes radīšanu, attiecina uz produkta līmeņatzīmes apakšiekārtu, kurā atlikumgāze radusies.
Šo daudzumu aprēķina šādi:
|
EmWG
= VWG
· NCVWG
· (EFWG
– EFNG
· Corrn
)
|
(17. vienādojums)
|
kur EmWG
uz atlikumgāzes radīšanu attiecinātais emisiju daudzums, VWG
ir radītās atlikumgāzes tilpumdaudzums Nm3 vai t, NCVWG
ir atlikumgāzes zemākā siltumspēja TJ/Nm3 vai TJ/t, EFWG
ir atlikumgāzes emisijas faktors t CO2/TJ, EFNG ir dabasgāzes emisijas faktors (56,1 t CO2/TJ) un Corrη
ir koeficients, kas raksturo lietderību starpību starp atlikumgāzes izmantošanu un references kurināmā dabasgāzes izmantošanu. Šā koeficienta noklusējuma vērtība ir 0,667;
|
|
b)
|
emisiju daudzumu, kas ir attiecināts uz atlikumgāzes patēriņu, attiecina uz produkta līmeņatzīmes apakšiekārtu, siltuma līmeņatzīmes apakšiekārtu, centralizētās siltumapgādes apakšiekārtu vai kurināmā līmeņatzīmes apakšiekārtu, kurā to patērē. Šo daudzumu nosaka, atlikumgāzes daudzumu un siltumspēju reizinot ar attiecīgi siltuma vai kurināmā līmeņatzīmes vērtību.
|
10.2. Uz apakšiekārtām attiecinātās emisijas
Operators uz katru apakšiekārtu attiecinātās emisijas nosaka kā šādu emisiju summu:
|
a)
|
emisijas, kas saistītas ar apakšiekārtai relevantām avota plūsmām, noteiktas saskaņā ar 10.1.1. iedaļu (attiecīgā gadījumā);
|
|
b)
|
emisijas, kas attiecināmas uz apakšiekārtā patērēto izmērāmo siltumu, noteiktas saskaņā ar 10.1.2. un 10.1.3. iedaļu (attiecīgā gadījumā);
|
|
c)
|
emisijas, kas attiecināmas uz apakšiekārtā patērēto neizmērāmo siltumu, noteiktas saskaņā ar 10.1.4. iedaļu (attiecīgā gadījumā);
|
|
d)
|
emisijas, kas attiecināmas uz atlikumgāzu radīšanu vai izmantošanu apakšiekārtā, noteiktas saskaņā ar 10.1.5. iedaļu (attiecīgā gadījumā).
|
Operators nodrošina, ka šajā aprēķinā avota plūsmas netiek ne izlaistas, ne uzskaitītas divkārši.
Operators turklāt nosaka starpību starp iekārtas kopējām emisijām un uz visām iekārtai relevantajām apakšiekārtām attiecināto emisiju summu. Attiecīgā gadījumā operators identificē visus procesus, kas šo starpību veido, un pārliecinās par attiecināšanas ticamību, aplēšot ar šiem procesiem saistītās emisijas, it sevišķi attiecībā uz avota plūsmām, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un sadedzināšanu lāpā, izņemot sadedzināšanu lāpā drošības apsvērumu dēļ.
(1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/31/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz neautomātisko svaru pieejamību tirgū (OV L 96, 29.3.2014., 107. lpp.).
(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīva 2014/32/ES par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz mērinstrumentu pieejamību tirgū (OV L 96, 29.3.2014., 149. lpp.).
(3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (OV L 315, 14.11.2012., 1. lpp.).
(4) Komisijas 2015. gada 12. oktobra Deleģētā regula (ES) 2015/2402, ar ko pārskata saskaņotās efektivitātes atsauces vērtības elektroenerģijas un siltuma atsevišķai ražošanai, piemērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/27/ES, un ar ko atceļ Komisijas Īstenošanas lēmumu 2011/877/ES (OV L 333, 19.12.2015., 54. lpp.).
