24.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 106/1

(1)

Savienības pilsonība ir dalībvalstu valstspiederīgo pamatstatuss. Pilsoņu tiesības tās trešās valsts teritorijā, kurā nav pārstāvēta dalībvalsts, kuras valstspiederīgie viņi ir, saņemt citas dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts valstspiederīgajiem ir vienas no konkrētajām tiesībām, kas Savienības pilsoņiem tiek piešķirtas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

(2)

Lisabonas līgums nostiprināja Savienības pilsonības statusu un pastiprināja ar to saistītās tiesības. LESD 23. pants tādējādi paredz tādu direktīvu pieņemšanu, ar ko nosaka sadarbības un koordinācijas pasākumus, kuri vajadzīgi, lai veicinātu nepārstāvētu Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību.

(3)

Savienības pamatā esošās vērtības ietver solidaritāti, diskriminācijas aizliegumu un cilvēktiesību ievērošanu; attiecībās ar citām pasaules daļām Savienībai būtu jāaizstāv savas vērtības un jāpalīdz aizsargāt savus pilsoņus. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“harta”) 46. pantā paredzētās nepārstāvēto Savienības pilsoņu pamattiesības uz konsulāro aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgajiem ir Eiropas solidaritātes izpausme. Tas piešķir ārēju dimensiju Savienības pilsonības jēdzienam un stiprina Savienības identitāti trešās valstīs.

(4)

Šīs direktīvas mērķis ir noteikt sadarbības un koordinācijas pasākumus, kuri ir vajadzīgi, lai vēl vairāk veicinātu nepārstāvēto Savienības pilsoņu konsulāro aizsardzību. Minētajiem pasākumiem būtu jāstiprina tiesiskā noteiktība, kā arī efektīva sadarbība un solidaritāte konsulāro iestāžu starpā.

(5)

Saskaņā ar LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 23. pantu dalībvalstīm būtu nepārstāvētiem pilsoņiem jānodrošina konsulārā aizsardzība ar tādiem pašiem nosacījumiem kā saviem valstspiederīgajiem. Šī direktīva neietekmē dalībvalstu kompetenci noteikt tās valstspiederīgajiem nodrošināmās aizsardzības apjomu.

(6)

Šī direktīva neietekmē dalībvalstu un trešo valstu konsulārās attiecības, jo īpaši to tiesības un pienākumus, kas izriet no starptautiskām paražām un nolīgumiem, jo īpaši 1963. gada 24. aprīļa Konvencijas par konsulārajiem sakariem (“Vīnes konvencija”), ko dalībvalstis piemēro atbilstīgi Savienības tiesībām. Saskaņā ar Vīnes konvencijas 8. pantu dalībvalstis var sniegt konsulāru aizsardzību citas dalībvalsts vārdā – pēc atbilstīgas paziņošanas un ja attiecīgā trešā valsts pret to neiebilst. Problēmas jo īpaši var rasties gadījumos, kad ir iesaistīti pilsoņi, kuri ir arī uzņēmējas valsts valstspiederīgie. Dalībvalstīm, izmantojot vietējo konsulāro sadarbību, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi attiecībā uz trešām valstīm, lai nodrošinātu, ka konsulārā aizsardzība citu dalībvalstu vārdā var tikt sniegta jebkurā konkrētā gadījumā.

(7)

Ir nepieciešama efektīva sadarbība un koordinācija gadījumos, kad nepārstāvētiem pilsoņiem ir vajadzīga aizsardzība trešās valstīs. Trešā valstī pārstāvētai dalībvalstij, kas palīdz, un pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu cieši jāsadarbojas. Vietējā konsulārā sadarbība attiecībā uz nepārstāvētiem pilsoņiem var būt īpaši sarežģīta, jo tai ir nepieciešama koordinācija ar iestādēm, kas nav pārstāvētas uz vietas, tostarp attiecīgā gadījumā ar kompetentajām vēstniecībām vai konsulātiem. Lai novērstu nepilnības, kas rodas pilsoņa dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta neesamības dēļ, būtu jānosaka skaidrs un stabils noteikumu kopums. Lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību, ir jāprecizē arī esošie pasākumi.

(8)

Būtu jāuzskata, ka Savienības pilsoņi trešā valstī nav pārstāvēti, ja tajā nav to attiecīgās valstspiederības dalībvalsts vēstniecības, konsulāta vai goda konsula. Tāpat būtu jāuzskata, ka pilsoņi nav pārstāvēti, ja uz vietas esošā vēstniecība, konsulāts vai goda konsuls jebkādu iemeslu dēļ nespēj konkrētajā gadījumā sniegt tādu aizsardzību, kādu attiecīgā persona būtu tiesīga saņemt saskaņā ar valsts tiesībām vai praksi. Vēstniecībām un konsulātiem būtu savstarpēji jāsniedz informācija par jebkādiem ārkārtas apstākļiem, kas var uz laiku ietekmēt to spējas nodrošināt konsulāro aizsardzību. Tāpat būtu jāņem vērā pieejamība un tuvums. Piemēram, pilsoni, kas lūdz konsulāro aizsardzību vai palīdzību no citas dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta, nebūtu jāpārsūta uz viņa valstspiederības dalībvalsts vēstniecību, konsulātu vai goda konsulu, ja vietēju apstākļu vai resursu trūkuma dēļ pilsonim nav iespējams droši sasniegt šīs iestādes vai šīm iestādēm viņu tā, lai viņam būtu iespēja saņemt konsulāro aizsardzību. Pārstāvības neesamības jēdziens būtu jāinterpretē tā, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētiem pilsoņiem ir efektīvas tiesības nediskriminējošā veidā saņemt citas dalībvalsts vēstniecības vai konsulāta aizsardzību, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus. Pilsoņi, kuri ir vairāk nekā vienas dalībvalsts valstspiederīgie, būtu jāuzskata par nepārstāvētiem, ja neviena no viņu valstspiederības dalībvalstīm nav pārstāvēta attiecīgajā trešā valstī.

(9)

Lai nodrošinātu, ka LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētās tiesības un hartas 7. pantā atzītās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir efektīvas, un ņemot vērā valsts tiesības un praksi, dalībvalstij, kas palīdz, varētu nākties – atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem – sniegt aizsardzību Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie. Šī direktīva neliedz konsultēšanās laikā, kurai būtu jānotiek pirms tiek sniegta palīdzība, dalībvalstij, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij attiecīgā gadījumā vienoties par iespēju nepārstāvētā Savienības pilsoņa, kam sniedz palīdzību, ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie, palīdzību sniegt plašākā apmērā, nekā to paredz dalībvalsts, kas palīdz, tiesības vai nosaka tās prakse, pēc iespējas ņemot vērā nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts lūgumus, un ciktāl tas, par ko ir panākta vienošanās, atbilst Savienības tiesību prasībām. Dalībvalstis tomēr varētu nespēt sniegt noteiktu veidu konsulāro aizsardzību, piemēram, izsniegt pagaidu ceļošanas dokumentus, ģimenes locekļiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie. Ja ir runa par palīdzību nepilngadīgajiem, vispirms jāņem vērā bērna intereses saskaņā ar hartas 24. pantu un to, kas noteikts ANO 1989. gada 20. novembra Konvencijā par bērna tiesībām.

(10)

Nepārstāvētiem pilsoņiem vajadzētu būt iespējai jebkuras dalībvalsts vēstniecībai vai konsulātam lūgt konsulāro aizsardzību. Tomēr tam nebūtu dalībvalstīm jāliedz noslēgt vienošanos par praktisku kārtību pienākumu sadalei saistībā ar konsulārās aizsardzības sniegšanu nepārstāvētiem pilsoņiem atbilstīgi šai direktīvai. Šāda vienošanās ir pilsoņiem noderīga, jo tā ļauj labāk sagatavoties, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību. Dalībvalstij, kas saņem aizsardzības lūgumu, būtu jāizvērtē, vai attiecīgajā lietā ir jāsniedz konsulārā aizsardzība, vai arī šo lietu var pārsūtīt vēstniecībai vai konsulātam, kas ir izraudzīti kā kompetenti saskaņā ar jau esošu vienošanos. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) par jebkādu šādu vienošanos, kuru Savienības un dalībvalstīm būtu jāpublisko, lai nepārstāvētiem pilsoņiem nodrošinātu pārredzamību.

(11)

Šai direktīvai nebūtu jāliedz dalībvalstij, kura trešā valstī nav pārstāvēta, sniegt konsulāro aizsardzību kādam tās valstspiederīgajam, piemēram, vajadzības gadījumā sniedzot tiešsaistes konsulāros pakalpojumus. Nepārstāvēta pilsoņa valstspiederības dalībvalstij vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai dalībvalsts, kurai minētais pilsonis lūdz konsulāro aizsardzību vai no kuras viņš šādu palīdzību saņem, pārsūta konkrēto pieteikumu vai lietu, lai tā pati varētu sniegt konsulāro aizsardzību. Minētajai pārsūtīšanai nebūtu jārada situāciju, ka nepārstāvētajam pilsonim tiek liegta konsulārā aizsardzība.

(12)

Neraugoties uz to, ka dalībvalstīm ir dažādas tradīcijas saistībā ar goda konsulu kompetenci, viņi parasti nepiedāvā tādu pašu pakalpojumu klāstu kā vēstniecības vai konsulāti. Ņemot vērā, ka goda konsuli bieži vien savus pienākumus pilda uz brīvprātības pamata, lēmumu par to, vai šī direktīva būtu jāattiecina uz to goda konsuliem, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā. Atkarībā no katras lietas apstākļiem goda konsuliem varētu prasīt sniegt konsulāro aizsardzību nepārstāvētiem pilsoņiem.

(13)

Lūgumi pēc aizsardzības būtu jāizskata, ja pieteikumu iesniedzēji uzrāda derīgu Savienības pilsoņa pasi vai personas apliecību. Tomēr nepārstāvētiem pilsoņiem, kuriem nepieciešama konsulārā aizsardzība, varētu vairs nebūt personu apliecinoša dokumenta. Savienības pilsonības pamatstatusu tieši piešķir ar Savienības tiesībām, un personu apliecinošiem dokumentiem ir tikai deklaratīva vērtība. Tāpēc, ja pieteikumu iesniedzēji nespēj uzrādīt derīgus personu apliecinošus dokumentus, viņiem būtu jāspēj apliecināt savu identitāti ar citiem līdzekļiem. Vajadzības gadījumā attiecīgās personas identitāti varētu pārbaudīt tad, kad notiek konsultēšanās ar tās dalībvalsts iestādēm, par kuras valstspiederīgo pieteikuma iesniedzējs sevi norāda. Attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju pavadošiem ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts valstspiederīgie, pieteikuma iesniedzēja valstspiederības dalībvalsts iestādēm būtu arī jāspēj palīdzēt dalībvalstij, kas palīdz, pārbaudīt attiecīgo personu identitāti un to, vai tām ir ģimenes attiecības ar pieteikuma iesniedzēju.

(14)

Lai noteiktu, kuri koordinācijas un sadarbības pasākumi ir nepieciešami, būtu jāprecizē konsulārās aizsardzības apjoms šajā direktīvā. Nepārstāvētu pilsoņu konsulārajai aizsardzībai būtu jāietver palīdzība vairākās tipiskās situācijās, kurās – atkarībā no katras lietas konkrētajiem apstākļiem – dalībvalstis sniedz konsulāro aizsardzību saviem valstspiederīgajiem, piemēram, aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā, smagā nelaimes gadījumā vai smagas slimības un nāves gadījumā, kā arī saistībā ar palīdzības sniegšanu un repatriāciju briesmu gadījumā vai saistībā ar pagaidu dokumentu izsniegšanu. Tā kā nepieciešamā aizsardzība vienmēr ir atkarīga no faktiskās situācijas, konsulārā aizsardzība nebūtu jāattiecina vienīgi uz situācijām, kuras ir konkrēti minētas šajā direktīvā.

(15)

Attiecīgā gadījumā būtu pienācīgi jāievēro pilsoņu vēlmes, tostarp par to, vai būtu jāinformē ģimenes locekļi vai citas ar viņiem saistītas personas, un, ja ir jāinformē, tad kuri ģimenes locekļi vai personas. Līdzīgā kārtā nāves gadījumā būtu pienācīgi jāņem vērā tuvinieku vēlmes attiecībā uz darbībām, kas veicamas saistībā ar pilsoņa mirstīgajām atliekām. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij vajadzētu būt atbildīgai par minēto saziņu.

(16)

Dalībvalstu iestādēm savstarpējas cieņas un solidaritātes garā būtu cieši jāsadarbojas un jākoordinē rīcība savā starpā un ar Savienību, jo īpaši Komisiju un EĀDD. Lai nodrošinātu ātru un efektīvu sadarbību, dalībvalstīm būtu jāsniedz un pastāvīgi jāatjaunina informācija par attiecīgajiem kontaktpunktiem dalībvalstīs, izmantojot EĀDD drošu tīmekļa vietni (Konsulārā tiešsaiste).

(17)

Savienību trešās valstīs pārstāv Savienības delegācijas, kuras ciešā sadarbībā ar dalībvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām palīdz īstenot Savienības pilsoņu tiesības uz konsulāro aizsardzību, kā sīkāk noteikts Līguma par Eiropas Savienību 35. pantā. Ar šo direktīvu pilnībā atzīst un vēl vairāk sekmē ieguldījumu, ko EĀDD un Savienības delegācijas jau ir snieguši – jo īpaši krīzes situācijās – saskaņā ar Padomes Lēmumu 2010/427/ES (2), jo īpaši tā 5. panta 10. punktu.

(18)

Attiecībā uz vietējo sadarbību būtu jāprecizē kompetence un attiecīgie pienākumi, lai nodrošinātu, ka nepārstāvētie pilsoņi saņem palīdzību, uz kuru tiem ir tiesības saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu. Vietējā konsulārajā sadarbībā pienācīga uzmanība būtu jāvelta nepārstāvētiem pilsoņiem, piemēram, vācot un regulāri atjauninot informāciju par attiecīgajiem kontaktpunktiem un daloties šajā informācijā ar dalībvalstu vēstniecībām un konsulātiem, kas darbojas uz vietas, un ar Savienības delegāciju.

(19)

Vietējās konsulārās sadarbības sanāksmēs, ko rīko ciešā sadarbībā ar Savienības delegāciju, būtu jāietver regulāra informācijas apmaiņa par jautājumiem, kas ir būtiski nepārstāvētiem pilsoņiem, piemēram, par pilsoņu drošību, apstākļiem ieslodzījuma vietās, konsulāta informēšanu un pieejamību un sadarbību krīžu gadījumā. Pārstāvētajām dalībvalstīm šajās sanāksmēs vajadzības gadījumā būtu jāvienojas par praktisko kārtību, lai nodrošinātu nepārstāvēto pilsoņu efektīvu aizsardzību. Šāda vienošanās, piemēram, varētu nebūt nepieciešama, ja nepārstāvēto pilsoņu skaits ir neliels.

(20)

Lai nodrošinātu pienācīgu sagatavotību krīzes situācijām un krīžu pārvarēšanu, būtiska nozīme ir skaidram pienākumu sadalījumam starp pārstāvētām un nepārstāvētām dalībvalstīm un Savienības delegāciju. Tādēļ būtu jākoordinē krīzes ārkārtas rīcības plānošana, un tajā būtu pilnībā jāņem vērā nepārstāvētie pilsoņi. Šajā ziņā – saistībā ar vietēja mēroga gatavību reaģēt uz krīzes situācijām – dalībvalstīm, kurām nav vēstniecības vai konsulāta uz vietas, būtu jāsniedz visa pieejamā un būtiskā informācija par saviem pilsoņiem konkrētajā teritorijā. Šāda informācija krīzes gadījumā būtu atbilstoši jāatjaunina. Kompetentajām vēstniecībām un konsulātiem, kā arī Savienības delegācijām vajadzētu būt informētām, un attiecīgā gadījumā tās būtu jāiesaista pasākumos, kas saistīti ar sagatavotību krīzes situācijām. Informāciju par šiem pasākumiem būtu jādara pieejamu nepārstāvētiem pilsoņiem. Krīzes gadījumā vadītājvalstij vai dalībvalstij, kas koordinē palīdzību, nediskriminējoši būtu jākoordinē nepārstāvētiem pilsoņiem sniegtu atbalstu un pieejamo evakuācijas spēju izmantošanu, pamatojoties uz saskaņoto plānošanu un notikumu attīstību uz vietas.

(21)

Būtu jāstiprina sadarbspēja starp konsulārajiem darbiniekiem un citiem krīzes pārvaldības ekspertiem, jo īpaši izmantojot viņu dalību daudzdisciplīnu krīzes vienībās, piemēram, EĀDD krīžu reaģēšanas, operāciju koordinācijas un krīžu pārvarēšanas struktūru ietvaros un Savienības civilās aizsardzības mehānisma (3) ietvaros.

(22)

Vajadzētu būt iespējai lūgt Savienības civilās aizsardzības mehānisma atbalstu, ja tas nepieciešams nepārstāvētu pilsoņu konsulārajai aizsardzībai. Minēto atbalstu varētu lūgt, piemēram, vadītājvalsts vai dalībvalsts, kas koordinē palīdzību.

(23)

Šajā direktīvā lietotais termins “vadītājvalsts” ir viena vai vairākas dalībvalstis, kas ir pārstāvētas konkrētā trešā valstī un kuras atbild par nepārstāvētiem pilsoņiem paredzētas palīdzības koordinēšanu un vadīšanu krīžu laikā. Šajā ziņā vadītājvalsts koncepciju, kas noteikta Savienības pamatnostādnēs (4), varētu izstrādāt sīkāk saskaņā ar Savienības tiesībām un jo īpaši šo direktīvu.

(24)

Kad dalībvalsts tiek informēta par konsulārās aizsardzības lūgumu vai saņem šādu lūgumu no personas, kas apgalvo, ka ir nepārstāvēts pilsonis, tai – izņemot ārkārtējas steidzamības gadījumus – pirms jebkādas palīdzības sniegšanas vienmēr būtu bez kavēšanās jāsazinās ar pilsoņa valstspiederības dalībvalsti un jāsniedz tai visa attiecīgā informācija. Valstspiederības dalībvalstij savukārt būtu bez kavēšanās jāsniedz jebkāda informācija, kas ir būtiska saistībā ar konkrēto lietu. Šādai saziņai būtu jāsniedz iespēja valstspiederības dalībvalstij pieprasīt konkrētā pieteikuma vai lietas pārsūtīšanu, lai tā pati varētu sniegt konsulāro aizsardzību. Minētajai saziņai arī būtu attiecīgajām dalībvalstīm jāsniedz iespēja apmainīties ar attiecīgu informāciju nolūkā, piemēram, nodrošināt to, lai nepārstāvēts pilsonis tiesības uz konsulāro aizsardzību, kas paredzētas LESD 20. panta 2. punkta c) apakšpunktā, neizmantotu ļaunprātīgi. Ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā Savienības pilsoņi uz šo direktīvu nevar atsaukties.

(25)

Savstarpēja solidaritāte un sadarbība attiecas arī uz finanšu jautājumiem. Tās dalībvalstis, kuras konsulāro palīdzību saviem pilsoņiem sniedz finansiālas palīdzības veidā, šādu iespēju izmanto kā galējo līdzekli un tikai ārkārtas gadījumos, kad pilsoņi nevar finanšu līdzekļus iegūt citādi, piemēram, ar pārskaitījumu, ko veic ģimenes locekļi, draugi vai darba devēji. Finansiāla palīdzība nepārstāvētiem pilsoņiem būtu sniedzama ar tādiem pašiem nosacījumiem kā dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem. Būtu jānosaka prasība, ka nepārstāvētam pilsonim, kuram sniedz palīdzību, ir jāparaksta apņemšanās par radušos izmaksu atlīdzināšanu savai valstspiederības dalībvalstij – ar noteikumu, ka dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem tādā pašā situācijā šādas izmaksas būtu bijušas jāatlīdzina savai dalībvalstij. Tad nepārstāvēta pilsoņa valstspiederības dalībvalsts var viņam prasīt atlīdzināt minētās izmaksas, tostarp jebkādu piemērojamo konsulāro nodevu.

(26)

Šai direktīvai būtu jānodrošina finansiālā sloga sadale un atlīdzināšana. Ja konsulārās aizsardzības sniegšana nepārstāvētam pilsonim ietver to, ka ir jāparaksta apņemšanās par izmaksu atlīdzināšanu, nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāatlīdzina dalībvalstij, kas palīdz, radušās izmaksas. Dalībvalstij, kas palīdz, pašai būtu jāizlemj, vai pieprasīt radušos izmaksu atlīdzināšanu. Dalībvalsts, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos.

(27)

Konsulārā aizsardzība, ko nepārstāvētam pilsonim sniedz aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā, dalībvalsts, kas palīdz, diplomātiskajām vai konsulārajām iestādēm var – atkarībā no katras konkrētās lietas apstākļiem – radīt neparasti lielus ceļa izdevumus, uzturēšanās izdevumus vai tulkošanas izmaksas. Konsultēšanās laikā, kura notiek pirms tiek sniegta palīdzība, nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts būtu jāinformē par šādām iespējamām izmaksām. Dalībvalstij, kas palīdz, vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts atlīdzina šādas neparasti lielas izmaksas. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij un dalībvalstij, kas palīdz, būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos. Nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalsts saskaņā ar diskriminācijas aizlieguma principu attiecīgajam pilsonim nevar prasīt atlīdzināt tādas izmaksas, kuras nebūtu jāatlīdzina dalībvalsts, kas palīdz, valstspiederīgajiem.

(28)

Finanšu procedūras saistībā ar krīzes situācijām būtu jāvienkāršo. Lai dalībvalsts, kas palīdz, varētu pieprasīt nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstij izmaksu atlīdzināšanu un to saņemt, nevajadzētu būt nepieciešama apņemšanās veikt atlīdzināšanu, ņemot vērā šādu situāciju īpašās iezīmes, piemēram, nepieciešamību ātri rīkoties attiecībā uz pilsoņu ievērojamo skaitu. Nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstīm būtu jāatlīdzina dalībvalstij, kas palīdz, radušās izmaksas. Dalībvalstij, kas palīdz, pašai būtu jāizlemj, vai un kādā veidā pieprasīt radušos izmaksu atlīdzināšanu. Dalībvalstij, kas palīdz, un nepārstāvētā pilsoņa valstspiederības dalībvalstij būtu jāvar savstarpēji vienoties par sīki izstrādātiem atlīdzināšanas noteikumiem noteiktos termiņos. Tādas krīzes gadījumā, kura nelabvēlīgi ietekmē vai var būt nelabvēlīgi ietekmēt būtisku skaitu Savienības pilsoņu, un ja to lūdz dalībvalsts, kas palīdz, nepārstāvēto pilsoņu valstspiederības dalībvalstīm izmaksas būtu jāatlīdzina proporcionāli, radušās izmaksas dalot ar to pilsoņu skaitu, kuriem sniegta palīdzība.

(29)

Šī direktīva būtu jāpārskata trīs gadus pēc tās transponēšanas termiņa. Ņemot vērā informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz par direktīvas īstenošanu un praktisko piemērošanu, tostarp attiecīgos statistikas datus un lietas, jo īpaši būtu jāizvērtē iespējamā vajadzība pārskatīt finanšu procedūras, lai nodrošinātu pienācīgu sloga sadali. Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums un jāapsver nepieciešamība pēc jebkādiem papildu pasākumiem, tostarp vajadzības gadījumā ierosinot grozījumus šajā direktīvā, lai veicinātu Savienības pilsoņu tiesību uz konsulāro aizsardzību īstenošanu.

(30)

Personas datu apstrādei, ko dalībvalstis veic šīs direktīvas kontekstā, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (5).

(31)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē labvēlīgāki valsts noteikumi, ciktāl tie ir ar to saderīgi.

(32)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (6) dalībvalstis ir apņēmušās pienācīgi pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(33)

Šīs direktīvas mērķis ir veicināt konsulāro aizsardzību, kas atzīta hartā. Tajā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši ir atzīti hartā, konkrēti – diskriminācijas aizlieguma princips, tiesības uz dzīvību un personas neaizskaramību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, bērna tiesības, tiesības uz aizstāvību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Šī direktīva būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(34)

Saskaņā ar diskriminācijas aizliegumu, kas ietverts hartā, dalībvalstīm šī direktīva būtu jāīsteno, nepieļaujot, ka personas, uz kurām šī direktīva attiecas, tiek diskriminētas dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai citu uzskatu, piederības mazākumtautībai, īpašuma, izcelšanās, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

(35)

Būtu jāatceļ Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Lēmums 95/553/EK (7),

a)

aizturēšanas vai apcietināšanas gadījumā;

b)

noziedzīgos nodarījumos cietušajiem;

c)

smagā nelaimes gadījumā vai smagas slimības gadījumā;

d)

nāves gadījumā;

e)

palīdzība un repatriācija ārkārtas gadījumā;

f)

pagaidu ceļošanas dokumentu izsniegšana, kā paredzēts Dalībvalstu valdību pārstāvju padomes Lēmumā 96/409/KĀDP (8).