6.2.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 32/1

(1)

Pēc Komisijas dienestu rīcībā nonākušās informācijas par Francijā pastāvošu Lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojumu kontroles programmu (tālāk tekstā “LIPKP” jeb “programma”) Komisija 2000. gada 24. februārī nosūtīja vēstuli Francijas iestādēm, lai prasītu precizējumus par minētās programmas piemērošanu kopš 1994. gada. Ar 2000. gada 31. maija vēstuli Francija nosūtīja informāciju, kuras atsevišķas daļas apstiprina LIPKP pastāvēšanu kopš 1994. gada. Ar 2000. gada 11. jūlija vēstuli Komisija pieprasīja papildu informāciju. Francijas iestādes atbildēja ar 2000. gada 26. decembra vēstuli.

(2)

Francijas iestādes 1991. gada 13. februārī bija paziņojušas par valsts atbalstu par labu cūkkopības saimniecību videi ar mērķi atbalstīt individuālas investīcijas. Komisija atļāva atbalstu ar 1991. gada 11. decembra vēstuli (2). Bez tam Francijas iestādes 1993. gada 20. aprīlī kādas līdzfinansētas strukturālas programmas ietvaros un saskaņā ar Kopienas 1991. gada 15. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2328/91 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (3) 29. panta 4. punkta nosacījumiem iesniedza 1993. gada 2. marta apkārtrakstu DEPSE/SDEE Nr. 93-7005 un 1992. gada 5. novembra apkārtrakstu DEPSE/SDEE Nr. 7027 par atbalstu investīcijām liellopu un teļa gaļas nozarē. Saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2328/91 1993. gada 29. jūlijā Komisija pieņēma lēmumu, kas atļauj Kopienas finansiālu līdzdalību šajā kopīgajā darbībā (4). Valsts atbalsts tomēr netika paziņots Komisijai Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē (5). Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju šie pasākumi, kas veikti pirms LIPKP stāšanās spēkā, tika tajā integrēti caur 1994. gada 22. aprīļa apkārtrakstu DEPSE Nr. 7016. Tie tātad sastāda LIPKP liellopu un teļa gaļas un cūkgaļas sadaļu. Arī šis apkārtraksts netika paziņots Komisijai Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē.

(3)

Francijas varasiestādes ar 1994. gada 13. jūnija vēstuli paziņoja par valsts atbalstu investīcijām vides aizsardzībai putnkopībā. Šo shēmu, kas vēlāk tika integrēta LIPKP, kurā tā sastāda putnkopības sadaļu, Komisija atļāva ar 1995. gada 26. aprīļa vēstuli (6).

(4)

Francijas varasiestādes Līguma 88. panta 3. punkta izpratnē nepaziņoja ne 1993. gada 8. oktobra nolīgumu, ar kuru tika izveidota programma, ne arī kādu citu dokumentu, kas detalizēti noteiktu LIPKP raksturīgās iezīmes, kas attiecas konkrēti uz programmas finansējuma atslēgu (7). Komisija netika informēta konkrēti par ūdens dienestu līdzdalību minētās programmas finansējumā.

(5)

Turklāt attiecībā uz liellopu audzēšanas nozari Francijas varasiestādes nepaziņoja Komisijai paredzēto atbalstu investīcijām.

(6)

Komisijai netika iesniegts neviens paziņojums attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem.

(7)

Ar 2001. gada 11. aprīļa vēstuli Komisija informēja Franciju par savu lēmumu sākt procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā, iebilstot pret LIPKP. Šis lēmums attiecas vienīgi uz LIPKP piemērošanu laikā no 1994. līdz 2000. gadam.

(8)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī  (8). Komisija uzaicināja pārējās dalībvalstis un ieinteresētās trešās puses iesniegt savas apsvērumus par apspriežamajām atbalsta shēmām. Komisija nesaņēma piezīmes no trešām pusēm. Francijas varasiestādes atsūtīja savas piezīmes 2001. gada 21. jūnija vēstulē.

(9)

Komisija atļāva LIPKP atjaunošanu, sākot no 2001. gada, ar 2001. gada 30. oktobra vēstuli (9).

(10)

LIPKP ir starp Francijas Valsti un profesionālām Francijas lauksaimniecības organizācijām 1993. gada 8. oktobrī noslēgta nolīguma rezultāts. Tā stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī. Programmas mērķis ir ļaut lauksaimniekiem piemērot viņu aprīkojumu un prakses labākai vides aizsardzībai un jo īpaši ūdens aizsardzībai. Konstatētie piesārņojumi, kas ir šīs programmas priekšmets, ir tādi ūdens piesārņojumi, ko radījuši līdzekļi pret augu slimībām un minerālas un organiskas izcelsmes mēslojums.

(11)

LIPKP mērķis jo īpaši ir panākt, lai tiktu ievērota Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīva 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumiem, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti, (10) (tālāk tekstā “Direktīva par nitrātiem”), kā arī valsts noteikumi veiksmīgu lauksaimniecības prakšu kodeksa ieviešanai. Tā attiecas uz visiem ražošanas veidiem: saimniecībām un kultūrām.

(12)

Lai panāktu atbilstību un novērstu ūdens resursu piesārņošanu ar dzīvnieku izkārnījumiem, tika uzskatīts par nepieciešamu veikt darbus, lai uzlabotu saimniecību ēkas un notekūdeņu kontroli. Vienīgi ēkās realizējamo darbu izmaksas tolaik tika aptuveni aprēķinātas uz 1 miljardu euro laikposmam līdz 2002. gadam. Tika uzsākta investīciju programma, kuras pieņemtais kopējais finansējuma plāns bija šāds: audzētāji, 1/3; paritāri valsts (Lauksaimniecības un zvejniecības ministrija) un teritoriālās pašvaldības, 1/3; ūdens dienesti (11), 1/3. Kompensācijai audzētāji, kas var saņemt atbalstu, tiek pakļauti piesārņojuma iemaksai, ko iekasē ūdens dienesti.

(13)

Ar 1994. gada 24. februāra notu iesaistītajām administratīvajām instancēm Francijas Vides un Lauksaimniecības ministrijas precizēja procedūras elementus, ko izklāstījusi nacionālā uzraudzības komiteja, kas atbildīga par programmas ieviešanu: plānojumu, finansējuma atslēgas, piemērošanu audzētājiem.

(14)

Attiecībā uz programmas saistību ar noteiktajām iekārtām, Francijas varasiestādes šajā notā norādīja, ka audzētāju interesēs ir tas, lai tad, kad vienā vai vairākos piesārņojuma kontroles līgumos paredzētie darbi būs paveikti, tie būtu saskaņā ar Ministriju 1992. gada 29. februāra rīkojumiem par saimniecībām, attiecībā uz nosacījumiem, kas skar ūdens aizsardzību.

(15)

LIPKP ieviešana atbilda ar nozari saistītai pieejai un tika īstenota, izmantojot sīki izstrādātus atbalsta noteikumus ietverošus apkārtrakstus, ko Lauksaimniecības un zvejniecības ministrija izstrādāja reģionu un departamentu prefektiem. Pēc Komisijas pieprasījuma Francijas varasiestādes tai nosūtīja šādu apkārtrakstu kopijas:

(16)

Atbalsta saņēmēji bija lauksaimniecībā izmantojamu zemes īpašumu lietotāji vai īpašnieki, konkrēti liellopu, cūkkopības un putnkopības nozarēs. Attiecībā uz tiem investīciju mērķis bija jau pastāvošo ēku iekārtošana, lai palielinātu dzīvnieku izkārnījumu krājumu iespējas un uzlabotu krājumu vietu aprīkojumu, lai sasniegtu Direktīvas par nitrātiem normu prasīto līmeni (12).

(17)

Finansējums pastāvēja kā valsts ieguldījums 35 % līmenī no izmaksām kapitāla dotācijas veidā, kas sedz 30 % no izmaksām, kam var tikt pievienots aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem, kura subsīdijas ekvivalents atbilstu 5 % no izmaksām. Ūdens dienestu līdzdalība 1/3 līmenī no izmaksām nebija norādīta 15. apsvērumā minētajos apkārtrakstos.

(18)

Attiecībā uz liellopu un cūkkopības nozarēm bija arī plānotas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kas īsteno savu projektu Materiālā uzlabojuma plāna (MUP) ietvaros nelabvēlīgajos reģionos caur atbalstu kapitālam par 30 % un caur atbalstu, kura subsīdijas ekvivalents ir 15 %. Procentu līmeņi ir augstāki, ja bez tam ir runa par jauniem lauksaimniekiem (43,75 % līdzenumu reģionā un 56,25 % nelabvēlīgā reģionā). Putnkopības nozarē attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem ir paredzēts vidēji 5 % paaugstinājums vienam aizdevumam ar atvieglotiem nosacījumiem.

(19)

Ar 1996. gada 15. janvāra apkārtrakstu DEPSE/SDEEA Nr. 7001 tika grozītas atbalsta procentu likmes par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas uzsākuši darbību, sākot no 1996. gada 1. janvāra. Kapitāla dotācijas procentu likme ir robežās no 30 % līdz 35 % nelabvēlīgajos reģionos un prioritārajās lauksaimniecības attīstības teritorijās. Neviens aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem nav paredzēts. Pārējos reģionos kapitāla dotācijas līmenis ir robežās no 30 % līdz 32,5 %. Ir atļauts papildu aizdevums ar ietekmi, kuras subsīdiju ekvivalents ir 2,5 %.

(20)

Lai varētu saņemt atbalstu, ražotājiem vajadzēja iesniegt iepriekšēju pētījumu, ko viņu vārdā bija veikuši apstiprināti speciālisti un pēc kura bija izstrādāts ražotāja investīciju projekts. Diagnostika kalpoja par pamatu piesārņojuma kontroles līgumam (skat. 21. apsvērumu) un tātad attaisnotās summas noteikšanai katrai daļai, kas piedalās darbu valsts finansējumā. Šie pētījumi veidoja 2 % no investīciju izmaksām, un tos 50 % līmenī atbalstīja valsts un 50 % līmenī ūdens dienesti, līdz maksimālajai summai 6 000 Francijas franki (FRF) bez nodokļiem (jeb 914 euro).

(21)

Piesārņojuma kontroles līgums bija elements, kas audzētājam garantēja LIPKP paredzēto atbalsta pasākumu piemērošanu, kā arī kompensāciju iespējamai iemaksai ūdens dienestam. Tas ir uzticības līgums, kas noteikti atklāj vides problēmu pastāvēšanu saimniecībā, taču kura mērķis ir palīdzēt tās atrisināt. To paraksta visi finanšu partneri, tostarp audzētājs.

(22)

Vispirms Komisija uzskatīja, ka ūdens dienestu līdzdalība LIPKP ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Būtībā ūdens dienesti piedalījās LIPKP investīciju izmaksu finansējumā 1/3 līmenī no šīm izmaksām. Komisija uzzināja par šo līdzdalību vienīgi pēc tam, kad tika izplatīts novērtējuma ziņojums par LIPKP pārvaldību un bilanci, ko izstrādāja Ģenerālā finanšu inspekcija, Pastāvīgā Lauksaimniecības un zvejniecības ministrijas inspekciju koordinācijas komiteja un Lauku celtniecības ģenerālā padome ūdeņu un mežu jomā (13).

(23)

Komisija atzīmēja, ka Francijas 1966. gada 14. septembra Dekrēta par baseina finanšu dienestiem Nr. 66-700 2. pants paredz, ka ūdens dienesti ir valsts varasiestādes, kam piemīt juridiska personība un finansiāla autonomija, un ka tātad Francijā spēkā esošie tiesību akti neatstāj šaubas attiecībā uz dienestu valstisko raksturu.

(24)

Savā lēmumā sākt procedūru Komisija secināja, ka Francijā pieņemto likumdošanas aktu gaismā, kas attiecas uz ūdens dienestiem un to darbības metodēm, kā arī Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas jurisprudences gaismā (14) ūdens dienesti ir jāuzskata par valsts funkcijas turpinātājiem un ka lauku saimniecību investīciju finansējums caur šiem dienestiem tātad veido valsts atbalstu (15).

(25)

Komisija uzskatīja, ka liellopu, cūku un putnu audzētājiem piešķirtās summas, tostarp tās, kas nāca no ūdens dienestiem, deva šiem ražotājiem tādu priekšrocību, kādu citi ražotāji nevarēja saņemt. Tas tātad bija Francijas piešķirts atbalsts, kas, kropļojot vai draudot kropļot konkurenci, radot labvēlīgākus apstākļus atsevišķiem uzņēmumiem un atsevišķiem ražojumiem, varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šādi uz pasākumu attiecas Līguma 87. panta 1. punkts.

(26)

Komisija arī secināja, ka Francijas ieviestās atbalsta shēmas ir jaunas, Komisijai nepaziņotas atbalsta shēmas, kas šā iemesla dēļ var veidot nelikumīgu atbalstu Līguma nozīmē. Komisija jo īpaši balstījās uz Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai, (16) 1. panta f) apakšpunktu, kas definē nelikumīgu atbalstu kā jaunu atbalstu, kas ieviests, pārkāpjot Līguma iepriekšējā 93. panta (tagad 88. pants) 3. punktu. Jauna atbalsta jēdziens savukārt ietver katru atbalstu, tas ir, katru atbalsta shēmu vai atsevišķu atbalstu, kas nav jau pastāvošs atbalsts, tostarp jebkāds pastāvoša atbalsta grozījumu.

(27)

Komisija atgādināja, ka katra Komisijas atļauta atbalsta shēma, kurā pēc tam ir izdarītas būtiskas izmaiņas – šajā gadījumā tādas, kas attiecas uz valsts varasiestādes līdzdalību Komisijai paziņota atbalsta finansējumā, nozīmīgā veidā izmainot finansējuma skalu un tātad atbalsta intensitāti, – veido jaunu atbalstu, kas ir jāpaziņo Komisijai Līguma 88. panta nozīmē un kam ir jāsaņem tās atļauja. Šī paziņošanas prasība ir saglabāta Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) apakšpunktā. Saskaņā ar Komisijas nostāju atbalsta intensitātes izmainīšana pati par sevi šķita tāds elements, kas groza atbalsta būtību un rada prasību to paziņot Līguma 88. panta 2. punkta nozīmē

(28)

Pēc tam Komisija izdarīja apspriežamo atbalstu novērtējumu, ņemot vērā Kopienu vadlīniju par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (17) (tālāk tekstā “lauksaimniecības vadlīnijas”) 23. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru katram nelikumīgam atbalstam Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) apakšpunkta nozīmē ir jātiek novērtētam saskaņā ar noteikumiem un vadlīnijām, kas ir spēkā atbalsta piešķiršanas brīdī.

(29)

Attiecībā uz subsidētām investīcijām un atbalstu veidu Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz cūkkopības nozari, investīciju raksturs tiešām bija pārņemts LIPKP un ka būtībā investīcijas atbilda tām, kas bija paziņotas Komisijai un saņēmušas tās atļauju. Attiecībā uz liellopu gaļas nozari, Komisija, pat ja tajā laikā tā vēl nebija pārbaudījusi atbalstu Kopienas konkurences noteikumu gaismā, sākot procedūru, konstatēja atbalsta saderību ar šiem noteikumiem. Attiecībā uz putnkopības nozari, Komisija konstatēja, ka LIPKP pārņēma tieši tos pašus pasākumus, ko tā iepriekš bija atļāvusi. Visbeidzot tajā, kas attiecas uz atbalsta shēmu par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas sākuši darbību, sākot ar 1996. gada 1. janvāri, Komisija konstatēja, ka shēma neizdarīja izmaiņas iepriekšējās shēmas daļā, kas skar attaisnotās investīcijas, bet vienīgi rada izmaiņas atbalsta veidā tajā daļā, kas ir valsts finansēta.

(30)

Tādējādi Komisija secināja, ka attiecībā uz investīciju raksturu un atbalsta veidiem, kādus Francijas varasiestādes tos bija paredzējušas, atbalsta shēmas, lai arī nelikumības skartas, tomēr bija ieviestas saskaņā ar tajā laikā piemērojamajiem Kopienas konkurences noteikumiem. Komisija tātad neapšaubīja šo atbalsta shēmu ieviešanas daļu.

(31)

Attiecībā uz atbalsta finansējuma skalu, Komisija atgādināja, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas piemērojami programmas spēkā stāšanās laikā, atbalsta griesti investīcijām vides aizsardzībai bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos). Būtībā Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta piektais ievilkums, kas paredz valsts atbalsta izskatīšanu, ņemot vērā Līguma 92. un 93. pantu (tagad 87. un 88. pants) un minētās regulas 6. pantu, atļauj atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība, ar nosacījumu, ka tās neizraisa ražošanas palielināšanos. Savā lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91 Komisija ņēma vērā to, ka tā parasti ir uzskatījusi par saderīgu ar kopējo tirgu 35 % likmi no attaisnotajām izmaksām šāda veida atbalstam (45 % nelabvēlīgajos reģionos Padomes 1975. gada 28. aprīļa Direktīvas 75/268/EEK par lauksaimniecību kalnu rajonos un atsevišķos nelabvēlīgos reģionos (18) nozīmē). Šīs atbalsta likmes ir apstiprinātas Kopienas nostādnēs valsts atbalstam vides aizsardzībai (19), to 3. panta 2. punkta 3. apakšpunktā, neilgi pēc programmas stāšanās spēkā.

(32)

Cita starpā šo griestu pastāvēšanu un raksturu Francijas varasiestādes bija paskaidrojušas 15. apsvērumā minētajos LIPKP piemērošanas nozaru apkārtrakstos. Būtībā tās šajos apkārtrakstos raksta, ka “Eiropas Savienība ir atļāvusi, ka valsts atbalsts šim investīciju veidam, kas saistīts ar vides uzlabošanu, sasniedz īpaši noteiktu līmeni 35 %”.

(33)

Ņemot vērā to, ka programmas finansējuma skala paredz, ka investīciju izmaksās piedalās valsts un teritoriālās pašvaldības par 1/3 (paritāri, tas ir, katra puse par 1/6), ūdens dienesti par 1/3 un ūdens lietotāji par 1/3, un ņemot vērā jo īpaši to, ka ūdens dienestu ieguldījums veido valsts atbalstu, Komisija lēmumā sākt procedūru secināja, ka atļautie griesti šim investīciju veidam, šķiet, nav tikuši ievēroti. Būtībā ūdens dienestu ieguldījums LIPKP finansējumā būtu varējis izraisīt valsts finansējuma palielināšanos līdz 2/3 no investīciju izmaksām, tas ir, apmēram 66,6 % no izdarītajām izmaksām. Saskaņā ar Komisijas nostāju tas nozīmētu, ka atļautais procentu līmenis ir pārsniegts par apmēram 31,6 % (21,6 % nelabvēlīgajos reģionos) no izdarītajām izmaksām. Tik pat daudz izmaksas būtu pārsniegtas attiecībā uz shēmu par labu jaunajiem lauksaimniekiem, kas sākuši darbību ar 1996. gada 1. janvāri, tādēļ kā shēmā izdarītie grozījumi attiecas vienīgi uz atbalsta veidu daļā, kas ir valsts finansēta, un tātad neizraisa atbalsta līmeņa vispārēju palielināšanos šo lauksaimnieku labā.

(34)

Komisija arī uzskatīja, ka kopš 2000. gada 1. janvāra, datuma, kad stājās spēkā lauksaimniecības vadlīnijas, Komisija, balstoties uz šo vadlīniju 4.1.1.2. punktu, tomēr šim investīciju veidam atļauj atbalsta likmi 40 % no izdarītajām izmaksām (50 % nelabvēlīgajos reģionos). Attiecībā pret jaunajiem lauksaimniekiem pieļautais līmenis ir 45 % (55 % nelabvēlīgajos reģionos). Tas nozīmē, ka, piemērojot 2000. gadā piešķirtajiem atbalstiem šos labvēlīgākos nosacījumus, piešķirtā atbalsta likme būtu pārsniegta tikai par 26,6 % (16,6 % nelabvēlīgajos reģionos) un attiecībā uz jaunajiem lauksaimniekiem – par 21,6 % (11,6 % nelabvēlīgajos reģionos) investīcijām, kas realizētas, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, un kas atbilst visiem lauksaimniecības vadlīnijās paredzētajiem nosacījumiem.

(35)

Tā kā Komisijas atļautās atbalsta shēmas investīcijām bija balstītas atļautajā valsts finansējuma līmenī, kas ir maksimāli 35 % no šo investīciju izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos), pat no 40 % līdz 55 % atkarībā no gadījuma, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, Komisijai lēmumā sākt pārbaudes procedūru bija jāsecina, ka to atbalsta shēmu likme, kas piešķirtas, piemērojot LIPKP, varētu neatbilst Komisijas atļautajai atbalsta likmei un ka tāpēc viss piešķirtais valsts atbalsts, kas pārsniegtu atļautos griestus, veidotu valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar Līgumu.

(36)

Pēc tam, kad Komisija bija izskatījusi Francijas varasiestāžu iesniegto informāciju, tai bija šaubas par laikā no 1994. līdz 2000. gadam LIPKP ietvaros finansēto investīciju atbalsta saderību ar kopējo tirgu, jo īpaši attiecībā uz atbalsta summām, kas varēja būt piešķirtas, pārsniedzot atļauto intensitāti par 35 % vai pat 45 %. Šī iemesla dēļ Komisija sāka Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(37)

Komisija arī secināja, ka atbalsta apjoms, ko Francijas varasiestādes ir izmantojušas, lai veiktu saimniecības diagnostiku, bija saskaņā ar piemērojamajiem konkurences noteikumiem.

(38)

Ar 2001. gada 31. jūnija vēstuli Francijas varasiestādes iesniedza savus apsvērumus par Komisijas lēmumu sākt procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā, iebilstot pret paziņoto atbalstu.

(39)

Francijas varasiestādes pieņēma zināšanai Komisijas juridisko pieeju attiecībā uz ūdens dienestu atbalsta valstisko raksturu. Saskaņā ar šo varasiestāžu nostāju Francijas valdība paredz pārskatīt 1964. gada 16. decembra Likumu Nr. 64/1245, kas attiecas uz ūdensapgādes kārtību un sadali un uz cīņu pret ūdeņu piesārņojumu, kas tieši nosaka ūdens dienestu darbības pamatprincipus, tā lai iemaksu aprēķina noteikumi un dienestu finansiāla ieguldījuma programmu pamatnostādnes nākotnē tiktu pakļautas Parlamenta balsojumam.

(40)

Francijas varasiestādes tomēr uzskata, ka tam, lai pārsniegtu 35 % un 45 % likmi, varētu tikt izmantoti Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta noteikumi, kā arī Padomes 1997. gada 20. maija Regulas (EK) Nr. 950/97 par lauksaimniecības struktūru efektivitātes uzlabošanu (20) 12. panta 3. punkta d) apakšpunkta noteikumi. Šie noteikumi saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju ļauj nepiemērot atbalsta aizliegumus un šo apjomu pārsniegšanas ierobežojumus atsevišķām investīcijām, tostarp tādām, kuru mērķis ir vides aizsardzība.

(41)

Attiecībā uz iespaidu, ko ūdens dienestu līdzdalība LIPKP atstāj uz konkurenci, Francijas varasiestādes uzskata, ka tie nepamatoti nerada labvēlīgākus apstākļus kādai īpašai valsts nozarei turpmāk izklāstītu iemeslu dēļ. Būtībā tās ir neproduktīvas investīcijas, kas pat ar paaugstināta atbalsta procentu likmi gulstas uz saimniecību ekonomiku un nostāda attiecīgos audzētājus nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar tiem, kas neīsteno šādas investīcijas. Šo pēdējo cita starpā Francijā noteikti ir visvairāk. Saskaņā ar Francijas varasiestāžu atzinumu konkurences kropļojums vispārīgā veidā nāktu par sliktu attiecīgajiem audzētājiem un nevis par labu.

(42)

Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju, ja šajā gadījumā varētu būt konkurences kropļojumi Līguma 87. panta nozīmē, tie tātad varētu būt vienīgi attiecībā uz audzētājiem citās dalībvalstīs, kas būtu veikuši līdzīgus darbus, taču ar finansiālu atbalstu, kura griesti ir 35 % vai 45 % nelabvēlīgajos reģionos. Saskaņā ar Francijas varasiestāžu nostāju šāda kropļojuma pastāvēšana būtībā varētu tikt novērtēta vienīgi no gadījuma uz gadījumu.

(43)

Francijas varasiestādes turpina savu argumentāciju, apliecinot, ka šādiem darbiem piemērotais reālais atbalstu apjoms būtiski atšķiras atkarībā no audzētājiem, ņemot vērā programmas piemērošanas konkrētos noteikumus. Šīs varasiestādes paskaidro, ka ļoti vispārīgi šīs likmes ir nepārprotami zemākas par 60 %, ja tas tiek aprēķināts, ņemot atbalsta vērtību, kas izteikta procentos no investīcijas summas, saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 2328/91 7. panta 2. punktu un ar Regulas (EK) Nr. 950/97 7. panta 2. punktu.

(44)

Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju valsts piešķirto un Komisijai paziņoto atbalsta shēmu piemērošanas noteikumi definē vispārīgo programmas piemērošanas ietvaru. Ūdens dienesti no savas puses ir pieņēmuši to pašu attaisnoto darbu sarakstu, taču atbalsta griesti nav aizvien tie paši. Cita starpā tehniski ierobežojumi (darbiem izmantotās zemes platības (m2, piemēram) ir tikuši pievienoti lokālā mērogā gan attiecībā uz dienestu atbalstu, gan uz valsts vai vietējo pašvaldību atbalstu, tie ir ierobežojumi, kas bieži samazina attaisnoto darbu finansējamo daļu. Visbeidzot atsevišķiem ūdens dienestiem atbalsta summas maksimālā apjoma vispārīgā noteikšana varēja notikt arī attiecībā uz “slāpekli uz ganāmpulka vienību” (N GV).

(45)

Tādējādi šo dažādo maksimālā apjoma noteikšanas veidu dēļ reālais piešķirtā atbalsta procentu likme, ko piemēro izdevumiem, ko audzētājs ieguldījis attaisnotajos darbos, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju praktiski vienmēr ir zemāks par programmas maksimāli atļauto apjomu.

(46)

Francijas iestādes paskaidroja, ka tādu darbu gadījumā, kas nepieciešami vides efektivitātes uzlabošanai, atsevišķi audzētāji realizē modernizācijas darbus. Šie darbi nav attaisnoti un tātad nesaņem atbalstu LIPKP ietvaros.

(47)

Liellopu audzēšanā, kas veido 80 % no saimniecību skaita, kuras var gūt atbalstu LIPKP ietvaros, reālais vidējais atbalsta līmenis ir drīzāk zems, visbiežāk robežās no 35 % līdz 50 %, un cita starpā ļoti mainīgs atkarībā no ražošanas sistēmām. Tas izskaidrojams ar ļoti dažādajiem izkārnījumu veidiem, gan šķidriem, gan cietiem, gan, visbiežāk, jaukta veida, un tātad arī ar krājumu veidiem gan attiecībā uz to raksturu (kūtsmēslu novietnes, pusšķidro mēslu bedres), gan uz kapacitāti, un ar to, ka šīs investīcijas krājumu veidošanai, kā arī betonēto virsmu laukumiem un pastaigas vietu pārsegiem, ir pakļautas tehniskiem ierobežojumiem vai īpaši zemiem finanšu griestiem.

(48)

Cūku un mājputnu fermās pastāvošo notekūdeņu krājumu iespējas lielākajā laika daļā ir pietiekamas, ņemot vērā mēslošanas aizlieguma laikposmus. Tādēļ darbi ir jāiegulda tajā, lai atjaunotu krājumu vai pastāvošo betonēto virsmu ūdensnecaurlaidību, vai tajā, lai ierīkotu divfāžu barošanas sistēmas, samazinot piesārņojumus to rašanās vietā cūkkopības saimniecībās vai arī uzlabojot mēslu izmantošanu mājputnu audzēšanas saimniecībās. Reālā atbalsta likme tad var sasniegt 60 % no attaisnoto darbu summas, kā tas parādīts 1. tabulā. Tomēr visbiežāk darbu summa ir acīmredzami zemāka kā attiecībā uz liellopiem.

(49)

Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju kāds pētījums par 20 000 lietām Loire-Bretagne ūdens dienesta baseinā parāda, ka vidējā atbalsta likme ir 40 %.

(50)

Būtībā daļa šo lietu atbilst jaunām celtnēm, kas realizētas programmas ietvaros, tā kā dažādu iemeslu dēļ tika uzskatīts par nelietderīgu veikt ieteiktos darbus pastāvošajās ēkās. Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju šie gadījumi ir jāskata atsevišķi, jo tad tas vairs nav atbalsts vides aizsardzībai, bet atbalsts modernizācijai, kas paredzēts Regulas (EEK) Nr. 2328/91 7. panta 2. punkta b) apakšpunktā un Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 4. punkta c) apakšpunktā. Tādā gadījumā atbalsta summa nedrīkst pārsniegt 35 % vai 26,25 % (attiecīgi 45 % vai 38,75 % nelabvēlīgā reģionā) no darbu izmaksām, atkarībā no tā, vai audzētājam ir vai nav iespējams iegūt materiālā uzlabojuma plānu. Šajos gadījumos atbalsta reālais apjoms ir, kā 2. tabulas piemēros, vienmēr daudz zemāks par šiem apjomiem – (a) kolonna norāda, kādas būtu bijušas vides darbu realizācijas izmaksas, ja ēkas būtu saglabātas.

(51)

Darbi jau pastāvošās ēkās un jaunu ēku būvniecība cita starpā var tikt veikti vienā saimniecībā.

(52)

Visbeidzot, ja būtu jāveic salīdzinājums par katru lietu atsevišķi, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju vajadzētu saskaņā ar Līguma 87. pantu stingri izslēgt no salīdzinājuma lauka audzētājus, kas maksā ikgadēju iemaksu kādam no ūdens dienestiem.

1. tabula

Reālo atbalsta apjomu piemēri standartu izpildīšanai LIPKP ietvaros

2. tabula

Reālo atbalsta apjomu piemēri jaunu ēku celtniecības gadījumā

(53)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu, “ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīga nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(54)

Līguma 87. līdz 89. pants tika piemēroti cūkgaļas nozarei ar Padomes 1975. gada 29. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2759/75 par cūkgaļas tirgus kopējo organizāciju (22) 21. pantu. Tie tika piemēroti liellopu un teļa gaļas nozarei ar Padomes 1999. gada 17. maija Regulas (EK) Nr. 1254/99 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (23) 40. pantu. Pirms šīs regulas pieņemšanas, tie bija piemērojami šai pašai nozarei, pamatojoties uz Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulas (EEK) Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (24) 24. pantu. Tie tika piemēroti mājputnu gaļas nozarei ar Kopienas 1975. gada 29. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2777/75 par mājputnu gaļas tirgus kopīgo organizāciju (25) 19. pantu;

(55)

Attiecībā uz atbalsta raksturu, tam ir jābūt noteiktam attiecībā uz lauku saimniecībām, kas ir īstenojušas investīcijas LIPKP ietvaros. Komisija uzskata, ka LIPKP finansējums ir piešķīris selektīvu priekšrocību Francijas lauksaimniekiem.

(56)

Komisija uzskata, ka pretēji tam, ko savās piezīmēs apgalvo Francijas iestādes, investīciju neproduktīvais raksturs neatceļ atbalsta priekšrocības iespaidu tīri ekonomiskos terminos, jo tas uzņemas segt izmaksas, kas parasti ir jāsedz atbalsta saņēmējam, tādējādi to noliekot priekšrocības situācijā attiecībā pret tā konkurentiem, kas nesaņem šādu atbalstu.

(57)

Cita starpā, pat pieņemot, ka šādas neproduktīvas investīcijas sākotnēji varētu apgrūtināt saimniecību ekonomiku, saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju nostādot attiecīgos audzētājus nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem audzētājiem, kas nerealizē šādas investīcijas, tad ir arī taisnība, ka šīs investīcijas izpilda precīzu likumīgu prasību un ka to beigās visiem iesaistītajiem saimniecību turētājiem vajadzēs realizēt šo investīcijas veidu, lai izvairītos no noteikumu pārkāpšanas situācijas.

(58)

Lai noskaidrotu, vai atbalsts, kas ir šā lēmuma priekšmets, attiecas uz Līguma 87. panta 1. punkta piemērošanas lauku, visbeidzot ir jānosaka, vai tas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(59)

Tiesa konstatēja, ka tādā gadījumā, ja kādas dalībvalsts piešķirtā priekšrocība stiprina kādas uzņēmumu kategorijas pozīciju salīdzinājumā ar citiem konkurējošiem uzņēmumiem sakaros Kopienas iekšienē, šie pēdējie uzņēmumi ir jāuzskata par šīs priekšrocības ietekmētiem (26).

(60)

Šķiet, ka atbalsts, kas ir šā lēmuma priekšmets, ir tādi, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tā kā tie rada labvēlīgākus apstākļus nacionālajai ražošanai, kaitējot pārējo dalībvalstu ražošanai. Būtībā iesaistītās nozares ir īpašā mērā atvērtas konkurencei Kopienas līmenī un tāpēc ļoti jūtīgas pret katru pasākumu par labu ražošanai vienā vai citā dalībvalstī.

(61)

Dati 3. tabulā parāda tirdzniecības sakaru līmeni starp Franciju un pārējām dalībvalstīm attiecībā uz iesaistītajiem ražojumiem pirmajā gadā pēc LIKPK stāšanās spēkā.

3. tabula

(62)

Pasākumi, kas tiek izskatīti šajā lēmumā, ir valsts atbalsts Līguma nozīme, tāpēc ka tie piešķir saņēmējiem tādu ekonomisku priekšrocību, kādu citas nozares nevar saņemt. Šādi Komisija secina, ka uz šiem pasākumiem attiecas Līguma 87. panta 1. punkts.

(63)

Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) apakšpunkts definē nelikumīgu atbalstu kā jaunu atbalstu, kas ieviests, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu. Jauna atbalsta jēdziens saskaņā ar minētās regulas 1. panta c) apakšpunktu ietver katru atbalstu, tas ir, katru atbalsta shēmu vai atsevišķu atbalstu, kas nav jau pastāvošs atbalsts, tostarp jebkādu pastāvoša atbalsta grozījumu.

(64)

Katra Komisijas atļauta atbalsta shēma, kurā vēlāk tiek izdarītas būtiskas izmaiņas, – šajā gadījumā tādas, kas saistītas ar valsts iestādes līdzdalību Komisijai paziņota atbalsta finansējumā, kas ievērojami ietekmē finansējuma skalu un tātad arī atbalsta intensitāti, – veido jaunu atbalstu, kas ir jāpaziņo Komisijai Līguma 88. panta nozīmē un kam ir jāsaņem tās atļauja.

(65)

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas nostāju prasība informēt Komisiju par projektiem, kas tiecas ieviest vai grozīt atbalstu, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punkta pirmajā teikumā, neattiecas vienīgi uz sākotnējo projektu, bet arī uz šajā projektā vēlāk izdarītajiem grozījumiem, ņemot vērā, ka šādu informāciju var sniegt Komisijai konsultāciju laikā, kuras ievieš sākotnējais paziņojums (27).

(66)

Šī paziņošanas prasība ir saglabāta Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta c) apakšpunktā.

(67)

Cita starpā ir jāprecizē, ka informācijas veidlapas iekļaušanai Francijas Lauksaimniecības ministrijas izstrādātajā atbalsta inventarizācijas sarakstā ir tikai informatīva vērtība un tā nevar tikt kvalificēta kā paziņojums Līguma nozīmē. Cita starpā tajā sniegtajā informācijā arī nav atsauču uz ūdens dienestu līdzdalību programmā, vienlaikus apstiprinot, ka valsts līdzdalība sasniedz 35 % no investīciju izmaksām.

(68)

Komisijai nebija iespējams novērtēt ūdens dienestu līdzdalību programmā un iespaidu, ko šī līdzdalība būtu varējusi atstāt uz valsts intervenci attiecīgo investīciju līmenī. Konkrētāk tā nevarēja pārbaudīt iespējamās sekas atbalsta intensitātes nozīmē, kādas varēja radīt valsts iestādes līdzdalība atbalsta finansējumā. No tā izriet, ka Francijas iestāžu patiesi piešķirtais atbalsts noteikti neatbilda Komisijas atļautajiem pasākumiem valsts atbalsta Nr. N 136/91 un N 342/94 ietvaros.

(69)

Atbalsta intensitātes izmainīšana pati par sevi ir tāds elements, kas groza atbalsta būtību un rada prasību to paziņot Līguma 88. panta 2. punkta nozīmē.

(70)

Kas attiecas konkrēti uz liellopu gaļas nozari, Francijas iestādes nav paziņojušas Komisijai paredzētās atbalsta shēmas investīcijām. Francijas iestādes tomēr apgalvoja, ka, tā kā Komisija pasākumu uzskatīja par tādu, kas var saņemt Kopienas finansiālu līdzdalību, tās tāpēc secināja, ka šis pasākums ir saderīgs ar Kopienas tiesību aktiem. Tomēr Regulā (EEK) Nr. 2328/91, ko tajā laikā piemēroja, tās 12. panta 5. punktā bija paredzēts, ka atbalsta shēmas investīcijām, kas attiecas uz vides aizsardzību un uzlabošanu, ir atļautas ar nosacījumu, ka tās neizraisa ražošanas palielināšanos un ka tās ir saskaņā ar Līguma 92. līdz 94. (pašlaik 87. līdz 89.) pantu. Tas ietver prasību paziņot katru valsts atbalsta shēmu Līguma iepriekšējā 93. panta 3. punkta nozīmē, vēl vairāk tāpēc, ka nosacījumi, kas tika piemēroti atbalsta shēmām 1994. gadā, neatbilda tiem nosacījumiem, kas tika paziņoti Komisijai 1991. gadā.

(71)

No iepriekš teiktā izriet, ka Francijas ieviestais valsts atbalsts veidoja jaunu, Komisijai nepaziņotu un šā iemesla dēļ nelikumīgu atbalstu Līguma nozīmē.

(72)

Tomēr attiecībā uz Līguma 87. pantu pastāv izņēmumi, lai arī daži no tiem acīmredzami nav piemērojami, konkrēti tā 2. punktā paredzētie izņēmumi. Francijas iestādes nav tos pieminējušas.

(73)

Attiecībā uz Līguma 87. panta 3. punktā paredzētajām atkāpēm, tām visas programmas pārbaudes laikā attiecībā uz atbalstu ar reģionāliem vai ar nozaru saistītiem mērķiem, vai jebkurā atsevišķā vispārīgo atbalsta shēmu piemērošanas gadījumā ir jātiek interpretētām ļoti stingri. Konkrēti tās drīkst piemērot vienīgi gadījumā, kad Komisija varētu noteikt, ka atbalsts ir nepieciešams kāda no apspriežamo mērķu īstenošanai. Piemērot minētās atkāpes tādam atbalstam, kas neizpilda šo nosacījumu, nozīmētu pieļaut, ka tiek apdraudēta tirdzniecība starp dalībvalstīm un notiek konkurences kropļojumi, kam nav attaisnojuma attiecībā uz Kopienas interesēm un līdz ar to piešķirtas nepamatotas priekšrocības atsevišķu dalībvalstu uzņēmējiem.

(74)

Komisija uzskata, ka apspriežamās atbalsta shēmas nav paredzētas tam, lai veicinātu tāda reģiona attīstību, kura dzīves līmenis būtu ārkārtīgi zems vai kurā būtu novērojama ļoti nepietiekama nodarbinātība saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Tie nav paredzēti arī tam, lai veicinātu kāda nozīmīga projekta realizēšanu Eiropas kopējās interesēs vai lai novērstu smagus dalībvalsts ekonomikas traucējumus saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Atbalsts nav paredzēts arī tam, lai veicinātu kultūru vai mantojuma saglabāšanu saskaņā ar Līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktu.

(75)

Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka par saderīgiem ar kopējo tirgu var tikt atzīts tāds atbalsts, kura mērķis ir atvieglot atsevišķu darbību vai atsevišķu ekonomisko reģionu attīstību, ja tas nekropļo tirdzniecības nosacījumus kādā pasākumā, kas ir pretējs Kopienas interesēm. Lai varētu saņemt šo atkāpi, atbalstam ir jāveicina apspriežamās nozares attīstība.

(76)

Attiecībā uz subsidētajām investīcijām un uz atbalsta veidu, Komisija, sākot procedūru, ir secinājusi, ka, lai arī nelikumības skarts, atbalsts tika ieviests saskaņā ar Kopienas konkurences tiesību aktiem, kas bija piemērojami tajā laikā. Komisijai nav iemesla apšaubīt šo atbalsta īstenošanas daļu.

(77)

Sekojošās atbalsta saderības pārbaudes priekšmets tātad būs vienīgi Francijas iestāžu piemēroti atbalsta apjomi.

(78)

Sākot pārbaudes procedūru, Komisija norādīja, ka saskaņā ar tiesisko pamatu, kas bija piemērojams brīdī, kad programma stājās spēkā, atbalsta investīcijām par labu vides aizsardzībai griesti bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos).

(79)

Francijas iestādes tomēr uzskata, ka, lai pārsniegtu 35 % un 45 % likmes, varēja izmantot Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta noteikumus, kā arī Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 3. punkta d) apakšpunkta noteikumus. Saskaņā ar Francijas iestāžu nostāju šie noteikumi ļauj nepiemērot atbalsta aizliegumus un šo līmeņu pārsniegšanas ierobežojumus atsevišķām investīcijām, tostarp tām, kuru mērķis ir vides aizsardzība.

(80)

Komisija vispirms atzīmē, ka Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 5. punkta piektajā ievilkumā, kurā bija paredzēta valsts atbalsta pārbaude saskaņā ar Līguma iepriekšējo 92. un 93. pantu (tagad 87. un 88. pantu) un ar minētās regulas 6. pantu, atļāva atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība, ja vien tie neizraisa ražošanas palielināšanos. Komisija uzskata par pierādītu, ka investīcijas, uz kurām attiecas apspriežamais atbalsts, būtībā neizraisīja ražošanas palielināšanos, jo tās bija paredzētas vienīgi vides aizsardzībai lauku vidē (konkrēti notekūdeņu krājumi un apstrāde).

(81)

Kas attiecas konkrētāk uz pieļautā atbalsta apjomu, Komisija savā lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91, kas bija adresēts Francijai, atgādināja, ka tā parasti ir uzskatījusi par saderīgu ar kopējo tirgu 35 % likmi no attaisnotajām izmaksām šāda veida atbalstam (45 % nelabvēlīgajos reģionos).

(82)

Šie atbalsta apjomi tika apstiprināti Kopienas nostādnēs valsts atbalstam vides aizsardzībai neilgi pēc LIPKP ieviešanas. Tādējādi minēto nostādņu 3. panta 2. punkta 3. apakšpunktā bija paredzēts, ka parasts atbalsts investīcijām ar vidi saistītiem mērķiem var tikt atļauts, ja tas nepārsniedz zināmus līmeņus. Zemsvītras piezīmē Nr. 14, tās otrajā daļā bija precizēts, ka “attiecībā uz investīcijām, kas attiecas uz Padomes Regulas (EEK) Nr. 2328/91 12. panta 1. un 5. punktu, (…) maksimālais atbalsta līmenis ir 35 % vai 45 % nelabvēlīgajos reģionos (…). Šie maksimālie atbalsta līmeņi ir piemērojami neatkarīgi no uzņēmuma lieluma. Šādi tie nevar tikt palielināti attiecībā uz mazajiem vai vidējiem uzņēmumiem, kā tas paredzēts tālāk šajā sadaļā. Attiecībā uz investīcijām, kas īstenotas 1. un 5. b) mērķa reģionos, Komisija sev patur tiesības pēc tam, kad būs veikta gadījuma pārbaude, kurā atbalsta līmeņi ir augstāki par iepriekš norādītajiem, pieņemt, vai dalībvalsts spēj tos pamatot”.

(83)

Regula (EK) Nr. 2328/91 tika atcelta ar Regulu (EK) Nr. 950/97. Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 2. punkta e) apakšpunktā tika precizēts, ka dalībvalstis var piešķirt atbalstu investīcijām, kuru mērķis ir “vides aizsardzība un uzlabošana, ja vien investīcijas neizraisa ražošanas jaudas pieaugumu”. Minētās regulas 12. panta 3. punktā tika precizēts, ka “individuālās vai apvienotajās saimniecībās, kas izpilda 5. un 9. pantā minētos attaisnojamības nosacījumus, atbalsts investīcijām, kas pārsniedz 7. panta 2. un 3. punktā un 11. pantā minētās vērtības un summas, ir aizliegts”. Tomēr saskaņā ar minētās regulas 12. panta 3. punkta otrās daļas d) apakšpunktu šis aizliegums nebija piemērojams atbalstam, kas paredzēts “investīcijām vides aizsardzībai un uzlabošanai”.

(84)

Taču Regulas (EK) Nr. 950/97 12. panta 2. un 3. punktā tika paredzēts, ka Līguma 92. līdz 94. pants (tagad 87. līdz 89. pants) tiek piemērots šim atbalstam. Tas nozīmēja atsauci uz tajā laikā piemērojamajiem konkurences noteikumiem, proti, uz Kopienas praksi, kas jau minēta lēmumā par valsts atbalstu Nr. N 136/91, un uz Kopienas nostādnēs vides aizsardzībai pārņemtajiem nosacījumiem.

(85)

Pamatojoties uz laikā no 1994. līdz 1999. gadam piemērojamajiem noteikumiem, kādi tie aprakstīti šajā lēmumā, Komisija var vienīgi secināt, ka šajā gadījumā atbalstam piemērojamā maksimālā likme bija 35 % no izdarītajām izmaksām (45 % nelabvēlīgajos reģionos) un ka tādēļ piešķirtais atbalsts, kas pārsniedz šīs likmes, nebija saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

(86)

Tomēr attiecībā uz 2000. gadu, ja ir runa par atbalstu investīcijām lauku saimniecībām, sākot ar 2000. gada 1. janvāri, piemērojamo lauksaimniecības vadlīniju 4.1.1.2. punkta ir noteikts, ka valsts atbalsta maksimālā likme attiecībā pret attaisnoto investīciju ir ierobežota līdz 40 % vai 50 % nelabvēlīgajos reģionos. Tomēr, ja runa ir par investīcijām, ko veikuši jaunie lauksaimnieki piecu gadu laikā pēc savas darbības uzsākšanas, maksimālā atbalsta likme sasniedz 45 % vai 55 % nelabvēlīgajos reģionos.

(87)

Lauksaimniecības vadlīniju 4.1.2.4. punkta ir noteikts, ka izņēmuma kārtā gadījumā, ja investīcijas izraisa papildu izmaksas, kas konkrēti saistītas ar vides aizsardzību un uzlabošanu, tad minēto vadlīniju 4.1.1.2. punkta noteiktās maksimālās atbalsta likmes 40 % un 50 % var tikt palielinātas attiecīgi par 20 un 25 procentu punktiem. Šo palielinājumu tādējādi var piešķirt investīcijām, kuru mērķis ir nodrošināt nesen ieviesto minimālo normu ievērošanu, ja vien tiek izpildīti nosacījumi, kas noteikti 2. pantā Komisijas 1999. gada 23. jūlija Regulā (EK) Nr. 1750/1999, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai piemērošanai (28). Šim palielinājumam ir jābūt strikti ietvertam to papildu attaisnoto izmaksu robežās, kas pieprasītas noteiktā mērķa realizācijai, un tas nevar attiekties uz investīcijām, kas radītu ražošanas jaudas pieaugumu.

(88)

Komisijas 2003. gada 23. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2004 par EK Līguma 87. un 88. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ražošanu, pārstrādi un tirdzniecību (29), stāšanās spēkā 2004. gada 23. janvārī mainīja juridisko situāciju attiecībā uz šo gadījumu. Pie zināmiem nosacījumiem šī regula atļauj atbalstu maziem un vidējiem lauksaimniecības uzņēmumiem, tos atbrīvojot no paziņošanas prasības, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punktā.

(89)

Francijas iestādes precizēja, ka LIPKP ietvaros finansēto investīciju atbalstu saņēmēji laikā no 1994. līdz 2000. gadam bija mazie un vidējie uzņēmumi Regulas (EK) Nr. 1/2004 2. panta 4. punkta nozīmē.

(90)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 20. panta 2. punktā ir noteikts, ka individuālais atbalsts un atbalsta shēmas, kas īstenotas pirms šīs regulas spēkā stāšanās dienas, kā arī atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šīm shēmām bez Komisijas apstiprinājuma un neievērojot Līguma 88. panta 3. punkta paziņošanas prasību, ir saderīgs ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē un tiek atbrīvots, ja atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šīs regulas 3. pantā, izņemot minētā panta 1. punkta un 2. punkta b) un c) apakšpunkta prasības.

(91)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar 2. punktā minētajām shēmām, ir saderīgs ar kopējo tirgu Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē un ir atbrīvots no paziņošanas prasības, kas paredzēta Līguma 88. panta 3. punktā, ja vien piešķirtais atbalsts tieši atbilst visiem šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.

(92)

Regulas (EK) Nr. 1/2004 4. pantā ir ietverti nosacījumi, kas ir jāizpilda šajā gadījumā, proti, nepaziņotas investīciju atbalsta shēmas gadījumā par labu maziem un vidējiem uzņēmumiem.

(93)

Tādējādi saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2004 4. panta 1. punktu atbalsts investīcijām lauku saimniecībām par labu lauksaimniecības produktu ražošanai ir saderīgs ar kopējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības, konkrēti ja atbalsta bruto intensitāte nepārsniedz 50 % no attaisnotajām investīcijām nelabvēlīgajos reģionos un 40 % citos reģionos.

(94)

Tomēr, ja investīcijas izraisa papildu izmaksas saistībā ar vides aizsardzību un uzlabošanu, maksimālie atbalsta līmeņi 50 % un 40 % var tikt palielināti attiecīgi par 25 un 20 punktiem. Šie palielinājumi var tikt piešķirti vienīgi investīcijām, kas pārsniedz minimālos nosacījumus, kas pašreiz paredzēti Kopienā, vai investīcijām, kas realizētas, lai saskaņotos ar nesen ieviestajām minimālajām normām. Šie palielinājumi ir stingri ierobežoti nepieciešamajām papildu attaisnotajām izmaksām un netiek piemēroti tādu investīciju gadījumos, kas izraisa ražošanas jaudas palielināšanos.

(95)

Šajā gadījumā ir acīmredzami, ka ir runa par investīcijām, kuru mērķis ir vides aizsardzība un uzlabošana, attiecībā uz kurām attiecināmā vides norma ir konkrēti Direktīva par nitrātiem. Šī norma tika pieņemta 1991. gadā, un tādēļ 2000. gadā tā vairs nevarēja tikt kvalificēta kā jauna norma.

(96)

Tomēr Komisija jau ir izteikusies par šo problemātiku valsts atbalsta Nr. N 355/2000 ietvaros, atļaujot turpināt LIPKP, sākot ar 2001. gadu un līdz 2006. gadam. Atkārtojot toreiz izteikto argumentāciju, Komisija šodien uzsver, ka tā nevar neievērot, ka pirmā Francijas darbības programma Direktīvas par nitrātiem ieviešanai tika pieņemta tikai 1997. gadā un ka pirmās reālās rezultāta prasības, kas skar audzētājus uz vietām, kas piemēro minēto programmu, ir vēlākas par šo datumu. Pat ja šķiet skaidrs, ka Francija nav rūpīgi transponējusi direktīvu un ka tai vajadzēja pieņemt nepieciešamos noteikumus termiņā, kas pārsniegts par ilgu laiku (30), paliek nenoliedzams, ka pirmās prasības, ar ko audzētāji saskārās, ir daudz nesenākas.

(97)

Bez tam pretēji dažām citām Kopienas normām Direktīvā par nitrātiem nav ietvertas konkrētas prasības, ar kurām uzņēmējiem vajadzētu saskaņoties bez iepriekšējas dalībvalsts intervences. Šajā direktīvā nav ietverts arī beigu datums iekārtu piemērošanai.

(98)

Šā iemesla dēļ Komisija joprojām uzskata, ka šo īpašo apstākļu gaismā, kas saistīti ar Direktīvu par nitrātiem, prasības, kas bija uzliktas audzētājiem, varēja tikt uzskatītas par jaunām normām Regulas (EK) Nr. 1/2004 nozīmē. Būtībā jebkāda cita interpretācija pēc sava rakstura būtu tāda, kas juridiski soda audzētājus par Francijas bezdarbību.

(99)

Komisija uzskata, ka tādos reģionos realizētās investīcijas, kas nav īpaši jūtīgie reģioni Direktīvas par nitrātiem izpratnē, kur šajā regulā prasītos nosacījumus nepiemēro, jebkādā gadījumā varēja saņemt paaugstinātas likmes, tādēļ ka tika piemērotas ne tik prasīgas normas kā minētajā direktīvā paredzētās un paredzētie darbi pārsniedza šajos reģionos pastāvošās minimālās prasības.

(100)

Attiecībā uz investīcijām, kas realizējamas īpaši jūtīgajos reģionos, Komisija, aizvien paliekot pie iepriekš paustās argumentācijas par audzētājiem uzlikto normu jauno raksturu, ir nonākusi pie secinājuma, ka šajā gadījumā tātad atbalsta likmes palielināšana varēja tikt piemērota. Šīs likmes tādējādi varēja tikt noteikti 60 % līmenī no investīciju izmaksām un 75 % līmenī nelabvēlīgajos reģionos.

(101)

Tā kā Francijas iestāžu iesniegtie skaitļi parāda, ka atbalsta līmenis praksē nav pārsniedzis 60 % no izdarītajām izmaksām, Komisija uzskata, ka laikā no 1994. līdz 1999. gadam LIPKP ietvaros piešķirtas atbalsta shēmas var tikt atļautas.

(102)

Izklāstītās argumentācijas gaismā Komisija uzskata, ka paziņotais pasākums ir saderīgs ar Kopienas konkurences tiesību aktiem un jo īpaši ar Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(103)

Pasākums, kas izpaužas kā investīciju atbalsta piešķiršana par labu lauku saimniecībām Lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojumu kontroles programmas (LIPKP) ietvaros laikā no 1994. līdz 2000. gadam, var saņemt Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi,