(1)

Lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē bieži trūkst līdzsvara starp lauksaimniecības un pārtikas produktu piegādātāju un pircēju spēju aizstāvēt savas intereses. Šāda nelīdzsvarotība attiecībā uz spēju aizstāvēt savas intereses var radīt negodīgu tirdzniecības praksi, kad lielāki un ietekmīgāki tirdzniecības partneri mēģina uzspiest tādu praksi vai līgumu nosacījumus, kuri tiem pārdošanas darījumā ir izdevīgāki. Šāda prakse, piemēram, var krasi atšķirties no labas komercprakses, būt pretrunā labticībai un godprātībai darījumos, un viens tirdzniecības partneris to var vienpusēji uzspiest otram, tā var uzspiest nepamatotu un nesamērīgu viena tirdzniecības partnera ekonomiskā riska nodošanu otram vai uzspiest vienam tirdzniecības partnerim tiesību un pienākumu būtisku nelīdzsvarotību. Noteikti prakses veidi var būt klaji negodīgi, pat ja abas puses par tiem ir vienojušās. Lai mazinātu šādas prakses izmantošanu, kura var negatīvi ietekmēt lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju dzīves līmeni, būtu jāievieš Savienības minimālais standarts aizsardzībai pret negodīgu tirdzniecības praksi. Šajā direktīvā paredzētā saskaņošanas minimuma pieeja ļauj dalībvalstīm pieņemt vai saglabāt valsts noteikumus arī par tādu negodīgu tirdzniecības praksi, kas nav minēta šajā direktīvā.

(2)

Kopš 2009. gada pārtikas piegādes ķēdes darbībai, tostarp negodīgas tirdzniecības prakses izmantošanai, ir bijušas veltītas trīs Komisijas publikācijas (Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojums par labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā, Komisijas 2014. gada 15. jūlija paziņojums par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē un Komisijas 2016. gada 29. janvāra ziņojums par uzņēmumu savstarpēju negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas apgādes ķēdē). Komisija ierosināja elementus, kas vēlami valstu un brīvprātīgajās pārvaldības sistēmās, kuras vērstas pret negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē. Ne visi no minētajiem elementiem dalībvalstīs ir iekļauti tiesiskajā regulējumā vai brīvprātīgajos pārvaldības režīmos, tāpēc šādas prakses izmantošana joprojām Savienībā ir politisko debašu centrā.

(3)

Komisijas vadītais Augsta līmeņa forums pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanai 2011. gadā apstiprināja labas prakses principu kopumu par vertikālām attiecībām pārtikas piegādes ķēdē, un par to vienojās organizācijas, kas pārstāv lielāko daļu tirgus dalībnieku pārtikas piegādes ķēdē. Minētie principi kļuva par pamatu 2013. gadā uzsāktajai Piegādes ķēdes iniciatīvai.

(4)

Eiropas Parlaments 2016. gada 7. jūnija rezolūcijā par negodīgu tirdzniecības praksi pārtikas piegādes ķēdē (4) aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu Savienības tiesiskajam regulējumam attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi. Padome 2016. gada 12. decembra secinājumos par lauksaimnieku pozīcijas stiprināšanu pārtikas aprites ķēdē un negodīgas komercprakses novēršanu aicināja Komisiju savlaicīgi veikt ietekmes novērtējumu nolūkā ierosināt Savienības tiesisko regulējumu vai neleģislatīvus pasākumus negodīgas tirdzniecības prakses novēršanai. Komisija sagatavoja ietekmes novērtējumu, pirms kura notika atklāta sabiedriskā apspriešana, kā arī mērķorientētas apspriešanās. Turklāt leģislatīvajā procesā Komisija sniedza informāciju, kas liecina, ka lielie tirgus dalībnieki pārstāv ievērojamu daļu no kopējās ražošanas vērtības.

(5)

Lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas, pārstrādes, tirgvedības, izplatīšanas un mazumtirdzniecības dažādos posmos darbojas dažādi tirgus dalībnieki. Šī ķēde neapšaubāmi ir vissvarīgākais kanāls, pa kuru lauksaimniecības un pārtikas produkti nonāk “no lauka līdz galdam”. Minētie tirgus dalībnieki tirgo lauksaimniecības un pārtikas produktus, proti, primāros lauksaimniecības produktus, tostarp zivsaimniecības un akvakultūras produktus, kas uzskaitīti Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) I pielikumā, un produktus, kas nav uzskaitīti minētajā pielikumā, bet kas ir pārstrādāti par pārtikā lietojamiem produktiem, izmantojot minētajā pielikumā uzskaitītos produktus.

(6)

Kaut arī uzņēmējdarbības risks ir raksturīgs visai saimnieciskajai darbībai, lauksaimnieciskajā ražošanā ir jo īpaši daudz nenoteiktības, jo tā ir atkarīga no bioloģiskiem procesiem un to ietekmē laikapstākļi. Šādu nenoteiktību sarežģī vēl tas, ka lauksaimniecības un pārtikas produkti ir lielākā vai mazākā mērā ātrbojīgi un sezonāli. Lauksaimniecības politikas vidē, kura ir daudz izteiktāk orientēta uz tirgu nekā agrāk, tirgus dalībniekiem, kas darbojas lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē, aizsardzība pret negodīgu tirdzniecības praksi ir kļuvusi vēl svarīgāka.

(7)

Šāda negodīga tirdzniecības prakse jo īpaši var negatīvi ietekmēt lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju dzīves līmeni. Šādu ietekmi uzskata vai nu par tiešu, kad tā skar lauksaimniecības produktu ražotājus un to organizācijas kā piegādātājus, vai arī par netiešu, kad sekas, ko lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē rada negodīgas tirdzniecības prakse, izraisa “domino efektu”, kurš negatīvi ietekmē primāros ražotājus minētajā ķēdē.

(8)

Lai arī ne visās, tomēr lielākajā daļā dalībvalstu ir īpaši valsts noteikumi, kas piegādātājus aizsargā pret negodīgu tirdzniecības praksi, kuru izmanto starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē. Kur ir iespējams paļauties uz līgumtiesībām vai pašregulējuma iniciatīvām, šādu tiesiskās aizsardzības veidu praktisko vērtību ierobežo bailes no komerciāliem pretpasākumiem pret sūdzības iesniedzēju, kā arī finansiālie riski, kas saistīti ar vēršanos pret šādu praksi. Tādēļ dažas dalībvalstis, kurām ir īpaši noteikumi attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi, to izpildes panākšanu uztic administratīvām iestādēm. Tomēr dalībvalstu noteikumi attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi, ja tādi ir, būtiski atšķiras.

(9)

Tirgus dalībnieku skaits un lielums dažādos lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdes posmos ir atšķirīgs. Atšķirīga spēja aizstāvēt savas intereses, kas atbilst piegādātāja ekonomiskajai atkarībai no pircēja, var izraisīt to, ka lielākie tirgus dalībnieki uzspiež negodīgu tirdzniecības praksi mazākajiem tirgus dalībniekiem. Dinamiskai pieejai, kuras pamatā ir piegādātāja un pircēja relatīvais lielums apgrozījuma ziņā, būtu jānodrošina labāka aizsardzība pret negodīgu tirdzniecības praksi tiem tirgus dalībniekiem, kuriem tā visvairāk vajadzīga. Negodīga tirdzniecības prakse jo īpaši kaitē mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē. Uzņēmumi, kas ir lielāki nekā MVU, bet kuru gada apgrozījums nepārsniedz 350 000 000 EUR, arī būtu jāaizsargā pret negodīgu tirdzniecības praksi, lai nepieļautu, ka šādas prakses izmaksas tiek pārliktas uz lauksaimniecības produktu ražotājiem. “Domino efekta” sekas lauksaimniecības produktu ražotājiem kļūst jo īpaši nozīmīgas tādu uzņēmumu gadījumā, kuru gada apgrozījums ir līdz 350 000 000 EUR. Arī lauksaimniecības un pārtikas produktu, tostarp pārstrādātu produktu, starpniekpiegādātāju aizsardzība var palīdzēt novērst tirdzniecības novirzīšanos no lauksaimniecības produktu ražotājiem un to apvienībām, kas ražo pārstrādātus produktus, uz neaizsargātiem piegādātājiem.

(10)

Šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai būtu jāaptver lauksaimniecības produktu ražotāji un fiziskas vai juridiskas personas, kas piegādā lauksaimniecības un pārtikas produktus, tostarp atzītas vai neatzītas ražotāju organizācijas un atzītas vai neatzītas ražotāju organizāciju apvienības atkarībā no to relatīvās spējas aizstāvēt savas intereses. Minētās ražotāju organizācijas un ražotāju organizāciju apvienības ietver kooperatīvus. Minētie ražotāji un personas ir īpaši neaizsargāti pret negodīgu tirdzniecības praksi, un tiem ir vismazākās iespējas pret to cīnīties, neradot nelabvēlīgu ietekmi uz savu ekonomisko dzīvotspēju. Kas attiecas uz piegādātāju kategorijām, kuras būtu jāaizsargā ar šo direktīvu, jāatzīmē, ka nozīmīga daļa lauksaimnieku kooperatīvu ir uzņēmumi, kas ir lielāki nekā MVU, bet kuru gada apgrozījums nepārsniedz 350 000 000 EUR.

(11)

Šai direktīvai būtu jāaptver komercdarījumi neatkarīgi no tā, vai tie tiek veikti starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, jo publiskajām iestādēm, pērkot lauksaimniecības un pārtikas produktus, būtu jāievēro tie paši standarti. Šī direktīva būtu jāpiemēro visām publiskajām iestādēm, kas rīkojas kā pircēji.

(12)

Piegādātāji Savienībā būtu jāizsargā ne vien pret negodīgu tirdzniecības praksi, ko īsteno pircēji, kas veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī, kurā to dara piegādātājs, vai arī citā dalībvalstī, bet arī pret negodīgu tirdzniecības praksi, ko īsteno pircēji, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības. Šāda aizsardzība novērstu iespējamas neparedzētas sekas, piemēram, uzņēmējdarbības vietas izvēli atkarībā no piemērojamajiem noteikumiem. Aizsardzībai pret negodīgu tirdzniecības praksi vajadzētu būt pieejamai arī piegādātājiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, kad tie pārdod lauksaimniecības un pārtikas produktus Savienībā. Šādi piegādātāji ir vienlīdz neaizsargāti pret negodīgu tirdzniecības praksi, taču plašāks tvērums palīdzētu arī nepieļaut neparedzētu tirdzniecības novirzīšanos uz neaizsargātiem piegādātājiem, kas apdraudētu piegādātāju aizsardzību Savienībā.

(13)

Šīs direktīvas darbības jomā būtu jāiekļauj noteikti lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecības papildpakalpojumi.

(14)

Šī direktīva būtu jāpiemēro lielāku tirgus dalībnieku komercpraksei pret tirgus dalībniekiem, kuriem ir mazāka spēja aizstāvēt savas intereses. Piemērots tuvinājums, ar ko izteikt relatīvo spēju aizstāvēt savas intereses, ir dažādo tirgus dalībnieku gada apgrozījums. Lai gan tas ir tikai tuvinājums, šāds kritērijs tirgus dalībniekiem dod paredzamību attiecībā uz to tiesībām un pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu. Augšējai robežai būtu jānovērš tas, ka aizsardzība tiek sniegta tirgus dalībniekiem, kas nav neaizsargāti vai ir ievērojami mazāk neaizsargāti nekā to mazākie partneri vai konkurenti. Tādēļ šī direktīva nosaka uz apgrozījumu balstītas tirgus dalībnieku kategorijas, saskaņā ar kurām tiek sniegta aizsardzība.

(15)

Tā kā negodīga tirdzniecības prakse var tikt izmantota jebkurā lauksaimniecības vai pārtikas produkta pārdošanas posmā, pirms vai pēc pārdošanas darījuma vai tā laikā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šī direktīva attiecas uz šādu praksi neatkarīgi no tā, kurā brīdī tā tiek izmantota.

(16)

Lemjot par to, vai kāds konkrēts tirdzniecības prakses veids ir uzskatāms par negodīgu, ir svarīgi mazināt risku, ka var tikt ierobežota starp pusēm noslēgtu godīgu un efektivitāti veicinošu līgumu izmantošana. Tāpēc prakses veidus, kas ir skaidri un nepārprotami paredzēti starp pusēm noslēgtajos piegādes līgumos vai turpmākos līgumos, ir lietderīgi nošķirt no tādiem prakses veidiem, kuri tiek izmantoti pēc darījuma uzsākšanas un par kuriem puses iepriekš nav vienojušās, aizliedzot tikai vienpusējas un ar atpakaļejošu spēku piemērojamas izmaiņas skaidros un nepārprotamos piegādes līgumu noteikumos. Tomēr noteikti tirdzniecības prakses veidi tiek uzskatīti par negodīgiem pēc savas būtības, un uz tiem nebūtu jāattiecina pušu līgumslēgšanas brīvība.

(17)

Maksājumu kavējumi par lauksaimniecības un pārtikas produktiem, tostarp maksājumu kavējumi par ātrbojīgiem produktiem, un ātrbojīgu produktu pasūtījumu atcelšana pēdējā brīdī negatīvi ietekmē piegādātāja ekonomisko dzīvotspēju, to nekādi nekompensējot. Tāpēc šāda prakse būtu jāaizliedz. Šajā sakarā ir lietderīgi šīs direktīvas nolūkiem sniegt ātrbojīgu lauksaimniecības un pārtikas produktu definīciju. Definīcijas, ko Savienības tiesībās izmanto pārtikas aprites tiesību aktos, attiecas uz citādiem mērķiem, tādiem kā veselība un pārtikas nekaitīgums, un tāpēc nav piemērotas šīs direktīvas nolūkiem. Produkts būtu jāuzskata par ātrbojīgu, ja tas var kļūt nederīgs pārdošanai 30 dienu laikā pēc piegādātāja veiktas pēdējās novākšanas, ražošanas vai pārstrādes darbības neatkarīgi no tā, vai produkts tiek tālāk pārstrādāts pēc pārdošanas, un neatkarīgi no tā, vai pēc pārdošanas ar produktu rīkojas saskaņā ar citiem noteikumiem, jo īpaši noteikumiem par pārtikas nekaitīgumu. Ātrbojīgus produktus parasti izlieto vai pārdod ātri. Maksājumi par ātrbojīgiem produktiem, ko veic vēlāk nekā 30 dienu laikā pēc piegādes vai vēlāk nekā 30 dienu laikā pēc tam, kad beidzies piegāžu laikposms, par kuru ir vienošanās, ja produkti tiek piegādāti regulāri, vai vēlāk nekā 30 dienu laikā pēc dienas, kurā noteikta summa, kas jāmaksā, nav saderīgi ar godīgu tirdzniecību. Lai nodrošinātu lauksaimnieku un viņu likviditātes lielāku aizsardzību, citu lauksaimniecības un pārtikas produktu piegādātājiem nevajadzētu gaidīt maksājumu ilgāk par 60 dienām pēc piegādes vai ilgāk par 60 dienām pēc tam, kad beidzies piegāžu laikposms, par kuru ir vienošanās, ja produkti tiek piegādāti regulāri, vai ilgāk par 60 dienām pēc dienas, kurā noteikta summa, kas jāmaksā.

Minētie ierobežojumi būtu jāpiemēro tikai maksājumiem, kas saistīti ar lauksaimniecības un pārtikas produktu tirdzniecību, nevis citiem maksājumiem, piemēram, kooperatīva papildu maksājumiem tā biedriem. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/7/ES (5) par dienu, kurā noteikta summa, kas jāmaksā par piegāžu laikposmu, par kuru ir vienošanās, šīs direktīvas nolūkos vajadzētu būt iespējamam uzskatīt rēķina izrakstīšanas dienu vai dienu, kad to saņem pircējs.

(18)

Attiecībā pret Direktīvā 2011/7/ES paredzētajiem noteikumiem par samaksas termiņiem šajā direktīvā paredzētie noteikumi par maksājumu kavējumiem ir speciālie noteikumi lauksaimniecības un pārtikas nozarei. Šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem par maksājumu kavējumiem nebūtu jāskar vienošanās par vērtības sadales klauzulām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 (6) 172.a panta nozīmē. Lai aizsargātu skolu apgādes programmas raitu darbību, ievērojot Regulas (ES) Nr. 1308/2013 23. pantu, šajā direktīvā paredzētie noteikumi par maksājumu kavējumiem nebūtu jāpiemēro maksājumiem, ko pircējs (t. i., pieteikuma iesniedzējs par atbalstu) veic piegādātājam skolu apgādes programmas ietvaros. Ņemot vērā to, ka publiskām struktūrām, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, prioritātes veselības aprūpē jānosaka tā, lai individuālu pacientu vajadzības būtu līdzsvarā ar finanšu resursiem, šie noteikumi nebūtu jāpiemēro arī publiskām struktūrām, kas sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, Direktīvas 2011/7/ES 4. panta 4. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(19)

Vīnogām un vīnogu misai vīna ražošanas nozarē ir īpašas iezīmes, jo vīnogas novāc tikai ļoti ierobežotā laikposmā gada laikā, bet izmanto, lai ražotu vīnu, ko dažos gadījumos pārdos tikai pēc daudziem gadiem. Lai ņemtu vērā šo īpašo situāciju, ražotāju organizācijas un starpnozaru organizācijas tradicionāli ir izstrādājušas standartlīgumus šādu produktu piegādei. Šādi standartlīgumi paredz īpašus termiņus maksājumiem pa daļām. Tā kā piegādātāji un pircēji minētos standartlīgumus izmanto daudzgadu vienošanos nolūkā, tie lauksaimniecības produktu ražotājiem sniedz ne tikai ilgstošu tirdzniecības attiecību drošību, bet arī veicina piegādes ķēdes stabilitāti. Ja šādus standartlīgumus izstrādājusi atzīta ražotāju organizācija, starpnozaru organizācija vai ražotāju organizāciju apvienība un dalībvalsts tos padarījusi par saistošiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 164. pantu (“piemērošanas paplašināšana”) pirms 2019. gada 1. janvāra vai ja dalībvalsts standartlīgumu piemērošanas paplašināšanu atjaunojusi bez nekādām būtiskām izmaiņām maksāšanas noteikumos par sliktu vīnogu un vīnogu misas piegādātājiem, šajā direktīvā paredzētie noteikumi par maksājumu kavējumiem nebūtu jāpiemēro šādiem līgumiem starp vīna ražošanai paredzētu vīnogu un vīnogu misas piegādātājiem un to tiešajiem pircējiem. Dalībvalstīm saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 164. panta 6. punktu ir pienākums paziņot Komisijai par atzītu ražotāju organizāciju, starpnozaru organizāciju un ražotāju organizāciju apvienību attiecīgajiem līgumiem.

(20)

Ātrbojīgu produktu pasūtījumu atcelšana, par ko paziņots termiņā, kas ir mazāks par 30 dienām, būtu jāuzskata par negodīgu, jo piegādātājs nespētu minētajiem produktiem rast alternatīvu noietu. Tomēr dažās nozarēs produktiem pat īsāki pasūtījumu atcelšanas termiņi varētu vēl atstāt pietiekamu laiku piegādātājiem pārdot produktus citur vai pašiem tos izmantot. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāļauj šādās nozarēs pienācīgi pamatotos gadījumos paredzēt īsākus pasūtījumu atcelšanas termiņus.

(21)

Stiprākajiem pircējiem nevajadzētu vienpusēji mainīt līguma noteikumus, par kuriem ir vienošanās, piemēram, izņemot no sortimenta produktus, uz kuriem attiecas piegādes līgums. Tomēr tam nebūtu jāattiecas uz situācijām, kad starp piegādātāju un pircēju pastāv vienošanās, kas īpaši paredz, ka pircējs var vēlākā posmā precizēt konkrētu darījuma elementu attiecībā uz turpmākajiem pasūtījumiem. Tas varētu, piemēram, attiekties uz pasūtīto daudzumu. Kādā noteiktā brīdī noslēgta vienošanās ne vienmēr aptver visus darījuma aspektus starp piegādātāju un pircēju.

(22)

Lauksaimniecības un pārtikas produktu piegādātājiem un pircējiem vajadzētu spēt brīvi risināt sarunas par pārdošanas darījumiem, tostarp cenām. Šādas sarunas aptver arī maksājumus par pakalpojumiem, ko pircējs sniedz piegādātājam, piemēram, iekļaušanu sortimentā, tirgvedību un veicināšanu. Tomēr, ja pircējs pieprasa piegādātājam maksājumus, kas nav saistīti ar konkrētu pārdošanas darījumu, tas būtu uzskatāms par negodīgu un būtu jāaizliedz saskaņā ar šo direktīvu.

(23)

Lai gan nevajadzētu būt pienākumam izmantot rakstiskus līgumus, rakstisku līgumu izmantošana lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē var palīdzēt izvairīties no negodīgas tirdzniecības prakses. Tādēļ, lai piegādātājus aizsargātu pret minēto negodīgo praksi, piegādātājiem vai to apvienībām vajadzētu būt tiesībām prasīt rakstisku apstiprinājumu par piegādes līguma noteikumiem, ja par minētajiem noteikumiem jau ir panākta vienošanās. Šādos gadījumos pircēja atteikums rakstiski apstiprināt piegādes līguma noteikumus būtu jāuzskata par negodīgu tirdzniecības praksi un būtu jāaizliedz. Turklāt dalībvalstis varētu apzināt, apmainīties un veicināt paraugpraksi attiecībā uz ilgtermiņa līgumu slēgšanu ar mērķi lauksaimniecības produktu un pārtikas piegādes ķēdē stiprināt ražotāju spēju aizstāvēt savas intereses.

(24)

Šī direktīva nesaskaņo noteikumus par pierādīšanas pienākumu, kas piemērojami procedūrās, kuras ierosinātas valstu izpildiestādēs, nedz arī saskaņo piegādes līgumu definīciju. Tādēļ piemērojami tie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un piegādes līgumu definīcija, kas ir paredzēti dalībvalstu tiesību aktos.

(25)

Saskaņā ar šo direktīvu piegādātājiem vajadzētu spēt iesniegt sūdzības par konkrētu negodīgu tirdzniecības praksi. Komerciāli pretpasākumi, ko pircējs veic pret piegādātājiem, kuri izlieto savas tiesības, vai to draudi, piemēram, izņemot produktus no sortimenta, samazinot pasūtīto produktu daudzumu vai apturot konkrētus pakalpojumus, ko pircējs sniedz piegādātājam, piemēram, piegādātāja produktu tirgvedību vai veicināšanu, būtu jāaizliedz un jāuzskata par negodīgu tirdzniecības praksi.

(26)

Izmaksas par lauksaimniecības un pārtikas produktu glabāšanu, izvietošanu vai iekļaušanu sortimentā vai par to, ka šādus produktus dara pieejamus tirgū, parasti sedz pircējs. Līdz ar to ar šo direktīvu būtu jāaizliedz, ka par minētajiem pakalpojumiem piegādātājam tiek pieprasīts maksājums vai nu pircējam, vai kādai trešai personai, izņemot tad, ja par šādu maksājumu ir panākta skaidri un nepārprotami formulēta vienošanās, noslēdzot piegādes līgumu vai jebkādu turpmāku līgumu starp pircēju un piegādātāju. Ja par šādu maksājumu ir vienošanās, tā būtu jābalsta uz objektīvām un saprātīgām aplēsēm.

(27)

Lai iemaksas, ko piegādātājs veic izmaksās par lauksaimniecības un pārtikas produktu veicināšanu, tirgvedību vai reklāmu, ieskaitot veicināšanas stendus veikalos un pārdošanas kampaņas, varētu uzskatīt par godīgām, par tām būtu jāvienojas ar skaidriem un nepārprotamiem noteikumiem, noslēdzot piegādes līgumu vai jebkādu turpmāku līgumu starp pircēju un piegādātāju. Pretējā gadījumā tās būtu jāaizliedz ar šo direktīvu. Ja par šādu iemaksu ir vienošanās, tā būtu jābalsta uz objektīvām un saprātīgām aplēsēm.

(28)

Lai efektīvi nodrošinātu, ka tiek ievēroti šajā direktīvā noteiktie aizliegumi, dalībvalstīm būtu jānorīko izpildiestādes. Šādām iestādēm būtu jāspēj rīkoties pēc savas iniciatīvas vai pēc sūdzībām, ko iesniegušas puses, kuras skārusi negodīga tirdzniecības prakse lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē, pēc trauksmes cēlēju sūdzībām vai anonīmām sūdzībām. Izpildiestāde varētu atzīt, ka nav pietiekama pamata reaģēt uz sūdzību. Arī administratīvās prioritātes varētu novest pie šāda secinājuma. Ja izpildiestāde konstatē, ka tā kādai sūdzībai nevarēs piešķirt prioritāti, tai par to būtu jāinformē sūdzības iesniedzējs un attiecīgi jāsniedz pamatojums. Ja, baidoties no komerciāliem pretpasākumiem, sūdzības iesniedzējs prasa nodrošināt savas identitātes konfidencialitāti, dalībvalstu izpildiestādēm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi.

(29)

Ja dalībvalstij ir vairāk nekā viena izpildiestāde, tai būtu jānorīko viens centrālais kontaktpunkts nolūkā sekmēt efektīvu sadarbību starp izpildiestādēm un sadarbību ar Komisiju.

(30)

Piegādātājiem varētu būt vieglāk iesniegt sūdzību savas dalībvalsts izpildiestādei, piemēram, valodas apsvērumu dēļ. Taču izpildes ziņā varētu būt efektīvāk sūdzību iesniegt tās dalībvalsts izpildiestādei, kurā pircējs veic uzņēmējdarbību. Piegādātājiem vajadzētu dot iespēju izvēlēties, kurai iestādei tie vēlas iesniegt sūdzības.

(31)

Ražotāju organizāciju, citu piegādātāju organizāciju un šādu organizāciju apvienību, tostarp pārstāvošo organizāciju, sūdzības var kalpot tam, lai aizsargātu tādu atsevišķu organizācijas biedru identitāti, kuri uzskata, ka tos skārusi negodīga tirdzniecības prakse. Arī citām organizācijām, kurām ir likumīga interese pārstāvēt piegādātājus, vajadzētu būt tiesībām pēc piegādātāja lūguma un minētā piegādātāja interesēs iesniegt sūdzības, ar noteikumu, ka šādas organizācijas ir neatkarīgas bezpeļņas juridiskas personas. Tāpēc dalībvalstu izpildiestādēm būtu jāspēj pieņemt sūdzības no šādām struktūrām un rīkoties uz to pamata, vienlaikus aizsargājot pircēja procesuālās tiesības.

(32)

Lai nodrošinātu, ka tiek efektīvi panākta negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma izpilde, norīkotajām izpildiestādēm vajadzētu būt vajadzīgajiem resursiem un zināšanām.

(33)

Dalībvalstu izpildiestādēm vajadzētu būt pilnvarām un zināšanām, kas nepieciešamas, lai veiktu izmeklēšanu. Pilnvaru piešķiršana minētajām iestādēm nenozīmē, ka tām ir pienākums minētās pilnvaras izmantot katrā konkrētajā izmeklēšanā, ko tās veic. Izpildiestādēm vajadzētu būt pilnvarām, kas, piemēram, nepieciešamas, lai tās varētu efektīvi apkopot faktisko informāciju, un izpildiestādēm vajadzētu būt pilnvarotām attiecīgā gadījumā likt izbeigt aizliegtu praksi.

(34)

Atturoši faktori, piemēram, pilnvaras uzlikt naudassodus un citus vienlīdz efektīvus sodus vai ierosināt procedūru, piemēram, tiesvedību, to uzlikšanai un publicēt izmeklēšanas rezultātus, tostarp publicēt informāciju par pircējiem, kas izdarījuši pārkāpumus, var veicināt uzvedības maiņu un pirmstiesas risinājumu rašanu starp pusēm, un tiem vajadzētu būt daļai no izpildiestāžu pilnvarām. Naudassodi var būt īpaši efektīvi un atturoši. Tomēr katrā konkrētajā izmeklēšanā izpildiestādei vajadzētu spēt nolemt, kuras no savām pilnvarām tā izmantos un vai tā uzliks naudassodu vai citu vienlīdz efektīvu sodu vai ierosinās procedūru to uzlikšanai.

(35)

Tam, kā izpildiestādes izmanto pilnvaras, kas tām piešķirtas, ievērojot šo direktīvu, vajadzētu būt pakļautam pienācīgām garantijām, kuras atbilst Savienības tiesību aktu vispārējo principu standartiem un Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, tostarp attiecībā uz to, ka ir jāievēro pircēja tiesības uz aizstāvību.

(36)

Komisijai un dalībvalstu izpildiestādēm būtu cieši jāsadarbojas, lai nodrošinātu vienotu pieeju šajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošanā. Jo īpaši, izpildiestādēm būtu jāsniedz savstarpēja palīdzība, piemēram, apmainoties ar informāciju un palīdzot izmeklēšanā, kam ir pārrobežu dimensija.

(37)

Lai sekmētu efektīvu izpildi, Komisijai būtu jāpalīdz organizēt regulāras dalībvalstu izpildiestāžu sanāksmes, kurās var apmainīties ar būtisku informāciju, paraugpraksi, jaunākajām norisēm, izpildes pieredzi un ieteikumiem attiecībā uz šajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošanu.

(38)

Lai sekmētu minēto apmaiņu, Komisijai būtu jāizveido publiska tīmekļa vietne, kurā ir iekļautas atsauces uz valstu izpildiestādēm, tostarp informācija par valstu pasākumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(39)

Tā kā lielākajā daļā dalībvalstu jau ir valsts noteikumi attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi, pat ja tie mēdz atšķirties, ir lietderīgi izmantot direktīvu, lai ieviestu minimālo aizsardzības standartu saskaņā ar Savienības tiesībām. Tas dalībvalstīm dotu iespēju savās valsts tiesību sistēmās iekļaut attiecīgos noteikumus tā, lai varētu izveidot saskaņotus režīmus. Ja vien tiek ievērotas iekšējā tirgus darbībai piemērojamās Savienības tiesību aktu prasības un ja šādi noteikumi ir samērīgi, nevajadzētu liegt dalībvalstīm savā teritorijā saglabāt vai ieviest stingrākus valsts noteikumus, kas paredz augstāka līmeņa aizsardzību pret negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē.

(40)

Dalībvalstīm arī vajadzētu spēt saglabāt vai ieviest valsts noteikumus, kas iecerēti, lai apkarotu tādu negodīgu tirdzniecības praksi, kas nav šīs direktīvas darbības jomā, ja vien tiek ievērotas iekšējā tirgus darbībai piemērojamās Savienības tiesību aktu prasības un ja šādi noteikumi ir samērīgi. Šādi valsts noteikumi varētu būt plašāki par šo direktīvu, piemēram, attiecībā uz pircēju un piegādātāju lielumu, pircēju aizsardzību, produktu klāstu un pakalpojumu klāstu. Šādi valsts noteikumi varētu būt plašāki par šajā direktīvā minētajiem aizliegtas negodīgas tirdzniecības prakses veidiem un to skaitu.

(41)

Šādi valsts noteikumi būtu jāpiemēro līdztekus brīvprātīgiem pārvaldības pasākumiem, piemēram, nacionāliem rīcības kodeksiem vai Piegādes ķēdes iniciatīvai. Vajadzētu nepārprotami mudināt izmantot alternatīvas strīdu izšķiršanas procedūras starp piegādātājiem un pircējiem, neskarot piegādātāja tiesības iesniegt sūdzības vai vērsties civillietu tiesā.

(42)

Komisijai vajadzētu būt pārskatam par šīs direktīvas īstenošanu dalībvalstīs. Turklāt Komisijai būtu jāspēj novērtēt šīs direktīvas efektivitāti. Šim nolūkam dalībvalstu izpildiestādēm būtu jāiesniedz Komisijai gada ziņojumi. Minētajos ziņojumos attiecīgā gadījumā sniedz kvantitatīvu un kvalitatīvu informāciju par sūdzībām, izmeklēšanām un pieņemtajiem lēmumiem. Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus ziņošanas pienākuma īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (7).

(43)

Lai efektīvi īstenotu politiku attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi starpuzņēmumu attiecībās lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē, Komisijai būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana un jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai. Minētajā pārskatīšanā būtu jo īpaši jāizvērtē to valsts pasākumu efektivitāte, ar kuriem apkaro negodīgu tirdzniecības praksi lauksaimniecības un pārtikas piegādes ķēdē, un izpildiestāžu sadarbības efektivitāte. Pārskatīšanā īpaša uzmanība būtu jāvelta arī tam, vai papildus piegādātāju aizsardzībai nākotnē būtu pamats piegādes ķēdē esošo lauksaimniecības un pārtikas produktu pircēju aizsardzībai. Ziņojumam attiecīgā gadījumā būtu jāpievieno tiesību aktu priekšlikumi.

(44)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt Savienības minimālo standartu aizsardzībai, saskaņojot dalībvalstu atšķirīgos pasākumus attiecībā uz negodīgu tirdzniecības praksi, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un ietekmes dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,