par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībai krimināllietās

ņemot vērā Eiropas Savienības dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 31. pantu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,

1. EEW ir kompetentas dalībvalsts iestādes izdots lēmums ar tiesas lēmuma spēku, lai iegūtu priekšmetus, dokumentus un datus no citas dalībvalsts, lai tos izmantotu 5. pantā minētajā tiesvedībā.

2. Dalībvalstis izpilda ikvienu EEW, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo pamatlēmumu.

3. Šis pamatlēmums nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti Līguma 6. pantā, un tas neskar nekādas tiesu iestāžu saistības šajā sakarā.

1. Katra dalībvalsts – būdama vai nu izdevējvalsts, vai izpildes valsts – informē Padomes Ģenerālsekretariātu par to, kura iestāde vai iestādes saskaņā ar tās tiesību aktiem ir kompetentas, ievērojot 2. panta c) un d) punktu.

2. Dalībvalsts, kas vēlas izmantot iespēju izraudzīties centralizētu iestādi vai iestādes saskaņā ar 8. panta 2) punktu, Padomes Ģenerālsekretariātam dara zināmu informāciju par izraudzīto centralizēto iestādi vai iestādēm. Tādas norādes uzliek saistības visām izdevējvalsts iestādēm.

3. Padomes Ģenerālsekretariāts saņemto informāciju dara pieejamu visām dalībvalstīm un Komisijai.

1. Neskarot šā panta 2. punktu, EEW var izdot saskaņā ar 7. pantā minētajiem nosacījumiem, lai izpildes valstī iegūtu priekšmetus, dokumentus vai datus, kas izdevējvalstī ir vajadzīgi 5. pantā minētajai tiesvedībai. EEW attiecas uz tajā minētajiem priekšmetiem, dokumentiem un datiem.

3. Apmaiņu ar sodāmības reģistros iegūto informāciju par kriminālsodiem veic saskaņā ar Padomes Lēmumu 2005/876/TI (2005. gada 21. novembris) par tādas informācijas apmaiņu, ko iegūst no sodāmības reģistra (8) un citiem attiecīgiem instrumentiem.

4. EEW var izdot, lai iegūtu priekšmetus, dokumentus vai datus, uz ko attiecas 2. punkts, ja priekšmeti, dokumenti vai dati jau ir izpildītājiestādes rīcībā, pirms izdod EEW.

5. Neskarot 1. punktu – ja izdevējiestāde to paredz – EEW attiecas arī uz visiem citiem priekšmetiem, dokumentiem vai datiem, ko izpildītājiestāde atklāj, izpildot EEW, un bez papildu izmeklēšanas atzīst par svarīgu tiesvedībai, kā sakarā ir izdots EEW.

6. Neskarot 2. punktu, EEW – ja to lūdz izdevējiestāde – var paredzēt arī pieņemt liecības no personām, kas ir klāt, izpildot EEW, un ir tieši saistītas ar EEW subjektu. Attiecīgos izpildes valsts noteikumus, ko piemēro šīs valsts iekšējās lietās, piemēro arī, pieņemot tādas liecības.

1. Pielikuma veidlapā doto EEW izdevējiestāde aizpilda un paraksta, kā arī apstiprina, ka tā saturs ir pareizs.

2. EEW izdevējvalsts raksta vai tulko izpildes valsts oficiālajā valodā vai vienā no tās oficiālajām valodām.

Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā vai vēlāk ikviena dalībvalsts deklarācijā, ko tā deponē Padomes Ģenerālsekretariātā, var paredzēt, ka tā pieņems EEW vai EEW tulkojumu vienā vai vairākās Savienības iestāžu oficiālajās valodās.

Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka EEW izdod vienīgi tad, ja izdevējiestāde atzīst, ka ir ievēroti šādi nosacījumi:

Šos nosacījumus ikvienā gadījumā individuāli izvērtē tikai izdevējvalstī.

1. EEW var pārsūtīt kompetentajai tās dalībvalsts iestādei, par ko kompetentajai izdevējvalsts iestādei ir pamatots iemesls uzskatīt, ka tajā atrodas attiecīgie priekšmeti, dokumenti vai dati vai – attiecībā uz elektroniskiem datiem – ka tie ir tieši pieejami saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem. Izdevējiestāde to uzreiz pārsūta izpildītājiestādei, un dara to jebkādiem līdzekļiem, kas ļauj iegūt rakstisku apliecinājumu, un tā, lai izpildes valsts varētu noteikt tā autentiskumu. Jebkādu citu oficiālu saziņu izdevējiestāde ar izpildītājiestādi veic tieši.

2. Ikviena dalībvalsts var izraudzīties kādu centralizētu iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to paredz, vairākas centralizētas iestādes, kas palīdz kompetentajām iestādēm. Dalībvalsts, ja to prasa tās tiesu sistēmas organizācija, var šai centralizētajai iestādei (centralizētajām iestādēm) uzlikt atbildību par EEW administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas ir ar to saistīta.

3. Ja izdevējiestāde vēlas, pārsūtīšanai var izmantot drošo Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla tālsakaru sistēmu.

4. Ja izpildītājiestāde nav zināma, izdevējiestāde ievāc visas vajadzīgās uzziņas, tostarp izmantojot Eiropas Tiesiskās sadarbības tīkla kontaktpunktus, lai iegūtu informāciju no izpildes valsts.

5. Ja tās izpildes valsts iestādes, kas saņem EEW, kompetencē nav to atzīt un veikt izpildei vajadzīgos pasākumus, tā EEW ex officio pārsūta izpildītājiestādei un attiecīgi informē izdevējiestādi.

6. Visas grūtības, kas saistītas ar ikviena EEW izpildei vajadzīga dokumenta pārsūtīšanu vai autentiskumu, risina iesaistītā izdevējiestāde tiešā saziņā ar izpildītājiestādi vai, attiecīgos gadījumos, piedaloties centralizētajām dalībvalstu iestādēm.

1. Ja izdevējiestāde izdod EEW, papildinot agrāk izdotu EEW vai turpinot iesaldēšanas rīkojumu, kas ir pārsūtīts saskaņā ar Pamatlēmumu 2003/577/TI par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus, to norāda EEW saskaņā ar pielikumā doto veidlapu.

2. Ja saskaņā ar spēkā esošiem noteikumiem izdevējiestāde izpildes valstī piedalās EEW izpildē, tā, atrodoties attiecīgajā valstī, neskarot saskaņā ar 3. panta 2. punktu sniegtās deklarācijas, drīkst EEW, kas papildina iepriekšējo rīkojumu, sūtīt tieši kompetentajai izpildītājiestādei.

1. Saskaņā ar šo pamatlēmumu iegūtus personas datus izdevējvalsts var izmantot šādos nolūkos:

Nolūkiem, kas nav minēti a), b) un c) punktā, saskaņā ar šo pamatlēmumu iegūtus personas datus var izmantot tikai ar iepriekšēju izpildes valsts piekrišanu, ja vien izdevējvalsts nav saņēmusi datu subjekta piekrišanu.

2. Īpašos gadījumos izpildes valsts var prasīt, lai personas datu saņēmēja dalībvalsts informētu par datu izmantošanu.

3. Šo pantu nepiemēro personas datiem, ko dalībvalsts ir ieguvusi saskaņā ar šo pamatlēmumu un kas nāk no minētās dalībvalsts.

1. Izpildītājiestādes atzīst saskaņā ar 8. pantu pārsūtītus EEW, neprasot nekādas papildu formalitātes, un tūlīt veic to izpildei vajadzīgos pasākumus – tāpat kā tad, ja priekšmeti, dokumenti vai dati būtu jāiegūst kādai izpildes valsts iestādei, ja vien iestāde nepieņem lēmumu izmantot kādu 13. pantā paredzēto neatzīšanas vai nepildīšanas pamatojumu vai kādu 16. pantā paredzēto atlikšanas pamatojumu.

2. Izpildes valsts ir atbildīga par pasākumu izvēli, kas saskaņā ar tās tiesību aktiem nodrošinās EEW meklētos priekšmetus, dokumentus vai datus, kā arī par lēmumu, vai jālieto piespiedu pasākumi, lai sniegtu minēto palīdzību. Visus pasākumus, kas ar EEW ir atzīti par vajadzīgiem, veic atbilstīgi izpildes valstī piemērojamiem procedūras noteikumiem.

4. Ja izdevējiestāde nav tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokuratūra un ja EEW nav apstiprinājusi neviena no minētajām izdevējvalsts iestādēm, izpildītājiestāde konkrētā lietā var pieņemt lēmumu, ka, lai izpildītu EEW, nevar veikt kratīšanu vai uzlikt arestu mantai. Pirms tāda lēmuma pieņemšanas izpildītājiestāde konsultējas ar kompetentu izdevējvalsts iestādi.

5. Šā pamatlēmuma pieņemšanas laikā dalībvalsts var nākt klajā ar deklarāciju vai vēlāku paziņojumu Padomes Ģenerālsekretariātam, prasot apstiprinājumu visos gadījumos, ja EEW izdevējiestāde nav tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis, vai prokuratūra, un tā izpildei vajadzīgie pasākumi atbilstīgi izpildes valsts tiesību aktiem līdzīgā gadījumā būtu izpildes valstī jāveic saskaņā ar tiesneša, tiesas, izmeklēšanas tiesneša, vai prokuratūras rīkojumu vai tiesneša, tiesas, izmeklēšanas tiesneša, vai prokuratūras pārraudzībā.

Izpildītājiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko skaidri norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā pamatlēmumā nav paredzēts kas cits un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildes valsts tiesību aktu pamatprincipiem. Šis pants nerada pienākumu veikt piespiedu pasākumus.

2. Izpildes valsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokuratūra pieņem lēmumu atteikt EEW izpildi vai atzīšanu saskaņā ar 1. punktu. Ja EEW izdevusi 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā minētā tiesu iestāde, bet EEW nav apstiprinājis izpildes valsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis, vai prokuratūra, lēmumu var pieņemt arī jebkura cita kompetenta tiesu iestāde saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz.

3. Visus lēmumus saskaņā ar 1. punkta f) apakšpunkta i) punktu saistībā ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas daļēji izdarīti izpildes valsts teritorijā vai vietā, kas ir līdzvērtīga tās teritorijai, pieņem 2. punktā minētās kompetentās iestādes, izņēmuma kārtā un izskatot katru gadījumu atsevišķi, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, un jo īpaši to, vai liela vai vērā ņemama attiecīgā nodarījuma daļa ir izdarīta izdevējvalstī, vai EEW ir saistīts ar nodarījumu, kas saskaņā ar izpildes valsti nav noziedzīgs nodarījums, un vai EEW izpilde prasītu kratīšanu vai aresta uzlikšanu mantai.

4. Ja kompetenta iestāde apsver iespēju izmantot 1. punkta f) apakšpunkta i) punktā minēto atteikuma pamatojumu, tā pirms lēmuma pieņemšanas konsultējas ar Eurojust.

Ja kompetentās iestādes viedoklis nesakrīt ar Eurojust atzinumu, dalībvalstis raugās, lai tā pamatotu savu lēmumu, kā arī lai tiktu informēta Padome.

5. Gadījumos, kas minēti 1. punkta a), g) un h) apakšpunktā, pirms kompetenta izpildes valsts iestāde nolemj daļēji vai pilnībā neatzīt vai neizpildīt kādu EEW, tā apspriežas ar kompetentu izdevējvalsts iestādi, izmantojot jebkurus piemērotus līdzekļus, un vajadzības gadījumā lūdz tai tūlīt darīt zināmu visu vajadzīgo informāciju.

1. EEW atzīšanai vai izpildei nepiemēro dubultās sodāmības pārbaudi, ja vien nav jāveic kratīšana vai jāuzliek arests mantai.

2. Ja, izpildot EEW, ir jāveic kratīšana vai jāuzliek arests mantai, par šādiem nodarījumiem nekādā gadījumā neprasa pārbaudīt dubulto sodāmību, ja izdevējvalsts tiesību aktos noteikts, ka par tiem izdevējvalstī var sodīt ar brīvības atņemšanu vai piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi:

3. Ja EEW neattiecas ne uz vienu no 2. punktā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem un tā izpilde prasītu kratīšanu vai uzlikt arestu mantai, uz EEW atzīšanu vai izpildi var attiecināt nosacījumu par dubulto sodāmību.

Attiecībā uz nodarījumiem saistībā ar nodokļiem vai nodevām, muitu un valūtas maiņu – pret atzīšanu vai izpildi nevar vērsties, pamatojoties uz to, ka ar izpildes valsts tiesību aktiem netiek uzlikti tādi paši nodokļi vai nodevas, vai arī tie nesatur tādu pašu nodokļu, nodevu, muitas un valūtas maiņas regulējumu kā izdevējvalsts tiesību akti.

4. Padome 3. punktā paredzēto noteikumu par dubulto sodāmību turpmāk izskatīs līdz 2014. gada 19. janvārim, ņemot vērā visu Padomei pārsūtīto informāciju.

5. Apspriedusies ar Eiropas Parlamentu saskaņā ar Līguma 39. panta 1. punktu, Padome ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt 2. punkta sarakstā iekļaut citas noziedzīgu nodarījumu kategorijas.

1. Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šajā pantā paredzēto termiņu ievērošanu. Ja izdevējiestāde EEW ir norādījusi, ka procesu termiņu vai citu īpaši steidzamu apstākļu dēļ ir vajadzīgs īsāks termiņš, izpildītājiestāde iespēju robežās lūgumu ņem vērā.

2. Jebkuru lēmumu atteikt atzīšanu vai izpildi pieņem pēc iespējas drīzāk, un, neskarot 4. punktu, vēlākais trīsdesmit dienu laikā pēc tam, kad kompetenta izpildītājiestāde ir saņēmusi EEW.

3. Ja vien to nepamato kāds no 16. pantā minētajiem atlikšanas iemesliem – vai izpildītājiestādes rīcībā jau nav meklētie priekšmeti, dokumenti vai dati – izpildītājiestāde uzreiz un, neskarot 4. punktu, vēlākais sešdesmit dienu laikā pēc tam, kad kompetentā izpildītājiestāde saņēmusi EEW, pārņem valdījumā priekšmetus, dokumentus vai datus.

4. Ja konkrētā lietā kompetentai izpildītājiestādei nav reāli iespējams ievērot attiecīgi 2. vai 3. punktā paredzēto termiņu, tā ar jebkādiem līdzekļiem uzreiz informē kompetento izdevējvalsts iestādi, norādot kavējuma iemeslus un paredzamo laiku pasākumu veikšanai.

5. Ja vien nav paredzēts tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantojums saskaņā ar 18. pantu vai nepastāv 16. pantā minētie izpildes atlikšanas iemesli, izpildes valsts uzreiz pārsūta izdevējvalstij saskaņā ar EEW iegūtos priekšmetus, dokumentus vai datus.

6. Pārsūtot iegūtos priekšmetus, dokumentus vai datus, izpildītājiestāde norāda, vai tā prasa, lai tos sūtītu atpakaļ izpildes valstij, tiklīdz tie izdevējvalstij vairs nebūs vajadzīgi.

3. Lēmumu atlikt EEW atzīšanu vai izpildi saskaņā ar 1. vai 2. punktu pieņem izpildes valsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokuratūra. Ja EEW izdevusi 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā minētā tiesu iestāde, bet EEW nav apstiprinājis izpildes valsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis, vai prokuratūra, lēmumu var pieņemt arī jebkura cita kompetenta tiesu iestāde saskaņā ar izpildes valsts tiesību aktiem, ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz.

4. Tiklīdz atlikšanas pamatojums ir beidzies, izpildītājiestāde tūlīt veic EEW izpildei vajadzīgos pasākumus, un informē par to attiecīgo kompetento izdevējvalsts iestādi, izmantojot jebkurus līdzekļus, ar ko var iegūt rakstisku apliecinājumu.

1. Dalībvalstis ievieš vajadzīgos mehānismus, lai nodrošinātu, ka jebkurai ieinteresētai personai, tostarp bona fide trešām personām, ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret EEW atzīšanu un izpildi saskaņā ar 11. pantu, lai aizsargātu viņu tiesiskās intereses. Dalībvalstis var ierobežot šajā punktā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, attiecinot tos tikai uz gadījumiem, kad EEW izpilda ar piespiedu līdzekļiem. Prasību iesniedz izpildes valsts tiesā atbilstīgi attiecīgās valsts tiesībām.

2. EEW izdošanas būtiskos iemeslus, arī to, vai ir ievēroti 7. pantā paredzētie nosacījumi, var apstrīdēt, vienīgi iesniedzot prasību izdevējvalsts tiesā. Izdevējvalsts nodrošina, ka var izmantot tādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ko varētu piemērot līdzīgās vietējās lietās.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka visus 1. un 2. punktā minētos prasības iesniegšanas termiņus piemēro tā, lai ieinteresētajām personām nodrošinātu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespēju.

4. Ja prasība ir iesniegta izpildes valsts tiesā, par to, kā arī par prasības pamatojumu informē izdevējvalsts tiesu iestādi, lai tā varētu iesniegt argumentus, ko uzskata par vajadzīgiem. To informē par prasības iznākumu.

5. Izdevējiestādes un izpildītājiestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai vieglāk būtu īstenot tiesības iesniegt 1. un 2. punktā minēto prasību, jo īpaši, nodrošinot būtisku un pietiekamu informāciju ieinteresētajām personām.

6. Izpildes valsts var pārtraukt priekšmetu, dokumentu un datu pārsūtīšanu, kamēr nav zināms tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantojuma iznākums.

1. Neskarot 18. panta 2. punktu, ja izpildes valsts saskaņā ar tās tiesību aktiem ir atbildīga par kaitējumu, kas kādai no 18. pantā minētajām pusēm nodarīts, izpildot EEW, kurš pārsūtīts tai saskaņā ar 8. pantu, izdevējvalsts atlīdzina izpildes valstij visas summas, kas izmaksātas par kaitējumiem atbilstīgi minētās puses atbildībai, izņemot summas vai kādu to daļu, kas izmaksāta par izpildes valsts rīcības radītiem kaitējumiem.

2. Šā panta 1. punkts neskar dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz kompensācijas prasībām par fiziskām vai juridiskām personām nodarītiem kaitējumiem.

1. Dalībvalsts, kas vairākkārt saskārusies ar problēmām, ko tā nav spējusi atrisināt, saistībā ar EEW izpildi apspriežoties ar kādu citu dalībvalsti, par to informē Padomi, lai palīdzētu izvērtēt šā pamatlēmuma ieviešanu dalībvalsts līmenī.

2. Padome veic pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz to, kā dalībvalstis praksē piemēro šo pamatlēmumu.

1. Saskaņā ar 2. punktu un neskarot spēkā esošo juridisko instrumentu piemērošanu dalībvalstu attiecībās ar trešām valstīm, šis pamatlēmums pastāv līdzās pašreiz spēkā esošiem juridiskiem instrumentiem par dalībvalstu savstarpējām attiecībām, ciktāl šie juridiskie instrumenti attiecas uz savstarpējas palīdzības lūgumiem pēc pierādījumiem, uz ko attiecas šā pamatlēmuma darbības joma.

2. Neskarot 3. un 4. punktu, izdevējiestādes atsaucas uz EEW, ja visi izpildes valsts prasītie priekšmeti, dokumenti vai dati ietilpst pamatlēmuma darbības jomā.

3. Izdevējiestādes var izmantot savstarpēju juridisku palīdzību, lai iegūtu priekšmetus, dokumentus vai datus, uz ko attiecas šā pamatlēmuma darbības joma, ja tie ir daļa no plašāka palīdzības lūguma, vai izdevējiestāde konkrētā lietā uzskata, ka tāda rīcība sekmētu sadarbību ar izpildes valsti.

4. Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai režīmus pēc šā pamatlēmuma spēkā stāšanās, ciktāl tādi nolīgumi un režīmi ļauj papildināt vai paplašināt šā pamatlēmuma mērķus un palīdz vēl vairāk vienkāršot vai atvieglināt tādu pierādījumu iegūšanas procedūras, kuras ietilpst šā pamatlēmuma jomā.

5. Nolīgumi un režīmi, kas minēti 4. punktā, nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt attiecības ar dalībvalstīm, kuras nav to puses.

6. Dalībvalstis Padomei un Komisijai dara zināmus visus 4. punktā minētos jaunos nolīgumus vai režīmus trijos mēnešos pēc to parakstīšanas.

Uz savstarpējās palīdzības lūgumiem, kas saņemti līdz 2011. gada 19. janvārim, joprojām attiecas pašreizējie tiesību akti par savstarpēju palīdzību krimināllietās.

1. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai pirms 2011. gada 19. janvāra izpildītu šā pamatlēmuma prasības.

2. Līdz 2011. gada 19. janvārim dalībvalstis nosūta Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai to noteikumu tekstu, ar kuriem to tiesību aktos transponē saistības, ko tām uzliek šis pamatlēmums.

3. Ikviena dalībvalsts, kas ir iecerējusi transponēt 13. panta 1. punkta f) apakšpunktā minēto atteikuma pamatojumu savas valsts tiesību aktos, vienlaikus ar šā pamatlēmuma pieņemšanu deklarācijas veidā par to paziņo Padomes ģenerālsekretāram.

4. Vācija, iesniedzot deklarāciju, var paturēt tiesības izpildīt EEW ar nosacījumu, ka izpildei piemēro dubultās sodāmības pārbaudi 14. panta 2. punktā minētajos gadījumos, kas saistīti ar terorismu, datornoziegumiem, rasismu un ksenofobiju, sabotāžu, reketu un izspiešanu vai krāpšanu, ja EEW izpilde prasa kratīšanu vai aresta uzlikšanu mantai, izņemot gadījumus, kad sprieduma iestāde ir paziņojusi, ka uz attiecīgo noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem attiecas deklarācijā norādītie kritēriji.

Ja Vācija vēlas izmantot šo punktu, tā šajā sakarā iesniedz deklarāciju Padomes ģenerālsekretāram vienlaikus ar šā pamatlēmuma pieņemšanu. Deklarāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

5. Komisija līdz 2012. gada 19. janvārim iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis veikušas vajadzīgos pasākumus, lai panāktu atbilstību šim pamatlēmumam, vajadzības gadījumā pievienojot tiesību aktu priekšlikumus.

6. Padomes Ģenerālsekretariāts informē dalībvalstis, Komisiju un Eurojust par deklarācijām, kas izdarītas atbilstīgi 6. pantam un 11. pantam, un šim pantam.

1. Katra dalībvalsts katru gadu līdz 1. maijam informē Padomi un Komisiju par jebkādām grūtībām, ar ko tā saskārusies iepriekšējā kalendārajā gadā, izpildot EEW attiecībā uz 13. panta 1. punktu.

2. Katra kalendārā gada sākumā Vācija informē Padomi un Komisiju par gadījumu skaitu, kad iepriekšējā gadā ir piemērots neatzīšanas vai neizpildīšanas pamatojums, kas minēts 23. panta 4. punktā.

3. Ne vēlāk kā 2014. gada 19. janvārī Komisija, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar 1. un 2. punktu, sagatavo ziņojumu, kuram pievieno ierosinājumus, ko tā uzskata par lietderīgiem. Padome, pamatojoties uz ziņojumu, pārskata šo pamatlēmumu, lai apsvērtu, vai būtu jāatceļ vai jālabo šādi noteikumi:

Šis pamatlēmums stājas spēkā divdesmitā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS DEKLARĀCIJA

Gadījumos, ja saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, pierādījumus un datus, ko izmantot tiesvedībai krimināllietās (1) izpildei ir jāveic kratīšana vai aresta uzlikšana mantai, Vācijas Federatīvā Republika saglabā tiesības saskaņā ar minētā Pamatlēmuma 23. panta 4. punktu rīkojumu izpildīt ar nosacījumu, ka piemēro dubultas sodīšanas pārbaudi nodarījumos, kas saistīti ar terorismu, datornoziegumiem, rasismu un ksenofobiju, sabotāžu, reketu un izspiešanu vai krāpšanu, kā izklāstīts minētā Pamatlēmuma 14. panta 2. punktā, ja vien izdevējiestāde nav konstatējusi, ka attiecīgais nodarījums atbilst šādiem izdevējvalsts tiesību aktos noteiktiem kritērijiem:

Terorisms:

—

rīcība, kas ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar 2005. gada 13. aprīļa Starptautiskajai Konvencijai par kodolterorisma novēršanu un 1999. gada 9. decembra Starptautiskajai Konvencijai par cīņu pret terorisma finansēšanu un saskaņā ar abās konvencijās noteiktajām definīcijām vai vienu no līgumiem, kas ir uzskaitīti šā dokumenta pielikumā, vai

—	rīcība, ko paredzēts atzīt par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Padomes Pamatlēmumu 2002/475/TI (2002. gada 13. jūnijs) par terorisma apkarošanu (2), vai

—	rīcība, ko paredzēts aizliegt saskaņā ar Apvienoto Nāciju Drošības Padomes 2005. gada 14. septembra Rezolūciju 1624 (2005).

Datornoziegumi: noziedzīgi nodarījumi, kas definēti Padomes Pamatlēmumā 2005/222/TI (2005. gada 24. februāris) par uzbrukumiem informācijas sistēmām (3) vai 2001. gada 23. novembra Eiropas Konvencijas par kibernoziegumiem I iedaļas 1. sadaļā.

Rasisms un ksenofobija: noziedzīgi nodarījumi, kā definēts Padomes Vienotajā rīcībā 96/443/TI (1996. gada 15. jūlijs) par rasisma un ksenofobijas darbību apkarošanu (4).

Sabotāža: rīcība, ar ko nelikumīgi un ar nolūku rada lielus zaudējumus valdības iestādei, citai sabiedriskai iestādei, sabiedriskā transporta sistēmai vai citai infrastruktūrai, kas rada vai var radīt ievērojamus saimnieciskus zaudējumus.

Rekets un izspiešana: izmantojot draudus, spēku vai citus iebiedēšanas paņēmienus, pieprasīt preces, solījumus, ieņēmumus vai jebkādu tādu dokumentu parakstīšanu, kas ietver vai no kā izriet saistības, atsavināšana vai samaksa.

Krāpšana: izmantojot neīstus vārdus vai nepamatoti uzdodoties par amatpersonām, vai izmantojot krāpnieciskus līdzekļus, ļaunprātīgi izmantot cilvēku uzticību vai labticību, lai piesavinātos kaut ko, kas pieder citai personai.

(1) OV L 350, 30.12.2008, 72. lpp.

(2) OV L 164, 22.6.2002., 3. lpp.

(3) OV L 69, 16.3.2005., 67. lpp.

(4) OV L 185, 24.7.1996., 5. lpp.