1)

satura rādītāju groza šādi:

2)

pielikuma III nodaļā pievieno šādu daļu:

“III. 3.   GAISTOŠĀ SKĀBUMA NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS

1.   Darbības joma

Metode ir validēta starplaboratoriju pētījumā par rumu, brendiju, augļu izspaidu un augļu spirtu koncentrācijas diapazonā no 30 mg/l līdz 641 mg/l.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696: 1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Definīcijas

3.1.   Gaistošo skābumu aprēķina, no kopējā skābuma atņemot negaistošo skābumu.

3.2.   Kopējais skābums ir tā titrējamo skābumu summa.

3.3.   Negaistošais skābums ir tā atlikuma skābums, kas paliek pēc spirta iztvaicēšanas, līdz tas ir sauss.

4.   Princips

Kopējo skābumu un negaistošo skābumu nosaka potenciometriski vai titrējot.

5.   Reaģenti un materiāli

Veicot analīzi, ja vien nav noteikts citādi, lieto vienīgi atzītas analītiskas kvalitātes reaģentus un ūdeni, kam piemīt vismaz 3. tīrības pakāpe, kā noteikts ISO 3696:1987.

5.1.   0,01 M nātrija hidroksīda šķīdums (NaOH).

5.2.   Jaukts indikators.

6.   Iekārtas un aprīkojums

Netiešā laboratorijas iekārta, A klases stikla trauki un:

7.   Paraugu ņemšana un paraugi

Paraugus pirms analīzes veikšanas glabā istabas temperatūrā.

8.   Procedūra

8.1.   Kopējais skābums

8.1.1.   Parauga sagatavošana

Spirtu apstaro ar ultraskaņu (ultrasonikācija) vai divas minūtes maisa vakuumā, lai atbrīvotu to no oglekļa dioksīda, ja vajadzīgs.

8.1.2.   Titrēšana

Ar pipeti pārnes 25 ml spirta 500 ml Erlenmeijera kolbā.

Pievieno apmēram 200 ml vārīta destilēta ūdens (katru dienu gatavo svaigu) un 2–6 pilienus jauktā indikatora šķīduma (5.2.).

Titrē ar 0,01 M nātrija hidroksīda šķīdumu (5.1.), līdz krāsa no dzeltenzaļas mainās uz violetu – bezkrāsainiem alkoholiskajiem dzērieniem –, no dzeltenbrūnas uz sarkanbrūnu – brūnganiem alkoholiskajiem dzērieniem.

Titrēšanu var veikt, arī izmantojot potenciometriju līdz pH 7,5.

Pievienotā 0,01 M nātrija hidroksīda šķīduma tilpumu (ml) apzīmē ar n1.

8.1.3.   Aprēķins

Kopējais skābums (TA), kas izteikts miliekvivalentos uz litru, ir vienāds ar 0,4 × n1.

Kopējais skābums (TA′), kas izteikts mg etiķskābes uz litru spirta, ir vienāds ar 24 × n1.

8.2.   Negaistošais skābums

8.2.1.   Parauga pagatavošana

Iztvaicē 25 ml spirta, līdz tas ir sauss.

8.2.2.   Titrēšana

Pēc iztvaicēšanas izšķīdina atlikumu ar atdzesētu vārītu destilēto ūdeni (katru dienu gatavo svaigu) un uzpilda tilpumu līdz apmēram 100 ml, un pievieno 2–6 pilienus jauktā indikatora šķīduma (5.2.).

Titrē ar 0,01 M nātrija hidroksīda šķīdumu (5.1.).

Titrēšanu var veikt, arī izmantojot potenciometriju līdz pH 7,5.

Pievienotā 0,01 M nātrija hidroksīda šķīduma tilpumu (ml) apzīmē ar n2.

8.2.3.   Aprēķins

Negaistošais skābums (FA), kas izteikts miliekvivalentos uz litru, ir vienāds ar 0,4 × n2.

Negaistošais skābums (FA), kas izteikts mg etiķskābes uz litru spirta, ir vienāds ar 24 × n2.

9.   Gaistošā skābuma aprēķināšana

9.1.   Izsakot miliekvivalentos uz litru,

pieņem, ka:

Gaistošais skābums (VA) miliekvivalentos uz litru ir vienāds ar:

TA – FA,

9.2.   Izsakot mg etiķskābes uz litru:

pieņem, ka:

Gaistošais skābums, VA, kas izteikts mg etiķskābes uz litru, ir vienāds ar:

TA′ – FA′.

9.3.   Izteikts etiķskābes gramos hektolitrā 100 tilp. % spirta, ir vienāds ar:,

kur A ir stiprā alkoholiskā dzēriena spirta tilpumkoncentrācija.

10.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

10.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

Paraugu veidi:

3)

iekļauj šādu VIII nodaļu:

“VIII.   CUKURI KOPĀ

1.   Darbības joma

HPLC–RI metodi izmanto, lai noteiktu cukurus kopā (izteikti invertcukurā) stiprajos alkoholiskajos dzērienos, izņemot liķierus, kas satur olu un piena produktus.

Metode ir apstiprināta starplaboratoriju pētījumā par pastis, destilētu anīsa stipro alkoholisko dzērienu, kiršu liķieri, crème de (kam seko izmantotā augļa vai izejvielas nosaukums) un crème de cassis koncentrācijā no 10,86 g/l līdz 509,7 g/l. Tomēr instrumenta rādījuma linearitāte ir tikusi pierādīta koncentrācijā 2,5 g/l līdz 20,0 g/l.

Šī metode nav paredzēta nelielas cukuru koncentrācijas noteikšanai.

2.   Normatīvās atsauces

ISO 3696:1987: Ūdens laboratorijas analīzēm – Specifikācijas un testu metodes.

3.   Princips

Cukuru šķīdumu analīze ar augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju, lai noteiktu to glikozes, fruktozes, saharozes, maltozes un laktozes koncentrāciju.

Šī metode izmanto alkilamīna stacionāro fāzi un noteikšanu ar diferenciālo refraktometriju un ir dota kā piemērs. Būtu iespējama arī anjonu apmaiņas sveķu izmantošana par stacionāro fāzi.

4.   Reaģenti un materiāli

4.1.   Glikoze (CAS 50-99-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.2.   Fruktoze (CAS 57-48-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.3.   Saharoze (CAS 57-50-1) ar vismaz 99 % tīrību.

4.4.   Laktoze (CAS 5965-66-2) ar vismaz 99 % tīrību.

4.5.   Maltozes monohidrāts (CAS 6363-53-7) ar vismaz 99 % tīrību.

4.6.   Tīrs acetonitrils (CAS 75-05-8) HPLC analīzei.

4.7.   Destilēts vai demineralizēts ūdens, vēlams, mikrofiltrēts.

4.8.   Šķīdinātāji (piemērs)

Eluēšanas šķīdinātāju veido:

Laiž cauri hēliju lēnā tempā (5–10 minūtes) pirms atgāzēšanas.

Ja izmantojamais ūdens nav mikrofiltrēts, šķīdinātājs jāfiltrē ar organiskiem šķīdinātājiem paredzētā filtrā, kam poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm.

4.9.   Absolūtais etanols (CAS 64-17-5).

4.10.   Etanols, 5 % šķīdums (v/v).

4.11.   Izejas standartšķīduma (20 g/l) pagatavošana

Iesver 2 g analizējamos cukurus (4.1. līdz 4.5.), bez zudumiem pārnes tos 100 ml tilpuma kolbā. (NB. 2,11 g maltozes monohidrāta ir līdzvērtīgi 2 g maltozes).

Koriģē līdz 100 ml ar 5 % spirta šķīduma (4.10.), sakrata un glabā aptuveni + 4 °C. Reizi nedēļā sagatavo jaunu izejas šķīdumu.

4.12.   Darba standartšķīdumu pagatavošana (2,5 g/l, 5,0 g/l, 7,5 g/l, 10,0 g/l un 20,0 g/l)

Izšķīdina 20 g/l (4.11.) izejas šķīduma aptuveni ar 5 % spirta šķīduma (4.10.), lai iegūtu piecus darba standartšķīdumus 2,5 g/l, 5,0 g/l, 7,5 g/l, 10,0 g/l un 20,0 g/l. Filtrē ar filtru, kura poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm (5.3.).

5.   Iekārtas un aprīkojums

5.1.   HPLC sistēma, kas spēj sasniegt pamata izšķirtspēju visiem cukuriem.

5.1.1.   Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs ar sešceļu inžekcijas vārstu, kas aprīkots ar 10 μl cilpu vai kādu citu automātisku vai manuālu ierīci mikroapjomu inžekcijai ar pietiekamu uzticamību.

5.1.2.   Sūknēšanas sistēma, kas ļauj sasniegt un uzturēt pastāvīgu vai ieprogrammētu caurplūdumu ar lielu precizitāti.

5.1.3.   Diferenciālrefraktometrs.

5.1.4.   Datorizēts integrators vai reģistrēšanas iekārta, kuras darbībspēja ir saderīga ar pārējo sistēmu.

5.1.5.   Priekškolonna

Ir ieteicams, lai analītiskajai kolonnai būtu piestiprināta piemērota priekškolonna.

5.1.6.   Kolonna (piemērs)

5.1.7.   Apstākļi hromatogrāfijas veikšanai (piemērs)

Lai nodrošinātu, ka detektors ir absolūti stabils, tas ir jāieslēdz dažas stundas pirms izmantošanas. References kivetei jābūt piepildītai ar eluēšanas šķīdinātāju.

5.2.   Analītiskie svari ar precizitāti līdz 0,1 mg.

5.3.   Filtrēšanas ierīce maziem apjomiem, izmantojot 0,45 μm mikromembrānu.

6.   Paraugu uzglabāšana

Paraugus saņemot, tie pirms analīzes veikšanas jāglabā istabas temperatūrā.

7.   Procedūra

7.1.   A DAĻA. Paraugu sagatavošana

7.1.1.   Paraugu sakrata.

7.1.2.   Paraugu filtrē ar filtru, kura poru izmērs nepārsniedz 0,45 μm (5.3).

7.2.   B DAĻA. HPLC

7.2.1.   Noteikšana

Inžektē 10 μl standartšķīdumu (4.12.) un paraugus (7.1.2.). Analīzi veic piemērotos hromatogrāfijas apstākļos, piemēram, tādos, kādi norādīti iepriekš.

7.2.2.   Ja kādai no parauga smailēm ir lielāks laukums (vai augstums) nekā atbilstošajai smailei viskoncentrētākajā standartšķīdumā, tad paraugu atšķaida ar destilētu ūdeni un analizē no jauna.

8.   Aprēķins

Salīdzina abas – standartšķīduma un spirta – hromatogrammas. Identificē smailes ar to aiztures laikiem. Izmēra to laukumus (vai augstumus) un aprēķina koncentrāciju ar ārējo standarta metodi. Ņem vērā visus parauga atšķaidījumus.

Galīgais rezultāts ir saharoze, laktoze, maltoze, glikoze un fruktoze, izteiktas invertcukura saturā g/l.

Invertcukuru aprēķina kā esošo monosaharīdu un reducējošo disaharīdu summu, kam pieskaita stehiometrisko glikozes un fruktozes apjomu, kurš aprēķināts no esošās saharozes.

9.   Metodes darbības rādītāji (precizitāte)

9.1.   Starplaboratoriju pārbaudes statistikas rezultāti.

Šādi dati tika iegūti starptautiskā metodes darbības pētījumā, kas veikts attiecībā uz starptautiski pieņemtām procedūrām [1] [2].

1. tabula

Fruktoze, glikoze, maltoze

2. tabula

Saharoze

3. tabula

Cukuri kopā

(Piezīme: šie dati aprēķināti cukuriem kopā, nevis invertcukuram, kā definēts še iepriekš 8. punktā).

4)

pievieno šādu X nodaļu:

“X.   “ŠĀDU KOKSNES SAVIENOJUMU NOTEIKŠANA ALKOHOLISKAJOS DZĒRIENOS AR AUGSTAS IZŠĶIRTSPĒJAS ŠĶIDRUMA HROMATOGRĀFIJU (HPLC): FURFUROLS, 5-HIDROKSIMETILFURFUROLS, 5-METILFURFUROLS, VANILĪNS, CERIŅSKĀBES ALDEHĪDS, KONIFERILALDEHĪDS, SINAPALDEHĪDS, GALLUSSKĀBE, ELAGSKĀBE, VANILĪNSKĀBE, CERIŅSKĀBE UN SKOPOLETĪNS

1.   Darbības joma

Šī metode attiecas uz furfurola, 5-hidroksimetilfurfurola, 5-metilfurfurola, vanilīna, ceriņskābes aldehīda, koniferilaldehīda, sinapaldehīda, gallusskābes, elagskābes, vanilīnskābes, ceriņskābes un skopoletīna noteikšanu, izmantojot augstas darbībspējas šķidruma hromatogrāfiju.

2.   Normatīvās atsauces

Analīzes metode, ko atzinusi Starptautiskās vīnkopības un vīna organizācijas (OIV) Ģenerālā asambleja un publicējusi OIV ar atsauces numuru OIV-MA-BS-16: R2009.

3.   Princips

Noteikšana ar augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC), izmantojot noteikšanu ar UV spektrofotometriju dažādos viļņa garumos un spektrofluorimetriju.

4.   Reaģenti

Visiem reaģentiem jābūt ar analītisku kvalitāti. Jāizmanto destilēts ūdens vai ūdens ar vismaz līdzvērtīgu tīrību. Ieteicams izmantot mikrofiltrētu ūdeni ar pretestību 18,2 M Ω/cm.

4.1.   96 % (pēc tilpuma) spirta.

4.2.   HPLC kvalitātes metanols (šķīdinātājs B).

4.3.   Etiķskābe, atšķaidīta līdz 0,5 tilp. % (šķīdinātājs A).

4.4.   Kustīgās fāzes (dots vienīgi piemēram)

šķīdinātājs A (0,5 % etiķskābes) un šķīdinātājs B (tīrs metanols). Filtrē caur membrānu (poru izmērs 0,45 μm). Ja vajadzīgs, atgāzē ultraskaņas vannā.

4.5.   References standarti ar 99 % minimālo tīrību: furfurols, 5-hidroksimetilfurfurols, 5-metilfurfurols, vanilīns, ceriņskābes aldehīds, koniferilaldehīds, sinapaldehīds, gallusskābe, elagskābe, vanilīnskābe, ceriņskābe un skopoletīns.

4.6.   Standartšķīdums: standarta vielas izšķīdina 50 tilp. % ūdens un spirta maisījumā. Galīgajai koncentrācijai standartšķīdumā vajadzētu būt apmēram šādai:

furfurols: 5 mg/l; 5-hidroksimetilfurfurols: 10 mg/l; 5-metilfurfurols: 2 mg/l; vanilīns: 5 mg/l; ceriņskābes aldehīds: 10 mg/l; koniferilaldehīds: 5 mg/l; sinapaldehīds: 5 mg/l; gallusskābe: 10 mg/l; elagskābe: 10 mg/l; vanilīnskābe: 5 mg/l; ceriņskābe: 5 mg/l; skopoletīns: 0,5 mg/l.

5.   Aparatūra

Standarta laboratorijas iekārta.

5.1.   Augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfs, kas spēj darboties binārā gradienta režīmā un ir aprīkots šādi:

5.2.   Šļirces HPLC vajadzībām.

5.3.   Iekārta mazu apjomu membrānfiltrēšanai.

5.4.   Integrators–skaitļotājs vai augstas darbībspējas ierakstītājs, kas ir saderīgs ar visu iekārtu un kam jo īpaši ir jābūt ar vairākiem [datu] ieguves kanāliem.

6.   Procedūra

6.1.   Inžektējamā šķīduma sagatavošana

Standartšķīdumu un stipro alkoholisko dzērienu vajadzības gadījumā filtrē caur membrānu, kuras poru diametrs nepārsniedz 0,45 μm.

6.2.   Hromatogrāfijas darbības apstākļi: analīzi veic istabas temperatūrā, izmantojot aprīkojumu, kas aprakstīts 5.1. punktā, un kustīgo fāzi (4.4.) ar aptuveni 0,6 ml minūtē lielu plūsmu, ievērojot še turpmāk sniegto gradientu (dots tikai piemēram).

Laiks: 0 min – 50 min – 70 min – 90 min

Šķīdinātājs A (ūdens–skābe): 100 % – 60 % – 100 % – 100 %

Šķīdinātājs B: (metanols): 0 % – 40 % – 0 % – 0 %

Ievērojiet, ka dažos gadījumos šis gradients jāgroza, lai novērstu vienlaicīgu eluāciju.

6.3.   Noteikšana

6.3.1.   Inžektē references standartšķīdumus atsevišķi, pēc tam sajauc.

Pielāgo darba apstākļus tā, lai visu sastāvdaļu smaiļu izšķirtspējas koeficienti būtu vienādi vismaz ar 1.

6.3.2.   Inžektē paraugu, kā tas sagatavots 6.1.

6.3.3.   Izmēra smaiļu laukumu standartšķīdumā un stiprajā alkoholiskajā dzērienā un aprēķina koncentrācijas.

7.   Rezultātu izteikšana

Katra komponenta koncentrāciju izsaka mg/l.

8.   Metodes raksturlielumi (precizitāte)

Šādi dati tika iegūti 2009. gadā starptautiskā veiktspējas pētījumā par dažādiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem, īstenojot to pēc starptautiski saskaņotām procedūrām [1], [2].

8.1.   Furfurols

8.2.   5-hidroksimetilfurfurols

8.3.   5-metilfurfurols

8.4.   Vanilīns

8.5.   Ceriņskābes aldehīds

8.6.   Koniferilaldehīds

8.7.   Sinapaldehīds

8.8.   Gallusskābe

8.9.   Elagskābe

8.10.   Vanilīnskābe

8.11.   Ceriņskābe

8.12.   Skopoletīns