(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2002/19/EK (4), 2002/20/EK (5), 2002/21/EK (6) un 2002/22/EK (7) ir būtiski grozītas. Ir jāizdara vēl citi grozījumi, tādēļ minētās direktīvas skaidrības labad būtu jāpārstrādā.

(2)

Komisija regulāri pārskata, kā darbojas piecas direktīvas, kas ietilpst pastāvošajā elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulējumā, proti, Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK, 2002/22/EK un Eiropa Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (8), jo īpaši, lai noteiktu, vai vajadzīgi grozījumi tehnoloģiju un tirgus attīstības dēļ.

(3)

Komisija 2015. gada 6. maija paziņojumā, kurā izklāstīta Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai, norādīja, ka tās veiktajā telesakaru regulējuma pārskatīšanā galvenā uzmanība tiks pievērsta pasākumiem, kuru mērķis ir radīt stimulus ieguldījumiem ātrdarbīgos platjoslas tīklos, panākt konsekventāku iekšējā tirgus pieeju radiofrekvenču spektra politikā un pārvaldībā, radīt patiesa iekšējā tirgus nosacījumus, novēršot regulējuma sadrumstalotību, nodrošināt patērētāju efektīvu aizsardzību, vienādus konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem un noteikumu konsekventu piemērošanu, kā arī nodrošināt efektīvāku regulatīvo iestāžu sistēmu.

(4)

Šī direktīva ietilpst “normatīvās atbilstības” (REFIT) pasākumā, kas aptver četras direktīvas, proti, Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK un 2002/22/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1211/2009 (9). Katrā no minētajām direktīvām ir iekļauti pasākumi, kas piemērojami elektronisko sakaru tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošinātājiem, atbilstīgi nozares regulējuma vēsturei, kurā uzņēmumi bija vertikāli integrēti, proti, darbojās gan tīklu, gan pakalpojumu nodrošināšanā. Pārskatīšana ir izdevība pārstrādāt četras direktīvas, lai vienkāršotu esošo struktūru ar nolūku pastiprināt tās konsekvenci un pieejamību saistībā ar REFIT mērķi. Tā arī dod iespēju šo struktūru pielāgot jaunajai tirgus situācijai, kad sakaru pakalpojumu sniegšana vairs nav obligāti sasaistīta ar tīkla nodrošināšanu. 2001. gada 28. novembra Iestāžu Nolīgumā par tiesību aktu pārstrādāšanas tehnikas strukturētāku izmantošanu (10) noteikts, ka pārstrādāšana ir jauna tiesību akta pieņemšana, kur vienā tekstā iekļauj gan būtiskos grozījumus, ko tas izdara iepriekšējā tiesību aktā, gan nemainītas minētā tiesību akta normas. Pārstrādāšanas priekšlikums skar būtiskos grozījumus, ko tas izdara agrākā tiesību aktā, un, otrām kārtām, negrozīto agrākā tiesību akta noteikumu kodifikāciju ar šiem būtiskajiem grozījumiem.

(5)

Ar šo direktīvu tiek izveidots tiesiskais regulējums, kas nodrošina brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, vienīgi ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus un jebkādus ierobežojumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 52. panta 1. punktu, jo īpaši pasākumus attiecībā uz sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību un sabiedrības veselību, un kas atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 52. panta 1. punktam.

(6)

Šī direktīva neskar iespēju katrai dalībvalstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tās būtisko drošības interešu aizsardzību, nosargātu sabiedrisko kārtību un sabiedrības drošību un ļautu izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus un krimināli vajāt par tiem, ņemot vērā to, ka jebkuriem Hartā, jo īpaši tās 7., 8. un 11. pantā, atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem, piemēram, ierobežojumiem attiecībā uz datu apstrādi, ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, tiem jārespektē minēto tiesību un brīvību būtība un jāatbilst proporcionalitātes principam saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu.

(7)

Telesakaru, mediju un informācijas tehnoloģijas konverģence nozīmē, ka visi elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi cik iespējams būtu jāaptver vienam vienīgam Eiropas Elektronisko sakaru kodeksam, kas izveidots ar vienu direktīvu, izņemot jautājumus, ko labāk risināt ar tieši piemērojamām normām, ko nosaka regulās. Jāatdala elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulēšana no satura regulēšanas. Tāpēc šī direktīva neaptver to pakalpojumu saturu, kas tiek sniegti caur elektronisko sakaru tīkliem, izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumus, tādus kā satura apraide, finansiāli pakalpojumi un daži informācijas sabiedrības pakalpojumi, un neskar Savienības vai valsts līmenī veiktos pasākumus attiecībā uz šādiem pakalpojumiem, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, lai veicinātu kultūras un valodu daudzveidību un nodrošinātu mediju plurālisma aizsardzību. Televīzijas programmu saturs ir aptverts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2010/13/ES (11). Ar audiovizuālo mediju politikas un satura regulēšanu tiecas sasniegt vispārējo interešu mērķus, piemēram, vārda brīvību, mediju plurālismu, objektivitāti, kultūras un valodu daudzveidību, sociālo integrāciju, patērētāju aizsardzību un nepilngadīgo aizsardzību. Elektronisko sakaru regulēšanas un satura regulēšanas nodalīšana neietekmē to, ka tiek ievērotas starp tiem esošās saiknes, jo īpaši, lai garantētu mediju plurālismu, kultūras daudzveidību un patērētāju aizsardzību. Kompetentajām iestādēm atbilstīgi to kompetencei būtu jādod ieguldījums tādas politikas īstenošanas nodrošināšanā, kuras mērķis ir veicināt minētos mērķus.

(8)

Šī direktīva neietekmē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/53/ES (12) piemērošanu radioiekārtām, taču aptver automobiļa radiouztvērējus un patērētāju radiouztvērējus un patērētāju ciparu televīzijas aprīkojumu.

(9)

Lai valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes varētu sasniegt šajā direktīvā izklāstītos mērķus, īpaši tos, kas saistīti ar gala-gala sadarbspēju, direktīvas darbības jomai būtu jāattiecas uz konkrētiem radioiekārtu aspektiem, kā tās definētas Direktīvā 2014/53/ES, un uz patērētāju ierīcēm, ko izmanto ciparu televīzijai, lai tā būtu vieglāk pieejama galalietotājiem ar invaliditāti. Ir svarīgi, lai valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes mudinātu tīkla operatorus un iekārtu ražotājus sadarboties, lai atvieglinātu galalietotāju ar invaliditāti piekļuvi elektronisko sakaru pakalpojumiem. Lai nodrošinātu koordinētu pieeju atļauju piešķiršanas kārtībai, šīs direktīvas priekšmetam vajadzētu būt arī radiofrekvenču spektra neekskluzīvai izmantošanai radiosakaru galiekārtu izmantošanai pašu vajadzībām, lai gan tā nav saistīta ar saimniecisku darbību.

(10)

Daži šīs direktīvas aptvertie elektronisko sakaru pakalpojumi varētu ietilpt arī “informācijas sabiedrības pakalpojuma” definīcijā, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/1535 (13) 1. pantā. Minētās direktīvas noteikumi, kas reglamentē informācijas sabiedrības pakalpojumus, attiecas uz minētajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem tiktāl, ciktāl šajā direktīvā vai citos Savienības tiesību aktos nav konkrētāku noteikumu, kas piemērojami elektronisko sakaru pakalpojumiem. Taču šī direktīva aptver tādus elektronisko sakaru pakalpojumus kā balss telefonija, ziņapmaiņas pakalpojumi un elektroniskais pasts. Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, interneta pakalpojumu sniedzējs, var piedāvāt gan elektronisko sakaru pakalpojumus, piemēram, piekļuvi internetam, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, piemēram, tīmekļa un ar sakariem nesaistītu saturu.

(11)

Viens un tas pats uzņēmums, piemēram, kabeļtīkla operators, var piedāvāt gan elektronisko sakaru pakalpojumus, kā televīzijas signālu pārvadīšanu, gan pakalpojumus, kas nav iekļauti šajā direktīvā, kā skaņas vai televīzijas satura apraides pakalpojumu piedāvājuma komercializēšanu, un tāpēc šādam uzņēmumam var uzlikt papildu pienākumus attiecībā uz tā darbību kā satura nodrošinātājam vai izplatītājam, saskaņā ar noteikumiem, kas nav šīs direktīvas noteikumi, neskarot šīs direktīvas pielikumā izklāstītos nosacījumus.

(12)

Tiesiskajam regulējumam būtu jāaptver radiofrekvenču spektra lietošana visos elektronisko sakaru tīklos, ieskaitot jauno spektra lietošanu pašu vajadzībām jaunu veidu tīklos, kas sastāv tikai no autonomām mobilo radiosakaru iekārtu sistēmām, kas tiek pieslēgtas ar bezvadu savienojumu bez centrālas vadības vai centralizēta tīkla operatora, un ne obligāti konkrētas saimnieciskās darbības veikšanā. Attīstoties 5G bezvadu sakaru videi, šādi tīkli sevišķi mēdz veidoties ārpus ēkām un pie ceļiem transporta, enerģētikas, pētniecības un izstrādes, e-veselības, sabiedrības aizsardzības un palīdzības katastrofās, lietu interneta, mašīnas-mašīnas un satīklotu automobiļu vajadzībām. Rezultātā, dalībvalstīm uz Direktīvas 2014/53/ES 7. panta pamata piemērojot savas papildu prasības sakarā ar šādu radioiekārtu nodošanu ekspluatācijā un/vai izmantošanu saistībā ar efektīvu un lietderīgu radiofrekvenču spektra lietošanu un izvairīšanos no kaitīgiem traucējumiem, būtu jāatspoguļojas iekšējā tirgus principiem.

(13)

Prasības elektronisko sakaru tīklu spējām pastāvīgi aug. Lai gan agrāk uzmanības centrā galvenokārt bija augošās platjoslas pieejamība visur un katram atsevišķam lietotājam, arvien nozīmīgāki kļūst citi parametri, piemēram, latentums, pieejamība un uzticamība. Pašreizējā atbilde uz minēto pieprasījumu ir nemitīgi tuvināt optisko šķiedru lietotājam, un topošie “ļoti augstas veiktspējas tīkli” prasa darbspējas parametrus, kas ir līdzvērtīgi tiem, ko spēj sniegt uz optiskās šķiedras elementiem balstīts tīkls vismaz līdz sadales punktam pakalpojuma sniegšanas vietā. Fiksētā pieslēgumā tas atbilst tīkla darbspējai, kas līdzvērtīga tādai, kas sasniedzama ar optiskās šķiedras kabeļu ierīkošanu līdz daudzdzīvokļu namam, ko uzskata par pakalpojuma sniegšanas vietu. Bezvadu savienojumā tas atbilst tīkla darbspējai, kas līdzvērtīga tādai, kas sasniedzama, balstoties uz ierīkotu optiskās šķiedras kabeli līdz bāzes stacijai, ko uzskata par pakalpojuma sniegšanas vietu. Tiešo lietotāju uztveres mainība, ko izraisa atšķirīgi raksturlielumi līdzeklī, caur kuru beigu beigās tīkls savienojas ar pieslēgumpunktu, nebūtu jāņem vērā, lai konstatētu, vai bezvadu tīklu var uzskatīt par tādu, kas dod līdzīgu tīkla darbspēju. Saskaņā ar tehnoloģijas neitralitātes principu nebūtu izslēdzamas citas tehnoloģijas un pārraides līdzekļi, ja tie spēju ziņā līdzinās minētajam bāzes scenārijam. Tādu “ļoti augstas veiktspējas tīklu” ierīkošana, visticamāk, vēl palielinās tīklu spējas un sagatavotos ceļu nākamo paaudžu bezvadu sakaru tīklu izvēršanai, pamatojoties uz uzlabotām radiosaskarnēm un blīvāku tīkla arhitektūru.

(14)

Definīcijas ir jāpielāgo, lai nodrošinātu, ka tās atbilst tehnoloģijas neitralitātes principam un lai sekotu tehnoloģiju attīstības tempam, tostarp jaunām tīkla pārvaldības formām, piemēram, izmantojot programmemulāciju vai programmdefinētos tīklus. Tehnoloģiju un tirgus attīstības rezultātā tīklos izmanto interneta protokola (IP) tehnoloģiju un patērētājiem paveras iespējas izvēlēties starp vairākiem konkurējošiem balss pakalpojumu sniedzējiem. Tādēļ termins “publiski pieejami telefona pakalpojumi”, kas lietots tikai Direktīvā 2002/22/EK un ko parasti saista ar tradicionālajiem analogās telefonijas pakalpojumiem, būtu aizstājams ar tagad vairāk izmantojamo tehnoloģiski neitrālo apzīmējumu “balss sakaru pakalpojumi”. Pakalpojuma sniegšanas nosacījumi būtu jānošķir no balss sakaru pakalpojumu faktiskajiem definīcijas elementiem, proti, publiski pieejami elektronisko sakaru pakalpojumi vietējo vai vietējo un starptautisko izsaukumu izdarīšanai un saņemšanai tieši vai netieši, caur numuru vai numuriem attiecīgās valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā, neatkarīgi no tā, vai pakalpojumā izmanto ķēžu komutācijas vai pakešu komutācijas tehnoloģiju. Šāds pakalpojums būtībā ir divvirzienu, kas ļauj abām pusēm sazināties. Pakalpojums, kas neatbilst visiem minētajiem nosacījumiem, piemēram, klikšķināma lietotne klientu apkalpošanas tīkla lapā, nav šāds pakalpojums. Pie balss sakaru pakalpojumiem pieder arī tādi, kas ir īpaši paredzēti galalietotājiem ar invaliditāti, kuri lieto teksta pārlikšanas vai vispusīgās sarunas pakalpojumus.

(15)

Pakalpojumi, ko izmanto saziņai, un to sniegšanas tehniskie līdzekļi ir ievērojami attīstījušies. Galalietotāji arvien vairāk aizstāj tradicionālos balss telefonijas, īsziņu (SMS) un elektroniskā pasta pārvades pakalpojumus ar funkcionāli līdzvērtīgiem tiešsaistes pakalpojumiem, kā IP balss pārraide, ziņapmaiņa un tīmekļa e-pasta pakalpojumi. Lai nodrošinātu, ka funkcionāli līdzvērtīgu pakalpojumu izmantošanā galalietotāji un viņu tiesības ir efektīvi un vienādi aizsargāti, nākotnē vērsta elektronisko sakaru pakalpojumu definīcija nebūtu balstāma vienīgi uz tehniskiem parametriem, bet drīzāk uz funkcionālu pieeju. Nepieciešamā regulējuma darbības jomai būtu jāapmierina vispārības intereses. Tā kā “signālu pārvade” joprojām ir svarīgs rādītājs, pēc kura nosaka, kuri pakalpojumi ir šīs direktīvas darbības jomā, definīcijai būtu jāaptver arī citi pakalpojumi, kas nodrošina saziņu. No galalietotāja viedokļa nav svarīgi, vai pakalpojumu sniedzējs pārvada signālus pats vai ziņojums tiek piegādāts, izmantojot interneta piekļuves pakalpojumu. Tādēļ elektronisko sakaru pakalpojumu definīcijā būtu jāiekļauj trīs pakalpojumu veidi, kas daļēji var pārklāties, proti, interneta piekļuves pakalpojumi, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2015/2120 (14) 2. panta 2. punktā, starppersonu sakaru pakalpojumi, kas tiek definēti šajā direktīvā, un pakalpojumi, kas pilnīgi vai galvenokārt sastāv no signālu pārvades. Elektronisko sakaru pakalpojumu definīcijai būtu jānovērš tās definīcijas piemērošanā pamanītās neskaidrības, kāda pastāvēja pirms šīs direktīvas pieņemšanas, un jāļauj regulējumā ietvertās īpašās tiesības un pienākumus pienācīgā mērā normu pa normai piemērot dažādiem pakalpojumu veidiem. Personas datu apstrādei elektronisko sakaru pakalpojumos, atlīdzības veidā vai citādi, vajadzētu būt saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (15).

(16)

Lai pakalpojums ietilptu elektronisko sakaru pakalpojumu jēdzienā, tam jābūt parasti sniedzamam par atlīdzību. Digitālajā ekonomikā tirgus dalībnieki arvien biežāk uzskata, ka informācijai par lietotājiem ir naudiska vērtība. Elektronisko sakaru pakalpojumus galalietotājam bieži sniedz ne tikai par naudu, bet aizvien vairāk un jo īpaši apmaiņā pret personas datiem vai citiem datiem. Tādēļ atlīdzības jēdzienam būtu jāaptver situācijas, kad pakalpojumu sniedzējs pieprasa un galalietotājs apzināti sniedz personas datus Regulas (ES) 2016/679 nozīmē vai citus datus tieši vai netieši pakalpojumu sniedzējam. Tam būtu jāaptver arī situācijas, kad galalietotājs atļauj piekļūt informācijai, aktīvi to nesniedzot, piemēram, personas datus, tostarp IP adresi, vai citu automātiski ģenerētu informāciju, kā informāciju, kuru savāc un pārsūta sīkdatnē. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (“Tiesa”) praksi par LESD 57. pantu (16) atlīdzība LESD nozīmē pastāv arī tad, ja pakalpojumu sniedzējam maksā trešā persona, nevis pakalpojuma saņēmējs. Tādēļ atlīdzības jēdzienam būtu jāaptver arī situācijas, kad galalietotājs ir pakļauts reklāmai, kas ir nosacījums piekļūšanai pakalpojumam, un situācijas, kad pakalpojumu sniedzējs savāktos personas datus pārvērš naudā saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

(17)

Starppersonu pakalpojumi ir pakalpojumi, kas ļauj personām interaktīvi dalīties informācijā, un tie aptver tādus pakalpojumus kā tradicionālie balss izsaukumi starp divām privātpersonām, kā arī visu veidu e-vēstules, ziņapmaiņu vai grupas tērzi. Starppersonu pakalpojumi aptver tikai saziņu noteikta skaita, citiem vārdiem, kas potenciāli nav neierobežots, fizisku personu starpā, ko nosaka paziņojuma nosūtītājs. Saziņai ar juridiskām personām būtu jāietilpst definīcijā tad, ja fiziskas personas rīkojas juridisko personu uzdevumā vai ir iesaistītas vismaz vienā saziņas pusē. Interaktīva saziņa nozīmē, ka pakalpojums informācijas saņēmējam ļauj atbildēt. Pakalpojumi, kas neatbilst šīm prasībām, kā lineārā apraide, pieprasījumvideo, tīmekļa vietnes, sociālie tīkli, emuāri vai informācijas apmaiņa starp iekārtām, nebūtu uzskatāmi par starppersonu sakaru pakalpojumiem. Izņēmuma apstākļos pakalpojums nebūtu uzskatāms par starppersonu sakaru pakalpojumu, ja starppersonu interaktīvas saziņas mehānisms ir niecīgs un tikai cita pakalpojuma papildelements un objektīvu tehnisku iemeslu dēļ nav izmantojams bez galvenā pakalpojuma, un tā integrācija nav līdzeklis, ar ko apiet elektronisko sakaru pakalpojumu noteikumu piemērošanu. Kā elementi izņēmumā no definīcijas termini “niecīgs” un “tikai papildelements” būtu jāinterpretē šauri un no objektīva galalietotāja viedokļa. Starppersonu sakaru elementu varētu uzskatīt par niecīgu, ja tā objektīvais pielietojums galalietotājam ir ļoti ierobežots un galalietotāji to reāli neizmanto gandrīz nemaz. Piemērs tādam elementam, ko varētu uzskatīt par tādu, kas ir ārpus starppersonu sakaru pakalpojuma definīcijas tvēruma, principā varētu būt sakaru kanāls tiešsaistes spēlēs, atkarībā no pakalpojuma sakaru mehānisma iezīmēm.

(18)

Starppersonu sakaru pakalpojumi, kas izmanto numurus no valstu un starptautiskajiem numerācijas plāniem, pieslēdzas publiski piešķirtiem numerācijas resursiem. Šie numuratkarīgie starppersonu sakaru pakalpojumi ietver gan pakalpojumus, kuriem tiek piešķirti galalietotāju numuri, lai nodrošinātu gala-gala savienojamību, gan pakalpojumus, kas ļauj galalietotājiem sazināties ar personām, kam šādi numuri ir piešķirti. Numura izmantošanu par identifikatoru nebūtu uzskatāma par līdzvērtīgu numura izmantošanai tad, kad pieslēdzas publiski piešķirtiem numuriem, un tādēļ pati par sevi nebūtu uzskatāma par pietiekamu, lai pakalpojumu varētu kvalificēt kā numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu. Numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem pienākumi būtu jāpiemēro tikai tad, ja vispārības interesēs ir nepieciešams, lai visu veidu starppersonu sakaru pakalpojumiem neatkarīgi no tā, vai tie sava pakalpojuma sniegšanai izmanto numurus, tiktu piemēroti īpaši regulatīvi pienākumi. Ir pamats numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus traktēt atšķirīgi, jo tie piedalās publiski nodrošinātā sadarbspējīgā ekosistēmā un no tās arī gūst labumu.

(19)

Tīkla pieslēgumpunkts regulatīviem mērķiem pārstāv robežu starp elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu regulējumu un noteikumiem par telesakaru galiekārtām. Tīkla pieslēgumpunkta vietas definēšana ir valsts regulatīvās iestādes pienākumos. Ņemot vērā valsts regulatīvo iestāžu praksi un fiksēto un bezvadu topoloģiju dažādību, Eiropas Elektronisko sakaru regulatoru iestādei (“BEREC”) ciešā sadarbībā ar Komisiju būtu jāpieņem pamatnostādnes par kopēju pieeju tīkla pieslēgumpunktu identificēšanai saskaņā ar šo direktīvu dažādos konkrētos apstākļos.

(20)

Tehnikas attīstība ļauj galalietotājiem piekļūt neatliekamās palīdzības dienestiem ne tikai ar balss izsaukumu, bet arī citiem starppersonu sakaru pakalpojumiem. Tāpēc ārkārtas saziņas jēdzienam būtu jāaptver visi starppersonu sakaru pakalpojumi, kuri nodrošina šādu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem. Tas balstās uz neatliekamās palīdzības sistēmas elementiem, kas jau iekļauti Savienības tiesību aktos, proti, ārkārtas izsaukumu centrāli (“ĀIC”) un vispiemērotāko ĀIC, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2015/758 (17), un uz neatliekamās palīdzības dienestiem, kā definēts Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 305/2013 (18).

(21)

Valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm būtu jānostiprina saskaņots darba mērķu un principu kopums, un, attiecīgos gadījumos, tām būtu jāsaskaņo sava rīcība ar citu dalībvalstu valsts iestādēm un ar BEREC, veicot savus uzdevumus saskaņā ar šo regulējumu.

(22)

Saskaņā ar šo direktīvu kompetentām iestādēm uzdotie uzdevumi veicina plašāku politiku īstenošanu kultūras, nodarbinātības, vides, sociālās kohēzijas un pilsētu un lauku plānošanas jomās.

(23)

Papildus trim pastāvošajiem galvenajiem mērķiem – veicināt konkurenci, iekšējo tirgu un galalietotāju intereses – ar tiesisko regulējumu būtu jātiecas sasniegt papildu savienojamības mērķi, to izsakot rezultātu veidā: ļoti augstas veiktspējas tīklu plaša pieejamība un ieviešana visu Savienības iedzīvotāju un Savienības uzņēmumu labā, kas balstās uz samaksājamu cenu un izvēli, efektīvu un godīgu konkurenci, atklātu novatorismu, radiofrekvenču spektra lietderīgu izmantošanu, kopīgiem noteikumiem un paredzamu regulatīvo pieeju iekšējā tirgū un nepieciešamajiem nozarei specifiskajiem noteikumiem, kas sargā Savienības iedzīvotāju intereses. Dalībvalstīm, valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm un ieinteresētajām personām minētais savienojamības mērķis izpaužas, no vienas puses, kā noteiktā teritorijā ekonomiski uzturami paši visaugtākās veiktspējas tīkli un pakalpojumi, no otras puses, teritoriālās kohēzijas centieni tādā nozīmē kā dažādās teritorijās pieejamo jaudu konverģence.

(24)

Progresu vispārējo šīs direktīvas mērķu sasniegšanā būtu jāsekmē ar stabilu sistēmu, kas paredz to, ka Komisija veic dalībvalstu pastāvīgu izvērtēšanu un salīdzinošo novērtēšanu attiecībā uz ļoti augstas veiktspējas tīklu pieejamību visiem galvenajiem sociālekonomiskajiem virzītājiem, piemēram, skolām, transporta mezgliem un svarīgākajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, un augstu uzņēmējdarbības digitalizācijas līmeni, nepārtraukta 5G seguma pilsētās un uz svarīgākajām sauszemes transporta maģistrālēm pieejamību, kā arī tādu elektronisko sakaru tīklu pieejamību visām mājsaimniecībām visās dalībvalstīs, kuri spēj nodrošināt vismaz 100 Mbiti/s ātrumu un ir īsā laikā modernizējami līdz gigabitu ātrumam. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāturpina dalībvalstu rezultātu uzraudzība, tostarp, piemēram, ar indeksiem, kuros ir apkopoti pamatoti rādītāji, kas liecina par Savienības sasniegumiem digitālajā jomā un sniedz pārskatu par dalībvalstu digitālo konkurētspēju, piemēram, Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss, un vajadzības gadījumā izstrādājot jaunas metodes un izvirzot jaunu mērķi, konkrētus un izmērāmus kritērijus, kas izmantojami, veicot dalībvalstu efektivitātes salīdzinošo novērtēšanu.

(25)

Princips, ka dalībvalstīm būtu jāpiemēro Savienības tiesību akti tehnoloģiski neitrāli, proti, ka valsts regulatīvā vai cita kompetenta iestāde nedz izvirza kā noteikumu, nedz diskriminē noteikta tehnoloģijas tipa izmantošanu, neierobežo attiecīgu pasākumu veikšanu, lai veicinātu dažus īpašus pakalpojumus, ja tas, lai sasniegtu regulējuma mērķus, ir pamatots, piemēram, ar ciparu televīziju kā līdzekli radiofrekvenču spektra efektīvas izmantošanas paplašināšanai. Bez tam minētais princips neliedz ņemt vērā, ka dažu pārraides līdzekļu fiziskās īpašības un arhitektoniskās īpatnības var būt pārākas pakalpojuma kvalitātes, jaudu, apkopes izmaksu, energoefektivitātes, vadības elastīguma, uzticamības, stiprības un mērogojamības, un galu galā darbspējas ziņā, un tas var atspoguļoties lēmumos, ko pieņem, lai sasniegtu dažādos regulatīvos mērķus.

(26)

Būtu vienlaikus jāveicina gan efektīvi ieguldījumi, gan konkurence, lai uzlabotu ekonomikas izaugsmi, inovāciju un patērētāju izvēli.

(27)

Konkurenci vislabāk var stiprināt ar ekonomiski efektīva līmeņa ieguldījumiem jaunā un jau esošā infrastruktūrā, tos vajadzības gadījumā papildinot ar regulēšanu, lai panāktu efektīvu konkurenci mazumtirdzniecības pakalpojumos. Ar infrastruktūru saistītas konkurences efektīvs līmenis ir infrastruktūras dublēšanas pakāpe, pie kādas var pamatoti gaidīt, ka ieguldītāji gūs taisnīgu peļņu atbilstīgi reālistiskām izredzēm attiecībā uz tirgus daļu izmaiņām.

(28)

Ir nepieciešami pienācīgi stimuli ieguldījumiem jaunos ļoti augstas veiktspējas tīklos, kas veicinās inovācijas saistībā ar satura ziņā daudzveidīgiem interneta pakalpojumiem un stiprinās Savienības konkurētspēju starptautiskā mērogā. Šādiem tīkliem ir milzīgas iespējas sniegt priekšrocības patērētājiem un uzņēmumiem visā Savienībā. Tāpēc ir svarīgi, izmantojot regulatīvo noteikumu paredzamību un konsekvenci, veicināt ilgtspējīgus ieguldījumus minēto jauno tīklu attīstībā, vienlaikus aizsargājot konkurenci, jo infrastruktūras līmenī joprojām pastāv nepietiekamas caurlaides posmi un fiziski šķēršļi iekļūšanai tirgū, un sekmējot patērētāju izvēli.

(29)

Šīs direktīvas mērķis ir, attīstoties konkurencei tirgos, pakāpeniski samazināt nozares īpašo ex ante regulējumu un galu galā nodrošināt, ka elektroniskos sakarus regulē tikai konkurences tiesību akti. Ņemot vērā to, ka pēdējos gados elektronisko sakaru tirgos ir bijusi vērojama spēcīga konkurences izaugsme, ir būtiski, lai ex ante regulējuma noteiktos pienākumus piemērotu vienīgi tad, ja attiecīgajos tirgos nav pilnvērtīgas un ilgtspējīgas konkurences. Jebkuras ex ante regulatīvās iejaukšanās mērķis ir dot ieguvumus galalietotājiem cenas, kvalitātes un izvēles ziņā, nodrošinot to, ka tirgos valda noturīga un pilnvērtīga konkurence. Pienākumi vairumtirdzniecības līmenī būtu jāparedz tad, ja bez šādiem pienākumiem vienā vai vairākos mazumtirdzniecības tirgos, visticamāk, nerastos efektīva konkurence. Iespējams, ka valsts regulatīvās iestādes pakāpeniski, veicot tirgus analīzi, var konstatēt, ka daudzos mazumtirdzniecības tirgos valda konkurence pat bez vairumtirdzniecības regulējuma, jo īpaši ņemot vērā paredzamos uzlabojumus inovācijas un konkurences jomā. Tādā gadījumā valsts regulatīvajai iestādei būtu jāsecina, ka vairumtirdzniecības līmenī regulējums vairs nav vajadzīgs, un jāizvērtē atbilstīgais vairumtirdzniecības tirgus nolūkā atcelt ex ante regulējumu. To darot, valsts regulatīvajai iestādei būtu jāņem vērā jebkāds iespējamais sviras efekts starp vairumtirdzniecības un saistītajiem mazumtirdzniecības tirgiem, kura dēļ varētu būt nepieciešams atcelt šķēršļus infrastruktūras pieejamībai, lai ilgtermiņā nodrošinātu konkurenci mazumtirdzniecības līmenī.

(30)

Elektroniskie sakari kļūst būtiski aizvien vairāk nozarēm. Lietu internets ir viens no piemēriem, kā elektronisko sakaru pamatā esošā radiosignālu pārvade turpina attīstīties un veidot sabiedrisko un saimniecisko realitāti. Lai gūtu lielāko ieguvumu no šādas attīstības, būtiska ir jaunu bezvadu sakaru tehnoloģiju un lietojumu ieviešana un uzturēšana radiofrekvenču spektra pārvaldībā. Tā kā citas tehnoloģijas un lietojumus, kuri balstās uz radiofrekvenču spektru, tāpat skar augošais pieprasījums un šos pakalpojumus var uzlabot, tos integrējot vai apvienojot ar elektroniskajiem sakariem, radiofrekvenču spektra pārvaldībai būtu attiecīgos gadījumos jāizmanto starpnozaru pieeja, lai uzlabotu radiofrekvenču spektra efektīvu izmantošanu.

(31)

Ar stratēģisko plānošanu, koordināciju un, ja vajadzīgs, saskaņošanu Savienības mērogā var palīdzēt nodrošināt, ka radiofrekvenču spektra lietotāji var izmantot visas iekšējā tirgus priekšrocības un ka visā pasaulē var efektīvi aizstāvēt Savienības intereses. Šiem nolūkiem attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējamam pieņemt radiofrekvenču spektra politikas daudzgadu programmas. Pirmā šāda programma tika izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 243/2012/ES (19), nosakot politikas ievirzes un mērķus radiofrekvenču spektra lietošanas stratēģiskajai plānošanai un saskaņošanai Savienībā. Minētajām politikas ievirzēm un mērķiem būtu jāattiecas uz radiofrekvenču spektra pieejamību un efektīvu izmantošanu, kas nepieciešama iekšējā tirgus izveidei un darbībai, saskaņā ar šo direktīvu.

(32)

Valstu robežas kļūst arvien maznozīmīgākas optimālas radiofrekvenču spektra lietošanas noteikšanai. Pārlieku atšķirīgā politika dažādās valstīs ir cēlonis lielākām izmaksām un zaudētām tirgus iespējām radiofrekvenču spektra lietotājiem un palēnina inovāciju, tādējādi traucējot pareizai iekšējā tirgus darbībai un skar patērētājus un ekonomiku kopumā.

(33)

Šīs direktīvas radiofrekvenču spektra pārvaldības noteikumiem būtu jāatbilst to starptautisko un reģionālo organizāciju darbam, kuras nodarbojas ar radiofrekvenču spektra pārvaldību, piemēram, Starptautiskā Telesakaru savienība (ITU) un Eiropas Pasta un telesakaru administrāciju konference (CEPT), lai nodrošinātu radiofrekvenču spektra lietošanas efektīvu pārvaldību un saskaņošanu visā Savienībā un starp dalībvalstīm un citiem ITU locekļiem.

(34)

Saskaņā ar regulējošo un darbības funkciju atdalīšanas principu dalībvalstīm būtu jāgarantē valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to lēmumu objektivitāti. Minētā neatkarības prasība neierobežo dalībvalstu iestāžu autonomiju un konstitucionālās saistības vai neitralitātes principu attiecībā uz tiem noteikumiem dalībvalstīs, kas reglamentē īpašumtiesību sistēmu, kas noteikta LESD 345. pantā. Valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm būtu jābūt visiem nepieciešamajiem resursiem personāla, īpašo zināšanu un finansiālo līdzekļu ziņā to uzdevumu veikšanai.

(35)

Daži uzdevumi, ievērojot direktīvu, piemēram, ex ante tirgus regulējums, ietverot piekļuves un starpsavienojuma nodrošināšanas pienākumu uzlikšanu, un uzņēmumu strīdu šķiršana ir uzdevumi, kas būtu jāveic tikai valsts regulatīvajām iestādēm, proti, iestādēm, kuras ir neatkarīgas gan no nozares, gan no jebkurām ārējām izpausmēm vai politiskā spiediena. Ja vien nav noteikts citādi, dalībvalstīm būtu jāspēj citus šajā direktīvā noteiktos regulatīvos uzdevumus uzdot vai nu valsts regulatīvajām iestādēm, vai citām kompetentajām iestādēm. Transponēšanas laikā dalībvalstīm būtu jāveicina valsts regulatīvo iestāžu kompetenču stabilitāte attiecībā uz to uzdevumu uzdošanu, kuri izriet no Savienības elektronisko sakaru tiesiskā regulējuma, kā tas grozīts 2009. gadā, transponēšanas, jo īpaši to, kuri saistīti ar tirgus konkurenci vai iekļūšanu tirgū. Ja uzdevumus uzdod citām kompetentajām iestādēm, minētajām citām kompetentajām iestādēm pirms lēmuma pieņemšanas būtu jācenšas konsultēties ar valsts regulatīvajām iestādēm. Ievērojot labas sadarbības principu, valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm savu uzdevumu veikšanas nolūkā būtu jāapmainās ar informāciju.

(36)

Šajā direktīvā nav iekļauti būtiski noteikumi par piekļuvi atvērtam internetam vai viesabonēšanu, un tā neskar kompetenču piešķiršanu valsts regulatīvajām iestādēm Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 531/2012 (20) un Regulā (ES) 2015/2120. Tomēr šī direktīva papildus paredz, ka valsts regulatīvās iestādes ir kompetentas novērtēt un cieši uzraudzīt piekļuves tirgum un konkurences jautājumus, kuri, iespējams, ietekmē galalietotāju tiesības uz piekļuvi atvērtam internetam.

(37)

Elektronisko sakaru tiesiskā regulējuma pārskatīšanā, kas noslēdzās 2009. gadā, tika nostiprināta valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu tiesiskā regulējuma efektīvāku piemērošanu un uzlabotu iestāžu autoritāti un lēmumu paredzamību. Minētajā nolūkā valsts tiesību aktos bija jāiestrādā īpašs noteikums, lai panāktu, ka savu uzdevumu pildīšanā valsts regulatīvā iestāde ir pasargāta no ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas varētu apdraudēt tās spēju neatkarīgi izvērtēt tai risināmos jautājumus. Šādas ārējās ietekmes rezultātā valsts likumdevēja iestāde vairs nespēj veikt valsts pārvaldes iestādes funkcijas saskaņā ar tiesisko regulējumu. Šim nolūkam jau no paša sākuma bija jāizklāsta noteikumi par valsts regulatīvās iestādes vadītāja atlaišanas iemesliem, lai novērstu visas pamatotās šaubas par minētās iestādes neitralitāti un spēju pretoties ārējiem faktoriem. Lai izvairītos no patvaļīgas atlaišanas, atlaistajam loceklim būtu jābūt tiesībai pieprasīt, lai piekritības tiesa pārbaudītu, vai pastāv kāds šajā direktīvā paredzēts tiesisks pamats atlaist. Atlaišanai būtu jābūt saistītai tikai ar vadītāja vai locekļa personiskajām īpašībām vai profesionālo kvalifikāciju. Ir svarīgi, lai valsts regulatīvajām iestādēm būtu pašām savs budžets, kas pirmām kārtām ļautu tām pieņemt darbā pietiekamu skaitu kvalificētu darbinieku. Pārredzamības nolūkā minētais budžets būtu jāpublicē katru gadu. Tām vajadzētu būt autonomām sava budžeta robežās pārvaldīt savus cilvēkresursus un finansiālos resursus. Lai nodrošinātu objektivitāti, dalībvalstīm, kas saglabā īpašumtiesības uzņēmumos vai kontrolē uzņēmumus, kuri valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu budžetā ienes līdzekļus no administratīvām nodevām, būtu jānodrošina, ka pastāv efektīva strukturāla ar īpašumtiesībām vai kontroli saistīto darbību nodalīšana no budžeta kontroles īstenošanas.

(38)

Ir jānostiprina valsts regulatīvo iestāžu neatkarība, lai nodrošinātu to vadītāja un darbinieku neuzņēmību pret ārēju spiedienu, nosakot minimālo kvalifikāciju amatā iecelšanai un pilnvaru minimālo laiku. Turklāt, lai pievērstos riskam iestrēgt regulējumā, nodrošinātu nepārtrauktību un vairotu neatkarību, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja ierobežot valdes vadītāja vai locekļu pilnvaru atjaunināšanu un jāparedz pienācīga valdes un vadības rotācijas shēma. To varētu organizēt, piemēram, ieceļot pirmos kolēģijas locekļus uz dažādiem laikposmiem, lai viņu un viņu sekotāju pilnvaru darbības laiks nebeigtos vienlaicīgi.

(39)

Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pārskatatbildīgām un tām vajadzētu būt pienākumam ziņot par to, kā tās pilda savus uzdevumus. Minētajam pienākumam parasti būtu jāizpaužas kā ikgadējam ziņošanas pienākumam, nevis ad hoc ziņošanai pēc pieprasījuma, kas, ja tā būtu neproporcionāla, varētu ierobežot viņu neatkarību vai traucēt tām pildīt savus uzdevumus. No tiesas – saskaņā ar Tiesas praksi (21) – pārmērīgas vai nenoteiktas ziņošanas pienākumi var netieši ietekmēt iestādes neatkarību.

(40)

Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai, kuras ir valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes. Iestādēm, kuru kompetencē ir dot tiesības piekļūt infrastruktūrai, vajadzētu spēt paziņošanas prasību izpildīt ar norādi uz vienoto informācijas punktu, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/61/ES (22).

(41)

Būtu jāizmanto iespējami mazāk ierobežojoša atļauju izsniegšanas sistēma, lai ļautu nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, lai veicinātu jaunu sakaru pakalpojumu un Eiropas sakaru tīklu un pakalpojumu attīstību, un lai ļautu pakalpojumu sniedzējiem un patērētājiem gūt labumu no iekšējā tirgus apjomradītiem ietaupījumiem.

(42)

Iekšējā tirgus labumus pakalpojumu sniedzējiem un galalietotājiem vislabāk var sasniegt ar vispārēju atļauju izsniegšanu elektronisko sakaru tīkliem un elektronisko sakaru pakalpojumiem, kuri nav numuratkarīgi starppersonu sakaru pakalpojumi, neprasot valsts regulatīvajai iestādei pieņemt skaidru lēmumu vai administratīvu aktu un ierobežojot procesuālas prasības tikai līdz deklaratīvam paziņojumam. Ja dalībvalstis elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem pieprasa paziņojumu, kad tie uzsāk darbību, šādam paziņojumam nevajadzētu izraisīt administratīvas izmaksas pakalpojumu sniedzējiem, un tas varētu būt darīts pieejams valsts kompetento iestāžu tīmekļa vietnē. Lai atbalstītu efektīvu pārrobežu koordināciju, jo īpaši Eiropas operatoriem, BEREC būtu jāizveido un jāuztur šādu paziņojumu datubāze. Kompetentajām iestādēm BEREC būtu jānosūta tikai pilnīgi paziņojumi. Dalībvalstīm nevajadzētu nekādā veidā, tostarp, pamatojoties uz argumentu par informācijas nepilnību, traucēt tīkla vai pakalpojumu nodrošināšanu

(43)

Paziņojumos būtu jāietver tikai deklarācija par pakalpojumu sniedzēja nodomu sākt elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošināšanu. Pakalpojumu sniedzējam būtu jāprasa deklarāciju papildināt tikai ar tādu informāciju, kas noteikta šajā direktīvā. Dalībvalstīm nebūtu tam jāuzliek papildu prasības vai atsevišķas paziņošanas prasības.

(44)

Pretēji citiem elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu veidiem, kā definēts šajā direktīvā, numurneatkarīgi starppersonu sakaru pakalpojumi negūst labumu no valsts numerācijas resursu izmantošanas un nepiedalās publiski apliecinātā sadarbspējīgā ekosistēmā. Tāpēc nepienākas minētajiem pakalpojumu veidiem piemērot vispārējo atļaušanas kārtību.

(45)

Piešķirot tiesības izmantot radiofrekvenču spektru, numerācijas resursus vai tiesības uzstādīt iekārtas, kompetentajām iestādēm būtu jāinformē uzņēmumi, kuriem tās piešķir šādas tiesības, par attiecīgajiem nosacījumiem. Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt minētos radiofrekvenču spektra lietošanas nosacījumus individuālajās spektra lietošanas tiesībās vai vispārējā atļaujā.

(46)

Vispārējās atļaujās būtu jābūt iekļauj tikai elektronisko sakaru nozarei specifiski nosacījumi. Tās nebūtu pakļaujamas nosacījumiem, kas jau ir piemērojami sakarā ar citiem pastāvošiem valsts tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz patērētāju aizsardzību, un kas nav specifiski sakaru nozarei. Piemēram, kompetentajām iestādēm vajadzētu spēt informēt uzņēmumus par piemērojamajām vides prasībām un pilsētu un lauku plānošanas prasībām. Nosacījumiem, kas tiek piemēroti saskaņā ar vispārējo atļauju, neietekmē piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (23).

(47)

Nosacījumiem, kurus varētu pievienot vispārējām atļaujām, būtu jāaptver īpašie nosacījumi, kas reglamentē galalietotāju invalīdu piekļuvi un valsts iestāžu un avārijas dienestu vajadzību sazināties savā starpā un ar sabiedrību pirms lielām nelaimēm, to brīdī un pēc tām.

(48)

Šādā atļauju izsniegšanā ir nepieciešams skaidri iekļaut to uzņēmumu tiesības un pienākumus, kas ir pakļauti vispārēju atļauju izsniegšanai, lai nodrošinātu vienādus spēles noteikumus visā Savienībā un veicinātu pārrobežu sarunas par savstarpēju savienojumu starp publiskiem elektroniskiem sakaru tīkliem.

(49)

Ar vispārējo atļauju uzņēmumiem, kas sabiedrībai nodrošina elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, tiek dotas tiesības risināt sarunas par savstarpēju savienojumu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti šajā direktīvā. Tie uzņēmumi, kas elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus nodrošina lietotājiem, kas nav sabiedrība, var risināt sarunas par savstarpēju savienojumu ar komerciāliem noteikumiem.

(50)

Kompetentajām iestādēm, pievienojot nosacījumus vispārējai atļaujai un piemērojot administratīvās nodevas, būtu pienācīgi jāņem vērā situācijas, kad elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus nodrošina fiziskas personas bezpeļņas nolūkā. Gadījumā, kad elektroniskie sakaru tīkli un pakalpojumi netiek nodrošināti sabiedrībai, ir lietderīgi uzlikt mazāk un vieglākus nosacījumus, ja tādus uzliek, par tiem, kas ir pamatoti gadījumos, kad elektroniskie sakaru tīkli un pakalpojumi tiek nodrošināti sabiedrībai.

(51)

Īpaši pienākumi, kuri saskaņā ar Savienības tiesībām uzlikti uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus, jo tie ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, kā noteikts šajā direktīvā, būtu uzliekami atsevišķi no vispārējām tiesībām un pienākumiem, kas ir saskaņā ar vispārējo atļauju izsniegšanu.

(52)

Ir iespējams, ka uzņēmumiem, kas nodrošina elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, ir nepieciešams apstiprinājums to tiesībām saskaņā ar vispārēju atļauju izsniegšanu attiecībā uz savstarpēju savienojumu un tiesībām piekļūt infrastruktūrai, it īpaši, lai veicinātu vienošanās ar citiem pārvaldes līmeņiem reģionālo vai vietējo – vai ar pakalpojumu sniedzējiem citās dalībvalstīs. Minētajā nolūkā kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina ar deklarācijām uzņēmumi vai nu pēc to pieprasījuma, vai, alternatīvi, automātiski atbildot uz paziņojumu vispārējās atļaujas izsniegšanas sakarā. Šādām deklarācijām pašām par sevi nebūtu jārada tiesības, ne arī tiesībām saistībā ar vispārējo atļauju, izmantošanas tiesībām vai šādu tiesību izmantošanai nevajadzētu būt atkarīgām no deklarācijas.

(53)

Vajadzētu būt iespējai uzņēmumiem, kas sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus, noteikt administratīvas nodevas, lai finansētu valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes darbības vispārējo atļauju piešķiršanas sistēmu pārvaldīšanā un izmantošanas tiesību piešķiršanā. Šādas nodevas būtu jāierobežo tā, lai segtu tikai minēto darbību faktiskās administratīvās izmaksas. Minētajā nolūkā būtu jānodrošina valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu ienākumu un izdevumu pārredzamība, izmantojot gada pārskatus par kopējo ievākto maksājumu summu un radītajām administratīvajām izmaksām, nolūkā ļaut uzņēmumiem pārbaudīt, vai tās ir līdzsvarā.

(54)

Administratīvo nodevu sistēmām nebūtu jākropļo konkurence un jārada šķēršļi ienākšanai tirgū. Ar vispārējo atļauju izsniegšanas sistēmu vairs nav iespējams noteikt administratīvās izmaksas un līdz ar to nodevas atsevišķiem uzņēmumiem, izņemot gadījumus, kad piešķir tiesības izmantot numerācijas resursus, radiofrekvenču spektru un tiesības uzstādīt iekārtas. Jebkurām piemērojamām administratīvām nodevām būtu jābūt saskaņā ar vispārējās atļaujas izsniegšanas sistēmas principiem. Taisnīga, vienkārša un pārredzama alternatīva minētajiem nodevu noteikšanas kritērijiem varētu būt ar apgrozījumu saistīts sadales princips. Ja administratīvās nodevas ir ļoti mazas, piemēroti var būt arī vienotas likmes maksājumi vai maksājumi, kas apvieno vienotu likmi ar elementiem, kas saistīti ar apgrozījumu. Tādā mērā, cik vispārējo atļauju sistēma aptver uzņēmumus ar niecīgu tirgus daļu, kā kopienu vietējie tīkla nodrošinātāji, vai tādus pakalpojumu sniedzējus, kuru uzņēmējdarbības modelis ģenerē stipri ierobežotus ieņēmumus pat tad, ja iespiešanās tirgū apjoma ziņā ir nozīmīga, dalībvalstīm būtu jānovērtē iespēja noteikt piemērotu pašu nepieciešamāko minimumu administratīvo nodevu uzlikšanai.

(55)

Dalībvalstīm varētu būt nepieciešams grozīt tiesības, nosacījumus, procedūras, nodevas un maksas attiecībā uz vispārējo atļauju izsniegšanu un izmantošanas tiesībām, ja tas ir objektīvi pamatots. Par šādiem ierosinātiem grozījumiem būtu pienācīgi un laicīgi jāinformē visas ieinteresētās personas, sniedzot tām atbilstīgu iespēju izteikt viedokli. Būtu jāizvairās no liekām procedūrām, kad tiek izdarīti maznozīmīgi grozījumi spēkā esošajās tiesībās uzstādīt iekārtas vai radiofrekvenču spektru vai numerācijas resursu lietošanas tiesībās, ja šādi grozījumi neietekmē trešo personu intereses. Maznozīmīgi tiesību un pienākumu grozījumi ir tādi grozījumi, kuri ir galvenokārt administratīvi, nemaina vispārējo atļauju būtiskās iezīmes un individuālās izmantošanas tiesības un tādējādi nevar radīt konkurences priekšrocības citiem uzņēmumiem.

(56)

Ņemot vērā to, cik svarīgi ir nodrošināt juridisko noteiktību, un lai sekmētu regulējuma paredzamību, lai nodrošinātu ieguldījumiem drošu vidi, jo īpaši jauniem bezvadu platjoslas sakariem, uz jebkādu esošo radiofrekvenču spektra vai numerācijas resursu lietošanas vai iekārtu uzstādīšanas tiesību ierobežošanu vai atsaukšanu vajadzētu attiekties paredzamiem un pārredzamiem pamatojumiem un procedūrām. Tādēļ stingrākas prasības vai paziņošanas mehānismu varētu piemērot jo īpaši tad, kad izmantošanas tiesības ir piešķirtas konkursa kārtā vai salīdzinošā procedūrā, un harmonizētu radiofrekvenču spektra joslu gadījumā, kuras izmanto bezvadu platjoslas elektronisko sakaru pakalpojumiem (“bezvadu platjoslas pakalpojumi”). Pamatojumos, kuros atsaucas uz efektīvu un lietderīgu radiofrekvenču spektra lietošanu un tehnoloģiju attīstību, varētu paļauties uz tehniskiem īstenošanas pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 676/2002/EK (24). Turklāt, izņemot gadījumus, kur ierosinātie grozījumi ir nebūtiski, ja vispārējās atļaujas un individuālas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir jāierobežo, jāatņem vai jāgroza bez tiesību subjekta piekrišanas, to var izdarīt pēc konsultēšanās ar ieinteresētajām personām. Tā kā vispārēju atļauju vai tiesību ierobežošanai vai atņemšanai var būt ievērojama ietekme uz tiesību subjektiem, valsts kompetentajām iestādēm pirms šādu pasākumu pieņemšanas būtu īpaši rūpīgi iepriekš jāizvērtē iespējamais kaitējums, ko tie var izraisīt.

(57)

Lai savus uzdevumus veiktu efektīvi, valsts regulatīvajām iestādēm, citām kompetentajām iestādēm un BEREC ir jāievāc informācija no tirgus dalībniekiem, tostarp jānovērtē vispārīgo noteikumu atbilstība šai direktīvai, neapturot minēto noteikumu piemērojamību novērtēšanas laikā. Izņēmuma kārtā var būt arī vajadzīgs ievākt informāciju no citiem uzņēmumiem, kas darbojas nozarēs, kas ir cieši saistītas ar elektronisko sakaru pakalpojumu nozari, piemēram, satura piegādātāji, kuriem ir informācija, kas varētu būt vajadzīga viņu pienākumu veikšanai saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Minēto informāciju var būt nepieciešams ievākt Komisijas uzdevumā, lai ļautu tai veikt tās attiecīgos pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Informācijas pieprasījumiem būtu jābūt samērīgiem, un tiem nebūtu pārmērīgi jāapgrūtina uzņēmumi. Valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu ievāktajai informācijai būtu jābūt publiski pieejamai, izņemot gadījumus, kad tā ir konfidenciāla saskaņā ar valsts noteikumiem par publisku piekļuvi informācijai un saskaņā ar Savienības un valsts tiesību noteikumiem par komercnoslēpumu.

(58)

Lai nodrošinātu, ka valsts regulatīvās iestādes savus regulēšanas uzdevumus veic pilnvērtīgi, to vācamajos datos būtu jāiekļauj uzskaites dati par mazumtirgiem, kas ir saistīti ar vairumtirgiem, kuros darbojas uzņēmums, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū un kuru kā tādu regulē valsts regulatīvā iestāde. Tāpat datos būtu jāietver arī dati, kas ļautu valsts regulatīvajām iestādēm novērtēt, kā tiek izpildīti lietošanas tiesībām pievienotie nosacījumi un kā plānotā tīkla topoloģijas modernizācija vai pārmaiņas varētu ietekmēt konkurences attīstību vai vairumtirdzniecības produktus, ko dara pieejamus citām personām. Informācija par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām pievienotā pārklājuma nodrošināšanas pienākuma izpildi ir būtiska, lai ģeogrāfiskie apsekojumi par tīklu izvērsumu būtu pilnīgi. Šajā ziņā kompetentajai iestādei būtu vajadzīga iespēja pieprasīt, lai informāciju neapkopotā veidā sniegtu vietējā līmenī pietiekami smalki, lai būtu iespējama tīklu ģeogrāfiska apsekošana.

(59)

Lai tīkla un pakalpojumu nodrošinātājiem un attiecīgajai kompetentajai iestādei atvieglinātu ziņošanas un informēšanas slogu, šādiem pienākumiem vajadzētu būt samērīgiem, objektīvi pamatotiem un ierobežotiem līdz līmenim, kas ir noteikti nepieciešams. Konkrēti, būtu jāizvairās no kompetentās iestādes un BEREC informācijas pieprasījumu dublēšanās ar sistemātiskiem un regulāriem pierādījumiem par atbilstību visiem nosacījumiem, kas ir vispārējā atļaujā vai pievienoti lietošanas tiesībām. Uzņēmumiem būtu jāapzinās, kādiem nolūkiem informācija tiek prasīta. Informācijas sniegšanai nebūtu jābūt nosacījumam tirgus pieejamībai. Statistikai var pieprasīt paziņojumu no elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem, kad tie beidz darbību.

(60)

Nebūtu jāietekmē dalībvalstu pienākumi sniegt Savienības interešu aizsardzībai nepieciešamās ziņas saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem, kā arī ziņošanas pienākumi saskaņā ar tiesībām, kas neattiecas konkrēti uz elektronisko sakaru nozari, piemēram, saskaņā ar konkurences tiesībām.

(61)

Vajadzētu būt iespējai apmainīties ar informāciju, ko kompetentā iestāde saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem par komercnoslēpumu un personas datu aizsardzību uzskata par konfidenciālu, var sniegt Komisijai, BEREC un jebkurai citai iestādei tad, ja šāda informācijas apmaiņa ir vajadzīga valsts tiesību aktu, ar ko transponē šo direktīvu, piemērošanai. Šādu informāciju būtu jāierobežo atbilstīgi un samērīgi šādas informācijas apmaiņas nolūkam.

(62)

Elektronisko sakaru platjoslas tīkli kļūst arvien daudzveidīgāki tehnoloģijas, topoloģijas, izmantotā sakaru līdzekļa un piederības ziņā. Tādēļ regulatīva iejaukšanās jābalsta uz detalizētu informāciju par tīklu ierīkošanu, lai tā būtu efektīva un tiktu īstenota teritorijās, kur tā vajadzīga. Šī informācija ir būtiska, lai veicinātu ieguldījumus, visā Savienībā palielinātu savienojamību un sniegtu informāciju visām attiecīgajām iestādēm un iedzīvotājiem. Šajā informācijā būtu jāiekļauj apsekojumi gan attiecībā uz ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanu, gan pastāvošo vara kabeļu tīklu vai citādu tīklu pilnveidojumiem vai paplašinājumiem, kuri var ne visos aspektos atbilst ļoti augstas veiktspējas tīklu darba raksturlielumiem, piemēram, optiskās šķiedras ierīkošana līdz sadales skapim apvienojumā ar tādām aktīvām tehnoloģijām kā vektorēšanu. Attiecīgajām prognozēm būtu jāaptver laikposmi līdz trīs gadiem. Kompetentajām iestādēm ievācamās informācijas detalizācijas pakāpes un teritoriālās graudainības noteikšanā būtu jāvadās pēc regulējuma konkrētā mērķa, un tām jābūt pietiekamām regulatīvo mērķu sasniegšanai. Tāpēc teritoriālās vienības lielums dalībvalstīs atšķiras atkarībā no regulēšanas vajadzībām konkrētos valsts apstākļos un vietējo datu pieejamības. Statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) 3. līmenis vairumā gadījumu neliekas atspoguļojam pietiekami sīku teritoriālo dalījumu. Valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā BEREC pamatnostādnes par šāda uzdevuma risināšanas labāko praksi, un šīs pamatnostādnes varēs balstīties uz valsts regulatīvo un/vai citu kompetento iestāžu līdzšinējo pieredzi tīklu ierīkošanas ģeogrāfiskajā apsekošanā. Neskarot komercnoslēpuma prasības, kompetentajām iestādēm būtu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/98/EK (25) atklātā formātā jādara tieši pieejama šādos apsekojumos apkopotā informācija, ja tā nav jau pieejama tirgū, neparedzot tās atkārtotas izmantošanas ierobežojumus, un jāveido galalietotājiem pieejami rīki, kas attiecas uz pakalpojuma kvalitāti, lai palīdzētu uzlabot viņu informētību par pieejamiem pieslēguma pakalpojumiem. Apkopojot šo informāciju, visām attiecīgajām iestādēm būtu jāievēro konfidencialitātes princips un būtu jāizvairās radīt kādam uzņēmumam neizdevīgus konkurences apstākļus.

(63)

Digitālās plaisas novēršana Savienībā ir būtiska, lai ļautu visiem Savienības iedzīvotājiem piekļūt interneta un digitālajiem pakalpojumiem. Šajā nolūkā konkrētās un skaidri definētās teritorijās attiecīgajām iestādēm vajadzētu būt iespējai aicināt uzņēmumus un publiskas iestādes deklarēt nodomu izvērst ļoti augstas veiktspējas tīklus minētajās teritorijās, piešķirot tiem pietiekami daudz laika rūpīgi apsvērtas atbildes sniegšanai. Prognozēs iekļautajai informācijai būtu jāatspoguļo elektronisko sakaru tīklu nozares ekonomisko perspektīva un uzņēmumu ieguldījumu nodomi datu vākšanas brīdī, lai būtu iespējams identificēt pieejamo savienojamību dažādās teritorijās. Ja uzņēmums vai publiska iestāde deklarē nodomu izvērst tīklus kādā teritorijā, valsts regulatīvai vai citai kompetentai iestādei būtu jāspēj pieprasīt citiem uzņēmumiem un publiskajām iestādēm deklarēt, vai tās plāno izvērst ļoti augstas veiktspējas tīklus vai būtiski modernizēt vai paplašināt savu tīklu, lai tā veiktspēja šajā teritorijā būtu vismaz ar 100 Mbiti/s lejupielādes ātrumu. Minētā procedūra nodrošinās pārredzamību uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, kuras ir paudušas interesi izvērst tīklus šajā teritorijā, lai, izstrādājot savus darījumdarbības plānus, tās varētu novērtēt paredzamo konkurenci no citiem tīkliem. Šādas pārredzamības pozitīvā ietekme ir atkarīga no tirgus dalībnieku patiesām un labticīgām atbildēm.

(64)

Lai gan tirgus dalībnieki var mainīt savus izvēršanas plānus neparedzētu, objektīvu un attaisnojamu iemeslu dēļ, kompetentajām iestādēm būtu jāiejaucas, tostarp, ja tiek skarts publiskais finansējums, un attiecīgā gadījumā būtu jāpiemēro sankcijas, ja uzņēmums vai publiska iestāde tām apzināti vai klajas nolaidības dēļ ir snieguši maldinošu, kļūdainu vai nepilnīgu informāciju. Piemērojot attiecīgos noteikumus par sankcijām, būtu jāuzskata, ka klaja nolaidība bijusi situācijā, kad uzņēmums vai publiska iestāde sniedz maldinošu, kļūdainu vai nepilnīgu informāciju tādas uzvedības vai iekšējās organizācijas dēļ, kas būtiski neatbilst pienācīgai rūpībai attiecībā uz sniegto informāciju. Klajai nolaidībai nebūtu jānozīmē, ka uzņēmums vai publiska iestāde zina, ka sniegtā informācija ir maldinoša, kļūdaina vai nepilnīga, bet ka tas to būtu zinājis, ja tas būtu rīkojies vai būtu organizēts ar pienācīgu rūpību. Ir svarīgi, lai sankcijas būtu pietiekami atturošas, ņemot vērā negatīvo ietekmi uz konkurenci un publiski finansētiem projektiem. Noteikumiem par sankcijām nevajadzētu skart jebkādas tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieprasīt kompensāciju par kaitējumu.

(65)

Prognozējamu ieguldīšanas nosacījumu interesēs kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai ar uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, kuras paudušas interesi izvērst ļoti augstas veiktspējas tīklus, dalīties informācijā par to, vai attiecīgajā teritorijā ir veikta vai ir paredzēta citāda tīklu modernizācija, ieskaitot tos, kas nesasniedz lejupielādes ātrumu 100 Mbiti/s.

(66)

Ir būtiski, lai valsts regulatīvās un citas kompetentās iestādes pirms galīgā lēmuma pieņemšanas apspriestos par ierosinātajiem lēmumiem ar visām ieinteresētajām personām, dotu tām jautājuma sarežģītībai atbilstošu pietiekamu laiku piezīmju iesniegšanai un ņemtu vērā to viedokļus. Lai nodrošinātu, ka lēmumiem valsts līmenī nav nelabvēlīga ietekme uz iekšējā tirgus darbību vai citiem LESD mērķiem, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāpaziņo arī Komisijai un citām valsts regulatīvajām iestādēm par dažiem lēmumprojektiem, lai tām būtu iespēja izteikt piezīmes. Kompetentajām iestādēm šajā direktīvā definētos gadījumos ir lietderīgi apspriesties ar ieinteresētajām personām par visiem pasākumu projektiem, kuriem ir ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(67)

Konkurētspējīgas vides sakarā būtu jāņem vērā ieinteresēto personu, tostarp lietotāju un patērētāju, viedokļi. Lai pienācīgi ņemtu vērā iedzīvotāju intereses, dalībvalstīs būtu jāizveido piemērots apspriešanās mehānisms. Šāds mehānisms varētu būt struktūra, kas neatkarīgi no valsts regulatīvajām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem pētītu ar patērētājiem saistītus jautājumus, piemēram, patērētāju rīcības modeļus un mehānismus pakalpojumu sniedzēju maiņai, un kas darbotos pārskatāmi un dotu savu ieguldījumu sistēmā, ko šobrīd izmanto, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Turklāt varētu izstrādāt mehānismu, kā sākt attiecīgu sadarbību jautājumos, kas attiecas uz likumīga satura izplatīšanu. Sadarbības procedūrās, par ko būtu panākta vienošanās saskaņā ar tādiem mehānismiem, tomēr nevajadzētu pieļaut regulāru interneta lietojuma pārraudzību.

(68)

Strīdu beztiesas izšķiršanas kārtība galalietotājiem var būt ātrs un lēts tiesību aizsardzības veids, it sevišķi patērētājiem un mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem, kā tie definēti Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (26) pielikumā. Dalībvalstīm būtu jādod iespēja valsts regulatīvajai iestādei vai citai kompetentajai iestādei, kas ir atbildīga par galalietotāju tiesībām, vai vismaz vienai neatkarīgai struktūrai ar pierādītu pieredzi galalietotāju tiesību jomā būt par alternatīvu strīdu izšķīrēju. Attiecībā uz šādu strīdu izšķiršanu uz minētajām iestādēm nevajadzētu attiekties nekādām instrukcijām. Tā kā daudzas dalībvalstis ir iedibinājušas strīdu izšķiršanas procedūras tādiem galalietotājiem, kas nav patērētāji, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (27), liekas prātīgi paturēt nozarei raksturīgo strīdu izšķiršanas kārtību gan patērētājiem, gan, ja dalībvalstis to paplašina, arī citiem galalietotājiem, it sevišķi mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem. Saistībā ar strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paturēt spēkā vai ieviest noteikumus, kas pārsniedz tos, kuri paredzēti Direktīvā 2013/11/ES, lai nodrošinātu augstāku patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

(69)

Ja izcēlies strīds starp uzņēmumiem vienā un tajā pašā dalībvalstī kādā jomā, kas iekļauta šajā direktīvā, piemēram, attiecībā uz pienākumiem sakarā ar piekļuvi un starpsavienojumu vai uz galalietotāju sarakstu pārsūtīšanas līdzekļiem, cietušajai pusei, kura pārrunas vedusi godprātīgi, bet nav panākusi vienošanos, vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai strīdu izšķir valsts regulatīvā iestāde. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj piedāvāt pusēm atrisinājumu. Valsts regulatīvajai iestādei, iejaucoties strīda izšķiršanā starp elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu, vai saistīto iekārtu nodrošinātājiem dalībvalstī, būtu jācenšas nodrošināt atbilstību pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar šo direktīvu.

(70)

Papildus regresa prasījuma tiesībām, kas ir piešķirtas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, ir vajadzīga vienkārša procedūra, kas uzsākama pēc kādas strīdā iesaistītās personas pieprasījuma, lai atrisinātu pārrobežu strīdus starp uzņēmumiem, kuri nodrošina vai ir pilnvaroti nodrošināt elektronisko sakaru tīklus vai pakalpojumus dažādās dalībvalstīs.

(71)

Nozīmīgs uzdevums, kas uzticēts BEREC, ir vajadzības gadījumā pieņemt atzinumus par pārrobežu strīdiem. Tādēļ valsts regulatīvajām iestādēm šādos gadījumos būtu ikkatrs BEREC iesniegtais atzinums pilnīgi jāatspoguļo savos pasākumos, ar kuriem tās kādam uzņēmumam uzliek kādu pienākumu vai citādi atrisina strīdu.

(72)

Nekoordinēta dalībvalstu radiofrekvenču spektra lietošanas organizēšana to teritorijā, ja netiek atrisināta ar divpusējām dalībvalstu sarunām, var radīt plaša mēroga traucējumus, kas smagi skar digitālā vienotā tirgus attīstību. Dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai izvairītos no pārrobežu un kaitīgiem traucējumiem savā starpā. Būtu jāuzdod ar Komisijas Lēmumu 2002/622/EK (28) izveidotajai Radiofrekvenču spektra politikas grupai (RSPG) atbalstīt nepieciešamo pārrobežu koordināciju un būt par iecelto forumu, kurā risina dalībvalstu strīdus pārrobežu jautājumos. Uz RSPG piedāvātā risinājuma pamata dažos gadījumos ir vajadzīgs īstenošanas pasākums, lai galīgi atrisinātu pārrobežu traucējumus vai atbilstoši Savienības tiesību normām panāktu tāda koordinēta risinājuma izpildi, par ko divpusējās sarunās vienojušās divas vai vairākas dalībvalstis. Nepietiekama koordinācija starp dalībvalstīm un Savienības kaimiņvalstīm arī var izraisīt plaša mēroga traucējumus. Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai izvairītos no pārrobežu un kaitīgiem traucējumiem ar valstīm, kas atrodas Savienības kaimiņos, un ar šādu mērķi jāsadarbojas. Pēc to dalībvalstu pieprasījuma, kuras skar kaitīgi pārrobežu traucējumi no trešām valstīm, Savienībai būtu jāsniedz pilnīgs atbalsts minētajām dalībvalstīm.

(73)

RSPG ir Eiropas Komisijas augsta līmeņa padomdevēja grupa, kas tika izveidota ar Lēmumu 2002/622/EK, lai veicinātu iekšējā tirgus attīstību un atbalstītu Savienības mēroga radiofrekvenču spektra politiku, ņemot vērā ekonomiskos, politiskos, kultūras, stratēģiskos, veselības un sociālos apsvērumus, kā arī tehniskos parametrus. Tai būtu jāsastāv no to struktūru vadītājiem, kurām ir vispārējā politiskā atbildība par stratēģisku radiofrekvenču spektra politiku. Tai būtu jāpalīdz Komisijai un jādod tai padomi par radiofrekvenču spektra politiku. Tam būtu vēl vairāk jāpalielina radiofrekvenču spektra politikas pamanāmība dažādās Savienības politikas jomās un jāpalīdz nodrošināt starpnozaru konsekvenci Savienības un valstu līmenī. Tai būtu arī jākonsultē Eiropas Parlaments un Padome pēc to pieprasījuma. Turklāt RSPG ir jābūt arī forumam, kas koordinē, kā dalībvalstis īsteno savus ar radiofrekvenču spektru saistītos pienākumus saskaņā ar šo direktīvu, un jāspēlē galvenā loma jomās, kas ir būtiskas iekšējā tirgū, piemēram, pārrobežu koordinācija vai standartizācija. Varētu izveidot arī tehniskas vai ekspertu darba grupas, kas palīdzētu plenārsēdēs, kurās augsta līmeņa dalībvalstu pārstāvji un Komisija iezīmē stratēģisko politiku. Komisija ir informējusi par savu ieceri sešu mēnešu laikā pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā izdarīt grozījumus Lēmumā 2002/622/EK, lai tajā atspoguļotu jaunos uzdevumus, kas RSPG tiek uzticēti ar šo direktīvu.

(74)

Kompetentajām iestādēm būtu jāpārrauga un jāpanāk ar vispārējām atļaujām un izmantošanas tiesībām saistītu noteikumu ievērošana, it īpaši, gādājot par radiofrekvenču spektra efektīvu un lietderīgu izmantošanu un pārklājuma un pakalpojuma kvalitātes pienākumu izpildi, piemērojot administratīvas sankcijas, tostarp finansiālas sankcijas un aizliegumus un lietošanas tiesību atņēmumus, par šo noteikumu un nosacījumu pārkāpumiem. Uzņēmumiem būtu jāiesniedz kompetentajām iestādēm pašas precīzākās un pilnīgākās ziņas, lai tās varētu pildīt savus pārraudzības uzdevumus.

(75)

Nosacījumi, kuri pievienoti atļaujām un individuālām lietošanas tiesībām, būtu ierobežojami līdz prasību un pienākumu izpildes nodrošināšanai noteikti nepieciešamajam saskaņā ar valsts likumiem un Savienības tiesību aktiem.

(76)

Jebkurai personai, par kuru pieņemts kompetentās iestādes lēmums, būtu jābūt tiesībām to pārsūdzēt struktūrā, kura ir neatkarīga no iesaistītajām personām un jebkādas ārējas iejaukšanās vai politiska spiediena, kas apdraudētu tās neatkarīgu novērtējumu tai risināmos jautājumos. Šī struktūra var būt tiesa. Turklāt uzņēmumam, kurš uzskata, ka tā pieteikums uz tiesībām uzstādīt iekārtas nav izskatīts saskaņā ar šajā direktīvā izklāstītajiem principiem, būtu jābūt tiesīgam tādus lēmumus pārsūdzēt. Tādai pārsūdzībai nebūtu jāskar kompetences sadalījums valsts tiesu sistēmā un juridisko vai fizisko personu tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Katrā gadījumā dalībvalstīm būtu jāgarantē šādu lēmumu efektīva pārskatīšana tiesā.

(77)

Lai tirgus dalībniekiem nodrošinātu juridisko noteiktību, pārsūdzības iestādēm savi pienākumi būtu jāpilda efektīvi. Jo īpaši pārsūdzības procesi nedrīkstētu būt nepamatoti ilgi. Pagaidu pasākumi, kas aptur kompetentās iestādes lēmuma darbību, būtu jānosaka vienīgi steidzamos gadījumos, lai nepieļautu būtisku un nelabojamu kaitējumu personai, kura pieprasa minētos pasākumus, un ja tas vajadzīgs interešu līdzsvara nodrošināšanai.

(78)

Pārsūdzības iestādes ir visai atšķirīgi piemērojušas pagaidu pasākumus valsts regulatīvo vai kompetento iestāžu lēmumu apturēšanai. Lai panāktu konsekventāku pieeju, būtu jāpiemēro kopīgi standarti saskaņā ar Tiesas praksi. Pārsūdzības iestādēm vajadzētu būt arī tiesīgām pieprasīt pieejamo informāciju, ko publicējusi BEREC. Ņemot vērā pārsūdzību nozīmi tiesiskā regulējuma vispārējā darbībā, visās dalībvalstīs būtu jāizveido mehānisms, lai vāktu informāciju par pārsūdzībām un lēmumiem, ar ko aptur kompetento iestāžu pieņemtos lēmumus, un minēto informāciju darītu zināmu Komisijai un BEREC. Minētajam mehānismam būtu jānodrošina, ka Komisija vai BEREC var datubāzes izveides nolūkā saņemt no dalībvalstīm nolēmumu tekstu.

(79)

Pārredzamība, piemērojot Savienības mehānismu iekšējā elektronisko sakaru tirgus konsolidācijai, būtu jāpalielina iedzīvotāju un ieinteresēto personu interesēs un nolūkā ļaut attiecīgajām personām paust savu viedokli, tostarp pieprasot, lai valsts regulatīvās iestādes publicētu visus pasākumu projektus vienlaikus ar to paziņošanu Komisijai, BEREC un citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm. Visiem šādiem pasākumu projektiem vajadzētu būt pamatotiem un būtu jāietver detalizēta analīze.

(80)

Komisijai, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, būtu jāspēj pieprasīt, lai valsts regulatīvā iestāde atsauc pasākuma projektu, ja tas attiecas uz konkrēto tirgu noteikšanu vai uzņēmumu atzīšanu par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, un ja tādi lēmumi radītu šķērsli iekšējam tirgum vai nesaderētu ar Savienības tiesību aktiem, it īpaši politikas mērķiem, kas būtu jāievēro valsts regulatīvajām iestādēm. Šī procedūra neierobežo Direktīvā (ES) 2015/1535 minēto paziņošanas procedūru un Komisijas prerogatīvu, kas ir saskaņā ar LESD, attiecībā uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem.

(81)

Nolūkā konsolidēt elektronisko sakaru iekšējo tirgu un saskaņā ar tiesiskās aizsardzības līdzekļu konsekventas piemērošanas procedūru, ieinteresēto personu apspriešanās valsts mērogā būtu jāsarīko pirms apspriešanās Savienības mērogā, lai Savienības mēroga apspriešanā tiktu atspoguļoti visu ieinteresēto personu viedokļi. Šādā veidā varētu izvairīties arī no vajadzības rīkot otru apspriešanu Savienības mērogā, ja valsts mēroga apspriešanās rezultātā tiktu ieviestas izmaiņas plānotajā pasākumā.

(82)

Ir svarīgi tiesisko regulējumu īstenot laikus. Ja Komisija ir pieņēmusi lēmumu, kas valsts regulatīvajai iestādei liek atsaukt plānotu pasākumu, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāatsauc pasākuma projekts vai jāiesniedz Komisijai pārskatīts pasākuma projekts. Būtu jānosaka termiņš pārskatītā pasākuma paziņošanai Komisijai, lai informētu tirgus dalībniekus par tirgus pārskatīšanas ilgumu un lai paaugstinātu juridisko noteiktību.

(83)

Savienības mehānisms, kas ļauj Komisijai likt valsts regulatīvajām iestādēm atsaukt plānotos pasākumus, kas saistīti ar tirgus noteikšanu un uzņēmumu atzīšanu par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, ir ievērojami veicinājis konsekventu pieeju to apstākļu noteikšanā, kādos var piemērot ex ante regulēšanu, un to apstākļu, kādos uzņēmumiem piemēro šādu regulēšanu. Direktīvas 2002/21/EK 7. un 7.a panta procedūru izpildes pieredze liecina, ka valsts regulatīvo iestāžu nekonsekvence tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā līdzīgos tirgus apstākļos kavē iekšējā elektronisko sakaru tirgus izveidi. Tādēļ Komisijai un BEREC būtu savā attiecīgā atbildības jomā jāpalīdz nodrošināt lielāku konsekvenci tiesisko aizsardzības līdzekļu piemērošanā sakarā ar pasākumu projektiem, ko ierosinājušas valsts regulatīvās iestādes. Turklāt, attiecībā uz pasākumu projektiem saistībā ar pienākumu noteikšanu uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, arī aiz pirmā koncentrācijas vai sadales punkta, ja tas nepieciešams lai risinātu lielus un ilglaicīgus replicēšanas ekonomiskos vai fiziskos šķēršļus, vai saistībā ar jaunu ļoti augstas veiktspējas tīklu elementu regulējumu, ja pie tam BEREC ir vienisprātis ar Komisiju, Komisijai vajadzētu būt iespējai prasīt, lai valsts regulatīvā iestāde atsauktu pasākuma projektu. Lai labāk izmantotu valsts regulatīvo iestāžu zināšanas par tirgus analīzi, Komisijai pirms lēmumu vai ieteikumu pieņemšanas būtu jāapspriežas ar BEREC.

(84)

Ņemot vērā īsos termiņus, kādi paredzēti Savienības līmeņa apspriešanās vajadzībām, Komisijai būtu jāsaņem pilnvaras pieņemt ieteikumus vai pamatnostādnes, lai vienkāršotu procedūras informācijas apmaiņai starp Komisiju un valsts regulatīvajām iestādēm, piemēram, gadījumos, kas attiecas uz stabiliem tirgiem vai prasa vienīgi sīkas izmaiņas iepriekš paziņotos pasākumos. Tāpat Komisijai būtu jāpiešķir pilnvaras, lai varētu paredzēt atbrīvojumu no paziņošanas prasības, lai dažos gadījumos racionalizētu procedūras.

(85)

Valsts regulatīvajām iestādēm būtu pārskatāmi jāsadarbojas savā starpā, ar BEREC un ar Komisiju, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu šīs direktīvas vienveidīgu piemērošanu.

(86)

Valsts regulatīvo iestāžu rīcības brīvībai ir jābūt līdzsvarā ar konsekventas regulējuma prakses izveidi un tiesiskā regulējuma konsekventu piemērošanu, lai efektīvi veicinātu iekšējā tirgus attīstību un pilnveidi. Tāpēc valsts regulatīvajām iestādēm ir jāatbalsta darbības, ko iekšējā tirgus jomā veic Komisija un BEREC.

(87)

Pasākumi, kas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir pasākumi, kuriem varētu būt tieša vai netieša, faktiska vai potenciāla ietekme uz tirdzniecības modeli starp dalībvalstīm tādā veidā, kas varētu radīt šķērsli iekšējā tirgus izveidei. Tie aptver pasākumus ar būtisku ietekmi uz uzņēmumiem vai lietotājiem citās dalībvalstīs, kuros ietilpst: pasākumi, kas lietotājiem citās dalībvalstīs ietekmē cenas; pasākumi, kas ietekmē citā dalībvalstī izveidota uzņēmuma spēju nodrošināt elektronisko sakaru pakalpojumu, it īpaši pasākumus, kas ietekmē spēju piedāvāt pakalpojumus transnacionāli; pasākumi, kas ietekmē tirgus struktūru vai piekļuvi, radot ietekmi uz uzņēmumiem citās dalībvalstīs.

(88)

Koordinācijas mehānisms, ar kura palīdzību RSPG pēc valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes pieprasījuma vai izņēmuma kārtā pēc pašas iniciatīvas sasauc salīdzinošās izvērtēšanas forumu, lai – nolūkā apmainīties ar paraugpraksi – izskatītu pasākumu projektus pirms dalībvalsts piešķir izmantošanas tiesības, veicinātu atlases procedūru elementu un nosacījumu, kas pievienoti radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām un kam ir nozīmīga ietekme uz tirgus apstākļiem un konkurences situāciju, tostarp ienākšanas tirgū un izvēršanās nosacījumu, saskanīgāku izmantošanu un definēšanu. Salīdzinošās izvērtēšanas forums ir instruments, ar ko mācīties no līdzbiedriem. Tam vajadzētu palīdzēt labāk apmainīties ar paraugpraksi dalībvalstu starpā un uzlabot konkursa kārtā veiktu vai salīdzinošu atlases procedūru pārredzamību. Salīdzinošās izvērtēšanas procesam nevajadzētu būt oficiālam nosacījumam valstu atļauju piešķiršanas procedūrās. Viedokļu apmaiņai vajadzētu balstīties uz informāciju, ko sniedz tā valsts regulatīvā vai cita kompetentā iestāde, kura pieprasa salīdzinošās izvērtēšanas forumu, un vajadzētu būt daļai no lielāka valsts mēroga pasākuma, kas plašāk sastāv no radiofrekvenču spektra piešķiršanas, tirdzniecības un nomas, ilguma, atjaunošanas vai lietošanas tiesību grozīšanas. Tādēļ valsts regulatīvai vai citai kompetentai iestādei būtu arī jāspēj sniegt informāciju par citiem valsts pasākumu projektiem vai to aspektiem, kuri saistīti ar attiecīgo atlases procedūru radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību ierobežošanai, ko neaptver salīdzinošās izvērtēšanas mehānisms. Lai samazinātu administratīvo slogu, valsts regulatīvai vai citai kompetentai iestādei būtu jāiesniedz šāda informācija, izmantojot kopēju ziņojumu sniegšanas formātu, ja tāds pieejams, lai nosūtītu informāciju RSPG locekļiem.

(89)

Ja par radiofrekvenču spektra saskaņotu piešķiršanu konkrētiem uzņēmumiem ir panākta vienošanās Savienības mērogā, dalībvalstīm būtu šādas vienošanās stingri jāīsteno, kad tās piešķir tiesības lietot radiofrekvenču spektru no nacionālā frekvenču sadalījuma plāna.

(90)

Izdodot lietošanas tiesības, dalībvalstīm būtu jāspēj apsvērt iespēju dot vienotu atļauju gadījumos, kad paredzamā izmantošana aptver pārrobežu situācijas.

(91)

Jebkādam Komisijas lēmumam nodrošināt šīs direktīvas saskaņotu piemērošanu, būtu jāattiecas vienīgi uz regulējuma principiem, pieejām un metodoloģijām. Lai novērstu šaubas, tajā nebūtu jāprecizē nekādi aspekti, kuri parasti prasīti, lai atspoguļotu attiecīgās valsts apstākļus, un ar to nebūtu jāaizliedz alternatīvas pieejas, par kurām pamatoti var gaidīt, ka to ietekme būs līdzvērtīga. Šādam lēmumam vajadzētu būt samērīgam un nekādi nebūtu jāietekmē valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu lēmumi, kuri nerada šķērsli iekšējam tirgum.

(92)

Savienība un dalībvalstis ir uzņēmušās saistības attiecībā uz sakaru tīklu un pakalpojumu standartiem un reglamentējošiem noteikumiem Pasaules tirdzniecības organizācijā.

(93)

Standartizācijai būtu jāpaliek galvenokārt tirgus virzītam procesam. Tomēr joprojām var būt situācijas, kad ir lietderīgi pieprasīt atbilstību noteiktiem standartiem Savienības mērogā, lai uzlabotu sadarbspēju, veicinātu izvēles brīvību lietotājiem un sekmētu savienojamību iekšējā tirgū. Valsts līmenī dalībvalstis ir pakļautas Direktīvai (ES) 2015/1535. Standartizācijas procedūras, kas ir saskaņā ar šo direktīvu, neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/30/ES (29) un 2014/35/ES (30) un Direktīvu 2014/53/ES.

(94)

Publisko elektronisko sakaru tīklu vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu, vai abēju nodrošinātājiem būtu jāliek veikt pasākumus, kas aizsargā attiecīgi tīklu un pakalpojumu drošību un novērš vai līdz minimumam samazina drošības incidentu ietekmi. Ņemot vērā jaunākos tehniskos sasniegumus, minētajiem pasākumiem būtu jānodrošina radītajam riskam atbilstošs tīklu un pakalpojumu drošības līmenis. Drošības pasākumos būtu jāņem vērā vismaz šādu elementu attiecīgie aspekti: attiecībā uz tīklu un iekārtu drošību – fiziskā un ekoloģiskā drošība, krājumu drošība, tīkla piekļuves kontrole un tīkla integritāte; attiecībā uz drošības incidentu risināšanu –risināšanas procedūras, drošības incidentu atklāšanas spējas, drošības incidentu ziņojumu sniegšana un komunikācija par tiem; attiecībā uz darbības nepārtrauktības pārvaldību – pakalpojuma nepārtrauktības stratēģija un ārkārtas rīcības plāni, negadījuma seku novēršanas spējas; attiecībā uz uzraudzīšanu, revīziju un testēšanu – uzraudzības un pierakstīšanās politika, treniņi neparedzētiem gadījumiem, tīkla un pakalpojuma testēšana, drošības novērtēšana un atbilstības uzraudzība, un atbilstība starptautiskajiem standartiem.

(95)

Tā kā aug numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu nozīme, ir jānodrošina, ka uz tiem attiecas arī piemērotas drošības prasības saskaņā ar to specifiku un ekonomisko svaru. Tādēļ šādu pakalpojumu sniedzējiem arī būtu jānodrošina radītajam riskam atbilstīgs drošības līmenis. Tā kā numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji nemēdz faktiski kontrolēt signālu pārraidi tīklos, risku šādiem pakalpojumiem dažā ziņā var uzskatīt par zemāku nekā tradicionālajiem elektronisko sakaru pakalpojumiem. Tādēļ, ja tas ir pamatoti pamatojoties uz iesaistīto drošības risku faktisko novērtējumu, numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēju veiktajiem pasākumiem vajadzētu būt vājākiem. Tāda pati pieeja pēc analoģijas jāizmanto starppersonu sakaru pakalpojumos, kuros izmanto numurus un kuros faktiski nekontrolē signālu pārraidi.

(96)

Publisko elektronisko sakaru tīklu nodrošinātājiem vai publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem būtu jāinformē lietotāji par konkrētiem un būtiskiem drošības apdraudējumiem un par pasākumiem, ko tie var veikt, lai aizsargātu sakaru drošību, izmantojot, piemēram, konkrētu veidu programmatūru vai šifrēšanas tehnoloģijas. Prasībai informēt lietotājus par šādiem apdraudējumiem nebūtu jāatbrīvo pakalpojumu nodrošinātājs no pienākuma par saviem līdzekļiem veikt atbilstīgus un steidzamus pasākumus, lai novērstu jebkurus drošības apdraudējumus un atjaunotu normālu pakalpojuma drošības līmeni. Šāda informācija par drošības apdraudējumiem būtu jāsniedz lietotājam bez maksas.

(97)

Lai aizsargātu tīklu un pakalpojumu drošību un neskarot dalībvalstu pilnvaras nodrošināt būtisko drošības interešu aizsardzību un nosargāt sabiedrisko kārtību, un ļaut izmeklēt un atklāt noziedzīgus nodarījumus un krimināli vajāt par tiem, būtu atbilstīgā gadījumā jāveicina šifrēšanas, piemēram, gala-gala šifrēšanas, izmantošana un vajadzības gadījumā šifrēšana būtu jāpadara par obligātu saskaņā ar integrētas drošības un integrētas privātuma aizsardzības pēc noklusējuma principiem.

(98)

Kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina publisko elektronisko sakaru tīklu veseluma un pieejamības uzturēšana. Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūrai (ENISA) būtu jāpiedalās, lai nodrošinātu augstu elektronisko sakaru drošību, cita starpā daloties pieredzē un sniedzot atzinumus, kā arī veicinot labākās prakses apmaiņu. Kompetento iestāžu rīcībā vajadzētu būt pienākumu pildīšanai vajadzīgajiem līdzekļiem, ieskaitot pilnvaras pieprasīt informāciju, kas nepieciešama tīklu vai pakalpojumu drošības pakāpes novērtēšanai. Tām būtu arī jābūt pilnvarām pieprasīt visaptverošus, ticamus datus par faktiskiem drošības incidentiem, kas ir būtiski ietekmējuši tīklu vai pakalpojumu darbību. Vajadzības gadījumā tām būtu jāsaņem palīdzība no datordrošības incidentu reaģēšanas vienībām (CSIRT), kas izveidotas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/1148 (31). Konkrēti, no CSIRT var prasīt piegādāt kompetentajām iestādēm informāciju par riskiem un drošības incidentiem, kas ietekmē publiskos elektronisko sakaru tīklus un publiski pieejamos elektronisko sakaru pakalpojumus, un ieteikt risinājumus.

(99)

Ja elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu balsta uz publiskiem resursiem, kuru lietošanai vajadzīga īpaša atļauja, dalībvalstīm būtu jāspēj piešķirt par to došanu atbildīgajai iestādei tiesības uzlikt maksu šīs direktīvas noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu minēto resursu optimālu izmantošanu. Atbilstoši Tiesas praksei dalībvalstis nevar sakarā ar tādu tīklu un elektronisko sakaru pakalpojumu nodrošināšanu iekasēt nodevu vai maksu, kas nav paredzētas šajā direktīvā. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu jābūt konsekventai pieejai minēto nodevu vai maksu noteikšanai, lai neradītu nepiemērotu finansiālu nastu, kas saistīta ar vispārējo atļauju piešķiršanas procedūru vai lietošanas tiesībām elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem.

(100)

Lai nodrošinātu resursu optimālu izmantošanu, nodevām būtu jāatspoguļo attiecīgā tirgus ekonomiskais un tehniskais stāvoklis, kā arī citi nozīmīgi faktori, kas nosaka to vērtību. Tajā pašā laikā nodevas būtu jānosaka tā, lai tiktu nodrošināta efektīva radiofrekvenču spektra piešķiršana un izmantošana. Šī direktīva neierobežo nolūku, kādam tiek izmantotas maksas par lietošanas tiesībām un tiesībām uzstādīt iekārtas. Vajadzētu būt iespējai šādas maksas izmantot, piemēram, lai finansētu valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu darbības, kuras nevar segt ar administratīvām nodevām. Ja konkurētspējīgas vai salīdzinošas atlases procedūru gadījumā maksa par tiesībām izmantot radiofrekvenču spektru pilnīgi vai daļēji sastāv no vienotas summas, maksāšanas kārtībai būtu jānodrošina, ka šādas maksas praksē nerada gadījumu, kad atlase jāveic pēc kritērijiem, kas nav saistīti ar mērķi nodrošināt radiofrekvenču spektra optimālu izmantošanu. Komisijai būtu jāspēj regulāri publicēt pētījumus ar etalonuzdevumiem un attiecīgā gadījumā citus norādījumus par labāko radiofrekvenču spektra piešķiršanas, numerācijas resursu piešķiršanas vai tiesību piekļūt infrastruktūrai piešķiršanas praksi.

(101)

Uzņēmumiem piemērotā maksa par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām var ietekmēt lēmumus par to, vai prasīt šādas tiesības un likt lietā radiofrekvenču spektra resursus. Tādēļ dalībvalstīm, lai nodrošinātu optimālu radiofrekvenču spektra lietošanu, būtu jānosaka tādas rezerves cenas, no kurām izrietētu efektīva minēto tiesību piešķiršana neatkarīgi no izmantotās atlases procedūras veida. Dalībvalstis varētu arī ņemt vērā iespējamās izmaksas, kas saistītas ar tādu atļaujas nosacījumu izpildi, ko uzliek nolūkā virzīt politikas mērķus. Šajās darbībās jāievēro arī konkurences stāvoklis attiecīgajā tirgū, tostarp iespējamas resursu izmantošanas alternatīvas.

(102)

Radiofrekvenču spektra resursu optimāla izmantošana atkarīga no piemērotu tīklu un saistīto iekārtu pieejamības. Šajā ziņā dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka gadījumā, ja valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes piemēro maksu par radiofrekvenču spektra lietošanas un iekārtu uzstādīšanas tiesībām, tās ņem vērā vajadzību sekmēt pastāvīgu infrastruktūras attīstību nolūkā panākt resursu vislietderīgāko izmantošanu. Dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt, ka radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību maksas maksāšanas kārtība tiek piemērota cik vien labi iespējams, to piesaistot resursa faktiskajai pieejamībai tādā veidā, ar ko tiek atbalstīta šādai infrastruktūras attīstībai un saistīto pakalpojumu sniegšanai nepieciešamā ieguldīšana. Maksāšanas kārtība būtu jānosaka objektīvi, pārredzami, proporcionāli un nediskriminējot pirms radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas procedūru sākuma.

(103)

Būtu jānodrošina, ka pastāv procedūras, kurās piešķir tiesības uzstādīt iekārtas, un ka tās ir savlaicīgas, nediskriminējošas un pārredzamas, lai garantētu apstākļus godīgai un efektīvai konkurencei. Šī direktīva neskar valstu noteikumus, kas reglamentē īpašuma ekspropriāciju vai izmantošanu, īpašumtiesību parastu izmantošanu, neaizsargātu darbu parastu izmantošanu vai neitralitātes principu attiecībā uz dalībvalstu normām, kuras reglamentē īpašumtiesību sistēmu.

(104)

Atļaujas, ko izdod elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem un kas tiem ļauj iegūt piekļuvi publiskam vai privātam īpašumam, ir būtisks faktors elektronisko sakaru tīklu vai jaunu tīkla elementu izveidei. Tāpēc nevajadzīgi sarežģītas un lēnas procedūras tiesību piekļūt infrastruktūrai piešķiršanai var radīt ievērojamu šķērsli konkurences attīstībai. Tāpēc ir jāvienkāršo veids, kādā pilnvaroti uzņēmumi iegūst tiesības piekļūt infrastruktūrai. Kompetentajām iestādēm būtu jākoordinē tiesību piekļūt infrastruktūrai iegūšana, sniedzot attiecīgu informāciju savās tīmekļa vietnēs.

(105)

Ir jāpastiprina dalībvalstu pilnvaras attiecībā uz tiesību piekļūt infrastruktūrai subjektiem, lai jauna tīkla izveidi vai ierīkošanu nodrošinātu taisnīgi, lietderīgi un ekoloģiski atbildīgi un neatkarīgi no pienākumiem, kas uzlikti uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, proti, piešķirt piekļuvi tā elektronisko sakaru tīklam. Iekārtu koplietošanas uzlabojumi var mazināt ekoloģiskās izmaksas un kalpot sabiedrības veselībai un drošībai un teritoriālās plānošanas mērķiem. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būtu pilnvarām prasīt, lai uzņēmumi, kuri guvuši labumu no tiesībām uzstādīt iekārtas uz, virs vai zem publiska īpašuma vai privātīpašuma, kopīgotu šādas iekārtas vai īpašumu, ieskaitot fizisku kopvietošanu, pēc atbilstīga sabiedriskās apspriešanas laikposma, kurā būtu jādod iespēja visām ieinteresētajām personām izteikt viedokli, konkrētajās teritorijās, kur koplietošana ir vispārējās interesēs. Tā var būt, piemēram, gadījumos, kad pazeme ir stipri pieblīvēta vai kad ir jāšķērso dabisks šķērslis. Kompetentajām iestādēm īpaši būtu vajadzīgas pilnvaras uzlikt pienākumu kopīgot tīkla elementus un saistītās iekārtas, kā kabeļkanālus, kabeļtuneļus, šahtas, mastus, kabeļakas, kabeļu sadales skapjus, antenas, torņus un citas balsta konstrukcijas, ēkas vai ēku ievadus, un labāk koordinēt inženiertehniskos būvdarbus ekoloģisku vai citādu valsts politikas iemeslu dēļ. Turpretim valsts regulatīvajām iestādēm būtu jādefinē noteikumi par iekārtu vai īpašuma koplietošanas izmaksu sadali, lai nodrošinātu, ka attiecīgajiem uzņēmumiem tiek pienācīgi atlīdzināts risks. Atbilstoši Direktīvas 2014/61/ES dotajiem uzdevumiem kompetentajām iestādēm, jo īpaši pašvaldībām, sadarbībā ar valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāievieš piemērotas procedūras būvdarbu līgumu un citu attiecīgu publisko iekārtu vai īpašumu koordinācijai, kur vajadzētu būt iespējai ietilpt procedūrām, kas nodrošina, ka ieinteresētajām personām ir informācija par attiecīgām publiskām iekārtām vai īpašumiem un notiekošiem un plānotiem būvdarbiem, ka tās laikus tiek informētas par tādiem darbiem un ka pēc iespējas tiek veicināta koplietošana.

(106)

Ja mobilo tīklu operatoriem vides aizsardzības nolūkos pieprasa kopīgot torņus vai mastus, šāda obligātā kopīgošana varētu samazināt raidītāja jaudas maksimumu, kas katram operatoram atļauts sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā, un tas savukārt varētu likt operatoriem uzstādīt vairāk retranslācijas staciju, lai nodrošinātu pārklājumu visā valstī. Kompetentajām iestādēm būtu jācenšas saskaņot konkrētos ekoloģiskos un sabiedrības veselības apsvērumus, pienācīgi ievērojot Padomes Ieteikumā 1999/519/EK (32) nosprausto piesardzības pieeju.

(107)

Radiofrekvenču spektrs ir ierobežots publisks resurss, kam ir būtiska sabiedriska un tirgus vērtība. Tas ir būtisks ieguldījums uz radioviļņiem bāzēto sakaru tīklos un pakalpojumos, tāpēc, ciktāl tam ir sakars šādiem tīkliem un pakalpojumiem, valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm tas būtu lietderīgi jāsadala un jāpiešķir saskaņā ar saskaņotajiem mērķiem un principiem, kas regulē to darbību, kā arī saskaņā ar objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, ņemot vērā demokrātiskās, sociālās, valodu un kultūras intereses, kas attiecas uz radiofrekvenču spektra izmantošanu. Ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK izveido pamatu radiofrekvenču spektra harmonizācijai.

(108)

Radiofrekvenču spektra politikas darbībām Savienībā nevajadzētu skart pasākumus, kas atbilstoši Savienības tiesību aktiem veikti Savienības vai valstu līmenī, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķus, it īpaši attiecībā uz publiskajiem valdības un aizsardzības tīkliem, satura regulējumu un politiku audiovizuālo līdzekļu un mediju jomā, kā arī dalībvalstu tiesības organizēt un izmantot savu radiofrekvenču spektru sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai un aizsardzībai.

(109)

Plašas savienojamības nodrošināšana katrā dalībvalstī ir būtiska saimnieciskajai un sociālajai attīstībai, dalībai sabiedriskajā dzīvē un sociālajai un teritoriālajai kohēzijai. Tā kā savienojamība un elektronisko sakaru izmantošana kļūst par Eiropas sabiedrības un labklājības sastāvdaļu, dalībvalstīm būtu jācenšas nodrošināt bezvadu platjoslas pārklājums visā Savienībā. Šāds pārklājums būtu jāsasniedz, balstoties uz piemērotu pārklājuma nodrošināšanas prasību izvirzīšanu dalībvalstīs, tās piemērojot katrai apkalpojamajai teritorijai un ierobežojot līdz samērīgai pienākumu nastai, lai nekavētu pakalpojumu nodrošinātājiem tā izvēršanu. Ņemot vērā, ka tādām sistēmām kā lokālais radiotīkls (RLAN) ir būtiska loma ātrdarbīgas bezvadu platjoslas nodrošināšanā telpās, pasākumiem būtu jācenšas nodrošināt pietiekamu radiofrekvenču spektra pieejamību joslās, kas ir sevišķi vērtīgs aktīvs bezvadu tīklu ar universālu pārklājumu izmaksu ziņā lietderīgai izvēršanai, jo īpaši telpās. Turklāt ar konsekventiem un koordinētiem pasākumiem attiecībā uz augstas kvalitātes zemes bezvadu pārklājumu visā Savienībā, kuri balstās uz valstu paraugpraksi licencē noteikto operatoru pienākumu ziņā, būtu jātiecas sasniegt radiofrekvenču spektra politikas programmas mērķi: līdz 2020. gadam visiem Savienības iedzīvotājiem vajadzētu būt pieejamam – gan telpās, gan brīvā dabā – lielākam platjoslas ātrumam, kurš nav mazāks par 30 Mbiti/s, kā arī būtu jācenšas Savienībā īstenot vērienīgu redzējumu par gigabitu sabiedrību. Šādi pasākumi veicinās inovatīvus digitālos pakalpojumus un nodrošinās ilgtermiņa sociālekonomiskus ieguvumus. Teritorijas visaptverošam pārklājumam un savienojamībai visās dalībvalstīs vajadzētu būt maksimāliem un uzticamiem, domājot par tādu pakalpojumu un lietotņu kā satīklotie automobiļi un e-veselība veicināšanu gan iekšpus, gan pāri robežām.

(110)

Obligāti ir jānodrošina, ka iedzīvotāji netiek pakļauti sabiedrības veselībai kaitīgai elektromagnētiskā lauka iedarbībai. Dalībvalstīm būtu jātiecas panākt konsekvenci visā Savienībā nolūkā risināt šo jautājumu, īpaši ņemot vērā Ieteikumā 1999/519/EK pausto piesardzības pieeju, lai strādātu pie tā, ka tiek nodrošināti konsekventāki izvēršanas nosacījumi. Dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu jāpiemēro Direktīvā (ES) 2015/1535 paredzētā procedūra, lai cita starpā nodrošinātu pārredzamību ieinteresētajām personām un ļautu citām dalībvalstīm un Komisijai reaģēt.

(111)

Radiofrekvenču spektra harmonizācija un koordinācija un standartizācijas atbalstītā iekārtu reglamentācija ir savstarpēji papildinošas un tās ir cieši jākoordinē, lai ar RSPG atbalstu efektīvi sasniegtu to kopīgos mērķus. Saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK koordinējot CEPT darba uzdevumu saturu un grafiku ar standartizācijas pieprasījumiem tādām standartizācijas struktūrām kā Eiropas Telesakaru standartu institūts, ieskaitot ar radiouztvērēju parametriem saistītos, būtu jākļūst vieglākai nākotnes sistēmu ieviešanai, tiktu atbalstītas radiofrekvenču spektra koplietošanas iespējas un nodrošināta radiofrekvenču spektra lietderīga pārvaldība.

(112)

Pieprasījums pēc harmonizēta spektra ne visās Savienības daļās ir vienāds. Ja reģiona vai valsts līmenī nav pieprasījuma pēc visas harmonizētās joslas vai tās daļas, dalībvalstis varētu izņēmuma kārtā atļaut joslas alternatīvu izmantošanu pieprasījuma trūkuma laikā, piemēram, lai nosegtu tirgus piedāvājuma trūkumu attiecībā uz konkrētu izmantošanu, ar noteikumu, ka tā netraucē minēto joslu harmonizēti izmantot citām dalībvalstīm un beidzas, kad parādās pieprasījums pēc harmonizētas izmantošanas.

(113)

Ir panākta radiofrekvenču spektra elastīgāka pārvaldība un elastīgāka piekļuve radiofrekvenču spektram, izsniedzot atļaujas neatkarīgi no tehnoloģijas un pakalpojuma, lai radiofrekvenču spektra lietotāji varētu izvēlēties labākās tehnoloģijas un pakalpojumus, kas izmantojami radiofrekvenču spektra joslās, kuras attiecīgos valsts frekvenču sadalījuma plānos saskaņā ar Savienības tiesību aktiem ir deklarētas kā pieejamas elektronisko sakaru pakalpojumiem (“tehnoloģiju neitralitātes princips un pakalpojumu neitralitātes princips”). Tehnoloģiju un pakalpojumu administratīvā noteikšana būtu jāpiemēro tikai vispārējo interešu mērķu apdraudētības gadījumos un tai vajadzētu būt skaidri pamatotai un regulāri pārskatāmai.

(114)

Tehnoloģiju neitralitātes principa ierobežojumiem vajadzētu būt piemērotiem un pamatotiem ar vajadzību novērst kaitīgus traucējumus, piemēram, ar izstarojuma masku un jaudas līmeņu noteikšanu, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzību, ierobežojot elektromagnētisko lauku iedarbību uz iedzīvotājiem, nodrošināt pakalpojumu pareizu darbību ar atbilstošā pakalpojuma tehniskās kvalitātes līmeni, vienlaikus ne vienmēr liedzot iespēju tajā pašā radiofrekvenču spektra joslā izmantot vairāk nekā vienu pakalpojumu, nodrošināt radiofrekvenču spektra pareizu koplietošanu, jo īpaši tad, ja tā lietošanai tiek izsniegtas tikai vispārējas atļaujas, nodrošināt radiofrekvenču spektra lietderīgu izmantošanu vai sasniegt vispārējo interešu mērķi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(115)

Radiofrekvenču spektra lietotājiem vajadzētu arī būt iespējai brīvi izvēlēties, kādus pakalpojumus radiofrekvenču spektrā piedāvāt. Taču būtu jāatļauj arī pasākumi, kas prasa nodrošināt konkrētu pakalpojumu skaidri noteiktu vispārējo interešu mērķu sasniegšanai, piemēram, dzīvības aizsardzība, vajadzība veicināt sociālo, reģionālo un teritoriālo kohēziju vai radiofrekvenču spektra nelietderīgas izmantošanas novēršana, ja šādi izņēmumi ir nepieciešami un proporcionāli. Minēto mērķu vidū būtu jābūt kultūras un valodu daudzveidības un mediju plurālisma veicināšanai, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Izņemot gadījumus, kad tas ir vajadzīgs dzīvības aizsardzībai, vai izņēmuma kārtā citu vispārējo interešu mērķu labad, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, izņēmumi nedrīkstētu būt par cēloni konkrētu pakalpojumu ekskluzīvai izmantošanai, bet tiem būtu vienīgi jāpiešķir tiem prioritāte, lai citi pakalpojumi vai tehnoloģijas varētu cik iespējams pastāvēt līdzās tajā pašā radiofrekvenču spektra joslā. Dalībvalstu kompetencē ir noteikt visu kultūras un valodu daudzveidības un mediju plurālisma veicināšanai domāto izņēmumu darbības jomu un raksturu.

(116)

Tā kā radiofrekvenču spektra sadalījums konkrētām tehnoloģijām vai pakalpojumiem ir izņēmums no tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principa un ierobežo brīvību izvēlēties piedāvāto pakalpojumu vai izmantoto tehnoloģiju, visiem priekšlikumiem par šādu sadalījumu vajadzētu būt pārredzamiem, un ir jārīko to sabiedriskā apspriešana.

(117)

Ja dalībvalstis izņēmuma kārtā nolemj uz sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un sabiedrības veselības aizsardzības pamata ierobežot brīvību nodrošināt elektronisko sakaru tīklus un pakalpojumus, tām būtu jāpaskaidro šādas ierobežošanas iemesli.

(118)

Radiofrekvenču spektrs būtu jāpārvalda tādā veidā, kas nodrošina kaitīgu traucējumu novēršana. Tāpēc būtu pienācīgi jādefinē kaitīgo traucējumu pamatjēdziens, lai nodrošinātu, ka regulatīvā iejaukšanās notiek tikai tik, cik tā vajadzīga šādu traucējumu novēršanai, ņemot vērā arī vajadzību apsvērt progresīvākas metodes aizsardzībai pret kaitīgiem traucējumiem nolūkā izmanot šīs tehnoloģijas un radiofrekvenču spektra pārvaldības metodes, lai – cik vien iespējams – izvairītos no principa “bez traucējumiem un bez aizsardzības” piemērošanas. Transportam ir spēcīgs pārrobežu elements, un tā digitalizācija rada problēmas. Transportlīdzekļi (piemēram, metro vilcieni, autobusi, pasažieru un kravas automobiļi, vilcieni) kļūst arvien autonomāki un vairāk satīkloti. Iekšējā tirgū transportlīdzekļi vieglāk pārvar valstu robežas. Transportlīdzekļu un to iebūvēto sakaru staciju drošai un labai ekspluatācijai izšķiroši svarīgi ir stabili sakari un izvairīšanās no kaitīgiem traucējumiem.

(119)

Augot radiofrekvenču spektra pieprasījumam un jaunām variatīvām lietotnēm un tehnoloģijām, kuru piekļuve radiofrekvenču spektram un radiofrekvenču spektra lietošana prasa lielāku elastību, dalībvalstīm būtu jāveicina radiofrekvenču spektra koplietošana, nosakot piemērotākos atļauju piešķiršanas režīmus katram scenārijam un definējot tiem piemērotas un pārredzamas normas un nosacījumus. Radiofrekvenču spektra koplietošana aizvien vairāk nodrošina tā efektīvu un lietderīgu izmantošanu, kad vairākiem neatkarīgiem lietotājiem vai ierīcēm tiek ļauts piekļūt vienai radiofrekvenču spektra joslai dažādos juridiskos režīmos, lai darītu pieejamus papildu radiofrekvenču spektra resursus, paaugstinātu izmantošanas lietderīgumu un radiofrekvenču spektram vieglāk varētu piekļūt jauni lietotāji. Koplietošanu var balstīt uz vispārējām atļaujām vai nelicencējamu lietošanu, ļaujot vairākiem lietotājiem piekļūt vienam radiofrekvenču spektram un to izmantot dažādās teritorijās vai dažādos brīžos. To var balstīt arī uz individuālām lietošanas tiesībām, piemēram, licencētu koppiekļuvi, kur visi lietotāju (ar pastāvošo lietotāju un jauniem lietotājiem) vienojas par koplietošanas noteikumiem kompetento iestāžu pārraudzībā tā, lai nodrošinātu minimālu garantētu radiopārraides kvalitāti. Atļaujot koplietošanu atšķirīgos atļaujas režīmos, dalībvalstīm nebūtu jānosaka stipri nevienāds lietošanas ilgums katrā atšķirīgā atļaušanas režīmā.

(120)

Vispārējās atļaujas radiofrekvenču spektra lietošanai var sekmēt visefektīvāko radiofrekvenču spektra lietojumu un dažkārt veicināt inovāciju, un tās ir konkurenci sekmējošas, savukārt individuālas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības citos gadījumos var būt vispiemērotākais atļauju izsniegšanas režīms noteiktos īpašos apstākļos. Individuālas lietošanas tiesības būtu jāapsver, piemēram tad, ja labvēlīgas radiofrekvenču spektra izplatīšanas iezīmes vai paredzētais pārraides jaudas līmenis nozīmē, ka vispārējās atļaujas nevar atrisināt traucējumu problēmas pakalpojuma prasītās kvalitātes dēļ. Tehniskie pasākumi, piemēram, risinājumi uztvērēju darbnoturības uzlabošanai, varētu dot iespēju izmantot vispārējās atļaujas vai radiofrekvenču spektra koplietošanu, un, iespējams, ļautu izvairīties no sistemātiskas principa “bez traucējumiem un bez aizsardzības” izmantošanas.

(121)

Lai nodrošinātu paredzamību un uzturētu juridisko noteiktību un ieguldījumu stabilitāti, dalībvalstīm jau iepriekš būtu jānosaka piemēroti kritēriji, pēc kuriem noteikt atbilstību mērķim panākt, lai tiesību subjekti, īstenojot individuālajām tiesībām pievienotos nosacījumus, radiofrekvenču spektru izmantotu lietderīgi. Tādu nosacījumu definēšanā būtu iesaistāmas ieinteresētās personas, un tās būtu atklāti informējamas par to, kā tiks novērtēta viņu pienākumu izpilde.

(122)

Lai izvairītos no tā, ka tiek radīti šķēršļi ienākšanai tirgū, proti, konkurencei kaitīgas tiesību uzkrāšanās dēļ, dalībvalstīs būtu efektīvi jānodrošina radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām pievienoto nosacījumu izpilde, un visām kompetentajām iestādēm būtu jāpiedalās, kur tas ir vajadzīgs. Izpildes nosacījumos būtu jāiekļauj prasība piemērot klauzulu “izmanto vai zaudē”. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību attiecībā uz jebkādām iespējamām sankcijām par radiofrekvenču spektra neizmantošanu, iepriekš būtu jānosaka izmantošanas robežvērtības, tostarp laika, daudzuma vai radiofrekvenču spektra identitātes izteiksmē. Radiofrekvenču spektra pārdošanai un iznomāšanai būtu jānodrošina, ka sākotnējais tiesību subjekts to efektīvi izmanto.

(123)

Ja saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK ir noteikti radiofrekvenču spektra joslas harmonizētie nosacījumi, kompetentajām iestādēm ir jāizlemj, kurš ir vispiemērotākais atļauju piešķiršanas režīms, kuru var piemērot attiecīgajā joslā vai tās daļās. Ja ir iespējams, ka visas dalībvalstis sastapsies ar līdzīgām problēmām, kuru atšķirīgie risinājumi varētu sadrumstalot iekārtu iekšējo tirgu un līdz ar to aizkavēt 5G sistēmu izvēršanu, Komisijai, maksimāli ņemot vērā RSPG viedokli, var būt nepieciešams ieteikt kopīgus risinājumus, atzīstot spēkā esošos tehniskos harmonizēšanas pasākumus. Tas varētu dalībvalstīm sniegt kopēju instrumentu kopumu, kuru tās varētu ņemt vērā, identificējot atbilstošus un konsekventus atļauju izsniegšanas režīmus, kurus piemērot joslai vai daļai no joslas atkarībā no tādiem faktoriem kā iedzīvotāju blīvums, joslu izplatīšanas iezīmes, atšķirības starp lietojumu pilsētās un laukos, iespējamo vajadzību aizsargāt esošos pakalpojumus un izrietošo ietekmi uz apjomradītiem ietaupījumiem ražošanā.

(124)

Tīkla infrastruktūras koplietošana, dažos gadījumos arī radiofrekvenču spektra koplietošana var ļaut lietderīgāk un efektīvāk izmantot radiofrekvenču spektru un nodrošināt tīklu strauju izvēršanu, it sevišķi retāk apdzīvotās teritorijās. Nosakot radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām pievienojamos nosacījumus, kompetentajām iestādēm būtu arī jāņem vērā, kādas uzņēmumu koplietošanas un koordinēšanas formas atļaut, lai nodrošinātu lietderīgu un efektīvu radiofrekvenču spektra lietošanu vai pārklājuma nodrošināšanas pienākumu izpildi saskaņā ar konkurences tiesību principiem.

(125)

Prasība ievērot tehnoloģiju un pakalpojumu neitralitātes principus lietošanas tiesību piešķiršanā apvienojumā ar iespēju nodot tiesības uzņēmumu starpā balsta brīvību sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus publikai un attiecīgos līdzekļus, tā palīdzot arī sasniegt vispārējo interešu mērķus. Šī direktīva neskar to, vai radiofrekvenču spektru piešķir tieši elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem vai personām, kas izmanto minētos tīklus vai pakalpojumus. Šādas personas var būt radio vai televīzijas apraides satura piegādātāji. Par atbilstību nosacījumiem, kas pievienoti radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām, un attiecīgiem nosacījumiem, kas pievienoti vispārējai atļaujai, katrā gadījumā būtu jāatbild uzņēmumam, kuram ir dotas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības. Daži pienākumi, kas uzlikti raidorganizāciju audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanai, var likt piemērot īpašus radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas kritērijus, lai sasniegtu īpašus vispārējo interešu mērķus, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Taču šādu tiesību piešķiršanas procedūrai katrā gadījumā vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un proporcionālai.

(126)

Tiesas prakse nosaka, ka valsts ierobežojumiem tiesībām, ko garantē LESD 56. pants, vajadzētu būt objektīvi pamatotiem un proporcionāliem un tiem nebūtu jāpārsniedz šo mērķu sasniegšanai nepieciešamais. Pie tam radiofrekvenču spektru, kas piešķirts bez atklātas procedūras, nebūtu jāizmanto citiem nolūkiem kā vispārēju interešu mērķiem, kuru sasniegšanai tas piešķirts. Tādā gadījumā būtu jādod ieinteresētajām personām pietiekams laiks piezīmju izteikšanai. Pieteikumu uz tiesībām iesniegšanas procedūrā dalībvalstīm būtu jāpārbauda, vai pretendents spēs izpildīt nosacījumus, kas tiktu pievienoti šādām tiesībām. Minētajiem nosacījumiem būtu jāatspoguļojas tiesīguma kritērijos, kas pirms jebkura konkursa sākuma nosakāmi objektīvā, pārredzamā, proporcionālā un nediskriminējošā izteiksmē. Šādu kritēriju piemērošanai pretendentam var pieprasīt iesniegt nepieciešamo informāciju, kas pierāda tā spēju izpildīt minētos nosacījumus. Ja šāda informācija netiek iesniegta, pieteikumu uz tiesībām lietot radiofrekvenču spektru var noraidīt.

(127)

Dalībvalstīm pirms tiesību piešķiršanas būtu jāprasa pārbaudīt tikai tos elementus, kurus iesniedzējs pieņemamā veidā spēj pierādīt ar parastu rūpību, ņemot vērā radiofrekvenču spektra kā ierobežota publiska resursa svarīgo sabiedrisko un tirdzniecisko vērtību. Tas neskar iespēju vēlāk pārbaudīt tiesīguma kritēriju izpildi, piemēram, pēc starpmērķu sasniegšanas, ja saprotams, ka sākumā kritērijus nevar izpildīt. Lai radiofrekvenču spektra lietošana saglabātos efektīva un lietderīga, dalībvalstīm nebūtu tiesības jāpiešķir tad, ja izskatot redzams, ka iesniedzējs nespēj izpildīt nosacījumus, kas gan nav par šķērsli iespējamai laikā ierobežotai izmēģinājuma lietošanai. Pietiekami gariem radiofrekvenču spektra lietošanas atļauju termiņiem būtu jāuzlabo ieguldījumu paredzamība, kas veicinātu tīklu straujāku ierīkošanu un pakalpojumu uzlabošanos, kā arī stabilitāte, kas balstītu radiofrekvenču spektra tirdzniecību un iznomāšanu. Ja radiofrekvenču spektru neatļauj lietot neierobežotu laiku, termiņā būtu jāņem vērā sasniedzamie mērķi un tam būtu jābūt pietiekamam, lai atmaksātos izdarītie ieguldījumi. Lai gan garāks termiņš var nodrošināt ieguldījumu paredzamību, pasākumi, kam jānodrošina radiofrekvenču spektra efektīva un lietderīga izmantošana, kā kompetentās iestādes pilnvaras grozīt vai atņemt tiesības lietošanas tiesībām piesaistīto nosacījumu neizpildes gadījumā vai spektra tirgošanas un iznomāšanas atvieglināšana, palīdzēs novērst nepieņemamu radiofrekvenču spektra uzkrāšanos un kalpos par atbalstu lielākai elastībai radiofrekvenču spektra resursu sadalē. Arī gada maksas plašāka izmantošana ir līdzeklis, kas nodrošina, ka tiesību subjekts pastāvīgi vērtēs radiofrekvenču spektra izlietojumu.

(128)

Ņemot vērā tehniskās inovācijas nozīmi, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai dot radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības izmēģinājuma vajadzībām, nosakot tajās īpašus ierobežojumus un nosacījumus, kurus precīzi attaisno šādu tiesību izmēģinājuma raksturs.

(129)

Lemjot par jau piešķirtu harmonizēta radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību atjaunošanu, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā, kādā mērā atjaunošana tuvinātu tiesiskā regulējuma mērķus un citus Savienības un valsts tiesību aktos noteiktos mērķus. Katrs tāds lēmums būtu pieņemams atklāti, bez diskriminācijas un pārredzami un balstāms uz pārskatu par attiecīgajām tiesībām piesaistīto nosacījumu izpildes kvalitāti. Vērtējot vajadzību atjaunot lietošanas tiesības, dalībvalstīm būtu svaru kausos jāliek piešķirto tiesību atjaunošanas ietekme uz konkurenci un lietderīgākas izmantošanas vai novatorisku lietojumu veicināšana, kas varētu dot rezultātu, ja joslu atvērtu jauniem lietotājiem. Kompetentām iestādēm būtu jāspēj izšķirties pieļaut tik vien kā atjaunošanu uz ierobežotu laiku, lai novērstu iedibināta lietojuma krasu pārrāvumu. Lai gan lēmumos par to tiesību atjaunošanu, kuras piešķirtas pirms šīs direktīvas piemērošanas sākuma, būtu jāievēro jau piemērojamās normas, dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, lai tās neapdraudētu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu.

(130)

Atjaunojot pastāvošās harmonizēta radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, dalībvalstīm līdztekus tiesību atjaunošanas vajadzības vērtēšanai būtu jāpārskata ar tām saistītās maksas nolūkā nodrošināt, lai šīs maksas arī turpmāk veicinātu optimālu lietošanu, cita starpā ievērojot arī tirgus attīstību un tehnoloģiju attīstību. Juridiskās noteiktības labad pastāvošās maksas pienākas koriģēt pēc tiem pašiem principiem, pēc kuriem piešķir jaunas lietošanas tiesības.

(131)

Efektīvu radiofrekvenču spektra pārvaldību var nodrošināt, atvieglinot jau piešķirta radiofrekvenču spektra nepārtrauktu lietderīgu izmantošanu. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību tiesību subjektiem, iespēja atjaunot lietošanas tiesības būtu izskatāma piemērotā laika sprīdī pirms attiecīgo tiesību izbeigšanās, piemēram, vismaz divus gadus pirms tiesību izbeigšanās, ja tās bijušas piešķirtas uz 15 gadiem vai uz ilgāku laiku, ja vien tiesību piešķiršanas laikā atjaunošanas iespēja netika nepārprotami izslēgta. Nepārtrauktas resursu pārvaldības interesēs kompetentajām iestādēm būtu vajadzīga iespēja tādu izskatīšanu uzņemties pēc savas ierosmes vai pēc tiesību ieguvēja pieprasījuma. Lietošanas tiesības nebūtu jāatjauno pret ieguvēja gribu.

(132)

Radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošana var būt efektīvs spektra efektīvas izmantošanas palielināšanas līdzeklis. Elastības un lietderības labad, lai radiofrekvenču spektra vērtību noteiktu tirgus, dalībvalstīm būtu pamatā jāļauj radiofrekvenču spektra lietotājiem savas spektra lietošanas tiesības nodot vai iznomāt trešām personām vienkāršā kārtībā ar nosacījumiem, ko pievieno šādām tiesībām un konkurences normām, atbildīgo valsts regulatīvo iestāžu pārraudzībā. Lai atvieglinātu šādu nodošanu vai iznomāšanu un ar noteikumu, ka tiek ievēroti saskaņā ar Lēmumu Nr. 676/2002/EK pieņemtie tehniskie īstenošanas pasākumi, dalībvalstīm būtu arī jāizskata lūgumi radiofrekvenču spektra tiesības sadalīt vai apvienotās no jauna atdalīt un pārskatīt izmantošanas nosacījumus.

(133)

Par pasākumiem, kurus pie radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas vai atjaunošanas specifiski pieņem ar mērķi veicināt konkurenci, būtu jālemj valsts regulatīvajām un citām kompetentajām iestādēm, kam ir nepieciešamās zināšanas par ekonomiku, tehniku un tirgu. Radiofrekvenču spektra piešķiršanas nosacījumi var ietekmēt konkurences stāvokli elektronisko sakaru tirgos un iekļūšanas nosacījumus. Ierobežota piekļuve radiofrekvenču spektram, sevišķi tad, ja radiofrekvenču spektrs ir trūcīgs, var uzlikt šķērsli iekļūšanai vai kavēt ieguldījumus, tīkla ierīkošanu, jaunu pakalpojumu vai lietotņu nodrošināšanu, inovāciju un konkurenci. Pastāvošo konkurenci var ietekmēt arī jaunas lietošanas tiesības, tostarp ar nodošanu vai nomu iegūtās, un jaunu elastīgu radiofrekvenču spektra lietošanas kritēriju ieviešana. Nepareizi piemēroti, daži konkurences veicināšanai izmantotie nosacījumi var izraisīt citādas sekas, piemēram, radiofrekvenču spektra maksimumi un rezervējumi var radīt mākslīgu trūkumu, vairumtirdzniecības piekļuves pienākumi var netaisni ierobežot uzņēmējdarbības modeļus, ja nav ietekmes tirgū, un nodošanas ierobežojumi var traucēt attīstīties sekundārajiem tirgiem. Tādēļ šādu nosacījumu izvirzīšanai ir nepieciešams konsekvents, objektīvs konkurences tests, ko konsekventi piemēro. Tādēļ šādu pasākumu izmantošana būtu balstāma uz tirgus un tā konkurences apstākļu rūpīgu, objektīvu novērtēšanu valsts regulatīvajās un citās kompetentajās iestādēs. Tomēr valstu kompetentajām iestādēm būtu vienmēr jānodrošina radiofrekvenču spektra efektīva un lietderīga izmantošana un jāizvairās no konkurences kropļošanas, ko rada konkurencei neatbilstīga spektra lietošanas tiesību uzkrāšana.

(134)

Pēc RSPG atzinumiem var būt nepieciešama vienota termiņa nolikšana atbilstīgi Lēmumam Nr. 676/2002/EK harmonizētas radiofrekvenču spektra joslas lietošanas atļaušanai, lai izvairītos no pārrobežu traucējumiem, un tas var nākt par labu attiecīgo tehnisko harmonizācijas pasākumu potenciāla atraisīšanai iekārtu tirgu un ļoti augstas veiktspējas tīklu un pakalpojumu izvēršanas vajadzībām. Atļauja izmantot radiofrekvenču spektra joslu ietver radiofrekvenču spektra piešķiršanu saskaņā ar vispārēju atļauju izsniegšanas režīmu vai individuālu lietošanas tiesību piešķiršanu, lai atļautu izmantot radiofrekvenču spektru tiklīdz kā ir pabeigts piešķiršanas process. Lai piešķirtu radiofrekvenču spektra joslas, varētu būt nepieciešams atbrīvot citu lietotāju aizņemtas joslas un nodrošināt viņiem par to kompensāciju. Tomēr vienota termiņa ieviešanu attiecībā uz harmonizētu joslu izmantošanas atļaušanu elektronisko sakaru pakalpojumu, tostarp 5G, vajadzībām konkrētā dalībvalstī varētu ietekmēt problēmas, kas saistītas ar neatrisinātiem pārrobežu koordinācijas jautājumiem starp dalībvalstīm vai ar trešām valstīm; ar joslas esošo lietotāju tehniskās migrācijas nodrošināšanas sarežģītību; ar joslas izmantošanas ierobežošanu, pamatojoties uz vispārējo interešu mērķi, ar valsts drošības nosargāšanu un aizsardzību vai ar force majeure. Dalībvalstīm jebkurā gadījumā būtu jāveic visi pasākumi, lai līdz minimumam samazinātu jebkādu aizkavēšanos attiecībā uz ģeogrāfisko pārklājumu, termiņiem un radiofrekvenču spektra joslu. Turklāt dalībvalstīm attiecīgos gadījumos, ņemot vērā savu attiecīgo apstākļu novērtējumu, būtu jāspēj lūgt Savienībai sniegt juridisko, politisko un tehnisko atbalstu, lai risinātu radiofrekvenču spektra koordinācijas jautājumus ar Savienības kaimiņvalstīm, tostarp kandidātvalstīm un valstīm, kas pievienojas, tādā veidā, ka attiecīgās dalībvalstis var ievērot savus pienākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(135)

Lai nodrošinātu palielinātu koordinētu radiofrekvenču spektra pieejamību līdz 2020. gadam un tādējādi panāktu ļoti ātrdarbīgu fiksēto un bezvadu tīklu 5G kontekstā ieviešanu, RSPG ir noteikusi, ka prioritāras ir 3,4–3,8 GHz un 24,25–27,5 GHz joslas, kas ir piemērotas, lai līdz 2020. gadam izpildītu 5G rīcības plāna mērķus. Turpmākiem pētījumiem ir identificētas arī 40,5–43,5 GHz un 66–71 GHz joslas. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai līdz 2020. gada 31. decembrim3,4–3,8 GHz un 24,25–27,5 GHz joslas vai to daļas būtu pieejamas tādām zemes sistēmām, kas spēj nodrošināt bezvadu platjoslas pakalpojumus atbilstīgi harmonizētiem nosacījumiem, kas noteikti ar tehniskiem īstenošanas pasākumiem, kuri pieņemti saskaņā ar Lēmuma Nr. 676/2002/EK 4. pantu, papildinot Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2017/899 (33), jo minētajām joslām ir specifiskas iezīmes attiecībā uz pārklājumu un datu veiktspēju, kas atļauj tām tikt atbilstīgi kombinētām, lai izpildītu 5G prasības. Tomēr dalībvalstis varētu skart traucējumi, kas, visticamāk, var rasties no trešām valstīm, kuras saskaņā ar ITU Radionoteikumiem minētās joslas ir identificējušas tādu pakalpojumu vajadzībām, kas nav mobilo sakaru pakalpojumi. Tas varētu ietekmēt pienākumu ievērot vienotu īstenošanas datumu. Mērķa teritorijas 26 GHz joslas turpmākajai izmantošanai 5G zemes bezvadu pakalpojumiem cita starpā visticamāk būs pilsētas un piepilsētas zonas, un zināma izvēršana ir paredzama arī gar galvenajiem ceļiem un dzelzceļa sliedēm lauku apvidos. Tas rada iespēju minētajās ģeogrāfiskajās zonās izmantot 26 GHz joslu pakalpojumiem, kas nav 5G bezvadu sakaru pakalpojumi, piemēram, specifiskiem uzņēmējdarbības sakariem vai izmantošanai telpās, un tāpēc ļaujot dalībvalstīm izraudzīties minēto joslu un darīt to pieejamu neekskluzīvai izmantošanai.

(136)

Ja pieprasījums pēc radiofrekvenču spektra joslas pārsniedz pieejamību un dalībvalsts rezultātā secina, ka radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir jāierobežo, būtu jāpiemēro atbilstīgas un pārredzamas procedūras šādu tiesību garantēšanai, lai izvairītos no ikkatras diskriminācijas un optimizētu ierobežoto resursu izmantošanu. Ierobežojumam vajadzētu būt pamatotam, proporcionālam un balstītam uz tirgus apstākļu rūpīgu novērtējumu, atvēlot pienācīgu vietu lietotāju vispārējam ieguvumam un iekšzemes un iekšējā tirgus mērķiem. Katras ierobežošanas procedūras mērķi būtu iepriekš skaidri jānosaka. Apsverot, kura atlases procedūra būtu piemērotākā, dalībvalstīm saskaņā ar Savienības mērogā veiktiem koordinācijas pasākumiem būtu laicīgi un pārredzami jākonsultējas ar visām ieinteresētajām personām par procedūras pamatojumu, mērķiem un nosacījumiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj cita starpā izmantot konkursus vai salīdzinošas atlases procedūras radiofrekvenču spektra vai numerācijas resursu ar īpašu ekonomisko vērtību piešķiršanai. Pārvaldot šādas shēmas, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā šīs direktīvas mērķi. Ja dalībvalsts konstatē, ka kādā joslā var ļaut izmantot vēl vairāk tiesību, tai būtu jāsāk attiecīgs process.

(137)

Augošais radiofrekvenču spektra pieprasījums un galalietotāju pieprasījums pēc bezvadu platjoslas jaudām prasa risinājumus, kas dotu alternatīvus, savstarpēji papildinošus, spektra aspektā lietderīgus piekļuves risinājumus, ieskaitot zemsprieguma bezvadu piekļuves sistēmas ar mazu darbības rādiusu, piemēram, RLAN un zemsprieguma miniatūrie šūnu piekļuves punkti. Tādas savstarpēji papildinošas bezvadu piekļuves sistēmas, sevišķi publiski piekļūstamie RLAN piekļuves punkti, paplašina galalietotāju piekļuvi internetam un mobilās datplūsmas izdalīšanu mobilo tīklu operatoriem. RLAN izmanto harmonizētu radiofrekvenču spektru, neprasot individuālu atļauju vai radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības. Pašlaik vairumu RLAN piekļuves punktu privātlietotāji izmanto par fiksētā platjoslas savienojuma vietēju bezvadu pagarinājumu. Nebūtu jāliedz galalietotājiem viņu interneta abonementa robežās dalīties ar citiem piekļuvē viņu RLAN, lai palielinātos pieejamo piekļuves punktu skaits, jo īpaši blīvi apdzīvotās teritorijās, maksimalizētos bezvadu datu veiktspēja caur radiofrekvenču spektra atkārtotu izmantošanu un rastos ekonomiska papildinoša bezvadu platjoslas infrastruktūra citiem galalietotājiem. Tādēļ būtu arī jāatceļ nevajadzīgi ierobežojumi RLAN izvēršanai un savienošanai savā starpā.

(138)

Arī valsts iestādes vai publisko pakalpojumu sniedzēji, kuri izmanto RLAN savās telpās savam personālam, apmeklētājiem un klientiem, piemēram, lai atvieglinātu piekļuvi e-pārvaldes pakalpojumiem vai informētu par sabiedrisko transportu vai ceļu satiksmes pārvaldību, varētu, cik to pieļauj konkurences publiskā iepirkuma noteikumi, dot piekļuvi šādiem piekļuves punktiem iedzīvotāju vispārējai lietošanai, kas būtu papildu pakalpojums pie tiem, ko tie tādās telpās piedāvā publikai. Bez tam no tā, kas nodrošina tādu lokālu piekļuvi elektronisko sakaru tīkliem privātīpašumā vai tā apkaimē vai ierobežotā publiskā teritorijā nekomerciāli vai kā palīgpakalpojumu pie citas darbības, kas nav atkarīga no tādas piekļuves, piemēram, RLAN tīklāji, kas minētajā teritorijā pieejami citu komercdarbību klientiem vai publikai, var prasīt atbilstību vispārējām radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību atļaujām, bet tam nebūtu uzliekami vispārējām atļaujām piesaistāmi nosacījumi vai prasības, ko piemēro publisko elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātājiem, vai pienākumi pret galalietotājiem vai sakarā ar starpsavienojumu. Tomēr uz šādu pakalpojumu sniedzēju būtu jāattiecas atbildības noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/31/EK (34). Parādās jaunas tehnoloģijas, piemēram, LiFi, un tās papildinās RLAN un bezvadu piekļuves punkta pašreizējās radiofrekvenču spektra iespējas, iekļaujot optiskos uz redzamās gaismas bāzētos piekļuves punktus, un ļaus veidot lokālos hibrīdtīklus, kuros būs iespējami optiskie bezvadu sakari.

(139)

Tā kā mazjaudas tuvas darbības bezvadu piekļuves punkti, piemēram, femtošūnas, pikošūnas, metrošūnas vai mikrošūnas, var būt ļoti mazi un izmantot neuzkrītošas ierīces, kas līdzīgas mājas RLAN maršrutētājiem, kuriem nav vajadzīgas nekādas atļaujas papildus tām, kuras vajadzīgas radiofrekvenču spektra lietošanai, un ņemot vērā šādu piekļuves punktu pozitīvo ietekmi uz radiofrekvenču spektra lietošanu un bezvadu sakaru attīstību, jebkādiem to izvēršanas ierobežojumiem vajadzētu būt pēc iespējas mazākiem. Līdz ar to, lai atvieglotu tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu izvēršanu un neskarot nekādas piemērojamās prasības, kas saistītas ar radiofrekvenču spektra pārvaldību, dalībvalstīm uz šādu ierīču ierīkošanu uz ēkām, kas nav oficiāli aizsargātas kā daļa no klasificētas vides vai to īpašās arhitektūras vai vēsturiskās vērtības dēļ, nebūtu jāattiecina nekādas atsevišķas atļaujas, izņemot sabiedrības drošības nolūkā. Šajā nolūkā to iezīmes, piemēram, maksimālais izmērs, svars un emisiju raksturlielumi, būtu jānosaka Savienības mērogā proporcionāli vietējai izvēršanai un lai nodrošinātu augsta līmeņa aizsardzību sabiedrības veselībai, kā tas noteikts Ieteikumā 1999/519/EK. Tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu ekspluatācijai būtu jāpiemēro Direktīvas 2014/53/ES 7. pants. Tas neskar Savienības vai valsts tiesībās nostiprinātās privātīpašuma tiesības. Atļaujas pieteikumu izskatīšanas procedūra būtu jāracionalizē, tai nevajadzētu skart nekādus komerclīgumus, un nekādām administratīvajām nodevām nebūtu jāpārsniedz ar pieteikuma apstrādi saistītās administratīvās izmaksas. Procesam, kurā izvērtē atļaujas pieprasījumu, vajadzētu būt pēc iespējas īsākam un principā – ne ilgākam par četriem mēnešiem.

(140)

Publiskas ēkas un cita veida publisko infrastruktūru ikdienā apmeklē un izmanto ievērojams skaits galalietotāju, kam vajadzīga savienojamība, lai izmantotu e-pārvaldes, e-transporta un citus pakalpojumus. Cita veida publiskā infrastruktūra –piemēram, ielu apgaismes ķermeņi, luksofori – piedāvā ļoti vērtīgu teritoriju mazizmēra šūnu infrastruktūras izvēršanai piemēram to blīvuma dēļ. Neskarot kompetento iestāžu iespēju tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu izvēršanai piemērot atsevišķas iepriekšējas atļaujas, operatoriem vajadzētu būt tiesībām piekļūt minētajām publiskajām vietām, lai pienācīgi apmierinātu pieprasījumu. Dalībvalstīm tādēļ būtu jānodrošina, ka šādas publiskās ēkas un cita publiskā infrastruktūra, ievērojot saprātīgus nosacījumus, tiek darīta pieejama mazizmēra šūnu infrastruktūras izvēršanai nolūkā papildināt Direktīvā 2014/61/ES paredzēto un neskarot šajā direktīvā izklāstītos principus. Direktīva 2014/61/ES balstās uz funkcionālu pieeju un nosaka pienākumus nodrošināt piekļuvi fiziskai infrastruktūrai tikai tad, ja tā ir daļa no tīkla un ja tā ir tīkla operatora īpašumā vai izmantošanā, tādējādi daudzas publiskām iestādēm piederošas vai to izmantotas ēkas ir ārpus minētās direktīvas darbības jomas. Turpretī īpašas saistības nav nepieciešamas attiecībā uz tādu fizisko infrastruktūru kā kabeļkanāli vai stabi, ko izmanto intelektiskas transporta sistēmas un kas pieder tīkla operatoriem (transporta pakalpojumu sniedzējiem vai publisko elektronisko sakaru tīklu nodrošinātājiem), un saimniektīkla daļām, uz kurām attiecas minētās direktīvas darbības joma.

(141)

Šīs direktīvas noteikumi piekļuves un starpsavienojuma aspektā attiecas uz publiskajiem elektronisko sakaru tīkliem. Attiecībā uz elektronisko sakaru tīklu nodrošinātājiem, kuri tos nodrošina lietotājiem, kas nav sabiedrība, šī direktīva neuzliek nekādus piekļuves vai starpsavienojuma nodrošināšanas pienākumus, izņemot gadījumus, kad, tiem gūstot labumu no piekļuves publiskajiem tīkliem, uz tiem var attiekties dalībvalstu nosacījumi.

(142)

Terminam “piekļuve” ir plaša nozīme, tāpēc ir precīzi jādefinē, kā šis termins tiek izmantots šajā direktīvā, neskarot tā izmantošanu citos Savienības pasākumos. Operatoram var piederēt attiecīgais tīkls vai iekārtas, vai viņš tā daļu vai to visu var nomāt.

(143)

Atvērtā konkurenciālā tirgū nevajadzētu būt ierobežojumiem, kas kavē uzņēmumus vienoties par savstarpēju piekļuves un starpsavienojuma kārtību, it īpaši nolīgumiem par pārrobežu sadarbību, saskaņā ar LESD konkurences noteikumiem. Lai sasniegtu lietderīgi darbojošos patiešām visas Eiropas tirgu ar efektīvu konkurenci, lielāku izvēli un konkurētspējīgiem pakalpojumiem galalietotājiem, uzņēmumiem, kuri saņem piekļuves vai starpsavienojuma pieprasījumu no citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas vispārējā elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu publiskas nodrošināšanas atļauja, principā šādi nolīgumi būtu jānoslēdz uz komerciāliem pamatiem un labā ticībā.

(144)

Tirgos, kur turpina pastāvēt ļoti atšķirīgs spēku sadalījums sarunās starp uzņēmumiem un kur daži uzņēmumi izmanto citu uzņēmumu nodrošināto infrastruktūru to pakalpojumu sniegšanai, ir lietderīgi izveidot tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu, ka tirgus darbojas efektīvi. Ja komerciālās sarunas neizdodas, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj nodrošināt atbilstīgu piekļuvi pakalpojumiem un to starpsavienojumu un pakalpojumu sadarbspēju galalietotāju interesēs. Jo īpaši tās var nodrošināt gala-gala savienojamību, nosakot proporcionālus pienākumus uzņēmumiem, kuriem ir vajadzīga vispārēja atļauja un kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem. Piekļuves līdzekļu kontrole var būt saistīta ar īpašumtiesībām vai kontroli pār fizisko saiti ar galalietotāju (fiksētu vai mobilu) vai spēju mainīt vai atņemt valsts numuru vai numurus, kas vajadzīgi piekļūšanai galalietotāja tīkla pieslēgumpunktam. Tā būtu, piemēram, gadījumā, kad tīkla operatori nepamatoti ierobežotu galalietotāju izvēli piekļūt interneta portāliem un pakalpojumiem.

(145)

Ņemot vērā nediskriminēšanas principu, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka visi uzņēmumi, lai cik tie lieli un lai kāds to uzņēmējdarbības modelis – vertikāli integrēts vai atdalīts –, var savienoties ar pieņemamiem noteikumiem nolūkā nodrošināt gala-gala savienojamību un piekļuvi internetam.

(146)

Valsts tiesiskie vai administratīvie pasākumi, kas saista noteikumus par piekļuvi vai starpsavienojumu ar tās puses darbībām, kura cenšas iegūt starpsavienojumu, it īpaši ar tās ieguldījuma apjomu tīkla infrastruktūrā, nevis ar nodrošināto starpsavienojumu vai piekļuves pakalpojumiem, var izkropļot tirgu un tādējādi būt nesaderīgi ar konkurences noteikumiem.

(147)

Tīkla operatori, kas kontrolē piekļuvi saviem klientiem, to dara, pamatojoties uz unikāliem numuriem vai adresēm no publicēto numuru vai adrešu klāsta. Citiem tīkla operatoriem jāspēj šiem klientiem nodrošināt datplūsmu un tādējādi jāspēj tieši vai netieši citam ar citu starpsavienoties. Tāpēc jānosaka tiesības un pienākumi veikt pārrunas par starpsavienojumu.

(148)

Sadarbspēja ir ieguvums galalietotājiem un svarīgs minētā tiesiskā regulējuma mērķis. Sadarbspējas veicināšana ir viens no minētajā regulējumā izvirzītajiem valsts regulatīvo un citu kompetento iestāžu mērķiem. Minētajā regulējumā paredz arī to, ka Komisija publicē standartu vai specifikāciju sarakstu, kas aptver pakalpojumu sniegšanu, tehniskās saskarnes vai tīkla funkcijas, kā pamatu, lai veicinātu harmonizāciju elektroniskajos sakaros. Dalībvalstīm būtu jāveicina publicēto standartu vai specifikāciju izmantošana tādā mērā, cik noteikti nepieciešams, lai nodrošinātu pakalpojumu sadarbspēju un palielinātu lietotāju izvēles brīvību.

(149)

Patlaban gan gala-gala savienojamībai, gan piekļuvei neatliekamās palīdzības dienestiem ir vajadzīgs, lai galalietotāji lietotu numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus. Turpmākā tehnoloģiju attīstību vai pastiprināta numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu lietošana var izraisīt sakaru pakalpojumu nepietiekamu sadarbspēju. Varētu rasties tādas sekas kā ievērojami šķēršļi iekļūšanai tirgū un kavēkļi tālākai inovācijai, kas ievērojami apdraudētu efektīvu gala-gala savienojamību starp galalietotājiem.

(150)

Ja tādas sadarbspējas problēmas rastos, Komisijai būtu jāspēj pieprasīt BEREC ziņojumu, kur būtu tirgus situācijas faktu novērtējums Savienības un dalībvalsts līmenī. Maksimāli ņemot vērā BEREC ziņojumu un citas pieejamās liecības un ievērojot ietekmi uz iekšējo tirgu, Komisijai būtu jālemj, vai ir vajadzīga valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu regulatīva iejaukšanās. Ja pēc Komisijas ieskata tāda valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu regulatīva iejaukšanās būtu apsverama, tai būtu jāspēj pieņemt īstenošanas pasākumus, kuros nosaka valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu iespējamās iejaukšanās raksturu un tvērumu, ieskaitot jo īpaši pienākumus iestādēm un citiem pakalpojumu sniedzējiem publicēt un atļaut izmantot, pārveidot un pārraidīt attiecīgu informāciju, un pasākumus, kas visiem vai atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem uzliek par pienākumu izmantot standartus vai specifikācijas.

(151)

Valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm būtu valsts specifiskajos apstākļos jāizvērtē, vai iejaukšanās ir nepieciešama un attaisnojama, lai nodrošinātu gala-gala savienojamību, un, ja ir, tad jāuzliek proporcionāli pienākumi saskaņā ar Komisijas īstenošanas pasākumiem to numurneatkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kuriem ir būtiska līmeņa pārklājums un liels lietotāju skaits. Termins “būtisks” būtu jāinterpretē tādā nozīmē, ka attiecīgā pakalpojumu sniedzēja ģeogrāfiskais pārklājums un galalietotāju skaits veido kritisko masu, lai sasniegtu mērķi nodrošināt gala-gala savienojamību starp galalietotājiem. Šādi sadarbspējas pienākumi principā nebūtu jāattiecina uz pakalpojumu sniedzējiem ar ierobežotu galalietotāju skaitu vai ierobežotu ģeogrāfisko pārklājumu, kuri dotu tikai nelielu ieguldījumu minētā mērķa sasniegšanā.

(152)

Situācijās, kad uzņēmumiem ir liegta piekļuve dzīvotspējīgām neaizstājama vadojuma, kabeļu un saistītu iekārtu alternatīvām ēkās vai līdz pirmajam koncentrācijas vai sadales punktam, un nolūkā sekmēt konkurences principiem atbilstošu iznākumu galalietotāju interesēs, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām noteikt piekļuves nodrošināšanas pienākumus visiem uzņēmumiem neatkarīgi no tā, vai tie atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū. Minētajā sakarā valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā visi tehniskie un ekonomiskie šķēršļi tīklu turpmākai aizstāšanai. Tomēr, tā kā šādi pienākumi atsevišķos gadījumos var būt ierobežojoši, apdraudēt stimulus ieguldījumiem un to ietekmē var tikt stiprināta dominējošo dalībnieku pozīcija, tie būtu jāpiemēro tikai tad, ja tie ir pamatoti un samērīgi, lai sasniegtu noturīgu konkurenci attiecīgajos tirgos. Tas vien, ka jau pastāv vairāk nekā viena tāda infrastruktūra, nav obligāti jāinterpretē kā pierādījums tā aktīvu aizstājamībai. Ja nepieciešams, apvienojumā ar šādiem piekļuves pienākumiem uzņēmumiem būtu jāspēj paļauties arī uz pienākumiem nodrošināt piekļuvi fiziskajai infrastruktūrai, pamatojoties uz Direktīvu 2014/61/ES. Jebkuriem valsts regulatīvās iestādes noteiktajiem pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu un lēmumiem, ko pieņēmušas citas kompetentās iestādes saskaņā ar Direktīvu 2014/61/ES nolūkā nodrošināt piekļuvi ēkas iekšējai fiziskajai infrastruktūrai vai fiziskajai infrastruktūrai līdz pirmajam koncentrācijas punktam, vajadzētu būt konsekventiem.

(153)

Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām, ciktāl tas ir nepieciešams, noteikt pienākumus uzņēmumiem nodrošināt piekļuvi šīs direktīvas pielikumā minētajiem elementiem, proti, lietojumprogrammu saskarnēm (API) un elektroniskajiem raidījumu aprakstiem (EPG), lai galalietotājiem nodrošinātu piekļuvi ne tikai digitālās radio un televīzijas apraides pakalpojumiem, bet arī saistītajiem papildu pakalpojumiem. Šādiem papildu pakalpojumiem būtu jāspēj ietvert ar programmu saistītus pakalpojumus, kuri ir īpaši paredzēti, lai uzlabotu piekļuvi galalietotājiem ar invaliditāti, un ar programmu saistītus hibrīdtelevīzijas pakalpojumus.

(154)

Ir svarīgi, lai valsts regulatīvās iestādes, izvērtējot koncentrācijas vai sadales punktu, līdz kuram tās paredzējušas noteikt piekļuves pienākumu, punktu izvēlētos saskaņā ar BEREC pamatnostādnēm. Galalietotājam tuvāka punkta izvēle labvēlīgāk ietekmēs konkurenci infrastruktūras jomā un ļoti augstas veiktspējas tīklu ierīkošanu. Tādējādi valsts regulatīvajai iestādei būtu vispirms jāapsver punkta izvēle ēkā vai uzreiz ēkas ārpusē. Varētu būt pamatoti piekļuves pienākumu paplašināt, proti, piekļuve jānodrošina līdz vadojumam un kabeļiem aiz pirmā koncentrācijas vai sadales punkta, šādu pienākumu tomēr attiecinot tikai uz punktiem, kas ir iespējami tuvu galalietotājiem un spēj izmitināt pietiekamu skaitu galalietotāju, ja ir pierādīts, ka pastāv lieli un ilglaicīgi fiziski vai ekonomiski šķēršļi replicēšanai, kas rada būtiskas konkurences problēmas vai galalietotājiem kaitējošas tirgus nepilnības mazumtirdzniecības līmenī. Lai novērtētu tīkla elementu replicēšanas iespējamību, ir vajadzīga tirgus pārskatīšana, kas atšķiras no tādas analīzes, kurā vērtē būtisku ietekmi tirgū, un tāpēc valsts regulatīvajai iestādei nav jākonstatē būtiska ietekme tirgū, lai varētu uzlikt šos pienākumus. No otras puses, šādai pārskatīšanai ir nepieciešams tirgus apstākļu pietiekams ekonomiskais novērtējums, lai varētu konstatēt, vai ir izpildīti kritēriji, kas vajadzīgi, lai noteiktu pienākumu nodrošināt piekļuvi aiz pirmā sadales vai koncentrācijas punkta. Domājams, ka šādi paplašināti piekļuves nodrošināšanas pienākumi ir vairāk nepieciešami vietās, kurās alternatīvas infrastruktūras ierīkošanas ekonomiskais pamatojums nav tik pārliecinošs, piemēram, tāpēc, ka ir mazs iedzīvotāju blīvums vai ierobežots daudzdzīvokļu ēku skaits. Turpretī liela mājsaimniecību koncentrācija varētu liecināt, ka šādu pienākumu noteikšana nav nepieciešama. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jāapsver, vai šādiem pienākumiem ir potenciāls stiprināt to uzņēmumu pozīcijas, kas atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū. Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām noteikt pienākumus nodrošināt piekļuvi aktīviem vai virtuāliem tīkla elementiem, ko izmanto pakalpojumu sniegšanai šādā infrastruktūrā, ja piekļuve pasīviem elementiem būtu ekonomiski neefektīva vai fiziski nepraktiska un ja valsts regulatīvā iestāde uzskata, ka bez šādas iejaukšanās piekļuves nodrošināšanas pienākuma nolūks tiktu apiets. Lai visā Savienībā nodrošinātu konsekventu regulatīvo praksi, Komisijai vajadzētu būt pilnvarām pieprasīt valsts regulatīvajai iestādei atsaukt pasākumu projektu, ar ko paplašina piekļuves nodrošināšanas pienākumus, kuri paredz piekļuvi aiz pirmā koncentrācijas vai sadales punkta, ja BEREC ir tādas pašas nopietnas šaubas kā Komisijai par pasākuma projekta saderību ar Savienības tiesību aktiem un jo īpaši ar šīs direktīvas regulatīvajiem mērķiem.

(155)

Lai šādos gadījumos ievērotu proporcionalitātes principu, valsts regulatīvajām iestādēm var būt lietderīgi atbrīvot dažas īpašnieku vai uzņēmumu vai abēju kategorijas no pienākumiem, kas sniedzas tālāk par pirmo koncentrācijas vai sadales punktu; tas būtu jānosaka valsts regulatīvajām iestādēm, pamatojoties uz to, ka tāds piekļuves nodrošināšanas pienākums, kura pamatā nav uzņēmuma atzīšana par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, apdraudētu to nesen izvērsto tīkla elementu ekonomisko izdevīgumu, jo īpaši mazu vietējo projektu gadījumā. Uzņēmumi, kas nodarbojas tikai ar vairumtirdzniecību, nebūtu pakļaujami šādiem piekļuves nodrošināšanas pienākumiem, ja tie piedāvā efektīvu alternatīvu piekļuvi ļoti augstas veiktspējas tīklam uz komerciāla pamata un ar taisnīgiem, nediskriminējošiem un samērīgiem noteikumiem, tostarp attiecībā uz cenu. Vajadzētu būt iespējai minēto izņēmumu ar tiem pašiem nosacījumiem attiecināt arī uz citiem pakalpojumu sniedzējiem. Izņēmums var nebūt piemērots pakalpojumu sniedzējiem, kuri saņem publisko finansējumu.

(156)

Bezvadu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā izmantojamās pasīvās infrastruktūras koplietošana saderībā ar konkurences tiesību principiem var būt īpaši lietderīga, lai Savienībā maksimalizētu ļoti augstas veiktspējas savienojamību, jo īpaši mazāk apdzīvotās teritorijās, kur aizstāšana nav praktiska un galalietotājiem draud šādas savienojamības zaudējums. Valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm izņēmuma kārtā būtu jāspēj noteikt šādu koplietošanu vai lokalizētu viesabonēšanas piekļuvi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ja šāda iespēja ir skaidri noteikta sākotnējos lietošanas tiesību piešķiršanas nosacījumos un ja tās pierāda, ka ir ieguvums no šādas koplietošanas, jo var novērst nepārvaramus ekonomiskus vai fiziskus šķēršļus, kuru dēļ piekļuve tīkliem vai pakalpojumiem būtu būtiski traucēta vai neiespējama, un ņemot vērā vairākus faktorus, tostarp jo īpaši vajadzību nodrošināt pārklājumu uz galvenajām transporta maģistrālēm, izvēli un augstāku pakalpojuma kvalitāti galalietotājiem, kā arī vajadzību saglabāt stimulus infrastruktūras paplašināšanai. Apstākļos, kad galalietotājiem nav piekļuves un pasīvās infrastruktūras koplietošana vien nevar pietiekamā mērā atrisināt situāciju, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām noteikt pienākumus attiecībā uz aktīvās infrastruktūras koplietošanu. To darot, valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes saglabā rīcības brīvību izvēlēties vispiemērotākos koplietošanas vai piekļuves pienākumus, kam vajadzētu būt samērīgiem un pamatotiem, balstoties uz apzinātās problēmas būtību.

(157)

Kaut gan zināmos apstākļos valsts regulatīvajai vai citai kompetentajai iestādei ir lietderīgi uzlikt pienākumus uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai tie ir atzīti par tādiem, kam nav būtiskas ietekmes tirgū, lai izpildītu tādus mērķus kā gala-gala savienojamība un pakalpojumu sadarbspēja, ir jānodrošina, ka šādus pienākumus uzliek saskaņā ar tiesisko regulējumu, īpaši ar tajā paredzētajām paziņošanas procedūrām. Šādus pienākumus būtu jāuzliek tikai tad, ja tas ir pamatoti nolūkā nodrošināt šīs direktīvas mērķu izpildi un ja pienākumi ir objektīvi pamatoti, pārredzami, samērīgi un nediskriminējoši, un to nolūks ir veicināt efektivitāti, ilgtspējīgu konkurenci, efektīvus ieguldījumus un inovāciju un sniegt maksimālu ieguvumu galalietotājiem, un ja tie ir uzlikti saskaņā ar attiecīgajām paziņošanas procedūrām.

(158)

Lai novērstu nepārvaramus ekonomiskus vai fiziskus šķēršļus nolūkā galalietotājiem nodrošināt pakalpojumus vai tīklus, kuru pamatā ir radiofrekvenču spektra lietošana un kuros pārklājums ir nepilnīgs, šo nepilnību novēršanai var būt vajadzīga piekļuve pasīvajai infrastruktūrai vai – ja ar to nepietiek – aktīvajai infrastruktūrai un tās koplietošana vai lokalizētas viesabonēšanas piekļuves nolīgumi. Neskarot koplietošanas pienākumus, kas piesaistīti lietošanas tiesībām, pamatojoties uz citiem šīs direktīvas noteikumiem un jo īpaši pasākumus, ar kuriem veicina konkurenci, ja valsts regulatīvās vai citas kompetentās iestādes vēlas veikt pasākumus nolūkā uzlikt pienākumu nodrošināt pasīvās infrastruktūras vai – gadījumos, kad pasīva piekļuve un koplietošana nav pietiekama,– aktīvās infrastruktūras koplietošanu vai uzlikt pienākumu noslēgt lokalizētas viesabonēšanas piekļuves nolīgumus, tās tomēr var arī aicināt apsvērt tirgus dalībnieku iespējamo risku nepietiekami apkalpotās teritorijās.

(159)

Ar konkurences noteikumiem ne vienmēr pietiek, lai nodrošinātu kultūras daudzveidību un mediju plurālismu ciparu televīzijas laukā. Tehnoloģijas un tirgus attīstība rada nepieciešamību dalībvalstij attiecībā uz savu tirgu regulāri pārskatīt pienākumus nolūkā nodrošināt ierobežotu piekļuvi ar taisnīgiem, pieņemamiem un nediskriminējošiem noteikumiem, jo īpaši, lai noteiktu, vai ir pamatoti pienākumus attiecināt arī uz EPG un API, tādā mērā, cik nepieciešams, lai nodrošinātu galalietotāju piekļuvi noteiktiem ciparu apraides pakalpojumiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt ciparu apraides pakalpojumus, kuriem jānodrošina galalietotāju piekļuve, izmantojot visus normatīvos vai administratīvos līdzekļus, kurus tās uzskata par vajadzīgiem.

(160)

Dalībvalstīm būtu jāspēj arī atļaut to valsts pārvaldes iestādei pārskatīt pienākumus attiecībā uz ierobežotu piekļuvi ciparu apraides pakalpojumiem, lai ar tirgus analīzes palīdzību izvērtētu to, vai atcelt vai grozīt nosacījumus uzņēmumiem, kuriem nav būtiska ietekme attiecīgajā tirgū. Šādai atcelšanai vai grozīšanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt lietotāju piekļuvi šādiem pakalpojumiem vai efektīvas konkurences perspektīvas.

(161)

Konkrētos apstākļos ir nepieciešami ex ante pienākumi, kas nodrošinātu tāda konkurenciāla tirgus attīstību, kura nosacījumi nāk par labu ļoti augstas veiktspējas tīklu un pakalpojumu izvēršanai un uzņemšanai lietošanā un galalietotāja ieguvuma maksimalizācijai. Būtiskas ietekmes tirgū definīcija šajā direktīvā ir ekvivalenta dominējoša stāvokļa jēdzienam, kas noteikts Tiesas praksē.

(162)

Var izrādīties, ka diviem vai vairāk uzņēmumiem ir vienota dominance ne tikai tad, ja to starpā pastāv strukturālas vai citādas saites, bet arī tad, ja konkrētā tirgus struktūra ir parocīga koordinētai labumgūšanai, proti, mudina uz paralēlu vai analoģisku konkurencei kaitīgu rīcību tirgū.

(163)

Ir svarīgi, ka ex ante regulatīvos pienākumus uzliek vairumtirdzniecības tirgum tikai tad, ja ir viens vai vairāki uzņēmumi ar būtisku ietekmi tirgū, lai nodrošinātu noturīgu konkurenci, un kur Savienības un valsts konkurences tiesību tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav pietiekami, lai risinātu minēto problēmu. Komisija ir izstrādājusi pamatnostādnes Savienības mērogā saskaņā ar konkurences tiesību principiem, kas valsts regulatīvajām iestādēm jāievēro, izvērtējot, vai konkurence attiecīgajā tirgū ir efektīva, un izvērtējot būtisku ietekmi tirgū. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāizanalizē, vai attiecīgais produktu vai pakalpojumu tirgus ir efektīvi konkurētspējīgs attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas varētu būt visa vai daļa attiecīgās dalībvalsts teritorijas vai blakus esošas dalībvalstu teritoriju daļas, kuras izanalizējamas kopā. Efektīvas konkurences analīzei vajadzētu iekļaut analīzi par to, vai tirgus turpmāk būs konkurētspējīgs, un tādējādi, vai efektīvas konkurences trūkums ir ilgstošs. Minētajām pamatnostādnēm būtu jārisina arī jautājums attiecībā uz no jauna veidojamiem tirgiem, kur de facto tirgus līderim, visticamāk, ir būtiska tirgus daļa, bet kur tam nevajadzētu būt pakļautam neatbilstīgiem pienākumiem. Komisijai būtu regulāri jāpārskata pamatnostādnes, it sevišķi tad, kad tiek pārskatīti esošie tiesību akti, ņemot vērā Tiesas praksi, ekonomisko domāšanu un faktisko tirgus pieredzi, un nolūkā nodrošināt, ka, tirgum strauji attīstoties, tās joprojām ir atbilstīgas. Valsts regulatīvajām iestādēm būs jāsadarbojas savā starpā, ja attiecīgais tirgus ir transnacionāls.

(164)

Nosakot, vai uzņēmumam ir būtiska ietekme konkrētā tirgū, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jārīkojas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un maksimāli jāņem vērā Komisijas pamatnostādnes par tirgus analīzi un būtiskas ietekmes tirgū novērtēšanu.

(165)

Valsts regulatīvajām iestādēm savā teritorijā būtu jānosaka attiecīgie ģeogrāfiskie tirgi, maksimāli ņemot vērā Komisijas Ieteikumu par attiecīgajiem produktu un pakalpojumu tirgiem (“ieteikums”), kas pieņemts, ievērojot šo direktīvu, un ņemot vērā valsts un vietējos apstākļus. Tāpēc valsts regulatīvajām iestādēm būtu vismaz jāanalizē ieteikumā ietvertie tirgi, tostarp tirgi, kuri ir norādīti, bet vairs netiek regulēti konkrētā valsts vai vietējā kontekstā. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jāanalizē tirgi, kas nav ietverti minētajā ieteikumā, bet kurus šo iestāžu jurisdikcijā esošajā teritorijā regulē, pamatojoties uz agrāk veiktu tirgus analīzi, vai citi tirgi, ja šīm iestādēm ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir izpildīti šajā direktīvā noteiktie trīs kritēriji.

(166)

Transnacionālus tirgus var noteikt, ja tas ir pamatots ar ģeogrāfiskā tirgus noteikšanu, ņemot vērā visus piedāvājuma un pieprasījuma faktorus atbilstīgi konkurences tiesību principiem. BEREC ir šādas analīzes veikšanai vispiemērotākā struktūra, kura var smelties no valsts regulatīvo iestāžu plašās kopējās pieredzes tirgu noteikšanā valsts līmenī. Analizējot potenciālos transnacionālos tirgus, būtu jāņem vērā apstākļi valstī. Ja ir noteikti transnacionālie tirgi un tajos vajadzīga regulatīva iejaukšanās, attiecīgajām valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāsadarbojas, lai apzinātu vajadzīgo regulatīvo reakciju, tostarp procesu, saskaņā ar kuru teikt veikta paziņošana Komisijai. Šīs iestādes var tādā pašā veidā sadarboties arī tad, ja transnacionālie tirgi nav noteikti, bet tirgus apstākļi to attiecīgajās teritorijās ir pietiekami viendabīgi, lai saskaņota regulatīva pieeja nāktu par labu, piemēram, tādos aspektos kā līdzīgas izmaksas, tirgus struktūras vai operatori, vai transnacionāla vai salīdzināma galalietotāju pieprasījuma gadījumā.

(167)

Konkrētos apstākļos ģeogrāfiskie tirgi tiek noteikti kā valsts vai vietēji tirgi, piemēram, tādu iemeslu dēļ kā tīkla izvēršanas valsts vai vietējais mērogs, kas ierobežo uzņēmumu iespējamo ietekmi tirgū attiecībā uz vairumtirdzniecības piedāvājumu, joprojām pastāvot kādas galalietotāju kategorijas vai vairāku galalietotāju kategoriju ievērojamam transnacionālam pieprasījumam. Tas it sevišķi var būt tādu galalietotāju pieprasījums, kas ir uzņēmēji, kuri darbojas vairākās vietās dažādās dalībvalstīs. Ja pakalpojumu sniedzēji nevar pietiekami apmierināt šādu transnacionālu pieprasījumu, piemēram, tāpēc, ka tos nošķir valstu robežas vai tie ir sadalīti vietējā mērogā, rodas varbūtējs šķērslis iekšējā tirgū. Tāpēc būtu jāpilnvaro BEREC sniegt pamatnostādnes valsts regulatīvajām iestādēm par kopēju regulatīvo pieeju, lai nodrošinātu to, ka ir iespējams pienācīgi apmierināt transnacionālo pieprasījumu, nodrošinot pamatu vairumtirdzniecības piekļuves produktu sadarbspējai visā Savienībā un ļaujot panākt efektivitāti un apjomradītus ietaupījumus, neraugoties uz sadrumstaloto piedāvājumu. BEREC pamatnostādnēm būtu jāvirza valsts regulatīvo iestāžu izvēle iekšējā tirgus mērķa īstenošanā, kad tās valsts līmenī uzliek regulatīvos pienākumus uzņēmumiem, kas atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, vienlaikus sniedzot norādes par tādu vairumtirdzniecības piekļuves produktu tehnisko specifikāciju saskaņošanu, kuri iekšējā tirgus interesēs spēj apmierināt šādu identificētu transnacionālo pieprasījumu.

(168)

Jebkuras ex ante regulatīvās iejaukšanās galīgais mērķis ir dot ieguvumus galalietotājiem cenas, kvalitātes un izvēles ziņā, nodrošinot to, ka mazumtirdzniecības tirgos valda noturīga un pilnvērtīga konkurence. Iespējams, ka valsts regulatīvās iestādes pakāpeniski varēs konstatēt, ka daudzos mazumtirdzniecības tirgos valda konkurence pat bez vairumtirdzniecības regulējuma, jo īpaši ņemot vērā paredzamos uzlabojumus inovācijas un konkurences ziņā.

(169)

Valsts regulatīvajām iestādēm sākumpunkts tādu vairumtirdzniecības tirgu apzināšanai, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums, ir attiecīgo mazumtirdzniecības tirgu analīze. Efektīvas konkurences analīze mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības līmenī tiek veikta nākotnē vērstā perspektīvā, aptverot noteiktu laika posmu un vadoties no konkurences tiesībām, tostarp vajadzības gadījumā no attiecīgās Tiesas prakses. Ja tiek secināts, ka mazumtirdzniecības tirgū valdītu efektīva konkurence tad, ja saistītajos attiecīgajos tirgos nebūtu ex ante vairumtirdzniecības regulējuma, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāsecina, ka attiecīgajā vairumtirdzniecības līmenī regulējums vairs nav vajadzīgs.

(170)

Pakāpeniski pārejot uz tirgiem, kuros regulējums ir atcelts, komerclīgumi starp operatoriem, tostarp attiecībā uz kolektīviem ieguldījumiem un piekļuvi, kļūs aizvien izplatītāki, un, ja tie ir ilgtspējīgi un uzlabo konkurences dinamiku, tie var dot savu artavu secinājumā, ka konkrētajā vairumtirdzniecības tirgū nav vajadzīgs ex ante regulējums. Līdzīgu loģiku varētu piemērot arī apvērsti, attiecinot to uz komerclīgumu neparedzamu izbeigšanu tirgū, kurā regulējums ir atcelts. Analizējot šādus līgumus, būtu jāņem vērā tas, ka izredzes uz regulējumu var mudināt tīklu īpašniekus iesaistīties komercsarunās. Lai, nosakot to, vai konkrētā tirgū ir vajadzīgs ex ante regulējums, pienācīgu tiktu ņemta vērā saistītajiem tirgiem noteiktā regulējuma ietekme, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka tirgi tiek analizēti konsekventi un, ja iespējams, vienlaicīgi vai iespējami drīz cits pēc cita.

(171)

Novērtējot vairumtirdzniecības regulējumu nolūkā atrisināt problēmas mazumtirdzniecības līmenī, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā tas, ka vairāki vairumtirdzniecības tirgi var augšupēji ietekmēt kādu konkrētu mazumtirdzniecības tirgu un otrādi – ka viens vairumtirdzniecības tirgus var augšupēji ietekmēt vairākus mazumtirdzniecības tirgus. Turklāt konkurences dinamiku konkrētā tirgū var ietekmēt tirgi, kuri ir pietuvināti, tomēr starp tiem nav vertikālu attiecību, kā tas var būt starp dažiem fiksēto un mobilo sakaru tirgiem. Valsts regulatīvajām iestādēm minētais novērtējums būtu jāveic katram atsevišķam vairumtirdzniecības tirgum, kurā tiek apsvērta iespēja noteikt regulējumu,– sākot ar tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz piekļuvi civilajai infrastruktūrai, jo šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi parasti veicina ilgtspējīgāku konkurenci, tostarp konkurenci infrastruktūras jomā, un pēc tam analizējot visus vairumtirdzniecības tirgus, kuros var būt nepieciešams ex ante regulējums, tādā secībā, kas atspoguļo to varbūtējo piemērotību apzināto konkurences problēmu risināšanai mazumtirdzniecības līmenī. Lemjot par konkrētu piemērojamo tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānovērtē tā tehniskā īstenojamība un jāveic izmaksu un ieguvumu analīze, ņemot vērā tā piemērotības pakāpi apzināto konkurences problēmu risināšanai mazumtirdzniecības līmenī un nodrošinot konkurenci, kuras pamatā ir diferencēšana un tehnoloģiju neitralitāte. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāapsver konkrēta tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanas sekas, kas tādā gadījumā, ja īstenojamība iespējama tikai konkrētās tīkla topoloģijās, varētu atturēt no ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanas galalietotāju interesēs.

(172)

Neskarot tehnoloģiju neitralitātes principu, valsts regulatīvajām iestādēm, piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, būtu jānodrošina stimuli – ja iespējams, pirms infrastruktūras izvēršanas – elastīgas un atvērtas tīkla arhitektūras attīstībai, kas ar laiku samazinātu vēlākos posmos piemēroto tiesiskās aizsardzības līdzekļu slogu un sarežģītību. Katrā novērtēšanas posmā, pirms valsts regulatīvā iestāde nosaka, vai uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, būtu piemērojams papildu – apgrūtinošāks – tiesiskās aizsardzības līdzeklis, tai būtu jātiecas noskaidrot, vai attiecīgajā mazumtirdzniecības tirgū valdītu efektīva konkurence, ņemot vērā arī visus attiecīgos komerclīgumus vai citus apstākļus vairumtirdzniecības tirgū, tostarp citus jau spēkā esošus regulējuma veidus, piemēram, vispārējo pienākumu nodrošināt piekļuvi nedublējamiem aktīviem vai pienākumus, kas uzlikti saskaņā ar Direktīvu 2014/61/ES, un regulējumu, ko valsts regulatīvā iestāde jau uzskata par piemērojamu uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū. Šāda novērtēšana, kuras mērķis ir nodrošināt, ka tiek piemēroti tikai vispiemērotākie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai efektīvi novērstu visas tirgus analīzē konstatētās problēmas, nekavē valsts regulatīvo iestādi konstatēt, ka šādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu kopums, pat ja tiem ir atšķirīgs iedarbības spēks, saskaņā ar proporcionalitātes principu ļauj risināt minēto problēmu ar vismazāko iejaukšanos. Pat ja šādu atšķirību rezultātā netiek noteikti atsevišķi ģeogrāfiskie tirgi, tām būtu jāspēj pamatot attiecīgo tiesiskās aizsardzības līdzekļu atšķirīgu piemērošanu, ņemot vērā konkurences ierobežojumu dažādo intensitāti.

(173)

Vairumtirdzniecības līmenī noteiktu ex ante regulējumu, kas principā ir mazāk ierobežojošs nekā mazumtirdzniecības regulējums, uzskata par pietiekamu iespējamo konkurences problēmu risināšanai saistītajā lejupējā mazumtirdzniecības tirgū vai tirgos. Panākumus konkurences darbības uzlabošanā, kas gūti kopš elektronisko sakaru tiesiskā regulējuma ieviešanas, atspoguļo mazumtirdzniecības tirgu regulējuma pakāpeniskā atcelšana visā Savienībā. Turklāt noteikumi, kas attiecas uz ex ante tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu uzņēmumiem, kas atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, ja iespējams, būtu jāvienkāršo un jāpadara prognozējamāki. Tāpēc būtu jādod priekšroka ex ante reglamentējošo kontroļu noteikšanai, pamatojoties to, vai uzņēmums tiek atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme vairumtirdzniecības tirgos.

(174)

Ja valsts regulatīvā iestāde atceļ vairumtirdzniecības regulējumu, tai būtu jānosaka attiecīgs paziņošanas termiņš, lai nodrošinātu stabilu pāreju uz tirgu, kurā regulējums ir atcelts. Nosakot šādu termiņu, valsts regulatīvajai iestādei būtu jāņem vērā esošās vienošanās starp piekļuves nodrošinātājiem un piekļuves prasītājiem, kas noslēgtas, pamatojoties uz uzliktajiem regulatīvajiem pienākumiem. It sevišķi šādās vienošanās var paredzēt piekļuves prasītāju tiesību līgumisku aizsardzību noteiktā laikposmā. Valsts regulatīvajai iestādei būtu jāņem vērā arī tirgus dalībnieku faktiskās iespējas pieņemt kādu komerciālu vairumtirdzniecības piekļuves vai kolektīvā ieguldījuma piedāvājumu, kas var būt pieejams tirgū, un nepieciešamību izvairīties no ilgstoša iespējamas regulējuma arbitrāžas posma. Valsts regulatīvās iestādes izveidotajā pārejas režīmā būtu jāņem vērā esošo vienošanos regulatīvās uzraudzības apjoms un termiņš pēc paziņošanas perioda sākuma.

(175)

Lai tirgus dalībnieki varētu rēķināties ar noteiktību regulatīvo nosacījumu jomā, jānosaka termiņš tirgus analīzes veikšanai. Ir svarīgi veikt regulāras tirgus analīzes pieņemamā un piemērotā termiņā. Ja valsts regulatīvā iestāde neveic tirgus analīzi noteiktajā termiņā, pastāv risks, ka tas apdraud iekšējo tirgu un ka parastās pārkāpumu procedūras laikus nerada vēlamo efektu. Tomēr attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei būtu jādod iespēja lūgt palīdzību BEREC, lai pabeigtu tirgus analīzi. Piemēram, šādu palīdzību var īstenot kā īpašu darba grupu, kurā ir citu valsts regulatīvo iestāžu pārstāvji.

(176)

Sakarā ar tehnoloģiskās inovācijas augsto līmeni un izteikto dinamiku elektronisko sakaru nozares tirgos ir jānodrošina regulējuma ātra, koordinēta un saskaņota pielāgošana Savienības mērogā, jo pieredze liecina, ka atšķirības veidā, kā valsts regulatīvās iestādes īsteno tiesisko regulējumu, var radīt šķēršļus iekšējam tirgum.

(177)

Tomēr regulatīvo pasākumu stabilitātes un prognozējamības uzlabošanas nolūkā maksimālais laika posms, pēc kura jāveic kārtējā tirgus analīze, būtu jāpagarina no trīs līdz pieciem gadiem, ar nosacījumu, ka starplaikā notikušo tirgus izmaiņu dēļ nav vajadzīga jauna analīze. Kad tiek noteikts, vai valsts regulatīvā iestāde ir izpildījusi pienākumu vismaz reizi piecos gados analizēt tirgus un paziņot attiecīgo pasākuma projektu, tikai paziņojumu, kurā ietverts jauns tirgus noteikšanas un būtiskas ietekmes tirgū novērtējums, uzskata par tādu, kas sāk jaunu piecu gadu tirgus ciklu. Vienkārša paziņošana par jauniem vai grozītiem regulatīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas piemēroti, pamatojoties uz iepriekš veiktu un nepārskatītu tirgus analīzi, netiks uzskatīta par minētā pienākuma izpildi. Tas, ka valsts regulatīvā iestāde nav izpildījusi pienākumu veikt tirgus analīzi šajā direktīvā paredzētos regulāros intervālos, pats par sevi nebūtu uzskatāms par pamatu to esošo pienākumu spēkā neesamībai un nepiemērojamībai, kurus valsts regulatīvā iestāde noteikusi konkrētajā tirgū.

(178)

Īpašā pienākuma uzlikšanai uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, nav nepieciešama papildu tirgus analīze, bet drīzāk pamatojums tam, ka attiecīgais pienākums ir lietderīgs un samērīgs attiecībā uz noteiktās problēmas raksturu attiecīgajā tirgū un saistītajā mazumtirdzniecības tirgū.

(179)

Novērtējot piemērojamo pienākumu un nosacījumu samērīgumu, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā atšķirīgie konkurences apstākļi, kādi ir attiecīgās dalībvalsts dažādos apgabalos, it sevišķi ņemot vērā saskaņā ar šo direktīvu veiktā ģeogrāfiskā apsekojuma rezultātus.

(180)

Apsverot, vai piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus ar mērķi kontrolēt cenas un, ja tie tiks piemēroti, tad, kādā veidā, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jācenšas ļaut ieguldītājam konkrētā jaunā ieguldījumu projektā gūt taisnīgu peļņu. Jo īpaši pastāv ar ieguldījumu projektiem saistīti riski, kas raksturīgi jauniem piekļuves tīkliem tādu produktu atbalstam, kuru pieprasījums ieguldījuma veikšanas laikā ir neskaidrs.

(181)

To pienākumu pārskatīšanai, kas uzlikti uzņēmumiem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, tirgus analīzes periodā būtu jāļauj valsts regulatīvajām iestādēm ņemt vērā to, kā konkurences apstākļus ietekmē jauni notikumi, piemēram, noslēgtās jaunās brīvprātīgās vienošanās starp uzņēmumiem, tādas kā piekļuves un kolektīvā ieguldījuma līgumi, tādējādi nodrošinot elastīgumu, kas ir jo sevišķi vajadzīgs ilgāku regulatīvo ciklu kontekstā. Līdzīga loģika būtu jāpiemēro arī attiecībā uz komerclīguma neparedzamu laušanu vai izbeigšanu vai ja šāda līguma sekas atšķiras no tirgus analīzes. Ja spēkā esoša līguma izbeigšana notiek tirgū, kurā regulējums ir atcelts, ir iespējams, ka vajadzīga jauna tirgus analīze. Ja tirgū nenotiek nekādas svarīgas pārmaiņas, bet tirgi ir dinamiski, var būt nepieciešams veikt tirgus analīzi biežāk nekā reizi piecos gados, piemēram, ne biežāk kā reizi trijos gados, kā tas bija līdz šīs direktīvas piemērošanas dienai. Tirgi būtu jāuzskata par dinamiskiem, ja tehnoloģiju attīstība un galalietotāju pieprasījuma tendences, iespējams, mainītos tādējādi, ka analīzes secinājumi vidējā laikposmā ievērojamai ģeogrāfisko zonu vai galalietotāju grupai valsts regulatīvās iestādes noteiktajā ģeogrāfiskajā un produktu tirgū vairs nebūtu aktuāli.

(182)

Piekļuves un starpsavienojuma noteikumu pārredzamība, tostarp cenas, paātrina sarunas, palīdz izvairīties no strīdiem un tirgus dalībniekiem sniedz pārliecību, ka pakalpojumi netiek sniegti ar diskriminējošiem noteikumiem. Tehnisko saskarņu atklātums un pārredzamība var būt jo īpaši svarīga, nodrošinot sadarbspēju. Ja valsts regulatīvā iestāde uzliek pienākumus padarīt informāciju pieejamu, tai būtu jāspēj arī precizēt veidu, kādā šī informācija ir jādara pieejama, un to, vai tā ir par brīvu, ņemot vērā attiecīgās informācijas raksturu un nolūku.

(183)

Ņemot vērā tīkla topoloģiju, piekļuves produktu un tirgus apstākļu daudzveidību, kas radusies kopš 2002. gada, Direktīvas 2002/19/EK II pielikuma mērķus, kas attiecas uz atsevišķu piekļuvi vietējai sakaru līnijai un ciparu televīzijas un radio pakalpojumu sniedzējiem paredzētiem piekļuves produktiem, varētu labāk un elastīgāk īstenot, dodot pamatnostādnes par standartpiedāvājuma minimālajiem kritērijiem, kas BEREC jāizstrādā un periodiski jāatjaunina. Tāpēc minētais pielikums būtu jāsvītro.

(184)

Nediskriminācijas princips nodrošina to, ka uzņēmumi, kam ir būtiska ietekme tirgū, nekropļo konkurenci, jo īpaši, ja tie ir vertikāli integrēti uzņēmumi, kas sniedz pakalpojumus uzņēmumiem, ar kuriem tie konkurē lejupējos tirgos.

(185)

Nolūkā izskatīt un novērst ar cenu nesaistītu diskriminējošu attieksmi devuma līdzvērtība principā ir drošākais veids, kā panākt efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju. No otras puses, regulēta vairumtirdzniecības devuma nodrošināšana uz devuma līdzvērtības pamata, visticamāk, radīs lielākas atbilstības nodrošināšanas izmaksas nekā citi nediskriminēšanas pienākumu veidi. Minētās lielākās atbilstības nodrošināšanas izmaksas būtu jāsamēro ar ieguvumiem, ko dod sīvāka lejupējā konkurence, un jāņem vērā nediskriminēšanas garantiju svarīgums apstākļos, kad uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, netiek piemērota tieša cenu kontrole. Valsts regulatīvās iestādes it sevišķi varētu ņemt vērā, ka vairumtirdzniecības devuma nodrošināšana jaunām sistēmām uz devuma līdzvērtības pamata, visdrīzāk, radīs pietiekamus tīros ieguvumus un tādējādi būs samērīga, ņemot vērā salīdzinoši zemākās papildu izmaksas atbilstības nodrošināšanai, lai gādātu par jaunizveidoto sistēmu atbilstību devuma līdzvērtības principam. No otras puses, valsts regulatīvajām iestādēm būtu arī jāapsver, vai pienākumi skartajiem uzņēmumiem ir samērīgi, piemēram, ņemot vērā īstenošanas izmaksas, un jāizsver iespējamie demotivējošie faktori, kas varētu atturēt no jaunu sistēmu izvēršanas, tā vietā dodot priekšroku pakāpeniskākiem atjauninājumiem, gadījumā, ja uz jaunu sistēmu izvēršanu attiektos ierobežojošāki regulatīvie pienākumi. Dalībvalstīs, kurās ir liels skaits maza mēroga uzņēmumu, kas atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, devuma līdzvērtības piemērošana katram no minētajiem uzņēmumiem var būt nesamērīga.

(186)

Atsevišķa grāmatvedība ļauj padarīt redzamus iekšējo cenu pārskaitījumus un ļauj valsts regulatīvajām iestādēm, attiecīgos gadījumos, pārbaudīt atbilstību saistībām par nediskrimināciju. Šajā sakarā Komisija publicēja Ieteikumu 2005/698/EK (35).

(187)

Inženiertehniskie aktīvi, kas var izmitināt elektronisko sakaru tīklu, ir sevišķi svarīgi jaunu tīklu sekmīgai ierīkošanai, jo to dublēšanas izmaksas ir ļoti lielas un to atkārtota izmantošana var dot ievērojamus ietaupījumus. Tāpēc papildus Direktīvā 2014/61/ES izklāstītajiem noteikumiem par fizisko infrastruktūru ir vajadzīgs īpašs tiesiskās aizsardzības līdzeklis tādā situācijā, kad inženiertehniskie aktīvi pieder uzņēmumam, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū. Ja inženiertehniskie aktīvi pastāv un ir atkārtoti izmantojami, nodrošinot efektīvu piekļuvi tiem ir iespējams panākt ļoti lielu labvēlīgu ietekmi uz konkurējošas infrastruktūras ierīkošanu, un tāpēc jānodrošina, ka piekļuvi šādiem aktīviem ir iespējams izmantot kā patstāvīgu tiesiskās aizsardzības līdzekli konkurences un izvēršanas dinamikas uzlabošanai jebkurā lejupējā tirgū, kas būtu jāapsver, pirms tiek novērtēta nepieciešamība piemērot kādus citus varbūtējus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, un ne tikai kā papildu tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas attiecas uz citiem vairumtirdzniecības produktiem vai pakalpojumiem, vai kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas attiecas tikai uz uzņēmumiem, kuri paši gūst labumu no šādiem citiem vairumtirdzniecības produktiem vai pakalpojumiem. Valsts regulatīvajām iestādēm atkārtoti izmantojami vēsturiskie inženiertehniskie aktīvi būtu jānovērtē, pamatojoties uz regulēto uzskaites vērtību, no kuras atskaitīta uzkrātā amortizācija aprēķina veikšanas laikā, indeksētu ar pienācīgu cenas indeksu, piemēram, mazumtirdzniecības cenu indeksu, un izslēdzot aktīvus, kas ir pilnībā amortizēti vismaz 40 gadus ilgā laika posmā, bet vēl joprojām tiek ekspluatēti.

(188)

Nosakot pienākumus saistībā ar piekļuvi jaunām un uzlabotām infrastruktūrām, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina, ka piekļuves nosacījumi atspoguļo ieguldīšanas lēmuma pamatā esošos apstākļus, ņemot vērā inter alia izvēršanas izmaksas, jauno produktu un pakalpojumu ieviešanas paredzamo tempu un mazumtirdzniecības cenu paredzamos līmeņus. Turklāt, lai ieguldītājiem nodrošinātu plānošanas noteiktību, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā noteikt piekļuves noteikumus, kas attiecīgajos pārskata periodos ir konsekventi. Ja cenu kontrole tiek uzskatīta par lietderīgu, šādos noteikumos var iekļaut cenu noteikšanas pasākumus, kas ir atkarīgi no līguma apjoma vai ilguma saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ja šādiem pasākumiem nav diskriminējošas ietekmes. Jebkādiem paredzētajiem piekļuves nosacījumiem būtu jārespektē vajadzība nodrošināt pakalpojumu efektīvu konkurenci patērētājiem un uzņēmumiem.

(189)

Piespiedu piekļuvi tīkla infrastruktūrai var attaisnot kā līdzekli konkurences palielināšanai, bet valsts regulatīvajām iestādēm ir jālīdzsvaro infrastruktūras īpašnieka tiesības izmantot tā infrastruktūru savam labumam un citu pakalpojumu sniedzēju tiesības piekļūt iekārtām, kas ir svarīgas konkurētspējīgu pakalpojumu sniegšanai.

(190)

Tirgos, kuros nākotnē vērstā perspektīvā paredzama lielāka skaita piekļuves tīklu izveide, galalietotājiem ir lielākas iespējas gūt labumu no tīkla kvalitātes uzlabošanās, pateicoties konkurencei infrastruktūras jomā, salīdzinājumā ar tirgiem, kuros pastāv tikai viens tīkls. Konkurences pietiekamība, balstoties uz citiem parametriem, piemēram, cenu un izvēles iespējām, visticamāk, ir atkarīga no valsts un vietējiem konkurences apstākļiem. Kad valsts regulatīvās iestādes novērtē konkurences pietiekamību, balstoties uz šādiem parametriem, un regulatīvas iejaukšanās nepieciešamību, tām būtu arī jāņem vērā tas, vai jebkuram ieinteresētam uzņēmumam ir pieejama vairumtirdzniecības piekļuve ar samērīgiem komercnoteikumiem, ļaujot mazumtirdzniecības tirgū radīt noturīgu konkurences principiem atbilstošu iznākumu galalietotāju interesēs. Tirgos, ko raksturo noturīga un efektīva uz infrastruktūru balstīta konkurence, vajadzētu pietikt ar vispārējo konkurences noteikumu piemērošanu.

(191)

Ja uzņēmumiem ir uzlikti pienākumi, saskaņā ar kuriem jāizpilda pamatotas prasības par piekļuvi tīklu elementiem un ar tiem saistītām iekārtām un to izmantošanu, šādas prasības būtu jānoraida, pamatojoties tikai uz objektīviem kritērijiem, tādiem kā tehniskās iespējas vai nepieciešamība saglabāt tīkla integritāti. Ja piekļuve ir atteikta, personai, kurai ir atteikts, būtu jāspēj lietu iesniegt strīda izšķiršanas procedūrām saskaņā ar šo direktīvu. Uzņēmumam ar piespiedu piekļuves saistībām nedrīkst pieprasīt nodrošināt tāda veida piekļuvi, kuru tas nespēj nodrošināt. Valsts regulatīvās iestādes uzliktai piespiedu piekļuvei, kas īstermiņā palielina konkurenci, nevajadzētu samazināt konkurējošo uzņēmumu stimulu investēt alternatīvās iekārtās, kas nodrošinās noturīgāku konkurenci vai augstāku veiktspēju un lielākus ieguvumus galalietotājiem ilgtermiņā. Izvēloties regulatīvo pieeju, kas paredz vismazāko iejaukšanos, un saskaņā ar proporcionalitātes principu, valsts regulatīvās iestādes varētu nolemt, piemēram, pārskatīt uzņēmumiem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, uzliktos pienākumus un grozīt jebkuru iepriekš pieņemtu lēmumu, tostarp atceļot pienākumus un uzliekot vai neuzliekot jaunus piekļuves pienākumus, ja tas ir lietotāju interesēs un veicina noturīgu konkurenci pakalpojumu jomā. Valsts regulatīvajām iestādēm piespiedu piekļuves sniedzējiem vai saņēmējiem būtu jāspēj noteikt tehniskos un darbības nosacījumus saskaņā ar Savienības tiesībām. Jo īpaši tehnisko standartu noteikšanai būtu jāatbilst Direktīvai (ES) 2015/1535.

(192)

Cenu kontrole var būt nepieciešama, ja tirgus analīze attiecīgajā tirgū atklāj neefektīvu konkurenci. Jo īpaši uzņēmumiem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, vajadzētu izvairīties no cenu ierobežojumiem, tā kā atšķirība starp to mazumtirdzniecības cenām un starpsavienojuma vai piekļuves cenām, ko tie iekasē no konkurentiem, kas piedāvā līdzīgus mazumtirdzniecības pakalpojumus, nav atbilstīga, lai nodrošinātu ilgstošu konkurenci. Valsts regulatīvajai iestādei aprēķinot izmaksas, kas radušās, izveidojot pakalpojumu, kas atļauts saskaņā ar šo direktīvu, ir lietderīgi atļaut gūt saprātīgu peļņu par izmantoto kapitālu, tostarp attiecīgās darbaspēka un celtniecības izmaksas, ar kapitāla vērtību, kas vajadzības gadījumā pielāgota, lai parādītu pašreizējo aktīvu vērtību un darbību efektivitāti. Izmaksu segšanas metodei vajadzētu būt atbilstīgai apstākļiem, ņemot vērā nepieciešamību veicināt efektivitāti, ilgstošu konkurenci un ļoti augstas veiktspējas tīklu izvēršanu, un tādējādi palielināt labumu galalietotājiem, un būtu jāņem vērā vajadzība pēc prognozējamām un stabilām vairumtirdzniecības cenām, kas būtu izdevīgas visiem operatoriem, kuri tiecas izvērst jaunus un paplašinātus tīklus, saskaņā ar Komisijas Ieteikumu 2013/466/ES (36).

(193)

Tāpēc, ka nav noteiktas pārliecības par to, cik ātri materializēsies pieprasījums pēc nākamās paaudzes platjoslas pakalpojumiem, ieguldījumu un inovācijas efektivitātes veicināšanai ir svarīgi atļaut operatoriem, kuri veic ieguldījumus jaunos vai modernizētos tīklos, piemērot noteiktu cenu veidošanas elastīgumu. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj nolemt saglabāt vai nenoteikt regulētas vairumtirdzniecības piekļuves cenas nākamās paaudzes tīkliem, ja ir pietiekami konkurences aizsargpasākumi. Konkrētāk, lai novērstu pārmērīgas cenas tirgos, kuros ir uzņēmumi, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, papildus cenu veidošanas elastīgumam būtu jāpiemēro pasākumi konkurences un galalietotāju interešu aizsardzībai, piemēram, stingri nediskriminēšanas pienākumi, pasākumi, ar ko nodrošina lejupējo produktu tehnisko un ekonomisko atkārtojamību, un pierādāms mazumtirdzniecības cenu ierobežojums, ko rada konkurence infrastruktūras jomā, vai cenas atskaites punkts, kas izriet no citiem regulētiem piekļuves produktiem, vai abi. Neatkarīgi no šiem konkurences aizsardzības pasākumiem valsts regulatīvās iestādes var noteikt citus apstākļus, kādos būtu lietderīgi nepiemērot regulētas piekļuves cenas konkrētiem vairumtirdzniecības devumiem, piemēram, ja dēļ liela cenas elastīguma atkarībā no galalietotāju pieprasījuma uzņēmumam, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, nav izdevīgi prasīt cenu, kas ievērojami pārsniedz konkurētspējīgu līmeni, vai ja zemāka iedzīvotāju blīvuma dēļ ir mazāk stimulu attīstīt ļoti augstas veiktspējas tīklus un valsts regulatīvā iestāde konstatē, ka efektīva un nediskriminējoša piekļuve tiek nodrošināta ar pienākumiem, kas uzlikti saskaņā ar šo direktīvu.

(194)

Ja valsts regulatīvā iestāde uzliek pienākumus ieviest izmaksu uzskaites sistēmu, lai atbalstītu cenu kontroles, tai būtu jāspēj veikt ikgadēju auditu, lai nodrošinātu atbilstību šai izmaksu uzskaites sistēmai, ar noteikumu, ka tai ir vajadzīgais kvalificētais personāls, vai jāspēj pieprasīt šādu auditu veikt citai kvalificētai iestādei, neatkarīgi no attiecīgā uzņēmuma.

(195)

Sistēma maksas iekasēšanai par vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanu Savienībā pamatojas uz principu, ka maksā izsaucēja tīkls. Pieprasījuma un piedāvājuma aizstājamības analīze liecina, ka patlaban vai prognozējamā nākotnē vairumtirdzniecības līmenī nav aizstājēju, kas varētu ierobežot maksas noteikšanu par savienojuma pabeigšanu konkrētā tīklā. Savienojuma pabeigšanas tirgos pastāvot divpusējai piekļuvei, potenciālas konkurences problēmas rada arī operatoru šķērssubsidēšana. Minētās iespējamās konkurences problēmas ir kopīgas gan fiksētajiem, gan mobilajiem balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tirgiem. Tāpēc, ņemot vērā savienojuma pabeidzēju operatoru spēju un stimulus paaugstināt cenas būtiski virs izmaksu līmeņa, vidējā termiņā par vispiemērotāko iejaukšanās veidu, kas risinātu šo problēmu, tiek uzskatīta orientācija uz izmaksām. Turpmākās tirgus norises var mainīt minēto tirgu dinamiku tādā mērā, ka regulējums turpmāk vairs nebūtu vajadzīgs.

(196)

Lai mazinātu regulatīvo slogu, kad konsekventi visā Savienībā tiek risinātas ar vairumtirdzniecības balss izsaukuma savienojuma pabeigšanu saistītas konkurences problēmas, Komisijai ar deleģētu aktu būtu jānosaka Savienības mērogā piemērojams vienots maksimālais balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifs mobilo sakaru pakalpojumiem un vienots maksimālais balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifs fiksēto sakaru pakalpojumiem.

(197)

Šajā direktīvā būtu jāparedz sīki izstrādāti kritēriji un parametri, uz kuru pamata nosaka balss izsaukuma savienojuma pabeigšanas tarifu apmēru. Savienojuma pabeigšanas tarifi visā Savienībā ir pastāvīgi samazinājušies, un ir paredzams, ka šī tendence turpināsies. Kad Komisija nosaka maksimālo savienojuma pabeigšanas tarifu pirmajā deleģētajā aktā, ko tā pieņem, ievērojot šo direktīvu, tai nebūtu jāņem vērā nepamatotas dalībvalstu izņēmuma atkāpes no minētās tendences.

(198)

Tāpēc, ka šobrīd nav noteiktas pārliecības ne par to, cik ātri materializēsies pieprasījums pēc ļoti augstas veiktspējas platjoslas pakalpojumiem, ne arī par vispārējiem apjomradītiem ietaupījumiem un blīvumu, kolektīvā ieguldījuma līgumi piedāvā būtiskas priekšrocības izmaksu un risku apvienošanas ziņā, ļaujot mazākiem uzņēmumiem veikt ieguldījumus ar ekonomiski pamatotiem noteikumiem un tādējādi veicinot noturīgu, ilgstošu konkurenci, tostarp arī zonās, kurās konkurence infrastruktūras jomā var izrādīties neefektīva. Šādi kolektīvie ieguldījumi var izpausties dažādos veidos, tostarp kā tīkla aktīvu kopīpašums vai ilgtermiņa riska dalīšana, izmantojot līdzfinansējumu vai pirkuma līgumus. Minētajā kontekstā pirkuma līgumi, kas veido kolektīvos ieguldījumus, ietver tādu konkrētu tiesību uz jaudu iegūšanu, kurām ir strukturāls raksturs un kuras aptver zināmas kopīgas lēmumu pieņemšana tiesības un dod kolektīvajiem ieguldītājiem iespēju ilgtermiņā efektīvi un ilgtspējīgi konkurēt lejupējos tirgos, kuros darbojas uzņēmums, kas atzīts par tādu, kuram ir būtiska ietekme tirgū. Turpretī komerciāli piekļuves līgumi, kuru priekšmets ir tikai jaudas nomāšana, nerada šādas tiesības, un tāpēc tie nebūtu uzskatāmi par kolektīviem ieguldījumiem.

(199)

Ja uzņēmums, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, piedāvā kolektīvo ieguldījumu uz taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem noteikumiem ļoti augstas veiktspējas tīklos, kas sastāv no optiskās šķiedras elementiem līdz galalietotāju telpām vai bāzes stacijai, sniedzot iespēju dažādu lielumu un finansiālo spēju uzņēmumiem kļūt par infrastruktūras kolektīvajiem ieguldītājiem, valsts regulatīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai atturēties no pienākumu uzlikšanas saskaņā ar šo direktīvu jaunajam ļoti augstas veiktspējas tīklam, ja vismaz viens potenciālais kolektīvais ieguldītājs ir iesaistījies kolektīvā ieguldījuma līgumā ar minēto uzņēmumu. Ja valsts regulatīvā iestāde nolemj padarīt saistošu kolektīvā ieguldījuma piedāvājumu, par kur vēl nav noslēgts līgums, un nolemj neuzlikt papildu regulatīvos pienākumus, tā var to darīt, ar nosacījumu, ka šāds līgums jānoslēdz pirms deregulatīvā pasākuma stāšanās spēkā. Ja tehniski nav iespējams optiskās šķiedras elementus izvietot līdz galalietotāja telpām, ļoti augstas veiktspējas tīkliem, kas sastāv no optiskās šķiedras elementiem līdz šādu telpu tiešam tuvumam, proti, uzreiz ārpus šīm telpām, arī vajadzētu būt iespējai izmantot tādu pašu regulatīvo režīmu.

(200)

Pieņemot lēmumu atturēties no pienākumu uzlikšanas, valsts regulatīvajai iestādei, pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies, ka kolektīvā ieguldījuma piedāvājumi atbilst nepieciešamajiem kritērijiem un ir sniegti godprātīgi, būtu jāveic šādi pasākumi. Jaunu ļoti augstas veiktspējas tīklu atšķirīgais regulatīvais režīms būtu jāpārskata turpmākajās tirgus analīzēs, kuru rezultātā, jo īpaši pēc kāda laika, var atklāties nepieciešamība veikt pielāgojumus regulatīvajā režīmā. Pienācīgi pamatotos gadījumos valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj uzlikt pienākumus attiecībā uz šādiem jauniem tīkla elementiem, ja tās atklāj, ka konkrēti tirgi bez regulatīvās iejaukšanās saskartos ar būtiskām konkurences problēmām. Jo īpaši gadījumos, kad ir vairāki lejupēji tirgi, kas, nav sasnieguši vienādu konkurences līmeni, valsts regulatīvās iestādes varētu prasīt konkrētus asimetriskus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ar kuriem veicinātu efektīvu konkurenci, piemēram, bet ne tikai, mazumtirdzniecības tirgu nišas, tādas kā elektronisko sakaru produktus galalietotājiem, kas ir uzņēmēji. Lai saglabātu tirgu konkurētspēju, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāaizsargā arī to piekļuves prasītāju tiesības, kuri nepiedalās attiecīgajā kolektīvajā ieguldījumā. Tas būtu jāpanāk, saglabājot pastāvošos piekļuves produktus vai – ja vēsturiskā tīkla elementi noteiktā termiņā tiek demontēti – uzliekot pienākumus attiecībā uz piekļuves produktiem, kuru funkcionalitāte un kvalitāte ir vismaz salīdzināma ar iepriekš pieejamo vēsturisko infrastruktūras produktu funkcionalitāti un kvalitāti; abos gadījumos, ar noteikumu, ka valsts regulatīvā iestāde ir apstiprinājusi piemērotu pielāgojamu mehānismu, kas nemazina kolektīvo ieguldītāju stimulus.

(201)

Lai uzlabotu konsekventu regulatīvo praksi visā Savienībā, ja valsts regulatīvās iestādes secina, ka ir izpildīti kolektīvā ieguldījuma piedāvājuma nosacījumi, Komisijai vajadzētu būt iespējai pieprasīt valsts regulatīvajai iestādei atsaukt savus pasākumu projektus, vai nu atturoties no pienākumu uzlikšanas, vai konkrētos apstākļos iejaucoties ar regulatīviem pienākumiem, lai risinātu ievērojamas konkurences problēmas, ja BEREC piekrīt Komisijas nopietnajām šaubām par pasākuma projekta saderību ar Savienības tiesību aktiem un jo īpaši šīs direktīvas regulatīvajiem mērķiem. Efektivitātes labad valsts regulatīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai iesniegt Komisijai vienotu paziņojumu par pasākuma projektu attiecībā uz kolektīvā ieguldījuma shēmu, kas atbilst attiecīgajiem nosacījumiem. Ja Komisija neizmanto savas pilnvaras pieprasīt pasākuma projekta atsaukšanu, tas būtu nesamērīgi uz turpmākajiem vienkāršotajiem paziņojumiem par valsts regulatīvās iestādes atsevišķiem lēmumu projektiem, kas pamatojas uz to pašu shēmu, bez tam ietverot pierādījumu par līguma ar vismaz vienu kolektīvo ieguldītāju faktisko noslēgšanu, attiecināt lēmumu par atsaukšanu, ja apstākļi nav mainījušies. Turklāt joprojām piemēro pienākumus, kas uzņēmumiem uzlikti neatkarīgi no tā, vai tie atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, saskaņā ar šo direktīvu vai Direktīvu 2014/61/ES. Pienākumi attiecībā uz kolektīvā ieguldījuma līgumiem neskar Savienības tiesību aktu piemērošanu.

(202)

Funkcionālo nošķiršanu, kad vertikāli integrētam uzņēmumam pieprasa izveidot uzņēmējdarbības vienības, kuru darbība ir nošķirta, veic ar mērķi panākt pilnīgi līdzvērtīgu piekļuves produktu piedāvājumu visiem nākamā tirgus posma operatoriem, tostarp paša operatora vertikāli integrētajām struktūrvienībām, kas darbojas nākamajā tirgus posmā. Funkcionālā nošķiršana var uzlabot konkurenci vairākos konkrētajos tirgos, ievērojami samazinot diskrimināciju veicinošos faktorus un atvieglojot nediskriminēšanas noteikumu izpildes pārbaudīšanu un panākšanu. Izņēmuma gadījumos funkcionālai nošķiršanai vajadzētu būt pamatotam tiesiskās aizsardzības līdzeklim, ja vairākos attiecīgajos tirgos vēl joprojām nav izdevies panākt faktiski nediskriminējošu attieksmi un ja ir mazas izredzas vai nav izredžu panākt infrastruktūras konkurenci pieņemamā laikā pēc tam, kad ir izmēģināts viens vai vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kuri iepriekš tika uzskatīti par piemērotiem. Tomēr ir ļoti svarīgi nodrošināt to, ka, pieprasot funkcionālo nošķiršanu, tiek saglabāti faktori, kas rosina attiecīgo uzņēmumu ieguldīt tīkla attīstībā, un netiek radīta iespējama negatīva ietekme uz patērētāju labklājību. Tas prasa veikt dažādu ar piekļuves tīklu saistītu konkrēto tirgu koordinētu analīzi saskaņā ar tirgus analīzes procedūru. Veicot tirgus analīzi un sīki izstrādājot minēto tiesiskās aizsardzības līdzekli, valsts regulatīvajām iestādēm īpaši būtu jāņem vērā produkti, kuru pārvaldība jāuztic atsevišķām uzņēmējdarbības vienībām, ievērojot tīkla paplašināšanas apjomu un tehnoloģiskā progresa pakāpi, kas var būtiski ietekmēt fiksēto un bezvadu pakalpojumu savstarpējo aizstājamību. Lai novērstu konkurences traucēšanu iekšējā tirgū, ierosinājumus par funkcionālo nošķiršanu iepriekš būtu jāapstiprina Komisijai.

(203)

Funkcionālās nošķiršanas īstenošanai nevajadzētu traucēt piemērotu mehānismu izveidi dažādu nošķirto uzņēmējdarbības vienību koordinācijai, lai nodrošinātu to, ka tiek aizsargātas mātesuzņēmuma ekonomiskās un pārvaldības uzraudzības tiesības.

(204)

Ja vertikāli integrēts uzņēmums nolemj nodot ievērojamu daļu vietējā piekļuves tīkla aktīvu vai visus minētos aktīvus atsevišķai uzņēmējdarbības vienībai, kam ir cits īpašnieks, vai izveidot atsevišķu uzņēmējdarbības vienību, kas darbojas ar piekļuves produktiem, valsts regulatīvajai iestādei būtu jānovērtē plānotā darījuma, tostarp visu šā uzņēmuma piedāvāto piekļuves saistību, ietekme uz visiem pašreizējiem pienākumiem, kas regulēšanas vajadzībām uzlikti vertikāli integrētam uzņēmumam, lai nodrošinātu jaunās kārtības atbilstību šai direktīvai. Attiecīgajai valsts regulatīvajai iestādei ir jāveic jauna to tirgu analīze, kurā darbojas nošķirtā uzņēmējdarbības vienība, un attiecīgi jāuzliek, jāsaglabā, jāmaina vai jāatceļ minētie pienākumi. Minētajā nolūkā valsts regulatīvajai iestādei ir jābūt iespējai pieprasīt informāciju no uzņēmuma.

(205)

Jau tagad dažos tirgos ir iespējams, ka tirgus analīzes ietvaros uzņēmums, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, var piedāvāt saistības, kuru mērķis ir risināt valsts regulatīvās iestādes konstatētās konkurences problēmas un kuras valsts regulatīvā iestāde ņem vērā, lemjot par attiecīgajiem regulatīvajiem pienākumiem. Lemjot par piemērotākajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, būtu jāņem vērā jebkādas jaunas tirgus attīstības tendences. Tomēr un neskarot noteikumus par kolektīvo ieguldījumu regulatīvo režīmu, piedāvāto saistību raksturs kā tāds neierobežo valsts regulatīvajai iestādei piešķirto brīvību piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus uzņēmumiem, kuri atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū. Lai uzlabotu pārredzamību un nodrošinātu juridisko noteiktību visā Savienībā, šajā direktīvā būtu jānosaka procedūra uzņēmumiem saistību ierosināšanai un valsts regulatīvajām iestādēm to novērtēšanai, ņemot vērā tirgus dalībnieku viedokļus, kas iegūti, veicot tirgus pārbaudi, un vajadzības gadījumā padarīt tās saistošas uzņēmumam, kas tās uzņemas, un izpildāmas valsts regulatīvajā iestādē. Ja vien valsts regulatīvā iestāde nav uzņēmusies saistības par saistošu kolektīvo ieguldījumu un nolēmusi neuzlikt pienākumus, minētā procedūra neskar tirgus analīzes procedūras piemērošanu un pienākumu piemērot atbilstīgus un samērīgus tiesiskās aizsardzības līdzekļus ar mērķi novērst konstatētās tirgus nepilnības.

(206)

Pēc tirgus pārbaudes, kas veikta, rīkojot sabiedrisko apspriešanu ar ieinteresētajām pusēm, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj pilnībā vai daļēji noteikt saistības par saistošām konkrētam laikposmam, kam nevajadzētu pārsniegt laikposmu, par kuru tās tiek piedāvātas. Ja saistības ir padarītas par saistošām, valsts regulatīvajai iestādei tirgus analīzē būtu jāapsver šā lēmuma ietekme un jāņem tās vērā, izvēloties piemērotākos regulatīvos pasākumus. Valsts regulatīvajām iestādēm šādas saistības būtu jāuzlūko nākotnē vērstā ilgtspējības perspektīvā, it sevišķi izvēloties laika posmu, kurā tās būs saistošas, un būtu jāņem vērā tas, ka ieinteresētās personas piešķir lielu vērtību stabilu un prognozējamu tirgus apstākļu sabiedriskajai apspriešanai. Ar saistošām saistībām, kas attiecas uz vertikāli integrēta uzņēmuma, kurš atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme vienā vai vairākos attiecīgajos tirgos, brīvprātīgu nošķiršanu, var uzlabot procesa prognozējamību un pārredzamību, nosakot plānotās nošķiršanas īstenošanas gaitu, piemēram, izstrādājot īstenošanas ceļvedi, kurā norādīti skaidri mērķpasākumi un prognozējamas sekas gadījumā, ja konkrēti mērķpasākumi netiks izpildīti.

(207)

Saistības var ietvert uzraudzības pilnvarnieka norīkošanu, kura identitāte un pilnvaras būtu jāapstiprina valsts regulatīvajai iestādei, un uzlikt pienākumu uzņēmumam, kas piedāvā tam periodiski sniegt īstenošanas ziņojumus.

(208)

Tīkla īpašnieki, kuru uzņēmējdarbības modelis aprobežojas ar vairumtirdzniecības pakalpojumu sniegšanu citiem, var veicināt plaukstoša vairumtirdzniecības tirgus izveidi, kas labvēlīgi ietekmē lejupēju mazumtirdzniecības konkurenci. Turklāt to uzņēmējdarbības modelis var piesaistīt potenciālos ieguldītājus, kas vēlas ieguldīt finanses stabilākajos infrastruktūras aktīvos ar ilgāka termiņa perspektīvām, kas vērstas uz ļoti augstas veiktspējas tīklu ierīkošanu. Tomēr tādu uzņēmumu esība, kuri darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgos, ne vienmēr ļauj izveidot mazumtirdzniecības tirgus, kuros valda efektīva konkurence, un uzņēmumus, kuri darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgos, var atzīt par tādiem, kam ir būtiska ietekme konkrētos produktu tirgos un ģeogrāfiskajos tirgos. Daži konkurences apdraudējumi, ko izraisa tādu uzņēmumu attieksme, kuri īsteno tikai vairumtirdzniecības uzņēmējdarbības modeļus, var būt mazāki nekā vertikāli integrēto uzņēmumu izraisītie apdraudējumi, ar noteikumu, ka uzņēmējdarbības modelis, kas paredz darbību tikai vairumtirdzniecības tirgos, ir patiess un nav stimulu diskriminācijai starp lejupējiem pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc regulatīvajai reakcijai vajadzētu būt ar salīdzinoši mazāku iejaukšanos, bet jo īpaši būtu jāsaglabā iespēja ieviest pienākumus saistībā ar taisnīgu un samērīgu cenu noteikšanu. No otras puses, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai iejaukties, ja radušās konkurences problēmas, kas kaitē galalietotājiem. Uzņēmums, kas darbojas vairumtirdzniecības tirgū un kas sniedz mazumtirdzniecības pakalpojumus tikai uzņēmumiem, kuri ir lielāki par maziem un vidējiem uzņēmumiem, būtu jāuzskata par uzņēmumu, kas darbojas tikai vairumtirdzniecības tirgū.

(209)

Lai vienkāršotu galalietotāju interesēs esošo pāreju no vēsturiskajiem vara kabeļu tīkliem uz nākamās paaudzes tīkliem, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt tīkla operatoru pašiniciatīvas šajā ziņā un vajadzības gadījumā radīt apstākļus atbilstīgam pārejas procesam, piemēram, izmantojot iepriekšēju paziņošanu, pārredzamības nosacījumus un vismaz salīdzināmas kvalitātes alternatīvu piekļuves produktu pieejamību, tiklīdz tīkla īpašnieks ir apliecinājis vēlmi un gatavību pāriet uz modernizētiem tīkliem. Lai novērstu pārejas nepamatotu aizkavēšanos, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarām atcelt ar vara kabeļu tīkliem saistītos piekļuves pienākumus, tiklīdz ir izveidots atbilstīgs pārejas process un ir nodrošināta atbilstība nosacījumiem un procesa kritērijiem pārejai no vēsturiskās infrastruktūras. Taču tīkla īpašniekiem vajadzētu būt iespējai izņemt no ekspluatācijas vēsturiskos tīklus. Piekļuves prasītājiem, kuri pāriet no piekļuves produkta, kas balstīts uz vēsturisko infrastruktūru, uz piekļuves produktu, kas balstīts uz modernāku tehnoloģiju vai sakaru līdzekli, vajadzētu būt iespējai uzlabot savu piekļuvi un pāriet uz jebkuru reglamentētu produktu ar lielāku jaudu, taču tai nevajadzētu būt obligātai prasībai. Ja notiek pāreja uz modernāku risinājumu, piekļuves prasītājiem būtu jāievēro reglamentējošie nosacījumi attiecībā uz piekļuvi augstākas veiktspējas piekļuves produktam, kā noteikusi valsts regulatīvā iestāde savā tirgus analīzē.

(210)

Līdztekus telesakaru sektora liberalizācijai un pieaugošajai konkurencei, un sakaru pakalpojumu izvēles iespējām nepieciešama paralēla rīcība, lai izveidotu saskaņotu reglamentējošos noteikumus, kas nodrošina universālā pakalpojuma sniegšanu. Universālā pakalpojuma jēdziens būtu jāattīsta, lai tas atbilstu tehnoloģijas sasniegumiem, tirgus attīstībai un lietotāju pieprasījuma izmaiņām.

(211)

Saskaņā ar LESD 169. pantu Savienībai ir jāveicina patērētāju aizsardzība.

(212)

Universālais pakalpojums ir “drošības tīkls”, kas nodrošina, ka visiem galalietotājiem un par pieņemamu cenu patērētājiem ir pieejams vismaz pakalpojumu minimālais komplekts, ja no šādas pieejamības trūkuma izrietošais sociālās atstumtības risks kavē iedzīvotāju pilnvērtīgu sociālo un ekonomisko dalību sabiedrībā.

(213)

Pamatpiekļuve platjoslas internetam ir vispārpieejama gandrīz visā Savienībā un tiek ļoti intensīvi izmantota plašam klāstam darbību. Tomēr vispārējais izmantošanas apmērs ir mazāks nekā pieejamība, jo vēl aizvien ir cilvēki, kuri neizmanto internetu dažādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar informētību, izmaksām un prasmēm, vai ir izvēlējušies neizmantot internetu. Atbilstīga piekļuve platjoslas internetam par pieņemamu cenu ir kļuvusi ļoti svarīga sabiedrībai un tautsaimniecībai kopumā. Ar nepieciešamāko interneta tiešsaistes pakalpojumu starpniecību tā veido pamatu dalībai digitālajā ekonomikā un sabiedrībā.

(214)

Universālā pakalpojuma būtiska prasība ir nodrošināt, lai visiem patērētājiem par pieņemamu cenu būtu pieejami pakalpojumi, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, fiksētā atrašanās vietā. Dalībvalstīm arī vajadzētu būt iespējai nodrošināt, lai pakalpojumi, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, par pieņemamu cenu tiktu sniegti ne tikai fiksētā atrašanās vietā, bet arī iedzīvotājiem, kuri pārvietojas, ja dalībvalstis uzskata, ka tas ir nepieciešams patērētāju pilnvērtīgai sociālajai un ekonomiskajai dalībai sabiedrībā. Minētajā kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai galalietotājiem ar invaliditāti tiktu nodrošināta līdzvērtīga piekļuve. Nevajadzētu būt ierobežojumiem attiecībā uz tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem ir nodrošināts pieslēgums, ļaujot izmantot kabeļu vai bezvadu tehnoloģiju, kā arī ierobežojumu attiecībā uz to uzņēmumu kategoriju, kuri pilda daļu vai visas universālā pakalpojuma saistības.

(215)

Attiecīgā lietotāja interneta piekļuves ātrums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp interneta pieslēguma nodrošinātājiem, kā arī attiecīgās lietojumprogrammas, kurai izmanto pieslēgumu. Dalībvalstīm, ņemot vērā BEREC ziņojumu par paraugpraksi, ir jādefinē atbilstīga piekļuve platjoslas internetam, ievērojot valstu nosacījumus un minimālo joslas platumu, ko dalībvalsts teritorijā izmanto lielākā daļa patērētāju, lai nodrošinātu pienācīgu sociālās iekļaušanas līmeni un dalību digitālajā ekonomikā un sabiedrībā to teritorijā. Cenu ziņā pieņemamam pakalpojumam, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam, vajadzētu būt tādam joslas platumam, kas ir pietiekams, lai atbalstītu piekļuvi vismaz minimālajam pamatpakalpojumu komplektam, kas atspoguļo galalietotāju lielākās daļas izmantotos pakalpojumus, un tā izmantošanu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāuzrauga interneta izmantošanas attīstība ar mērķi identificēt tos tiešsaistes pakalpojumus, ko izmanto lielākā daļa galalietotāju visā Savienībā un kas vajadzīgi sociālajai un ekonomiskajai dalībai sabiedrībā, un saraksts attiecīgi jāatjaunina. Savienības tiesību aktu prasības attiecībā uz piekļuvi atvērtam internetam, jo īpaši Regulas (ES) 2015/2120 prasības, būtu jāpiemēro visiem pakalpojumiem, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam.

(216)

Patērētājus nevajadzētu piespiest izmantot pakalpojumus, kurus tie nevēlas izmantot, tāpēc tiesīgajiem patērētājiem vajadzētu būt iespējai pēc pieprasījuma universālā pakalpojuma izmantošanā par pieņemamu cenu ierobežot balss sakaru pakalpojumus.

(217)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paplašināt pasākumus, kas saistīti ar cenu pieejamību un izdevumu kontroli, un piemērot tos mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām, ar noteikumu, ka tie atbilst attiecīgajiem nosacījumiem.

(218)

Valsts regulatīvajām iestādēm, koordinējot darbu ar citām kompetentajām iestādēm, vajadzētu būt iespējai uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifu līmeni un attīstības tendences pakalpojumiem, kas ir iekļauti universālā pakalpojuma saistību darbības jomā. Šāda uzraudzība būtu jāveic tā, lai neradītu pārmērīgu administratīvo slogu nedz valsts regulatīvajām iestādēm un citām kompetentajām iestādēm, nedz šādu pakalpojumu sniedzējiem.

(219)

Pieejama cena nozīmē cenu, ko dalībvalstis noteikušas valsts līmenī, ņemot vērā īpašos valsts nosacījumus. Ja dalībvalstis konstatē, ka mazumtirdzniecības cenas pakalpojumiem, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, nav pieejamas patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām, tostarp gados vecākiem cilvēkiem, galalietotājiem ar invaliditāti un patērētājiem, kas dzīvo lauku vai ģeogrāfiski izolētos apgabalos, tām būtu jāveic atbilstoši pasākumi. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu sniegt minētajiem patērētājiem tiešu atbalstu saziņas nodrošināšanai, kas varētu būt daļa no sociālajiem pabalstiem vai, minētajiem patērētājiem paredzēti taloni vai tiešie maksājumi. Tā var būt piemērota alternatīva, ņemot vērā nepieciešamību mazināt tirgus izkropļojumus. Alternatīvi vai papildus dalībvalstis varētu pieprasīt šādu pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt minētajiem patērētājiem tarifu pamata izvēles iespējas vai paketes.

(220)

Pieejamību par pieņemamu cenu var nodrošināt ar konkrētām tarifu izvēles iespējām vai paketēm, kuru mērķis ir apmierināt to lietotāju vajadzības, kuriem ir zemi ienākumi vai īpašas sociālās vajadzības. Lai izvairītos no tirgus darbības izkropļojumiem, šādos piedāvājumos būtu jāietver pamatfunkcijas. Cenu pieejamība individuāliem patērētājiem būtu jāpamato ar to tiesībām slēgt līgumu ar pakalpojumu sniedzēju, numura pieejamību, pakalpojuma nepārtrauktu pieslēgumu un spēju pārraudzīt un kontrolēt savus izdevumus.

(221)

Ja dalībvalsts pieprasa, lai pakalpojumu sniedzēji piedāvātu patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām tarifu izvēles iespējas vai paketes, kas atšķiras no tām, kuras tiek sniegtas saskaņā ar parasto komercpiedāvājumu, minētās tarifu izvēles iespējas vai paketes nodrošināšana būtu jāveic visiem interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Saskaņā ar proporcionalitātes principu – prasībai visiem interneta piekļuves un balss sakaru pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt tarifu izvēles iespējas vai paketes nodrošināšanu nevajadzētu radīt pārmērīgu administratīvo vai finansiālo slogu šiem pakalpojumu sniedzējiem vai dalībvalstīm. Ja dalībvalsts, pamatojoties uz objektīvu novērtējumu, pierāda, ka pastāv šāds pārmērīgs administratīvais vai finansiālais slogs, tā izņēmuma kārtā var pieņemt lēmumu, ka pienākums piedāvāt īpašas tarifu izvēles iespējas vai paketes tiek uzlikts tikai izraudzītiem pakalpojumu sniedzējiem. Objektīvajā novērtējumā būtu jāņem vērā arī ieguvumi, kas no pakalpojumu sniedzēju izvēles rodas patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām, un ieguvumi visiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri spēj gūt labumu no tā, ka sniedz universālo pakalpojumu. Ja dalībvalsts izņēmuma kārtā pieņem lēmumu, ka pienākums piedāvāt īpašas tarifu izvēles iespējas vai paketes tiek uzlikts tikai izraudzītiem pakalpojumu sniedzējiem, tām būtu jānodrošina, ka patērētāji ar zemiem ienākumiem vai īpašām vajadzībām var izvēlēties pakalpojumu sniedzējus, kas piedāvā sociālos tarifus. Tomēr atsevišķās situācijās dalībvalstis, iespējams, nevarēs garantēt pakalpojumu sniedzēju izvēli, piemēram, ja tikai viens uzņēmums sniedz pakalpojumus saņēmēja dzīvesvietā vai ja izvēles nodrošināšana dalībvalstij radītu pārmērīgu papildu organizatorisko un finansiālo slogu.

(222)

Pieejamībai par pieņemamu cenu vairs nevajadzētu radīt šķērsli patērētāju piekļuvei savienojamības pakalpojumu minimālajam komplektam. Tiesībām slēgt līgumu ar pakalpojumu sniedzēju vajadzētu nozīmēt to, ka patērētājiem, kuri varētu saņemt atteikumu, jo īpaši tiem, kam ir zemi ienākumi vai īpašas sociālās vajadzības, vajadzētu būt iespējai noslēgt līgumu par atbilstīgas piekļuves platjoslas internetam un balss sakaru pakalpojumu sniegšanu par pieņemamu cenu vismaz fiksētā atrašanās vietā ar jebkuru pakalpojumu sniedzēju, kas sniedz šādus pakalpojumus konkrētajā vietā, vai ar izraudzītu pakalpojumu sniedzēju, ja dalībvalsts izņēmuma kārtā ir nolēmusi izraudzīties vienu vai vairākus pakalpojumu sniedzējus, kuriem būtu jāpiedāvā minētās tarifu izvēles iespējas vai paketes. Lai mazinātu finansiālos riskus, piemēram, rēķinu nemaksāšanu, pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt brīvai izvēles iespējai piedāvāt līgumu ar priekšapmaksas noteikumiem, pamatojoties uz atsevišķām iepriekš apmaksātām vienībām par pieņemamu cenu.

(223)

Lai gādātu par iedzīvotāju sasniedzamību ar balss sakaru pakalpojumu starpniecību, dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt numura pieejamību samērīgu laika posmu arī laikā, kad balss sakaru pakalpojumi netiek izmantoti. Pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai ieviest mehānismus, ar ko pārbauda, vai patērētājs vēl aizvien ir ieinteresēts numura saglabāšanā.

(224)

Kompensācija šādu pakalpojumu sniedzējiem šādos apstākļos nedrīkst izkropļot konkurenci ar noteikumu, ka šādiem pakalpojumu sniedzējiem kompensāciju piešķir par konkrētajām tīrajā izmaksām, un ar noteikumu, ka tīro izmaksu apgrūtinājumu atmaksā neitrālā veidā attiecībā uz konkurenci.

(225)

Lai novērtētu tādu pasākumu nepieciešamību, ar kuriem nodrošina pieņemamu cenu, valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai īpašām sociālajām vajadzībām piedāvāto tarifu izvēles iespēju vai pakešu izmaiņas un sīkāku informāciju par tām.

(226)

Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu tāda tirgus izveidi, kurā par pieņemamu cenu ir pieejami ražojumi un pakalpojumi, kuri ietver funkcijas, kas domātas patērētājiem ar invaliditāti, tostarp palīgtehnoloģiju iekārtas. To var panākt, inter alia atsaucoties uz Eiropas standartiem vai atbalstot, ka tiek ieviestas prasības saskaņā Savienības tiesību aktiem, ar kuriem saskaņo ražojumu un pakalpojumu pieejamības prasības. Dalībvalstīm būtu jāievieš pienācīgi pasākumi atbilstīgi apstākļiem valstī, un tas dalībvalstīm ļauj elastīgāk veikt konkrētus pasākumus, piemēram, ja parastajos ekonomiskajos apstākļos tirgū netiek par pieņemamu cenu piedāvāti produkti un pakalpojumi, kuri ietver funkcijas, kas domātas patērētājiem ar invaliditāti. Minētie pasākumi varētu ietvert tiešu finansiālu atbalstu galalietotājiem. Teksta pārlikšanas pakalpojumu izmaksām patērētājiem ar invaliditāti vajadzētu būt līdzvērtīgām balss sakaru pakalpojumu vidējām izmaksām.

(227)

Teksta pārlikšanas pakalpojumi ir pakalpojumi, ar kuru palīdzību ir iespējama abpusēja balss saziņa starp attālinātiem galalietotājiem, kas izmanto dažādus saziņas veidus (piemēram, tekstu, zīmes, runu), nodrošinot pārveidi starp minētajiem saziņas veidiem, kuru parasti veic operators (cilvēks). “Reāllaika teksts” ir definēts saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, ar kuriem saskaņo produktu un pakalpojumu pieejamības prasības, un ir tekstveida saruna starp diviem punktiem vai vairākpunktu konferencē, kad ievadīto tekstu nosūta tā, ka lietotājs komunikāciju, kas notiek, pārraidot rakstzīmes to rakstīšanas laikā, uztver kā nepārtrauktu.

(228)

Datu sakariem ar datu pārraides ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam, fiksētie savienojumi ir gandrīz vispārpieejami, un tos izmanto lielākā daļa Savienības iedzīvotāju. Standarta fiksēto platjoslas pakalpojumu pārklājums un pieejamība Savienībā 2015. gadā aptvēra 97 % mājsaimniecību, un vidējais izmantošanas apmērs bija 72 %, savukārt uz bezvadu tehnoloģijām pamatoto pakalpojumu pārklājums ir pat vēl lielāks. Tomēr pastāv atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz fiksēto platjoslas pakalpojumu pieejamību un cenu pieņemamību pilsētās un lauku apvidos.

(229)

Tirgus ir galvenais, kas var nodrošināt, ka ir pieejama piekļuve platjoslas internetam ar aizvien lielāku veiktspēju. Apvidos, kur tirgus to nevarētu nodrošināt, parādās citi sabiedriskās politikas rīki, kuru mērķis ir atbalstīt tādu savienojumu pieejamību, kas nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam, un kuri principā ir rentablāki un mazāk kropļo tirgu nekā universālā pakalpojuma saistības, piemēram, tādu finanšu instrumentu izmantošana kā atbilstīgi Eiropas Stratēģisko investīciju fondam un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam pieejamie instrumenti, publiskā finansējuma izmantošana no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, pārklājuma nodrošināšanas pienākumu piesaistīšana radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām, lai atbalstītu platjoslas tīklu izvēršanu mazāk apdzīvotos apvidos, un publiskie ieguldījumi atbilstīgi Savienības valsts atbalsta noteikumiem.

(230)

Ja pēc tam, kad ir veikts pienācīgs novērtējums, kurā ņemti vērā kompetentās iestādes veiktā tīklu izvēršanas ģeogrāfiskā apsekojuma rezultāti vai jaunākā informācija, kas dalībvalstīm pieejama pirms pirmā ģeogrāfiskā apsekojuma rezultāti ir pieejami, ir pierādīts, ka ne tirgus, ne valsts intervences mehānismi, visticamāk, nenodrošinās galalietotājiem konkrētos apgabalos savienojumu, kas spēj nodrošināt atbilstīgas platjoslas interneta piekļuves pakalpojumu, kā to definējušas dalībvalstis, un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izņēmuma kārtā izraudzīties dažādus pakalpojumu sniedzējus vai minēto pakalpojumu sniedzēju kopumus dažādās attiecīgajās valsts teritorijas daļās. Papildus ģeogrāfiskajam apsekojumam dalībvalstīm attiecīgā gadījumā vajadzētu būt iespējai izmantot jebkuru papildu pierādījumu, lai noteiktu, cik lielā mērā fiksētā atrašanās vietā ir pieejami pakalpojumi, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem. Minētie papildu pierādījumi varētu ietvert datus, ko valsts regulatīvās iestādes ir ieguvušas tirgus analīzes procedūrā, un datus, kas savākti no lietotājiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ierobežot universālā pakalpojuma saistības, ar ko atbalsta tādu pakalpojumu pieejamību, ar kuru nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam, līdz galalietotāju galvenajai atrašanās vietai vai dzīvesvietai. Nedrīkstētu pastāvēt ierobežojumi tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem nodrošina atbilstīgas piekļuves platjoslas internetam un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā, ļaujot izmantot kabeļu vai bezvadu tehnoloģiju, kā arī ierobežojumi attiecībā uz to, kuri uzņēmumi pilda daļu vai visas universālā pakalpojuma saistības.

(231)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jāpieņem lēmums, kuri uzņēmumi tiek izraudzīti par universālā pakalpojumu sniedzējiem, attiecīgos gadījumos ņemot vērā uzņēmumu spēju un vēlmi uzņemties visas universālā pakalpojuma saistības vai to daļu. Tas neliedz dalībvalstīm iespēju izraudzīšanās procesā iekļaut konkrētus ar efektivitāti pamatotus nosacījumus, ietverot ģeogrāfisko zonu vai sastāvdaļu grupēšanu vai nosakot īsākos pieļaujamos izraudzīšanās termiņus.

(232)

Izmaksas, kas vajadzīgas tāda savienojuma pieejamībai, kas spēj nodrošināt atbilstīgas piekļuves platjoslas internetam pakalpojumu, kā noteikts saskaņā ar šo direktīvu, un balss sakaru pakalpojumus fiksētā atrašanās vietā par pieņemamu cenu universālā pakalpojuma saistībās, būtu jāaplēš, jo īpaši novērtējot paredzamo finansiālo slogu pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem elektronisko sakaru nozarē.

(233)

A priori, izraudzīšanās procedūras gaitā noteiktās prasības nodrošināt teritoriālo pārklājumu visas valsts mērogā, domājams, izslēgs vai atturēs dažus uzņēmumus no pieteikšanās izraudzīšanai par universālā pakalpojuma sniedzēju. Pakalpojumu sniedzēju izraudzīšanās, uzliekot tiem universālā pakalpojuma saistības uz pārāk ilgu vai nenoteiktu laikposmu, arī varētu a priori novest pie dažu pakalpojumu sniedzēju izslēgšanas. Ja dalībvalsts nolemj izraudzīties vienu vai vairākus pakalpojumu sniedzējus nolūkā nodrošināt pieejamību par pieņemamu cenu, vajadzētu būt iespējai, ka minētie pakalpojumu sniedzēji atšķiras no tiem, kas izraudzīti universālā pakalpojuma pieejamības elementa nodrošināšanai.

(234)

Ja pakalpojumu sniedzējs, kurš izņēmuma kārtā ir izraudzīts, lai nodrošinātu tarifu izvēles iespējas vai paketes, kas atšķiras no tām, kuras nodrošina saskaņā ar parasto komercpiedāvājumu, kā identificēts saskaņā ar šo direktīvu, vai lai nodrošinātu atbilstīgas piekļuves platjoslas internetam pakalpojumu vai balss sakaru pakalpojumu pieejamību fiksētā atrašanās vietā, kā identificēts saskaņā ar šo direktīvu, ņemot vērā tā universālā pakalpojuma sniedzēja saistības, izvēlas būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos tīkla aktīvus, kas atrodas valsts teritorijā, nodot atsevišķai juridiskai vienībai, kam ir cits tiešais īpašnieks, kompetentai iestādei būtu jānovērtē šāda darījuma sekas, lai nodrošinātu, ka universālā pakalpojuma saistības arī turpmāk attiecas uz visu valsts teritoriju vai uz konkrētām tās daļām. Minētajā nolūkā pakalpojumu sniedzējam jau iepriekš par nodošanu būtu jāinformē kompetentā iestāde, kas uzticējusi pildīt universālā pakalpojuma saistības. Kompetentās iestādes novērtējumam nevajadzētu ierobežot darījuma pabeigšanu.

(235)

Lai gādātu par stabilitāti un atbalstītu pakāpenisku pāreju, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai joprojām nodrošināt tādu universālo pakalpojumu sniegšanu savā teritorijā, kas nav pakalpojumi, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, fiksētā atrašanās vietā un kas šīs direktīvas spēkā stāšanās dienā ir ietverti attiecīgās dalībvalsts universālo pakalpojumu pienākumu darbības jomā, pamatojoties uz Direktīvu 2002/22/EK, ja tādi pakalpojumi vai salīdzināmi pakalpojumi parastos tirgus apstākļos nav pieejami. Atļaujot arī turpmāk nodrošināt plašu sabiedrību ar publiskiem taksofoniem, kurus izmanto ar monētām, kredītkartēm vai debetkartēm, vai priekšapmaksas kartēm, tostarp kartēm, ko izmanto ar tālruņu kodiem, kā arī sniegt galalietotāju sarakstus un uzziņu dienestu pakalpojumus atbilstīgi universālā pakalpojuma režīmam tik ilgi, cik ilgi ir pierādīta šāda vajadzība, dotu dalībvalstīm elastīgumu, kas vajadzīgs, lai pienācīgi ņemtu vērā atšķirīgos apstākļus dažādās valstīs. Tas var ietvert taksofonu nodrošināšanu valsts galvenajās ieceļošanas vietās, piemēram, lidostās, dzelzceļa stacijās un autoostās, kā arī vietās, ko cilvēki izmanto ārkārtas gadījumā, piemēram, slimnīcās, policijas iecirkņos un ārkārtas palīdzības izsaukuma vietās uz autoceļiem, lai apmierinātu galalietotāju, tostarp jo īpaši galalietotāju ar invaliditāti, pamatotās vajadzības.

(236)

Dalībvalstīm būtu jāuzrauga patērētāju situācija saistībā ar tādu pakalpojumu izmantošanu, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, un jo īpaši saistībā ar cenu pieejamību. Tādu pakalpojumu pieejamība par pieņemamu cenu, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, ir saistīta ar informāciju, ko lietotāji saņem attiecībā uz lietošanas izdevumiem, kā arī attiecībā uz nosacītajām lietošanas izmaksām salīdzinājumā ar citiem pakalpojumiem, kā arī ir saistīta ar to spēju kontrolēt izdevumus. Tāpēc pieejamība par pieņemamu cenu nozīmē tiesību piešķiršanu patērētājiem, izmantojot saistības, kas uzliktas pakalpojumu sniedzējiem. Minētās saistības iekļauj noteiktu detalizētu rēķinu izstrādāšanas līmeni, patērētāju iespēju izvēles kārtībā bloķēt konkrētus izsaukumus – tādus kā paaugstināta tarifa izsaukumus speciāliem dienestiem –, kontrolēt izdevumus ar priekšapmaksas līdzekļiem un atlikt avansa pieslēguma maksas. Šādi pasākumi varētu būt jāpārskata un jāmaina, ņemot vērā tirgus attīstību. Detalizētajos rēķinos par interneta piekļuves izmantošanu būtu jānorāda tikai laiks, ilgums un patēriņa apjoms lietošanas sesijā, bet nebūtu jānorāda tīmekļa vietnes vai interneta galapunkti, ar kuriem tika izveidots savienojums šādā lietošanas sesijā.

(237)

Izņemot gadījumus, kad pastāvīgi tiek kavēta vai vispār netiek veikta rēķinu apmaksa, patērētāji, kuriem ir tiesības uz tarifiem par pieņemamu cenu, līdz strīda atrisināšanai būtu jāaizsargā no pēkšņas atvienošanas no tīkla neapmaksāta rēķina dēļ, un jo īpaši strīdu gadījumos saistībā ar rēķiniem par lielu naudas summu attiecībā uz speciāliem pakalpojumiem tiem būtu jāturpina sniegt piekļuve būtiskiem balss sakaru pakalpojumiem un jānodrošina minimālais interneta piekļuves pakalpojumu līmenis, kā tas noteikts dalībvalstī. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izlemt, ka šādu piekļuvi jāturpina sniegt tikai tad, ja abonents turpina maksāt līnijas abonēšanas maksu vai maksu par piekļuvi interneta pamatpakalpojumiem.

(238)

Ja tādu pakalpojumu sniegšana, ar ko nodrošina atbilstīgu piekļuvi platjoslas internetam un balss sakariem, vai citu pakalpojumu sniegšana saskaņā ar šo direktīvu pakalpojumu sniedzējam uzliek negodīgu slogu, pienācīgi ņemot vērā izmaksas un ieņēmumus, kā arī nemateriālos ieguvumus no attiecīgo pakalpojumu sniegšanas, minēto negodīgo slogu var ietvert jebkurā universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu aprēķinā.

(239)

Dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāizveido mehānismi universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu finansēšanai gadījumos, kad tiek parādīts, ka saistības var pildīt tikai ar zaudējumiem vai ar tīrajām izmaksām, kas neatbilst parastiem tirdzniecības standartiem. Ir svarīgi nodrošināt to, ka universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas tiek pienācīgi aprēķinātas un ka finansēšana tiek veikta ar minimālu tirgus kropļošanu un kaitējumu uzņēmumiem, un tā atbilst LESD 107. un 108. pantam;

(240)

Aprēķinot universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas, būtu jāņem vērā izmaksas un ieņēmumi, kā arī nemateriālais labums, ko iegūst no universālā pakalpojuma sniegšanas, taču nevajadzētu kavēt galveno mērķi nodrošināt to, ka tarifu struktūras atspoguļo izmaksas. Universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas būtu jāaprēķina, pamatojoties uz pārredzamām procedūrām.

(241)

Nemateriālo labumu ņemšana vērā nozīmē to, ka netiešo ieguvumu, ko uzņēmums gūst kā universālā pakalpojuma sniedzējs, aprēķins naudas izteiksmē būtu jāatņem no universālā pakalpojuma saistību tiešajām tīrajām izmaksām, lai noteiktu vispārējo izmaksu apgrūtinājumu.

(242)

Ja universālā pakalpojuma saistība rada netaisnīgu apgrūtinājumu pakalpojumu sniedzējam, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm izveidot mehānismus efektīvai tīro izmaksu segšanai. Segšana no publiskā finansējuma veido vienu no universālā pakalpojuma saistību tīro izmaksu segšanas metodēm. Cita metode ir sadalīt universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas starp elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj ar dažādu mehānismu palīdzību finansēt universālā pakalpojuma dažādo elementu tīrās izmaksas vai finansēt dažu vai visu elementu tīrās izmaksas ar viena mehānisma vai abu mehānismu kombinācijas palīdzību. Atbilstīga piekļuve platjoslas internetam dod labumu ne tikai elektronisko sakaru nozarei, bet arī tiešsaistes ekonomikai plašākā mērogā un sabiedrībai kopumā. Ja lielākam skaitam galalietotāju ir nodrošināts savienojums, kas atbalsta platjoslas ātrumu, tiem rodas iespēja izmantot tiešsaistes pakalpojumus un tādējādi aktīvi piedalīties digitālajā sabiedrībā. Šādu savienojumu nodrošināšana uz universālā pakalpojuma saistību pamata ir gan sabiedrības interesēs, gan elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju interesēs. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā minētie fakti, izvēloties un izstrādājot mehānismus tīro izmaksu segšanai.

(243)

Gadījumā, kad izmaksas sedz, sadalot universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas starp elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka sadales metode pakalpojumu sniedzēju starpā pamatojas uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem un atbilst proporcionalitātes principam. Šis princips neliedz dalībvalstīm dot atvieglojumus jauniem dalībniekiem, kas nav ieņēmuši ievērojamu vietu tirgū. Jebkuram finansēšanas mehānismam būtu jānodrošina tas, ka tirgus dalībnieki piedalās tikai universālā pakalpojuma saistību un nevis citu darbību finansēšanā, kas nav tieši saistītas ar universālā pakalpojuma saistību pildīšanu. Izmaksu segšanas mehānismos būtu jāievēro Savienības tiesību principi, un sadales mehānismu gadījumā – jo īpaši nediskriminācijas un proporcionalitātes principi. Jebkuram finansējuma mehānismam būtu jānodrošina, ka vienas dalībvalsts lietotāji neveicina universālo pakalpojumu sniegšanas izmaksu rašanos citā dalībvalstī. Vajadzētu būt iespējai universālā pakalpojuma saistību tīrās izmaksas sadalīt starp visām vai dažām noteiktām pakalpojumu sniedzēju klasēm. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka sadales mehānismā ir ievērots pārredzamības, minimālā tirgus izkropļojuma, nediskriminācijas un proporcionalitātes princips. Minimāls tirgus izkropļojums nozīmē to, ka iemaksas būtu jāsedz tādā veidā, kas, cik vien iespējams, samazina galalietotājiem uzliktā finansiālā apgrūtinājuma ietekmi, piemēram, sadalot iemaksas iespējami plašāk.

(244)

Pakalpojumu sniedzējiem, kas saņem universālā pakalpojuma finansējumu, būtu jānodrošina valsts regulatīvajām iestādēm pietiekams to īpašo elementu detalizācijas līmenis, kuriem nepieciešams šāds finansējums, lai attaisnotu to pieprasījumu. Dalībvalstu programmas universālā pakalpojuma saistību izmaksām un finansējumam būtu jāpaziņo Komisijai, lai pārbaudītu to atbilstību LESD. Dalībvalstīm būtu jānodrošina efektīva universālā pakalpojuma saistību finansēšanai iekasēto summu pārskatāmība un kontrole. Universālā pakalpojuma sniegšanas tīro izmaksu aprēķina pamatā vajadzētu būt objektīvai un pārredzamai metodei, lai nodrošinātu visoptimālāko universālā pakalpojuma sniegšanas rentabilitāti un tirgū veicinātu vienlīdzīgu konkurenci starp uzņēmumiem. Ja metode, ko paredzēts izmantot atsevišķu universālā pakalpojuma elementu tīro izmaksu aprēķināšanai, tiktu darīta zināma laikus pirms aprēķinu īstenošanas, tas palīdzētu uzlabot pārredzamību.

(245)

Dalībvalstīm nav atļauts tirgus dalībniekiem uzlikt finansiālas iemaksas, kas attiecas uz pasākumiem, kuri nav universālā pakalpojuma saistību daļa. Atsevišķas dalībvalstis joprojām var brīvi noteikt konkrētus pasākumus (ārpus universālā pakalpojuma saistību darbības jomas) un finansēt tos saskaņā ar Savienības tiesībām, bet ne ar tirgus dalībnieku iemaksām.

(246)

Lai efektīvi atbalstītu preču un pakalpojumu brīvu apriti un personu brīvu pārvietošanos Savienībā, vajadzētu būt iespējai konkrētus valsts numerācijas resursus, it sevišķi konkrētus neģeogrāfiskus numurus, izmantot eksteritoriāli, proti, ārpus piešķirošās dalībvalsts teritorijas. Ņemot vērā ievērojamo krāpšanas risku, kas saistīts ar starppersonu sakariem, šāda eksteritoriāla izmantošana būtu jāatļauj tikai tādu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai, kas nav starppersonu sakaru pakalpojumi. Dalībvalstīm būtu jānodrošina attiecīgo valsts tiesību aktu, jo īpaši patērētāju aizsardzības noteikumu un citu noteikumu, kas saistīti ar numerācijas resursu izmantošanu, īstenošana neatkarīgi no tā, kur ir piešķirtas lietošanas tiesības un kur Savienībā tiek izmantoti numerācijas resursi. Dalībvalstis saglabā kompetenci piemērot savus valsts tiesību aktus numerācijas resursiem, ko izmanto to teritorijā, tostarp gadījumos, kad tiesības ir piešķirtas citā dalībvalstī.

(247)

Valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm dalībvalstīs, kurās izmanto numerācijas resursus no citas dalībvalsts, nav kontroles pār minētajiem numerācijas resursiem. Tāpēc ir būtiski, ka valsts regulatīvajā vai cita kompetentā iestāde dalībvalstī, kas piešķir eksteritoriālas lietošanas tiesības, būtu jānodrošina arī galalietotāju efektīva aizsardzība dalībvalstīs, kurās minētie numuri tiek izmantoti. Lai panāktu efektīvu aizsardzību, valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm, kas piešķir eksteritoriālas lietošanas tiesības, būtu jāpievieno nosacījumi saskaņā ar šo direktīvu attiecībā uz to, ka pakalpojumu sniedzējam jāievēro patērētāju aizsardzības noteikumi un citi noteikumi, kas attiecas uz numerācijas resursu izmantošanu tajās dalībvalstīs, kurās minētie resursi tiks izmantoti.

(248)

Valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm tajās dalībvalstīs, kurās izmanto numerācijas resursus, būtu jāspēj lūgt to valsts regulatīvo vai citu kompetento iestāžu atbalstu, kas piešķīrušas numerācijas resursu lietošanas tiesības, palīdzēt to noteikumu īstenošanā. Valsts regulatīvo iestāžu vai citu kompetento iestāžu, kas piešķīrušas lietošanas tiesības, izpildes pasākumiem būtu jāietver atturošas sankcijas, jo īpaši paredzot iespēju nopietna pārkāpuma gadījumā anulēt numerācijas resursu eksteritoriālas lietošanas tiesības, kas piešķirtas attiecīgajam uzņēmumam. Prasībām attiecībā uz eksteritoriālu izmantošanu nevajadzētu skart dalībvalstu pilnvaras katrā atsevišķā gadījumā bloķēt piekļuvi numuriem vai pakalpojumiem, ja ir notikusi krāpšana vai ļaunprātīga izmantošana. Numerācijas resursu eksteritoriālai izmantošanai nevajadzētu skart Savienības noteikumus, kas saistīti ar viesabonēšanas pakalpojumu sniegšanu, tostarp noteikumus, kas attiecas uz tādu viesabonēšanas pakalpojumu anomālas vai ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, kuriem piemērojams mazumtirdzniecības cenu regulējums un kuri gūst labumu no regulētiem vairumtirdzniecības viesabonēšanas tarifiem. Dalībvalstīm joprojām vajadzētu būt iespējai slēgt īpašus nolīgumus ar trešām valstīm par numerācijas resursu eksteritoriālu izmantošanu.

(249)

Lai vienkāršotu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju maiņu, dalībvalstīm būtu jāveicina attālinātā numerācijas resursu nodrošināšana. Attālinātā numerācijas resursu nodrošināšana ļauj pārprogrammēt sakaru iekārtu identifikatorus bez fiziskas piekļuves attiecīgajām ierīcēm. Šis elements ir sevišķi svarīgs mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumiem, proti, pakalpojumiem, kas saistīti ar datu un informācijas automatizētu pārsūtīšanu starp ierīcēm vai lietotnēm ar ierobežotu cilvēka līdzdalību vai bez cilvēka līdzdalības. Mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumu sniedzējiem var nebūt iespējama fiziska piekļuve to ierīcēm tādu iemeslu dēļ kā ierīču izmantošana attālināti vai liels izvietoto ierīču skaits, vai to izmantošanas modeļi. Ņemot vērā jaunu mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumu tirgu un jaunu tehnoloģiju rašanos, dalībvalstīm būtu jātiecas garantēt tehnoloģiju neitralitāti, kad tās veicina attālināto nodrošināšanu.

(250)

Piekļuve numerācijas resursiem, pamatojoties uz pārredzamiem, objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem ir būtiska, lai uzņēmumi varētu konkurēt elektronisko sakaru nozarē. Ņemot vērā numerācijas resursu aizvien lielāko svarīgumu dažādiem lietu interneta pakalpojumiem, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piešķirt tiesības lietot numerācijas resursus uzņēmumiem, kas nav elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāji. Visus valsts numerācijas plāna elementus būtu jāpārvalda valsts regulatīvajām vai citām kompetentajām iestādēm, ietverot punktu kodus, ko izmanto tīkla adresācijai. Ja ir vajadzība saskaņot numerācijas resursus Savienībā, lai atbalstītu Eiropas līmeņa pakalpojumu attīstību vai pārrobežu pakalpojumu attīstību, it sevišķi jaunus mašīnas-mašīnas sakaru pakalpojumus, piemēram, satīklotus automobiļus, un ja pieprasījumu nav iespējams apmierināt, pamatojoties uz esošajiem numerācijas resursiem, Komisija var pieņemt īstenošanas pasākumus ar BEREC palīdzību.

(251)

Vajadzētu būt iespējai prasību publicēt lēmumus par numerācijas resursu lietošanas tiesību piešķiršanu izpildīt, padarot minētos lēmumus publiski pieejamus tīmekļa vietnē.

(252)

Ņemot vērā īpašos aspektus saistībā ar ziņošanu par pazudušiem bērniem, dalībvalstīm vajadzētu paturēt spēkā apņemšanos nodrošināt, ka sekmīgi funkcionējošs dienests, kam ziņot par pazudušiem bērniem, reāli darbojas to teritorijās ar numuru “116000”. Dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi ar mērķi nodrošināt, ka numura “116000” darbībā tiek panākts pietiekams pakalpojuma kvalitātes līmenis.

(253)

Paralēli palīdzības dienesta numuram pazudušu bērnu meklēšanai (“116000”), daudzas dalībvalstis arī nodrošina, ka bērniem ir pieejams bērnam draudzīgs dienests, kas apkalpo uzticības tālruni un palīdz bērniem, kuriem ir nepieciešama aprūpe un aizsardzība; uzticības tālrunis ir sazvanāms pa numuru “116111”. Šādām dalībvalstīm un Komisijai būtu jānodrošina, ka tiek palielināta iedzīvotāju un jo īpaši bērnu un valsts bērnu aizsardzības sistēmu informētība par “116111” uzticības tālruņa pastāvēšanu.

(254)

Iekšējais tirgus nozīmē to, ka galalietotājiem ir iespēja piekļūt visiem numuriem, kas iekļauti citu dalībvalstu valsts numerācijas plānos, un piekļūt pakalpojumiem Savienībā, izmantojot neģeogrāfiskus numurus, tostarp bezmaksas numurus un speciālo pakalpojumu numurus, izņemot gadījumus, kad izsauktais galalietotājs komerciālu apsvērumu dēļ ir izvēlējies ierobežot piekļuvi no konkrētiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem. Galalietotājiem vajadzētu būt arī iespējai piekļūt numuriem no universālajiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN). Nevajadzētu kavēt pārrobežu piekļuvi numerācijas resursiem un saistītajiem pakalpojumiem, izņemot objektīvi pamatotus gadījumus, piemēram, lai apkarotu krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu (piemēram, saistībā ar atsevišķiem speciālajiem pakalpojumiem), vai gadījumus, kad numurs ir definēts kā tikai valsts mēroga numurs (piemēram, valsts īsais kods) vai kad tas ir ekonomiski neiespējami. Uz personām, kuras veic izsaukumu no vietas, kas atrodas ārpus attiecīgās dalībvalsts, nav jāattiecina tādi paši tarifi kā uz personām, kuras veic izsaukumu no attiecīgās dalībvalsts. Lietotāji būtu jau iepriekš nepārprotami un pilnībā jāinformē par jebkurām maksām, ko piemēro bezmaksas numuriem, piemēram, maksu par starptautisko izsaukumu uz numuriem, kas pieejami ar parasto starptautisko izsaukuma kodu starpniecību. Ja elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas dēļ ir aizturējuši ieņēmumus par starpsavienojumu vai citiem pakalpojumiem, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai ieturētie ieņēmumi par pakalpojumiem, ja iespējams, tiktu atmaksāti galalietotājiem, kurus skārusi attiecīgā krāpšana vai ļaunprātīgā izmantošana.

(255)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu vairāki šīs direktīvas noteikumi par galalietotāju tiesībām nebūtu jāpiemēro mikrouzņēmumiem, kas sniedz tikai numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumus. Saskaņā ar Tiesas praksi mazo un vidējo uzņēmumu definīcija, kas aptver arī mikrouzņēmumus, ir jāinterpretē šauri. Lai iekļautu tikai tos uzņēmumus, kas patiešām ir neatkarīgi mikrouzņēmumi, ir jāpārbauda to mikrouzņēmumu struktūra, kas veido ekonomisku grupējumu, kura ietekme pārsniedz mikrouzņēmuma ietekmi, un ir jānodrošina, lai mikrouzņēmuma definīciju nevarētu apiet ar pavisam formāliem līdzekļiem.

(256)

Elektronisko sakaru vienotā tirgus pabeigšanai nepieciešams novērst šķēršļus galalietotāju pārrobežu piekļuvei elektronisko sakaru pakalpojumiem visā Savienībā. Pakalpojumu sniedzējiem, kuri sabiedrībai nodrošina elektronisko sakaru pakalpojumus, nevajadzētu liegt vai ierobežot piekļuvi vai diskriminēt galalietotājus pēc to valstspiederības, vai dzīvesvietas vai uzņēmējdarbības vietas dalībvalsts. Tomēr vajadzētu būt iespējamai diferencēšanai, kas balstās uz objektīvi pamatotām izmaksu un risku atšķirībām un kas neaprobežojas ar Regulā (ES) Nr. 531/2012 noteiktajiem pasākumiem attiecībā uz tādu viesabonēšanas pakalpojumu anomālu vai ļaunprātīgu izmantošanu, kuriem piemērojams mazumtirdzniecības cenu regulējums.

(257)

Galalietotāju aizsardzības noteikumu atšķirīga īstenošana ir radījusi ievērojamus šķēršļus iekšējā tirgū, kuri ietekmē gan elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus, gan galalietotājus. Šos šķēršļus vajadzētu mazināt, panākot vienu un to pašu noteikumu piemērojamību un tādējādi nodrošinot augstu vispārēju aizsardzības līmeni visā Savienībā. Attiecīgi pielāgotai pilnīgai to galalietotāju tiesību saskaņošanai, uz kurām attiecas šī direktīva, vajadzētu ievērojami palielināt juridisko noteiktību galalietotājiem un elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem un būtiski pazemināt šķēršļus iekļūšanai tirgū un samazināt nevajadzīgu atbilstības nodrošināšanas slogu, kas izriet no noteikumu sadrumstalotības. Pilnīga saskaņošana palīdz pārvarēt šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, kas radušies, piemērojot šādus valsts noteikumus par galalietotāju tiesībām, kuri vienlaikus aizsargā attiecīgās valsts pakalpojumu sniedzējus no citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzēju konkurences. Lai panāktu augstu vispārēju aizsardzības līmeni, daži noteikumi par galalietotāju tiesībām šajā direktīvā būtu samērīgi jāpaplašina, ņemot vērā labāko praksi dalībvalstīs. Galalietotāju tiesību pilnīga saskaņošana palielina to uzticēšanos iekšējam tirgum, jo tie var baudīt vienlīdz augstu aizsardzības līmeni, kad tie izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus, ne tikai savā dalībvalstī, bet arī dzīvojot, strādājot vai ceļojot citās dalībvalstīs. Pilnīga saskaņošana būtu jāattiecina tikai uz jautājumiem, uz kuriem attiecas šīs direktīvas noteikumi par galalietotāja tiesībām. Tāpēc tai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus attiecībā uz minētajiem galalietotāju aizsardzības aspektiem, tostarp dažiem pārredzamības pasākumu aspektiem, uz kuriem neattiecas minētie noteikumi. Piemēram, pasākumi saistībā ar pārredzamības pienākumiem, uz kuriem neattiecas šī direktīva, būtu jāuzskata par saderīgiem ar pilnīgas saskaņošanas principu, savukārt papildu prasības attiecībā uz pārredzamības jautājumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, piemēram, informācijas publiskošana, būtu jāuzskata par nesaderīgām. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest valsts noteikumus par jautājumiem, kas nav īpaši aplūkoti šajā direktīvā, jo īpaši nolūkā risināt no jauna radušos jautājumus.

(258)

Līgumi ir būtisks instruments galalietotājiem, lai nodrošinātu informācijas pārredzamību un juridisko drošību. Vairums pakalpojumu sniedzēju konkurences vidē noslēgs līgumus ar saviem klientiem komerciālās vēlamības dēļ. Papildus šai direktīvai, esošie Savienības patērētāju aizsardzības tiesību akti attiecībā uz līgumiem, jo īpaši Padomes Direktīva 93/13/EEK (37) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (38), attiecas uz patērētāju darījumiem attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem. Informācijas prasību ietveršanai šajā direktīvā, kas varētu būt nepieciešama arī saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES, nevajadzētu radīt situāciju, ka informācija tiek dublēta priekšlīguma un līguma dokumentos. Attiecīgā informācija, kas sniegta saistībā ar šo direktīvu, tostarp visas preskriptīvākas un sīkāk izklāstītas informācijas prasības, būtu jāuzskata par tādu, kas atbilst attiecīgajām prasībām saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES.

(259)

Dažiem no minētajiem galalietotāja aizsardzības noteikumiem, kurus a priori piemēro tikai patērētājiem, konkrēti – tiem noteikumiem, kas attiecas uz līguma informāciju, līguma maksimālo darbības laiku un komplektiem, būtu jāattiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem un valstu tiesību aktos definētajām bezpeļņas organizācijām. Minēto uzņēmumu un organizāciju kategoriju sarunvedības pozīcija ir salīdzināma ar patērētāju sarunvedības pozīciju, un tāpēc tiem vajadzētu būt iespējai baudīt tādu pašu aizsardzības līmeni, ja vien tie nav nepārprotami atteikušies no minētajām tiesībām. Šajā direktīvā paredzētos pienākumus attiecībā uz līguma informāciju, tostarp tos Direktīvā 2011/83/ES paredzētos, kas minēti šajā direktīvā, būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai ir veikts kāds maksājums, un neatkarīgi no klienta veicamā maksājuma summas. Pienākumiem attiecībā uz līguma informāciju, tostarp tiem, kas ietverti Direktīvā 2011/83/ES, būtu automātiski jāattiecas uz mikrouzņēmumiem, maziem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām, izņemot gadījumus, kad tie dod priekšroku sarunām ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem par īpaši pielāgotiem līguma noteikumiem. Pretstatā mikrouzņēmumiem, mazajiem uzņēmumiem un bezpeļņas organizācijām, lielākiem uzņēmumiem parasti ir ietekmīgāka sarunvedības pozīcija, un tāpēc tie nav atkarīgi no tādām pašām prasībām par informācijas sniegšanu par līgumiem kā patērētāji. Citiem noteikumiem, piemēram, par numura pārnesamību, kas ir svarīgi arī lielākiem uzņēmumiem, vajadzētu turpināt attiekties uz visiem galalietotājiem. Bezpeļņas organizācijas ir juridiskas personas, kas to īpašniekiem vai locekļiem nenes peļņu. Parasti bezpeļņas organizācijas ir labdarības organizācijas vai cita veida sabiedrisko interešu organizācijas. Tādējādi, ņemot vērā salīdzināmo situāciju, ir leģitīmi šādas organizācijas šajā direktīvā, ciktāl tā attiecas uz galalietotāju tiesībām, pielīdzināt mikrouzņēmumiem vai mazajiem uzņēmumiem.

(260)

Elektronisko sakaru nozares īpatnību dēļ papildus horizontālajiem līguma noteikumiem vajadzīgs ierobežots skaits galalietotāju papildu aizsardzības noteikumu. Galalietotājus cita starpā vajadzētu informēt par piedāvāto pakalpojuma līmeņu kvalitāti, reklāmas kampaņu piedāvājumu un līguma izbeigšanas nosacījumiem, piemērojamajiem tarifu plāniem un tādu pakalpojumu tarifiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi. Minētā informācija ir būtiska tādu publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kas nav mašīnas–mašīnas sakaru pakalpojumu sniegšanai izmantoti pārraidīšanas pakalpojumi. Neskarot piemērojamos noteikumus attiecībā uz personas datu aizsardzību, uz publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēju nebūtu jāattiecina pienākumi par informācijas sniegšanas prasībām līgumos, ja minētais pakalpojumu sniedzējs un saistītie uzņēmumi vai personas nesaņem nekādu atlīdzību, kas tieši vai netieši saistīta ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, piemēram, augstskolas, kas apmeklētājiem nodrošina bezmaksas piekļuvi savam Wi-Fi tīklam augstskolas teritorijā, nesaņemot nekādu atlīdzību nedz kā maksājumus no lietotājiem, nedz kā ieņēmumus par reklāmu.

(261)

Lai galalietotājs būtu labi informēts, pirms tas izdara izvēli, ir svarīgi prasīto attiecīgo informāciju skaidri un saprotami sniegt pirms līguma noslēgšanas un uz pastāvīga informācijas nesēja vai, ja tas nav iespējams un ja neskar pastāvīga informācijas nesēja definīciju, kas izklāstīta Direktīvā 2011/83/ES, to sniegt dokumentā, ko pakalpojumu sniedzējs darījis pieejamu un paziņojis lietotājam un ko ir viegli lejupielādēt, atvērt un apskatīt uz ierīcēm, kuras parasti izmanto patērētāji. Lai atvieglotu izvēli, pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jāuzrāda līguma pamatnoteikumu kopsavilkums. Lai uzlabotu salīdzināmību un samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas, Komisijai, apspriežoties ar BEREC, būtu jāpieņem šādu līguma kopsavilkumu veidne. Informācijai, kas sniegta pirms līguma noslēgšanas, kā arī kopsavilkuma veidnei vajadzētu būt galīgā līguma sastāvdaļai. Līguma kopsavilkumam vajadzētu būt kodolīgam un viegli lasāmam, ideālā gadījumā ne garākam kā vienas vienpusējas A4 lappuses ekvivalentam vai, ja vairāki dažādi pakalpojumi ir apvienoti vienā līgumā, līdz trīs vienpusēju A4 lappušu ekvivalentam.

(262)

Pēc Regulas (ES) 2015/2120 pieņemšanas šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz informāciju par nosacījumiem, kas ierobežo piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm vai to izmantošanu, kā arī attiecībā uz informāciju par datplūsmas veidošanu ir novecojuši un būtu jāatceļ.

(263)

Attiecībā uz galiekārtām klienta līgumā būtu konkrēti jānorāda visi nosacījumi, ko pakalpojumu sniedzējs piemēro iekārtu lietošanai, piemēram, izmantojot mobilās iekārtas ar SIM kartes bloķēšanu (SIM-locking), ja tādi nosacījumi nav aizliegti valsts tiesību aktos, un visi maksājumi par līguma laušanu – vienalga, pirms vai pēc līguma beigu datuma, par ko ir panākta vienošanās,– arī visas izmaksas, ko uzliek, lai paturētu iekārtas. Ja galalietotājs izvēlas paturēt galiekārtu, kas līguma noslēgšanas brīdī tika piedāvāta komplektā ar līgumu, jebkurai kompensācijai, kas jāmaksā, nebūtu jāpārsniedz galiekārtas pro rata temporis vērtība, ko aprēķina, balstoties uz tās vērtību līguma noslēgšanas brīdī vai uz atlikušo pakalpojuma maksas daļu līdz līguma darbības beigām – atkarībā no tā, kura summa ir mazāka. Dalībvalstīm būtu jāspēj izvēlēties piemērot citas metodes kompensācijas likmes aprēķināšanai, ja šāda likme ir vienāda ar aprēķināto kompensāciju vai mazāka par to. Ne vēlāk kā pēc šādas kompensācijas samaksas pakalpojumu sniedzējam bez maksas būtu jāatceļ visi ierobežojumi attiecībā uz galiekārtas izmantošanu citos tīklos.

(264)

Neskarot būtisko pakalpojumu sniedzēja pienākumu, kas tam ar šo direktīvu uzlikts saistībā ar drošību, līgumā būtu jānorāda, kādas darbības pakalpojumu sniedzējs varētu veikt drošības incidentu, apdraudējumu vai vāju vietu gadījumā. Piedevām līgumā būtu jānorāda arī visi kompensācijas un atlīdzinājuma noteikumi, kas pieejami, ja pakalpojumu sniedzējs neatbilstoši reaģē uz drošības incidentu, tostarp, ja notiek drošības incidents, par ko pakalpojumu sniedzējam ir paziņots un ko ir izraisījušas programmatūras vai aparatūras nepilnības, kuru novēršanai ražotājs vai izstrādātājs ir paredzējis korekcijas, ko pakalpojumu sniedzējs nav nedz ieviesis, nedz veicis kādus citus piemērotus pretpasākumus.

(265)

Pārredzamas, atjauninātas un salīdzināmas informācijas par piedāvājumiem un pakalpojumiem pieejamība ir būtisks elements patērētājiem tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence un kurā pakalpojumus piedāvā vairāki uzņēmumi. Galalietotājiem vajadzētu būt iespējai bez grūtībām salīdzināt dažādu tirgū piedāvāto pakalpojumu cenas, pamatojoties uz viegli pieejamā veidā publiskotu informāciju par tarifiem. Lai atvieglotu cenu un pakalpojumu salīdzināšanu, kompetentajām iestādēm attiecīgā gadījumā koordinācijā ar valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj no pakalpojumu sniedzējiem, kas nodrošina interneta piekļuves pakalpojumus vai publiski pieejamus starppersonu sakaru pakalpojumus, pieprasīt labāku informācijas pārredzamību, tostarp attiecībā uz tarifiem, pakalpojuma kvalitāti, nosacījumiem, kas attiecas uz piegādātajām galiekārtām, un citu attiecīgu statistiku. Nosakot jebkādas šādas prasības, būtu pienācīgi jāņem vērā minēto tīklu vai pakalpojumu raksturīgās iezīmes. Tām arī vajadzētu nodrošināt, ka trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot šādu publiski pieejamu informāciju, ko publiskojuši šādi uzņēmumi, nolūkā nodrošināt salīdzināšanas rīkus.

(266)

Galalietotāji bieži vien neapzinās savu patēriņa paradumu izmaksas, vai tiem ir grūti novērtēt laika vai datu patēriņu, kad tie izmanto elektronisko sakaru pakalpojumus. Lai uzlabotu pārredzamību un ļautu galalietotājiem labāk kontrolēt savu sakaru budžetu, ir svarīgi nodrošināt tiem iespējas laikus sekot līdzi patēriņam. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj paturēt vai ieviest noteikumus par patēriņa limitiem, tādējādi galalietotājus aizsargājot pret “šokējošiem” rēķiniem, tostarp noteikumus, kas attiecas uz īpaša tarifa pakalpojumiem un citiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas īpaši izcenojuma nosacījumi. Tas kompetentajām iestādēm ļauj prasīt, lai informācija par šādām cenām tiktu sniegta, pirms tiek sniegts pakalpojums, un neskar dalībvalstu iespēju galalietotāju efektīvas aizsardzības nolūkā saglabāt vai ieviest vispārīgus pienākumus attiecībā uz īpaša tarifa pakalpojumiem.

(267)

Neatkarīgi salīdzināšanas rīki, piemēram, tīmekļa vietnes, ir efektīvs līdzeklis, kas galalietotājiem ļauj izvērtēt priekšrocības, ko piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji, kuri apmaiņā pret regulāriem vai uz patēriņu balstītiem tiešiem monetāriem maksājumiem nodrošina interneta piekļuves pakalpojumus un starppersonu sakaru pakalpojumus, un iegūt objektīvu informāciju, jo īpaši tāpēc, ka vienuviet var salīdzināt cenas, tarifus un kvalitātes parametrus. Šādiem rīkiem vajadzētu būt funkcionāli neatkarīgiem no pakalpojumu sniedzējiem, un meklēšanas rezultātos ne pret vienu pakalpojumu sniedzēju nebūtu jāizturas labvēlīgāk kā pret citiem. Ar šādiem rīkiem būtu jātiecas nodrošināt informāciju, kas ir gan skaidra un kodolīga, gan pilnīga un visaptveroša. Tiem būtu jātiecas iekļaut iespējami plašāku piedāvājumu klāstu nolūkā sniegt reprezentatīvu pārskatu un aptvert būtisku tirgus daļu. Šādu rīku nodrošinātajai informācijai vajadzētu būt uzticamai, objektīvai un pārredzamai. Galalietotāji būtu jāinformē par šādu rīku pieejamību. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka galalietotājiem attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir brīvi pieejams vismaz viens šāds rīks. Ja dalībvalstī ir tikai viens šāds rīks un šis rīks pārtrauc darbību vai vairs neatbilst kvalitātes kritērijiem, dalībvalstij būtu jānodrošina, lai galalietotājiem pieņemamā laikposmā būtu pieejams cits salīdzināšanas rīks valsts mērogā.

(268)

Neatkarīgu salīdzināšanas rīku darbību var nodrošināt privāti uzņēmumi vai kompetentās iestādes, vai kompetento iestāžu vārdā, tomēr šiem rīkiem būtu jādarbojas saskaņā ar noteiktiem kvalitātes kritērijiem, tostarp saskaņā ar prasību sniegt informāciju par to īpašniekiem, sniegt precīzu un atjauninātu informāciju, norādīt, kad informācija ir atjaunināta pēdējo reizi, norādīt skaidrus un objektīvus kritērijus, uz kuriem tiks balstīta salīdzināšana, un ietvert plašu klāstu piedāvājumu, kas aptver būtisku tirgus daļu. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt, cik bieži salīdzināšanas rīkiem ir jāpārskata un jāatjaunina informācija, ko tie sniedz galalietotājiem, ņemot vērā to, cik bieži pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina interneta piekļuves pakalpojumus un publiski pieejamus starppersonu sakaru pakalpojumus, parasti atjaunina informāciju par tarifiem un kvalitāti.

(269)

Lai pievērstos jautājumiem, kas skar sabiedrības intereses un attiecas uz interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu izmantošanu, un lai mudinātu sargāt citu tiesības un brīvības, dalībvalstīm būtu jāspēj radīt un ar šādu pakalpojumu sniedzēju palīdzību par šādu pakalpojumu izmantošanu izplatīt vai likt izplatīt informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Vajadzētu būt iespējamam, ka šāda informācija ietver sabiedrības intereses skarošu informāciju par visbiežāk notiekošajiem pārkāpumiem un to krimināltiesiskajām sekām, piemēram, par autortiesību pārkāpumiem, citiem nelikumīgiem lietojumiem un kaitīga satura izplatīšanu, kā arī padomus un līdzekļus aizsardzībai pret personu drošības apdraudējumiem, piemēram, tos, kas rodas no personas informācijas izpaušanas, kā arī pret privātās dzīves un personas datu apdraudējumiem, un padomus par viegli lietojamas un konfigurējamas programmatūras pieejamību, kas dotu iespēju aizsargāt bērnus vai mazāk aizsargātas personas. Informāciju varētu koordinēt, izmantojot šajā direktīvā ietverto sadarbības procedūru. Šāda informācija, kas skar sabiedrības intereses, būtu jāatjaunina, ja nepieciešams, un tā būtu jādara pieejama viegli saprotamā formā, kā noteikusi katra dalībvalsts, un publiski pieejamās attiecīgu iestāžu tīkla lapās. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzlikt pienākumu interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem šo standartizēto informāciju izplatīt visiem saviem klientiem tādā veidā, ko valsts publiskās iestādes atzīst par piemērotu. Tomēr, uzliekot pakalpojumu sniedzējiem pienākumu izplatīt šādu informāciju, tiem nebūtu jārada pārmērīgs apgrūtinājums. Ja tāds tiek radīts, dalībvalstīm būtu jāprasa, lai šāda izplatīšana tiktu veikta ar tādu komunikācijas līdzekļu palīdzību, ko pakalpojumu sniedzēji izmanto ikdienas saziņā ar galalietotājiem.

(270)

Kamēr nav attiecīgu Savienības noteikumu, tikmēr saturu, programmas un pakalpojumus uzskata par likumīgiem vai kaitīgiem saskaņā ar attiecīgu valstu materiālajām un procesuālajām tiesībām. Tas ir attiecīgu dalībvalstu, nevis elektronisko sakaru tīklu vai pakalpojumu nodrošinātāju uzdevums – pienācīgā kārtā pieņemt lēmumu par to, vai saturs, programmas un pakalpojumi ir likumīgi vai kaitīgi. Šī direktīva un Direktīva 2002/58/EK neskar Direktīvu 2000/31/EK, kurā inter alia ir definēts vienkāršu līniju (mere conduit) noteikums pakalpojumu sniegšanas starpniekiem.

(271)

Valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm vai attiecīgā gadījumā citām kompetentajām iestādēm koordinācijā ar valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām uzraudzīt pakalpojumu kvalitāti un sistemātiski ievākt informāciju par to pakalpojumu kvalitāti, ko piedāvā interneta piekļuves pakalpojumu un publiski pieejamu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji, ciktāl pēdējie – vai nu kontrolējot vismaz dažus tīkla elementus, vai arī šādā nolūkā noslēdzot pakalpojumu līmeņa vienošanos – spēj piedāvāt pakalpojumu kvalitāti minimālā līmenī, tostarp kvalitāti, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanu galalietotājiem ar invaliditāti. Minētā informācija būtu jāievāc pamatojoties uz kritērijiem, kas ļauj veikt salīdzināšanu starp pakalpojumu sniedzējiem un starp dalībvalstīm. Šādu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas konkurences vidē, komerciālu priekšrocību dēļ, iespējams, veidos pienācīgu un atjauninātu informāciju par to publiski pieejamiem pakalpojumiem. Valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm vai attiecīgā gadījumā citām kompetentajām iestādēm koordinācijā ar valsts regulatīvajām iestādēm tomēr būtu jāspēj pieprasīt šādas informācijas publicēšanu, ja ir pierādīts, ka minētā informācija nav pietiekami pieejama sabiedrībai. Ja publiski pieejamo starppersonu sakaru pakalpojumu kvalitāte ir atkarīga no kādiem ārējiem faktoriem, piemēram, signāla pārraides kontroles vai tīkla savienojamības, valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm būtu jāspēj no šādu pakalpojumu sniedzējiem pieprasīt, lai tie attiecīgi informētu savus patērētājus.

(272)

Valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm būtu arī jānosaka mērījumu metodes, kuras pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizmanto, lai uzlabotu sniegto datu salīdzināmību. Lai uzlabotu salīdzināmību visā Savienībā un samazinātu atbilstības nodrošināšanas izmaksas, BEREC būtu jāpieņem pamatnostādnes par pakalpojumu parametru attiecīgo kvalitāti, kuras valsts regulatīvajām iestādēm koordinācijā ar citām kompetentajām iestādēm būtu maksimāli jāņem vērā.

(273)

Lai pilnībā izmantotu konkurences vides piedāvātās priekšrocības, patērētājiem vajadzētu būt iespējai izdarīt izvēli, pamatojoties uz informāciju, un mainīt pakalpojumu sniedzēju, kad tas vislabāk atbilst patērētāju interesēm. Ir svarīgi nodrošināt, lai patērētājus šādā gadījumā nekavētu tiesiski, tehniski vai praktiski šķēršļi, tostarp līguma nosacījumi, procedūras un maksājumi. Tas neizslēdz iespēju pakalpojumu sniedzējiem līgumā ar patērētāju noteikt samērīgu minimālo līguma termiņu, kas nepārsniedz 24 mēnešus. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest noteikumus par īsāku maksimālo ilgumu un ļaut patērētājiem mainīt tarifu plānus vai izbeigt līgumu tā darbības laikā bez papildu izmaksām, ņemot vērā apstākļus valstī, piemēram, konkurences līmeni un to, cik stabili ir ieguldījumi tīklos. Neatkarīgi no elektronisko sakaru pakalpojumu līguma patērētāji varētu labprātāk izvēlēties un izmantot ilgāku laika posmu, kurā atlīdzināt par fiziskā savienojuma ierīkošanu. Šādas patērētāju saistības var būt svarīgs faktors, kas veicina ļoti augstas veiktspējas tīklu ierīkošanu līdz galalietotāja telpām vai to tiešā tuvumā, tostarp izmantojot pieprasījuma agregēšanas mehānismus, kuri ļauj ieguldītājiem tīklā samazināt sākotnējos riskus, kas saistīti ar izmantošanas uzsākšanu. Tomēr patērētāju tiesības mainīt elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējus, kā noteikts šajā direktīvā, nevajadzētu ierobežot ar šādiem atlīdzināšanas laika posmiem līgumos par fiziskā savienojuma ierīkošanu, un šādi līgumi nebūtu jāattiecina uz galiekārtām vai interneta piekļuves iekārtām, piemēram, mobilajiem tālruņiem, maršrutētājiem vai modemiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret uzņēmumiem, tostarp operatoriem, kas finansē ļoti augstas veiktspējas fiziska savienojuma nodrošināšanu līdz galalietotāja telpām, tostarp tad, ja šādu finansēšanu īsteno saskaņā ar uzstādīšanas līgumu.

(274)

Elektronisko sakaru pakalpojumu līgumus var pagarināt arī automātiski. Minētajos gadījumos galalietotājiem vajadzētu varēt līgumu pēc līguma termiņa beigām izbeigt bez jebkādām izmaksām.

(275)

Visām pakalpojumu sniedzēju, kuri nodrošina publiski pieejamus elektronisko sakaru pakalpojumus, izņemot numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, ierosinātajā līgumu nosacījumu izmaiņām, kuras nav labvēlīgas galalietotājam, piemēram, izmaiņas, kas saistītas ar maksām, tarifiem, datu apjoma ierobežojumiem, datu pārraides ātrumu, pārklājumu vai personas datu apstrādi, būtu galalietotājam jādod tiesības izbeigt līgumu bez jebkādām izmaksām, pat ja kopā ar šīm izmaiņām ir paredzētas izmaiņas, kuras galalietotājam dod labumu. Tāpēc galalietotājam vajadzētu būt tiesībām līgumu izbeigt, ja pakalpojumu sniedzējs veic jebkādas izmaiņas līguma nosacījumos, izņemot gadījumus, kad katra šāda izmaiņa pati par sevi dod labumu galalietotājam, vai kad izmaiņas ir tīri administratīvas, piemēram, mainās pakalpojumu sniedzēja adrese, un neiespaido galalietotāju nelabvēlīgi, vai kad izmaiņas ir stingri noteiktas ar tiesību akta vai regulējuma izmaiņām, piemēram, ja ar Savienības vai valsts tiesību aktu tiek noteiktas jaunas līguma informācijas prasības. Tas, vai šāda izmaiņa galalietotājam vienīgi dod labumu, būtu jāizvērtē uz objektīvu kritēriju pamata. Galalietotājam būtu jāliedz tiesības izbeigt līgumu vienīgi tad, ja pakalpojumu sniedzējs spēj pierādīt, ka visas izmaiņas līgumā galalietotājam dod vienīgi labumu vai ir tīri administratīvas, un nekādā veidā nelabvēlīgi neiespaido galalietotāju.

(276)

Galalietotājiem informācija par izmaiņām līguma nosacījumos būtu jāsaņem ar pastāvīga informācijas nesēja starpniecību. Tiem galalietotājiem, kas nav patērētāji, mikrouzņēmumi vai mazie uzņēmumi, vai bezpeļņas organizācijas, līguma izmaiņu gadījumā nebūtu jāizmanto izbeigšanas tiesības, ciktāl tiek skarti pārraidīšanas pakalpojumi, ko izmanto mašīnas-mašīnas pakalpojumiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj nodrošināt konkrētus galalietotāju aizsardzības pasākumus tādas līguma izbeigšanas gadījumā, kad galalietotāji maina dzīvesvietu. Noteikumiem par līguma izbeigšanu nebūtu jāskar citi Savienības vai valstu tiesību aktu noteikumi par iemesliem, kas var būt pamats, lai izbeigtu līgumus, vai pamatojoties uz ko pakalpojumu sniedzējs vai galalietotājs var mainīt līguma noteikumus.

(277)

Iespēja mainīt pakalpojumu sniedzējus ir galvenais faktors, kas veicina efektīvu konkurenci vidē, kurā valda konkurence. Pārredzamas, precīzas un laikus sniegtas informācijas par pakalpojumu sniedzēju maiņu pieejamībai būtu jāpalielina galalietotāju uzticēšanās pakalpojumu sniedzēju maiņas iespējai un to vēlme aktīvi iesaistīties konkurences procesā. Pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina pakalpojumu nepārtrauktība tā, lai galalietotājus no pakalpojumu sniedzēju maiņas neatturētu risks zaudēt pakalpojuma pieejamību, un, kad tehniski iespējams, maiņa jānodrošina tajā datumā, kurā to pieprasījuši galalietotāji.

(278)

Numuru pārnesamība ir galvenais patērētāju izvēles atvieglotājs un efektīvs konkurences veicinātājs elektronisko sakaru tirgos, kuros valda konkurence. Galalietotājiem, kas to pieprasa, būtu jādod iespēja paturēt savus numurus neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja un uz ierobežotu laiku, kamēr notiek pāreja no viena pakalpojumu sniedzēja pie cita. Šīs iespējas nodrošināšana starp pieslēgumiem publiskajam telefonu tīklam noteiktā un nenoteiktā atrašanās vietā nav iekļauta šajā direktīvā. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj piemērot noteikumus numuru pārnešanai starp tīkliem, kas nodrošina pakalpojumus noteiktā atrašanās vietā, un mobilajiem tīkliem.

(279)

Numuru pārnesamības ietekme tiek būtiski pastiprināta, ja tarifu informācija ir pārskatāma gan galalietotājiem, kas pārnes savus numurus, gan galalietotājiem, kas zvana tiem galalietotājiem, kas ir pārnesuši savus numurus. Valsts regulatīvajām iestādēm, ja ir iespējams, būtu jāveicina atbilstīga tarifu pārskatāmība kā daļa no numuru pārnesamības ieviešanas.

(280)

Nodrošinot to, ka cenas par starpsavienojumu, kas attiecas uz numuru pārnesamību, ir uz izmaksām vērstas, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāspēj arī ņemt vērā cenas, kas pieejamas salīdzināmos tirgos.

(281)

Elektronisko sakaru tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, numuru pārnesamība ir svarīgs faktors, kas patērētājiem atvieglo izvēli un veicina faktisku konkurenci, un tādēļ tā būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk, lai numurs tiktu funkcionāli aktivizēts vienas darba dienas laikā un lai galalietotājs nezaudētu pakalpojuma pieejamību ilgāk kā vienu darba dienu, skaitot no datuma, kurā panākta vienošanās. Tiesības pārnest numuru būtu jāpiešķir galalietotājam, kuram ir attiecīgs (iepriekš vai vēlāk apmaksāts) līgums ar pakalpojumu sniedzēju. Lai nodrošinātu vienu kontaktpunktu, kas gādā par to, lai pakalpojumu sniedzēju maiņa galalietotājiem norisētu netraucēti, pakalpojumu sniedzēju maiņas process būtu jāvada saņemošajam pakalpojumu sniedzējam, kas sabiedrībai sniedz elektronisko sakaru pakalpojumus. Valsts regulatīvajām vai attiecīgā gadījumā citām kompetentajām iestādēm būtu jāspēj noteikt vispārējo numuru komutācijas un pārnešanas procesu, ņemot vērā valsts noteikumus par līgumiem un tehnoloģijas attīstību. Šādā procesā būtu pēc iespējas jāietver prasība, ka numura pārnešana jāpabeidz, izmantojot attālināto nodrošināšanu, ja vien galalietotājs nepieprasa citādi. Dažās dalībvalstīs gūtā pieredze liecina, ka pastāv risks, ka galalietotājiem pakalpojumu sniedzējs tiek nomainīts bez viņu piekrišanas. Lai gan šis jautājums ir tiesībaizsardzības iestāžu kompetencē, dalībvalstīm būtu jāspēj attiecībā uz operatora maiņas procedūru noteikt samērīgus minimālos pasākumus, tostarp paredzot atbilstīgas sankcijas, kas ir nepieciešami šāda riska ierobežošanai, lai garantētu to, ka galalietotāji visā maiņas procesā ir aizsargāti, nemazinot viņu interesi par šo procedūru. Tiesības uz numura pārnešanu nebūtu jāierobežo līguma nosacījumos.

(282)

Lai nodrošinātu, ka pakalpojumu sniedzēju maiņas un numura pārnešanas process notiek šajā direktīvā paredzētajā termiņā, dalībvalstīm būtu jāparedz, ka pakalpojumu sniedzējs vienkāršā veidā un savlaicīgi sniedz kompensāciju galalietotājiem, ja līgums starp pakalpojumu sniedzēju un galalietotāju netiek pildīts. Šādiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem ar līguma izpildes kavējuma ilgumu. Galalietotājiem būtu jāsaņem kompensācija par vismaz tādiem kavējumiem, kas ir ilgāki par vienu darba dienu pakalpojuma aktivizācijas, numura pārnešanas vai pakalpojuma pieejamības zaudēšanas gadījumā, un par gadījumiem, ja pakalpojumu sniedzēji neierodas uz sarunātu pakalpojuma sniegšanas vai uzstādīšanas vizīti. Papildu kompensācija varētu būt arī automātiska atlīdzības samazināšana gadījumos, kad nododošajam pakalpojumu sniedzējam ir jāturpina sniegt pakalpojumus līdz brīdim, kad ir aktivizēti saņemošā pakalpojumu sniedzēja pakalpojumi.

(283)

Aizvien izplatītāki un par svarīgu konkurences elementu ir kļuvuši komplekti, kas ietver vai nu vismaz interneta piekļuves pakalpojumu vai publiski pieejamus numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumu, kā arī citus pakalpojumus, piemēram, publiski pieejamus numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, lineāro apraidi un mašīnas-mašīnas pakalpojumus vai galiekārtas. Šīs direktīvas nolūkā būtu jāuzskata, ka komplekts ir tāds gadījums, kad kāda komplekta elementus nodrošina vai pārdod viens un tas pats pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar vienu līgumu vai cieši saistītu līgumu. Lai gan komplekti bieži vien dod ieguvumus patērētājiem, tie var apgrūtināt vai sadārdzināt pakalpojumu sniedzēju maiņu un palielināt risku, ka var notikt piesaiste līgumam. Ja uz dažādiem pakalpojumiem un galiekārtu, kas ir daļa no komplekta, attiecas atšķirīgi noteikumi par līguma izbeigšanu un pakalpojumu sniedzēju maiņu vai par līgumsaistībām attiecībā uz galiekārtas iegādi, patērētāji tiek faktiski kavēti izmantot šajā direktīvā paredzētās tiesības mainīt pakalpojumu sniedzējus nolūkā izmantot konkurējošus piedāvājumus attiecībā uz visu komplektu vai tā daļām. Tāpēc daži būtiski šīs direktīvas noteikumi par līguma kopsavilkuma informāciju, pārredzamību, līguma termiņu un izbeigšanu un pakalpojumu sniedzēju maiņu būtu jāpiemēro visiem komplekta elementiem, tostarp galiekārtām, citiem pakalpojumiem, piemēram, digitālajam saturam vai digitālajiem pakalpojumiem, un tiem elektronisko sakaru pakalpojumiem, uz kuriem minēto noteikumu darbības joma tieši neattiecas. Visi galalietotāju pienākumi, kas saskaņā ar šo direktīvu ir piemērojami kādam konkrētam elektronisko sakaru pakalpojumam, ja to sniedz vai pārdod kā atsevišķu pakalpojumu, būtu jāpiemēro arī tad, ja šis pakalpojums ir daļa no komplekta, kurā ir vismaz interneta piekļuves pakalpojums vai publiski pieejams numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums. Citi līgumu aspekti, piemēram, tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas piemērojami līguma neizpildes gadījumā, būtu jāreglamentē ar noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajam komplekta elementam, tādiem kā līgumu noteikumiem par preču pārdošanu vai digitālā satura nodrošināšanu. Tomēr tiesībām izbeigt jebkuru elementu komplektā, kurā ir vismaz interneta piekļuves pakalpojums vai publiski pieejams numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums, pirms nolīgtā līguma termiņa beigām, jo pakalpojums nav sniegts atbilstoši vai nav sniegts vispār, būtu patērētājam jādod tiesības izbeigt visus komplekta elementus. Lai saglabātu spēju viegli mainīt pakalpojumu sniedzējus, arī patērētājus nevajadzētu piesaistīt pakalpojumu sniedzējam, izmantojot sākotnējā līguma termiņa de facto pagarināšanu.

(284)

Numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums nodrošināt piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību. Izņēmuma gadījumos, proti, ja tas nav tehniski iespējams, tie var nebūt spējīgi nodrošināt piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem vai informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, vai abus šos pakalpojumus. Šādos gadījumos tiem līgumā attiecīgi jāinformē klienti. Šādiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu sniegt saviem klientiem precīzu un pārskatāmu informāciju sākotnējā līgumā un atjaunināt to tad, ja notiktu kādi grozījumi piekļuves neatliekamās palīdzības dienestiem nodrošināšanā, piemēram, sniedzot šādu informāciju rēķinos. Minētajai informācijai būtu jāaptver visi ierobežojumi no teritoriālā pārklājuma viedokļa, balstoties uz iecerētiem sakaru pakalpojumu tehniskiem darbības parametriem un pieejamo infrastruktūru. Ja pakalpojumu nesniedz, izmantojot savienojumu, kas tiek pārvaldīts, lai nodrošinātu noteiktu pakalpojuma kvalitāti, informācijai būtu jāaptver arī piekļuves un informācijas par izsaucēja atrašanās vietu uzticamības līmenis salīdzinājumā ar pakalpojumu, ko sniedz, izmantojot šādu savienojumu, un ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju un kvalitātes standartus, kā arī pakalpojumu kvalitātes parametrus, kas ir noteikti saskaņā ar šo direktīvu.

(285)

Galalietotājiem ar ārkārtas gadījuma saziņas starpniecību bez maksas un bez jebkādu maksāšanas līdzekļu izmantošanas no jebkuras ierīces, kas nodrošina numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, vajadzētu būt pieejamiem neatliekamās palīdzības dienestiem, arī izmantojot viesabonēšanas pakalpojumus dalībvalstī. Ārkārtas gadījuma saziņa ir sakaru līdzeklis, kas ietver ne tikai balss sakaru pakalpojumus, bet arī īsziņas, ziņapmaiņu, videosakarus vai citu veidu sakarus, piemēram, reāllaika tekstu, vispusīgu saziņu un teksta pārlikšanas pakalpojumus. Dalībvalstīm, ņemot vērā ĀIC spējas un tehnisko aprīkojumu, būtu jāspēj noteikt, kuri numuratkarīgie starppersonu sakaru pakalpojumi ir piemēroti saziņai ar neatliekamās palīdzības dienestiem, ietverot iespēju paredzēt tikai balss sakaru pakalpojumus un to ekvivalentu attiecībā uz galalietotājiem ar invaliditāti vai pievienot papildu iespējas saskaņā ar vienošanos ar valsts ĀIC. Ārkārtas gadījuma saziņu personas vārdā var uzsākt ar ārkārtas izsaukumu no transportlīdzekļa vai eZvanu, kas definēts Regulā (ES) 2015/758.

(286)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji nodrošina uzticamu un precīzu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, ņemot vērā valsts specifikācijas un kritērijus un valsts ĀIC iespējas. Dalībvalstīm būtu jāapsver ĀIC spēja veikt ārkārtas gadījuma saziņu vairāk nekā vienā valodā. Ja numuratkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums netiek sniegts, izmantojot savienojumu, ko pārvalda nolūkā nodrošināt konkrētu pakalpojuma kvalitāti, pakalpojumu sniedzējam var nebūt iespējams nodrošināt, ka neatliekamās palīdzības izsaukumi, kas veikti, izmantojot tā pakalpojumu, ar to pašu uzticamību tiek maršrutēti uz vispiemērotāko ĀIC. Šādiem no tīkla neatkarīgiem pakalpojumu sniedzējiem, proti, pakalpojumu sniedzējiem, kuri nav integrēti ar publiska elektronisko sakaru tīklu nodrošinātāju, ne vienmēr var būt tehniskas iespējas sniegt informāciju par zvanītāja atrašanās vietu. Dalībvalstīm būtu jāgādā par to, ka standarti, kas nodrošina precīzu un uzticamu maršrutēšanu un savienojumu ar neatliekamās palīdzības dienestiem, tiek īstenoti iespējami drīzāk, lai no tīkla neatkarīgi pakalpojumu sniedzēji, kas nodrošina numuratkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, varētu izpildīt pienākumus, kas saistīti ar piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem un informācijas sniegšanu par zvanītāja atrašanās vietu, salīdzināmā līmenī ar to, kas tiek prasīts no citiem šādu sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Ja šādi standarti un saistītās ĀIC sistēmas nav ieviestas, nebūtu jāprasa, lai no tīkla neatkarīgi numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumi nodrošinātu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izņemot gadījumus, kad tas notiek tehniski iespējamā vai ekonomiski izdevīgā veidā. Tas var, piemēram, ietvert to, ka dalībvalsts izraugās vienu, centrālu ĀIC šādu ārkārtas gadījuma paziņojumu saņemšanai. Tomēr šādiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jāinformē galalietotāji, ja piekļuve vienotam Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuram “112” vai zvanītāja atrašanās vietas informācija netiek atbalstīta.

(287)

Lai uzlabotu dalībvalstu ziņojumus un darbības mērījumus attiecībā uz atbildēšanu uz neatliekamās palīdzības izsaukumiem un to apstrādi, Komisijai reizi divos gados Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāiesniedz ziņojums par vienotu Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numura “112” ieviešanas efektivitāti.

(288)

Dalībvalstīm būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti, tostarp vienotais Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numurs “112”, ir vienlīdz pieejami galalietotājiem ar invaliditāti – jo īpaši nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem, cilvēkiem ar runas defektiem un galalietotājiem, kas vienlaikus ir nedzirdīgi un neredzīgi – un ka tie atbilst Savienības tiesību aktiem, ar kuriem saskaņo produktu un pakalpojumu pieejamības prasības. Šādi pasākumi varētu ietvert īpašu galiekārtu nodrošināšanu galalietotājiem ar invaliditāti, ja citi saziņas veidi tiem nav piemēroti.

(289)

Lai uzlabotu Savienībā ceļojošu iedzīvotāju aizsardzību un drošību, svarīgi ir labāk informēt par vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru “112”. Minētajā nolūkā iedzīvotāji, ceļojot ikvienā dalībvalstī, būtu pilnībā jāinformē – jo īpaši ar informāciju, kas sniegta starptautiskajās autoostās, dzelzceļa stacijās, ostās vai lidostās un galalietotāju sarakstos, galalietotājiem izsniegtajos materiālos un rēķinos – par to, ka visā Savienībā vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru “112” var izmantot kā vienotu ārkārtas palīdzības izsaukuma numuru. Tas galvenokārt ir dalībvalstu pienākums, bet Komisijai vajadzētu arī turpmāk gan atbalstīt, gan papildinātu dalībvalstu ierosmes, lai uzlabotu un regulāri izvērtētu sabiedrības informētību par vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru “112”.

(290)

Informācija par zvanītāja atrašanās vietu, kas attiecas uz visu ārkārtas gadījuma saziņu, paaugstina galalietotāju aizsardzības līmeni un drošību un palīdz neatliekamās palīdzības dienestiem izpildīt savus pienākumus, ja ārkārtas gadījuma saziņas un ar to saistīto datu pārsūtīšanu attiecīgajiem neatliekamās palīdzības dienestiem garantē valsts ĀIC sistēma. Tās informācijas saņemšanai un izmantošanai, kas norāda zvanītāja atrašanās vietu un ietver gan uz tīklu balstītu atrašanās vietas informāciju, gan plašāku informāciju par zvanītāja mobilā tālruņa atrašanās vietu, ja tā ir pieejama, būtu jāatbilst attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par personas datu apstrādi un drošības pasākumiem. Uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lokāciju tīklā, informācija par zvanītāja atrašanās vietu būtu jādara pieejama neatliekamās palīdzības dienestiem, tiklīdz izsaukums pienāk attiecīgajā dienestā, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas. Tomēr lokācijai paredzētas tehnoloģijas mobilajā tālrunī ir izrādījušās ievērojami precīzākas un rentablākas, jo ir pieejami dati no Eiropas Ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienesta un Galileo satelītu sistēmas un citām globālajām navigācijas satelītu sistēmām un Wi-Fi dati. Tāpēc informācijai par zvanītāja atrašanās vietu, kas iegūta no mobilā tālruņa, būtu jāpapildina informācija, kas iegūta, izmantojot lokāciju tīklā, pat ja atrašanās vieta, kas iegūta no mobilā tālruņa, kļūst pieejama tikai pēc tam, kad ir nodibināta ārkārtas gadījuma saziņa. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vispiemērotākajai ĀIC tiek darīta pieejama informācija par zvanītāja atrašanās vietu, kas iegūta no mobilā tālruņa, ja šāda informācija ir pieejama. Tas ne vienmēr varētu būt iespējams – piemēram, gadījumos, kad atrašanās vietu nav iespējams noteikt ar mobilā tālruņa vai izmantotā starppersonu sakaru pakalpojuma palīdzību vai kad minēto informāciju nav iespējams iegūt tehnisku iemeslu dēļ. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ĀIC spēj izgūt un pārvaldīt pieejamo informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, ja tas ir iespējams. Informācijas par zvanītāja atrašanās vietu noteikšanai un pārraidei vajadzētu būt bez maksas galalietotājam un iestādei, kas apstrādā ārkārtas gadījuma saziņu, neatkarīgi no informācijas iegūšanas veida, piemēram, no mobilā tālruņa vai tīklā, vai no pārraides veida, piemēram, izmantojot balss sakaru kanālu, SMS vai IP protokolu.

(291)

Lai reaģētu uz tehnoloģiju attīstību tādās jomās kā precīza informācija par zvanītāja atrašanās vietu, līdzvērtīgas piekļuves nodrošināšana galalietotājiem ar invaliditāti un izsaukuma maršrutēšana uz vispiemērotāko ĀIC, Komisija būtu jāpilnvaro ar deleģētu aktu pieņemt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu ārkārtas gadījuma saziņas saderību, sadarbspēju, kvalitāti, uzticamību un nepārtrauktību Savienībā, piemēram darbības noteikumus, kas nosaka dažādu personu, piemēram, numuratkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēju, tīklu operatoru un ĀIC, uzdevumus sakaru ķēdē, kā arī tehniskos noteikumus, kas nosaka tehniskos līdzekļus darbības noteikumu izpildei. Šādiem pasākumiem nebūtu jāskar dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestu organizācija.

(292)

Vienas dalībvalsts iedzīvotājs, kam jāsazinās ar neatliekamās palīdzības dienestiem citā dalībvalstī, nevar to izdarīt, jo neatliekamās palīdzības dienestiem varētu nebūt zināma citu dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestu kontaktinformācija. Tāpēc ir jāievieš droša Savienības mēroga datubāze, kas apvienotu visu valstu galveno neatliekamās palīdzības dienestu numurus. Minētajā nolūkā, lai nodrošinātu, ka ar vienas dalībvalsts neatliekamās palīdzības dienestiem var sazināties citas dalībvalsts neatliekamās palīdzības dienesti, BEREC būtu jāuztur droša datubāze, kurā ir E.164 dalībvalstu neatliekamās palīdzības dienestu numuri, ja šādu datubāzi neuztur cita organizācija.

(293)

Ir izveidojusies situācija, ka atšķiras tie valstu tiesību akti, kas attiecas uz brīdinājumiem sabiedrībai, kurus nosūta elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzēji, par tiešām vai draudošām ārkārtas situācijām un katastrofām. Tādēļ, lai tuvinātu tiesību aktus minētajā jomā, šajā direktīvā būtu jāparedz, ka tad, kad ir izveidotas sabiedrības brīdināšanas sistēmas, brīdinājumus sabiedrībai visiem attiecīgajiem galalietotājiem nosūtītu mobilo numuratkarīgo starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji. Par attiecīgajiem galalietotājiem būtu uzskatāmi tādi galalietotāji, kas atrodas ģeogrāfiskajos apgabalos, kurus brīdinājuma laikposmā, ko nosaka kompetentās iestādes, iespējams, skars tiešas vai draudošas ārkārtas situācijas un katastrofas.

(294)

Ja neatkarīgi no visu attiecīgo galalietotāju atrašanās vietas vai dzīvesvietas dalībvalsts ir nodrošināta viņu faktiska sasniegšana, kas atbilst visaugstākā līmeņa prasībām datu drošības jomā, dalībvalstīm būtu jāspēj paredzēt, ka brīdinājumus sabiedrībai nosūta ar publiski pieejamiem elektronisko sakaru pakalpojumiem, kas nav mobilie numuratkarīgie starppersonu sakaru pakalpojumi un nav apraidē izmantoti pārraidīšanas pakalpojumi, vai izmantojot mobilu lietotni, ko pārraida ar interneta piekļuves pakalpojumu palīdzību. Lai galalietotājus, kas ieceļo kādā dalībvalstī, informētu par to, ka pastāv šādas sabiedrības brīdināšanas sistēmas, minētajai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka minētie galalietotāji saņem automātiski ar SMS palīdzību – bez liekas kavēšanās un bez maksas – viegli saprotamu informāciju par to, kā saņemt brīdinājumus sabiedrībai, tostarp ar mobilām galaiekārtām, kas nav iespējotas interneta piekļuves pakalpojumiem. Brīdinājumi sabiedrībai, izņemot tos, kuru nosūtīšanā paļaujas uz mobilu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumiem, būtu jānosūta galalietotājiem viegli saņemamā veidā. Ja sabiedrības brīdināšanas sistēma paļaujas uz lietotni, nebūtu jāprasa, lai galalietotāji pieteiktos vai reģistrētos iestādēs vai pie lietotnes nodrošinātāja. Galalietotāju atrašanās vietas datu lietošanai būtu jānotiek saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK. Sabiedrībai paredzētu brīdinājumu nosūtīšanai galalietotājiem vajadzētu būt bez maksas. Veicot šīs direktīvas īstenošanas pārskatīšanu, Komisija varētu arī izvērtēt saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, vai ir iespējams izveidot vienotu Savienības mēroga sabiedrības brīdināšanas sistēmu ar mērķi brīdināt sabiedrību gadījumā, ja radusies tiešas vai draudošas katastrofas situācija vai plaša ārkārtas situācija vairākās dalībvalstīs.

(295)

Dalībvalstīm, maksimāli ņemot vērā attiecīgās BEREC pamatnostādnes, būtu jāspēj noteikt, vai priekšlikumi alternatīvām sistēmām, kurās netiek izmantoti mobilu numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumi, patiešām ir līdzvērtīgi šādiem pakalpojumiem. Šādas pamatnostādnes būtu jāizstrādā pēc apspriešanās ar valsts neatliekamās palīdzības iestādēm, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības eksperti tiek iesaistīti to izstrādē un ka dažādu dalībvalstu neatliekamās palīdzības iestādēm ir vienota izpratne par to, kas ir vajadzīgs, lai panāktu šādu sabiedrības brīdināšanas sistēmu pilnīgu īstenošanu dalībvalstīs, vienlaikus garantējot, ka Savienības iedzīvotāji ir faktiski pasargāti, kad tie ceļojumos atrodas kādā citā dalībvalstī.

(296)

Saskaņā ar Hartā paredzētajiem mērķiem un pienākumiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām, tiesiskajam regulējumam būtu jānodrošina tas, ka kvalitatīvi pakalpojumi par pieņemamām cenām ir viegli un līdzvērtīgi pieejami visiem galalietotājiem, tostarp galalietotājiem ar invaliditāti, vecākiem cilvēkiem un lietotājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām, neatkarīgi no viņu dzīvesvietas Savienībā. Amsterdamas akta galīgajai redakcijai pievienotajā Deklarācijā Nr. 22 ir paredzēts, ka Savienības iestādēm, izstrādājot pasākumus saskaņā ar LESD 114. pantu, ir jāņem vērā vajadzības, kādas ir personām ar invaliditāti.

(297)

Lai nodrošinātu to, ka galalietotāji ar invaliditāti ir ieguvēji no konkurences un var izvēlēties pakalpojumu sniedzējus tāpat kā lielākā daļa galalietotāju, kompetentajām iestādēm attiecīgā gadījumā, ņemot vērā konkrētās valsts apstākļus un pēc apspriešanās ar galalietotājiem ar invaliditāti, būtu jāprecizē patērētāju aizsardzības prasības, kas attiecas uz galalietotājiem ar invaliditāti un kas jāpilda publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniedzējiem. Šādas prasības var jo īpaši ietvert prasību, lai pakalpojumu sniedzēji nodrošinātu to, ka galalietotāji ar invaliditāti var izmantot to pakalpojumus ar tādiem pašiem noteikumiem, tostarp tādām pašām cenām, tarifiem un kvalitāti, kā tie, ko pakalpojumu sniedzēji piedāvā pārējiem galalietotājiem, neatkarīgi no minētajiem pakalpojumu sniedzējiem radītām papildu izmaksām. Citas prasības var attiekties uz pakalpojumu sniedzēju savstarpējiem vairumtirdzniecības mehānismiem. Lai neradītu pārmērīgu apgrūtinājumu pakalpojumu sniedzējiem, kompetentajām iestādēm būtu jāpārbauda, vai līdzvērtīgas piekļuves un izvēles mērķus ir iespējams sasniegt bez šādiem pasākumiem.

(298)

Papildus Savienības tiesību aktiem, ar kuriem saskaņo produktu un pakalpojumu pieejamības prasības, šajā direktīvā ir noteiktas jaunas pastiprinātas cenas pieņemamības un pieejamības prasības attiecībā uz saistītām galaiekārtām un konkrētām iekārtām un konkrētiem pakalpojumiem, kas paredzēti galalietotājiem ar invaliditāti. Tāpēc attiecīgais Direktīvā 2002/22/EK paredzētais pienākums, kas liek dalībvalstīm veicināt galiekārtu pieejamību galalietotājiem ar invaliditāti, ir novecojis un būtu jāatceļ.

(299)

Informācijas dienesta pakalpojumu un galalietotāju sarakstu nodrošināšanas jomā ir izveidojusies efektīva konkurence, inter alia ievērojot Komisijas Direktīvas 2002/77/EK (39) 5. pantu Lai minēto efektīvo konkurenci saglabātu, visiem numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem, kas galalietotājiem piešķir numurus no numerācijas plāna, vajadzētu arī turpmāk uzlikt pienākumu attiecīgo informāciju darīt pieejamu godīgā, uz izmaksām vērstā un nediskriminējošā veidā.

(300)

Galalietotāji būtu jāinformē par tiesībām noteikt, vai viņi vēlas tikt iekļauti galalietotāju sarakstā. Numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzējiem būtu jārespektē galalietotāju lēmums, kad tie dara datus pieejamus galalietotāju sarakstu pakalpojumu sniedzējiem. Direktīvas 2002/58/EK 12. pants nodrošina galalietotāju tiesības uz privātumu attiecībā uz viņu personas datu iekļaušanu publiskā galalietotāju sarakstā.

(301)

Pasākumiem vairumtirdzniecības līmenī, ar kuriem nodrošina galalietotāju datu iekļaušanu datubāzēs, būtu jāatbilst personas datu aizsardzības noteikumiem, kas paredzēti Regulā (ES) 2016/679 un Direktīvas 2002/58/EK 12. pantā. Būtu jāparedz šādu datu uz izmaksām orientēta sniegšana pakalpojumu sniedzējiem, paredzot iespēju dalībvalstīm izveidot centralizētu mehānismu, lai uzziņu dienestiem sniegtu apkopotu visaptverošu informāciju, un jānodrošina tīkla piekļuve atbilstīgi pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka galalietotāji var pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, kas lielā mērā ir ļāvušas atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu un sniegt uzziņu pakalpojumus saskaņā ar pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem.

(302)

Pēc universālā pakalpojuma saistību atcelšanas galalietotāju sarakstu pakalpojumiem un tāpēc, ka pastāv funkcionējošs šādu pakalpojumu tirgus, tiesības piekļūt uzziņu dienestu pakalpojumiem vairs nav vajadzīgas. Tomēr valsts regulatīvajām iestādēm joprojām vajadzētu būt iespējai uzlikt pienākumus un paredzēt nosacījumus uzņēmumiem, kuri kontrolē piekļuvi galalietotājiem, lai saglabātu piekļuvi minētajam tirgum un konkurenci tajā.

(303)

Galalietotājiem būtu jādod sadarbspējas garantijas attiecībā uz visu aprīkojumu, ko pārdod Savienībā radio uztveršanai jaunos M kategorijas transportlīdzekļos un ciparu televīzijas uztveršanai. Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt obligātus saskaņotus standartus attiecībā uz šādu aprīkojumu. Šādi standarti laiku pa laikam būtu jāpielāgo, ņemot vērā tehnoloģijas un tirgus attīstību.

(304)

Ja dalībvalstis izlemj saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/1535 pieņemt pasākumus par patērētāju radiouztvērēju sadarbspēju, tiem būtu jāspēj uztvert un pārraidīt radio pakalpojumus, kas tiek sniegti ar zemes ciparu radioapraides vai IP tīklu starpniecību, lai nodrošinātu, ka tiek uzturēta sadarbspēja. Tādējādi, dodot lietotājiem iespēju izmantot plašāku tehnoloģiju klāstu, ar kurām dalībvalstīs piekļūt informācijai par ārkārtas situāciju un šādu informāciju saņemt, var uzlabot arī sabiedrības drošību.

(305)

Ir vēlams ļaut patērētājiem sasniegt pilnīgāko iespējamo savienojamību attiecībā uz ciparu televizoriem. Sadarbspēja dinamiskos tirgos pastāvīgi attīstās. Standartizācijas iestādēm būtu jāveic viss iespējamais, lai nodrošinātu to, ka atbilstīgi standarti attīstās kopā ar attiecīgajām tehnoloģijām. Ir tikpat būtiski nodrošināt to, ka ciparu televizoriem ir pieejami savienotāji, kas var laist cauri visus vajadzīgos ciparu signāla elementus, ietverot audio un videoplūsmu, nosacītas piekļuves informāciju, pakalpojumu informāciju, API informāciju un pretkopēšanas aizsardzības informāciju. Tādējādi šai direktīvai būtu jānodrošina, ka tīkla operatori, pakalpojumu sniedzēji vai aprīkojuma ražotāji neierobežo saistītos vai iebūvētos savienotājus un tie turpina attīstīties līdz ar tehnoloģijas attīstību. Hibrīdtelevīzijas pakalpojumu rādīšanai kopēju standartu pildīšana ar uz tirgu vērstu mehānismu ir uzskatāma par labumu patērētājam. Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāspēj veikt politikas iniciatīvas, kas saskan ar Līgumiem, lai veicinātu šo attīstību.

(306)

Noteikumi par patērētāja radio un televīzijas aprīkojuma sadarbspēju neliedz nodrošināt, ka automobiļu radiouztvērēji jaunos M kategorijas transportlīdzekļos spēj uztvert un pārraidīt tādus radio pakalpojumus, ko sniedz ar analogas zemes radioapraides palīdzību, un minētie noteikumi neliedz dalībvalstīm noteikt par pienākumu nodrošināt, ka digitālie radiouztvērēji spēj uztvert un pārraidīt analogo zemes radioapraidi.

(307)

Neskarot Savienības tiesību aktus, šī direktīva neliedz dalībvalstīm pieņemt tehniskus noteikumus attiecībā uz zemes ciparu televīzijas aprīkojumu, lai sagatavotu patērētāju pāreju uz jauniem zemes apraides standartiem un izvairītos no tāda aprīkojuma piegādes, kas vairs neatbilstu ieviešamajiem standartiem.

(308)

Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt samērīgas “saistības, kas jāievēro” uzņēmumiem to jurisdikcijā, likumīgas sabiedriskās kārtības apsvērumu interesēs, bet šādas saistības būtu jāuzliek tikai tad, ja tās ir vajadzīgas, lai sasniegtu vispārējo interešu mērķus, ko skaidri definējušas dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un tām būtu jābūt samērīgām un pārskatāmām. Vajadzētu būt iespējai “saistības, kas jāievēro”, piemērot konkrētiem radio un televīzijas apraides kanāliem un papildu pakalpojumiem, ko nodrošina konkrēts plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu sniedzējs. Dalībvalstu uzliktajām saistībām būtu jābūt saprātīgām, t.i., tām būtu jābūt samērīgām un pārskatāmām, ņemot vērā skaidri definētos vispārējo interešu mērķus. Dalībvalstīm būtu objektīvi jāpamato savos valsts tiesību aktos noteiktās “saistības, kas jāievēro”, lai nodrošinātu, ka šādas saistības ir pārredzamas, samērīgas un skaidri noteiktas. Saistības būtu jāizstrādā tā, lai tās pietiekami veicinātu efektīvus ieguldījumus infrastruktūrā.

(309)

“Saistības, kas jāievēro”, būtu regulāri jāpārskata vismaz reizi piecos gados, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju un tirgus attīstības tempa un lai nodrošinātu to nepārtrauktu samērīgumu ar īstenojamajiem mērķiem. Attiecīgā gadījumā šādās saistībās varētu ietvert noteikumu par samērīgu atlīdzību, kas būtu jānosaka valsts tiesību aktos. Šādā gadījumā valsts tiesību aktos būtu jānosaka arī attiecīgās atlīdzības aprēķināšanas metodoloģija. Minētajai metodoloģijai nevajadzētu būt pretrunā ar piekļuves tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kurus valsts regulatīvās iestādes var uzlikt tiem apraidē izmantotu pārraidīšanas pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū. Tomēr, ja terminētā līgumā, kas parakstīts pirms 2018. gada 20. decembra, ir paredzēta atšķirīga metodoloģija, vajadzētu būt iespējai turpināt to piemērot līguma darbības laikā. Ja valsts tiesību aktos nav noteikumu par atlīdzību, radio vai televīzijas apraides kanālu un to elektronisko sakaru tīklu, kurus izmanto minēto radio vai televīzijas apraides kanālu pārraidīšanai, nodrošinātājiem būtu jāspēj līguma ceļā vienoties par samērīgu atlīdzību.

(310)

Elektronisko sakaru tīkli un pakalpojumi, ko izmanto radio vai televīzijas raidījumu izplatīšanai sabiedrībai, iekļauj kabeļus, IPTV, satelītu un zemes sakaru apraides tīklus. Tie varētu arī ietvert citus tīklus tiktāl, ciktāl būtisks galalietotāju skaits izmanto šādus tīklus kā galveno līdzekli radio un televīzijas raidījumu uztveršanai. Ar analogās televīzijas apraidi saistītas “saistības, kas jāievēro”, dalībvalstīm būtu jāapsver vienīgi tad, ja šādu saistību trūkums radītu būtiskas neērtības ievērojamam galalietotāju skaitam vai ja konkrētiem televīzijas apraides kanāliem nav citu pārraides līdzekļu. “Saistībās, kas jāievēro”, var iekļaut tādu pakalpojumu pārraidīšanu, kuri īpaši paredzēti, lai galalietotājiem ar invaliditāti nodrošinātu līdzvērtīgu piekļuvi. Tādējādi papildu pakalpojumi ietver cita starpā pakalpojumus, kuri paredzēti, lai uzlabotu pieejamību galalietotājiem ar invaliditāti, tādus kā videoteksts, subtitri nedzirdīgiem vai vājdzirdīgiem galalietotājiem, audioapraksts, ierunāti subtitri un surdotulkošana, un vajadzības gadījumā tie varētu ietvert piekļuvi attiecīgajiem jēldatiem. Ņemot vērā, ka aizvien plašāk tiek nodrošināti un uztverti hibrīdtelevīzijas pakalpojumi un elektroniskie raidījumu apraksti (EPG) vēl joprojām ir svarīgi galalietotāju izvēlei, “saistībās, kas jāievēro”, var iekļaut tādu ar raidījumu saistītu datu pārraidīšanu, kuri nepieciešami hibrīdtelevīzijas un EPG darbības atbalstam. Vajadzētu būt iespējai, ka šādi ar raidījumu saistīti dati ietver informāciju par raidījuma saturu un to, kā tam piekļūt, bet neietver pašu raidījuma saturu.

(311)

Izsaucēja līnijas noteikšanas iespējas parasti ir pieejamas modernās telefonu centrālēs, un tāpēc tās var arvien vairāk nodrošināt par zemiem vai pat bez izdevumiem. Dalībvalstīm nav obligāti jānosaka pienākums nodrošināt šīs iespējas, ja tādas jau ir pieejamas. Direktīva 2002/58/EK aizsargā lietotāju privāto dzīvi attiecībā uz detalizētiem rēķiniem, sniedzot tiem līdzekļus aizsargāt savas tiesības uz privāto dzīvi, ja ir ieviesta izsaucēja līnijas noteikšana. Minēto pakalpojumu attīstība visā Eiropā sniegtu labumu patērētājiem, un to veicina šī direktīva. Pakalpojumu sniedzēju, kas nodrošina interneta piekļuves pakalpojumus, vispārējā prakse ir sniegt klientiem e-pasta adresi, kurā izmantots to komercnosaukums vai preču zīme. Lai nodrošinātu, ka galalietotāji necieš no piesaistes konkrētam pakalpojumu sniedzējam, kas saistīts ar risku zaudēt piekļuvi e-pastiem, kad tiek nomainīti interneta piekļuves pakalpojumi, dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt pienākumus šādu pakalpojumu sniedzējiem pēc pieprasījuma vai nu nodrošināt piekļuvi viņu e-pastiem, vai pārnest e-pastus, kas nosūtīti uz attiecīgo(-ajiem) e-pasta kontu(-iem). Iespēja būtu jānodrošina bez maksas un uz laikposmu, ko valsts regulatīvā iestāde uzskata par piemērotu.

(312)

Dalībvalstu publicētā informācija nodrošinās to, ka tirgus dalībnieki un potenciālie tirgus jaunpienācēji saprot savas tiesības un pienākumus un zina, kur ir atrodama attiecīgā sīki izklāstīta informācija. Publikācija valsts laikrakstā palīdz ieinteresētajām pusēm citās dalībvalstīs atrast attiecīgo informāciju.

(313)

Lai nodrošinātu to, ka Viseiropas elektronisko sakaru tirgus ir efektīvs, Komisijai būtu jāpārrauga un jāpublicē informācija par maksājumiem, kas veicina lietotājiem piedāvāto cenu noteikšanu.

(314)

Lai noteiktu Savienības tiesību pareizu piemērošanu, Komisijai jāzina, kuri uzņēmumi ir atzīti par tādiem, kam ir būtiska ietekme tirgū, un kādus pienākumus valsts regulatīvās iestādes uzlikušas tirgus dalībniekiem. Tāpēc, papildus minētās informācijas publicēšanai valsts līmenī, dalībvalstīm minētā informācija jāiesniedz Komisijai. Ja dalībvalstīm informācija jānosūta Komisijai, tām būtu jāspēj to darīt elektroniskā formā, ievērojot attiecīgās autentiskuma noteikšanas procedūras, par kurām ir vienošanās.

(315)

Lai ņemtu vērā tirgus, sociālo un tehnoloģiju attīstību – tostarp tehnisko standartu attīstību –, lai pārvaldītu riskus, kas apdraud tīklu un pakalpojumu drošību un lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izmantojot ārkārtas gadījuma saziņu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu nolūkā noteikt vienotu maksimālo Savienības mēroga balss savienojuma pabeigšanas tarifu fiksēto un mobilo sakaru tirgos; pieņemt pasākumus, kas saistīti ar ārkārtas gadījuma saziņu Savienībā, un pielāgot šīs direktīvas pielikumus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (40). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(316)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, Komisijai būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras pieņemt lēmumus nolūkā novērst pārrobežu kaitīgos traucējumus starp dalībvalstīm; identificēt harmonizētu vai koordinētu pieeju, lai risinātu vispārīgo regulatīvo pieeju nekonsekventu īstenošanu valsts regulatīvajās iestādēs attiecībā uz elektronisko sakaru tirgu regulēšanu, kā arī numerāciju, ieskaitot numuru diapazonus, numuru un identifikatoru pārnesamību, numuru un adrešu translācijas sistēmas un piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, izmantojot vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru “112”; noteikt, ka standartu vai specifikāciju īstenošana ir obligāta, vai svītrot standartus vai specifikācijas no standartu saraksta obligātās daļas; pieņemt piemērotus un samērīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai atbilstīgi pārvarētu tīklu un pakalpojumu drošības apdraudējumus, kā arī apstākļus, veidu un procedūras, ko piemēro paziņošanas prasībām; standartizētā veidā elektroniski precizēt attiecīgās detaļas, kas attiecas uz tirgojamām individuālajām tiesībām, kad tiek radītas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības; precizēt tuvas darbības bezvadu piekļuves punktu fiziskos un tehniskos raksturlielumus; atļaut vai liegt valsts regulatīvajai iestādei uzņēmumam, kas atzīts par tādu, kam ir būtiska ietekme tirgū, uzlikt konkrētus piekļuves un starpsavienojuma pienākumus; saskaņot konkrētus numurus vai numerācijas sērijas, lai risinātu jautājumu par neapmierinātu pārrobežu vai Eiropas mēroga pieprasījumu pēc numuru resursiem; un precizēt līguma kopsavilkuma veidni, kas jāsniedz patērētājiem. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (41).

(317)

Visbeidzot, Komisijai vajadzētu būt iespējai vajadzības gadījumā, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, pieņemt ieteikumus, kas saistīti ar attiecīgo produktu un pakalpojumu tirgu noteikšanu, paziņojumiem atbilstīgi iekšējā tirgus konsolidācija procedūrai un tiesiskā regulējuma noteikumu saskaņotu piemērošanu.

(318)

Komisijai būtu periodiski jāpārskata šīs direktīvas darbība, jo īpaši, lai noteiktu, vai nav vajadzīgi grozījumi, ņemot vērā mainīgos tehnoloģiskos vai tirgus apstākļus.

(319)

Sagatavojot pārskatu par šīs direktīvas darbību, Komisijai būtu jāizvērtē, vai atbilstoši tirgus attīstībai un domājot gan par konkurenci, gan patērētāju aizsardzību, joprojām ir vajadzīgi noteikumi par nozarei specifisku ex ante regulēšanu, vai arī minētie noteikumi būtu jāgroza vai jāatceļ. Ar šo direktīvu tiek ieviestas jaunas pieejas elektronisko sakaru nozaru regulēšanā, piemēram, iespēja paplašināt simetrisko pienākumu piemērošanu tālāk par pirmo koncentrācijas vai sadales punktu, un kolektīvo ieguldījumu regulējums, tāpēc to darbībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

(320)

Turpmākas tehnoloģiju un tirgus attīstības tendences, jo īpaši izmaiņas, kas skar dažādu elektronisko sakaru lietošanu un to spēju nodrošināt efektīvu piekļuvi neatliekamās palīdzības dienestiem, varētu apdraudēt šajā direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu attiecībā uz galalietotāju tiesībām. Tāpēc BEREC būtu jāuzrauga šīs attīstības tendences dalībvalstīs un regulāri jāpublicē atzinumi, tostarp jānovērtē, kā šādas attīstības tendences iespaido to šīs direktīvas noteikumu praktisko piemērošanu, kas saistīti ar galalietotājiem. Komisijai, maksimāli ņemot vērā BEREC atzinumu, būtu jāpublicē ziņojums un jāiesniedz tiesību akta priekšlikums, ja tā uzskata, ka tas nepieciešams, lai nodrošinātu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu.

(321)

Direktīvas 2002/19/EK, 2002/20/EK, 2002/21/EK, 2002/22/EK un Lēmuma Nr. 243/2012/ES 5. pants būtu jāatceļ.

(322)

Komisijai būtu jāpārrauga pāreja no pašreizējiem noteikumiem uz jauniem noteikumiem.

(323)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot saskaņotu un vienkāršotu satvaru elektronisko sakaru tīklu, elektronisko sakaru pakalpojumu, saistītu iekārtu un saistītu pakalpojumu, tīklu un pakalpojumu atļauju piešķiršanas nosacījumu, radiofrekvenču spektra lietošanas un numerācijas resursu regulēšanai, piekļuves elektronisko sakaru tīkliem un saistītajām iekārtām un to starpsavienojuma regulēšanai un galalietotāju aizsardzības reglamentēšanai, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un ietekmes dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(324)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (42) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(325)

Pienākums transponēt šo direktīvu valstu tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski grozīti salīdzinājumā ar atceltajām direktīvām. Pienākums transponēt nemainītos noteikumus izriet no atceltajām direktīvām.

(326)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem XII pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valstu tiesību aktos un to piemērošanai,