(1)

Euro ir vienotā valūta, ko lieto dalībvalstīs, kuras ir eurozonas dalībnieces, tādēļ euro ir kļuvis par svarīgu faktoru Savienības ekonomikā un par tās pilsoņu ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tomēr kopš euro ieviešanas 2002. gadā šo valūtu pastāvīgi ir apdraudējušas naudas viltošanā iesaistītas organizētās noziedzības grupas, un euro viltošana ir radījusi finansiālus zaudējumus vismaz EUR 500 miljonu apmērā. Visas Savienības interesēs ir vērsties pret un sodīt par jebkādu darbību, kas viltošanas rezultātā var apdraudēt euro autentiskumu.

(2)

Viltotai naudai ir ievērojama negatīva ietekme uz sabiedrību. Tā kaitē pilsoņiem un uzņēmumiem, jo radītie zaudējumi netiek atlīdzināt pat tad, ja viltojumi saņemti labticīgi. Tas varētu likt patērētājiem šaubīties par skaidras naudas pietiekamu aizsardzību un radīt bailes, ka tie var saņemt viltotas banknotes un monētas. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai pilsoņi, uzņēmumi un finanšu iestādes visās dalībvalstīs un trešās valstīs uzticētos banknošu un monētu autentiskumam.

(3)

Ir būtiski nodrošināt, lai efektīvi un iedarbīgi krimināltiesiski pasākumi aizsargātu euro un citas valūtas, kuru apgrozība visās dalībvalstīs ir likumīgi atļauta piemērotā veidā.

(4)

Padomes Regulā (EK) Nr. 974/98 (4) paredzēts pienākums dalībvalstīm, kuru valūta ir euro, nodrošināt atbilstīgus sodus par euro banknošu un monētu viltošanu un falsifikāciju.

(5)

Padomes Regulās (EK) Nr. 1338/2001 (5) un (EK) Nr. 1339/2001 (6) ir paredzēti pasākumi, kas vajadzīgi euro aizsardzībai pret viltošanu, un jo īpaši pasākumi viltotu euro banknošu un monētu izņemšanai no apgrozības.

(6)

Starptautiskajā konvencijā par naudas viltošanas novēršanu, kas parakstīta 1929. gada 20. aprīlī Ženēvā, un tās protokolā (“Ženēvas konvencija”) (7) ir paredzēti noteikumi, lai efektīvi novērstu naudas viltošanas nodarījumus, veiktu kriminālvajāšanu un sodītu par tiem. Jo īpaši tās mērķis ir nodrošināt, ka par naudas viltošanas nodarījumiem var piemērot bargus kriminālsodus un citas sankcijas. Visām Ženēvas konvencijas līgumslēdzējām pusēm ir jāpiemēro nediskriminēšanas princips attiecībā uz valūtu, kas nav attiecīgās valsts valūta.

(7)

Šī direktīva papildina Ženēvas konvencijas noteikumus un atvieglo tās piemērošanu dalībvalstīs. Šajā nolūkā ir svarīgi, lai dalībvalstis būtu Ženēvas konvencijas puses.

(8)

Šī direktīva pamatojas uz Padomes Pamatlēmumu 2000/383/TI (8) un atjaunina to. Tā papildina minēto pamatlēmumu ar papildu noteikumiem par sankciju līmeni, izmeklēšanas līdzekļiem un viltotu euro banknošu un monētu analīzi, identificēšanu un atklāšanu tiesvedības procesu laikā.

(9)

Šai direktīvai būtu jāaizsargā visas banknotes un monētas, kas apgrozībā atrodas likumīgi, neatkarīgi no tā, vai tās ir izgatavotas no papīra, metāla vai kāda cita materiāla.

(10)

Euro un citu valūtu aizsardzībai nepieciešams ieviest kopēju definīciju noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naudas viltošanu, un kopējas, iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas gan fiziskām, gan juridiskām personām. Lai nodrošinātu saskaņotību ar Ženēvas konvenciju, šajā direktīvā būtu jāparedz, ka ir sodāmi tādi paši nodarījumi, kādi paredzēti Ženēvas konvencijā. Tādēļ viltotu banknošu un monētu izgatavošanai un izplatīšanai vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam. Svarīgs sagatavošanās darbs minētajiem nodarījumiem, piemēram, viltošanai paredzētu instrumentu un sastāvdaļu izgatavošana, būtu jāsoda atsevišķi. Minēto nodarījumu definīciju kopējam mērķim vajadzētu būt atturošas iedarbības nodrošināšanai attiecībā uz jebkādu rīcību ar viltotām banknotēm un monētām, viltošanai paredzētiem instrumentiem un citiem līdzekļiem.

(11)

Arī ļaunprātīga drukātavu un kaltuvju likumīgo iekārtu un materiālu izmantošana neatļautu banknošu un monētu izgatavošanai, lai tās izmantotu krāpnieciskos nolūkos, būtu jāuzskata par noziedzīgu nodarījumu. Šāda ļaunprātīga izmantošana ietver situāciju, kad valsts centrālā banka vai kaltuve vai cita pilnvarota ražotne izgatavo banknotes vai monētas, pārsniedzot Eiropas Centrālās bankas (ECB) atļautās kvotas. Tā ietver arī situāciju, kad pilnvarotas drukātavas vai kaltuves darbinieks ļaunprātīgi izmanto iekārtas savos nolūkos. Minētajai rīcībai vajadzētu būt sodāmai kā noziedzīgam nodarījumam pat tad, ja atļautais daudzums nav pārsniegts, jo izgatavotās banknotes un monētas pēc to laišanas apgrozībā nevarētu atšķirt no atļautas valūtas.

(12)

Šajā direktīvā paredzētajai aizsardzībai būtu jāattiecas arī uz banknotēm un monētām, ko ECB vai valstu centrālās bankas un kaltuves vēl nav oficiāli emitējušas. Tādējādi, piemēram, euro monētas ar jauniem reversiem dalībvalstīs vai jaunas euro banknošu sērijas būtu jāaizsargā pirms to oficiālās laišanas apgrozībā.

(13)

Attiecīgos gadījumos būtu jāsoda arī par kūdīšanu, palīdzēšanu un atbalstīšanu un galveno viltošanas nodarījumu mēģinājumu, tostarp likumīgo iekārtu un materiālu ļaunprātīgu izmantošanu un banknošu un monētu viltošanu, kas vēl nav emitētas, bet paredzētas apgrozībai. Šajā direktīvā dalībvalstīm nav paredzēts pienākums padarīt sodāmu mēģinājumu izdarīt nodarījumu, kas saistīts ar viltošanas instrumentu vai sastāvdaļu.

(14)

Visām šajā direktīvā paredzēto nodarījumu sastāvdaļām vajadzētu būt saistītām ar nodomu.

(15)

Naudas viltošana tradicionāli ir noziedzīgs nodarījums, par ko dalībvalstīs paredzēti bargi sodi. Tas ir šīs noziedzības smaguma un ietekmes uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem dēļ un tādēļ, ka ir jānodrošina, lai iedzīvotāji un uzņēmumi uzticētos euro un citu valūtu autentiskumam. Minētais jo īpaši attiecas uz euro, kas ir vienota valūta vairāk nekā 330 miljoniem iedzīvotāju eurozonā un kas ir otrā svarīgākā starptautiskā valūta.

(16)

Dalībvalstīm savos tiesību aktos būtu jāparedz kriminālsodi attiecībā uz Savienības tiesību aktu noteikumiem par cīņu pret naudas viltošanu. Minētajiem sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem, un tiem vajadzētu ietvert brīvības atņemšanu. Šajā direktīvā paredzētā maksimālā brīvības atņemšanas termiņa par tajā paredzētajiem nodarījumiem minimālais līmenis būtu jāattiecina vismaz uz vissmagākajiem minēto nodarījumu veidiem.

(17)

Sodu līmeņiem vajadzētu būt iedarbīgiem un atturošiem, bet samērīgiem ar nodarījumiem. Lai gan par labticīgi saņemtas viltotas valūtas tīšu nodošanu tālāk dalībvalstu tiesību aktos varētu paredzēt atšķirīga veida kriminālsodu, tostarp naudas sodus, minētajos valstu tiesību aktos kā maksimālais sods būtu jāparedz brīvības atņemšana. Brīvības atņemšanas sodi fiziskām personām kalpos par stingru atturošu rīku attiecībā uz iespējamajiem noziedzniekiem un darbosies visā Savienībā.

(18)

Tā kā šajā direktīvā ir paredzēti minimālie noteikumi, dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt stingrākus noteikumus par valūtas viltošanas nodarījumiem.

(19)

Šī direktīva neskar vispārējos noteikumus un principus valsts tiesību aktos krimināltiesību jomā par spriedumu piemērošanu un izpildi saskaņā ar konkrētajiem apstākļiem katrā atsevišķā gadījumā.

(20)

Tā kā arī juridisku personu darbības var kaitēt uzticībai banknošu un monētu autentiskumam vai apdraudēt to, juridiskām personām būtu jānosaka atbildība par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti viņu vārdā.

(21)

Lai nodrošinātu panākumus naudas viltošanas nodarījumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā, atbildīgajiem par izmeklēšanu un kriminālvajāšanu šādos nodarījumos vajadzētu būt iespējai izmantot efektīvus izmeklēšanas līdzekļus, piemēram, tādus līdzekļus, ko izmanto organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu apkarošanā. Šādi līdzekļi attiecīgā gadījumā varētu ietvert, piemēram, sakaru pārtveršanu, slepenu novērošanu, tostarp elektronisko novērošanu, bankas kontu uzraudzību un citus finanšu izmeklēšanas veidus. Cita starpā ņemot vērā proporcionalitātes principu, šādu līdzekļu izmantošanai saskaņā ar valsts tiesību aktiem vajadzētu būt samērīgai ar izmeklējamo nodarījumu veidu un smagumu. Būtu jāievēro tiesības uz personas datu aizsardzību.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānosaka sava jurisdikcija tādā veidā, kas atbilst Ženēvas konvencijai un noteikumiem par jurisdikciju Savienības tiesību aktos krimināltiesību jomā, tas ir, attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti to teritorijā, un nodarījumiem, ko izdarījuši to pilsoņi, turklāt nodarījumus parasti vislabāk ir izskatīt tās valsts krimināltiesību sistēmā, kurā tie ir notikuši.

(23)

Sakarā ar euro galveno lomu Savienības ekonomikā un sabiedrībā un īpašo apdraudējumu euro kā pasaules nozīmes valūtai, par ko liecina ievērojamais skaits naudas iespiestuvju trešās valstīs, ir nepieciešams veikt papildu pasākumu tā aizsardzībai. Tādēļ būtu jānosaka jurisdikcija attiecībā uz nodarījumiem, kas saistīti ar euro un izdarīti ārpus konkrētas dalībvalsts teritorijas, ja likumpārkāpējs atrodas minētās dalībvalsts teritorijā un nav izdots vai ar nodarījumu saistītās viltotās euro banknotes vai monētas ir atklātas minētajā dalībvalstī.

Ņemot vērā to dalībvalstu objektīvi atšķirīgo stāvokli, kuru valūta ir euro, ir atbilstīgi, ka pienākums izveidot šādu jurisdikciju attiecas tikai uz minētajām dalībvalstīm. Lai veiktu kriminālvajāšanu par 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 3. panta 2. un 3. punktā izklāstītajiem nodarījumiem gadījumos, kad tie attiecas uz 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī par kūdīšanu, palīdzēšanu un atbalstīšanu un minēto nodarījumu izdarīšanas mēģinājumu, jurisdikcijai nevajadzētu būt atkarīgai no nosacījuma, ka šādas darbības ir noziedzīgs nodarījums vietā, kur tās izdarītas. Īstenojot šādu jurisdikciju, dalībvalstīm būtu jāņem vērā, vai nodarījumi tiek izskatīti tās valsts krimināltiesību sistēmā, kurā tie izdarīti, un būtu jāievēro proporcionalitātes princips, jo īpaši attiecībā uz sodāmību trešās valstīs par tādu pašu darbību.

(24)

Attiecībā uz euro viltotu euro banknošu un monētu analīze un identifikācija centralizēti notiek attiecīgi valstu analīzes centros un monētu valstu analīzes centros, kas ir izraudzīti vai izveidoti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1338/2001. Viltotu euro banknošu vai monētu analīzei, identifikācijai un atklāšanai vajadzētu būt iespējamai arī iesāktu tiesvedības procesu laikā, lai attiecīgajā kriminālizmeklēšanā vai kriminālvajāšanā ātrāk atklātu viltojumu izgatavošanas avotu un novērstu un apturētu šādu viltojumu veidu turpmāku apgrozību, pienācīgi ņemot vērā efektīvas un taisnīgas tiesas principu. Tas palīdzētu efektīvāk apkarot viltošanas nodarījumus un tajā pašā laikā palielinātu izņemto viltojumu nodošanu skaitu iesāktos kriminālprocesos, ņemot vērā dažus izņēmumus, kuros būtu jāsniedz vienīgi piekļuve viltojumiem. Kopumā kompetentajām iestādēm vajadzētu dot atļauju fiziski pārsūtīt viltojumus uz valstu analīzes centriem un monētu valstu analīzes centriem. Noteiktos apstākļos, piemēram, gadījumā, ja tikai dažas viltotās banknotes un monētas ir pierādījums kriminālprocesā vai fiziska pārsūtīšana radītu pierādījumu, piemēram, pirkstu nospiedumu, iznīcināšanas risku, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai lemt par piekļuves piešķiršanu banknotēm un monētām.

(25)

Ir jāvāc salīdzināmi dati par šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem. Lai Savienības līmenī iegūtu pilnīgāku priekšstatu par viltošanas problēmu un tādējādi palīdzētu formulēt efektīvāku atbildi, dalībvalstīm būtu jānosūta Komisijai attiecīgie statistikas dati par nodarījumu skaitu saistībā ar banknošu un monētu viltošanu un par kriminālvajāto un notiesāto personu skaitu.

(26)

Lai sasniegtu mērķi cīnīties pret euro banknošu un monētu viltošanu, būtu jācenšas saskaņā ar attiecīgajām Līguma procedūrām noslēgt nolīgumus ar trešām valstīm, jo īpaši tām valstīm, kuras kā valūtu izmanto euro.

(27)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, un konkrēti – tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, kā arī tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Nodrošināt minēto tiesību un principu pilnīgu ievērošanu ir šīs direktīvas mērķis, un tā būtu attiecīgi jāīsteno.

(28)

Šīs direktīvas mērķis ir grozīt un paplašināt Pamatlēmuma 2000/383/TI noteikumus. Ņemot vērā veicamo grozījumu ievērojamo skaitu un raksturu, minētais pamatlēmums skaidrības labad būtu pilnībā jāaizstāj attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša.

(29)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, aizsargāt euro un citas valūtas pret viltošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā minēts Līguma par Eiropas Savienību (“LES”) 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredzētie pasākumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai.

(30)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (“LESD”), Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(31)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija ir paziņojusi savu vēlmi piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(32)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu un 4.a panta 1. punktu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā, un šī direktīva tai nav saistoša un nav jāpiemēro,