9.4.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 97/72

(1)

Lai aizsargātu personas un preces Eiropas Savienībā, būtu jānovērš nelikumīga iejaukšanās civilās aviācijas gaisakuģu darbībā, kas apdraud civilās aviācijas drošību, nosakot kopīgus noteikumus civilās aviācijas aizsardzībai. Šis mērķis būtu jāsasniedz, nosakot kopīgus noteikumus un kopīgus pamatstandartus aviācijas drošības jomā, kā arī atbilstības uzraudzības kārtību.

(2)

Visas civilās aviācijas drošības interesēs ir vēlams radīt pamatu tam, lai vienoti interpretētu Čikāgas 1944. gada 7. decembra Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 17. pielikumu.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 2320/2002 (2002. gada 16. decembris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā (3) ir pieņemta pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem Amerikas Savienotajās Valstīs. Civilās aviācijas drošības jomā ir vajadzīga vienota pieeja, un būtu jāapspriež visefektīvākie līdzekļi, kā sniegt palīdzību pēc teroristu darbībām, kurām ir liela ietekme uz transporta jomu.

(4)

Regulas (EK) Nr. 2320/2002 saturs būtu jāpārskata, ņemot vērā gūto pieredzi, un pati regula būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo regulu, tiecoties vienkāršot, saskaņot un skaidrāk formulēt spēkā esošos noteikumus un uzlabot drošību.

(5)

Ievērojot to, ka drošības pasākumu un procedūru pieņemšanā vajadzīga lielāka elastība, lai ņemtu vērā jauno riska novērtējumu prasības un nodrošinātu jaunu tehnoloģiju ieviešanu, šajā regulā būtu jānosaka pamatprincipi tam, kas jādara, lai aizsargātu civilo aviāciju pret nelikumīgu iejaukšanos, neiedziļinoties minēto pamatprincipu īstenošanas tehniskajos un procedūras aspektos.

(6)

Šai regulai būtu jāattiecas uz lidostām, kas kādas dalībvalsts teritorijā apkalpo civilo aviāciju, uz ekspluatantiem, kas sniedz pakalpojumus šādās lidostās, un uz tiesību subjektiem, kas šādām lidostām vai ar šādu lidostu starpniecību nodrošina preču piegādi un/vai pakalpojumus.

(7)

Neskarot 1963. gada Tokijas Konvenciju par noziegumiem un dažām citām nelikumīgām darbībām, kas izdarītas gaisakuģos, Hāgas 1970. gada Konvenciju par cīņu pret nelikumīgu gaisakuģu sagrābšanu un Monreālas 1971. gada Konvenciju par cīņu pret nelegālām darbībām, kas apdraud civilās aviācijas drošību, šai regulai būtu arī jāattiecas uz drošības pasākumiem, ko piemēro Kopienas gaisa pārvadātāju gaisakuģos vai lidojuma laikā.

(8)

Katra dalībvalsts saglabā kompetenci pieņemt lēmumu par to, vai tās licencēto gaisa pārvadātāju gaisakuģos nodarbina drošības darbiniekus lidojumā, kā arī saskaņā ar Čikāgas Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 17. pielikuma 4.7.7. punktu un šīs konvencijas noteikumiem nodrošināt, ka šādi darbinieki ir valdības darbinieki, kas ir īpaši izraudzīti un apmācīti, ņemot vērā vajadzīgos drošības aspektus gaisakuģos.

(9)

Dažādi civilās aviācijas veidi ne vienmēr rada vienādu apdraudējuma līmeni. Nosakot kopīgus aviācijas drošības pamatstandartus, būtu jāņem vērā gaisakuģa lielums, darbības veids un/vai darbību biežums lidostās, lai atļautu atkāpju piešķiršanu.

(10)

Pamatojoties uz riska novērtējumu, dalībvalstīm būtu arī jāļauj piemērot stingrākus pasākumus par tiem, kādus paredzēts noteikt šajā regulā.

(11)

Trešās valstis var pieprasīt, lai lidojumiem no lidostas kādā dalībvalstī uz minēto trešo valsti vai lidojumiem virs tās teritorijas piemērotu pasākumus, kas ir atšķirīgi, nekā paredzēts šajā regulā. Tomēr, neskarot nekādus divpusējus nolīgumus, kuros Kopiena ir Līgumslēdzēja puse, būtu jāparedz iespēja Komisijai izvērtēt trešās valsts pieprasītos pasākumus.

(12)

Kaut arī vienā dalībvalstī var būt divas vai vairākas struktūras, kas darbojas aviācijas drošības jomā, katrai dalībvalstij būtu jāizraugās viena iestāde, kas ir atbildīga par drošības standartu īstenošanas koordināciju un pārraudzību.

(13)

Lai definētu kopīgo aviācijas drošības pamatstandartu īstenošanas pienākumus un aprakstītu, kādi pasākumi tālab jāveic ekspluatantiem un citiem tiesību subjektiem, katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā valsts civilās aviācijas drošības programma. Turklāt katram lidostas ekspluatantam, gaisa pārvadātājam un tiesību subjektam, piemērojot aviācijas drošības standartus, būtu jāizstrādā, jāpiemēro un jāuztur drošības programma, lai ievērotu gan šo regulu, gan arī piemērojamo attiecīgās valsts civilās aviācijas drošības programmu.

(14)

Lai uzraudzītu atbilstību šai regulai un valsts civilās aviācijas drošības programmai, katrai dalībvalstij būtu jāizstrādā valsts programma civilās aviācijas drošības līmeņa un kvalitātes kontrolēšanai un jānodrošina tās īstenošana.

(15)

Lai pārraudzītu, kā dalībvalstis piemēro šo regulu, kā arī dotu ieteikumus aviācijas drošības uzlabošanai, Komisijai būtu jāveic pārbaudes, tostarp arī pārbaudes bez iepriekšēja brīdinājuma.

(16)

Komisijai parasti būtu jāpublicē pasākumi, kuriem ir tieša ietekme uz pasažieriem. Īstenošanas tiesību akti, kuros paredzēti kopīgi pasākumi kopīgo aviācijas drošības pamatstandartu īstenošanai un kuros iekļauta neizpaužama drošības informācija, līdz ar Komisijas pārbaužu pārskatiem un pilnvarotu iestāžu atbildēm būtu jāuzskata par klasificētu ES informāciju tādā nozīmē, kas paredzēta Komisijas Lēmumā 2001/844/EK, EOTK, Euratom (2001. gada 29. novembris), ar ko groza tās iekšējo reglamentu (4). Minētos dokumentus nevajadzētu publicēt, un tie būtu jādara pieejami vienīgi tiem ekspluatantiem un tiesību subjektiem, kuriem ir likumīgas intereses.

(17)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (5).

(18)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt vispārīgus pasākumus, kuri groza kopīgo pamatstandartu nebūtiskus elementus, tos papildinot, paredzēt noteikumus, kuri ļauj dalībvalstīm kā atkāpties no kopīgajiem pamatstandartiem, tā pieņemt gan alternatīvus drošības pasākumus, gan parametrus kvalitātes kontroles valstu programmām. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(19)

Ja nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ regulatīvās kontroles procedūras parastos termiņus nav iespējams ievērot, Komisijai būtu jāvar izmantot Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 6. punktā paredzēto steidzamības procedūru, lai pieņemtu kopīgus noteikumus civilās aviācijas drošības jomā.

(20)

Būtu jātiecas pēc mērķa – visiem lidojumiem Eiropas Savienībā nodrošināt “one-stop security”.

(21)

Turklāt pasažierus vai viņu bagāžu, kas ierodas ar lidojumiem no trešām valstīm, kurām ir aviācijas drošības standarti, līdzvērtīgi tiem, kas paredzēti šajā regulā, nevajadzētu vēlreiz pārbaudīt. Tomēr, neskarot katras dalībvalsts tiesības piemērot daudz stingrākus noteikumus vai Kopienas un dalībvalstu attiecīgās kompetences, lai sekmētu “one-stop security”, būtu jāveicina Komisijas lēmumi un vajadzības gadījumā nolīgumi starp Kopienu un trešām valstīm, kuros atzīst, ka drošības standarti, ko piemēro trešās valstīs, ir līdzvērtīgi kopīgiem standartiem.

(22)

Šī regula neskar lidojumu drošības noteikumu piemērošanu, tostarp to, kas attiecas uz bīstamu preču pārvadāšanu.

(23)

Būtu jāparedz sankcijas par šīs regulas noteikumu pārkāpumiem. Šīm sankcijām, kas var būt civilas vai administratīvas, vajadzētu būt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

(24)

Ministru deklarācija par Gibraltāra lidostu, par ko vienošanās panākta Kordovā 2006. gada 18. septembrī, pirmoreiz sanākot ministriem saistībā ar dialoga forumu par Gibraltāru, aizstās Kopīgo deklarāciju par Gibraltāra lidostu, kas pasludināta Londonā 1987. gada 2. decembrī, un pilnīgu atbilstību tai uzskatīs par pilnīgu atbilstību 1987. gada deklarācijai.

(25)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, pasargāt civilo aviāciju no nelikumīgas iejaukšanās darbībām un nodrošināt pamatu vienotai Čikāgas Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 17. pielikuma interpretācijai – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai,

a)

noteikt kopīgus aviācijas drošības noteikumus un kopīgus aviācijas drošības pamatstandartus;

b)

paredzēt mehānismus to ievērošanas pārraudzībai.

a)

visās lidostās vai lidostu daļās, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā un ko neizmanto militārām vajadzībām vien;

b)

visi ekspluatanti, arī gaisa pārvadātāji, kas sniedz pakalpojumus a) apakšpunktā minētajās lidostās;

c)

visi tiesību subjekti, kas piemēro aviācijas drošības standartus un lidostu teritorijās vai ārpus tām nodrošina preču piegādi un/vai pakalpojumus a) apakšpunktā minētajām lidostām vai izmantojot tādas lidostas.

1)

“civilā aviācija” ir jebkura civilā gaisakuģa veikta darbība, izņemot tās darbības, kas minētas Čikāgas Konvencijas par starptautisko civilo aviāciju 3. pantā un ko veic valsts gaisakuģis;

2)

“aviācijas drošība” ir to pasākumu, kā arī cilvēku un materiālo resursu kopums, kuri paredzēti, lai sargātu civilo aviāciju pret nelikumīgas iejaukšanās darbībām, kas apdraud civilās aviācijas drošību;

3)

“ekspluatants” ir persona, organizācija vai uzņēmums, kas ir iesaistīts vai piedāvā iesaistīties gaisa transporta darbībā;

4)

“gaisa pārvadātājs” ir gaisa transporta uzņēmums ar derīgu licenci vai līdzvērtīgu dokumentu;

5)

“Kopienas gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadātājs, kam ir spēkā esoša licence, kuru kāda dalībvalsts piešķīrusi saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 2407/92 (1992. gada 23. jūlijs) par gaisa pārvadātāju licencēšanu (6);

6)

“tiesību subjekts” ir persona, organizācija vai uzņēmums, kas nav 3. punktā minētais ekspluatants;

7)

“aizliegti priekšmeti” ir ieroči, sprāgstvielas vai citas bīstamas ierīces, priekšmeti vai vielas, ko var izmantot, lai veiktu nelikumīgas iejaukšanās darbību, kas apdraud civilās aviācijas drošību;

8)

“pārbaude” ir tehnisku vai citu līdzekļu izmantošana aizliegtu priekšmetu identifikācijai un/vai atklāšanai;

9)

“drošības kontrole” ir tādu līdzekļu izmantošana, ar ko var novērst aizliegtu priekšmetu ienešanu;

10)

“piekļuves kontrole” ir tādu līdzekļu izmantošana, ar ko var novērst nepiederošu personu vai nepiederošu transportlīdzekļu – vai gan vienu, gan otru – iekļuvi aizliegtās vietās;

11)

“kontrolējamā teritorija” ir lidostas manevrēšanas laukums, tam piegulošā teritorija un ēkas vai to daļas, kam piekļuve ir ierobežota;

12)

“atklātā teritorija” ir lidostas daļas, tām piegulošā teritorija un ēkas vai to daļas, kas nav kontrolējamā teritorija;

13)

“ierobežotas iekļuves drošības zona” ir lidostas kontrolējamās teritorijas daļa, kurā līdztekus iekļuves ierobežošanai piemēro citus aviācijas drošības standartus;

14)

“norobežota zona” ir zona, kas ar piekļuves kontroli ir atdalīta no ierobežotas iekļuves drošības zonām vai, ja pati norobežotā zona ir ierobežotas iekļuves drošības zona, – no citām ierobežotas iekļuves drošības zonām lidostā;

15)

“iepriekšējās darbības pārbaude” ir personas identitātes pārbaude, tostarp jebkuras sodāmības pārbaude, kā daļa no izvērtējuma, vai personai atļaujama iekļūšana ierobežotas iekļuves drošības zonās bez pavadījuma;

16)

“transfēra pasažieri, bagāža, krava vai pasts” ir pasažieri, bagāža, krava vai pasts, kas atstāj lidostu citā gaisakuģī, nevis tajā, kurā ieradušies lidostā;

17)

“tranzīta pasažieri, bagāža, krava vai pasts” ir pasažieri, bagāža, krava vai pasts, kas atstāj lidostu tajā pašā gaisakuģī, ar ko ielidojuši;

18)

“īpaši uzmanāms pasažieris” ir vai nu pasažieris, kas izraidīts no valsts, persona, ko imigrācijas iemeslu dēļ nevar ielaist valstī, vai persona, kas ir tiesas uzraudzībā;

19)

“rokas bagāža” ir bagāža, ko paredzēts pārvadāt gaisakuģa salonā;

20)

“reģistrētā bagāža” ir bagāža, ko paredzēts pārvadāt gaisakuģa kravas nodalījumā;

21)

“pasažiera reģistrētā bagāža” ir bagāža, ko pieņem pārvadāšanai gaisakuģa kravas nodalījumā un ko reģistrējis pasažieris, kurš ceļo ar to pašu lidojumu;

22)

“gaisa pārvadātāja pasts” ir pasta sūtījumi, kuru nosūtītājs un saņēmējs ir gaisa pārvadātājs;

23)

“gaisa pārvadātāja materiāli” ir materiāli, kuru nosūtītājs un saņēmējs ir gaisa pārvadātājs vai kurus lieto gaisa pārvadātājs;

24)

“pasts” ir sarakstes un citu priekšmetu sūtījumi, kas nav gaisa pārvadātāja pasts un ko paredzēts nogādāt pasta dienestiem saskaņā ar Pasaules Pasta savienības noteikumiem;

25)

“krava” ir jebkurš īpašums, ko paredzēts pārvadāt ar gaisakuģi un kas nav bagāža, pasts, gaisa pārvadātāja pasts un gaisa pārvadātāja materiāli, kā arī krājumi patērēšanai lidojumā;

26)

“pilnvarotais pārstāvis” ir gaisa pārvadātājs, aģents, kravas ekspeditors vai cits tiesību subjekts, kas kravai vai pastam veic drošības kontroli;

27)

“zināmais nosūtītājs” ir nosūtītājs, kas kravu vai pastu pārsūta pats savām vajadzībām un kura procedūras atbilst kopīgiem drošības noteikumiem un standartiem, kas ir pietiekami, lai kravu vai pastu ļautu pārvadāt ar jebkuru gaisakuģi;

28)

“pazīstamais nosūtītājs” ir nosūtītājs, kurš kravu vai pastu pārsūta pats savām vajadzībām un kura procedūras atbilst kopīgiem drošības noteikumiem un standartiem, kas ir pietiekami, lai attiecīgo kravu ļautu pārvadāt ar kravai paredzētiem gaisakuģiem vai pastu – ar pastam paredzētiem gaisakuģiem;

29)

“gaisakuģa drošības pārbaude” ir to gaisakuģa iekšējo daļu pārbaude, kurām būtu varējuši piekļūt pasažieri, līdz ar gaisakuģa kravas nodalījumu pārbaudi, lai atklātu aizliegtus priekšmetus un nelikumīgu iejaukšanos gaisakuģa darbībā;

30)

“gaisakuģa pārmeklēšana” ir gaisakuģa iekšienes un ārpuses pieejamo daļu pārbaude, lai konstatētu aizliegtus priekšmetus un nelikumīgu iejaukšanos gaisakuģa darbībā, kas apdraud gaisakuģu drošību;

31)

“drošības darbinieks lidojumā” ir valsts algota persona, kas ceļo licencēta gaisa pārvadātāja gaisakuģī, lai aizsargātu minēto gaisakuģi un tajā esošās personas pret nelikumīgas iejaukšanās darbībām, kas apdraud lidojuma drošību.

a)

atļautām pārbaudes metodēm;

b)

priekšmetu kategorijām, ko var aizliegt;

c)

piekļuves kontroli, atļauju pamatojumu piekļuvei lidostas kontrolējamās teritorijas daļai un ierobežotas iekļuves drošības zonām;

d)

atļautām transportlīdzekļu, gaisakuģu drošības pārbaudes un gaisakuģu pārmeklēšanas metodēm;

e)

kritērijiem, lai atzītu trešo valstu drošības standartus par līdzvērtīgiem;

f)

noteikumiem, saskaņā ar kuriem pārbauda kravu un pastu vai veic tiem cita veida drošības kontroles, kā arī nosaka vai apstiprina pilnvarotos pārstāvjus, zināmos nosūtītājus un pazīstamos nosūtītājus;

g)

noteikumiem, saskaņā ar kuriem pārbauda gaisa pārvadātāja pastu un gaisa pārvadātāja materiālus vai veic ar tiem cita veida drošības kontroli;

h)

noteikumiem, saskaņā ar kuriem pārbauda krājumus patērēšanai lidojumā un lidostu krājumus vai veic tiem cita veida drošības kontroles, kā arī nosaka vai apstiprina pilnvarotos piegādātājus un zināmos piegādātājus;

i)

kritērijiem, lai noteiktu kritiskās daļas ierobežotas iekļuves drošības zonās;

j)

darbinieku pieņemšanas un apmācības metožu kritērijiem;

k)

nosacījumiem, saskaņā ar kuriem var piemērot īpašas drošības procedūras vai atbrīvojumus no drošības kontrolēm; un

l)

jebkuriem vispārējiem pasākumiem, kas paredzēti, lai grozītu 1. punktā minēto kopīgo pamatstandartu nebūtiskus elementus, tos papildinot, un kas vēl nebija noteikti līdz dienai, kad šī regula stājās spēkā.

a)

pārbaužu prasības un procedūras;

b)

aizliegtu priekšmetu saraksts;

c)

piekļuves kontroles prasības un procedūras;

d)

transportlīdzekļu, gaisakuģu drošības pārbaudes un gaisakuģu pārmeklēšanas prasības un procedūras;

e)

trešās valstīs piemēroto drošības standartu līdzvērtības atzīšanas lēmumi;

f)

attiecībā uz kravu un pastu – pilnvaroto pārstāvju, zināmo nosūtītāju un pazīstamo nosūtītāju apstiprināšanas un noteikšanas procedūras un to pienākumi;

g)

gaisa pārvadātāja pasta un gaisa pārvadātāja materiālu drošības kontroles prasības un procedūras;

h)

attiecībā uz krājumiem, kas paredzēti patērēšanai lidojumā, un uz lidostu krājumiem – pilnvaroto piegādātāju un zināmo piegādātāju apstiprināšanas un noteikšanas procedūras un to pienākumi;

i)

kritisko daļu noteikšana ierobežotas iekļuves drošības zonās;

j)

prasības, ko izvirza darbiniekiem, pieņemot darbā, kā arī viņu apmācībām;

k)

īpašas drošības procedūras vai atbrīvojumi no drošības kontrolēm;

l)

drošības iekārtu tehniskais raksturojums un to apstiprināšanas un lietošanas procedūras; un

m)

prasības īpaši uzmanāmiem pasažieriem un ar to saistītas procedūras.

a)

attiecīgā dalībvalsts piemēro minētos pasākumus saskaņā ar 6. pantu; vai ja

b)

trešās valsts prasība attiecas tikai uz konkrētu lidojumu konkrētā datumā.

a)

drošības pasākumus, ko attiecīgā dalībvalsts piemēro saskaņā ar 6. pantu; un/vai

b)

vietējas procedūras, ko piemēro lidostās, kuras tas apkalpo.

a)

4. panta 3. punktā, 4. panta 4. punktā, 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā minētie pasākumi un procedūras, ja tajās ir ietverta neizpaužama drošības informācija;

b)

Komisijas pārbaudes ziņojumi un pilnvaroto iestāžu atbildes, kā minēts 15. panta 3. punktā.