PADOMES PAMATLĒMUMS 2006/960/TI
(2006. gada 18. decembris)
par Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanu
EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,
ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību un jo īpaši tā 30. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu,
ņemot vērā Zviedrijas Karalistes ierosmi,
ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu,
tā kā:
|
(1)
|
Viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem ir nodrošināt tās pilsoņiem augsta līmeņa drošību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā.
|
|
(2)
|
Šis mērķis jāsasniedz, novēršot un apkarojot noziedzīgus nodarījumus ar ciešāku tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību dalībvalstīs, tajā pašā laikā ievērojot cilvēktiesību, pamatbrīvību un tiesiskuma principus un normas, uz ko balstās Savienība un kas ir kopīgas visām dalībvalstīm.
|
|
(3)
|
To informācijas un izlūkdatu apmaiņa, kuri attiecas uz noziedzību un noziedzīgām darbībām, ir pamats Savienības tiesībaizsardzības sadarbībai, nodrošinot vispārīgo mērķi - Savienības pilsoņu drošības uzlabošanu.
|
|
(4)
|
Savlaicīga pieeja precīzai un atjauninātai informācijai un izlūkdatiem ir būtisks elements, lai tiesībaizsardzības iestādes varētu sekmīgi atklāt, novērst un izmeklēt noziegumus vai noziedzīgu darbību, jo īpaši zonā, kurā iekšējā robežkontrole ir atcelta. Tā kā noziedznieku darbības tiek veiktas slepeni, tās jākontrolē, un informācijas apmaiņai par tiem jābūt īpaši paātrinātai.
|
|
(5)
|
Ir svarīgi tiesībaizsardzības iestāžu iespējas iegūt informāciju un izlūkdatus par smagiem noziegumiem un terora aktiem no citām dalībvalstīm skatīt horizontāli, nevis uzsverot atšķirības attiecībā uz noziedzīga nodarījuma veidiem vai kompetenču sadalījumu starp tiesībaizsardzības iestādēm vai tiesu iestādēm.
|
|
(6)
|
Pašreiz efektīvu un ātru informācijas un izlūkdatu apmaiņu starp tiesībaizsardzības iestādēm būtiski traucē oficiālās procedūras, administratīvās struktūras un juridiski šķēršļi, kas noteikti dalībvalstu tiesību aktos; šāds stāvoklis nav pieņemams Eiropas Savienības pilsoņiem, un tādēļ ir nepieciešama lielāka drošība un efektīvāka tiesību aizsardzība, vienlaikus aizsargājot cilvēktiesības.
|
|
(7)
|
Tiesībaizsardzības iestādēm ir jādod iespēja no citām dalībvalstīm prasīt un saņemt informāciju un izlūkdatus dažādos izmeklēšanas posmos, no stadijas, kad vāc izlūkdatus par noziedzīgu nodarījumu, līdz noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas stadijai. Šajā ziņā dalībvalstu sistēmas atšķiras, bet šā pamatlēmuma mērķis nav mainīt šīs sistēmas. Tomēr attiecībā uz konkrētiem informācijas un izlūkdatu veidiem tajā ir paredzēts nodrošināt, ka Savienībā var paātrināti apmainīties ar konkrētu informāciju, kas ir būtiska tiesībaizsardzības iestādēm.
|
|
(8)
|
Tas, ka nav kopīga tiesiskā pamata efektīvai un ātrai dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņai, ir nepilnība, kas būs jānovērš; tādējādi Eiropas Savienības Padome uzskata par vajadzīgu pieņemt juridiski saistošu dokumentu par informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanu. Šim pamatlēmumam nebūtu jāietekmē pastāvošos vai turpmākos instrumentus, kas ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus vai atvieglo informācijas un izlūkdatu apmaiņas procedūras, piemēram, 1997. gada 18. decembra Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, par muitas pārvalžu savstarpējo palīdzību un sadarbību (1).
|
|
(9)
|
Attiecībā uz informācijas apmaiņas izpildi šis lēmums neskar būtiskas valstu drošības intereses, netraucē konkrētu lietu izmeklēšanu, neapdraud personu drošību vai konkrētas izlūkošanas darbības valsts drošības jomā.
|
|
(10)
|
Ir svarīgi veicināt pēc iespējas plašāku informācijas apmaiņu, jo īpaši attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas tieši vai netieši saistīti ar organizēto noziedzību un terorismu, kā arī nemazinātu dalībvalstu nepieciešamo sadarbības līmeni saskaņā ar jau pastāvošo režīmu.
|
|
(11)
|
Dalībvalstu kopējai ieinteresētībai cīņā pret pārrobežu noziedzību jāpanāk atbilstīgs līdzsvars starp ātru un efektīvu tiesībaizsardzības sadarbību un saskaņotajiem datu aizsardzības, pamatbrīvību, cilvēktiesību un indivīda brīvību principiem un normām.
|
|
(12)
|
Deklarācijā par terorisma apkarošanu, ko Eiropadome pieņēma sanāksmē 2004. gada 25. martā, Eiropadome uzdeva Padomei izskatīt pasākumus dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu informācijas un izlūkdatu apmaiņas vienkāršošanai.
|
|
(13)
|
Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju šis pamatlēmums papildina Šengenas acquis noteikumus jomā, kas minēta 1. pantā Padomes Lēmumā 1999/437/EK (1999. gada 17. maijs) par dažiem pasākumiem, lai piemērotu Eiropas Savienības Padomes, Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes Nolīgumu par abu minēto valstu iesaistīšanos Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un izstrādē (2). Minētajā nolīgumā izklāstītās procedūras ir ievērotas šajā pamatlēmumā.
|
|
(14)
|
Attiecībā uz Šveici šis pamatlēmums papildina Šengenas acquis noteikumus atbilstīgi Nolīgumam, ko parakstījusi Eiropas Savienība, Eiropas Kopiena un Šveices Konfederācija attiecībā uz Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis ieviešanā, piemērošanā un attīstībā, kuri attiecas uz jomu, kas noteikta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta H punktā, to lasot saistībā ar 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/860/EK (2004. gada 25. oktobris) par minētā nolīguma parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (3), un ar 4. panta 1. punktu Padomes Lēmumā 2004/849/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (4),
|
IR PIEŅĒMUSI ŠO PAMATLĒMUMU.
I SADAĻA
DARBĪBAS JOMA UN DEFINĪCIJAS
1. pants
Mērķis un darbības joma
1. Šā pamatlēmuma mērķis ir izstrādāt noteikumus, lai dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādes varētu efektīvi un paātrināti veikt apmaiņu ar informāciju un izlūkdatiem, izmeklējot noziedzīgus nodarījumus vai vācot izlūkdatus par tiem.
2. Šis pamatlēmums neskar divpusējos vai daudzpusējos nolīgumus vai režīmus starp dalībvalstīm un trešām valstīm un Eiropas Savienības instrumentus par savstarpējo tiesisko sadarbību vai savstarpēju lēmumu atzīšanu attiecībā uz krimināllietām, tostarp jebkurus nosacījumus, ko noteikušas trešās valstis attiecībā uz sniegtās informācijas izmantošanu.
3. Šis pamatlēmums attiecas uz visu informāciju un/vai izlūkdatiem, kas definēti 2. panta d) punktā. Tas neuzliek dalībvalstīm pienākumu vākt un glabāt informāciju un izlūkdatus, lai tos nodotu kompetentām citu dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm.
4. Ar šo pamatlēmumu dalībvalstīm neuzliek pienākumu sniegt informāciju un izlūkdatus, lai tiesu iestādes tos varētu izmantot kā pierādījumu, tāpat tas arī nedod tiesības minētajam nolūkam izmantot tādu informāciju vai izlūkdatus. Ja dalībvalsts saskaņā ar šo pamatlēmumu ir ieguvusi informāciju vai izlūkdatus un vēlas tos izmantot kā pierādījumu tiesu iestādē, tai ir jāsaņem tās dalībvalsts piekrišana, kura sniegusi informāciju vai izlūkdatus, vajadzības gadījumā – saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kura sniegusi informāciju vai izlūkdatus, izmantojot spēkā esošos dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbības instrumentus. Šāda piekrišana nav vajadzīga, ja pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts, nododot informāciju vai izlūkdatus, jau ir piekritusi, ka šo informāciju vai izlūkdatus izmanto kā pierādījumu.
5. Ar šo pamatlēmumu dalībvalstij, kas saņem pieprasījumu pēc informācijas vai izlūkdatiem, neuzliek pienākumu iegūt informāciju vai izlūkdatus ar piespiedu līdzekļiem, kas definēti saskaņā ar tās tiesību aktiem.
6. Ja to pieļauj attiecīgas valsts tiesību akti – un saskaņā ar tiem – dalībvalstis nodod informāciju vai izlūkdatus, kas iepriekš iegūti, izmantojot piespiedu līdzekļus.
7. Ar šo pamatlēmumu negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 6. pantā, un netiek skarti arī pienākumi, kas šajā sakarībā ir saistoši tiesībaizsardzības iestādēm.
2. pants
Definīcijas
Šajā pamatlēmumā:
|
a)
|
“kompetenta tiesībaizsardzības iestāde”: attiecīgas valsts policija, muita vai cita iestāde, kura ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota konstatēt, novērst un izmeklēt nodarījumus vai noziedzīgas darbības, kā arī īstenot varu un izmantot piespiedu līdzekļus saistībā ar tādām darbībām. Kompetentas tiesībaizsardzības iestādes jēdziens neattiecas uz aģentūrām vai vienībām, kas īpaši nodarbojas ar valsts drošības jautājumiem. Līdz 2007. gada 18. decembra katra dalībvalsts Padomes Ģenerālsekretariātam deponētā deklarācijā norāda, uz kurām iestādēm attiecas jēdziens “kompetenta tiesībaizsardzības iestāde”. Šo deklarāciju jebkurā laikā var grozīt.
|
|
b)
|
“noziedzīga nodarījuma izmeklēšana”: procesuāla stadija, kurā kompetentas tiesībaizsardzības vai tiesu iestādes, arī prokurori, veic pasākumus, lai konstatētu un identificētu faktus, aizdomās turamas personas un apstākļus, kas saistās ar vienu vai vairākām identificētām, konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem;
|
|
c)
|
“izlūkdatu vākšana par noziedzīgu nodarījumu”: procesuāla stadija, kad vēl nav sasniegta noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas stadija, kurā kompetentas tiesībaizsardzības iestādes ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas vākt, apstrādāt un analizēt informāciju par noziegumiem vai noziedzīgām darbībām, lai konstatētu, vai ir veikti vai varētu tikt veikti konkrēti noziedzīgi nodarījumi;
|
|
d)
|
“informācija un/vai izlūkdati”:
|
i)
|
jebkāda veida informācija vai dati, kas ir tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā;
un
|
|
ii)
|
jebkāda veida informācija vai dati, kas ir valsts iestāžu vai privātu uzņēmumu rīcībā un kas ir pieejami tiesībaizsardzības iestādēm bez piespiedu līdzekļu izmantošanas saskaņā ar 1. panta 5. punktu.
|
|
|
e)
|
“Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi 2. panta 2. punktā minētie nodarījumi” (5) (turpmāk “Pamatlēmuma 2002/584/TI 2. panta 2. punktā minētie nodarījumi”: nodarījumi, kas saskaņā ar valstu tiesību aktiem atbilst vai kas ir līdzvērtīgi nodarījumiem, kuri norādīti minētajā pantā.
|
II SADAĻA
INFORMĀCIJAS UN IZLŪKDATU APMAIŅA
3. pants
Informācijas un izlūkdatu sniegšana
1. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar šo pamatlēmumu informāciju un izlūkdatus, kā definēts 2. panta d) punktā, var sniegt citu dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm.
2. Informāciju un izlūkdatus sniedz pēc tās kompetentas tiesībaizsardzības iestādes pieprasījuma, kas veic noziedzīga nodarījuma izmeklēšanu vai vāc izlūkdatus par noziedzīgu nodarījumu, darbojoties saskaņā ar valsts tiesību aktu piešķirtajām pilnvarām.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka, sniedzot informāciju un izlūkdatus citu dalībvalstu kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm, nepiemēro stingrākus nosacījumus kā tos, ko piemēro valsts līmenī, sniedzot un pieprasot informāciju un izlūkdatus. Konkrēti, dalībvalsts nenosaka, ka tās kompetentās tiesībaizsardzības iestādes un citas dalībvalsts kompetentās tiesībaizsardzības iestādes tādas informācijas vai izlūkdatu apmaiņai, kam pieprasījumu saņēmusī kompetentā tiesībaizsardzības iestāde saskaņā ar iekšēju procedūru var piekļūt bez tiesas piekrišanas vai atļaujas, ir nepieciešama šāda piekrišana vai atļauja.
4. Ja saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem pieprasījuma saņēmēja kompetentā tiesībaizsardzības iestāde var piekļūt pieprasītajai informācijai vai izlūkdatiem tikai ar tiesu iestādes piekrišanu vai atļauju, pieprasījuma saņēmējai kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei ir jāprasa kompetentajai tiesu iestādei piekrišana vai atļauja piekļūt pieprasītajai informācijai un apmainīties ar to. Neskarot 10. panta 1. un 2. punktu, pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts kompetentā tiesu iestāde attiecina uz savu lēmumu tādus pašus noteikumus kā valsts iekšējas lietas gadījumā.
5. Ja pieprasītā informācija vai izlūkdati ir iegūti no citas dalībvalsts vai trešās valsts un uz to attiecas specialitātes princips, tās sniegšana citas dalībvalsts kompetentām tiesībaizsardzības iestādēm vai notikt vienīgi ar dalībvalsts vai tās trešās valsts piekrišanu, kas sniegusi informāciju vai izlūkdatus.
4. pants
Informācijas un izlūkdatu sniegšanas termiņi
1. Dalībvalstis nodrošina, ka tām ir izstrādātas procedūras, lai tās varētu ilgākais astoņu stundu laikā atbildēt uz steidzamiem pieprasījumiem sniegt informāciju un izlūkdatus par nodarījumiem, kas minēti Pamatlēmuma 2002/584/TI 2. panta 2. punktā, ja pieprasītā informācija vai izlūkdati ir datubāzē, kas tieši pieejama tiesībaizsardzības iestādei.
2. Ja pieprasījumu saņēmusī kompetentā tiesībaizsardzības iestāde nevar astoņu stundu laikā sniegt atbildi, tā norāda iemeslus, izmantojot A pielikumā iekļauto veidlapu. Ja informācijas vai izlūkdatu sniegšana prasīto astoņu stundu laikā uzliktu nesamērīgu slogu pieprasījuma saņēmējai tiesībaizsardzības iestādei, tā var atlikt informācijas vai izlūkdatu sniegšanu. Tādā gadījumā pieprasījuma saņēmēja tiesībaizsardzības iestāde nekavējoties informē pieprasījuma iesniedzēju tiesībaizsardzības iestādi par šo atlikšanu un nepieciešamo informāciju vai izlūkdatus sniedz cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā trīs dienu laikā. Šā punkta noteikumu izmantošanu pārskata līdz 2009. gada 19. decembra.
3. Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kas nav steidzami, uz informācijas un izlūkdatu pieprasījumiem attiecībā uz Pamatlēmuma 2002/584/TI 2. panta 2. punktā noteiktajiem pārkāpumiem atbild vienas nedēļas laikā, ja tie atrodas tiesībaizsardzības iestādēm tieši pieejamā datubāzē. Ja pieprasījumu saņēmusī kompetentā tiesībaizsardzības iestāde nevar sniegt atbildi vienas nedēļas laikā, tā norāda iemeslus, izmantojot A pielikumā iekļauto veidlapu.
4. Visos citos gadījumos dalībvalstis nodrošina, ka pieprasījuma iesniedzējai kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei pieprasīto informāciju sniedz 14 dienu laikā. Ja pieprasījuma saņēmēja kompetentā tiesībaizsardzības iestāde nevar 14 dienu laikā sniegt atbildi, tā norāda iemeslus, izmantojot A pielikumā iekļauto veidlapu.
5. pants
Pieprasījumi pēc informācijas un izlūkdatiem
1. Informāciju un izlūkdatus var pieprasīt, lai atklātu, novērstu vai izmeklētu nodarījumu, ja ir faktiski iemesli uzskatīt, ka attiecīga informācija un izlūkdati ir pieejami citā dalībvalstī. Pieprasījumā norāda šos faktiskos iemeslus un paskaidro nolūku, kurā tiek pieprasīta informācija un izlūkdati, kā arī saikne starp šo nolūku un personu, kas ir šīs informācijas vai izlūkdatu subjekts.
2. Pieprasījuma iesniedzēja kompetentā tiesībaizsardzības iestāde nepieprasa vairāk informācijas vai izlūkdatu un nenosaka īsākus termiņus, nekā vajadzīgs pieprasījuma nolūkam.
3. Pieprasījumos pēc informācijas vai izlūkdatiem ir vismaz tā informācija, kas norādīta B pielikumā.
6. pants
Saziņas kanāli un valoda
1. Informācijas un izlūkdatu apmaiņa saskaņā ar šo pamatlēmumu var notikt, izmantojot jebkuru no pastāvošajiem kanāliem starptautiskai tiesībaizsardzības sadarbībai. Pieprasījumam un informācijas apmaiņai izmanto valodu, ko piemēro izmantotajam kanālam. Iesniedzot deklarācijas saskaņā ar 2. panta a) punktu, dalībvalstis Padomes Ģenerālsekretariātam norāda arī ziņas par kontaktiestādēm, kur sūtāmi pieprasījumi steidzamos gadījumos. Šīs ziņas var jebkurā laikā grozīt. Padomes Ģenerālsekretariāts saņemtās deklarācijas nodod tālāk dalībvalstīm un Komisijai.
2. Informācijas vai izlūkdatu apmaiņu veic arī ar Eiropolu saskaņā ar Konvenciju, kas pamatojas uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, par Eiropas Policijas biroja izveidošanu (Eiropola konvencija) (6) un ar Eurojust saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/187/TI (2002. gada 28. februāris), ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem (7), ciktāl apmaiņa attiecas uz nodarījumu vai noziedzīgu darbību, kas ietilpst to pilnvarās.
7. pants
Spontāna informācijas un izlūkdatu apmaiņa
1. Neskarot 10. pantu, kompetentās tiesībaizsardzības iestādes bez iepriekšēja pieprasījuma sniedz citu dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm attiecīgo informāciju un izlūkdatus gadījumos, ja ir pamats uzskatīt, ka informācija vai izlūkdati var palīdzēt noteikt, novērst vai izmeklēt nodarījumus, kas minēti Pamatlēmuma 2002/584/TI 2. panta 2. punktā. Spontānas informācijas apmaiņas modalitātes regulē ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kas sniedz informāciju.
2. Informācijas un izlūkdatu sniegšanai aprobežojas ar to, ko uzskata par atbilstīgu un vajadzīgu, lai sekmīgi atklātu, novērstu vai izmeklētu attiecīgo noziegumu vai noziedzīgu darbību.
8. pants
Datu aizsardzība
1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai izveidotos datu aizsardzības noteikumus, ko piemēro, izmantojot 6. panta 1. punktā minētos sakaru kanālus, piemēro arī, izmantojot šajā pamatlēmumā paredzēto informācijas un izlūkdatu apmaiņas procedūru.
2. Uz informāciju un izlūkdatiem, ar ko tiešā vai divpusējā veidā apmainās saskaņā ar šo pamatlēmumu, attiecas saņēmējas dalībvalsts datu aizsardzības noteikumi, un uz informāciju un izlūkdatiem attiecas tādi paši datu aizsardzības noteikumi kā tad, ja tie būtu iegūti saņēmējā dalībvalstī. Personas datus, ko apstrādā saistībā ar šā pamatlēmuma īstenošanu, aizsargā saskaņā ar 1981. gada 28. janvāra Eiropas Padomes Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi un attiecībā uz dalībvalstīm, kas to ratificējušas - Konvencijas 2001. gada 8. novembra papildu protokolu par uzraudzības iestādēm un datu pārrobežu plūsmu. Eiropas Padomes Rekomendācija Nr. R (87) 15 par fizisko personu datu izmantošanas regulēšanu policijas sektorā arī būtu jāņem vērā, tiesībaizsardzības iestādēm darbojoties ar personas datiem saskaņā ar šo pamatlēmumu.
3. Informāciju un izlūkdatus, ko sniedz saskaņā ar šo pamatlēmumu, dalībvalsts kompetentās tiesībaizsardzības iestādes, kam tie sniegti, var izmantot vienīgi mērķiem, kādiem tie sniegti saskaņā ar šo pamatlēmumu, vai lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai; izmantošanu citiem mērķiem var atļaut vienīgi ar datu sniedzējas dalībvalsts iepriekšēju atļauju un ņemot vērā saņēmējas dalībvalsts tiesību aktus. Atļauju var piešķirt tiktāl, ciktāl to ļauj informācijas vai datu sniedzējas dalībvalsts tiesību akti.
4. Sniedzot informāciju un izlūkdatus saskaņā ar šo pamatlēmumu, sniedzēja kompetentā tiesībaizsardzības iestāde saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem var paredzēt nosacījumus, ar kādiem saņēmēja kompetentā tiesībaizsardzības iestāde izmanto sniegto informāciju un izlūkdatus. Var arī paredzēt nosacījumus par tās noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas vai izlūkdatu par noziedzīgu nodarījumu vākšanas rezultāta paziņošanu, attiecībā uz ko veikta informācijas un izlūkdatu apmaiņa. Šādi nosacījumi ir saistoši saņēmējai kompetentajai tiesībaizsardzības iestādei, izņemot īpašus gadījumus, kad valsts tiesību aktos nosaka, ka izmantošanas ierobežojumus neattiecina uz tiesu iestādēm, likumdevēju vai jebkuru citu neatkarīgu struktūru, kas izveidota ar tiesību aktu un atbild par kompetento tiesībaizsardzības iestāžu uzraudzību. Šādos gadījumos informāciju un izlūkdatus var izmantot tikai pēc iepriekšējas apspriedes ar datu sniedzēju dalībvalsti, kuras intereses un atzinumi ir cik vien iespējams jāņem vērā. Datu sniedzēja dalībvalsts īpašos gadījumos var prasīt, lai saņēmēja dalībvalsts nodrošinātu informāciju par sniegtās informācijas un izlūkdatu izmantošanu un tālāku apstrādi.
9. pants
Konfidencialitāte
Katrā konkrētā informācijas vai izlūkdatu apmaiņas gadījumā kompetentās tiesībaizsardzības iestādes pienācīgi ņem vērā izmeklēšanas slepenības prasības. Šajā sakarā kompetentās tiesībaizsardzības iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem garantē visu to informāciju un izlūkdatu konfidencialitāti, kas norādīta kā konfidenciāla.
10. pants
Informācijas vai izlūkdatu neizpaušanas iemesli
1. Neskarot 3. panta 3. punktu, kompetentā tiesībaizsardzības iestāde var atteikties sniegt informāciju vai izlūkdatus tikai gadījumā, ja ir faktiski iemesli uzskatīt, ka informācija vai izlūkdatu sniegšana:
|
a)
|
kaitētu būtiskām pieprasījuma saņēmējas valsts drošības interesēm;
vai
|
|
b)
|
apdraudētu notiekošas izmeklēšanas vai izlūkdatu vākšanas par noziedzīgu nodarījumu iznākumu vai personu drošību;
vai
|
|
c)
|
būtu acīmredzami neproporcionāla vai nepiemērota attiecībā uz nolūkiem, kuru dēļ tā ir pieprasīta.
|
2. Ja pieprasījums attiecas uz nodarījumu, par ko saskaņā ar pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem soda ar ieslodzījuma termiņu uz 1 gadu vai mazāk, kompetentā tiesībaizsardzības iestāde var atteikties sniegt prasīto informāciju vai izlūkdatus.
3. Kompetentā tiesībaizsardzības iestāde atsakās sniegt informāciju vai izlūkdatus, ja kompetentā tiesu iestāde nav devusi atļauju piekļūt pieprasītajai informācijai un apmainīties ar to, ievērojot 3.panta 4. punktu.
III SADAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
11. pants
Īstenošana
1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai līdz 2006. gada 19. decembra izpildītu šā pamatlēmuma prasības.
2. Dalībvalstis nosūta Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai to noteikumu tekstus, ar kuriem to tiesību aktos iekļauj saistības, ko tām uzliek šis pamatlēmums. Pamatojoties uz šo un citu dalībvalstu sniegtu informāciju, Komisija līdz 2006. gada 19. decembra iesniedz Padomei ziņojumu par šā pamatlēmuma darbību. Padome līdz 2006. gada 19. decembra izvērtē to, ciktāl dalībvalstis ir izpildījušas šā pamatlēmuma prasības.
12. pants
Saistība ar citiem instrumentiem
1. Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Līgumu (8), 39. panta 1., 2.un 3. punkta un 46. panta noteikumus, ciktāl tie attiecas uz apmaiņu ar informāciju un izlūkdatiem noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai vai izlūkdatu vākšanai par noziedzīgiem nodarījumiem, kā to paredz šis pamatlēmums, aizstāj ar šā pamatlēmuma noteikumiem.
2. Ar šo atceļ Šengenas Izpildu komitejas Lēmumu (1998. gada 16. decembris) par policijas pārrobežu sadarbību noziedzīgu nodarījumu novēršanas un atklāšanas jomā (SCH/Com-ex (98) 51 Rev. 3) (9) un Šengenas Izpildu komitejas Lēmumu (1999. gada 28. aprīlis) par policijas sadarbības uzlabošanu noziedzīgu nodarījumu novēršanā un atklāšanā (SH/Com-ex (99) 18) (10).
3. Dalībvalstis var turpināt piemērot divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai režīmus, kas ir spēkā, kad tiek pieņemts šis pamatlēmums, ciktāl šādi nolīgumi un režīmi ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus un palīdz vienkāršot un atvieglot tās informācijas un izlūkdatu apmaiņas procedūras, uz kurām attiecas šis pamatlēmums.
4. Dalībvalstis var noslēgt vai nodrošināt, ka stājas spēkā divpusēji vai daudzpusēji nolīgumi vai režīmi, pēc tam, kad stājies spēkā šis pamatlēmums, ciktāl šādi nolīgumi un režīmi ļauj paplašināt šā pamatlēmuma mērķus un palīdz vienkāršot un atvieglot tās informācijas un izlūkdatu apmaiņas procedūras, uz kurām attiecas šis pamatlēmums.
5. Nolīgumi un režīmi, kas minēti 3. un 4. punktā, nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt attiecības ar dalībvalstīm, kuras nav to puses.
6. Vēlākais 2006. gada 19. decembra dalībvalstis informē Padomi un Komisiju par pašreizējiem 3. punktā minētajiem nolīgumiem un režīmiem, ko tās vēlas turpināt piemērot.
7. Dalībvalstis arī informē Padomi un Komisiju par jebkuru jaunu nolīgumu vai režīmu, kā minēts 4. punktā, trīs mēnešu laikā pēc to parakstīšanas vai, attiecībā uz tiem instrumentiem, kas jau parakstīti pirms šā pamatlēmuma, pēc to stāšanās spēkā.
13. pants
Stāšanās spēkā
Šis pamatlēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.
2006. gada 18. decembra,
Padomes vārdā
priekšsēdētājs
J.-E. ENESTAM
(1) OV C 24, 23.1.1998., 2. lpp.
(2) OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.
(3) OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.
(4) OV L 368, 15.12.2004., 26. lpp.
(5) OV L 190, 18.7.2002., 1. lpp.
(6) OV C 316, 27.11.1995., 2. lpp. Konvencijā jaunākie grozījumi izdarīti ar Protokolu, kas sastādīts, balstoties uz Eiropola konvencijas 43. panta 1. punktu (OV C 2, 6.1.2004., 3. lpp.).
(7) OV L 63, 6.3.2002., 1. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2003/659/TI (OV L 245, 29.9.2003., 44. lpp.).
(8) OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp. Konvencijā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1160/2005 (OV L 191, 22.7.2005., 18. lpp.).
(9) OV L 239, 22.9.2000., 407. lpp.
(10) OV L 239, 22.9.2000., 421. lpp.
