30.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 167/1

(1)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 35. panta 3. punktu Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem paredz to, ka maksājumu piešķiršanas priekšnoteikums ir konkrētu kaņepju šķirņu sertificētu sēklu izmantošana, un izklāsta kaņepju šķirņu noteikšanas un minētās regulas 32. panta 6. punktā norādītā tetrahidrokanabinola satura (“THC saturs”) verifikācijas procedūru. Patlaban Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 (2) 9. pantā ir paredzēts tikai pienākums izmantot tādu šķirņu sēklas, kas uzskaitītas “Lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā”, un izmantot sēklas, kas sertificētas saskaņā ar Padomes Direktīvu 2002/57/EK (3). Noteikumi par kaņepju šķirņu noteikšanu un to THC satura verifikāciju, kas patlaban izklāstīti Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 809/2014 (4) 45. pantā un minētās regulas pielikumā, būtu jāiekļauj Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 9. pantā.

(2)

Noteikumi par kaņepju šķirņu noteikšanu un THC satura verifikāciju pamatojas uz pieņēmumu, ka kaņepes audzē kā galveno kultūru, taču tie nav pilnībā piemēroti kaņepēm, kuras audzē kā starpkultūru. Tā kā pēdējā minētā audzēšanas metode ir izrādījusies piemērota rūpniecisko kaņepju audzēšanai un saderīga ar vides prasībām, ir lietderīgi pielāgot abus noteikumus, lai ņemtu vērā tādu kaņepju specifiku, kuras audzē kā starpkultūru. Šajā sakarībā ir lietderīgi arī sniegt definīciju, kas ir kaņepes, kuras audzē kā starpkultūru.

(3)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 24. pantā ir paredzētas prasības, kas attiecas uz maksājumtiesību aktivizēšanu. Lai nepieļautu interpretācijas atšķirības, ir lietderīgi skaidri noteikt to, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 31. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām arī maksājumtiesību daļa tiek uzskatīta par pilnībā aktivizētu. Tomēr būtu skaidri jānosaka, ka maksājumu aprēķina, pamatojoties uz atbilstošo daļu no atbalsttiesīga hektāra.

(4)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 38.–48. pantā ir paredzēti noteikumi, ar kuriem papildina noteikumus par zaļās saimniekošanas standarta praksēm, kas noteiktas Regulā (ES) Nr. 1307/2013. Pamatojoties uz pieredzi, kas gūta minēto prakšu piemērošanas pirmajā gadā, daži minēto noteikumu aspekti ir jāgroza, lai vienkāršotu zaļās saimniekošanas prakšu īstenošanu lauksaimniekiem un valstu pārvaldes iestādēm, vienlaikus saglabājot vai uzlabojot ietekmi uz vidi un klimatu. Konkrēti, izmaiņām būtu jāveicina darbības, kas norādītas secinājumos, kuri iekļauti starpposma pārskatā par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam, un dotu iespēju panākt progresu tādā aspektā kā ar bioloģisko daudzveidību saistīti pasākumi, ko lauksaimniecības zemēs veic saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (5).

(5)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 40. pantā izklāstītajos noteikumos par to, kā kultūru dažādošanas vajadzībām aprēķina dažādu kultūru īpatsvaru, kultūru dažādošanas laikposms ir noteikts, pamatojoties uz tradicionālām audzēšanas praksēm dalībvalstīs. Lai ņemtu vērā iespējamās klimatisko apstākļu atšķirības dalībvalsts teritorijā, ir lietderīgi atļaut dalībvalstīm noteikt dažādus laikposmus reģionālā vai apakšreģionālā līmenī. Dažos konkrētos gadījumos, kad nelielā platībā pastāv liela kultūru daudzveidība, būtu jāparedz iespēja deklarēt tās kā vienu jauktu kultūru, lai tādā veidā vienkāršotu audzēto kultūru deklarēšanu.

(6)

Attiecībā uz papuvē esošu zemi ir būtiski noteikt Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 2. punktā minēto laikposmu, kurā nenotiek lauksaimnieciskā ražošana, lai nodrošinātu šādas zemes iedarbīgumu vides aspektā un nepieļautu iespējamus pārpratumus ar citām platībām, piemēram, zālājiem. Lai ņemtu vērā dažādos agroklimatiskos apstākļus visā Savienībā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt šādu laikposmu tā, lai lauksaimnieki varētu līdz gada beigām atsākt galvenās kultūras audzēšanu. Lai sasniegtu vidiskā iedarbīguma mērķus un nepieļautu iespējamus pārpratumus ar citām platībām, šādam laikposmam tomēr nevajadzētu būt īsākam par sešiem mēnešiem.

(7)

Kad lauksaimnieki deklarē ekoloģiski nozīmīgas platības, tie saskaras ar neskaidrību par to, kā nošķirt dažādus ainavas elementus, kuri uzskaitīti Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punktā. Lai mazinātu šo neskaidrību, dalībvalstu iestādēm vienkāršotu shēmas pārvaldību un novērstu sarežģītību, ar ko lauksaimnieki saskaras, deklarējot ekoloģiski nozīmīgas platības, minētā noteikuma a) apakšpunktā nosauktie dzīvžogi un kokiem apaugušas joslas un minētā noteikuma c) apakšpunktā nosauktie rindā augošie koki būtu jāapvieno vienā grupā kā viena veida ainavas elementi, lai tiem būtu piemērojams viens izmēra limits. Turklāt to pašu iemeslu dēļ Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punkta d) apakšpunktā minētās platības būtu jāapvieno vienā grupā ar koku puduriem.

(8)

Kaut arī Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 51. apsvērumā noteikts, ka ainavas elementu maksimālie izmēri ir jānosaka, lai nodrošinātu to, ka attiecīgā platība ir galvenokārt lauksaimniecībā izmantojama platība, šādu izmēru limiti tomēr nedrīkstētu būt par tādu elementu izslēgšanas iemeslu, kas pārsniedz šos izmērus, bet ir vērtīgi bioloģiskās daudzveidības ziņā. Tālab platība, kuru varētu kvalificēt par ainavas elementu saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punktu, būtu jāaprēķina, ņemot vērā elementam noteikto maksimālo izmēru.

(9)

Ņemot vērā lielo ieguvumu, ko vides aspektā rada Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punkta piektajā daļā un 45. panta 5. punktā minētā krasta jeb piekrastes veģetācija, ir lietderīgi noteikt to, ka ekoloģiski nozīmīgu platību aprēķināšanā būtu jāņem vērā visa piekrastes veģetācija.

(10)

To pašu iemeslu dēļ, kas 7. un 8. apsvērumā minēti attiecībā uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punktu, laukmales, kas patlaban iekļautas minētā noteikuma e) apakšpunktā, būtu jāapvieno ar buferjoslām, kas iekļautas minētās regulas 45. panta 5. punktā, un attiecībā uz buferjoslām un laukmalēm būtu jānosaka viens izmēra limits. Šādam maksimālajam izmēram, kas noteikts buferjoslām un laukmalēm, būtu jāattiecas uz platību, kuru varētu kvalificēt par buferjoslām un laukmalēm atbilstīgi Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 5. punktam. Lai lauksaimniekiem nodrošinātu maksimālu elastību, definīcija, kas attiecas uz buferjoslām pie LLVA 1, SMR 1 vai SMR 10, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (6) II pielikumā, un laukmalēm, kas aizsargātas saskaņā ar LLVA 7, SMR 2 vai SMR 3, kas nosaukti minētajā pielikumā, būtu jāpapildina ar citām buferjoslām un laukmalēm, kas ir jebkādas joslas, kuras nav ietvertas šajās divās kategorijās, uz kurām attiecas savstarpējās atbilstības noteikumi.

(11)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 46. panta 2. punkta otrajā daļā ainavas elementus un buferjoslas, kas atrodas blakus aramzemei, ir atļauts uzskatīt par ekoloģiski nozīmīgām platībām. Lai maksimāli palielinātu ieguvumu, ko vides aspektā rada Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. un 5. punktā minētie ainavas elementi un buferjoslas, un veicinātu vēl citu elementu aizsardzību un uzturēšanu, šis noteikums būtu jāpapildina ar noteikumiem, kas nodrošina elastību, ņemot vērā citus vides aspektā vērtīgus elementus, kuri atbilst šo ekoloģiski nozīmīgo platību veidu definīcijai, bet neatrodas blakus saimniecības aramzemei. Tāpēc gadījumos, kad buferjosla un laukmale vai ainavas elements ir blakus ekoloģiski nozīmīgai platībai, kas atrodas tieši blakus saimniecības aramzemei, arī šāda buferjosla un laukmale vai ainavas elements būtu jāatzīst par ekoloģiski nozīmīgu platību.

(12)

Tādu pašu iemeslu dēļ, kā 7. un 8. apsvērumā minēts attiecībā uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 4. punktu, maksimālajiem izmēriem, kuri noteikti atbalsttiesīgo hektāru joslām gar mežmalām, uz ko norādīts minētās regulas 45. panta 7. punktā, būtu jāattiecas uz platību, kuru var kvalificēt par šādām joslām atbilstīgi minētajam noteikumam.

(13)

Ievērojot Regulas (ES) Nr. 1307/2013 46. panta 2. punkta pirmās daļas g) apakšpunkta noteikumus, ir lietderīgi konkretizēt, ka prasības attiecībā uz minerālmēslu un/vai augu aizsardzības līdzekļu lietošanu ir lietderīgi noteikt tikai tad, ja šādi līdzekļi ir atļauti.

(14)

Pašreizējais starpkultūru un zaļā seguma sēšanas termiņš, kas noteikts Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 9. punktā, ne vienmēr atbilst agronomiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem. Lai labāk sasniegtu šā ekoloģiski nozīmīgās platības veida mērķus vides aspektā, ir lietderīgi starpkultūru un zaļā seguma sēšanas termiņu aizstāt ar minimālo laikposmu, kurā jāsaglabā platības, ko aizņem starpkultūras un zaļais segums. Lai nodrošinātu elastību, kas vajadzīga, lai ņemtu vērā sezonālus laikapstākļus, būtu jāatļauj dalībvalstīm noteikt minēto laikposmu vispiemērotākajā ģeogrāfiskajā līmenī. Tā kā starpkultūru un zaļā seguma saglabāšana zemē ir būtisks faktors, lai nodrošinātu faktisku atlikušo nitrātu uzņemšanu un augsnes segumu laikā, kad platību neaizņem galvenā kultūra, minimālais laikposma ilgums tomēr būtu jānosaka Savienības līmenī. Lai nodrošinātu konsekvenci ar interpretāciju par stiebrzāļu vai citu lopbarības zālaugu definīciju, kura noteikta Regulas (ES) Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta i) apakšpunktā, vajadzētu paredzēt arī iespēju galvenajai kultūrai pasēt pākšaugus. Turklāt, lai nodrošinātu konsekvenci starp līdzvērtīgām praksēm, par kurām uzņemas saistības, un sertifikācijas shēmām, kas minētas attiecīgi Regulas (ES) Nr. 1307/2013 43. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā, būtu jāsalāgo noteikumi par starpkultūru vai zaļā seguma kvalificēšanu par ekoloģiski nozīmīgām platībām.

(15)

Lai gan parasti par ekoloģiski nozīmīgām platībām būtu jākvalificē tikai platības, ko aizņem slāpekli piesaistošas kultūras, kuras sētas tīrsējā, ņemot vērā to, ka saskaņā ar tradicionālām audzēšanas metodēm šādi kultūraugi bieži tiek izsēti maisījumā ar citiem kultūraugiem, ir lietderīgi Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 10. punktā atļaut to, ka arī platības, kas apsētas ar maisījumiem, var kvalificēt par ekoloģiski nozīmīgām platībām ar nosacījumu, ka šādos maisījumos ir nodrošināts slāpekli piesaistošu kultūraugu pārsvars. Turklāt, pamatojoties uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 10. punkta pirmās daļas piemērošanā gūto pieredzi un ņemot vērā Padomes Direktīvas 91/676/EEK (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/60/EK (8) īstenošanu, ir lieki noteikt īpašus noteikumus par šo slāpekli piesaistošo kultūru atrašanās vietu. Tā vietā, nolūkā stiprināt dalībvalstu centienus novērst slāpekļa izskalošanās risku rudenī, būtu jāatļauj dalībvalstīm vajadzības gadījumā noteikt papildu nosacījumus par slāpekli piesaistošām kultūrām. Turklāt, lai nodrošinātu konsekvenci starp līdzvērtīgām praksēm, par kurām uzņemas saistības, un sertifikācijas shēmām, kas minētas attiecīgi Regulas (ES) Nr. 1307/2013 43. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā, būtu jāsalāgo noteikumi par slāpekli piesaistošu kultūru platību kvalificēšanu par ekoloģiski nozīmīgām platībām.

(16)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 piemērošanā gūtā pieredze ir apliecinājusi, ka dažiem noteikumiem par ekoloģiski nozīmīgu platību veidiem, ieskaitot noteikumus par pļaušanu un noganīšanu, ir jābūt vēl detalizētākiem attiecībā uz prasību neveikt ražošanu nolūkā sasniegt bioloģiskās daudzveidības mērķi un nodrošināt konsekvenci ar citiem kopējās lauksaimniecības politikas instrumentiem. Kas attiecas uz prasību “lauksaimnieciskā ražošana nenotiek”, kura piemērojama Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 45. panta 2. punktā, 4. punkta e) apakšpunktā, 5. un 7. punktā minētajiem ekoloģiski nozīmīgo platību veidiem, būtu jākonkretizē, ka ražošana ir jāsaprot kā lauksaimnieciska darbība Regulas (ES) Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta i) punkta nozīmē, nevis plašākā – tās pašas regulas 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) un iii) punkta – nozīmē, un ka tā nedrīkstētu ietekmēt noteikumus par minimālo augsnes segumu saskaņā ar LLVA 4, kā minēts Regulas (ES) Nr. 1306/2013 II pielikumā. Turklāt, lai maksimāli palielinātu ieguvumus vides aspektā, būtu jāstimulē darbības, jo īpaši apputeksnēšanas veicināšana, kuras lauksaimnieki veic, lai aizsargātu un uzlabotu bioloģisko daudzveidību, kuru mērķis ir izveidot zaļo augsnes segumu un uz kurām attiecas, piemēram, agrovides un klimata saistības.

(17)

Ņemot vērā to, ka trīs galvenie platību veidi, ko lauksaimnieki Regulas (ES) Nr. 1307/2013 46. panta īstenošanas pirmajā gadā ir deklarējuši kā ekoloģiski nozīmīgas platības, ir platības, kuras ir vai varētu būt produktīvas, proti, papuvē esoša zeme, platības, ko aizņem starpkultūras vai zaļais segums, un platības, ko aizņem slāpekli piesaistošas kultūras, ir ļoti iespējams, ka ekoloģiski nozīmīgās platībās tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi. Lai aizsargātu un uzlabotu bioloģisko daudzveidību saskaņā ar zaļās saimniekošanas mērķiem, ir lietderīgi aizliegt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu šādās ekoloģiski nozīmīgās platībās, kas ir vai varētu būt produktīvas: papuvē esoša zeme, tādas atbalsttiesīgo hektāru joslas gar mežmalām, kurās notiek ražošana, platības, ko aizņem starpkultūras vai zaļais segums, un platības, ko aizņem slāpekli piesaistošas kultūras. Ja platības, ko aizņem starpkultūras vai zaļais segums, ir izveidotas, galvenajai kultūrai pasējot zāli vai pākšaugus, šāds aizliegums samērīguma iemeslu dēļ būtu jāpiemēro no galvenās kultūras ražas novākšanas, lai tādā veidā nepieļautu nevēlamas sekas galvenās kultūras apsaimniekošanā. Lai nodrošinātu aizlieguma saskanību ar parastajām agronomiskajām praksēm, nodrošinātu juridisko noteiktību un neradītu administratīvas grūtības lauksaimniekiem un valstu pārvaldes iestādēm, būtu jāprecizē, ka attiecībā uz pasējas platībām noteiktais aizliegums būtu jāpiemēro vismaz tādā minimālajā laikposmā, kas ir vienāds ar minimālo laikposmu, kurā ir jāsaglabā platības, ko aizņem starpkultūras vai zaļais segums un kas izveidotas, iesējot kultūraugu maisījumu, vai arī līdz nākamās galvenās kultūras iesēšanai.

(18)

Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 49. pantā ir paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem juridiskas personas var piekļūt Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. panta 1. punktā paredzētajam maksājumam gados jauniem lauksaimniekiem. Pamatojoties uz Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 49. panta 3. punkta piemērošanā gūto pieredzi, būtu jāsniedz papildu skaidrojums par to, kā Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteiktā prasība interpretējama attiecībā uz brīdi, kad gados jaunajam lauksaimniekam, kurš reāli un ilgstoši kontrolē juridisku personu, ir jāatbilst vecuma limitam. Konkrēti, ir lietderīgi skaidri noteikt, ka gados jaunajam lauksaimniekam 40 gadu vecuma limitam ir jāatbilst tajā gadā, kad attiecīgā juridiskā persona, kuru kontrolē gados jaunais lauksaimnieks, pirmo reizi iesniedz pieteikumu saskaņā ar pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu.

(19)

Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 53. panta 2. punkta otro daļu brīvprātīga saistītā atbalsta apjoms uz vienību izriet no attiecības starp attiecīgajam pasākumam noteikto finansējumu un vai nu kvantitatīvo limitu, kas noteikts atbilstīgi 53. panta 2. punkta pirmajai daļai, vai arī hektāru vai dzīvnieku skaitu, par kuru attiecīgajā gadā ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Ir lietderīgi pārformulēt minēto noteikumu tā, lai gadījumos, kad atbalsttiesīgo vienību skaits ir mazāks par kvantitatīvo limitu, dalībvalstis varētu noteikt tādu apjomu uz vienību, kas ietilpst diapazonā starp abām minētajām vērtībām.

(20)

Atbilstīgi Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 64. panta 5. punktam dalībvalstīm, kas piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 36. pantu, katru gadu līdz 1. septembrim ir jāpaziņo Komisijai kopējais hektāru skaits, ko lauksaimnieki deklarējuši saskaņā ar minēto shēmu. Tomēr katru gadu minētā informācija tiek detalizētāk paziņota Komisijai saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 809/2014 9. panta 1. punktu. Tāpēc Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 64. panta 5. punktu var svītrot.

(21)

Pamatojoties uz Komisijas pieredzi, kas gūta, pārvaldot paziņojumus, kurus saistībā ar zaļo saimniekošanu sniedz atbilstīgi Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 65. pantam, būtu jāizdara daži pielāgojumi attiecībā uz to saturu, arī attiecībā uz Deleģētajā regulā (ES) Nr. 639/2014 paredzētajiem zaļās saimniekošanas noteikumiem, kas grozīti ar šo regulu.

(22)

Saskaņā ar Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 67. panta 2. punktu dalībvalstīm attiecībā uz katru saistīto atbalsta pasākumu un katru no attiecīgajiem konkrētajiem saimniekošanas veidiem vai konkrētajiem lauksaimniecības sektoriem ir jāpaziņo Komisijai saņēmēju kopējais skaits, piešķirto maksājumu kopējā summa, kā arī kopējā platība un kopējais dzīvnieku skaits, par kuru faktiski izmaksāts atbalsts.

(23)

No 2015. pieprasījumu gada saņēmēju kopējo skaitu un kopējo platību vai kopējo dzīvnieku skaitu, par kuru pieprasīts atbalsts un kurš noteikts attiecībā uz katru brīvprātīga saistītā atbalsta pasākumu, dalībvalstis paziņo saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 809/2014 9. panta 1. un 3. punktu. Turklāt no 2016. pieprasījumu gada to maksājumu summa, kas piešķirta katram saistītā atbalsta pasākumam, tiks iekļauta informācijas paziņojumos, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 908/2014 (9) 10. pantu. Tāpēc Deleģētās regulas (ES) 639/2014 67. panta 2. punkts būtu jāsvītro.

(24)

Tāpēc Deleģētā regula (ES) Nr. 639/2014 būtu attiecīgi jāgroza.

(25)

Tā kā tiek grozīti daži Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 noteikumi par ekoloģiski nozīmīgu platību veidiem, ir jāizdara izmaiņas Regulas (ES) Nr. 1307/2013 X pielikumā, proti, vajadzības gadījumā jāpielāgo ekoloģiski nozīmīgo platību veidu saraksts un atbilstošie koeficienti. Regulas (ES) Nr. 1307/2013 45. apsvērumā ir uzsvērts tas, cik svarīgi ir tas, lai ekoloģiski nozīmīga platība tiktu noteikta saskaņotā veidā. Tāpēc pārrēķina un svēruma koeficientiem, kas piemērojami līdzvērtīgām praksēm, vajadzētu būt saskanīgiem ar koeficientiem, kas piemērojami līdzīgām vai identiskām standarta praksēm. Lai nodrošinātu juridisko noteiktību un vienādu attieksmi pret lauksaimniekiem, būtu attiecīgi jāgroza Regulas (ES) Nr. 1307/2013 X pielikums.

(26)

Šai regulai būtu jāstājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas. Tā kā Deleģētās regulas (ES) Nr. 639/2014 49. panta 3. punkta konkretizējums un minētās regulas 53. panta 2. punkta otrās daļas pārformulējums atspoguļo minēto noteikumu interpretāciju, kāda tā ir kopš minētās regulas piemērošanas, ir lietderīgi tomēr noteikt, ka minētos grozījumus piemēro ar atpakaļejošu spēku. Ņemot vērā laiku, kas valsts iestādēm vajadzīgs, lai tās atjauninātu savus esošos administratīvos instrumentus un pietiekami savlaicīgi informētu lauksaimniekus par grozījumiem, kas zaļās saimniekošanas noteikumos izdarīti ar šo regulu, minētie grozījumi būtu jāpiemēro tikai atbalsta pieteikumiem, kas attiecas uz kalendārajiem gadiem, sākot ar 2018. gada 1. janvāri. Tomēr būtu jādod dalībvalstīm iespēja piemērot tos atbalsta pieteikumiem par 2017. kalendāro gadu, vienlaikus paturot prātā, ka ikvienai izvēlei šajā sakarībā vajadzētu būt konsekventai no lauksaimnieku skatpunkta. Būtu jāparedz pienākums paziņot par būtiskām izmaiņām iepriekšējos paziņojumos, kuri attiecas uz minēto kalendāro gadu,

1)

regulas 9. pantu aizstāj ar šādu:

“9. pants

Kaņepes

1.   Regulas (ES) Nr. 1307/2013 32. panta 6. punkta piemērošanas vajadzībām platības, kuras izmanto kaņepju audzēšanai, ir atbalsttiesīgas tikai tad, ja izmanto tādu šķirņu sēklas, kas uzskaitītas “Lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējā katalogā” tā gada 15. martā, par kuru piešķirts maksājums, un publicētas saskaņā ar Padomes Direktīvas 2002/53/EK (*1) 17. pantu. Sēklas ir sertificētas saskaņā ar Padomes Direktīvu 2002/57/EK (*2).

2.   Dalībvalstis izveido sistēmu, ko izmanto, lai noteiktu Δ9-tetrahidrokanabinola saturu (turpmāk “THC saturs”) kaņepju šķirnēs, un kas ļauj dalībvalstīm izmantot III pielikumā izklāstīto metodi.

3.   Dalībvalsts kompetentā iestāde kārto uzskaiti par konstatēto THC saturu. Šajā uzskaitē attiecībā uz katru šķirni iekļauj vismaz katra parauga THC saturu, kas izteikts procentos ar divām zīmēm aiz komata, izmantoto procedūru, veikto testu skaitu, norādi par parauga ņemšanas vietu un valsts līmenī veiktajiem pasākumiem.

4.   Ja visu attiecīgās šķirnes paraugu vidējais THC saturs pārsniedz Regulas (ES) Nr. 1307/2013 32. panta 6. punktā noteikto saturu, dalībvalstis nākamajā pieprasījumu gadā attiecībā uz konkrēto šķirni izmanto šīs regulas III pielikumā aprakstīto B procedūru. Minēto procedūru izmanto turpmāko pieprasījumu gadu laikā, ja vien visu attiecīgās šķirnes analīžu rezultāti neliecina, ka THC saturs ir zemāks par to, kāds noteikts Regulas (ES) Nr. 1307/2013 32. panta 6. punktā.

5.   Ja otro gadu pēc kārtas visu attiecīgās šķirnes paraugu vidējais THC saturs pārsniedz Regulas (ES) Nr. 1307/2013 32. panta 6. punktā noteikto saturu, dalībvalsts paziņo Komisijai lūgumu par atļauju aizliegt šādas šķirnes tirdzniecību saskaņā ar Direktīvas 2002/53/EK 18. pantu. Šādu paziņojumu nosūta, vēlākais, līdz nākamā pieprasījumu gada 15. janvārim saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 792/2009 (*3). Sākot no nākamā pieprasījumu gada, par šķirni, attiecībā uz kuru iesniegts minētais lūgums, tiešos maksājumus attiecīgajā dalībvalstī saņemt nevar.

6.   Šajā regulā “kaņepes, ko audzē kā starpkultūru” ir kaņepes, kas iesētas pēc konkrētā gada 30. jūnija.

7.   Kaņepju kultūras vismaz 10 dienas pēc noziedēšanas turpina audzēt parastos augšanas apstākļos saskaņā ar vietējo praksi tā, lai varētu veikt šā panta piemērošanai vajadzīgās pārbaudes. Kaņepes, ko audzē kā starpkultūru, turpina audzēt parastos augšanas apstākļos saskaņā ar vietējo praksi vismaz līdz veģetācijas perioda beigām.

Tomēr dalībvalstis var atļaut novākt kaņepju ražu pēc ziedēšanas sākuma, taču pirms beidzas 10 dienu laikposms pēc noziedēšanas, ja inspektori norāda, kuras katra attiecīgā lauka reprezentatīvās daļas jāturpina audzēt vismaz 10 dienas pēc noziedēšanas, lai varētu veikt pārbaudi saskaņā ar III pielikumā noteikto metodi.

(*1)  Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīva 2002/53/EK par kopējo lauksaimniecības augu sugu šķirņu katalogu (OV L 193, 20.7.2002., 1. lpp.)."

(*2)  Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīva 2002/57/EK par eļļas augu un šķiedraugu sēklu tirdzniecību (OV L 193, 20.7.2002., 74. lpp.)."

(*3)  Komisijas 2009. gada 31. augusta Regula (EK) Nr. 792/2009, ar ko nosaka kārtību, kādā dalībvalstis Komisijai paziņo informāciju un dokumentus, kas pieprasīti, īstenojot tirgu kopīgo organizāciju, tiešo maksājumu režīmu, lauksaimniecības produktu veicināšanas pasākumus, kā arī režīmus, ko piemēro attālākajiem reģioniem un Egejas jūras nelielajām salām (OV L 228, 1.9.2009., 3. lpp.).”;"

2)

regulas 24. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Ja lauksaimnieks deklarē tādu maksājumtiesību skaitu, kas pārsniedz viņa kopējo atbalsttiesīgo platību, kura deklarēta atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 1307/2013 33. panta 1. punktam, maksājumtiesības vai maksājumtiesību daļu, kas daļēji pārsniedz attiecīgo atbalsttiesīgo platību, minētās regulas 31. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām uzskata par pilnībā aktivizētu. Tomēr maksājumu aprēķina, pamatojoties uz atbilstošo daļu no atbalsttiesīga hektāra.”;

3)

regulas 40. pantu groza šādi:

4)

regulas 45. pantu groza šādi:

5)

regulas 49. panta 3. punktā pievieno šādu daļu:

“Regulas (ES) Nr. 1307/2013 50. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām gados jaunais lauksaimnieks, kurš reāli un ilgstoši kontrolē juridisku personu, šā panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta nozīmē nav vecāks par 40 gadiem tajā gadā, kad attiecīgā juridiskā persona, kuru kontrolē gados jaunais lauksaimnieks, pirmo reizi iesniedz pieteikumu saskaņā ar pamata maksājuma shēmu vai vienotā platībmaksājuma shēmu.”;

6)

regulas 53. panta 2. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Gada maksājumu izsaka kā atbalsta apjomu uz vienību. Tas var būt viens no turpmāk minētajiem apjomiem vai, ja platība vai dzīvnieku skaits, par kuriem var pretendēt uz atbalstu, nepārsniedz šā punkta pirmajā daļā minēto noteikto platību vai noteikto dzīvnieku skaitu, apjoms, kas ietilpst diapazonā starp turpmāk minētajiem apjomiem:

7)

regulas 64. panta 5. punktu svītro;

8)

regulas 65. panta 1. punktu groza šādi:

9)

regulas 67. panta 2. punktu svītro;

10)

pievieno III pielikumu, kura teksts ir izklāstīts šīs regulas I pielikumā.