(1)

Direktīvā 2011/61/ES Komisijai piešķirtas pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, kuros konkretizēti noteikumi attiecībā uz ierobežojumu aprēķināšanu, saistību īpatsvaru, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku (turpmāk “AIFP”) darbības nosacījumiem, tostarp riska un likviditātes pārvaldību, novērtēšanu un deleģēšanu, prasībām attiecībā uz alternatīvo ieguldījumu fondu (turpmāk “AIF”) depozitāriju funkcijām un pienākumiem, pārskatāmības noteikumi un noteiktas prasības saistībā ar trešām valstīm. Ir būtiski, ka visus šos papildnoteikumus sāk piemērot vienlaicīgi ar Direktīvu 2011/61/ES, lai jaunās prasības, kas attiecas uz AIFP, varētu efektīvi īstenot. Šīs regulas noteikumi ir savstarpēji cieši saistīti, jo tie attiecas uz atļaujām, darbības uzturēšanu un pārskatāmību tiem AIFP, kas pārvalda un/vai tirgo AIF Savienībā, un tie ir nesaraujami saistīti aspekti aktīvu pārvaldības uzņēmējdarbības uzsākšanai un veikšanai. Lai nodrošinātu saskaņotību starp šiem noteikumiem, kuriem vajadzētu stāties spēkā vienlaicīgi, un sekmētu to, ka personām, uz kurām attiecas šie pienākumi, tostarp ieguldītājiem, kas nav Savienības rezidenti, ir iespējams noteikumu visaptverošs pārskats un viegla piekļuve tiem, ir vēlams visus Direktīvā 2011/61/ES paredzētos tehniskos standartus iekļaut vienā regulā.

(2)

Ir svarīgi garantēt, ka Direktīvas 2011/61/ES mērķi tiek vienādi sasniegti visās dalībvalstīs, lai, pieņemot šo regulu, sekmētu iekšējā tirgus integritāti un nodrošinātu tiesisko noteiktību tirgus dalībniekiem, tostarp institucionālajiem ieguldītajiem, kompetentajām iestādēm un citām ieinteresētajam personām. Regula kā izvēlētais formāts garantē saskaņotu regulējumu visiem tirgus dalībniekiem un ir labākā garantija tam, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus un nosacījumus, kā arī vienotu ieguldītāju aizsardzības standartu. Turklāt tā nodrošina tādu sīki izstrādātu vienotu noteikumu tiešu piemērošanu attiecībā uz AIFP darbību, kas jau pēc definīcijas ir tieši piemērojami un kam nav vajadzīga tālāka transponēšana valstu līmenī. Regulas izmantošana turklāt ļauj izvairīties no aizkavēšanās Direktīvas 2011/61/ES piemērošanā dalībvalstīs.

(3)

Tā kā deleģētajā regulā noteikti “pārvaldības struktūras” un “augstākās vadības” uzdevumi un atbildība, ir svarīgi konkretizēt šo terminu nozīmi, jo īpaši faktu, ka pārvaldības struktūru var veidot augstākās vadības pārstāvji. Turklāt, tā kā šajā regulā parādās termins “uzraudzības funkcija”, termina “pārvaldības struktūra” definīcijā būtu skaidri jānorāda, ka tā ir struktūra, kas veic pārvaldības funkciju gadījumā, ja atbilstīgi valsts tiesību aktiem uzraudzības un pārvaldības funkcijas ir jānodala atsevišķi. Direktīvā 2011/61/ES paredzēts, ka AIFP kompetentajām iestādēm sniedz noteiktu informāciju, tostarp informāciju par AIF aktīvu procentuālo daļu, uz kuru attiecas īpaši pasākumi, kas saistīti ar aktīvu nelikviditāti. Šajā regulā precizēta nozīme terminam “īpaši pasākumi”, lai AIFP zinātu, kāda tieši ir kompetentajām iestādēm sniedzamā informācija.

(4)

Direktīvā 2011/61/ES paredzēta atvieglota režīma piemērošana tiem AIFP, kas pārvalda tādu AIF portfeļus, kuru pārvaldīto aktīvu kopējais apmērs nepārsniedz attiecīgās robežvērtības. Ir skaidri jānorāda, kā būtu jāaprēķina pārvaldīto aktīvu kopējā vērtība. Šajā sakarībā ir būtiski noteikt vajadzīgās darbības aktīvu kopējās vērtības aprēķināšanai, lai konstatētu, kuri aktīvi nav ietverti aprēķinā, lai precizētu, kā jānovērtē aktīvi, kas iegūti, izmantojot saistību īpatsvara palielinājumu un paredzētu noteikumus gadījumos, kad AIFP pārvaldītajos AIF ir savstarpēja finanšu līdzdalība.

(5)

Pārvaldīto aktīvu kopējā vērtība jāaprēķina vismaz vienu reizi gadā, izmantojot atjauninātus datus. Tādējādi aktīvu vērtība būtu nosakāma divpadsmit mēnešu laikā pirms pārvaldīto aktīvu kopējās vērtības aprēķināšanas datuma un iespējami tuvu šim datumam.

(6)

Lai garantētu, ka uz AIFP joprojām attiecas Direktīvā 2011/61/ES noteiktais atvieglotais režīms, tam būtu jāizstrādā procedūra, kas ļauj pastāvīgi noteikt pārvaldīto aktīvu kopējo vērtību. AIFP var ņemt vērā pārvaldīto AIF veidus un ieguldīto aktīvu dažādās kategorijas, lai novērtētu noteiktās robežvērtības pārsniegšanas iespēju vai papildu aprēķinu nepieciešamību.

(7)

Ja AIFP vairs neatbilst ar robežvērtībām saistītajiem nosacījumiem, tam par to jāinformē kompetentā iestāde un 30 dienu laikā jāpiesakās darbības atļaujas saņemšanai. Taču, ja robežvērtības pārsniegums vai tās nesasniegšana kalendārā gada laikā notiek tikai dažkārt un uzskatāms, ka šādām situācijām ir pagaidu raksturs, AIFP nebūtu obligāti jāpiesakās darbības atļaujas saņemšanai. Šajos gadījumos AIFP būtu jāinformē kompetentā iestāde par neatbilstību robežvērtībai un jāpaskaidro, kāpēc tā uzskata, ka šai neatbilstībai ir pagaidu raksturs. Ja neatbilstība turpinās ilgāk nekā trīs mēnešus, to nevar uzskatīt par pagaidu situāciju. Izvērtējot iespējamību, ka tā ir pagaidu situācija, AIFP būtu jāņem vērā sagaidāma parakstīšanās un izpirkšanas aktivitāte vai attiecīgos gadījumos – kapitāla izmantošana un sadale. AIFP šajā novērtējumā nevajadzētu izmantot sagaidāmās tirgus svārstības.

(8)

Dati, ko AIFP izmanto pārvaldīto aktīvu kopējās vērtības aprēķināšanai, nav jādara pieejami sabiedrībai vai ieguldītājiem. Taču kompetentajām iestādēm būtu jāspēj pārliecināties, ka AIFP pareizi aprēķina un kontrolē pārvaldīto aktīvu kopējo vērtību, un tas attiecas arī uz novērtējumiem gadījumos, kad pārvaldīto aktīvu kopējā vērtībai veidojas robežvērtības pagaidu pārsniegums, un iestādēm pieprasījuma būtu jābūt iespējai piekļūt šiem datiem.

(9)

Ir svarīgi, lai AIFP, kas izmanto Direktīvā 2011/61/ES paredzēto atviegloto režīmu, reģistrācijas brīdī kompetentajām iestādēm nodrošinātu aktualizētu informāciju. Iespējams, ka ne visi AIFP ir atjauninājuši piedāvājuma dokumentus, lai atspoguļotu jaunākos ar pārvaldītajiem AIF saistītos notikumus, un šiem AIF praktiskāks risinājums varētu būt norādīt prasīto informāciju atsevišķā dokumentā, kurā aprakstīta fondu ieguldījumu stratēģija. Šāda situācija varētu rasties privātā kapitāla vai riska kapitāla fondiem, kas bieži vien kapitālu piesaista sarunu ceļā ar iespējamajiem ieguldītājiem.

(10)

AIF, kura turējumā ir tikai kapitāla akcijas biržā kotētos uzņēmumos, nav uzskatāms par tādu, kurā ir saistību īpatsvars, izņemot, ja šīs akcijas ir iegūtas, izmantojot saistību īpatsvaru. Ja šis pats AIF noslēdz iespējas līgumu attiecībā uz akciju indeksu, tas uzskatāms par tādu, kurā ir pieaudzis saistību īpatsvars, jo tas ir palielinājis AIF riska darījumu apjomu saistībā ar konkrēto ieguldījumu.

(11)

Lai garantētu vienotu piemērošanu AIFP pienākumam nodrošināt objektīvu pārskatu pār izmantoto saistību īpatsvaru, ir nepieciešams paredzēt divas saistību īpatsvara aprēķina metodes. No tirgus pētījumiem izriet, ka vislabākos rezultātus iespējams sasniegt, kombinējot tā sauktās bruto un saistību metodes.

(12)

Lai saņemtu piemērotu informāciju sistēmisko risku kontrolei un pilnīga priekšstata iegūšanai par AIFP izmantoto saistību īpatsvaru, informācija par AIF riska darījumiem būtu jāsniedz kompetentajām iestādēm un ieguldītājiem, izmantojot gan bruto, gan saistību metodi, tādēļ visiem AIFP riska darījumu apjoms būtu jāaprēķina izmantojot gan vienu, gan otru metodi. Bruto metode sniedz informāciju par AIF kopējo riska darījumu apjomu, bet saistību metode nodrošina ieskatu paņēmienos, ko pārvaldnieks izmanto risku ierobežošanai un savstarpējam ieskaitam; tādēļ abas metodes jāapskata kopā. Konkrēti, tas, cik lielā mērā riska darījumu apjoms atšķiras atkarībā no izmantotās metodes, var sniegt būtisku informāciju. Ir jānodrošina, ka jebkurš AIF riska darījumu palielinājums ir pienācīgi atspoguļots. Komisija var pieņemt papildu deleģētos aktus, paredzot papildu un izvēles metodes saistību īpatsvara aprēķināšanai.

(13)

Aprēķinot riska darījumu apjomu, sākotnēji jāaptver visas AIF pozīcijas, tostarp īstermiņa un ilgtermiņa aktīvi un saistības, aizņēmumi, atvasinātie instrumenti un visas citas metodes, kas palielina riska darījumu apjomu, kurās riski un atlīdzības attiecas uz AIF, kā arī visas citas pozīcijas, kas veido neto aktīvu vērtību.

(14)

Aizņēmumu līgumi, kurus noslēguši AIF, nebūtu jāņem vērā, ja tiem ir pagaidu raksturs un tos pilnībā sedz ar ieguldītāju uzņemtās kapitāla saistības, kas attiecas uz šiem līgumiem. Atjaunojamie kredīti nav uzskatāmi par tādiem, kam ir pagaidu raksturs.

(15)

Papildus riska darījumu apjoma aprēķinam ar bruto metodi visiem AIFP būtu jāaprēķina riska darījumu apjoms, izmantojot saistību metodi. Saskaņā ar saistību metodi atvasinātie finanšu instrumenti būtu jāpārvērš attiecīgajās bāzes aktīvu pozīcijās. Taču, ja AIF iegulda noteiktos atvasinātajos instrumentos, lai līdzsvarotu tirgus risku, kas saistīts ar citiem aktīviem, kuros AIF ir ieguldījis, šie atvasinātie instrumenti nebūtu jāpārvērš attiecīgās bāzes aktīvu pozīcijās, jo šo divu ieguldījumu riska darījumu apjomi viens otru līdzsvaro. Tā tam vajadzētu būt, ja, piemēram, AIF portfelis iegulda noteikta indeksā un tā turējumā ir atvasinātais instruments, kas nodrošina mijmaiņu starp šā indeksa un cita indeksa rādītājiem, kā rezultātā tas ir ekvivalents portfeļa riska darījumam ar otro indeksu, un tādēļ AIF neto aktīvu vērtība nav atkarīga no pirmā indeksa rādītājiem.

(16)

Aprēķinot riska darījumu apjomu saskaņā ar saistību metodi, atvasinātie instrumenti, kas atbilst šajā regulā noteiktajiem kritērijiem, nepalielina riska darījumu apjomu. Tādējādi, ja AIF iegulda indeksu nākotnes līgumos un tā turējumā ir naudas pozīcija, kas vienāda ar nākotnes līgumu kopējo tirgus bāzes vērtību, tas uzskatāms par līdzvērtīgu tiešam ieguldījumam indeksa akcijās, un tāpēc AIF riska darījumu apjoma aprēķina mērķiem indeksa nākotnes līgums nebūtu jāņem vērā.

(17)

Aprēķinot riska darījumu apjomu saskaņā ar saistību metodi, AIFP būtu jāļauj ņemt vērā riska ierobežošanas un savstarpējā ieskaita darījumi, ja tie atbilst attiecīgajiem saistību metodes kritērijiem.

(18)

Prasība par to, ka savstarpējā ieskaita darījumiem jāattiecas uz vienu un to pašu bāzes aktīvu, būtu strikti jāievēro, lai aktīvi, kurus AIFP uzskata par ekvivalentiem vai lielā mērā saistītiem, piemēram, viena emitenta dažādas akciju kategorijas vai obligācijas, netiktu uzskatīti par identiskiem savstarpējā ieskaita darījumu mērķiem. Savstarpējā ieskaita darījumu definīcijas mērķis ir garantēt, ka tiek ņemti vērā tikai tie tirdzniecības darījumi, kas līdzsvaro ar citiem darījumiem saistīto risku un neatstāj ievērojamu nenosegtu riska daļu. Tirdzniecības darījumu kombinēšana ar mērķi ģenerēt kaut nelielus ienākumus, samazinot atsevišķus riskus un vienlaikus saglabājot citus, nebūtu uzskatāma par savstarpējā ieskaita darījumiem, kā, piemēram, arbitrāžas ieguldījumu stratēģijas, kuru mērķis ir ģenerēt ienākumus, izmantojot cenu starpību starp vienādiem atvasinātajiem instrumentiem, kuriem ir vienādi bāzes aktīvi, bet dažādi beigu termiņi.

(19)

Portfeļa pārvaldības prakse, kuras mērķis ir samazināt ilguma risku, kombinējot ieguldījumu ilgtermiņa obligācijās ar procentu likmes mijmaiņas līgumu vai samazināt AIF obligāciju portfeļa ilgumu, noslēdzot īso pozīciju par obligāciju nākotnes līgumiem, kas atspoguļo portfeļa procentu likmes risku (ilguma riska ierobežošana), būtu uzskatāmas par riska ierobežošanas darījumiem ar nosacījumu, ka tie atbilst riska ierobežošanas kritērijiem.

(20)

Par atbilstīgu riska ierobežošanas kritērijiem uzskatama portfeļa pārvaldības prakse, kuras mērķis ir līdzsvarot ievērojamos riskus, kas saistīti ar ieguldījumiem labi diversificētā kapitāla vērtspapīru portfelī, izveidojot akciju tirgus indeksa nākotnes līgumu īso pozīciju, un kurā kapitāla vērtspapīru portfeļa struktūra ir ļoti tuva akciju tirgus indeksa struktūrai, turklāt tā ienākumi lielā mērā korelē ar akciju tirgus indeksa rādītājiem un akciju tirgus indeksa nākotnes līgumu īsā pozīcija ļauj neapšaubāmi samazināt vispārējo tirgus risku saistība ar akciju portfeli un specifiskais risks ir nenozīmīgs, piemēram, labi diversificēta akciju portfeļa beta rādītāja risku ierobežošana (beta-hedging), kad specifiskais risks uzskatāms par nenozīmīgu.

(21)

Portfeļa pārvaldības prakse, kuras mērķis ir līdzsvarot risku, kas saistīts ar ieguldījumu obligācijās ar fiksētu procentu likmi, kombinējot kredītrisku mijamaiņas darījuma garo pozīciju un procentu likmes mijmaiņas līgumu, kas šo fiksēto procentu likmi aizstāj ar procentu likmi, kas ir attiecīgā naudas tirgus bāzes likme plus marža, būtu uzskatāma par riska ierobežošanas darījumu, kas principā atbilst visiem saistību metodes riska ierobežošanas kritērijiem.

(22)

Portfeļa pārvaldības prakse, kuras mērķis ir līdzsvarot konkrētas akcijas radīto risku, izveidojot īso pozīciju atvasinātajam līgumam par citu akciju, kas ievērojami korelē ar pirmo akciju, nebūtu uzskatāma par riska ierobežošanas kritērijiem atbilstošu. Lai gan šādā stratēģijā tiek izmantotas pretējas pozīcijas vienā un tajā pašā aktīvu kategorijā, tā neierobežo specifisko risku, kas saistīts ar ieguldījumu konkrētā akcijā. Tādēļ tā nebūtu uzskatāma par riska ierobežošanas darījumu atbilstīgi saistību metodes kritērijiem.

(23)

Portfeļa pārvaldības prakse, kuras mērķis ir saglabāt alfa rādītāju akciju grozam (kurā ir ierobežots skaits akciju), kombinējot ieguldījumus šajā akciju grozā ar akciju tirgus indeksa nākotnes līguma beta-koriģēto īso pozīciju, nebūtu uzskatāma par atbilstošu riska ierobežošanas kritērijiem. Šādas stratēģijas mērķis nav līdzsvarot ievērojamos riskus, kas saistīti ar ieguldījumiem šajā akciju grozā, bet gan līdzsvarot šā ieguldījuma beta rādītāju (tirgus risku) un saglabāt alfa rādītāju. Šā akciju groza alfa komponents var dominēt pār beta komponentu un tādējādi radīt zaudējumus AIF līmenī. Šā iemesla dēļ tas nav uzskatāms par riska ierobežošanas darījumu.

(24)

Apvienošanas arbitrāžas stratēģija ir tāda, kurā vienas akcijas īsā pozīcija tiek kombinēta ar citas akcijas garo pozīciju. Šādas stratēģijas mērķis ir ierobežot pozīciju beta rādītāju (tirgus risku) un ģenerēt ienākumus, kas piesaistīti abu akciju salīdzinošajiem rādītājiem. Līdzīgi kā iepriekš, šā akciju groza alfa komponents var dominēt pār beta komponentu un tādējādi radīt zaudējumus AIF līmenī. Tas nebūtu uzskatāms par riska ierobežošanas darījumu atbilstīgi saistību metodes kritērijiem.

(25)

Stratēģija, kuras mērķis ir ierobežot akciju vai obligāciju garās pozīcijas risku ar nopirktu kredītaizsardzību tam pašam emitentam, attiecas uz divām dažādām aktīvu kategorijām un tādēļ nebūtu uzskatāma par riska ierobežošanas darījumu.

(26)

Izmantojot metodes, kuras palielina AIF riska darījumu apjomu, AIFP būtu jāievēro vispārējie principi, piemēram, papildus darījuma juridiskajai formai jāņem vērā arī tā būtība. Konkrēti saistībā ar izpirkšanas darījumiem AIFP vajadzētu ņemt vērā to, vai iesaistīto aktīvu riski un atdeve tiek nodoti tālāk vai joprojām attiecas uz AIF. AIFP būtu arī jāizskata atvasinātie instrumenti vai citi bāzes aktīviem pielīgti darījumi, lai konstatētu AIF iespējamās nākotnes saistības, kas izriet no šiem darījumiem.

(27)

Tā kā saistību metode paredz procentu likmes ar dažādiem beigu termiņiem uzskatīt par dažādiem bāzes aktīviem, AIF, kas atbilstīgi to ieguldījumu pamatpolitikai galvenokārt iegulda procentu likmju atvasinātajos instrumentos, var izmantot specifiskus ilguma mijmaiņas noteikumus, lai būtu iespējams ņemt vērā korelāciju starp procentu likmju līknes beigu termiņu segmentiem. Nosakot ieguldījumu politiku un riska profilu, AIF būtu jāspēj definēt procentu likmju riska līmeni un atbilstoši arī tā mērķa ilgumu. AIF, izdarot izvēli par ieguldījumiem, būtu jāņem vērā iepriekš noteiktais mērķa ilgums. Ja portfeļa ilgumā veidojas novirze no mērķa ilguma, šī stratēģija nebūtu uzskatāma par noteikta ilguma mijmaiņas darījumu atbilstīgi saistību metodes kritērijiem.

(28)

Noteikta ilguma mijmaiņas noteikumi pieļauj garo pozīciju mijmaiņu ar īsajām pozīcijām, kuru bāzes aktīvi ir citas procentu likmes. Par termiņu intervālu robežvērtībām noteikti divu gadu, septiņu gadu un 15 gadu termiņi. Katrā termiņu intervālā būtu atļaujamas mijmaiņas pozīcijas.

(29)

Būtu daļēji atļaujamas mijmaiņas pozīcijas starp diviem dažādiem termiņu intervāliem. Pozīcijām, kurām īstenota mijmaiņa, jāpiemēro ierobežojumi, lai pieļautu tikai daļēju mijmaiņu. Tie būtu jāizsaka procentos, balstoties uz vidējam korelācijām starp procentu likmju līknes divu gadu, piecu gadu, desmit gadu un 30 gadu termiņu intervāliem. Jo ilgāka starpība starp pozīciju termiņiem, jo vairāk jāierobežo to mijmaiņa, kas nozīmē, ka procentuālajiem radītājiem jāpalielinās.

(30)

Pozīcijas, kuru mainītais ilgums krietni pārsniedz visa portfeļa mainīto ilgumu, neatbilst AIF ieguldījumu stratēģijai, un nebūtu pieļaujama to pilnīga salāgošana. Tādējādi nebūtu pieņemams salāgot 18 mēnešu termiņa īso pozīciju (kas atrodas 1. termiņu intervālā) ar desmit gadu termiņa garo pozīciju (kas atrodas 3. termiņu intervālā), ja AIF mērķa ilgums ir aptuveni divi gadi.

(31)

Aprēķinot riska darījumu apjomu, AIF var pirmkārt apzināt risku ierobežošanas darījumus. Šajos darījumos iesaistītos atvasinātos instrumentus tad izslēdz no kopējā riska darījuma aprēķina. AIF riska ierobežošanas aprēķinos būtu jāizmanto precīzi aprēķini. AIF riska ierobežošanas aprēķinos nebūtu jāizmanto ilguma mijmaiņas noteikumi. Ilguma mijmaiņas noteikumus var izmantot, lai atlikušos procentu likmju atvasinātos instrumentus pārvērstu attiecīgo bāzes aktīvu pozīcijās.

(32)

Atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem AIFP jāgarantē, ka iespējamos profesionālās atbildības riskus, kas izriet no tā darbības, pienācīgi sedz vai nu ar papildu pašu kapitālu vai profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Šo noteikumu vienota piemērošana paredz vienotu izpratni par sedzamajiem iespējamajiem profesionālās atbildības riskiem. No AIFP profesionālās nolaidības izrietošo risku vispārējam raksturojumam būtu jānosaka atbilstošo riska notikumu iezīmes un iespējamās profesionālās atbildības diapazons, tostarp kaitējums vai zaudējums, ko izraisījušas personas, kas tieši veic darbības, par kurām AIFP ir juridiska atbildība, piemēram, AIF direktori, speciālisti vai darbinieki un personas, kas veic šīs darbības saskaņā ar AIFP deleģējumu. Atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem AIFP īstenotajam deleģējumam vai apakšdeleģējumam nevajadzētu ietekmēt AIFP atbildību, un AIFP būtu jānodrošina pienācīgs segums profesionālajiem riskiem, kas saistīti ar šādām trešām pusēm, par kurām tas ir juridiski atbildīgs.

(33)

Lai nodrošinātu vienotu izpratni par vispārējo raksturojumu, iespējamo profesionālās atbildības riska notikumu konstatēšanai kā standarts būtu jāizmanto piemēru uzskaitījums. Šajā uzskaitījuma būtu jāiekļauj plašs no nolaidīgām darbībām, kļūdām vai nepilnībām izrietošo notikumu spektrs, piemēram, ieguldījumu īpašumtiesības apliecinošo dokumentu zaudējums, sagrozījumi vai AIFP dažādo saistību vai pienākumu neizpilde. Tajā būtu jāietver arī nespēja ar pienācīgu iekšējās kontroles sistēmu starpniecību novērst krāpnieciskas darbības AIFP iekšienē. Kaitējums, kas rodas no nespējas veikt pietiekamu uzticamības pārbaudi ieguldījumam, kas izrādījies krāpniecisks, padara AIFP profesionāli civiltiesiski atbildīgu, un šī atbildība būtu pienācīgi jāsedz. Taču zaudējumi, kas radušies tāpēc, ka ieguldījums ir zaudējis vērtību nelabvēlīgu tirgus apstākļu rezultātā, nebūtu jāsedz. Sarakstā būtu jāiekļauj arī novērtējumi, kuri nav pienācīgi veikti, kas būtu jāinterpretē kā novērtējuma nepilnība, ar ko tiek pārkāpts Direktīvas 2011/61/ES 19. pants un atbilstīgie deleģētie akti.

(34)

Saskaņā ar riska pārvaldības pienākumiem AIFP vajadzētu būt piemērotiem kvalitatīvas iekšējās kontroles mehānismiem, lai ierobežotu darbības neizpildi, tostarp profesionālās atbildības riskus, vai izvairītos no šādas neizpildes. Tādēļ AIFP kā daļu no tā riska pārvaldības politikas vajadzētu noteikt atbilstīgu darbības riska pārvaldības politiku un procedūras, kas piemērotas tā uzņēmējdarbības veidam, mērogam un sarežģītībai. Šīm procedūrām un politikai būtu jāparedz iespēja izveidot iekšējo zaudējumu datubāzi, kas kalpo darbības riska noteikšanas mērķim.

(35)

Lai garantētu, ka papildu pašu kapitāls un profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana sedz iespējamos profesionālās atbildības riskus, piemērota seguma līmeņa noteikšanai būtu jāparedz kvantitatīvi minimālie kritēriji. AIFP šie kvantitatīvie kritēriji būtu jānosaka kā konkrēta procentuālā vērtība no AIF pārvaldīto portfeļu vērtības, ko aprēķina, summējot visu pārvaldīto AIF kopējo aktīvu vērtību, neatkarīgi no tā, vai tie iegūti, izmantojot piesaistītos līdzekļus vai ieguldītāju līdzekļus. Šajā kontekstā atvasinātie instrumenti būtu jānovērtē pēc to tirgus cenas, jo tos var aizvietot par šo cenu. Tā kā segums ar profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas palīdzību ir pēc savas būtības nenoteiktāks nekā papildu pašu līdzekļi, šiem diviem instrumentiem, ko izmanto profesionālas atbildības risku segšanai, būtu jāpiemēro dažādas procentuālās vērtības.

(36)

Lai garantētu, ka profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšana faktiski darbojas, lai segtu zaudējumus, kas rodas no apdrošināšanas gadījumiem, polise jāiegādājas no apdrošināšanas sabiedrības, kurai ir atļauts veikt profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Apdrošinātāji var būt gan ES apdrošināšanas sabiedrības, gan trešo valstu sabiedrības tiktāl, ciktāl tām saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem ir atļauts sniegt šādus apdrošināšanas pakalpojumus.

(37)

Lai piemērotas profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas izveidē nodrošinātu zināmu elastīgumu, AIFP un apdrošināšanas sabiedrībai vajadzētu būt iespējai vienoties par klauzulu, kurā paredzēts, ka jebkura zaudējuma daļu noteiktā apmērā sedz pats AIFP (noteiktais pašrisks). Kad notikusi vienošanās par šo noteikto pašrisku, AIFP būtu jānodrošina pašu kapitāla apjoms, kas atbilst noteiktajam zaudējumu apjomam, ko sedz AIFP. Šāds pašu kapitāla apjoms jānodrošina papildus AIFP sākotnējam kapitālam un AIFP pašu kapitālam saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 9. panta 3. punktu.

(38)

Principā ar papildu pašu kapitāla vai profesionālās civiltiesiskās apdrošināšanas palīdzību nodrošinātā seguma pietiekamība būtu jāpārskata vismaz reizi gadā. Taču AIFP būtu jāizveido procedūras, kas nodrošina pārvaldīto AIF portfeļu kopējās vērtības pastāvīgu kontroli un profesionālās atbildības risku seguma pastāvīgu korekciju, ja konstatētas ievērojamas neatbilstības. Turklāt AIFP piederības dalībvalsts kompetentā iestāde var samazināt vai palielināt minimālās prasības papildu pašu kapitālam, ņemot vērā AIFP riska profilu, tā zaudējumu vēsturiskos rādītājus un tā papildu pašu kapitāla vai profesionālās civiltiesiskās apdrošināšanas pietiekamību.

(39)

Direktīvā 2011/61/ES ietverta prasība AIFP rīkoties AIF, ieguldītāju un tirgus integritātes labākajās interesēs. Tādēļ AIFP būtu jāpiemēro piemērota politika un procedūras, kas tiem ļauj novērst nelikumīgu rīcību, piemēram, izdevīga laika izvēli tirgū (market timing) vai vēlu tirdzniecību (late trading). Izdevīga tirgus laika izvēle nozīmē izmantot neaktuālas vai novecojušas portfeļa vērtspapīru cenas, kas ietekmē AIF neto aktīvu vērtības (NAV) aprēķinu, vai pirkt un pēc dažām dienām izpirkt AIF ieguldījumu apliecības, tādējādi izmantojot veidu, kā AIF aprēķina NAV. Vēla tirdzniecība nozīmē rīkojumu izdošanu par AIF ieguldījumu apliecību pirkšanu vai izpirkšanu pēc noteikta atskaites punkta, izmantojot atskaites punkta cenu. Abi nelikumīgās rīcības veidi kaitē ilgtermiņa ieguldītāju interesēm, jo samazina to ienākumus, turklāt atstāj negatīvu ietekmi uz AIF ienākumiem, jo palielinās darījumu izmaksas un tiek traucēta portfeļa pārvaldība. AIFP būtu arī jāizveido piemērotas procedūras ar mērķi garantēt, ka AIF pārvaldība notiek efektīvi, un būtu jārīkojas tā, lai novērstu nevajadzīgu izmaksu rašanos AIF un ieguldītājiem.

(40)

Tāpat kā PVKIU pārvaldniekiem piemērotajā pieejā arī AIFP ieguldījumu izvēlē un kontrolē būtu jāprasa nodrošināt augstu uzticamības pārbaužu standartu. Tiem būtu vajadzīga piemērota profesionālā kompetence un zināšanas par aktīviem, kuros AIF ir ieguldījuši. Lai nodrošinātu, ka ieguldījumu lēmumu izpilde notiek saskaņā ar ieguldījumu stratēģiju un atbilstošos gadījumos – pārvaldīto AIF riska ierobežojumiem, AIFP būtu jānosaka un jāīsteno rakstiska politika un procedūras, kas attiecas uz uzticamības pārbaudēm. Šī politika un procedūras regulāri jāpārskata un jāaktualizē. Ja AIFP veic ilgtermiņa ieguldījumus specifiskos aktīvu veidos, mazāk likvīdos aktīvos, piemēram, nekustamajā īpašumā un partnerības daļās, tad uzticamības pārbaudes prasības būtu jāpiemēro arī sarunu fāzē. AIFP veiktās darbības pirms līguma noslēgšanas būtu sīki jādokumentē, lai parādītu, ka tās atbilst ekonomiskajam un finanšu plānam un tādējādi arī AIF ilgumam. AIF būtu jāsaglabā atbilstošo sanāksmju protokoli, sagatavošanas dokumenti, ka arī ekonomiskā un finanšu analīze, kas veikta projekta iespējamības novērtēšanai un līgumiskajām saistībām.

(41)

Prasība AIFP rīkoties pietiekami prasmīgi un rūpīgi un veikt uzticamības pārbaudes būtu jāpiemēro arī tad, ja AIFP ieceļ galveno brokeri vai darījuma partneri. AIFP būtu jāizvēlas un jāieceļ tikai tādi galvenie brokeri vai darījuma partneri, uz kuriem attiecas pastāvīga uzraudzība, kas ir finansiāli stabili un kuriem ir vajadzīgā organizatoriskā struktūra, kas ir piemērota AIFP vai AIF sniedzamajiem pakalpojumiem. Lai nodrošinātu pienācīgu ieguldītāju interešu aizsardzību, ir svarīgi precizēt, ka viens no kritērijiem finansiālās stabilitātes novērtēšanā ir tas, vai uz galvenajiem brokeriem vai darījumu partneriem attiecas atbilstošs uzraudzības regulējums, tostarp saistībā ar kapitāla pietiekamības prasībām un efektīvu uzraudzību.

(42)

Saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES, kas nosaka prasību AIFP rīkoties godīgi, taisnīgi un prasmīgi, personām, kas faktiski vada AIFP uzņēmējdarbību, kas ir pārvaldības struktūras vai – gadījumā, ja sabiedrībai nav pārvaldības struktūras – augstākās vadības pārstāvji, vajadzētu būt ar pietiekamām zināšanām, prasmēm un pieredzi, lai izpildītu savus uzdevumus un jo sevišķi izprastu riskus, kas saistīti ar AIFP darbību. Saskaņā ar Komisijas Zaļo grāmatu par korporatīvo pārvaldību finanšu sektorā (2) personām, kas faktiski vada AIFP uzņēmējdarbību, būtu jāvelta pietiekami daudz laika savu funkciju veikšanai AIFP un jārīkojas pēc godīguma, integritātes un neatkarības principa, lai varētu inter alia efektīvi novērtēt un apstrīdēt augstākās vadības lēmumus.

(43)

Ar mērķi garantēt, ka attiecīgās darbības tiek veiktas pienācīgi, AIFP būtu jānodarbina personāls, kam ir vajadzīgās prasmes, zināšanas un kompetence, lai veiktu tiem uzticētos pienākumus.

(44)

AIFP, kas sniedz individuālo ieguldījumu portfeļu pārvaldības pakalpojumu, jānodrošina atbilstība pamudinājumu noteikumiem, kas noteikti Komisijas 2006. gada 10. augusta Direktīvā 2006/73/EK, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/39/EK attiecībā uz ieguldījumu sabiedrību organizatoriskām prasībām un darbības nosacījumiem un jēdzienu definīcijām minētās direktīvas mērķiem (3). Konsekvences ievērošanai šiem principiem būtu jāattiecas arī uz AIFP, kas sniedz kolektīvā ieguldījumu portfeļa pārvaldības un tirdzniecības pakalpojumus. AIFP gada pārskatā būtu jāatklāj pakalpojuma maksas, komisijas maksas vai gūtā labuma esība, veids un apmērs vai, – ja šis apmērs nav nosakāms, – apmēra aprēķina metode.

(45)

AIF ieguldītājiem vajadzētu gūt labumu no līdzīgas aizsardzības, kāda tiek piešķirta AIFP klientiem, kuriem AIFP sniedz individuāla ieguldījumu portfeļa pārvaldības pakalpojumu, jo šādā gadījumā tiem jānodrošina atbilstība “labākās izpildes” noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvā 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (4) un Direktīvā 2006/73/EK. Taču būtu jāņem vērā atšķirības starp dažādajiem aktīvu veidiem, kuros iegulda AIF, jo “labākā izpilde” nav piemērojama gadījumos, kad, piemēram, AIFP iegulda nekustamajā īpašumā vai partnerības daļās un ieguldījumu veic pēc ilgstošam sarunām par līguma noteikumiem. Ja nav izvēles starp dažādām izpildes vietām, AIFP būtu jāspēj kompetentajām iestādēm un revidentiem parādīt, ka izvēle starp dažādam izpildes vietām neeksistē.

(46)

Lai nodrošinātu konsekvenci ar prasībām, kas attiecas uz PVKIU pārvaldniekiem, noteikumi par rīkojumu apstrādi un tirdzniecības rīkojumu apvienošanu un sadalīšanu būtu jāpiemēro AIFP, ja tie sniedz kolektīvo ieguldīju portfeļa pārvaldības pakalpojumu. Tomēr šie noteikumi nebūtu piemērojami, ja ieguldījums aktīvos ir veikts pēc ilgstošam sarunām par līguma noteikumiem, piemēram, ieguldījums nekustamajā īpašumā, partnerības daļās vai biržā nekotētos uzņēmumos, jo šādos gadījumos netiek izpildīts rīkojums.

(47)

Ir svarīgi konkretizēt situācijas, kurās varētu rasties interešu konflikti, jo īpaši gadījumos, kad iespējams finansiāla labuma guvums vai izvairīšanās no finansiāla zaudējuma, vai tiek nodrošināti finansiālie vai citi labumi, lai AIFP rīcību virzītu tā, ka tas dod priekšroku noteiktam interesēm, neņemot vērā citu pušu, piemēram, citu AIF, to klientu, pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) vai citu AIFP klientu intereses

(48)

AIFP izveidotajai interešu konfliktu novēršanas politikai būtu jānosaka situācijas, kurās AIFP veiktās darbības varētu veidot interešu konfliktus, kas var radīt un var neradīt iespējamus riskus, ka tiek nodarīts kaitējums AIF interesēm vai to klientu interesēm. Lai šīs situācijas noteiktu, AIFP būtu jāņem vērā ne tikai kolektīvo ieguldījumu portfeļu pārvaldības darbība, bet arī citas darbības, ko tam atļauts veikt, tostarp darbības, ko veic deleģējuma saņēmēji, apakšdeleģējuma saņēmēji, ārējie vērtētāji vai darījuma partneri.

(49)

Saskaņā ar pieeju, kas ņemta vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvā 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (5) saistībā ar PVKIU pārvaldības uzņēmumiem un Direktīvā 2004/39/EK attiecībā uz ieguldījumu sabiedrībām, AIFP būtu jāpieņem procedūras un pasākumi ar mērķi garantēt, ka attiecīgās personas, kas iesaistītas dažādos uzņēmējdarbības aspektos, kas var ietvert interešu konfliktus, veic šīs darbības neatkarīgi un piemēroti AIFP lielumam un darbībām.

(50)

Ir būtiski noteikt kopēju sistēmu, kurā paredzēts, kā jāpārvalda un jāatklāj interešu konflikti, ja tādi rodas. Specifiskas darbības, kas jāveic, un procedūras, kas jāievēro šādās situācijās, būtu jākonkretizē interešu konfliktu novēršanas politikā, ko nosaka AIFP.

(51)

Viens no riska pārvaldības sistēmas centrālajiem elementiem ir pastāvīga riska pārvaldības funkcija. Konsekvences nodrošināšanas nolūkā tās uzdevumiem un pienākumiem vajadzētu būt pēc būtības līdzīgiem tiem, kas PVKIU pārvaldības sabiedrībām attiecībā uz pastāvīgo riska pārvaldības funkciju noteikti Komisijas 2010. gada 1. jūlija Direktīvā 2010/43/ES, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK attiecībā uz organizatoriskajām prasībām, interešu konfliktiem, profesionālo ētiku, riska pārvaldību un starp depozitāriju un pārvaldības sabiedrību noslēdzamās vienošanās saturu (6). Šai funkcijai vajadzētu būt galvenajā lomā AIF riska politikas veidošanā, riska kontrolē un riska mērīšanā ar mērķi nodrošināt, ka riska līmenis pastāvīgi atbilst AIF riska profilam. Pastāvīgās riska pārvaldības funkcijas rīcībā vajadzētu būt nepieciešamajai varai, piekļuvei visai būtiskajai informācijai un regulāram kontaktam ar AIFP augstāko vadību un pārvaldības struktūru, lai nodrošinātu tām jaunāko informāciju, un tās varētu vajadzības gadījumā veikt situācijas uzlabojumus.

(52)

Riska pārvaldības politika veido otru pīlāru, uz kura balstās riska pārvaldības sistēma. Šai politikai vajadzētu būt pienācīgi dokumentētai un tajā būtu jo sevišķi jāizskaidro pasākumi un procedūras, ko izmanto risku mērīšanā un pārvaldībā, aizsardzības pasākumi riska pārvaldības funkcijas neatkarības nodrošināšanai, paņēmieni, ko izmanto risku pārvaldībai, un ziņas par atbildības sadalījumu AIFP attiecībā uz riska pārvaldības un darbības procedūrām. Lai garantētu tās efektivitāti, riska pārvaldības politika augstākajai vadībai būtu jāpārskata vismaz reizi gadā.

(53)

Kā paredzēts Direktīvā 2011/61/ES, riska pārvaldības funkcijai vajadzētu būt funkcionāli un hierarhiski nodalītai no funkcionālajām struktūrvienībām. Jāpaskaidro, ka šo nodalīšanu būtu jānodrošina līdz pat AIFP pārvaldības struktūras līmenim un riska pārvaldības funkcijā nodarbinātajiem nevajadzētu veikt nekādus konfliktējošus uzdevumus, turklāt viņus nevajadzētu uzraudzīt tiem, kas ir atbildīgi par konfliktējošām funkcijām.

(54)

Ir ārkārtīgi svarīgi konkretizēt aizsardzības pasākumus, kurus jebkurā gadījumā izmantos AIFP, lai nodrošinātu riska pārvaldības funkcijas neatkarīgu īstenošanu, precīzāk, noteikt, ka riska pārvaldības funkcijas īstenotājiem nevajadzētu uzticēt konfliktējošus pienākumus, ka tiem vajadzētu pieņemt lēmumus, balstoties uz datiem, ko tie var pienācīgi novērtēt, un ka lēmumu pieņemšanas procesam vajadzētu būt pakļautam pārskatīšanai.

(55)

Lai gan Direktīvā 2011/61/ES nav paredzēti nekādi AIF ieguldījumu ierobežojumi, katra AIF radītos riskus nav iespējams efektīvi pārvaldīt, ja AIFP nav iepriekš noteikusi riska ierobežojumus. Riska ierobežojumiem būtu jāatbilst AIF riska profilam, un tie būtu jāatklāj ieguldītājiem atbilstīgi Direktīvā 2011/61/ES paredzētajam.

(56)

Konsekvences nodrošināšanas nolūkos prasības, kas attiecas uz riska noteikšanu, mērīšanu un kontroli, ir balstītas uz līdzīgiem noteikumiem Direktīvā 2010/43/ES. AIFP būtu atbilstoši jārisina riska mērīšanas paņēmienu un modeļu iespējamo vājo vietu jautājums, veicot stresa testus, atpakaļejošas pārbaudes un scenāriju analīzi. Ja stresa testi un scenāriju analīze atklāj konkrētu vājo vietu noteiktos apstākļos, AIFP būtu nekavējoties jārīkojas un jāveic korektīvas darbības.

(57)

Direktīvā 2011/61/ES Komisijai noteikta prasība konkretizēt likviditātes pārvaldības sistēmas un procedūras, ar kuru palīdzību AIFP var kontrolēt AIF likviditātes risku, izņemot, ja AIF ir slēgts AIF, kurā neizmanto saistību īpatsvaru, un var garantēt, ka AIF ieguldījumu riska profils atbilst tā pamatsaistībām. Tādēļ ir svarīgi noteikt galvenās vispārīgās prasības, kas attiecas uz visiem AIFP un kuru piemērošana būtu jāpielāgo attiecīgā AIFP pārvaldīto AIF apjomam, struktūrai un specifikai.

(58)

AIFP būtu jāspēj pierādīt kompetentajām iestādēm, ka tie ir izveidojuši piemērotas un efektīvas likviditātes pārvaldības procedūras un politiku. Tas paredz pienācīgi ņemt vērā AIF veidu, tostarp bāzes aktīvu veidu un likviditātes riska apjomu, kam pakļauts AIF, kā arī AIF apjomu un sarežģītību vai aktīvu likvidēšanas vai pārdošanas procesa sarežģītību.

(59)

Likviditātes pārvaldības sistēmām un procedūrām var ļaut AIFP izmantot vajadzīgos instrumentus un kārtību, lai pārvarētu nelikvīdo aktīvu radītās problēmas un ar to saistītās vērtēšanas problēmas ar mērķi reaģēt uz izpirkšanas rīkojumiem. Šādi instrumenti un paņēmieni, ja tas atļauts valsts tiesību aktos, var ietvert barjeras (gates), daļēju izpirkšanu, pagaidu aizņēmumus, paziņošanas periodus un likvīdu aktīvu apvienošanu. Norobežotie konti (side-pockets) un citi mehānismi, kuros uz noteiktiem AIF aktīviem attiecas līdzīgas vienošanās starp AIF un to ieguldītājiem, būtu uzskatāmi par “īpašiem pasākumiem”, jo tie ietekmē AIF ieguldītāju tiesības uz izpirkšanu. AIF darbības pārtraukšana nebūtu uzskatāma par īpašu pasākumu, jo tā attiecas uz visiem AIF aktīviem un visiem AIF ieguldītājiem. Instrumentu un īpašu pasākumu izmantošanu likviditātes pārvaldībai vajadzētu padarīt atkarīgu no konkrētiem apstākļiem, un šai izmantošanai būtu jāmainās atkarība no AIF specifikas, apjoma un ieguldījumu stratēģijas.

(60)

Prasība kontrolēt likviditātes pārvaldību pakārtotajās kolektīvo ieguldījumu sabiedrībās, kurās iegulda AIF, un prasības noteikt instrumentus un pasākumus likviditātes riska pārvaldībai un ieguldītāju savstarpējo interešu konfliktu konstatēšanai, pārvaldībai un kontrolei nebūtu piemērojama AIFP, kas pārvalda slēgtus AIF, neatkarīgi no tā, vai uzskatāms, ka tie izmanto saistību īpatsvaru. Atbrīvojumam no šīm ar izpirkšanu saistītajām likviditātes pārvaldības prasībām būtu jāatspoguļo atšķirības vispārīgajos izpirkšanas noteikumos, kas attiecas uz ieguldītājiem slēgtos AIF atšķirībā no atvērtiem AIF.

(61)

Minimālo ierobežojumu izmantošana attiecībā uz AIF likviditāti vai nelikviditāti atsevišķiem AIFP varētu nodrošināt efektīvu kontroles instrumentu. Ierobežojuma pārsniegšana var pati par sevi nebūt iemesls AIFP rīcībai, jo tā atkarīga no faktiem un apstākļiem un AIFP noteiktās tolerances pakāpes. Tādējādi ierobežojumus varētu praksē izmantot, lai kontrolētu dienas vidējo izpirkumu attiecībā pret fonda likviditāti, izsakot dienās vienā laika posmā. Tos varētu arī izmantot, lai kontrolētu ieguldītāju koncentrāciju, ar mērķi stiprināt stresa testu scenārijus. Šie ierobežojumi varētu kalpot kā signāls kontroles turpināšanai vai stāvokļa uzlabojumiem, atkarībā no apstākļiem.

(62)

Stresa testos vajadzētu atbilstošos gadījumos iekļaut aktīvu likviditātes ierobežotību un neparastus izpirkuma rīkojumus. Būtu jāņem vērā nesenā un paredzamā parakstīšanās un izpirkšana apvienojumā ar sagaidāmo AIF rādītāju ietekmi uz šīm aktivitātēm salīdzinājumā ar citiem. AIFP būtu arī jāizanalizē laikposms, kas vajadzīgs, lai simulāciju stresa scenārijos izpildītu izpirkuma rīkojumus. Turklāt AIFP būtu jāveic stresa testi attiecībā uz tādiem tirgu ietekmējošiem faktoriem kā ārvalstu valūtu svārstības, kas varētu būtiski ietekmēt AIFP vai AIF kredītprofilu, un tādējādi arī nodrošinājumu prasības. AIFP sava pieejā stresa testiem vai scenāriju analīzei būtu jāņem vērā arī vērtēšanas problēmas stresa apstākļos.

(63)

Stresa testu veikšanas biežumam vajadzētu būt atkarīgam no AIF veida, ieguldījumu stratēģijas, likviditātes profila, ieguldītāja veida un AIF izpirkšanas politikas. Taču tiek sagaidīts, ka šos testus veic vismaz vienu reizi gadā. Ja stresa testi uzrāda likviditātes risku, kas ievērojami augstāks nekā sagaidāms, AIFP būtu jārīkojas visu AIF ieguldītāju labākajās interesēs, ņemot vērā AIF aktīvu likviditātes profilu, izpirkšanās rīkojumu līmeni un atbilstošos gadījumos arī likviditātes pārvaldības politikas un procedūru piemērotību.

(64)

Direktīvā 2011/61/ES paredzēts, ka Komisijai jānosaka, kā saskaņot ieguldījumu stratēģiju, likviditātes profilu un izpirkšanas politiku. Konsekvence starp šiem trim elementiem ir nodrošināta, ja ieguldītāji var izpirkt savus ieguldījumus saskaņā ar AIF izpirkšanas politiku, kurā būtu jāiekļauj izpirkšanas nosacījumi gan normālos, gan ārkārtas apstākļos, turklāt veidā, kas nodrošina godīgu attieksmi pret ieguldītājiem.

(65)

Direktīvā 2011/61/ES paredzēta pārnozaru konsekvence un nesaskaņotības novēršana starp iniciatoru interesēm, kas pārstrukturē aizdevumus tirgojamos vērtspapīros, un AIFP, kas AIF vārdā iegulda šajos vērtspapīros vai citos finanšu instrumentos. Lai sasniegtu šo mērķi, ir ņemti vērā atbilstošie noteikumi Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 14. jūnija Direktīvā 2006/48/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (7), kas nosaka kvantitatīvās un kvalitatīvās prasības, kas jāizpilda ieguldītājiem, kas ir pakļauti vērtspapīrošanas kredītriskam, kā arī iniciatoriem un sponsoriem. Tā kā arī šai regulai ir tāds pats mērķis kā attiecīgajiem Direktīvas 2006/48/EK noteikumiem, proti, saskaņot iniciatora vai sponsora un ieguldītāju intereses, ir svarīgi, ka abos tiesību aktos terminoloģija tiek izmantota konsekventi, tādēļ Direktīvā 2006/48/EK iekļautās definīcijas ir izmantotas kā atskaites punkts. Ņemot vērā to, ka Eiropas Banku uzraudzītāju komiteja, kas ir Eiropas Banku iestādes priekštece, ir izstrādājusi sīkas pamatnostādnes (8), lai nodrošinātu atbilstošo noteikumu interpretāciju Direktīvā 2006/48/EK, pārnozaru konsekvences nolūkā šie noteikumi, kas paredzēti iniciatoru, sponsoru un AIFP interešu saskaņošanai, jāinterpretē saskaņā ar minētajām pamatnostādnēm.

(66)

Ir svarīgi, lai darījumi, kuros aizdevumus pārstrukturē tirgojamos vērtspapīros, nebūtu veidoti tā, lai izvairītos no noteikumu piemērošanas par ieguldījumiem vērtspapīrošanas pozīcijās. Tādēļ atsauce uz ieguldījumiem tirgojamos vērtspapīros vai citos finanšu instrumentos, kas balstīti uz pārstrukturētiem aizdevumiem, nebūtu jāinterpretē kā juridiski spēka esoša un saistoša īpašumtiesību nodošana attiecībā uz šādiem instrumentiem, bet gan kā ieguldījums, kas veikts pēc būtības ekonomiskā nozīmē, lai būtu aptvertas citas sintētisko ieguldījumu formas un uz tām attiektos specifiskās prasības. Lai izvairītos no pārpratumiem un saskaņotu izteiksmes veidu, kas izmantots banku regulējumā, jēdziena “ieguldījums tirgojamos vērtspapīros vai citos finanšu instrumentos, kas balstīti uz pārstrukturētiem aizdevumiem” vietā izmantojams “iesaistīšanās vērtspapīrošanas kredītriska riska darījumā”.

(67)

Prasības, kas jāizpilda sabiedrībām, kas darbojas kā vērtspapīrošanas iniciatori, sponsori vai sākotnējie aizdevēji, tām ir tieši noteiktas Direktīvā 2006/48/EK. Tādēļ ir svarīgi atbilstošus pienākumus noteikt AIFM, kas iesaistās vērtspapīrošanas riska darījumos. Tādējādi AIFP vajadzētu iesaistīties vērtspapīrošanas riska darījumā tikai tad, ja iniciators, sponsors vai sākotnējais aizdevējs ir nepārprotami informējis AIFP, ka tas saglabā būtisku ekonomisku ieinteresētību bāzes aktīvā; šis noteikums pazīstams kā saglabāšanas prasība. Turklāt AIFP būtu jānodrošina, ka ir izpildītas kvalitatīvās prasības, kas sponsoram un iniciatoram noteiktas Direktīvā 2006/48/EK. AIFP arī pašam būtu jāatbilst kvalitatīvajām prasībām, lai pamatīgi un dziļi izprastu vērtspapīrošanas ieguldījumu un ar to saistīto riska darījumu. Lai panāktu to, AIFP lēmums par ieguldījumu būtu jāpieņem tikai pēc tam, kad veikta rūpīga uzticamības pārbaude, kurai tam vajadzētu sniegt pietiekami daudz informācijas par attiecīgo vērtspapīrošanu.

(68)

Ir noteikti apstākļi, kuros sabiedrības atbilst iniciatora vai sponsora definīcijai vai izpilda sākotnējā aizdevēja lomu; taču cita sabiedrība, kas neatbilst ne sponsora, ne iniciatora definīcijai, ne arī izpilda sākotnēja aizdevēja lomu (bet kuras intereses ir visoptimālāk saskaņotas ar ieguldītāju interesēm), var censties izpildīt saglabāšanas prasību. Tiesiskās noteiktības labad šādai citai sabiedrībai nebūtu jāprasa izpildīt saglabāšanas prasību, ja šo prasību izpilda iniciators, sponsors vai sākotnējais aizdevējs.

(69)

Ja pārkāpta saglabāšanas prasība vai kvalitatīvās prasības, AIFP būtu jāapsver korektīva rīcība, piemēram, risku ierobežošana, pārdošana vai riska darījuma samazināšana, vai vēršanās pie saglabāšanas prasības pārkāpēja ar mērķi atjaunot atbilstību prasībai. Šādai korektīvai rīcībai vienmēr vajadzētu būt ieguldītāju interesēs un, lai izvairītos no ārkārtas pārdošanas, nevajadzētu ietvert nekādu tiešu pienākumu pārdot aktīvus uzreiz pēc tam, kad atklājies pārkāpums. AIFP būtu pārkāpums jāņem vērā, apsverot cita ieguldījuma veikšanu jaunā darījumā, kurā iesaistīta puse, kas pārkāpusi prasību.

(70)

Lai nodrošinātu atbilstību Direktīvas 2011/61/ES prasībām attiecībā uz iekšējo procedūru un organizatoriskās sistēmas noteikšanu, kas jāpiemēro visiem AIFP, AIFP būtu jāizstrādā sīki dokumentēta organizatoriskā struktūra, kurā skaidri noteikta atbildība, definēti kontroles mehānismi un garantēta sekmīga informācijas plūsma starp visām iesaistītajām pusēm. AIFP būtu arī jāizveido sistēmas, lai garantētu informācijas drošību un nodrošinātu darbības nepārtrauktību. Izveidojot šīs procedūras un struktūras, AIFP būtu jāņem vērā proporcionalitātes princips, kas ļauj procedūras, mehānismus un organizatorisko struktūru piemērot AIFP uzņēmējdarbības veidam, mērogam un sarežģītībai, kā arī tā uzņēmējdarbības gaitā veikto darbību veidam un spektram.

(71)

Ieguldītāju informēšana ir ārkārtīgi svarīga šo ieguldītājus aizsardzībai, tāpēc AIFP būtu jāīsteno atbilstoša politika un procedūras, lai garantētu, ka konkrētam AIF piemērojamie izpirkšanas noteikumi ir pietiekami sīki un pamanāmi atklāti ieguldītājiem, pirms tie izdara ieguldījumu, kā arī būtisku izmaiņu gadījumos. Tas var ietvert informēšanu par paziņošanas laikposmiem attiecībā uz izpirkšanu, ziņas par darbības pārtraukšanas periodiem, norādi par apstākļiem, kuros parastie izpirkšanas mehānismi var nebūt piemērojami vai var būt apturēti, kā arī ziņas par pasākumiem, kurus pārvaldības struktūra var uzskatīt par noteikta AIF ieguldītāju izpirkšanas tiesības ietekmējošiem, piemēram, barjerām vai norobežotajiem kontiem.

(72)

Lai garantētu, ka attiecīgās darbības tiek pienācīgi izpildītas, AIFP jo sevišķi būtu jāizmato elektroniskās sistēmas, lai izpildītu reģistrēšanas prasības attiecībā uz portfeļa darījumiem vai parakstīšanās un izpirkšanas rīkojumiem un izstrādātu, īstenotu un uzturētu grāmatvedības politiku un procedūras ar mērķi garantēt, ka neto aktīvu vērtība tiek aprēķināta atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES un šīs regulas prasībām.

(73)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar prasībām, kas Direktīvā 2009/65/EK noteiktas PVKIU pārvaldniekiem, AIFP pārvaldības struktūrai, augstākajai vadībai vai atbilstošā gadījumā uzraudzības funkcijas veicējiem būtu jāuztic līdzīga veida uzdevumi, kuriem arī būtu jānosaka attiecīga atbildība. Taču šādai atbildības sadalei vajadzētu atbilst pārvaldības struktūras, augstākās vadības un uzraudzības funkcijas veicēju lomai un pienākumiem saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Augstākajā vadībā var būt iekļauti daži vai visi pārvaldības struktūras locekļi.

(74)

AIFP vienmēr būtu jāizpilda prasība izveidot pastāvīgu un efektīvu atbilstības funkciju, neatkarīgi no tā uzņēmējdarbības apjoma un sarežģītības. Taču atbilstības funkcijas tehniskajai un personāla organizācijai vajadzētu būt pielāgotai AIFP uzņēmējdarbības specifikai, apjomam un sarežģītībai, kā arī tā pakalpojumu spektram un darbībām. AIFP nevajadzētu prasīt izveidot neatkarīgu atbilstības struktūrvienību, ja šāda prasība būtu pārmērīga, ņemot vērā AIFP lielumu vai tā uzņēmējdarbības specifiku, apjomu un sarežģītību.

(75)

Vērtēšanas prasības atšķiras atkarībā no jurisdikcijas un aktīvu kategorijas. Šai regulai vajadzētu papildināt kopējos vispārējos noteikumus un noteikt kritērijus, kas AIFP jāņem vērā, izstrādājot un īstenojot piemērotu un konsekventu politiku un procedūras AIF aktīvu pienācīgai un neatkarīgai vērtēšanai. Šai politikai un procedūrām būtu jānosaka pienākumi, uzdevumi un atbildība, kas attiecas uz visām vērtēšanā iesaistītajām pusēm, tostarp ārējiem vērtētājiem.

(76)

Aktīvu vērtību var noteikt dažādos veidos, piemēram, kā atskaites punktu izmantojot aktīvā tirgū novērojamās cenas vai izdarot aplēses, izmantojot citas vērtēšanas metodoloģijas atbilstīgi valstu tiesību aktiem, AIF nolikumu vai tā dibināšanas dokumentiem. Tā kā atsevišķu aktīvu un saistību vērtību var noteikt, izmantojot dažādas metodoloģijas, un to var iegūt no dažādiem avotiem, AIFP būtu jānosaka un jāapraksta tā izmantotās vērtēšanas metodoloģijas.

(77)

Ja aktīvu vērtēšanai izmanto modeli, vērtēšanas procedūrās un politikā būtu jānorāda modeļa galvenās iezīmes. Pirms tā izmantošanas modelim būtu jāpiemēro apstiprināšanas process, ko veic ārējais vai iekšējais speciālists, kas nav bijis iesaistīts modeļa izstrādē. Ja šim speciālistam ir atbilstoša kompetence un pieredze aktīvu vērtēšanā ar šādiem modeļiem, tas uzskatāms par kvalificētu apstiprināšanas procesa īstenošanai attiecībā uz modeli; šāds speciālists var būt revidents.

(78)

Tā kā AIF darbojas dinamiskā vidē, kurā ieguldījumu stratēģijas var laika gaitā mainīties, vērtēšanas politika un procedūras būtu jāpārskata vismaz reizi gadā un vienmēr, pirms AIF sāk izmantot jaunu ieguldījumu stratēģiju vai ieguldīt jaunā aktīvu veidā. Visām izmaiņām vērtēšanas politikā un procedūrās, tostarp vērtēšanas metodoloģijās, būtu jānotiek atbilstīgi iepriekš noteiktam procesam.

(79)

AIFP būtu jāgarantē, ka AIF atsevišķie aktīvi ir pienācīgi novērtēti saskaņā ar vērtēšanas politiku un procedūrām. Dažiem aktīviem, jo sevišķi sarežģītiem un nelikvīdiem finanšu instrumentiem, ir augstāks nepiemērota vērtējuma risks. Lai atrisinātu šādas situācijas, AIFP būtu jāizveido pietiekama kontrole ar mērķi nodrošināt, ka AIF aktīvu vērtība ir pietiekami objektīva.

(80)

Neto aktīvu vērtības uz vienu ieguldījumu apliecību vai akciju aprēķinu regulē valstu tiesību akti un/vai fondu dibināšanas dokumenti. Šī regula attiecas tikai uz aprēķina procedūru, nevis uz aprēķina metodoloģiju. Kā daļu no administratīvajam funkcijām, ko tas veic AIF, AIFP var pats aprēķināt neto aktīvu vērtību uz vienu ieguldījumu apliecību vai akciju. Administratīvo funkciju, tostarp neto aktīvu vērtības aprēķināšanai var iecelt arī trešo pusi. Trešā puse, kas aprēķina AIF neto aktīvu vērtību, nav uzskatāma par ārējo vērtētāju Direktīvas 2011/61/ES nolūkiem, kamēr tā nepiedāvā atsevišķu aktīvu vērtējumus, tostarp tādus, kuros jāizsaka subjektīvs spriedums, bet aprēķinu procesā izmanto vērtības, kas iegūtas no AIFP, cenu informācijas avotiem vai ārējā vērtētāja.

(81)

Dažas vērtēšanas procedūras iespējams veikt katru dienu, piemēram, finanšu instrumentu vērtējumu, bet citas vērtēšanas procedūras, piemēram, nekustamajam īpašumam, nav veicamas tik bieži, kā notiek emisijas, parakstīšanās, izpirkšana un atcelšana. Vērtējuma biežumā aktīviem, kas ir atvērta fonda turējumā, būtu jāņem vērā atšķirības vērtēšanas procedūrās attiecībā uz AIF turējumā esošo aktīvu veidiem.

(82)

Striktās prasības un ierobežojumi, kas jāievēro, ja AIFP plāno deleģēt funkciju veikšanu, ir izklāstītas Direktīvā 2011/61/ES. AIFP vienmēr saglabā atbildību par deleģēto uzdevumu izpildi un to atbilstību Direktīvai 2011/61/ES un tās īstenošanas pasākumiem. Tādēļ AIFP būtu jānodrošina, ka deleģējuma saņēmējs izpilda un piemēro kvalitātes standartus, kurus būtu piemērojis pats AIFP. Turklāt, ja jāgarantē, ka deleģēto funkciju izpilde notiek saskaņā ar nemainīgi augstiem standartiem, AIFP jāspēj izbeigt deleģējums, un tādēļ deleģējuma sistēmā AIFP būtu jāparedz elastīgas izbeigšanas tiesības. Deleģējuma ierobežojumi un prasības būtu jāpiemēro attiecībā uz vadības funkcijām, kas noteiktas Direktīvas 2011/61/ES I pielikumā, bet tādi palīguzdevumi kā administratīvās vai tehniskās funkcijas, ar kurām īsteno vadības uzdevumu atbalstu, piemēram, loģistikas palīgdarbus, nodrošinot uzkopšanu, ēdināšanu un pamatpakalpojumus vai pamatproduktus, nebūtu uzskatāmi par AIFP funkciju deleģējumu. Citi tehnisko vai administratīvo funkciju piemēri ir standarta programmatūras iegāde un periodiska programmatūras piegādātāju atbalsta izmantošana attiecībā uz šīm standarta sistēmām vai darbaspēka resursu atbalsta nodrošināšana, piemēram, pagaidu darbinieku piegāde vai algu administrēšana.

(83)

Lai nodrošinātu augstu ieguldītāju aizsardzības standartu līdz ar efektivitātes uzlabojumiem AIFP uzņēmējdarbības veikšanā, deleģējums būtu jābalsta uz objektīviem iemesliem. Novērtējot šos iemeslus, kompetentajām iestādēm būtu jāņem vērā deleģējuma struktūra un tās ietekme uz AIFP struktūru, kā arī deleģēto darbību un AIFP saglabāto darbību mijiedarbība.

(84)

Lai novērtētu, vai personai, kas faktiski vada deleģējuma saņēmēja uzņēmējdarbību, ir pietiekami laba reputācija, būtu jāpārbauda šīs personas veiktā uzņēmējdarbība un tas, vai šī persona ir izdarījusi pārkāpumus finanšu jomā. Novērtējot atbilstību pietiekami labas reputācijas prasībai, būtu jāņem vērā arī jebkura cita būtiska informācija attiecībā uz rakstura iezīmēm, kas varētu negatīvi ietekmēt šīs personas veikto uzņēmējdarbību, piemēram, šaubas par personas godīgumu un integritāti.

(85)

Ieguldījumu sabiedrības, kuras saņēmušas darbības atļauju atbilstīgi Direktīvai 2009/65/EK, nav uzskatāmas par sabiedrībām, kas saņēmušas atļauju un reģistrētas aktīvu pārvaldības mērķiem un uz kurām attiecas uzraudzība, jo saskaņā ar minēto direktīvu tām nav atļauts iesaistīties citās darbībās kā vien kolektīvā ieguldījumu portfeļa pārvaldībā. Arī iekšēji pārvaldītus AIF nebūtu jāklasificē kā šādas sabiedrības, jo tiem nevajadzētu iesaistīties citās darbībās, izņemot AIF iekšējo pārvaldību.

(86)

Ja deleģējums attiecas uz portfeļa pārvaldību vai risku pārvaldību, kas ir AIFP pamatdarbība un tādējādi ļoti svarīga ieguldītāju aizsardzībai un sistēmiskajam riskam, papildus Direktīvas 2011/61/ES 20. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajām prasībām AIFP piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei un trešās valsts sabiedrības uzraudzības iestādei būtu jānoslēdz sadarbības vienošanās, kas balstīta uz rakstisku līgumu. Šāda vienošanās būtu jāpanāk pirms deleģējuma. Vienošanās nosacījumos būtu jāņem vērā starptautiskie standarti.

(87)

Rakstiskās vienošanās būtu jāparedz tiesības kompetentajām iestādēm veikt pārbaudes uz vietas, tostarp tādas, ka tās var prasīt, lai deleģējuma saņēmēja trešās valsts uzraudzības iestāde veic pārbaudes uz vietas, lūgt atļauju trešās valsts uzraudzības iestādei pašām veikt šīs pārbaudes vai arī doties līdzi trešās valsts uzraudzības iestāžu darbiniekiem, kad tie dodas veikt šādas pārbaudes uz vietas.

(88)

Pamatojoties uz Direktīvā 2011/61/ES noteiktajiem pienākumiem, AIFP vienmēr būtu jārīkojas AIF vai AIF ieguldītāju labākajās interesēs. Tādējādi deleģējums ir pieļaujams tikai tad, ja tas neattur AIFP no rīkošanās vai AIF pārvaldīšanas ieguldītāju labākajās interesēs.

(89)

Lai uzturētu augstu ieguldītāju aizsardzības standartu, jebkurā deleģējumā jāņem vērā iespējamie interešu konflikti. Ar vairāku kritēriju palīdzību būtu jānosaka standarti, kas ļautu konstatēt situācijas, kurās varētu veidoties būtisks interešu konflikts. Šo kritēriju uzskaitījums būtu jāuztver kā neizsmeļošs un kā norāde uz to, ka arī nebūtiski interešu konflikti ir svarīgi Direktīvas 2011/61/ES nolūkiem. Tādējādi atbilstības vai revīzijas funkciju veikšana būtu uzskatāma par konfliktējošām ar portfeļa pārvaldības uzdevumiem, bet tirgus uzturēšana vai izvietošanas darbības būtu uzskatāmas par konfliktējošu ar portfeļa vai riska pārvaldību. Šis pienākums neskar deleģējuma saņēmēja pienākumu funkcionāli un hierarhiski vienu no otra nodalīt portfeļa un riska pārvaldības uzdevumus atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES 15. panta noteikumiem.

(90)

Prasības, kas attiecas uz deleģējumu funkciju veikšanai AIFP vārdā, būtu jāpiemēro mutatis mutandis, ja deleģējuma saņēmējs īsteno apakšdeleģējumu kādai no tam deleģētajām funkcijām, kā arī jebkura tālāka apakšdeleģējuma gadījumā.

(91)

Lai garantētu, ka AIFP jebkurā gadījumā veic ieguldījumu pārvaldības funkcijas, AIFP nevajadzētu deleģēt savas funkcijas tādā mērā, ka tas faktiski vairs nav uzskatāms par AIF pārvaldnieku un kļūst par pastkastītes uzņēmumu. AIFP vienmēr būtu jānodrošina pietiekami resursi, lai efektīvi uzraudzītu deleģētās funkcijas. AIFP ir pašam jāveic ieguldījumu pārvaldības funkcijas, tā rīcībā jābūt nepieciešamajām zināšanām un resursiem, tam jābūt pilnvarām pieņemt lēmumus, kas ir augstākās vadības kompetencē, un veikt augstākās vadības funkcijas, kuras var ietvert vispārējās ieguldījumu politikas un ieguldījumu stratēģiju īstenošanu.

(92)

Deleģējuma struktūras novērtēšana ir sarežģīts uzdevums, kam jābalstās uz virkni kritēriju, lai kompetentās iestādes varētu formulēt savu lēmumu. Šāda kombinēšana ir vajadzīga, lai būtu iespējams ņemt vērā fondu struktūru un ieguldījumu stratēģiju dažādību visā Savienībā. EVTI var izstrādāt pamatnostādnes ar mērķi nodrošināt konsekventu deleģējuma struktūru novērtējumu visā Savienībā.

(93)

Komisijai būtu jākontrolē, kā šie kritēriji tiek piemēroti un kāda ir to ietekme uz tirgiem. Komisijai vajadzētu veikt situācijas pārskatīšanu pēc diviem gadiem un, ja tas uzskatāms par nepieciešamu, – veikt attiecīgos pasākumus, lai sīkāk precizētu nosacījumus, saskaņā ar kuriem uzskatāms, ka AIFP ir deleģējis savas funkcijas tādā mērā, ka kļuvis par pastkastītes uzņēmumu un vairs nav uzskatāms par AIF pārvaldnieku.

(94)

Direktīvā 2011/61/ES ietverts plašs prasību uzskaitījums attiecībā uz AIF depozitāriju nolūkā garantēt augstu ieguldītāju aizsardzības standartu. Tādēļ skaidri jānosaka depozitārija, AIFP un/vai AIF un trešo pušu attiecīgās konkrētās tiesības un pienākumi. Rakstiskajā līgumā būtu jāiekļauj visi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstošu AIF aktīvu turēšanu, ko veic depozitārijs vai trešā puse, kurai turēšanas tiesības deleģētas saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES, un garantētu, ka depozitārijs pienācīgi izpilda savas pārraudzības un kontroles funkcijas. Lai ļautu depozitārijam novērtēt un kontrolēt glabāšanas risku, līgumā būtu jāietver pietiekami sīki nosacījumi attiecībā uz aktīvu kategorijām, kurās AIF var ieguldīt, un jānorāda reģioni, kuros AIF plāno ieguldīt. Līgumā būtu arī jāiekļauj nosacījumi, kas attiecas uz eskalācijas procedūru. Tādēļ depozitārijam būtu jābrīdina AIFP par jebkuru būtisku risku, kas konstatēts kādā tirgus norēķinu sistēmā. Attiecībā uz līguma izbeigšanu tajā jānorāda, ka līguma izbeigšana ir depozitārija galējais līdzeklis, ja tas uzskata, ka aktīvi nav pietiekami aizsargāti. Tam būtu arī jānovērš bezrūpīgas rīcības risks, kad AIFP pieņem ieguldījumu lēmumus, nerēķinoties ar glabāšanas riskiem, balstoties uz pieņēmumu, ka lielākajā daļā gadījumu atbildīgs būtu depozitārijs. Lai uzturētu augstu ieguldītāju aizsardzības standartu, prasība, kurā izklāstīti trešo pušu kontroles nosacījumi, būtu jāattiecina uz visu uzraudzības ķēdi.

(95)

Uz depozitāriju, kas veic uzņēmējdarbību trešā valstī, būtu jāattiecina uzraudzības regulējums un uzraudzība, ko veic uzraudzības iestāde, kas ir kompetenta īstenot pastāvīgu uzraudzību, veikt pārbaudes un noteikt sankcijas. Ja depozitārija uzraudzībā iesaistītas vairākas uzraudzības iestādes, vienai uzraudzības iestādei atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem un visiem attiecīgajiem pieņemtajiem deleģētajiem un īstenošanas pasākumiem būtu jāizpilda kontaktpunkta funkcijas.

(96)

Trešās valsts tiesību aktu novērtējums ar mērķi konstatēt, vai vietējo kritēriju ietekme ir tāda pati, kā Savienības tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 6. punkta pēdējai daļai būtu jāveic Eiropas Komisijai, salīdzinot trešās valsts depozitārijam piemērojamos atļaujas izsniegšanas kritērijus un darbības turpināšanas nosacījumus ar attiecīgajām prasībām, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem piemērojamas kredītiestādēm un/vai ieguldījumu sabiedrībām nolūkā uzsākt depozitārija uzņēmējdarbību un veikt depozitārija funkcijas. Depozitārijam, uz kuru attiecas uzraudzība un kam izsniegta darbības atļauja trešā valstī kategorijā, kas nav kredītiestāde vai ieguldījumu sabiedrība, Eiropas Komisija var veikt novērtējumu ar mērķi konstatēt vai attiecīgajiem tiesību aktu noteikumiem trešā valstī ir tāda pati ietekme kā tiem, ko Savienības tiesību akti nosaka attiecībā uz kredītiestādēm un/vai ieguldījumu sabiedrībām.

(97)

Lai depozitārijam jebkura brīdī nodrošinātu skaidru priekšstatu par AIF ienākošajām uz izejošajām naudas plūsmām, AIFP būtu jānodrošina, ka depozitārijs bez liekas kavēšanās saņem precīzu informāciju saistībā ar naudas plūsmām, tostarp no trešām pusēm, kurās atvērts AIF naudas līdzekļu konts.

(98)

Lai panāktu AIF naudas plūsmu pienācīgu uzraudzību, depozitārija pienākums ir garantēt, ka ir izveidotas procedūras, kuras efektīvi īsteno, lai atbilstoši kontrolētu AIF naudas plūsmas, un ka šīs procedūras periodiski pārskata. Konkrēti, depozitārijam būtu jāpārbauda salīdzināšanas procedūra, lai pārliecinātos, ka procedūra ir piemērota AIF un tiek īstenota ar atbilstošu laika intervālu, ņemot vērā AIF specifiku, apjomu un sarežģītību. Šādā procedūrā būtu, piemēram, atsevišķi jāsalīdzina katra naudas plūsma, kas norādīta bankas konta izrakstos, ar naudas plūsmām, kas reģistrētas AIF kontos. Ja salīdzināšanas procedūras veic katru dienu, kā to dara vairumā atvērto AIF, arī depozitārijam salīdzināšana būtu jāveic katru dienu. Depozitārijam būtu jo īpaši jākontrolē neatbilstības, kas konstatētas salīdzināšanas procedūrās, un korektīvie pasākumi, kas veikti, lai bez liekas kavēšanās informētu AIFP par jebkuru novirzi, kas nav novērsta, un veiktu pilnīgu salīdzināšanas procedūru pārskatīšanu. Šāda pārskatīšana būtu jāveic vismaz reizi gadā. Depozitārijam būtu arī laikus jākonstatē ievērojamas naudas plūsmas, jo sevišķi tās, kuras varētu būt neatbilstošas AIF darbībām, piemēram, izmaiņas AIF aktīvu pozīcijās vai parakstīšanā un izpirkšanā, un tam būtu periodiski jāsaņem naudas līdzekļu kontu izraksti, ka arī jāpārbauda atbilstība to rīcībā esošajiem datiem par naudas līdzekļu pozīcijām salīdzinājumā ar AIFP datiem. Depozitārijam būtu jānodrošina datu aktualitāte atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 8. punkta b) apakšpunktam.

(99)

Depozitārijam ir jānodrošina, ka visi maksājumi, kurus veikuši ieguldītāji vai kas veikti to vārdā par parakstīšanos uz AIF ieguldījumu apliecībām vai akcijām, ir saņemti un uzskaitīti vienā vai vairākos naudas līdzekļu kontos saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES. Tādēļ AIFP ir jāgarantē, ka depozitārijam ir nodrošināta atbilstošā informācija, kas tam vajadzīga, lai pienācīgi kontrolētu ieguldītāju maksājumu saņemšanu. AIFP ir jāgarantē, ka depozitārijs bez liekas kavēšanās iegūst šo informāciju, kad trešā puse saņem rīkojumu izpirkt vai emitēt AIF ieguldījumu apliecības vai akcijas. Tādēļ informāciju no struktūras, kas atbildīga par parakstīšanos uz AIF ieguldījuma apliecībām vai akcijām un to izpirkšanu, depozitārijam būtu jānosūta darba dienas beigās, lai izvairītos no ieguldītāju maksājumu ļaunprātīgas izmantošanas.

(100)

Atkarībā no turēšanā nododamo aktīvu veida, aktīvi ir vai nu jānodod glabāšanā, kā tas ir ar finanšu instrumentiem, kurus var reģistrēt finanšu instrumentu kontā vai kurus var fiziski nogādāt depozitārijam atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem, vai arī attiecībā uz aktīviem ir jāpārbauda to īpašumtiesības un jānodrošina uzskaite. Depozitārija glabāšanā vajadzētu būt visiem AIF (vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā) finanšu instrumentiem, kurus iespējams reģistrēt vai turēt kontā tieši vai netieši depozitārija vai tādas trešās personas vārdā, kurai deleģēta glabāšanas funkcija, jo sevišķi centrālā vērtspapīru depozitārija līmenī. Papildus jau minētajām situācijām glabāšana jānodrošina attiecībā uz finanšu instrumentiem, kas depozitārija vai tādas trešās personas vārdā, kurai deleģēta glabāšanas funkcija, tieši reģistrēti tikai pie paša emitenta vai tā pārstāvja. Tie finanšu instrumenti, kas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem ir reģistrēti pie emitenta vai tā pārstāvja vienīgi AIF vārdā, piemēram, ieguldījumi biržā nekotētu uzņēmumu privātā kapitālā un riska kapitāla fondos, nebūtu jānodod glabāšanā. Visi finanšu instrumenti, kurus iespējams fiziski nogādāt depozitārijam, būtu jānodod glabāšanā. Ja izpildīti nosacījumi, saskaņā ar kuriem finanšu instrumentus nodod glabāšanā, finanšu instrumenti, kurus sniedz kā nodrošinājumu trešai pusei vai kurus trešā puse nodrošina AIF labā, arī ir jānodod glabāšanā vai nu pašam depozitārijam vai arī trešai pusei, kurai deleģētas glabāšanas funkcijas, uz laiku, kamēr tie pieder AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā. Turklāt finanšu instrumenti, kas pieder AIF vai AIF vārdā – AIFP, kurus AIF vai AIF vārdā – AIFP ir ļāvis depozitārijam izmantot atkārtoti, paturami glabāšanā tik ilgi, kamēr nav īstenotas tiesības uz atkārtotu izmantošanu.

(101)

Finanšu instrumentiem, kurus tur glabāšanā, būtu nepārtraukti piemērojama vajadzīgā rūpība un aizsardzība. Lai garantētu, ka vajadzīgās rūpības īstenošanā glabāšanas risks ir pienācīgi novērtēts, depozitārijam vajadzētu zināt, kuras trešās puses ir iesaistītas uzraudzības ķēdē, nodrošināt, ka visas uzraudzības ķēdes laikā ir izpildīti uzticamības pārbaudes un nošķiršanas pienākumi, nodrošināt, ka tam ir atbilstošas piekļuves tiesības to trešo pušu uzskaitei un datiem, kurām deleģētas glabāšanas funkcijas, kā arī nodrošināt atbilstību visām šīm prasībām, dokumentēt visus šos pienākumus, darīt tos pieejamus un sniegt pārskatus AIFP.

(102)

Lai izvairītos no Direktīvas 2011/61/ES prasību neievērošanas, depozitārijam būtu jāiemēro turēšanas pienākums aktīviem finanšu struktūrās un/vai juridiskajās struktūrās, kuras tieši vai netieši kontrolē AIF vai AIF vārdā – AIFP. Šis “caurskatāmības” noteikums nebūtu piemērojams fondu fondu struktūrām vai galvenajām-pakārtotajām struktūrām, ja tām ir depozitārijs, kas pienācīgi uzglabā fonda aktīvus.

(103)

Depozitārijam vienmēr vajadzētu būt pilnīgam pārskatam pār visiem aktīviem, kas nav uzglabājamie finanšu instrumenti. Uz šiem aktīviem saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem būtu attiecināms pienākums pārbaudīt īpašumtiesības un tos dokumentēt. Šādu aktīvu piemēri ir fiziskie aktīvi, kas atbilstīgi Direktīvai 2011/61/ES nav klasificējami kā finanšu instrumenti vai kurus nav iespējams fiziski nogādāt depozitārijam, finanšu līgumi, piemēram, atvasinātie instrumenti, naudas līdzekļu noguldījumi vai ieguldījumi privātos uzņēmumos un partnerības daļas.

(104)

Lai panāktu pietiekamu noteiktības pakāpi saistībā ar to, ka AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, tiešām ir aktīvu īpašnieks, depozitārijam būtu jānodrošina, ka tas saņem visu informāciju, ko tas uzskata par nepieciešamu, lai pārliecinātos, ka AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, pieder īpašumtiesības uz attiecīgo aktīvu. Šī informācija var būt oficiāla dokumenta kopija, kas apliecina, ka AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, ir aktīva īpašnieks, vai jebkurš cits formāls un uzticams pierādījums, ko depozitārijs uzskata par piemērotu. Ja nepieciešams, depozitārijam būtu jāpieprasa papildu pierādījumi no AIF vai AIFP vai vajadzības gadījumā – trešās puses.

(105)

Depozitārijam būtu jādokumentē visi aktīvi, par kuriem tas ir pārliecinājies, ka īpašumtiesības pieder AIF. Tas var izstrādāt procedūru informācijas saņemšanai no trešām pusēm, kad attiecībā uz AIF, kas reti veic darījumus, vai darījumiem, kuros notiek sarunas pirms darījuma noslēgšanas, varētu būt lietderīgas šādas procedūras, ar kuru palīdzību nodrošina, ka aktīvus nav iespējams nodot, par šādu darījumu neinformējot depozitāriju vai trešo pusi, kurai deleģētas kontu turēšanas funkcijas. Prasība nodrošināt piekļuvi trešo pušu dokumentālajiem pierādījumiem par katru darījumu varētu būt piemērota AIF ar biežākiem tirdzniecības portfeļa darījumiem, piemēram, ieguldījumiem biržā kotētos atvasinātajos instrumentos.

(106)

Lai garantētu, ka depozitārijs spēj veikt savas funkcijas, ir nepieciešams konkretizēt Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 9. punktā noteiktos uzdevumus, jo sevišķi otra līmeņa kontroles, ko veic depozitārijs. Šādiem uzdevumiem nevajadzētu atturēt depozitāriju no ex ante pārbaužu veikšanas, kad depozitārijs tās uzskata par piemērotām un kad panākta vienošanās ar AIFP. Lai garantētu, ka tas spēj veikt savus pienākumus, depozitārijam būtu jāizveido pašam sava eskalācijas procedūra, lai risinātu situācijas, kad ir konstatētas neatbilstības. Šādai procedūrai būtu jāgarantē, ka kompetentās iestādes ir informētas par visiem būtiskajiem pārkāpumiem. Depozitārija uzraudzības pienākumi pret trešām pusēm, kas noteikti šajā regulā, neskar AIFP pienākumus, kas paredzēti Direktīvā 2011/61/ES.

(107)

Depozitārijam būtu jāpārbauda atbilstība starp emitēto ieguldījumu apliecību vai akciju skaitu un saņemtajiem ienākumiem no parakstīšanās. Turklāt, lai garantētu, ka maksājumi, ko ieguldītāji veikuši pie parakstīšanās, ir saņemti, depozitārijam būtu arī jānodrošina vēl viena datu salīdzināšana starp parakstīšanās rīkojumiem un ienākumiem no parakstīšanās. Tāda pati salīdzināšana būtu jāveic attiecība uz izpirkšanas rīkojumiem. Depozitārijam būtu arī jāpārbauda, ka ieguldījumu apliecību vai akciju skaits AIF kontos atbilst neapmaksāto ieguldījumu apliecību vai akciju skaitam AIF reģistros. Depozitārijam savas procedūras būtu atbilstoši jāpielāgo, ņemot vērā parakstīšanās un izpirkšanas biežumu.

(108)

Depozitārijam būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai garantētu, ka tiek efektīvi īstenota piemērota AIF aktīvu novērtēšanas politika un procedūras; to nodrošina, veicot pārbaudes izlases veidā vai salīdzinot NAV aprēķina pakāpenisko izmaiņu atbilstību kritēriju izmaiņām. Izveidojot šīs procedūras, depozitārijam vajadzētu būt skaidrai izpratnei par novērtēšanas metodoloģijām, ko AIF aktīvu vērtēšanai izmantojis AIFP vai ārējais vērtētājs. Šādu pārbaužu biežumam vajadzētu atbilst AIF aktīvu novērtējuma biežumam.

(109)

Pamatojoties uz Direktīvā 2011/61/ES noteikto uzraudzības pienākumu, depozitārijam būtu jāizveido procedūra, lai pēc ex post principa pārbaudītu AIF atbilstību piemērojamajiem tiesību aktiem un noteikumiem, kā arī tā dibināšanas dokumentiem. Tas attiecas uz tādām jomām kā AIF ieguldījumu atbilstības pārbaude tā ieguldījumu stratēģijai, kas izklāstīta AIF nolikumā un piedāvājuma dokumentos, un pārliecināšanos, ka AIF nepārkāpj tiem noteiktos ieguldījumu aizliegumus, ja tādi ir. Depozitārijam būtu jāpārrauga AIF darījumi un jāizmeklē visi neparastie darījumi. Ja pārkāpti ierobežojumi vai aizliegumi, kas noteikti piemērojamajos valstu tiesību aktos vai noteikumos vai AIF nolikumā un dibināšanas dokumentos, depozitārijam būtu, piemēram, jāiegūst rīkojums no AIFP atcelt nelikumīgo darījumu, pašam sedzot attiecīgās izmaksas. Šīs regulas noteikumi neattur depozitāriju no ex ante pieejas īstenošanas, kad depozitārijs to uzskata par piemērotu un kad panākta vienošanās ar AIFP.

(110)

Depozitārijam būtu jānodrošina, ka ienākumu aprēķins ir precīzs un atbilst Direktīvas 2011/61/ES noteikumiem. Lai to panāktu, depozitārijam būtu jāpanāk, ka ienākumu sadalījums ir atbilstošs un, ja tas konstatē kļūdu, – jānodrošina, ka AIFP veic attiecīgus situācijas uzlabojumus. Tiklīdz depozitārijs ir to panācis, tam būtu jāpārbauda ienākumu sadalījuma pilnīgums un pareizība, jo sevišķi attiecība uz dividenžu maksājumiem.

(111)

Deleģējot kontu turēšanas funkcijas attiecībā uz citiem aktīviem atbilstīgi Direktīvai 2011/61/ES, deleģējums vairumā gadījumu, visticamāk, attieksies uz administratīvām funkcijām. Ja depozitārijs deleģē dokumentēšanas funkcijas, tam būtu pienākums īstenot un piemērot atbilstošu un dokumentētu procedūru, lai panāktu deleģējuma ņēmēja pastāvīgu atbilstību Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 11. punkta d) apakšpunkta prasībām. Lai nodrošinātu pietiekamu aktīvu aizsardzības līmeni, ir nepieciešams noteikt atsevišķus principus, kas būtu jāpiemēro attiecībā uz turēšanas deleģējumu. Glabāšanas pienākumu deleģējumam ir svarīgi noteikt dažus galvenos principus, kuri efektīvi jāpiemēro visā deleģējuma procesā. Šo principu uzskaitījums nebūtu jāuzskata par pilnīgu, ne attiecībā uz visām niansēm par depozitārija pietiekami prasmīgu un rūpīgu rīcību un uzticamības pārbaudēm, ne arī attiecībā uz visiem pasākumiem, kas depozitārijam būtu jāveic saistībā ar šiem principiem. Pienākumam pastāvīgi uzraudzīt trešo pusi, kurai deleģētas kontu turēšanas funkcijas, būtu jāizpaužas kā pārbaudei, ka trešā puse pareizi veic visas deleģētās funkcijas un atbilst deleģējuma līgumam. Trešai pusei būtu jārīkojas godīgi, labticīgi, ņemot vērā AIF un tā ieguldītāju labākās intereses, saskaņā ar regulatīvajām un uzraudzības prasībām, turklāt ar tādām prasmēm, rūpību un uzticamības pārbaudēm, kas būtu sagaidāma no šīs finanšu tirgus jomas uzmanīga dalībnieka salīdzināmos apstākļos. Depozitārijam būtu inter alia jāpārskata izvēles un iecelšanas procesā novērtētie elementi un tie jāaplūko perspektīvā, salīdzinot tos ar tirgus attīstības tendencēm. Kārtējās pārskatīšanas formai būtu jāatspoguļo apstākļi, kuros depozitārijs būtu tādā pozīcijā, kas ļauj adekvāti novērtēt riskus, kas saistīti ar lēmumu uzticēt aktīvus trešai pusei. Pārskatīšanas biežums ir jāpielāgo tā, lai tas vienmēr ir atbilstošs tirgus apstākļiem un saistītajiem riskiem. Lai depozitārijs varētu pienācīgi reaģēt uz trešās puses maksātnespēju, tam būtu jāveic uzņēmējdarbības nepārtrauktības plānošana, tostarp alternatīvu stratēģiju izstrāde un attiecīgā gadījumā arī iespējamā alternatīva pakalpojuma sniedzēja izvēle. Lai gan šādi pasākumi var samazināt depozitārija uzglabāšanas risku, tie neatceļ pienākumu atdot finanšu instrumentus vai samaksāt attiecīgo summu, ja noticis instrumentu zaudējums, atkarībā no tā, vai izpildītas Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 12. punktā ietvertās prasības.

(112)

Deleģējot kontu turēšanas funkcijas, depozitārijam būtu jānodrošina, ka izpildītas Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 11. punkta d) apakšpunkta iii) punktā noteiktās prasības un depozitārija AIF klientu aktīvi ir pienācīgi nodalīti. Šim pienākumam būtu jo sevišķi jānodrošina, ka AIF aktīvi netiek zaudēti, ja iestājas maksātnespēja trešai pusei, kurai deleģēta turēšanas funkcija. Lai mazinātu šo risku valstīs, kurās nodalīšanas ietekme nav atzīta maksātnespēju regulējošajos tiesību aktos, depozitārijam būtu jāveic papildu pasākumi. Depozitārijs varētu šo informāciju atklāt AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, lai šie uzglabāšanas riska aspekti tiktu pienācīgi ņemti vērā ieguldījuma lēmumā, vai varētu veikt iespējamos pasākumus, kas iespējami attiecīgajā jurisdikcijā, lai atbilstīgi vietējiem tiesību aktiem nodrošinātu aktīvu iespējamo aizsardzību pret maksātnespēju. Depozitārijs varētu arī aizliegt īslaicīgus deficītus klientu aktīvos, izmantot rezerves vai noteikt režīmu, kas aizliedz viena klienta debeta saldo izmantošanu cita klienta kredīta saldo līdzsvarošanai. Lai gan šādi pasākumi var samazināt depozitārija glabāšanas risku, kas rodas līdz ar glabāšanas funkciju deleģējumu, tie neatceļ pienākumu atdot finanšu instrumentus vai samaksāt attiecīgo summu, ja noticis instrumentu zaudējums, atkarībā no tā, vai izpildītas Direktīvas 2011/61/ES prasības.

(113)

Depozitārija atbildība saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 12. punkta otro daļu iestājas, ja noticis tāda finanšu instrumenta zaudējums, kurš atrodas paša depozitārija uzglabāšanā vai deleģētas trešās puses glabāšanā, ar nosacījumu, ka depozitārijs neparāda, ka zaudējums radies no ārējiem apstākļiem ārpus saprātīgas kontroles, no kuru sekām būtu bijis neiespējami izvairīties par spīti pūlēm. Šāds zaudējums būtu jānošķir no ieguldījumu zaudējuma, kas radies, aktīvu vērtībai samazinoties ieguldījumu lēmuma rezultātā.

(114)

Lai zaudējums par tādu tiktu uzskatīts, ir būtiski, ka zaudējums ir neatgriezenisks un aktīvu nav iespējams atgūt. Tādējādi, situācijas, kad finanšu instruments ir īslaicīgi nepieejams vai “iesaldēts”, nebūtu uzskatāmas par zaudējumiem Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 12. punkta izpratnē. Ir iespējams izdalīt trīs situācijas, kurās zaudējums uzskatāms par neatgriezenisku: ja finanšu instruments vairs neeksistē vai nekad nav eksistējis; ja finanšu instruments eksistē, bet AIF ir neatgriezeniski zaudējis īpašumtiesības uz to; un ja AIF ir īpašumtiesības, bet tas vairs nevar tās nodot vai nevar pastāvīgi radīt ierobežotas īpašumtiesības uz šo finanšu instrumentu.

(115)

Uzskatāms, ka finanšu instruments vairs neeksistē tad, ja tas, piemēram, zudis neizlabojamas grāmatvedības kļūdas rezultātā vai ja tas nekad nav eksistējis, – ja AIF īpašumtiesības reģistrētas, balstoties uz viltotiem dokumentiem. Situācijas, kurās finanšu instrumenta zaudējums radies krāpnieciskas rīcības rezultātā, būtu jāuzskata par zaudējumu.

(116)

Zaudējumu nav iespējams noteikt, ja finanšu instruments aizvietots ar vai pārvērsts citā finanšu instrumentā, piemēram, situācijās, kad uzņēmuma reorganizācijas rezultātā akcijas ir anulētas un tās aizvieto ar jaunu akciju laidienu. Nebūtu uzskatāms, ka AIF pastāvīgi zudušas finanšu instrumenta īpašumtiesības, ja AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, ir likumīgi nodevis īpašumtiesības trešai pusei. Ja eksistē atšķirība starp aktīvu juridiskajām īpašumtiesībām un faktiskajām īpašumtiesībām, zaudējumu definīcija attiecas uz faktisko īpašumtiesību zaudējumu.

(117)

Tikai tad, ja iestājušies ārēji apstākļi ārpus depozitārija saprātīgas kontroles, no kuru sekām ir neiespējami izvairīties par spīti pūlēm, depozitārijs var izvairīties no saukšanas pie atbildības saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 12. punktu. Lai depozitāriju atbrīvotu no atbildības, tam jāpierāda šo nosacījumu kumulatīva izpilde.

(118)

Vispirms jānosaka, vai zaudējumu izraisījušie apstākļi bija ārēji. Deleģējumam nevajadzētu ietekmēt depozitārija atbildību, tādēļ apstākļi uzskatāmi par ārējiem, ja tie nav radušies depozitārija vai trešās puses, kam deleģēta finanšu instrumentu glabāšana, darbības vai bezdarbības rezultātā. Tad būtu jānosaka, vai apstākļi bija ārpus saprātīgas kontroles, pārbaudot vai nav bijis kaut kas, ko piesardzīgs depozitārijs būtu spējis darīt, lai novērstu apstākļu rašanos. Saskaņā ar šiem pasākumiem par ārējiem notikumiem ārpus saprātīgas kontroles var tikt uzskatāmas gan dabas parādības, gan varas iestāžu rīcība. Tādējādi, kontekstā ar tādas trešās puses maksātnespēju, kurai deleģēta glabāšana, tiesību akti valstī, kurā instrumentus glabā un kurā nav atzīta pienācīgi veiktas nošķiršanas ietekme, ir uzskatāmi par arēju notikumu ārpus saprātīgas kontroles. Pretēji tam, zaudējums, kuru izraisījusi Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 11. punkta d) apakšpunkta iii) punktā noteikto nošķiršanas prasību nepiemērošana, vai aktīvu zaudējums, kas radies no trešās puses darbības pārtraukuma saistībā ar tās maksātnespēju, nav uzskatāms par ārējiem apstākļiem ārpus sapratīgas kontroles.

(119)

Visbeidzot, depozitārijam būtu jāpierāda, ka no zaudējuma nebūtu bijis iespējams izvairīties par spīti visām pūlēm. Šajā sakarībā depozitārijam būtu jāinformē AIFP un jāveic atbilstoša darbība atkarībā no apstākļiem. Piemēram, situācijā, kad depozitārijs uzskata, ka vienīga piemērotā darbība ir atsavināt finanšu instrumentus, depozitārijam par to būtu attiecīgi jāinformē AIFP, kam savukārt rakstiski jānorīko depozitārijs vai nu turpināt finanšu instrumentu turējumu vai tos atsavināt. Par visiem rīkojumiem depozitārijam turpināt aktīvu turējumu būtu bez liekas kavēšanās jāinformē AIF ieguldītāji. AIFP vai AIF būtu pienācīgi jāapsver depozitārija ieteikumi. Atkarībā no apstākļiem, ja depozitārijam joprojām ir bažas, ka finanšu instrumentu aizsardzības standarts nav pietiekams, par spīti atkārtotiem brīdinājumiem, tam būtu jāapsver turpmāka rīcība, piemēram, līguma izbeigšana, ar nosacījumu, ka AIF atbilstīgi valsts tiesību aktiem ir atvēlēts pietiekami daudz laika, lai atrastu citu depozitāriju.

(120)

Lai nodrošinātu tādu pašu ieguldītāju aizsardzības standartu, tie paši apsvērumi būtu jāpiemēro arī deleģējuma ņēmējam, kuram depozitārijs ir līgumiski nodevis savu atbildību. Tādēļ, lai atbilstīgi Direktīvas 2011/61/ES 21. panta 12. punktam to atbrīvotu no atbildības, deleģējuma ņēmējam būtu jāpierāda, ka tas kumulatīvi izpilda tos pašus nosacījumus.

(121)

Noteiktos apstākļos depozitārijam ir atļauts atbrīvot sevi no atbildības par to finanšu instrumentu zaudējumu, kurus glabā trešā puse, kurai deleģēta glabāšana. Lai būtu atļauts šāds atbrīvojums no atbildības, šāda atbrīvojuma paredzēšanai līgumā ir vajadzīgs objektīvs iemesls, kuru akceptē gan depozitārijs, gan AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā. Objektīvs iemesls būtu jānosaka katram atbrīvojumam no atbildības, ņemot vērā konkrētos apstākļus, kuros glabāšana ir deleģēta.

(122)

Apsverot objektīvu iemeslu, būtu jānosaka pareizais līdzsvars, lai nodrošinātu, ka vajadzības gadījumā līgumā paredzēto atbrīvojumu var efektīvi īstenot un ir arī izveidoti pietiekami aizsardzības pasākumi nolūkā izvairīties no tā, ka depozitārijs ļaunprātīgi izmanto līgumā paredzēto atbrīvojumu no atbildības. Līgumiskais atbrīvojums no atbildības nekādā gadījumā nebūtu izmantojams, lai izvairītos no Direktīvā 2011/61/ES paredzēto atbildības prasību piemērošanas. Depozitārijam būtu jāpierāda, ka tas ir bijis spiests deleģēt glabāšanu trešai pusei noteiktu apstākļu ietekmē. Līgumiskai atbrīvošanai no atbildības vienmēr vajadzētu būt AIF vai tā ieguldītāju labākajās interesēs, turklāt AIF vai AIFP, kas rīkojas AIF vārdā, būtu skaidri jānorāda, ka tie darbojas šajās labākajās interesēs. Scenāriju piemēros būtu jānorāda situācijas, kurās var tikt uzskatīts, ka depozitārijam nav citu iespēju kā vien deleģēt uzglabāšanu trešām pusēm.

(123)

Ir svarīgi, ka kompetentās iestādes iegūst piemērotu un pietiekamu informāciju, lai pienācīgi un konsekventi uzraudzītu AIF darbības un ar tām saistītos riskus. Turklāt, tā kā AIFP darbībām varētu būt pārrobežu sekas finanšu tirgos, kompetentajām iestādēm būtu cieši jāuzrauga AIFP un AIF ar mērķi veikt atbilstošas darbības un izvairīties no sistēmisko risku uzkrāšanās. Labākai pārskatāmībai un konsekvencei ziņojumu sniegšanas un informācijas paziņošanas prasībās, kas izklāstītas īstenošanas pasākumos, būtu jānodrošina iespēja kompetentajām iestādēm konstatēt riskus finanšu tirgos un reaģēt uz tiem.

(124)

Ir svarīgi, lai ieguldītāji saņemtu minimālo nepieciešamo informāciju attiecībā uz konkrētiem AIFP un AIF un to struktūru un tādējādi spētu pieņemt pareizo ieguldījuma lēmumu, kas atbilst to vajadzībām un attieksmei pret risku. Šai informācijai vajadzētu būt skaidrai, uzticamai, viegli saprotamai un skaidri izklāstītai, turklāt informācijas lietderīgums palielinās, ja tā ir salīdzināma pa AIFP un AIF kategorijām un laika periodiem. AIFP pirms informācijas paziņošanas nebūtu jāiesaistās darbībās (piemēram, informācijas izskaistināšanā), kas varētu ieguldītājiem apgrūtināt informācijas objektīvu izpratni un praktisku izmantojamību.

(125)

Ir jāizveido režīms, kurā noteikti minimālie standarti gada pārskatu sniegšanas prasībām, tostarp galvenie elementi un finanšu posteņu uzskaitījums, kas nav izsmeļošs. Būtiskas izmaiņas Direktīvas 2011/61/ES 22. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētajā informācijā būtu jāatklāj gada pārskata finanšu daļā. Papildus neizsmeļošajam uzskaitījumam ar bāzes posteņiem un papildu posteņiem var iekļaut arī nosaukumus un starpsummas, ja šo ziņu norādīšana ir svarīga AIF kopējās finansiālās situācijas vai rezultātu izpratnei. Posteņi, kas ir dažādu veidu vai ar dažādām funkcijām, var tikt apvienoti, ja šie posteņi katrs par sevi ir nebūtiski. Šos posteņus var apvienot zem nosaukuma “cita kategorija”, piemēram, “citi aktīvi” vai “citas saistības”. Ja posteņi vispār neattiecas uz konkrētu AIF, tie nav jāuzrāda. Neatkarīgi no grāmatvedības standarta, kas izmantots saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES, visi aktīvi būtu jāvērtē vismaz vienu reizi gadā. Bilances vai aktīvu un pasīvu pārskatā saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES būtu jāietver inter alia naudas līdzekļi un to ekvivalenti. Tādējādi AIF riska darījumu apjoma aprēķina nolūkiem naudas līdzekļu ekvivalenti būtu uzskatāmi par ieguldījumiem ar augstu likviditāti.

(126)

Kas attiecas uz saturu un formātu finanšu gada darbības pārskatam, kam saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES jābūt gada pārskata daļai, pārskatā būtu jāiekļauj skaidrs un līdzsvarots pārskats par AIF darbībām, ietverot arī galveno risku un ieguldījumu aprakstu vai apskatu par ekonomisko nenoteiktību, ar ko tas sastopas. Šādas informācijas sniegšanai nevajadzētu izvērsties par aizsargātas AIF informācijas publiskošanu, kas nodarītu kaitējumu AIF un tā ieguldītājiem. Tādējādi, ja noteiktas aizsargātas informācijas publiskošanai būtu šāds efekts, to var apkopot tādā līmenī, kas ļautu izvairīties no kaitējošās ietekmes un nekonkretizētu, piemēram, rezultātus vai statistikas datus, kas attiecas uz konkrētu portfeļa uzņēmumu vai ieguldījumu un varētu izraisīt AIF aizsargātas informācijas izpaušanu. Šī informācija būtu jāietver vadības ziņojumā, ciktāl to parasti atklāj kopā ar finanšu pārskatiem.

(127)

Attiecībā uz saturu un formātu atalgojuma informācijai, kurā ziņas norāda AIFP līmenī, tajā būtu jāietver papildu informācija, norādot kopējā atalgojuma attiecinājumu vai sadalījumu saistībā ar attiecīgo AIF. Tas būtu panākams, norādot kopējā AIFP atalgojuma sadalījumu fiksētajā un mainīgajā daļā, iekļaujot paziņojumu, ka šie dati attiecas uz visu AIFP, nevis uz AIF, norādot AIFP pārvaldīto AIF un PVKIU fondu skaitu un šo AIF un PVKIU kopējo pārvaldīto aktīvu vērtību līdz ar atalgojuma politikas pārskatu un atsauci uz avotu, kur pēc ieguldītāju pieprasījuma ir pieejams pilns AIFP atalgojuma politikas pārskats. Sīkākas ziņas var nodrošināt, iekļaujot informāciju par kopējo mainīgo atalgojumu, ko finansē AIF, maksājot par konkrētiem rezultātiem vai procentu likmēm, atkarībā no situācijas. Papildus atalgojuma informācijai nolūkā palīdzēt ieguldītājiem novērtēt radītos stimulus AIFP var būt lietderīgi norādīt informāciju, kas attiecas uz atalgojuma politikas un prakses finansiāliem un nefinansiāliem kritērijiem attiecīgajām darbinieku kategorijām.

(128)

Ja AIF emitē ieguldījumu apliecības, jebkuru aktīvu pārcelšana uz norobežotajiem kontiem pārcelšanas brīdī būtu jāaprēķina, pamatojoties uz ieguldījumu apliecības cenas reizinājumu ar ieguldījumu apliecību skaitu, kas attiecināts uz aktīvu pārcelšanu. Vienmēr būtu skaidri jāatklāj vērtējuma bāze un skaidri jānorāda datums, kurā veikts vērtējums.

(129)

Lai nodrošinātu likviditātes pārvaldību, AIFP būtu jāatļauj tā pārvaldīto AIF vārdā iesaistīties aizņēmumu līgumos. Šie līgumi var būt īstermiņa vai pastāvīgāki. Otrajā gadījumā ir lielāka iespējamība, ka šāds līgums ir īpašs pasākums nolūkā pārvaldīt nelikvīdus aktīvus.

(130)

Saskaņā ar diferenciācijas principu un ņemot vērā AIF daudzveidību, AIFP ieguldītājiem sniedzamajai informācijai būtu jāatšķiras atkarībā no AIF veida, turklāt tā būtu atkarīga arī no citiem faktoriem, piemēram, ieguldījumu stratēģijas un portfeļa struktūras.

(131)

Direktīvā 2011/61/ES ietverta prasība AIFP regulāri sniegt noteiktu informāciju savas piederības dalībvalsts kompetentajai iestādei par katru ES AIF, ko tas pārvalda un par katru AIF, ko tas tirgo Savienībā. Tādēļ ir svarīgi sīkāk konkretizēt sniedzamo informāciju un informācijas sniegšanas biežumu, kas abi atkarīgi no pārvaldīto aktīvu vērtības konkrēta AIFP pārvaldīta AIF portfeļos. Būtu jānodrošina formālas veidnes informācijas sniegšanai, un tās būtu jāaizpilda AIFP par katru tā pārvaldīto AIF. Ja struktūra, kurai izsniegta AIFP atļauja, tirgo AIF, kurus pārvalda citi AIFP, tā nedarbojas kā šo AIF pārvaldnieks, bet gan kā tāds starpnieks kā jebkura ieguldījumu sabiedrība, uz ko attiecas Direktīva 2004/39/EK. Tādēļ tai nav jāsniedz informācija par šiem AIF, jo tas radītu dubultu vai vairākkārtēju informācijas sniegšanu. Taču šī informācijas sniegšanas prasība būtu piemērojama trešo valstu AIFP, kas pārvalda Savienībā tirgotus AIF.

(132)

Šajā regulā noteiktā robežvērtība paredz vienīgi Direktīvas 2011/61/ES 24. panta 4. punktā noteikto prasību izpildi. AIF, kura saistību īpatsvara rādītājs, kas aprēķināts pēc saistību metodes, ir vismaz trīs reizes mazāks nekā tā neto aktīvu vērtība, nav uzskatāms par tādu, kurā ir būtisks saistību īpatsvars. Taču kompetentās iestādes var prasīt sniegt papildu informāciju, ja tas vajadzīgs efektīvai sistēmisko risku kontrolei. Informācijas sniegšanas sliekšņa noteikšana arī garantē, ka informāciju, kas saistīta ar sistēmiskā riska uzkrāšanos, konsekventi ievāc visā Savienība un AIFP ir nodrošināta noteiktība.

(133)

Kompetentās iestādes uzraudzības pilnvaras saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 25. panta 3. punktu īsteno jaunajā uzraudzības sistēmā, kas ir daļa no kompetento iestāžu un Eiropas līmeņa uzraudzības iestāžu uzsāktā AIFP sistēmisko risku novērtējuma, saistībā ar finanšu sistēmas stabilitāti un integritāti. Kompetentajām iestādēm būtu atbilstoši jāizmanto saņemtā informācija un jānosaka ierobežojumi AIF izmantotajam saistību īpatsvaram vai citi aizliegumi AIF pārvaldībai saistībā ar pārvaldītajiem AIF, attiecībā uz kuriem tie saskata šādu nepieciešamību nolūkā garantēt finanšu sistēmas stabilitāti un integritāti. Iespējams, ka sistēmiskā riska novērtējums var atšķirties atkarībā no ekonomiskās vides, līdz ar to jebkurš AIFP attiecībā uz tā pārvaldītajiem AIF var būt sistēmiski svarīgs. Tādēļ iegūt visu vajadzīgo informāciju, lai pienācīgi novērtētu šīs situācijas un izvairītos no sistēmiskā riska uzkrāšanās, ir pamatprasība, kas attiecas uz kompetentajām iestādēm. Kompetentajām iestādēm tad šī informācija būtu rūpīgi jānovērtē un jāveic attiecīgi pasākumi.

(134)

Lai ļautu ES AIFP pārvaldīt un tirgot trešo valstu AIF, kā arī trešo valstu AIFP pārvaldīt un tirgot AIF Savienībā, Direktīvā 2011/61/ES noteikt prasība izveidot piemērotus sadarbības mehānismus ar attiecīgajām uzraudzības iestādēm trešā valstī, kurā darbojas trešās valsts AIF un/vai trešās valsts AIFP. Ar šādiem sadarbības mehānismiem būtu jānodrošina vismaz efektīva informācijas apmaiņa, kas ļauj kompetentajām iestādēm pildīt savus pienākumus saskaņā ar šo Direktīvu 2011/61/ES.

(135)

Sadarbības mehānismiem vajadzētu ļaut kompetentajām iestādēm īstenot to uzraudzības un izpildes pienākumus attiecībā uz trešo valstu struktūrām. Sadarbības mehānismos būtu jāiestrādā skaidrs un nepārprotams režīms informācijas piekļuves nodrošināšanai, pārbaužu veikšanai uz vietas un palīdzības sniegšanai, ko veic trešo valstu iestādes. Sadarbības mehānismos būtu skaidri jānorāda, ka saņemtajā informācijā var dalīties ar citām iesaistītajām kompetentajām iestādēm, kā arī ar EVTI un ESRK.

(136)

Ar mērķi nodrošināt iespēju kompetentajām iestādēm, AIFP un depozitārijiem pielāgoties jaunajām šajā regulā izklāstītajām prasībām, lai tās varētu piemērot sekmīgi un efektīvi, šīs regulas piemērošanas sākuma datums jāsalāgo ar Direktīvas 2011/61/ES transponēšanas datumu,