(1)

Personas, kuras strādā publiskā vai privātā organizācijā vai sazinās ar šādu organizāciju saistībā ar darbu, bieži pirmās uzzina par draudiem vai kaitējumu sabiedrības interesēm, kas rodas minētajā kontekstā. Ziņojot par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kas kaitē sabiedrības interesēm, šādas personas rīkojas kā “trauksmes cēlēji” un tādējādi pilda nozīmīgu funkciju šādu pārkāpumu atklāšanā un novēršanā un sabiedrības labklājības aizsardzībā. Taču, baidoties no represijām, iespējamie trauksmes cēlēji nereti atturas ziņot par savām bažām vai aizdomām. Šajā sakarā gan Savienības, gan starptautiskā līmenī arvien vairāk tiek atzīts, ka trauksmes cēlēju līdzsvarotas un efektīvas aizsardzības nodrošināšanai ir liela nozīme.

(2)

Savienības līmenī trauksmes cēlēju sniegtie ziņojumi un publiskotā informācija ir viens no elementiem, kas palīdz savlaicīgi gādāt par Savienības tiesību aktu un politikas pasākumu izpildi. Tie valstu un Savienības izpildes sistēmām nodrošina informāciju, kas veicina Savienības tiesību aktu pārkāpumu efektīvu atklāšanu, izmeklēšanu un saukšanu pie atbildības par tiem, tādējādi uzlabojot pārredzamību un atbildību.

(3)

Konkrētās politikas jomās Savienības tiesību aktu pārkāpumi – neatkarīgi no tā, vai valsts tiesību aktos tos kvalificē kā administratīvus pārkāpumus, krimināla rakstura pārkāpumus vai citu veidu pārkāpumus, – var nopietni kaitēt sabiedrības interesēm, radot nozīmīgus riskus sabiedrības labklājībai. Jomās, kurās ir identificētas izpildes nepilnības un trauksmes cēlēji parasti ir privileģētā stāvoklī atklāt pārkāpumus, ir jāuzlabo izpilde, ieviešot efektīvus, konfidenciālus un drošus ziņošanas kanālus un nodrošinot, ka trauksmes cēlēji ir efektīvi aizsargāti pret represijām.

(4)

Savienībā nodrošinātā pašreizējā trauksmes cēlēju aizsardzība dalībvalstīs ir sadrumstalota, un dažādās politikas jomās tā atšķiras. Trauksmes cēlēju ziņoto Savienības tiesību aktu pārkāpumu sekas ar pārrobežu dimensiju parāda, kā nepietiekama aizsardzība vienā dalībvalstī negatīvi ietekmē Savienības politikas virzienu īstenošanu ne tikai minētajā dalībvalstī, bet arī citās dalībvalstīs un Savienībā kopumā.

(5)

Kopēji minimālie standarti, kas nodrošinātu, ka trauksmes cēlēji tiek efektīvi aizsargāti, būtu jāattiecina uz tiesību aktiem un politikas jomām, kurās pastāv vajadzība stiprināt izpildi, trauksmes cēlēju nepietiekama ziņošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē izpildi, un Savienības tiesību aktu pārkāpumi var radīt nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm. Dalībvalstis varētu nolemt paplašināt valsts noteikumu piemērošanu, attiecinot tos arī uz citām jomām, ar mērķi panākt, ka valsts līmenī ir visaptverošs un saskaņots trauksmes cēlēju aizsardzības regulējums.

(6)

Trauksmes cēlēju aizsardzība ir nepieciešama, lai uzlabotu Savienības tiesību aktu izpildi publiskā iepirkuma jomā. Ir nepieciešams ne vien novērst un atklāt ar publisko iepirkumu saistītu krāpšanu un korupciju Savienības budžeta īstenošanas kontekstā, bet ir arī jāpievēršas noteikumu nepietiekamai izpildei publiskā iepirkuma jomā no valsts līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju subjektu puses attiecībā uz būvdarbu izpildi, produktu piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Šādu noteikumu pārkāpumi izkropļo konkurenci, palielina uzņēmējdarbības izmaksas, apdraud ieguldītāju un akcionāru intereses un kopumā mazina vēlmi veikt ieguldījumus, un rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem visā Savienībā, tādējādi ietekmējot pienācīgu iekšējā tirgus darbību.

(7)

Savienības likumdevējs jau ir atzinis trauksmes cēlēju aizsardzības pievienoto vērtību finanšu pakalpojumu jomā. Pēc finanšu krīzes, kas atklāja nopietnus trūkumus attiecīgo noteikumu izpildē, trauksmes cēlēju aizsardzības pasākumi, tostarp iekšējie un ārējie ziņošanas kanāli, kā arī skaidri noteikts represiju aizliegums, tika ieviesti ievērojamā skaitā finanšu pakalpojumu jomas likumdošanas aktos, kā norādīts Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumā “Sankciju režīmu pastiprināšana finanšu pakalpojumu nozarē”. Konkrētāk, kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām piemērojamās uzraudzības sistēmas kontekstā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/36/ES (4) paredz trauksmes cēlēju aizsardzību, kas piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (5) kontekstā.

(8)

Attiecībā uz iekšējā tirgū laisto produktu drošību ražošanas un izplatīšanas ķēdē iesaistītie uzņēmumi ir primārais pierādījumu avots, tāpēc trauksmes cēlēju ziņojumiem šādos uzņēmumos ir augsta pievienotā vērtība, jo viņi ir daudz tuvāk informācijai par iespējamu negodīgu un nelikumīgu ražošanas, importa vai izplatīšanas praksi attiecībā uz bīstamiem produktiem. Tāpēc ir nepieciešams ieviest trauksmes cēlēju aizsardzību saistībā ar drošības prasībām, kas jāpiemēro produktiem, kurus reglamentē Savienības saskaņošanas tiesību akti, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/1020 (6) I un II pielikumā, un attiecībā uz vispārējām produktu drošības prasībām, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/95/EK (7). Trauksmes cēlēju aizsardzība, kā tā paredzēta šajā direktīvā, ir arī būtisks instruments, kas palīdz novērst šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas, kā arī ar aizsardzību saistītu ražojumu novirzīšanu, jo tā veicinātu ziņošanu par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, piemēram, par dokumentu viltošanu, mainītu marķējumu un šaujamieroču krāpniecisku iegādi Savienības iekšienē, kur pārkāpumi bieži vien norāda uz novirzīšanu no legālā tirgus uz nelegālo. Trauksmes cēlēju aizsardzība, kā tā paredzēta šajā direktīvā, arī palīdzētu novērst sprāgstvielu nelikumīgu izgatavošanu mājās, veicinot uz sprāgstvielu prekursoriem attiecināto ierobežojumu un pārbaužu pareizu piemērošanu.

(9)

Trauksmes cēlēju aizsardzības nozīme tādu Savienības transporta drošības noteikumu pārkāpumu novēršanā un aizkavēšanā, kuri var apdraudēt cilvēku dzīvību, jau ir atzīta dažādos Savienības nozaru aktos par aviācijas drošību, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 376/2014 (8), un jūras transporta drošību, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2013/54/ES (9) un 2009/16/EK (10), kuros ir paredzēti pielāgoti trauksmes cēlēju aizsardzības pasākumi, kā arī īpaši ziņošanas kanāli. Minētie akti arī paredz to darba ņēmēju aizsardzību pret represijām, kuri ziņo par pašu pieļautām kļūdām (tā dēvētā “taisnīguma kultūra”). Ir jāpapildina abās minētajās nozarēs jau esošie trauksmes cēlēju aizsardzības elementi, kā arī jāparedz aizsardzība attiecībā uz citiem transporta veidiem, proti, iekšējo ūdensceļu, ceļu un dzelzceļa transportā, lai veicinātu drošības standartu izpildi minētajos citos transporta veidos.

(10)

Saistībā ar vides aizsardzību pierādījumu vākšana, noziegumu pret vidi un nelikumīgas rīcības vai bezdarbības, kā arī iespējamo pārkāpumu, kas skar vides aizsardzību, nepieļaušana, atklāšana un novēršana aizvien ir izaicinājums, un ir jāpastiprina rīcība šajā sakarā, kā atzīts Komisijas 2018. gada 18. janvāra paziņojumā “ES rīcība vidiskās atbilstības un pārvaldības uzlabošanā”. Tā kā pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā ar vides aizsardzību saistīti trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumi ir paredzēti tikai vienā nozares aktā, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 213/30/ES (11), šādas aizsardzības ieviešana ir nepieciešama, lai nodrošinātu to Savienības vides acquis efektīvu izpildi, kuru pārkāpumi var nodarīt kaitējumu sabiedrības interesēm un, iespējams, radīt plašāku pārrobežu ietekmi. Šādas aizsardzības ieviešana ir būtiska arī gadījumos, kad nedroši produkti var radīt kaitējumu videi.

(11)

Trauksmes cēlēju aizsardzības pastiprināšana arī palīdzētu novērst Eiropas Atomenerģijas kopienas noteikumu par kodoldrošumu, pretradiācijas aizsardzību un atbildīgu un drošu izlietotās kodoldegvielas un radioaktīvo vielu apsaimniekošanu pārkāpumus un atturēt no tiem. Tā arī pastiprinātu Padomes Direktīvas 2009/71/Euratom (12) attiecīgo noteikumu izpildi attiecībā uz efektīvas kodoldrošības kultūras veicināšanu un pastiprināšanu, jo īpaši minētās direktīvas 8.b panta 2. punkta a) apakšpunktu, kurā inter alia kompetentajai regulatīvajai iestādei ir prasīts izveidot pārvaldības sistēmas, kurās kodoldrošībai paredzēta pienācīga prioritāte un kuras visos personāla un vadības līmeņos veicina spēju kritiski vērtēt attiecīgo drošības principu un prakses efektīvu īstenošanu un laikus ziņot par drošības problēmām.

(12)

Trauksmes cēlēju aizsardzības regulējuma ieviešana palīdzētu arī stiprināt esošo noteikumu izpildi un novērst Savienības noteikumu pārkāpumus pārtikas aprites, konkrētāk, pārtikas un barības nekaitīguma, kā arī dzīvnieku veselības, aizsardzības un labturības jomā. Minētajās jomās noteiktie dažādie Savienības noteikumi ir savstarpēji cieši saistīti. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (13) nosaka vispārējos principus un prasības, kas ir pamatā visiem uz pārtiku un barību attiecināmajiem Savienības un valstu pasākumiem, īpašu uzmanību pievēršot pārtikas nekaitīgumam, lai nodrošinātu cilvēku veselības un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz pārtiku, kā arī efektīvu iekšējā tirgus darbību. Minētā regula inter alia paredz, ka uzņēmēji, kas iesaistīti barības un pārtikas apritē, nedrīkst atturēt savus darbiniekus un citas personas no sadarbības ar kompetentajām iestādēm, ja šāda sadarbība varētu novērst, mazināt vai likvidēt pārtikas radītu risku. Savienības likumdevējs ir īstenojis līdzīgu pieeju dzīvnieku veselības tiesību aktu jomā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/429 (14), ar ko paredz noteikumus par tādu dzīvnieku slimību, kuras var izplatīties uz citiem dzīvniekiem vai cilvēkiem, kontroli un novēršanu, un tādā jomā kā aizsardzība un labturība lauksaimniecībā izmantojamiem dzīvniekiem, zinātniskiem mērķiem izmantojamiem dzīvniekiem, dzīvniekiem pārvadāšanas laikā un dzīvniekiem nonāvēšanas laikā attiecīgi ar Padomes Direktīvu 98/58/EK (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/63/ES (16), kā arī ar Padomes Regulām (EK) Nr. 1/2005 (17) un (EK) Nr. 1099/2009 (18).

(13)

Trauksmes cēlēju ziņojumi par pārkāpumiem var būt būtiski, lai atklātu, novērstu, mazinātu un likvidētu sabiedrības veselībai un patērētāju aizsardzībai radītos riskus, kas izriet no Savienības noteikumu pārkāpumiem un kas citādi varētu netikt atklāti. Konkrētāk, patērētāju aizsardzība ir cieši saistīta arī ar gadījumiem, kad nedroši produkti var nodarīt nopietnu kaitējumu patērētājiem.

(14)

Privātās dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība, kas ir nostiprinātas kā pamattiesības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 7. un 8. pantā, ir vēl citas jomas, kurās trauksmes cēlēji var palīdzēt atklāt pārkāpumus, kuri var kaitēt sabiedrības interesēm. Trauksmes cēlēji var arī palīdzēt atklāt darbības, ar ko tiek pārkāpta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 par tīklu un informācijas sistēmu drošību (19), kas ievieš prasību par incidentu, tostarp tādu, kas nekompromitē personas datus, paziņošanu un drošības prasības pamatpakalpojumu sniedzējiem dažādās jomās, piemēram, enerģētikas, veselības aizsardzības, transporta un banku nozarēs, digitālo pamatpakalpojumu, piemēram, mākoņdatošanas pakalpojumu, sniedzējiem un komunālo pamatpakalpojumu, piemēram, ūdensapgādes, elektroapgādes un gāzes apgādes, nodrošinātājiem. Trauksmes cēlēju ziņojumi šajā jomā ir īpaši vērtīgi, lai novērstu drošības incidentus, kas ietekmētu būtiskas ekonomiskas un sabiedriskas darbības un plaši izmantotus digitālos pakalpojumus, kā arī lai novērstu Savienības datu aizsardzību noteikumu pārkāpumus. Šāda ziņošana palīdz nodrošināt pakalpojumu nepārtrauktību, kas ir būtisks iekšējā tirgus darbības un sabiedrības labklājības priekšnosacījums.

(15)

Turklāt būtiska joma, kurā jāstiprina Savienības tiesību aktu izpilde, ir Savienības finansiālo interešu aizsardzība, kas saistīta ar cīņu pret krāpšanu, korupciju vai jebkuru citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības izdevumu izmantošanu, Savienības ieņēmumu un līdzekļu vai aktīvu iekasēšanu. Savienības finansiālo interešu aizsardzības stiprināšana ir būtiska arī Savienības budžeta īstenošanai attiecībā uz izdevumiem, kas veikti, pamatojoties uz Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu (Euratom līgums). Efektīvas izpildes trūkums Savienības finansiālo interešu aizsardzības jomā, tostarp attiecībā uz krāpšanas un korupcijas novēršanu valsts līmenī, izraisa Savienības ieņēmumu kritumu un Savienības fondu ļaunprātīgu izmantošanu, kas var kropļot publiskos ieguldījumus un mazināt izaugsmi, kā arī apdraudēt pilsoņu uzticēšanos Savienības rīcībai. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. pantu Savienībai un dalībvalstīm jāvēršas pret krāpšanu un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, kas apdraud Savienības finansiālās intereses. Attiecīgie Savienības pasākumi šajā sakarā ietver jo īpaši Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (20) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (21). Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 attiecībā uz vissmagākajiem ar krāpšanu saistītiem darbību veidiem papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2017/1371 (22) un 1995. gada 26. jūlija Konvencija par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (23), kas izstrādāta, pamatojoties uz K3. pantu Līgumā par Eiropas Savienību, tostarp tai pievienotais 1996. gada 27. septembra protokols (24), 1996. gada 29. novembra protokols (25) un 1997. gada 19. jūnija protokols (26). Minētā konvencija un minētie protokoli joprojām ir spēkā dalībvalstīm, kurām Direktīva (ES) 2017/1371 nav saistoša.

(16)

Arī attiecībā uz pārkāpumiem, kas saistīti ar LESD 26. panta 2. punktā minēto iekšējo tirgu, būtu jāparedz kopēji trauksmes cēlēju aizsardzības minimālie standarti. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) judikatūru Savienības pasākumi, kuru mērķis ir izveidot iekšējo tirgu vai nodrošināt tā darbību, ir paredzēti, lai palīdzētu likvidēt esošus vai jaunus šķēršļus brīvai preču apritei vai pakalpojumu sniegšanas brīvībai un lai dotu ieguldījumu konkurences izkropļojumu novēršanā.

(17)

Jo īpaši trauksmes cēlēju aizsardzība ar mērķi uzlabot Savienības konkurences tiesību aktu izpildi, tostarp par valsts atbalsta īstenošanu, palīdzētu aizsargāt tirgu efektīvu darbību Savienībā un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un ieguvumus patērētājiem. Attiecībā uz uzņēmumiem piemērotajiem konkurences noteikumiem iekšējās ziņošanas nozīme konkurences tiesību pārkāpumu noteikšanā jau ir atzīta iecietības politikas programmā, ko Komisija īsteno, ievērojot Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (27) 4.a pantu, kā arī ar Komisijas nesen ieviesto rīku trauksmes cēlēju anonīmiem ziņojumiem. Ar konkurences tiesībām un valsts atbalsta noteikumiem saistīti pārkāpumi skar LESD 101., 102., 106., 107. un 108. pantu un to piemērošanai pieņemto sekundāro tiesību aktu noteikumus.

(18)

Uzņēmumu nodokļu tiesību pārkāpumi un mehānismi, kuru nolūks ir iegūt nodokļu priekšrocības un izvairīties no juridisko saistību pildīšanas, tādējādi vēršoties pret piemērojamo uzņēmumu ienākuma nodokļa tiesību priekšmetu un mērķi, negatīvi ietekmē pienācīgu iekšējā tirgus darbību. Šādi pārkāpumi un mehānismi var veicināt negodīgu nodokļu konkurenci un apjomīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kropļojot vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un izraisot nodokļu ieņēmumu zaudējumus dalībvalstīm un Savienības budžetam kopumā. Šajā direktīvā būtu jāparedz aizsardzība pret represijām tiem, kuri ziņo par izvairīgiem un/vai ļaunprātīgiem mehānismiem, kas citādi varētu netikt atklāti, ar mērķi pastiprināt kompetento iestāžu spēju aizsargāt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst tos traucējumus un šķēršļus tirdzniecībai, kuri ietekmē uzņēmumu konkurētspēju iekšējā tirgū, un kas ir tieši saistīti ar noteikumiem par brīvu apriti un ir arī svarīgi valsts atbalsta noteikumu piemērošanai. Trauksmes cēlēju aizsardzība, kā tā paredzēta šajā direktīvā, papildinātu Komisijas nesenās iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt pārredzamību un informācijas apmaiņu nodokļu jomā un izveidot taisnīgāku uzņēmumu ienākuma nodokļa vidi Savienībā, lai dalībvalstis varētu efektīvāk atklāt izvairīgus un/vai ļaunprātīgus mehānismus, un palīdzētu atturēt no šādu mehānismu izveides. Tomēr ar šo direktīvu netiek saskaņoti nedz materiālie, nedz procedūras noteikumi saistībā ar nodokļiem, un tās mērķis nav stiprināt valstu uzņēmumu ienākuma nodokļa noteikumu izpildi, neskarot dalībvalstu iespēju ziņoto informāciju izmantot minētajam nolūkam.

(19)

Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā tās materiālā darbības joma ir definēta, atsaucoties uz virkni Savienības aktu, kuri norādīti pielikumā. Tas nozīmē, ka tad, ja minēto Savienības aktu materiālā darbības joma ir noteikta, atsaucoties uz to pielikumos norādītajiem Savienības aktiem, arī minētie akti ir daļa no šīs direktīvas materiālās darbības jomas. Turklāt atsauce uz pielikumā norādītajiem aktiem būtu jāsaprot tādējādi, ka tiek ietverti arī visi valstu un Savienības īstenošanas vai deleģētie pasākumi, kas pieņemti, ievērojot minētos aktus. Turklāt atsauce uz pielikumā minētajiem Savienības tiesību aktiem ir jāsaprot kā dinamiska atsauce saskaņā ar standarta sistēmu, kā veido atsauces uz Savienības tiesību aktiem. Tādēļ, ja pielikumā minētais Savienības akts ir grozīts, atsauce attiecas uz minēto aktu grozītajā redakcijā; ja pielikumā minētais Savienības akts ir aizstāts, atsauce attiecas uz jauno aktu.

(20)

Vairāki Savienības tiesību akti, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 596/2014 (28) un Komisijas Īstenošanas direktīva (ES) 2015/2392 (29), kas pieņemta, pamatojoties uz minēto regulu, jau paredz sīki izstrādātus noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību. Jebkuri šādi īpaši noteikumi, kas šajā sakarā paredzēti šādos esošos Savienības tiesību aktos, tostarp Savienības tiesību aktos, kuri uzskaitīti šīs direktīvas pielikuma II daļā, un kas izstrādāti īpaši attiecīgajām nozarēm, būtu jāsaglabā. Tas ir jo īpaši svarīgi, lai noskaidrotu, kuriem tiesību subjektiem, kas darbojas finanšu pakalpojumu jomā, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā, jau ir pienākums izveidot iekšējos ziņošanas kanālus. Vienlaikus, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu konsekvenci un juridisko noteiktību, šai direktīvai vajadzētu būt piemērojamai visos jautājumos, kurus nereglamentē ar nozarēm paredzētajiem aktiem, un tādējādi būtu jāpapildina šādi akti, lai tie būtu pilnībā saskaņoti ar minimālajiem standartiem. Šajā direktīvā jo īpaši būtu vēl vairāk jāprecizē iekšējo un ārējo ziņošanas kanālu modelis, kompetento iestāžu pienākumi un konkrētie aizsardzības veidi, kas valsts līmenī jānodrošina pret represijām. Šajā sakarā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1286/2014 (30) 28. panta 4. punktā ir noteikts, ka jomā, uz ko attiecas minētā regula, dalībvalstis var paredzēt iekšēju ziņošanas kanālu. Lai panāktu saskaņotību ar šajā direktīvā noteiktajiem minimālajiem standartiem, šajā direktīvā paredzētais pienākums izveidot iekšējus ziņošanas kanālus būtu jāpiemēro arī attiecībā uz Regulu (ES) Nr. 1286/2014.

(21)

Šī direktīva nedrīkstētu skart darba ņēmējiem paredzēto aizsardzību, kad tiek ziņots par Savienības darba tiesību aktu pārkāpumiem. Attiecībā uz drošības un veselības aizsardzību darbā Padomes Direktīvas 89/391/EEK (31) 11. pants jau prasa dalībvalstīm nodrošināt, lai darba ņēmējiem vai viņu pārstāvjiem netiktu radīti neizdevīgi apstākļi, pamatojoties uz viņu prasību vai priekšlikumu darba devējiem veikt piemērotus pasākumus, lai mazinātu darba ņēmēju apdraudējumu un/vai likvidētu bīstamības cēloņus. Darba ņēmējiem un to pārstāvjiem saskaņā ar minēto direktīvu ir tiesības vērsties kompetentajā iestādē, ja viņi uzskata, ka darba devēja veiktie pasākumi un izmantotie līdzekļi nav pietiekami, lai nodrošinātu drošību un veselības aizsardzību.

(22)

Dalībvalstis varētu nolemt paredzēt, ka ziņojumi saistībā ar personu savstarpējo attiecību sūdzībām, kas skar tikai ziņojošo personu, proti, sūdzības par personiskiem konfliktiem starp ziņojošo personu un citu darba ņēmēju, var tikt novirzīti uz citām pieejamām procedūrām.

(23)

Šai direktīvai nebūtu jāskar aizsardzība, kas piešķirta procedūrās ziņošanai par iespējamām nelikumīgām darbībām, tostarp krāpniecību vai korupciju, kas nodara kaitējumu Savienības interesēm, vai ziņošanai par rīcību, kura saistīta ar profesionālo pienākumu veikšanu un varētu būt nopietns gadījums, kad netiek pildīti Eiropas Savienības ierēdņu un pārējo darbinieku pienākumi, kas paredzēti ar Padomes Regulu (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (32) noteikto Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 22.a, 22.b un 22.c pantā. Šī direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad Savienības ierēdņi un pārējie darbinieki ziņo par pārkāpumiem, kas notiek ar darbu saistītā kontekstā ārpus to darba attiecībām ar Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām.

(24)

Valsts drošība aizvien ir vienīgi katras dalībvalsts atbildībā. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šī direktīva nebūtu jāpiemēro ziņojumiem par pārkāpumiem, kas saistīti ar iepirkumiem, kuri ietver aizsardzības vai drošības aspektus, ja uz tiem attiecas LESD 346. pants. Ja dalībvalstis nolemj atbilstīgi šai direktīvai paredzēto aizsardzību attiecināt arī uz citām jomām vai aktiem, kas neietilpst tās materiālajā darbības jomā, tām vajadzētu būt iespējai minētajā sakarā pieņemt konkrētus noteikumus, lai aizsargātu būtiskas valsts drošības intereses.

(25)

Šai direktīvai nebūtu jāskar arī tādas klasificētas informācijas aizsardzība, kura saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajiem normatīvajiem un administratīvajiem aktiem drošības nolūkā ir jāaizsargā pret neatļautu piekļuvi. Turklāt šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāietekmē pienākumi, kas izriet no Padomes Lēmuma 2013/488/ES (33) vai Komisijas Lēmuma (ES, Euratom) 2015/444 (34).

(26)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru šai direktīvai nebūtu jāietekmē advokātu un viņu klientu savstarpējās saziņas konfidencialitātes aizsardzība (“advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte”), kas paredzēta valsts tiesību aktos un attiecīgos gadījumos Savienības tiesību aktos. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāietekmē pienākums saglabāt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, tostarp terapeitu, un viņu pacientu saziņas un pacientu medicīnisko karšu konfidenciālo raksturu (“ārsta un pacienta saziņas privātums”), kas paredzēta valstu un Savienības tiesību aktos.

(27)

Citu profesiju, kas nav advokāta vai veselības aprūpes profesijas, pārstāvjiem šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai vajadzētu spēt kvalificēties gadījumos, kad tie izpauž ar piemērojamiem dienesta noteikumiem aizsargātu informāciju, ar noteikumu, ka minētās informācijas izpaušana ir nepieciešama, lai darītu zināmus pārkāpumu, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(28)

Kaut arī šajā direktīvā saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem būtu jāparedz ierobežots atbrīvojums no atbildības, tostarp kriminālatbildības, konfidencialitātes pārkāpuma gadījumā tai nebūtu jāietekmē valsts noteikumi par kriminālprocesu, jo īpaši tie noteikumi, kuru mērķis ir aizsargāt izmeklēšanas un tiesvedības integritāti vai iesaistīto personu tiesības uz aizstāvību. Tam nebūtu jāskar aizsardzības pasākumu ieviešana citos valsts procesuālo noteikumu veidos, jo īpaši attiecībā uz apgrieztās pierādīšanas pienākumu valsts administratīvajos procesos, civilprocesos vai procesos saistībā ar darba tiesībām.

(29)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē valsts noteikumi par to, kā tiek īstenotas darba ņēmēju pārstāvju tiesības uz informāciju, konsultācijām un dalību darba koplīguma slēgšanas sarunās un kā darba ņēmēju pārstāvji aizstāv darba ņēmēju darba tiesības. Tam nebūtu jāietekmē atbilstīgi šai direktīvai piešķirtais aizsardzības līmenis.

(30)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad personas, kas, pamatojoties uz to apzinātu piekrišanu, ir identificētas kā informanti vai kā tādi reģistrētas datubāzēs, ko pārvalda iestādes, kas izraudzītas valsts līmenī, piemēram, muitas dienesti, un kas pret atlīdzību vai kompensāciju ziņo izpildes iestādēm par pārkāpumiem. Šādus ziņojumus sniedz, ievērojot konkrētas procedūras, kuru mērķis ir garantēt šādu personu anonimitāti, lai aizsargātu to fizisko neaizskaramību, un kuras atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem ziņošanas kanāliem.

(31)

Personas, kuras ziņo ar darbu saistītā kontekstā iegūtu informāciju par apdraudējumu vai kaitējumu sabiedrības interesēm, izmanto savas tiesības uz vārda brīvību. Tiesības uz vārda un informācijas brīvību, kas paredzētas Hartas 11. pantā un Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijas 10. pantā, ietver tiesības saņemt un izplatīt informāciju, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu. Attiecīgi šīs direktīvas pamatā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra par tiesībām uz vārda brīvību un principi, kas uz šā pamata izstrādāti Eiropas Padomes Ieteikumā par trauksmes cēlēju aizsardzību, ko tās Ministru komiteja pieņēma 2014. gada 30. aprīlī.

(32)

Lai saņemtu aizsardzību atbilstīgi šai direktīvai, ziņojošām personām, ņemot vērā apstākļus un ziņošanas laikā pieejamo informāciju, vajadzētu būt saprātīgiem iemesliem domāt, ka to sniegtās ziņas ir patiesas. Minētā prasība ir būtiska garantija pret ļaunprātīgu, vieglprātīgu vai nomelnojošu ziņošanu, jo tā nodrošina, ka personas, kas ziņošanas laikā tīši un apzināti sniegušas nepatiesu vai maldinošu informāciju, nesaņem aizsardzību. Vienlaikus šī prasība nodrošina, ka aizsardzība netiek zaudēta, ja ziņojošā persona cilvēcīgas kļūdas dēļ ir ziņojusi neprecīzu informāciju par pārkāpumiem. Tāpat ziņojošām personām vajadzētu būt tiesībām uz šajā direktīvā paredzēto aizsardzību, ja tām ir saprātīgi iemesli domāt, ka paziņotā informācija ietilpst tās darbības jomā. Motīviem, kuru dēļ ziņojošā persona sniedz ziņojumu, nevajadzētu būt svarīgiem, pieņemot lēmumu par to, vai personai būtu jāsaņem aizsardzība.

(33)

Ziņojošās personas parasti jūtas drošāk gadījumos, kad var sniegt iekšējus ziņojumus, izņemot, ja tām ir iemesli sniegt ārējus ziņojumus. Empīriski pētījumi liecina, ka vairākums trauksmes cēlēju parasti sniedz iekšējus ziņojumus organizācijā, kurā strādā. Iekšēja ziņošana ir arī labākais veids, kā informāciju nogādāt personām, kas var sekmēt sabiedrības interešu apdraudējuma agrīnu un efektīvu novēršanu. Vienlaikus ziņojošajai personai vajadzētu būt iespējai izvēlēties piemērotāko ziņošanas kanālu atkarībā no lietas individuālajiem apstākļiem. Turklāt, ievērojot ECT judikatūrā izstrādātos kritērijus, informācijas publiskošana ir jāaizsargā, ņemot vērā tādus demokrātijas principus kā pārredzamība un atbildība un tādas pamattiesības kā vārda brīvība un plašsaziņas līdzekļu plurālisms un brīvība, vienlaikus panākot līdzsvaru starp darba devēju vēlmi vadīt savu organizāciju un aizsargāt savas intereses, no vienas puses, un sabiedrības vēlmi tikt pasargātai no kaitējuma, no otras puses.

(34)

Neskarot esošos pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem nodrošināt anonīmu ziņošanu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, vai privāto un publisko tiesību juridiskajām personām un kompetentajām iestādēm ir pienākums pieņemt anonīmus ziņojumus par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un veikt turpmākus pasākumus saistībā ar tiem. Personām, kuras ir anonīmi ziņojušas vai kuras ir anonīmi publiskojušas informāciju, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un kuras atbilst tās nosacījumiem, tomēr būtu jāsaņem aizsardzība atbilstīgi šai direktīvai, ja tās pēc tam tiek identificētas un cieš no represijām.

(35)

Šajā direktīvā būtu jāparedz, ka aizsardzība ir jāpiešķir gadījumos, kad personas, ievērojot Savienības tiesību aktus, ziņo Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, piemēram, par krāpšanas gadījumiem saistībā ar Savienības budžetu.

(36)

Personām, kuras ziņo informāciju, kas iegūta ar darbu saistītās aktivitātēs, un tāpēc ir pakļautas ar darbu saistītu represiju riskam, piemēram, par konfidencialitātes un lojalitātes pienākuma pārkāpšanu, ir nepieciešama īpaša tiesiskā aizsardzība. Galvenais iemesls, kāpēc jānodrošina šādiem cilvēkiem aizsardzība, ir viņu ekonomiskā neaizsargātība attiecībā pret personu, no kuras viņi ir de facto atkarīgi nodarbinātības ziņā. Ja šādas ar darbu saistītas varas nesamērības nav, piemēram, parasta sūdzības iesniedzēja vai līdzpilsoņa gadījumā, tad aizsardzība pret represijām nav nepieciešama.

(37)

Lai Savienības tiesību aktu izpilde būtu efektīva, aizsardzība būtu jāpiešķir visplašākajam tādu personu kategoriju lokam, kam neatkarīgi no tā, vai tās ir Savienības vai trešo valstu valstspiederīgie, ar savu darbu saistītu aktivitāšu dēļ, neatkarīgi no to veida un samaksas esamības vai neesamības, ir privileģēta piekļuve informācijai par pārkāpumiem, kuru paziņošana būtu sabiedrības interesēs, un pret kurām varētu vērst represijas par šo pārkāpumu paziņošanu. Lai aptvertu visas ar pārkāpēju organizāciju plašākā nozīmē saistītās personas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aizsardzības nepieciešamība tiek noteikta, ņemot vērā visus attiecīgos apstākļus, nevis tikai darba attiecību veidu.

(38)

Aizsardzībai vispirms būtu jāattiecas uz personām, kurām ir “darba ņēmēja” statuss LESD 45. panta 1. punkta nozīmē, kā to interpretējusi Tiesa, proti, uz personām, kuras noteiktā laikposmā citas personas labā un vadībā sniedz pakalpojumus, par kuriem saņem atalgojumu. Līdz ar to aizsardzība būtu jāpiešķir arī personām nestandarta darba attiecībās, tostarp nepilna laika darba ņēmējiem un darba ņēmējiem ar līgumu uz noteiktu laiku, kā arī personām, kurām ir darba līgums vai darba attiecības ar pagaidu darba aģentūru – tie ir nedrošu darba attiecību gadījumi, kuros bieži ir grūti piemērot standarta aizsardzības veidus pret netaisnīgu attieksmi. Jēdziens “darba ņēmējs” ietver arī ierēdņus, sabiedriskā sektora darbiniekus, kā arī visas citas personas, kas strādā sabiedriskajā sektorā.

(39)

Aizsardzība būtu jāpaplašina, attiecinot to arī uz citām tādu fizisku personu kategorijām, kuras, nebūdamas “darba ņēmēji” LESD 45. panta 1. punkta nozīmē, var spēlēt nozīmīgu lomu informācijas Savienības tiesību aktu pārkāpumu atklāšanā un var kļūt ekonomiski neaizsargātas ar darbu saistītā kontekstā. Piemēram, tādā jomā kā produktu drošība piegādātāji ir daudz tuvāk informācijas avotam par iespējamu negodīgas un nelikumīgas ražošanas, importa vai nedrošu produktu izplatīšanas praksi; un Savienības fondu apguvē konsultanti, kas sniedz pakalpojumus, ir privileģētā stāvoklī pievērst uzmanību pārkāpumiem, kuru liecinieki viņi ir. Šādas personu kategorijas, kas ietver pašnodarbinātas personas, kuras sniedz pakalpojumus, ārštata darba ņēmējus, darbuzņēmējus, apakšuzņēmējus un piegādātājus, parasti ir pakļautas represijām, kas var izpausties, piemēram, kā pakalpojumu līguma, licences vai atļaujas darbības termiņa ātrāka pārtraukšana vai anulēšana, uzņēmējdarbības un ienākumu zaudēšana, piespiešana, iebiedēšana vai aizskaršana, iekļaušana melnajā sarakstā vai boikotēšana, vai reputācijas graušana. Arī akcionāri vai personas vadības struktūrās var ciest no represijām, piemēram, finansiālām represijām, iebiedēšanas, aizskaršanas, iekļaušanas melnajā sarakstā vai reputācijas graušanas. Aizsardzība būtu jāpiešķir arī personām, kuru darba attiecības ir beigušās, un personām, kas kandidē uz darbavietu, vai personām, kas cenšas gūt iespēju sniegt pakalpojumus organizācijai, – kuras ieguvušas informāciju par tiesību aktu pārkāpumiem darbā pieņemšanas procedūras laikā vai citā pirmslīguma pārrunu posmā un kuras varētu ciest no represijām, piemēram, darba devēja negatīvu atsauksmju par darbu vai iekļaušanas melnajā sarakstā vai boikotēšanas veidā.

(40)

Trauksmes cēlēju efektīva aizsardzība ietver arī to personu kategoriju aizsardzību, kuras nav finansiāli atkarīgas no savām ar darbu saistītajām aktivitātēm, tomēr var ciest no represijām par ziņošanu par pārkāpumiem. Represijas pret brīvprātīgajiem un atalgotiem vai neatalgotiem praktikantiem var izpausties kā atteikums turpmāk izmantot viņu pakalpojumus, negatīvu atsauksmju par darbu sniegšana turpmākajam darba devējam vai citāda reputācijas vai karjeras iespēju graušana.

(41)

Būtu jānodrošina aizsardzība pret represijām, kas tiek veiktas ne tikai tieši pret pašu ziņojošo personu, bet arī pret represijām, kādas var tikt veiktas netieši, tostarp pret ziņojošās personas atbalstītājiem, kolēģiem vai radiniekiem, kuri darba attiecību ietvaros arī ir saistīti ar ziņojošās personas darba devēju vai klientu, vai pakalpojumu saņēmēju. Neskarot aizsardzību, kas arodbiedrību pārstāvjiem vai darba ņēmēju pārstāvjiem šajā statusā ir noteikta saskaņā ar citiem Savienības un valsts noteikumiem, tiem būtu jāsaņem šajā direktīvā paredzētā aizsardzība gan tad, ja tie sniedz ziņojumus kā darba ņēmēji, gan tad, ja tie ir snieguši padomu un atbalstu ziņojošajai personai. Netiešas represijas ietver arī darbības pret juridisko personu, kura pieder ziņojošajai personai, kurā tā strādā vai ar kuru tā ir citādi saistīta ar darbu saistītā kontekstā, piemēram, pakalpojumu sniegšanas liegumu, iekļaušanu melnajā sarakstā vai boikotēšana

(42)

Lai varētu efektīvi atklāt un novērst nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm, pārkāpuma jēdziens ir jāattiecina arī uz ļaunprātīgu praksi, kā definēts Tiesas judikatūrā, proti, uz darbībām vai bezdarbību, kas formāli nešķiet nelikumīga, bet vēršas pret likuma priekšmetu vai nolūku.

(43)

Lai efektīvi novērstu Savienības tiesību aktu pārkāpumus, aizsardzība ir jāpiešķir personām, kuras sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai darītu zināmus pārkāpumus, kuri jau ir notikuši, pārkāpumus, kas vēl nav notikuši, taču, ļoti iespējams, tiks izdarīti, darbības vai bezdarbību, ko ziņojošā persona saprātīgu iemeslu dēļ uzskata par pārkāpumiem, kā arī mēģinājumus piesegt pārkāpumus. To pašu iemeslu dēļ aizsardzība jāpiešķir arī personām, kas nesniedz apstiprinošus pierādījumus, bet pauž saprātīgas bažas vai aizdomas. Vienlaikus aizsardzība nebūtu jāpiemēro personām, kas ziņo informāciju, kura jau ir pilnībā pieejama publiskajā telpā vai tiek izplatīta kā nepamatotas baumas.

(44)

Lai nelabvēlīgas sekas varētu uzskatīt par represijām un lai ziņojošajā persona tādēļ varētu šajā sakarā baudīt tiesisko aizsardzību, vajadzēt būt ciešai saiknei starp ziņošanu un piedzīvotajām nelabvēlīgajām sekām, ko tieši vai netieši izjūt ziņojošā persona. Lai ziņojošo personu efektīva aizsardzība būtu līdzeklis, ar ko veicināt Savienības tiesību aktu izpildi, ir jānosaka plaša represiju definīcija, aptverot jebkādu darbību vai bezdarbību ar darbu saistītā kontekstā, kas nodara tām kaitējumu. Šai direktīvai tomēr nebūtu jāliedz darba devējiem pieņemt ar nodarbinātību saistītus lēmumus, kurus nerosina ziņošana vai informācijas publiskošana.

(45)

Aizsardzība pret represijām kā vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma garantēšanas līdzeklis būtu jānodrošina gan personām, kuras ziņo par darbībām vai bezdarbību organizācijas līmenī (“iekšējā ziņošana”) vai ārējai iestādei (“ārējā ziņošana”), gan personām, kuras šādu informāciju dara pieejamu publiskā telpā, piemēram, tieši publiski ar tiešsaistes platformu vai sociālo tīklu starpniecību, vai plašsaziņas līdzekļiem, vēlētām amatpersonām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arodbiedrībām vai profesionālajām un uzņēmējdarbības organizācijām.

(46)

Trauksmes cēlēji ir īpaši svarīgs pētnieciskās žurnālistikas informācijas avots. Nodrošinot trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību pret represijām, iespējamajiem trauksmes cēlējiem tiek nostiprināta juridiskā noteiktība un tādējādi veicināta un atvieglota arī trauksmes celšana plašsaziņas līdzekļos. Šajā sakarā trauksmes cēlēju kā žurnālistu informācijas avotu aizsardzība ir būtiski svarīga, lai pētnieciskie žurnālisti varētu pildīt uzraudzības funkciju demokrātiskā sabiedrībā.

(47)

Lai varētu efektīvi atklāt un novērst Savienības tiesību aktu pārkāpumus, ir būtiski, lai attiecīgā informācija ātri nonāktu pie personām, kuras ir vistuvāk problēmas cēlonim, kurām ir vislielākās iespējas veikt izmeklēšanu un kurām ir pilnvaras šo problēmu novērst, ja tas ir iespējams. Tādēļ principā ziņojošās personas būtu jāmudina vispirms izmantot iekšējos ziņošanas kanālus un ziņot savam darba devējam, ja šādi kanāli tām ir pieejami un var pamatoti sagaidīt, ka tie darbosies. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad ziņojošās personas uzskata, ka pārkāpumu var efektīvi novērst attiecīgās organizācijas iekšienē un ka nepastāv represiju risks. Tāpēc privāto un publisko tiesību juridiskajām personām būtu jāizveido atbilstīgas iekšējās procedūras ziņojumu saņemšanai un turpmāko pasākumu veikšanai. Šāda mudināšana attiecas arī uz gadījumiem, kad šie kanāli ir izveidoti, lai gan tas nav prasīts Savienības vai valsts tiesību aktos. Šim principam būtu jāpalīdz veicināt labas saziņas un korporatīvas sociālās atbildības kultūru organizācijās, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka ziņojošās personas ievērojami sekmē paškorekciju un izcilību organizācijā.

(48)

Privāto tiesību juridiskām personām iekšējo ziņošanas kanālu izveidošanas pienākumam vajadzētu būt samērīgam ar to lielumu un riska līmeni, kuram to darbības pakļauj sabiedrības intereses. Visiem uzņēmumiem, kuros ir 50 vai vairāk darba ņēmēju, vajadzētu būt pienākumam izveidot iekšējos ziņošanas kanālus neatkarīgi no to darbību veida, pamatojoties uz to pienākumu iekasēt PVN. Pēc atbilstoša riska novērtējuma dalībvalstis konkrētos gadījumos varētu pieprasīt, lai arī citi uzņēmumi izveido iekšējos ziņošanas kanālus, piemēram, ja to darbību rezultātā var rasties būtiski riski.

(49)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu spēja mudināt privāto tiesību juridiskās personas, kurās ir mazāk par 50 darba ņēmējiem, izveidot iekšējus kanālus ziņošanai un turpmāku pasākumu veikšanai, tostarp minētajiem kanāliem nosakot prasības, kas ir mazāk preskriptīvas nekā šajā direktīvā paredzētās, ar noteikumu, ka minētās prasības garantē ziņojuma konfidencialitāti un pienācīgu turpmāko rīcību.

(50)

Mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu atbrīvojums no pienākuma izveidot iekšējus ziņošanas kanālus nebūtu jāattiecina uz privātiem uzņēmumiem, kuriem ir pienākums izveidot iekšējus ziņošanas kanālus, ievērojot Savienības tiesību aktus, kas minēti pielikuma I daļas B iedaļā un II daļā.

(51)

Būtu skaidri jānosaka, ka tad, ja privāto tiesību juridiskās personas nenodrošina iekšējos ziņošanas kanālus, ziņojošām personām vajadzētu būtu iespējai ziņot ārējām kompetentajām iestādēm, un šādām personām būtu jāsaņem šajā direktīvā paredzētā aizsardzība pret represijām.

(52)

Lai jo īpaši nodrošinātu publiskā iepirkuma noteikumu ievērošanu publiskajā sektorā, pienākumam izveidot iekšējos ziņošanas kanālus būtu jāattiecas uz visām līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem subjektiem vietējā, reģionālā un valsts līmenī samērīgi to lielumam.

(53)

Ar noteikumu, ka tiek nodrošināta ziņojošās personas identitātes konfidencialitāte, katra privāto un publisko tiesību juridiskā persona var pati izvēlēties, kādus ziņošanas kanālus tā veido. Konkrētāk, ziņošanas kanāliem būtu jādod personām iespēja ziņot rakstiski un iesniegt ziņojumus pa pastu, izmantojot fizisku(-as) pastkasti(-es) sūdzībām, tiešsaistes platformā intranetā vai internetā vai ziņot mutiski, pa tālruni, izmantojot speciālu tālruņa līniju vai citu balss ziņapmaiņas sistēmu, vai abas. Pēc ziņojošās personas lūguma šādiem kanāliem būtu arī jādod iespēja saprātīgā termiņā ziņot klātienē.

(54)

Arī trešām personām varētu atļaut saņemt ziņojumus par pārkāpumiem privāto un publisko tiesību juridisko personu vārdā – ar noteikumu, ka tās piedāvā atbilstīgas garantijas attiecībā uz neatkarības, konfidencialitātes, datu aizsardzības un slepenības ievērošanu. Šādas trešās personas varētu būt ārēju ziņošanas platformu nodrošinātāji, ārēji konsultanti, revidenti, arodbiedrību pārstāvji vai darba ņēmēju pārstāvji.

(55)

Iekšējām ziņošanas procedūrām būtu jānodrošina privāto tiesību juridisko personu iespēja pilnīgi konfidenciāli saņemt un izmeklēt ziņojumus, ko iesnieguši juridiskās personas un tās meitasuzņēmumu vai saistīto uzņēmumu (“grupa”) darba ņēmēji, taču iespēju robežās arī ikviens grupas pārstāvis un piegādātājs un ikviena persona, kura informāciju ieguvusi ar darbu saistītās aktivitātēs juridiskajā personā vai grupā.

(56)

Privāto tiesību juridiskā personā to personu vai struktūrvienību izraudzīšana, kuras būtu jāieceļ kā vispiemērotākās, lai saņemtu ziņojumus un veiktu turpmākus pasākumus, ir atkarīga no juridiskās personas uzbūves, bet jebkurā gadījumā to funkcijām vajadzētu būt tādām, kas spēj nodrošināt neatkarību un interešu konflikta neesamību. Mazākās juridiskajās personās šo funkciju varētu papildus pildīt uzņēmuma amatpersona, kura var tieši ziņot organizācijas vadībai, piemēram, galvenais atbilstības inspektors vai personāldaļas speciālists, par integritāti atbildīgā amatpersona, juridiskā dienesta vai privātās dzīves aizsardzības amatpersona, finanšu direktors, galvenais revidents vai valdes loceklis.

(57)

Saistībā ar iekšējo ziņošanu ir būtiski, cik vien tiesiski iespējams un pēc iespējas visaptverošāk, informēt ziņojošo personu par turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojuma, lai panāktu uzticēšanos visas trauksmes cēlēju aizsardzības sistēmas efektivitātei un samazinātu iespējamību, ka tiks iesniegti nevajadzīgi turpmāki ziņojumi vai tiks lieki publiskota informācija. Ziņojošā persona saprātīgā termiņā būtu jāinformē par darbību, ko paredzēts veikt vai kas ir veikta kā turpmākie pasākumi pēc ziņojuma, un par šo turpmāko pasākumu izvēles iemesliem. Turpmākie pasākumi varētu būt, piemēram, ziņojuma novirzīšana uz citiem kanāliem vai procedūrām gadījumos, kad ziņojumi skar tikai ziņojošās personas individuālās tiesības, procedūras slēgšana pietiekamu pierādījumu trūkuma vai citu iemeslu dēļ, iekšējas pārbaudes sākšana un, iespējams, tajā konstatētais, un jebkādi pasākumi, kas īstenoti, lai risinātu izvirzīto problēmu, ziņojuma nodošana kompetentajai iestādei turpmākai izmeklēšanai, ciktāl šāda informācija neskartu iekšējo pārbaudi vai izmeklēšanu vai neietekmētu iesaistītās personas tiesības. Visos gadījumos ziņojošā persona būtu jāinformē par izmeklēšanas virzību un iznākumu. Vajadzētu būt iespējamam izmeklēšanas gaitā lūgt ziņojošajai personai sniegt papildu informāciju, taču nevajadzētu būt pienākumam sniegt šādu informāciju.

(58)

Saprātīgam termiņam ziņojošās personas informēšanai nebūtu jāpārsniedz trīs mēneši. Ja joprojām nav pieņemts lēmums par atbilstīgiem turpmākajiem pasākumiem, ziņojošā persona būtu jāinformē par to un par jebkādu turpmāk paredzēto atgriezenisko saiti.

(59)

Personām, kuras apsver iespēju ziņot par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, vajadzētu būtu iespējai pieņemt ar informāciju pamatotu lēmumu par to, vai ziņot, kā ziņot un kad ziņot. Privāto un publisko tiesību juridiskajām personām, kurās ir ieviestas iekšējās ziņošanas procedūras, būtu jāsniedz informācija par minētajām procedūrām, kā arī par ārējam procedūrām ziņošanai attiecīgajām kompetentajām iestādēm. Ir būtiski, lai šāda informācija būtu skaidra un viegli pieejama, tostarp, cik vien iespējams, arī citām personām, kas nav darba ņēmēji un kuras sazinās ar attiecīgo juridisko personu ar darbu saistītās aktivitātēs, piemēram, pakalpojumu sniedzējiem, izplatītājiem, piegādātājiem un biznesa partneriem. Piemēram, šādu informāciju varētu novietot redzamā vietā, kas pieejama visām šādām personām, un juridiskās personas tīmekļa vietnē, un to arī varētu iekļaut kursos vai mācību semināros par profesionālo ētiku un godprātību.

(60)

Lai varētu efektīvi atklāt un novērst Savienības tiesību aktu pārkāpumus, jānodrošina, ka iespējamie trauksmes cēlēji savā rīcībā esošo informāciju var vienkārši un pilnīgi konfidenciāli nodot attiecīgajām kompetentajām iestādēm, kuras var to izmeklēt un atrisināt problēmu, ja tas ir iespējams.

(61)

Var būt tā, ka iekšējo kanālu nav vai tie tika izmantoti, bet nedarbojās pienācīgi, piemēram, ziņojums netika izskatīts rūpīgi vai saprātīgā termiņā vai netika veiktas nekādas atbilstīgas pārkāpuma novēršanas darbības, lai gan saistītās iekšējās pārbaudes rezultāti apstiprināja pārkāpuma esamību.

(62)

Citos gadījumos varētu būt nepamatoti sagaidīt, ka iekšējie kanāli darbosies pienācīgi. Jo īpaši tas ir tad, ja ziņojošajām personām ir pamatoti iemesli domāt, ka saistībā ar ziņošanu tās ciestu no represijām, tostarp tādēļ, ka nav ievērota konfidencialitāte, vai ka kompetentajām iestādēm būtu labākas iespējas efektīvi rīkoties, lai novērstu pārkāpumu. Kompetentajām iestādēm būtu labākas iespējas, piemēram, tad, ja pārkāpumā ir iesaistīta persona, kurai ir galīgā atbildība ar darbu saistītā kontekstā, vai ka pastāv risks, ka pārkāpums vai ar to saistītie pierādījumi varētu tikt slēpti vai iznīcināti, vai – vispārīgākā nozīmē – ka kaut kā citādi varētu tikt apdraudēta kompetento iestāžu izmeklēšanas darbību efektivitāte, piemēram, gadījumos, kad ziņots par karteļvienošanos un citiem konkurences noteikumu pārkāpumiem; vai ka attiecīgā pārkāpuma gadījumā ir steidzami jārīkojas, lai, piemēram, aizsargātu personu veselību un drošību vai lai aizsargātu vidi. Visos gadījumos personas, kuras ārēji ziņo kompetentajām iestādēm un attiecīgos gadījumos Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, būtu jāaizsargā. Ar šo direktīvu būtu jāpiešķir aizsardzība arī tad, ja Savienības vai valsts tiesību aktos ir prasīts, lai ziņojošās personas ziņotu kompetentajām valsts iestādēm, piemēram, saistībā ar saviem darba uzdevumiem un pienākumiem vai tādēļ, ka pārkāpums ir noziedzīgs nodarījums.

(63)

Viens no galvenajiem faktoriem, kas attur iespējamos trauksmes cēlējus, ir neticība ziņošanas efektivitātei. Tāpēc ir skaidri jāparedz kompetentajām iestādēm pienākums izveidot atbilstīgus ārējos ziņošanas kanālus, pēc saņemtajiem ziņojumiem pienācīgi veikt turpmākos pasākumus un saprātīgā termiņā informēt ziņojošās personas.

(64)

Dalībvalstu ziņā vajadzētu būt izraudzīties iestādes, kuras ir kompetentas saņemt ziņojumus par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un veikt atbilstīgus turpmākos pasākumus saistībā ar ziņojumiem. Šādas kompetentās iestādes varētu būt tiesu iestādes, regulatīvās vai pārraudzības struktūras, kas ir kompetentas attiecīgajās specifiskajās jomās, vai iestādes, kurām ir vispārīgāka kompetence dalībvalsts centrālā līmenī, tiesībaizsardzības iestādes, korupcijas apkarošanas iestādes vai ombudi.

(65)

Izraudzītajām kompetentajām iestādēm kā ziņojumu saņēmējām vajadzētu būt nepieciešamajām spējām un pilnvarām nodrošināt atbilstīgus turpmākos pasākumus, tostarp novērtēt ziņojumā izteikto apgalvojumu pareizību un reaģēt uz paziņotajiem pārkāpumiem, saskaņā ar savām pilnvarām sākot iekšēju pārbaudi, izmeklēšanu, apsūdzības izvirzīšanu vai veicot līdzekļu atgūšanas darbības vai citus atbilstīgus korektīvus pasākumus. Alternatīvi, minētajām iestādēm vajadzētu būt nepieciešamajām pilnvarām nodot ziņojumu citai iestādei, kurai būtu jāizmeklē paziņotais pārkāpums, vienlaikus nodrošinot, ka šāda iestāde veic atbilstīgus turpmākos pasākumus. Jo īpaši, ja dalībvalstis vēlas izveidot ārējus ziņošanas kanālus centrālā līmenī, piemēram, valsts atbalsta jomā, dalībvalstīm būtu jāievieš atbilstīgas garantijas, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz neatkarību un autonomiju. Šādu ārēju ziņošanas kanālu izveidošanai nebūtu jāietekmē dalībvalstu vai Komisijas pilnvaras attiecībā uz pārraudzību valsts atbalsta jomā, un šai direktīvai arī nebūtu jāietekmē Komisijas ekskluzīvās pilnvaras sniegt paziņojumu par valsts atbalsta pasākumu saderību, jo īpaši ievērojot LESD 107. panta 3. punktu. Attiecībā uz LESD 101. un 102. panta pārkāpumiem dalībvalstīm par kompetentajām iestādēm būtu jāizraugās tās iestādes, kas minētas Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (35) 35. pantā, neskarot Komisijas pilnvaras šajā jomā.

(66)

Kompetentajām iestādēm būtu arī jāinformē ziņojošās personas par darbību, ko paredzēts veikt vai kas ir veikta kā turpmākie pasākumi, piemēram, ziņojuma nodošana citai iestādei, procedūras slēgšana pietiekamu pierādījumu trūkuma vai citu iemeslu dēļ, vai izmeklēšanas sākšana un, iespējams, tajā konstatētais, vai pasākumi, kas īstenoti, lai risinātu atklāto problēmu, kā arī par šo turpmāko pasākumu izvēles iemesliem. Paziņojumiem par izmeklēšanas galīgo iznākumu nevajadzētu skart piemērojamos Savienības noteikumus, kas ietver iespējamus ierobežojumus attiecībā uz finanšu noteikumu jomā pieņemtu lēmumu publicēšanu. Tas būtu mutatis mutandis jāpiemēro uzņēmumu aplikšanas ar nodokļiem jomā, ja līdzīgi ierobežojumi ir paredzēti piemērojamos valsts tiesību aktos.

(67)

Turpmākie pasākumi un atgriezeniskā saite būtu jānodrošina saprātīgā termiņā, ņemot vērā, ka nepieciešams nekavējoties risināt problēmu, kas ir ziņojuma priekšmets, kā arī nepieciešamību izvairīties no liekas informācijas publiskošanas. Šādam termiņam nevajadzētu pārsniegt trīs mēnešus, bet to varētu pagarināt līdz sešiem mēnešiem, ja tas nepieciešams īpašu lietas apstākļu dēļ, jo īpaši ziņojuma temata būtības un sarežģītības dēļ, kas var paildzināt izmeklēšanas laiku.

(68)

Savienības tiesību akti tādās specifiskās jomās kā tirgus ļaunprātīga izmantošana, proti, Regula (ES) Nr. 596/2014 un Īstenošanas direktīva (ES) 2015/2392, civilā aviācija, proti, Regula (ES) Nr. 376/2014, vai to darbību drošums, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā, proti, Direktīva 2013/30/ES, jau paredz iekšējo un ārējo ziņošanas kanālu izveidi. Šajā direktīvā noteiktais pienākums izveidot šādus kanālus būtu jāīsteno, pēc iespējas izmantojot jau esošos kanālus, kuri paredzēti konkrētos Savienības tiesību aktos.

(69)

Komisija, kā arī dažas Savienības struktūras, biroji un aģentūras, piemēram, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA), Eiropas Aviācijas drošības aģentūra (EASA), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (ESMA) un Eiropas Zāļu aģentūra (EMA), ir ieviesušas ārējos ziņošanas kanālus un procedūras ziņojumu saņemšanai par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ar kuriem galvenokārt nodrošina ziņojošo personu identitātes konfidencialitāti. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē šādi ārējie ziņošanas kanāli un procedūras, ja tādas ir, bet tai būtu jānodrošina, ka personas, kuras ziņo Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, gūst labumu no kopējiem minimālajiem aizsardzības standartiem visā Savienībā.

(70)

Lai nodrošinātu to procedūru efektivitāti, kas paredzētas turpmāko pasākumu veikšanai saistībā ar ziņojumiem un reaģēšanai uz attiecīgo Savienības noteikumu pārkāpumiem, dalībvalstīm vajadzētu spēt veikt pasākumus, ar ko mazina kompetento iestāžu slogu, kuru rada ziņojumi par sīkiem noteikumu pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, atkārtoti ziņojumi vai ziņojumi par papildnoteikumu, piemēram, noteikumu par dokumentāciju vai paziņošanas pienākumiem, pārkāpumiem. Šādi pasākumi varētu ietvert to, ka kompetentās iestādes pēc jautājuma pienācīgas izvērtēšanas var nolemt, ka paziņotais pārkāpums ir acīmredzami sīks un tam nav vajadzīgi vēl kādi turpmākie pasākumi, ievērojot šo direktīvu, kā vien procedūras slēgšana. Dalībvalstīm arī būtu jāspēj ļaut kompetentajām iestādēm slēgt procedūru attiecībā uz atkārtotiem ziņojumiem, kuri neietver nekādu jaunu nozīmīgu informāciju, kas papildinātu iepriekšējo ziņojumu, par kuru attiecīgās procedūras jau tika slēgtas, ja vien jaunu juridisko vai faktisko apstākļu dēļ nav vajadzīgi citāda veida turpmākie pasākumi. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj ļaut kompetentajām iestādēm, ja tiek iesniegts daudz ziņojumu, prioritārā kārtā skatīt ziņojumus par nopietniem pārkāpumiem vai būtisku noteikumu pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā.

(71)

Ja tas ir noteikts Savienības vai valstu tiesību aktos, kompetentajām iestādēm lietas vai attiecīgā informācija par pārkāpumiem būtu jānosūta Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, tostarp šīs direktīvas īstenošanas nolūkā – OLAF un Eiropas Prokuratūrai (EPPO), neskarot ziņojošās personas iespēju pašai tieši vērsties šādās Savienības struktūrās, birojos vai aģentūrās.

(72)

Daudzās politikas jomās, kas ietilpst šīs direktīvas materiālās darbības jomā, ir sadarbības mehānismi, kurus izmantojot valstu kompetentās iestādes apmainās ar informāciju un veic turpmākos pasākumus saistībā ar Savienības noteikumu pārkāpumiem, kam ir pārrobežu dimensija. Šādi mehānismi, piemēram, ir Administratīvās palīdzības un sadarbības sistēma, kas izveidota ar Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/1918 (36), Savienības lauksaimniecības un pārtikas ķēdes tiesību aktu pārrobežu pārkāpumu gadījumos un Pārtikas krāpniecības apkarošanas tīkls, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (37), ātrās brīdināšanas sistēma bīstamu nepārtikas preču jomā, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 178/2002 (38), Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības tīkls, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (39), kā arī Vidiskās atbilstības un pārvaldības forums, kas izveidots ar Komisijas 2018. gada 18. janvāra Lēmumu (40), Eiropas konkurences tīkls, kas paredzēts Regulā (EK) Nr. 1/2003, un administratīva sadarbība nodokļu jomā, kas paredzēta Padomes Direktīvā 2011/16/ES (41). Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu pilnībā jāizmanto šādi esošie sadarbības mehānismi, ja tas ir būtiski saistībā ar to pienākumu veikt turpmākos pasākumus pēc ziņojumiem par pārkāpumiem, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Turklāt pārrobežu pārkāpumu gadījumos dalībvalstu iestādes varētu sadarboties arī ārpus esošajiem sadarbības mehānismiem jomās, kurās šādu sadarbības mehānismu nav.

(73)

Lai būtu iespējama efektīva saziņa ar darbiniekiem, kas atbild par ziņojumu apstrādi, kompetentajās iestādēs jābūt ieviestiem kanāliem, kas ir ērti lietojami, droši, nodrošina par pārkāpumu ziņojošās personas sniegtās informācijas saņemšanas un apstrādes konfidencialitāti un kas nodrošina pastāvīgu informācijas glabāšanu, lai varētu notikt turpmāka izmeklēšana. Tādēļ šādiem kanāliem varētu būt jādarbojas atsevišķi no vispārējiem kanāliem, pa kuriem kompetentās iestādes sazinās ar sabiedrību, piemēram, parastās publiskās sūdzību iesniegšanas sistēmas, vai kanāliem, pa kuriem kompetentā iestāde savā ikdienas darbībā sazinās iekšēji un ar trešām personām.

(74)

Lai apstrādātu ziņojumus un nodrošinātu saziņu ar ziņojošo personu, kā arī pienācīgi veiktu turpmākos pasākumus saistībā ar ziņojumu, kompetento iestāžu darbinieki, kas atbild par ziņojumu apstrādi, būtu profesionāli jāapmāca, tostarp par piemērojamiem datu aizsardzības noteikumiem.

(75)

Personām, kuras plāno ziņot, vajadzētu būtu iespējai pieņemt ar informāciju pamatotu lēmumu par to, vai ziņot, kā ziņot un kad ziņot. Tāpēc kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina skaidra un viegli pieejama informācija par kompetentajās iestādēs pieejamajiem ziņošanas kanāliem, par piemērojamajām procedūrām un par minēto iestāžu darbiniekiem, kas atbild par ziņojumu apstrādi. Lai veicinātu ziņošanu un to nekavētu, visai informācijai par ziņojumiem vajadzētu būt pārredzamai, viegli saprotamai un uzticamai.

(76)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentajās iestādēs ir izveidotas pienācīgas aizsardzības procedūras ziņojumu apstrādei un ziņojumā minēto personu privāto datu aizsardzībai. Šādām procedūrām būtu jānodrošina ikvienas ziņojošās personas, iesaistītās personas un ziņojumā minētas trešās personas, piemēram, liecinieku vai kolēģu, identitātes aizsardzība visos procedūras posmos.

(77)

Ir nepieciešams, lai kompetentās iestādes darbinieki, kas atbild par ziņojumu apstrādi, un kompetentās iestādes darbinieki, kuriem ir tiesības piekļūt informācijai, ko ziņojošā persona ir sniegusi, ievērotu pienākumu saglabāt dienesta noslēpumu un konfidencialitāti, kad tie pārsūta datus gan kompetentajā iestādē, gan ārpus tās, tostarp, ja kompetentā iestāde sāk izmeklēšanu vai iekšējo pārbaudi vai iesaistās izpildes darbībās saistībā ar ziņojumu.

(78)

Veicot regulāru kompetento iestāžu procedūru pārskatīšanu un paraugprakses apmaiņu, būtu jānodrošina šo procedūru atbilstība un līdz ar to piemērotība to mērķim.

(79)

Personām, kas publisko informāciju, būtu jākvalificējas aizsardzībai gadījumos, kad, neraugoties uz iekšējo un ārējo ziņojumu, uz pārkāpumu netiek reaģēts, piemēram, gadījumos, kad pārkāpums nav pienācīgi novērtēts vai izmeklēts vai nav veiktas atbilstīgas korektīvas darbības. Turpmāko pasākumu atbilstīgums būtu jānovērtē saskaņā ar objektīviem kritērijiem, kas saistīti ar kompetento iestāžu pienākumu novērtēt apgalvojumu pareizību un novērst jebkādus iespējamus Savienības tiesību aktu pārkāpumus. Tādējādi turpmāko pasākumu atbilstība būs atkarīga no katras lietas apstākļiem un pārkāpto noteikumu būtības. Atbilstīgs turpmākais pasākums, ievērojot šo direktīvu, jo īpaši varētu būt iestāžu lēmums par to, ka pārkāpums bija acīmredzami sīks un nebija vajadzīgi nekādi turpmākie pasākumi kā vien procedūras slēgšana.

(80)

Personām, kuras informāciju publisko tieši, arī būtu jākvalificējas aizsardzībai gadījumos, kad tām ir saprātīgi iemesli domāt, ka pastāv nenovēršams vai nepārprotams sabiedrības interešu apdraudējums vai nenovēršama kaitējuma risks, tostarp kaitējums personas fiziskajai neaizskaramībai.

(81)

Personām, kuras informāciju publisko tieši, būtu jākvalificējas aizsardzībai arī tad, ja tām ir saprātīgi iemesli domāt, ka ārējas ziņošanas gadījumā pastāv represiju risks vai ir mazas izredzes, ka lietas īpašo apstākļu dēļ tiks efektīvi reaģēts uz pārkāpumu, piemēram, tad, ja varētu tikt slēpti vai iznīcināti pierādījumi vai ja starp iestādi un pārkāpuma izdarītāju varētu pastāvēt slepena vienošanās, vai ja iestāde varētu būt iesaistīta pārkāpumā.

(82)

Lai nepieļautu represijas, būtisks ex ante pasākums ir ziņojošās personas identitātes konfidencialitātes aizsardzība ziņošanas un pēc ziņojuma ierosinātās izmeklēšanas laikā. Ziņojošās personas identitāti vajadzētu būt iespējamam izpaust tikai tad, ja tas ir nepieciešams un samērīgs Savienības vai valsts tiesību aktos paredzēts pienākums saistībā ar iestāžu veiktu izmeklēšanu vai tiesvedību, jo īpaši, lai garantētu iesaistīto personu tiesības uz aizstāvību. Šāds pienākums jo īpaši varētu izrietēt no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2012/13/ES (42). Konfidencialitātes aizsardzība nebūtu jāpiemēro, ja ziņojošā persona saistībā ar publiskotu informāciju ir apzināti atklājusi savu identitāti.

(83)

Jebkāda personas datu apstrāde, ievērojot šo direktīvu, tostarp kompetento iestāžu veiktai personas datu apmaiņai vai pārsūtīšanai, būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (43) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (44). Jebkāda informācijas apmaiņa vai pārsūtīšana, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras, būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (45). Īpaša uzmanība būtu jāpievērš personas datu apstrādes principiem, kas izklāstīti Regulas (ES) 2016/679 5. pantā, Direktīvas (ES) 2016/680 4. pantā un Regulas (ES) 2018/1725 4. pantā, un integrētas datu aizsardzības un datu aizsardzības pēc noklusējuma principam, kas noteikts Regulas (ES) 2016/679 25. pantā, Direktīvas (ES) 2016/680 20. pantā un Regulas (ES) 2018/1725 27. un 85. pantā.

(84)

Šajā direktīvā paredzētās procedūras, kas saistītas ar turpmākajiem pasākumiem pēc ziņojumiem par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem jomās, kuras ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir svarīgs Savienības un dalībvalstu sabiedrības interešu mērķis Regulas (ES) 2016/679 23. panta 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē, jo to mērķis ir uzlabot Savienības tiesību aktu un politikas pasākumu izpildi konkrētās jomās, kurās pārkāpumi var radīt nopietnu kaitējumu sabiedrības interesēm. Ziņojošo personu identitātes konfidencialitātes efektīva aizsardzība ir nepieciešama citu personu, jo īpaši ziņojošo personu, tiesību un brīvību aizsardzībai, kas paredzēta Regulas (ES) 2016/679 23. panta 1. punkta i) apakšpunktā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina šīs direktīvas efektivitāte, tostarp, ja vajadzīgs, ar leģislatīviem pasākumiem ierobežojot iesaistīto personu konkrētu datu aizsardzības tiesību īstenošanu atbilstīgi Regulas (ES) 2016/679 23. panta 1. punkta e) un i) apakšpunktam un 23. panta 2. punktam, ciktāl un kamēr tas ir nepieciešams, lai nepieļautu un novērstu mēģinājumus kavēt ziņošanu vai traucēt, kavēt vai palēnināt turpmākos pasākumus, jo īpaši izmeklēšanu, vai mēģinājumus uzzināt ziņojošo personu identitāti.

(85)

Ziņojošo personu identitātes konfidencialitātes efektīva aizsardzība ir vienlīdz nepieciešama, lai aizsargātu citu personu, jo īpaši ziņojošo personu, tiesības un brīvības gadījumos, kad ziņojumus apstrādā iestādes, kas definētas Direktīvas (ES) 2016/680 3. panta 7. punktā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina šīs direktīvas efektivitāte, tostarp, ja vajadzīgs, ar leģislatīviem pasākumiem ierobežojot iesaistīto personu konkrētu datu aizsardzības tiesību īstenošanu atbilstīgi Direktīvas (ES) 2016/680 13. panta 3. punkta a) un e) apakšpunktam, 15. panta 1. punkta a) un e) apakšpunktam, 16. panta 4. punkta a) un e) apakšpunktam un 31. panta 5. punktam, ciktāl un kamēr tas ir nepieciešams, lai nepieļautu un novērstu mēģinājumus kavēt ziņošanu vai traucēt, kavēt vai palēnināt turpmākos pasākumus, jo īpaši izmeklēšanu, vai mēģinājumus uzzināt ziņojošo personu identitāti.

(86)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visi ziņojumi par pārkāpumiem tiek atbilstīgi reģistrēti, ka katrs ziņojums ir pieejams un ka informācija, kas iegūta, izmantojot ziņojumus, attiecīgā gadījumā var tikt izmantota kā pierādījums izpildes darbībās.

(87)

Ziņojošās personas būtu jāaizsargā pret jebkādām – tiešām un netiešām – represijām, ko īsteno, mudina vai pieļauj to darba devējs vai klients vai pakalpojumu saņēmējs un personas, kuras strādā vai rīkojas tā labā, tostarp tās pašas organizācijas vai citu organizāciju kolēģi un vadītāji, ar ko ziņojošā persona sazinās ar darbu saistītu aktivitāšu kontekstā.

(88)

Ja represijas neaptur un par tām nepiemēro sodu, tas iespējamos trauksmes cēlējus attur no ziņošanas. Tiesību aktos noteiktam skaidram represiju aizliegumam būtu nozīmīga preventīva ietekme, un tas būtu papildus jānostiprina ar noteikumiem par personīgo atbildību un represiju īstenotājiem piemērojamiem sodiem.

(89)

Iespējamie trauksmes cēlēji, kuriem nav skaidrības par to, kā ziņot un vai viņi pēc tam tiks aizsargāti, var izlemt to nedarīt. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šajā sakarā tiek sniegta būtiska un precīza informācija tā, lai informācija būtu skaidra un viegli pieejama plašākai sabiedrībai. Vajadzētu būt pieejamām individuālām, objektīvām un konfidenciālām bezmaksas konsultācijām, piemēram, par to, vai uz konkrēto informāciju attiecas piemērojamie trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumi, kurš ziņošanas kanāls varētu būt piemērotākais un kādas ir iespējamās alternatīvās procedūras gadījumā, ja uz informāciju neattiecas piemērojamie noteikumi – tā dēvētās “virziena norādes”. Šādu konsultāciju pieejamība var palīdzēt nodrošināt, ka ziņojumus iesniedz, izmantojot atbilstošus kanālus, atbildīgā veidā un ka pārkāpumi tiek atklāti laikus vai pat novērsti. Šādas konsultācijas un informāciju varētu sniegt informācijas centrs vai vienota un neatkarīga administratīvā iestāde. Dalībvalstis varētu izvēlēties paplašināt šādas konsultācijas, tajās ietverot arī juridisku konsultēšanu. Ja šādas konsultācijas ziņojošajām personām sniedz pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kurām ir saistošs pienākums ievērot saņemtās informācijas konfidenciālo raksturu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai šādas organizācijas neciestu no represijām, kas, piemēram, var izpausties kā ekonomiski zaudējumi gadījumos, kad tiek ierobežota to piekļuve finansējumam vai tās tiek iekļautas melnajā sarakstā, kas varētu kavēt organizācijas pienācīgu darbību.

(90)

Kompetentajām iestādēm būtu jāsniedz ziņojošajām personām nepieciešamais atbalsts, lai tās varētu efektīvi piekļūt aizsardzībai. Jo īpaši tām būtu jāiesniedz pierādījumi vai cita dokumentācija, kas nepieciešama, lai citām iestādēm vai tiesām apstiprinātu, ka ārējā ziņošana ir notikusi. Atbilstīgi noteiktam valstu regulējumam un konkrētos gadījumos ziņojošās personas var izmantot dažādus apliecinājumus par viņu atbilstību piemērojamo noteikumu nosacījumiem. Neatkarīgi no šādām iespējām būtu jānodrošina, ka ziņojošajām personām ir efektīvi pieejama pārskatīšana tiesā un ka tiesai ir jālemj, vai, balstoties uz visiem lietas individuālajiem apstākļiem, ziņojošās personas atbilst piemērojamo noteikumu nosacījumiem.

(91)

Nevajadzētu būt iespējamam izmantot personu tiesiskās vai līgumiskās saistības, piemēram, līgumos iekļautas lojalitātes klauzulas vai konfidencialitātes vai informācijas neizpaušanas līgumus, lai liegtu ziņot par pārkāpumiem, liegtu aizsardzību vai sodītu ziņojošās personas par to, ka tās ir ziņojušas informāciju par pārkāpumiem vai publiskojušas informāciju, ja šādu klauzulu un līgumu darbības jomā ietilpstošas informācijas sniegšana ir nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu. Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, ziņojošām personām nevajadzētu iestāties nekādai atbildībai neatkarīgi no tā, vai tā būtu civila, krimināla, administratīva vai ar nodarbinātību saistīta. Ir vietā paredzēt aizsardzību no atbildības par ziņošanu vai informācijas publiskošanu saskaņā ar šo direktīvu, par kuru ziņojošai personai bija saprātīgi iemesli domāt, ka tās ziņošana vai informācijas publiskošana bija nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu, ievērojot šo direktīvu. Šādai aizsardzībai nebūtu jāattiecas uz lieku informāciju, ko persona dara zināmu bez šādiem saprātīgiem iemesliem.

(92)

Ja ziņojošās personas likumīgi iegūst informācija vai iegūst piekļuvi informācijai par paziņotajiem pārkāpumiem vai dokumentiem, kas satur minēto informāciju, tās būtu jāatbrīvo no atbildības. Tam būtu jāattiecas gan uz gadījumiem, kad ziņojošās personas atklāj to dokumentu saturu, kuriem tām ir likumīga piekļuve, gan uz gadījumiem, kad tās izgatavo šādu dokumentu kopijas vai izņem tos no tās organizācijas telpām, kurās tās tiek nodarbinātas, pārkāpjot līguma noteikumus vai citus noteikumus, kas paredz ka attiecīgie dokumenti ir organizācijas īpašums. Ziņojošās personas būtu jāatbrīvo no atbildības arī gadījumos, kad attiecīgās informācijas vai dokumentu iegūšana vai piekļuve tiem rada civiltiesisku, administratīvu vai ar darbu saistītu atbildību. Piemēri būtu gadījumi, kad ziņojošās personas ieguva informāciju, piekļūstot līdzstrādnieku e-pastiem vai datnēm, ko tās parasti neizmanto sava darba ietvaros, iegūstot organizācijas telpu attēlus vai piekļūstot atrašanās vietai, kam parasti tām nav piekļuves. Ja ziņojošās personas ir ieguvušas informāciju vai ieguvušas piekļuvi attiecīgajai informācijai vai dokumentiem, veicot noziedzīgu nodarījumu, piemēram, fizisku ielaušanos vai datorsistēmu uzlaušanu, to kriminālatbildība arī turpmāk būtu jāreglamentē piemērojamiem valsts tiesību aktiem, neskarot aizsardzību, kas piešķirta ar šīs direktīvas 21. panta 7. punktu. Tāpat arī jebkura cita iespējamā ziņojošo personu atbildība, kas izriet no darbības vai bezdarbības, kura nav saistīta ar ziņošanu vai kura nav nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu, ievērojot šo direktīvu, arī turpmāk būtu jāreglamentē piemērojamiem Savienības vai valsts tiesību aktiem. Minētajos gadījumos dalībvalstu tiesām būtu jānovērtē ziņojošo personu atbildība, ņemot vērā visu attiecīgo faktisko informāciju un ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, tostarp darbības vai bezdarbības nepieciešamību un proporcionalitāti saistībā ar ziņošanu vai informācijas publiskošanu.

(93)

Represijas, visticamāk, tiks pamatotas ar citiem iemesliem, nevis ziņošanu, un ziņojošai personai var būt ļoti grūti pierādīt saikni starp ziņošanu un represijām, savukārt represiju īstenotājiem var būt lielāka vara un resursi, lai dokumentētu veiktās darbības un to pamatojumu. Tāpēc, ja ziņojošā persona prima facie pierāda, ka tā ir ziņojusi par pārkāpumiem vai publiskojusi informāciju saskaņā ar šo direktīvu un tāpēc tai ir nodarīts kaitējums, pierādīšanas pienākumam būtu jāpāriet uz personu, kura veica represīvo darbību un kurai tādā gadījumā būtu jāprasa pierādīt, ka īstenotā darbība nekādā veidā nav saistīta ar ziņošanu vai informācijas publiskošanu.

(94)

Papildus tam, ka tiesību aktos ir skaidri noteikts represiju aizliegums, ir būtiski, lai ziņojošām personām, pret kurām tiek vērstas represijas, būtu pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi un kompensācija. Atbilstošais tiesiskās aizsardzības līdzeklis katrā gadījumā būtu jānosaka, ņemot vērā represiju veidu, un šādos gadījumos nodarītais kaitējums būtu pilnībā jākompensē saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Atbilstošais tiesību aizsardzības līdzeklis varētu izpausties arī kā atjaunošanas darbība, piemēram, atlaišanas, pārcelšanas vai amatā pazemināšanas gadījumos vai apmācību un paaugstinājuma liegšanas gadījumos, vai kā anulētas atļaujas, licences vai līguma atjaunošana; kā kompensācija par faktiskiem vai turpmākiem finansiāliem zaudējumiem, piemēram, par algu zaudējumu pagātnē, turpmāko ienākumu zaudējumu, izmaksām darba maiņas dēļ un kompensācija par cita veida ekonomisko kaitējumu, piemēram, juridiskiem izdevumiem vai ārstēšanās izdevumiem, un par nemateriālu kaitējumu, piemēram, sāpēm un ciešanām.

(95)

Lai gan tiesiskās darbības veidi dažādās tiesību sistēmās var būt atšķirīgi, tiem būtu jānodrošina, lai kompensācija vai atlīdzība ir reāla un efektīva tādā veidā, kas ir samērīgs ar nodarīto kaitējumu, un ir preventīva. Šajā kontekstā būtiska nozīme ir Eiropas sociālo tiesību pīlāra principiem, jo īpaši 7. principam, saskaņā ar kuru “darbiniekiem pirms jebkuras atlaišanas ir tiesības uz informāciju par iemesliem un tiesības laikus saņemt attiecīgu brīdinājumu. Darbiniekiem ir tiesības uz efektīvu un objektīvu strīdu risināšanas kārtību un – nepamatotas atlaišanas gadījumā – tiesības uz pārsūdzību un pienācīgu kompensāciju”. Valsts līmenī noteiktiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem nevajadzētu atturēt iespējamos trauksmes cēlējus. Piemēram, paredzot kompensācijas izmaksu kā alternatīvu atjaunošanai darbā atlaišanas gadījumos, var sākt veidoties sistemātiska prakse, ko jo īpaši var izmantot lielākas organizācijas, tādējādi radot atturošu ietekmi uz potenciālajiem trauksmes cēlējiem.

(96)

Ziņojošām personām īpaši svarīgi ir pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko piemēro līdz tiesvedības pabeigšanai, kas var tikt novilcināta. Jo īpaši pasākumi saistībā ar pagaidu noregulējumu, kā paredzēts valsts tiesību aktos, būtu jādara pieejami arī ziņojošajām personām, lai izbeigtu tādu represiju draudus, mēģinājumus vai turpināšanu kā aizskaršana un lai novērstu tādas represijas kā atlaišana no darba, kuru pēc ilgāka laikposma nevar atgūt, tādējādi, iespējams, iznīcinot personu finansiāli – šāda iespējamība var nopietni atturēt iespējamos trauksmes cēlējus.

(97)

Ievērojams šķērslis trauksmes celšanai var būt arī darbības, kas vērstas pret ziņojošām personām ar darbu nesaistītā kontekstā, piemēram, tiesvedība saistībā ar goda aizskaršanu, autortiesību pārkāpšanu, komercnoslēpumu izpaušanu, konfidencialitātes un personas datu aizsardzības pārkāpumiem. Šādā tiesvedībā ziņojošām personām būtu jāvar paļauties, ka tās varēs izmantot aizstāvībai to, ka ir ziņojušas par pārkāpumiem vai publiskojušas informāciju saskaņā ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka ziņotā informācija vai informācijas publiskošana bija nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu. Šādos gadījumos pienākums pierādīt, ka ziņojošā persona neatbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, būtu jāuzdod personai, kura uzsāk tiesvedību.

(98)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/943 (46) ir paredzēti noteikumi, lai nodrošinātu pietiekamu un konsekventu civiltiesiskās aizsardzības līmeni komercnoslēpuma nelikumīgas iegūšanas, izmantošanas vai izpaušanas gadījumā. Tomēr tajā arī paredzēts, ka komercnoslēpuma iegūšana, izmantošana vai izpaušana ir uzskatāma par likumīgu, ja to atļauj Savienības tiesību akti. Personām, kuras atklāj komercnoslēpumu, kas iegūts ar darbu saistītā kontekstā, būtu jāgūst labums no aizsardzības, kas piešķirta ar šo direktīvu, tostarp attiecībā uz civiltiesisko atbildību, tikai ar noteikumu, ka tās atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, tostarp, ka izpaušana bija nepieciešama, lai darītu zināmu pārkāpumu, kurš ietilpst šīs direktīvas materiālajā darbības jomā. Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, ir jāuzskata, ka Savienības tiesību akti “atļauj” komercnoslēpumu izpaušanu Direktīvas (ES) 2016/943 3. panta 2. punkta nozīmē. Turklāt abas direktīvas būtu jāuzskata par savstarpēji papildinošām, un civiltiesiskās aizsardzības pasākumiem, procedūrām un aizsardzības līdzekļiem, kā arī Direktīvā (ES) 2016/943 paredzētajiem izņēmumiem būtu jāpaliek spēkā attiecībā uz visu komercnoslēpumu atklāšanu, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Kompetentajām iestādēm, kas saņem informāciju par pārkāpumiem, kura ietver komercnoslēpumus, būtu jānodrošina, ka tos neizmanto vai neatklāj citiem mērķiem nekā tie, kas nepieciešami, lai pienācīgi veiktu turpmākus pasākumus saistībā ar ziņojumiem.

(99)

Ziņojošām personām, kas tiesvedībā apstrīd pret tām vērstos represīvos pasākumus, ievērojamas izmaksas var radīt attiecīgo juridisko pakalpojumu maksas. Lai gan tās varētu atgūt šīs maksas tiesvedības beigās, tās var nespēt segt minētās izmaksas, ja minētās maksas tiek prasīts maksāt tiesvedības sākumā, jo īpaši, ja tās ir zaudējušas darbu vai ir iekļautas melnajā sarakstā. Palīdzība kriminālprocesos, jo īpaši, ja ziņojošās personas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/1919 (47) nosacījumiem, un kopumā palīdzība tiem, kam ir nopietna vajadzība saņemt finansiālu atbalstu, atsevišķos gadījumos var būt izšķirīga, lai panāktu tiesību uz aizsardzību efektīvu izpildi.

(100)

Lai novērstu kaitējumu reputācijai vai citas negatīvas sekas, būtu jāaizsargā iesaistītās personas tiesības. Turklāt saskaņā ar Hartas 47. un 48. pantu iesaistītās personas tiesības uz aizstāvību un tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamību būtu pilnīgi jāievēro ikvienā pēc ziņošanas īstenotās procedūras posmā. Dalībvalstīm būtu jānodrošina iesaistītās personas identitātes konfidencialitāte un tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības piekļūt lietas materiāliem, tiesības uz uzklausīšanu un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību pret lēmumu par iesaistīto personu, atbilstīgi valsts tiesību aktos noteiktajām piemērojamajām procedūrām izmeklēšanas un no tās izrietošas tiesvedības kontekstā.

(101)

Jebkurai personai, kurai tieši vai netieši nodarīts kaitējums, kas izriet no neprecīzas vai maldinošas informācijas paziņošanas vai publiskošanas, būtu jāsaglabā aizsardzība un tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas tai pieejami saskaņā ar vispārīgajām valstu tiesību normām. Gadījumos, kad šāda neprecīza vai maldinoša informācija ziņota vai publiskota ar nodomu un apzināti, iesaistītajām personām vajadzētu būt tiesīgām saņemt kompensāciju atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

(102)

Lai nodrošinātu trauksmes cēlēju aizsardzības noteikumu efektivitāti, ir jānosaka kriminālsodi, civiltiesiski sodi vai administratīvie sodi. Sodu piemērošana tiem, kas veic represīvas vai citas nelabvēlīgas darbības pret ziņojošajām personām, var atturēt no turpmākām šādām darbībām. Sodu piemērošana personām, kas ziņojušas vai publiskojušas informāciju par pārkāpumiem, par kuru pierādīts, ka tā ir apzināti nepatiesa, ir nepieciešama arī, lai atturētu no turpmākas ļaunprātīgas ziņošanas un saglabātu sistēmas uzticamību. Šādiem sodiem vajadzētu būt samērīgiem, lai tie neatturētu iespējamos trauksmes cēlējus.

(103)

Jebkuru lēmumu, ko pieņēmušas iestādes un kas nelabvēlīgi ietekmē ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, jo īpaši lēmumus, ar kuriem kompetentās iestādes nolemj slēgt procedūru attiecībā uz paziņotu pārkāpumu, jo tas ir acīmredzami sīks vai tāpēc, ka tas atkārtots, vai nolemj, ka konkrētam ziņojumam nav jāpiešķir prioritāte, var pārskatīt tiesā saskaņā ar Hartas 47. pantu.

(104)

Ar šo direktīvu tiek ieviesti minimālie standarti, un dalībvalstīm vajadzētu spēt ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus ziņojošajai personai ar nosacījumu, ka šādi noteikumi netraucē īstenot iesaistīto personu aizsardzības pasākumus. Šīs direktīvas transponēšanai nekādos apstākļos nebūtu jākalpo par pamatojumu tam, lai mazinātu aizsardzības līmeni, ko valsts tiesību akti jau piešķir ziņojošajām personām jomās, kurās tā ir piemērojama.

(105)

Saskaņā ar LESD 26. panta 2. punktu iekšējam tirgum jāaptver telpa bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Iekšējam tirgum būtu jāsniedz Savienības pilsoņiem pievienotā vērtība ar kvalitatīvākām un drošākām precēm un pakalpojumiem, nodrošinot augstus sabiedrības veselības un vides aizsardzības standartus, kā arī brīvu personas datu apriti. Tādējādi LESD 114. pants ir atbilstošs juridiskais pamats, lai pieņemtu pasākumus, kas nepieciešami iekšējā tirgus izveidei un darbībai. Papildus LESD 114. pantam direktīvai būtu nepieciešami konkrēti papildu juridiskie pamati, lai aptvertu jomas, kurās var pieņemt Savienības pasākumus, pamatojoties uz LESD 16. pantu, 43. panta 2. punktu, 50. pantu, 53. panta 1. punktu, 91. un 100. pantu, 168. panta 4. punktu, 169. pantu, 192. panta 1. punktu un 325. panta 4. punktu un Euratom līguma 31. pantu.

(106)

Šīs direktīvas materiālā darbības joma pamatojas uz to jomu noteikšanu, kurās trauksmes cēlēju aizsardzības ieviešana šķiet pamatota un vajadzīga, ņemot vērā patlaban pieejamos pierādījumus. Šāda materiālā darbības joma varētu tikt paplašināta, attiecinot to arī uz citām jomām vai Savienības tiesību aktiem, ja tiek pierādīts, ka tas ir nepieciešams, lai stiprinātu to izpildi, ņemot vērā pierādījumus, kas var parādīties nākotnē, vai novērtējumu par to, kā šī direktīva ir darbojusies.

(107)

Ja tiek pieņemti turpmāki tiesību akti, kas ir svarīgi šīs direktīvas aptvertajās politikas jomās, tajos būtu attiecīgi jānorāda, ka ir piemērojama šī direktīva. Nepieciešamības gadījumā šīs direktīvas materiālā darbības joma būtu jāpielāgo un pielikumā būtu jāveic attiecīgi grozījumi.

(108)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, ieviešot trauksmes cēlēju efektīvu aizsardzību, pastiprināt konkrētu politikas jomu un tiesību aktu izpildi, ja attiecīgi Savienības tiesību aktu pārkāpumi var nopietni kaitēt sabiedrības interesēm, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, tām rīkojoties individuāli vai nekoordinēti, bet minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, nosakot kopīgus minimālos standartus trauksmes cēlēju aizsardzībai, un ņemot vērā to, ka vienīgi ar Savienības rīcību var nodrošināt saskaņotību un pielāgot pašreizējos Savienības noteikumus par trauksmes cēlēju aizsardzību, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(109)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir atzīti Hartā, jo īpaši tās 11. pantā. Tāpēc ir būtiski, lai šī direktīva tiktu īstenota saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, nodrošinot, ka pilnībā tiek ievērotas inter alia vārda un informācijas brīvība, tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvība, tiesības uz augstu patērētāju aizsardzības līmeni, tiesības uz cilvēku augsta līmeņa veselības aizsardzību, tiesības uz augsta līmeņa vides aizsardzību, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības uz aizstāvību.

(110)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju,