13.12.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 326/13

(1)

Kopējas patvēruma politikas, tostarp kopējas Eiropas patvēruma sistēmas izveide ir daļa no Eiropas Savienības mērķa pakāpeniski radīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas ir atvērta tiem, kuri, apstākļu spiesti, likumīgi meklē aizsardzību Kopienā.

(2)

Eiropadome īpašā sanāksmē Tamperē 1999. gada 15. un 16. oktobrī vienojās strādāt, lai radītu kopēju Eiropas patvēruma sistēmu, kuras pamatā būtu 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu, kurā grozījumi izdarīti ar 1967. gada 31. janvāra Ņujorkas protokolu (“Ženēvas konvencija”), pilnīga un absolūta piemērošana, tādējādi saglabājot nerepatriēšanas principu un nodrošinot, ka nevienu personu nesūta atpakaļ vajāšanai.

(3)

Tamperes sanāksmes secinājumos paredzēts, ka kopējā Eiropas patvēruma sistēmā īstermiņā būtu jāietver kopēji standarti taisnīgām un efektīvām patvēruma piešķiršanas procedūrām dalībvalstīs un ilgtermiņā – Kopienas noteikumi kopējas patvēruma piešķiršanas procedūras izveidei Eiropas Kopienā.

(4)

Tāpēc minimālie standarti, kas noteikti šajā direktīvā attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, lai piešķirtu vai atņemtu bēgļa statusu, ir pirmais pasākums patvēruma piešķiršanas procedūru izveidē.

(5)

Šīs direktīvas galvenais mērķis ir ieviest Kopienā minimālu satvaru attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanas un atņemšanas procedūrām.

(6)

Bēgļa statusa piešķiršanas un atņemšanas noteikumu tuvināšanai vajadzētu palīdzēt ierobežot patvēruma meklētāju otrreizēju plūsmu starp dalībvalstīm, ja šādu plūsmu izraisītu tiesisko regulējumu atšķirības.

(7)

Minimālie standarti pēc savas būtības paredz, ka dalībvalstīm vajadzētu būt pilnvarām ieviest vai uzturēt labvēlīgākus noteikumus trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas lūdz starptautisku aizsardzību dalībvalstī, ja uzskata, ka šāds lūgums balstīts uz to, ka attiecīgā persona ir bēglis Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta nozīmē.

(8)

Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(9)

Attieksmē pret personām, uz ko attiecas šī direktīva, dalībvalstīm ir saistības atbilstīgi starptautisko tiesību instrumentiem, attiecība uz kuriem tās ir puses un kuri aizliedz diskrimināciju.

(10)

Ir būtiski, ka attiecībā uz visiem patvēruma pieteikumiem lēmumus pieņem, pamatojoties uz faktiem, un ka pirmajā instancē tos pieņem iestādes, kuru darbiniekiem ir piemērotas zināšanas vai sniegta vajadzīgā apmācība patvēruma un bēgļu jautājumos.

(11)

Tas ir gan dalībvalstu, gan patvēruma meklētāju interesēs, lai lēmumus par patvēruma pieteikumiem pieņemtu cik drīz vien iespējams. To, kā organizēt patvēruma pieteikumu izskatīšanu, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā, lai tās saskaņā ar savām valsts vajadzībām varētu noteikt jebkura pieteikuma izskatīšanas prioritāti vai to paātrināt, ņemot vērā šajā direktīvā ietvertos standartus.

(12)

Sabiedriskās kārtības jēdziens var attiekties uz sodāmību par smaga nozieguma izdarīšanu.

(13)

Lai pareizi identificētu personas, kam vajadzīga aizsardzība kā bēgļiem Ženēvas konvencijas 1. panta nozīmē, visiem pieteikuma iesniedzējiem, ar dažiem izņēmumiem, vajadzētu būt efektīvai piekļuvei procedūrām, iespējai sadarboties un pienācīgi sazināties ar kompetentajām iestādēm, lai iesniegtu attiecīgos savas lietas faktus, un pietiekamām procesuālām garantijām, lai virzītu savu lietu visos procedūras posmos. Turklāt patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūrai parasti būtu jāparedz, ka pieteikuma iesniedzējam ir uzturēšanās tiesības tikmēr, kamēr atbildīgā iestāde nav pieņēmusi lēmumu, piekļuve tulka pakalpojumiem, iesniedzot savu lietu, ja viņu intervē iestādes, iespēja sazināties ar Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) pārstāvi vai ar jebkuru organizāciju, kas strādā tā vārdā, tiesības saņemt attiecīgu paziņojumu par lēmumu, attiecīgu šā lēmuma juridisko un faktisko pamatojumu, iespēja apspriesties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju un tiesības izšķirīgos procedūras brīžos saņemt informāciju par savu tiesisko stāvokli valodā, kuru viņam būtu jāsaprot.

(14)

Papildus būtu jāparedz konkrētas procesuālas garantijas nepavadītām nepilngadīgām personām to neaizsargātības dēļ. Šajā kontekstā bērnu interesēm vajadzētu būt dalībvalstu galvenajam apsvērumam.

(15)

Ja pieteikuma iesniedzējs iesniedz turpmāku pieteikumu, nesniedzot jaunus pierādījumus vai argumentus, būtu nesamērīgi likt dalībvalstīm no jauna veikt pilnīgas izskatīšanas procedūru. Šajos gadījumos dalībvalstīm būtu jādod iespēja izvēlēties starp procedūrām, kas saistītas ar izņēmumiem no tām garantijām, kuras parasti ir patvēruma pieteikuma iesniedzējam.

(16)

Daudzi patvēruma pieteikumi tiek iesniegti uz dalībvalsts robežas vai tās tranzīta zonā, pirms pieņemts lēmums par pieteikuma iesniedzēja ieceļošanu. Dalībvalstīm vajadzētu panākt to, ka spēkā esošās procedūras ir vienmēr pielāgotas šo pieteikuma iesniedzēju konkrētai situācijai pie robežas. Būtu jādefinē kopēji noteikumi par iespējamiem izņēmumiem, ko šajos gadījumos attiecina uz garantijām, kādas parasti ir pieteikuma iesniedzējiem. Robežprocedūras būtu galvenokārt jāpiemēro tiem pieteikuma iesniedzējiem, kas neatbilst nosacījumiem ieceļošanai dalībvalstu teritorijā.

(17)

Viens no galvenajiem apsvērumiem attiecībā uz patvēruma pieteikuma pamatotību ir pieteikuma iesniedzēja drošība viņa izcelsmes valstī. Ja kādu trešo valsti var uzskatīt par drošu izcelsmes valsti, dalībvalstīm vajadzētu spēt to atzīt par drošu un pieņemt, ka tā ir droša konkrētam pieteikuma iesniedzējam, ja vien viņš nesniedz nopietnus pierādījumus par pretējo.

(18)

Ņemot vērā saskaņotības līmeni, kas sasniegts attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo un bezvalstnieku atzīšanu par bēgļiem, būtu jāizstrādā kopēji kritēriji, lai norādītu trešās valstis kā drošas izcelsmes valstis.

(19)

Ja Padome ir pārliecinājusies, ka attiecībā uz konkrētu izcelsmes valsti šie kritēriji ir izpildīti, un tādējādi iekļāvusi to drošu izcelsmes valstu minimālajā kopējā sarakstā, ko pieņems saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāizskata to personu pieteikumus, kuriem ir tās valsts piederība, vai to bezvalstnieku pieteikumus, kuri pirms tam pastāvīgi bija dzīvojuši tajā valstī, ņemot par pamatu atspēkojamu pieņēmumu par tās valsts drošību. Ņemot vērā izcelsmes valsts atzīšanas par drošu politisko nozīmi, jo īpaši ņemot vērā cilvēktiesību stāvokļa novērtējuma ietekmi izcelsmes valstī un tā ietekmi uz Eiropas Savienības politiku ārējo attiecību jomā, Padomei jebkuri lēmumi par saraksta izveidi vai tā grozījumiem būtu jāpieņem pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

(20)

No Bulgārijas un Rumānijas kā Eiropas Savienības pievienošanās kandidātvalstu statusa un panākumiem, ko šīs valstis guvušas, gatavojoties dalībai Eiropas Savienībā, izriet, ka tās būtu jāuzskata par drošām izcelsmes valstīm šīs direktīvas nozīmē līdz dienai, kad tās pievienojas Eiropas Savienībai.

(21)

Šajā direktīvā trešās valsts atzīšana par drošu izcelsmes valsti nevar nodrošināt tās valsts valstspiederīgajiem pilnīgu drošību. Izvērtējumā, kas ir šīs atzīšanas pamatā, var tikai ņemt vērā civilos, tiesiskos un politiskos apstākļus tajā valstī un to, vai vajāšanas, spīdzināšanas vai necilvēcīgas un pazemojošās izturēšanās dalībniekiem piemēro sankcijas praksē, ja viņus attiecīgajā valstī atzīst par atbildīgiem. Šā iemesla dēļ ir svarīgi, ka attiecīgā valsts vairs nav uzskatāma par drošu attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, ja viņš norāda nopietnus iemeslus, kas liek uzskatīt, ka attiecīgā valsts viņa konkrētajā gadījumā nav droša.

(22)

Dalībvalstīm būtu jāizskata visi pieteikumi pēc būtības, t. i., jāizvērtē, vai attiecīgo pieteikuma iesniedzēju var atzīt par bēgli saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/83/EK (2004. gada 29. aprīlis) par obligātiem standartiem trešās valsts pilsoņu vai bezvalstnieku atzīšanai par bēgļiem vai personām, kam citādi vajadzīga starptautiska aizsardzība, un piešķirtās aizsardzības saturu (4), izņemot, ja šī direktīva paredz citādi, jo īpaši, ja var pamatoti pieņemt, ka cita valsts veiktu pārbaudi vai nodrošinātu pietiekamu aizsardzību. Jo īpaši dalībvalstīm nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību, un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ.

(23)

Dalībvalstīm arī nebūtu jāizvērtē patvēruma pieteikums pēc būtības, ja var pamatoti sagaidīt, ka pieteikuma iesniedzējs sakarā ar saikni ar kādu trešo valsti, kā to nosaka valsts tiesību akti, meklēs aizsardzību šajā trešajā valstī. Dalībvalstīm būtu šādi jārīkojas tikai tad, ja šis konkrētais pieteikuma iesniedzējs būtu drošs attiecīgajā trešā valstī. Lai novērstu pieteikuma iesniedzēju otrreizēju plūsmu, būtu jāizstrādā kopēji principi, pēc kuriem dalībvalstis novērtē vai norāda, ka trešās valstis ir drošas.

(24)

Turklāt attiecībā uz konkrētam trešām valstīm Eiropā, kas ievēro īpaši augstus cilvēktiesību un bēgļu aizsardzības standartus, dalībvalstīm būtu jāatļauj neveikt patvēruma pieteikumu izskatīšanu vai veikt daļēju patvēruma pieteikumu izskatīšanu attiecībā uz patvēruma meklētājiem, kas ieceļo to teritorijā no tādām trešām valstīm Eiropā. Ņemot vērā iespējamās sekas, kādas patvēruma meklētājam var radīt ierobežota vai nenotikusi izskatīšana, šī drošas trešās valsts jēdziena piemērošana būtu jāattiecina tikai uz lietām, kurās ir iesaistītas trešās valstis, par ko Padome ir pārliecinājusies, ka tās ievēro augstos attiecīgās trešās valsts drošības standartus, kas izklāstīti šajā direktīvā. Padomei būtu jāpieņem lēmumi šajā jautājumā pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu.

(25)

No to kopējo standartu būtības, kuri attiecas uz abiem drošas trešās valsts jēdzieniem, kas izklāstīti šajā direktīvā, izriet, ka šo jēdzienu praktiskā nozīme ir atkarīga no tā, vai attiecīgā trešā valsts atļauj attiecīgam pieteikuma iesniedzējam ieceļot tās teritorijā.

(26)

Attiecībā uz bēgļa statusa atņemšanu dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka personas, kas gūst labumu no bēgļa statusa, attiecīgi informē par iespējamu viņu statusa pārskatīšanu, un ka viņām ir dota iespēja iesniegt savu viedokli, pirms attiecīgās iestādes pieņem pamatotu lēmumu atņemt viņu statusu. Tomēr būtu jāatļauj šīs garantijas nedot, ja iemesls bēgļa statusa pārtraukšanai nav saistīts ar pārmaiņām nosacījumos, uz kuriem balstīta atzīšana.

(27)

Tas atspoguļo Kopienas tiesību pamatprincipu, ka uz lēmumiem par patvēruma pieteikumiem un bēgļa statusa atņemšanu attiecina efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā vai tribunālā Līguma 234. panta nozīmē. Tiesiskās aizsardzības efektivitāte, arī attiecībā uz būtisko faktu izskatīšanu, ir atkarīga no katras dalībvalsts administratīvās un tiesu sistēmas kopumā.

(28)

Saskaņā ar Līguma 64. pantu šī direktīva neietekmē to dalībvalstu pienākumu izpildi, kuri attiecas uz kārtības un likumības uzturēšanu un iekšējas drošības sargāšanu.

(29)

Šī direktīva neattiecas uz procedūrām, ko reglamentē Padomes Regula (EK) Nr. 343/2003 (2003. gada 18. februāris), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (5).

(30)

Šīs direktīvas īstenošana būtu regulāri jāizvērtē ne retāk kā reizi divos gados.

(31)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt minimālos standartus procedūrām dalībvalstīs, lai piešķirtu un atņemtu bēgļa statusu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs un to, ka minētās direktīvas mēroga un iedarbības dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(32)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Apvienotā Karaliste 2001. gada 24. janvāra vēstulē ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(33)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Īrija 2001. gada 14. februāra vēstulē ir paziņojusi, ka tā vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(34)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tādējādi šī direktīva tai neuzliek saistības un tai tā nav jāpiemēro,

a)

“Ženēvas konvencija” ir 1951. gada 28. jūlija Konvencija par bēgļa statusu, kurā grozījumi izdarīti ar Ņujorkas 1967. gada 31. janvāra protokolu;

b)

“pieteikums” vai “patvēruma pieteikums” ir pieteikums, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks un ko var uztvert kā prasību starptautiskas aizsardzības saņemšanai no dalībvalsts saskaņā ar Ženēvas konvenciju. Jebkurš starptautiskas aizsardzības pieteikums tiek uzskatīts par patvēruma pieteikumu, ja vien konkrētā persona skaidri nepieprasa cita veida aizsardzību, uz kuru var pieteikties atsevišķi;

c)

“meklētājs” jeb “patvēruma meklētājs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezpavalstnieks, kas ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums;

d)

“galīgais lēmums” ir lēmums par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam var tikt piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK un kas vairs nav pakļauts tiesiskajai aizsardzībai atbilstīgi šīs direktīvas V nodaļai, neatkarīgi no tā, vai šāda tiesiskā aizsardzība paredz pieteikuma iesniedzēja palikšanu attiecīgajā dalībvalstī saistībā ar rezultātu, kā tas noteikts šīs direktīvas III pielikumā;

e)

“atbildīgā iestāde” ir jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva iestāde dalībvalstī, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē, kā tas noteikts I pielikumā;

f)

“bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas atbilst Ženēvas konvencijas 1. panta prasībām, kā tas izklāstīts Direktīvā 2004/83/EK;

g)

“bēgļa statuss” nozīmē, ka dalībvalsts ir atzinusi trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli;

h)

“nepavadīta nepilngadīga persona” ir persona, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu un kas ierodas dalībvalstu teritorijā, un ko nepavada pieaugušais, kurš par viņu ir atbildīgs pēc likuma vai saskaņā ar paražu, un kamēr vien nepilngadīgā persona netiek nodota šāda pieaugušā aizgādībā; definīcija ietver nepilngadīgo, kas ir palicis bez pavadītāja pēc ierašanās dalībvalsts teritorijā;

i)

“pārstāvis” ir persona, kas rīkojas tās organizācijas vārdā, kura pārstāv nepavadītu nepilngadīgu personu kā juridiskais aizbildnis, kā arī persona, kas rīkojas tās valsts organizācijas vārdā, kura ir atbildīga par nepilngadīgo personu aprūpi un labklājību, vai jebkura cita atbilstīga pārstāvniecība, kas norīkota, lai apmierinātu nepilngadīgas personas intereses;

j)

“bēgļa statusa atņemšana” ir kompetentās iestādes lēmums atcelt, pārtraukt vai atteikties atjaunot personas bēgļa statusu saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK;

k)

“palikt dalībvalstī” nozīmē palikt teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonu, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu vai kurā šis pieteikums tiek izvērtēts.

a)

lietām, kurās tiek pieņemts lēmums nodot pieteikumu citai dalībvalstij saskaņā ar noteikumiem, kuros izklāstīti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu, kura valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kamēr notiek pieteikuma nodošana vai ja attiecīgā valsts ir atteikusies uzņemties atbildību par meklētāju vai pieņemt viņu atpakaļ;

b)

lēmumu pieņemšanu par pieteikumu, ņemot vērā valsts drošības noteikumus un nodrošinot, ka atbildīgā iestāde ir informēta pirms lēmuma pieņemšanas par to, vai meklētājs tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK;

c)

izvērtēšanas veikšanu saskaņā ar 32. pantu, nodrošinot, ka šādai iestādei ir piekļuve meklētāja dokumentiem attiecībā uz iepriekšējo pieteikumu;

d)

gadījumiem saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas 35. panta 1. punktā;

e)

atļaujas atteikumu ieceļot valstī saskaņā ar to procedūru, kas minēta 35. panta 2. līdz 5. punktā, ievērojot tur izklāstītos noteikumus;

f)

to, lai noteiktu, ka meklētājs vēlas ieceļot vai ir ieceļojis dalībvalstī no drošas trešās valsts saskaņā ar 36. pantu, ievērojot nosacījumus, un kā izklāstīts minētajā pantā.

a)

gadījumus, kad nepilngadīga persona var iesniegt pieteikumu savā vārdā;

b)

gadījumus, kad nepavadītas nepilngadīgas personas pieteikums jāiesniedz pārstāvim, kā tas minēts 17. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

c)

gadījumus, kad patvēruma pieteikuma iesniegšana tiek uzskatīta par patvēruma pieteikuma iesniegšanu attiecībā uz jebkuru neprecētu nepilngadīgu personu.

a)

pieteikumi tiek izvērtēti un lēmumi tiek pieņemti individuāli, objektīvi un taisnīgi;

b)

tiek iegūta precīza un aktualizēta informācija no dažādiem avotiem, piemēram, no ANO Komisariāta bēgļu jautājumos (UNHCR) par vispārējo situāciju, kas valda patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs un, vajadzības gadījumā, valstīs, caur kurām tie ir izbraukuši, un ka šāda informācija ir pieejama darbiniekiem, kas ir atbildīgi par pieteikumu izvērtēšanu un lēmumu pieņemšanu;

c)

darbiniekiem, kas izvērtē pieteikumus un pieņem lēmumus, ir zināšanas par attiecīgiem standartiem, kas piemērojami patvēruma jomā, un tiesību aktiem bēgļu jautājumos.

a)

viņus informē valodā, ko tiem būtu jāsaprot, par procedūru, kas jāievēro, kā arī par to tiesībām un pienākumiem procedūras laikā, un iespējamām sekām, ja tie nepilda savus pienākumus un nesadarbojas ar iestādēm. Viņus informē par termiņiem, kā arī par viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem, lai pildītu pienākumu iesniegt faktus, kas minēti Direktīvas 2004/83/EK 4. pantā. Šo informāciju sniedz savlaicīgi, lai nodrošinātu, ka viņi spēj izmantot tiesības, kas garantētas šajā direktīvā, un izpildīt pienākumus, kas izklāstīti 11. pantā;

b)

iesniedzot savu lietu kompetentajām iestādēm, viņi saņem tulka pakalpojumus, kad vien tas nepieciešams. Dalībvalstis uzskata par vajadzīgu sniegt šos pakalpojumus vismaz tādā gadījumā, ja atbildīgā iestāde izsauc patvēruma meklētāju uz interviju, kā tas minēts 12. un 13. pantā, un atbilstīga saziņa nevar tikt nodrošināta bez šādiem pakalpojumiem. Šādā gadījumā un citos gadījumos, kad kompetentās iestādes izsauc meklētāju, pakalpojumi tiek apmaksāti no valsts līdzekļiem;

c)

viņiem neliedz iespēju sazināties ar UNHCR vai ar jebkuru citu organizāciju, kas strādā UNHCR vārdā dalībvalsts teritorijā saskaņā ar vienošanos ar attiecīgo dalībvalsti;

d)

viņiem savlaicīgi paziņo, kāds ir atbildīgās iestādes lēmums par viņu patvēruma pieteikumu. Ja juridiskais konsultants vai cits padomdevējs juridiski pārstāv meklētāju, dalībvalsts var izvēlēties paziņot par lēmumu viņam, nevis patvēruma meklētājam;

e)

viņus informē par atbildīgās iestādes lēmumu valodā, ko viņiem vajadzētu saprast, ja viņiem nepalīdz vai viņus nepārstāv juridiskais konsultants vai cits padomdevējs un ja nav pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība. Sniegtajā informācijā ir ietverta informācija par to, kā apstrīdēt negatīvu lēmumu saskaņā ar 9. panta 2. punktu.

a)

patvēruma meklētājiem jāziņo kompetentajām iestādēm vai jāierodas tur personiski, vai nu bez kavēšanās, vai noteiktajā laikā;

b)

patvēruma meklētājiem jāiesniedz to īpašumā esošie dokumenti, kas attiecas uz pieteikuma izvērtēšanu, piemēram, pase;

c)

patvēruma meklētājiem jāinformē kompetentās iestādes par viņu pašreizējo dzīvesvietu vai adresi un par šīs dzīvesvietas vai adreses maiņu cik ātri vien iespējams. Dalībvalstis var paredzēt, ka meklētājam jebkurš paziņojums jāpieņem pēdējā dzīvesvietā vai adresē, ko viņš attiecīgi ir norādījis;

d)

kompetentās iestādes var pārmeklēt meklētāju un priekšmetus, kas atrodas pie viņa;

e)

kompetentās iestādes var nofotografēt meklētāju; un

f)

kompetentās iestādes var ierakstīt meklētāja mutiskās liecības, nodrošinot, ka viņš ir iepriekš par to informēts.

a)

atbildīgā iestāde var pieņemt pozitīvu lēmumu, pamatojoties uz pieejamajiem pierādījumiem; vai

b)

kompetentajai iestādei jau ir bijusi tikšanās ar patvēruma meklētāju, lai tam palīdzētu izpildīt pieteikumu un iesniegt būtisku informāciju attiecībā uz pieteikumu saskaņā ar Direktīvas 2004/83/EK 4. panta 2. punktu; vai

c)

atbildīgā iestāde, pamatojoties uz meklētāja iesniegtās informācijas pilnīgu izvērtēšanu, uzskata, ka pieteikums ir nepamatots gadījumos, ja uz to attiecas apstākļi, kas minēti 23. panta 4. punkta a), c), g), h) un j) apakšpunktā.

a)

nodrošina, ka persona, kas veic interviju, ir pietiekami kompetenta, lai ņemtu vērā personiskos vai vispārējos apstākļus, kas saistīti ar pieteikumu, tostarp meklētāja kultūras izcelsmi vai neaizsargātību, ciktāl tas ir iespējams; un

b)

izvēlas tulku, kas ir spējīgs nodrošināt atbilstīgu saziņu starp meklētāju un personu, kas veic interviju. Komunikācijai nav obligāti jānotiek valodā, kurai priekšroku dod patvēruma meklētājs, ja pastāv arī cita valoda, kuru viņam būtu jāsaprot un kurā viņš ir spējīgs sazināties.

a)

tikai saistībā ar tām procedūrām, kas notiek tiesā vai tribunālā saskaņā ar V nodaļu, un nevienā turpmākā pārsūdzībā vai pārskatīšanā, kuru paredz valsts tiesību akti, ietverot atkārtotu pārsūdzības izskatīšanu, kas seko pēc turpmākās pārsūdzības vai pārskatīšanas; un/vai

b)

tikai tiem meklētājiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu; un/vai

c)

tikai attiecībā uz tiem juridiskajiem konsultantiem vai citiem padomdevējiem, kas ir īpaši norādīti valsts tiesību aktos, lai palīdzētu patvēruma meklētājiem un/vai lai viņus pārstāvētu; un/vai

d)

tikai tad, ja pārsūdzība vai pārskatīšana varētu būt veiksmīga.

a)

piemērot naudas ierobežojumus un/vai termiņus attiecībā uz bezmaksas juridiskās palīdzības nodrošināšanu un/vai pārstāvniecību, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi patvaļīgi neierobežo piekļuvi juridiskajai palīdzībai un/vai pārstāvniecībai;

b)

nodrošināt, ka attiecībā uz meklētājiem jautājumos par maksām un citiem izdevumiem nepiemēro izdevīgākus nosacījumus kā tie, ko parasti piemēro dalībvalstu valstspiederīgajiem saistībā ar juridisko palīdzību.

a)

cik ātri vien iespējams veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārstāvis pārstāv un/vai sniedz palīdzību nepavadītai nepilngadīgai personai attiecībā uz pieteikuma izvērtēšanu. Šis pārstāvis var arī būt pārstāvis, kas minēts 19. pantā Direktīvā 2003/9/EK (2003. gada 27. janvāris), ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai (7);

b)

nodrošina, ka pārstāvim tiek sniegta iespēja informēt nepavadītu nepilngadīgu personu par personiskās intervijas nozīmi un iespējamām sekām un, vajadzības gadījumā, informēt par to, kā sagatavoties personiskajai intervijai. Dalībvalstis ļauj pārstāvim būt klāt intervijā un uzdot jautājumus vai sniegt komentārus, ciktāl to atļauj persona, kas veic interviju.

a)

visticamāk, sasniegs pilngadību, pirms tiek pieņemts lēmums pirmajā instancē; vai

b)

var bez maksas izmantot tāda juridiskā vai cita konsultanta pakalpojumus, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem pilda pārstāvja uzdevumus, kuri noteikti iepriekš; vai

c)

ir precējusies vai ir bijusi precējusies.

a)

gadījumā, ja nepavadītai nepilngadīgai personai ir personiskā intervija par viņas patvēruma pieteikumu, kā tas minēts 12., 13. un 14. pantā, interviju veic persona, kam ir nepieciešamās zināšanas par nepilngadīgo personu īpašajām vajadzībām;

b)

amatpersona, kam ir nepieciešamās zināšanas par nepilngadīgo personu īpašajām vajadzībām, sagatavo atbildīgās iestādes lēmumu par nepavadītas nepilngadīgas personas pieteikumu.

a)

nepavadītas nepilngadīgas personas tiek informētas pirms to patvēruma pieteikumu izskatīšanas un tādā valodā, ko tām vajadzētu saprast, par iespēju, ka viņu vecums var tikt noteikts medicīniskā apskatē. Tas ietver informāciju par apskates metodi un iespējamo medicīniskās apskates rezultātu ietekmi uz patvēruma pieteikuma izvērtēšanu, kā arī par sekām, kas varētu rasties, ja nepavadīta nepilngadīga persona atsakās no medicīniskās izmeklēšanas;

b)

nepavadītas nepilngadīgas personas un/vai to pārstāvji piekrīt veikt apskati, lai noteiktu attiecīgo nepilngadīgo personu vecumu; un

c)

lēmums noraidīt tādas nepavadītas nepilngadīgas personas patvēruma pieteikumu, kas atteicās no medicīniskās apskates, nav balstīts tikai uz šo atteikšanos.

a)

viņš nav atbildējis uz prasību nodrošināt informāciju, kas ir būtiska viņa pieteikumam saistībā ar Direktīvas 2004/83/EK 4. pantu, vai nav ieradies uz personisko interviju, kā tas noteikts 12., 13. un 14. pantā, izņemot gadījumus, ja meklētājs saprātīgā laikā pierāda, ka nav izpildījis šīs prasības no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ;

b)

viņš ir aizbēdzis vai bez atļaujas atstājis vietu, kur dzīvoja vai tika turēts, saprātīgā laikā neinformējot par to atbildīgo iestādi, vai viņš saprātīgā laikā nav izpildījis paziņošanas pienākumu vai citas saistības sniegt informāciju.

a)

piekļūt patvēruma meklētājiem, tostarp tiem, kas ir aizturēti un atrodas lidostu vai ostu tranzīta zonās;

b)

piekļūt informācijai par individuāliem patvēruma pieteikumiem, procedūras gaitu, kā arī par pieņemtajiem lēmumiem, nodrošinot, ka patvēruma meklētājs tam piekrīt;

c)

veicot uzraudzības pienākumus saskaņā ar Ženēvas konvencijas 35. pantu, paust savus uzskatus jebkurai kompetentajai iestādei par individuāliem patvēruma pieteikumiem jebkurā procedūras stadijā.

a)

tieši neatklāj informāciju par individuāliem patvēruma pieteikumiem vai faktu, ka pieteikums ir ticis iesniegts, iespējamiem patvēruma meklētāja vajātājiem;

b)

neiegūst informāciju no vajātājiem tādā veidā, lai šādas personas tiktu tieši informētas par faktu, ka konkrētais meklētājs ir iesniedzis pieteikumu, kā arī, ja šādi tiktu kaitēts patvēruma meklētāja un viņa apgādājamo fiziskajai veselībai vai to viņa ģimenes locekļu brīvībai un drošībai, kas joprojām dzīvo izcelsmes valstī.

a)

informēts par aizkavēšanos; vai

b)

pēc sava pieprasījuma saņem informāciju par termiņu, kurā ir jāsagaida lēmums par viņa pieteikumu. Šāda informācija neuzliek dalībvalstij pienākumu pret konkrēto meklētāju pieņemt lēmumu šajā termiņā.

a)

meklētājs, iesniedzot savu pieteikumu un izklāstot faktus, ir norādījis tikai tos jautājumus, kas nav svarīgi vai kam ir minimāla ietekme uz izvērtēšanu par to, vai viņu var kvalificēt kā bēgli saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK; vai

b)

meklētājs nepārprotami nevar tikt kvalificēts kā bēglis vai viņam nevar piešķirt bēgļa statusu dalībvalstī saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK; vai

c)

patvēruma pieteikums tiek uzskatīts par nepamatotu, jo:

d)

meklētājs ir maldinājis iestādes, iesniedzot nepatiesu informāciju vai dokumentus vai neiesniedzot atbilstīgu informāciju vai dokumentus saistībā ar savu identitāti un/vai valstspiederību, kas varētu negatīvi ietekmēt lēmumu; vai

e)

meklētājs ir izpildījis vēl vienu patvēruma pieteikumu, paziņojot citus personas datus; vai

f)

meklētājs nav iesniedzis informāciju, lai ar augstu ticamības pakāpi varētu noteikt viņa identitāti vai valstspiederību, vai pastāv iespējamība, ka viņš ar ļaunu nolūku ir iznīcinājis vai izmetis identitātes vai ceļojuma dokumentu, kas būtu palīdzējis noteikt viņa identitāti vai valstspiederību; vai

g)

meklētājs ir iesniedzis nekonsekventu, pretrunīgu, neticamu vai nepietiekamu informāciju, kas rada pieņēmumu, ka viņa prasība saistībā ar viņa vajāšanu, kas minēta Direktīvā 2004/83/EK, ir nepārliecinoša; vai

h)

meklētājs ir iesniedzis turpmāku pieteikumu, nenorādot nekādus jaunus atbilstīgus elementus attiecībā uz viņa konkrētajiem apstākļiem vai situāciju viņa izcelsmes valstī; vai

i)

meklētājs bez pamatota iemesla nav iesniedzis savu pieteikumu agrāk, lai gan viņam šāda iespēja bija; vai

j)

meklētājs iesniedz pieteikumu galvenokārt tāpēc, lai kavētu vai izjauktu agrāka vai nenovēršama lēmuma spēkā stāšanos, kā rezultātā tiktu īstenota viņa pārvietošana; vai

k)

meklētājs bez pietiekama pamatojuma nav izpildījis pienākumus, kas minēti Direktīvas 2004/83/EK 4. panta 1. un 2. punktā vai šīs direktīvas 11. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā un 20. panta 1. punktā; vai

l)

meklētājs ieceļoja dalībvalsts teritorijā nelikumīgi vai paildzināja savu uzturēšanos valstī nelikumīgi un bez vērā ņemama iemesla nav sevi stādījis priekšā iestādēm, un/vai nav iesniedzis patvēruma pieteikumu cik ātri vien iespējams, ņemot vērā viņa ieceļošanas apstākļus; vai

m)

meklētājs rada draudus dalībvalsts valsts drošībai vai sabiedriskajai kārtībai, vai meklētājs ir bijis izraidīts sabiedriskās drošības un kārtības iemeslu dēļ saskaņā ar valsts tiesību aktiem; vai

n)

meklētājs atsakās izpildīt pienākumu nodot savu pirkstu nospiedumus saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas un/vai valsts tiesību aktiem; vai

o)

pieteikumu iesniedza neprecējusies nepilngadīga persona, uz kuru attiecas 6. panta 4. punkta c) apakšpunkts, pēc tam, kad vecāku vai vecāka, kas atbildīgs par nepilngadīgo, pieteikums ar lēmumu ir ticis noraidīts un nekādi attiecīgi jauni elementi nav norādīti saistībā ar šīs personas īpašajiem apstākļiem vai situāciju tās izcelsmes valstī.

a)

sākotnēja izvērtēšana, lai izskatītu lietas, kas tiek apsvērtas saskaņā ar satvaru, kurš izklāstīts IV sadaļā;

b)

procedūras, lai izskatītu lietas, kas tiek apsvērtas saskaņā ar satvaru, kurš izklāstīts V sadaļā.

a)

cita dalībvalsts ir piešķīrusi bēgļa statusu;

b)

valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par meklētāja pirmo patvēruma valsti saskaņā ar 26. pantu;

c)

valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par meklētājam drošu trešo valsti saskaņā ar 27. pantu;

d)

meklētājs drīkst palikt attiecīgajā dalībvalstī, pamatojoties uz citiem faktiem, kā arī tāpēc, ka viņam ir piešķirts statuss, kas ir līdzvērtīgs bēgļa statusa tiesībām un pabalstiem saskaņā ar Direktīvu 2004/83/EK;

e)

meklētājs drīkst palikt attiecīgās dalībvalsts teritorijā, pamatojoties uz citiem faktiem, kas aizsargātu viņu no repatriēšanas, gaidot statusa noteikšanas procedūras rezultātus saskaņā ar d) apakšpunktu;

f)

meklētājs ir iesniedzis identisku pieteikumu pēc galīgā lēmuma;

g)

meklētāja apgādājamais iesniedz pieteikumu pēc tam, kad viņš saskaņā ar 6. panta 3. punktu piekrita, ka viņa lieta ir daļa no pieteikuma, kas iesniegts viņa vārdā, un nav faktu, kas saistīti ar apgādājamā situāciju, kas attaisno atsevišķu pieteikumu.

a)

viņš šajā valstī ir ticis atzīts par bēgli un viņš var joprojām gūt labumu no šādas aizsardzības, vai

b)

viņš bauda citādu pietiekamu aizsardzību šajā valstī, tostarp priekšrocības no nerepatriēšanas principa,

a)

dzīvība un brīvība netiek pakļauta briesmām, pamatojoties uz rasi, reliģiju, tautību, piederību konkrētai sociālajai grupai vai politisko uzskatu dēļ;

b)

tiek ievērots nerepatriēšanas princips saskaņā ar Ženēvas konvenciju;

c)

tiek ievērots aizliegums viņu pārvietot, pārkāpjot tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai, kā arī cietsirdīgai, necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, kā tas ir noteikts starptautiskajos tiesību aktos; un

d)

pastāv iespēja pieprasīt bēgļa statusu un, ja viņš tiek atzīts par bēgli, saņemt aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju.

a)

noteikumus, kas pieprasa saistību starp personu, kura meklē patvērumu, un attiecīgo trešo valsti, uz kā pamata šai personai būtu ieteicams doties uz konkrēto valsti;

b)

noteikumus par metodoloģiju, ar kuras palīdzību kompetentās iestādes pārliecinās, ka drošas trešās valsts princips var tikt piemērots konkrētai valstij vai konkrētam meklētājam. Šādā metodoloģijā ietver apsvērumus par šīs valsts drošību konkrētam meklētājam un/vai valsts norādījumus par valstīm, kas parasti tiek uzskatītas par drošām;

c)

noteikumus saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, kas ļauj veikt individuālu izvērtēšanu par to, vai konkrētā trešā valsts ir droša konkrētajam meklētājam, un kas ļauj meklētājam vismaz apstrīdēt drošas trešās valsts koncepcijas piemērojumu, pamatojoties uz faktu, ka viņš varētu tikt pakļauts spīdzināšanai, cietsirdīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam.

a)

informē par to patvēruma meklētāju; un

b)

izsniedz viņam dokumentu, informējot trešās valsts iestādes šīs valsts valodā, ka pieteikums nav ticis izvērtēts pēc tā būtības.

a)

vajāšanai, kā tas definēts Direktīvas 2004/83/EK 9. pantā; vai

b)

spīdzināšanai vai necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodam.

a)

viņam ir šīs valsts valstspiederība vai,

b)

viņš ir bezvalstnieks un pirms tam bija pastāvīgi dzīvojis šajā valstī;

a)

pēc tam, kad viņas iepriekšējais pieteikums ir ticis atsaukts vai šī persona no tā ir atteikusies saskaņā ar 19. vai 20. pantu;

b)

pēc tam, kad ir pieņemts lēmums par iepriekšējo pieteikumu. Dalībvalstis var arī izlemt piemērot šo procedūru tikai tad, kad ir pieņemts galīgais lēmums.

a)

uzlikt pienākumu meklētājam norādīt faktus un pierādījumus, kas pamato jauno procedūru;

b)

pieprasīt, lai konkrētais meklētājs iesniedz jaunu informāciju noteiktā termiņā pēc tam, kad viņam šāds termiņš noteikts;

c)

ļaut veikt sākotnējo izvērtēšanu, pamatojoties tikai uz rakstiskajiem iesniegumiem, bez personiskās intervijas.

a)

meklētājs ir atbilstīgi informēts par sākotnējās izvērtēšanas rezultātiem un, ja pieteikums netiks tālāk izvērtēts, par iemesliem un iespējām pārsūdzēt lēmumu vai pieprasīt tā pārskatīšanu;

b)

ja tas attiecas uz vienu no situācijām, kas minētas 32. panta 2. punktā, atbildīgā iestāde veic tālāku turpmākā pieteikuma izvērtēšanu saskaņā ar II nodaļas noteikumiem cik ātri vien iespējams.

a)

var palikt dalībvalsts robežu vai tranzīta zonās, neskarot 7. pantu;

b)

nekavējoties informē par to tiesībām un pienākumiem, kā norādīts 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā;

c)

var saņemt, ja nepieciešams, tulka pakalpojumus, kā norādīts 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā;

d)

intervē, pirms kompetentā iestāde pieņem lēmumu šādās procedūrās, saistībā ar viņu patvēruma pieteikumu, un interviju veic personas ar atbilstīgām zināšanām par attiecīgajiem standartiem, kas piemērojami patvēruma un tiesību aktu bēgļu jautājumos jomā, kā norādīts 12., 13. un 14. pantā;

e)

var konsultēties ar juridisko konsultantu vai citu padomdevēju, kuru kā tādu pieļauj vai atļauj valsts tiesību akti, kā norādīts 15. panta 1. punktā; un

f)

var norādīt pārstāvi nepavadītu nepilngadīgu personu gadījumā, kā norādīts 17. panta 1. punktā, izņemot gadījumus, ja tiek piemērots 17. panta 2. vai 3. punkts.

a)

tā ir ratificējusi un ievēro Ženēvas konvencijas noteikumus bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem;

b)

tā pielieto patvēruma procedūru, kas noteikta tiesību aktos;

c)

tā ir ratificējusi Eiropas konvenciju par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību un ievēro šīs konvencijas noteikumus, tostarp standartus attiecībā uz efektīvu tiesisko aizsardzību; un

d)

to kā tādu ir norādījusi Padome saskaņā ar 3. punktu.

a)

informē par to meklētāju; un

b)

izsniedz viņam dokumentu, informējot trešās valsts iestādes šīs valsts valodā, ka pieteikums nav ticis izvērtēts pēc tā būtības.

a)

tikt informētai rakstiski, ka kompetentā iestāde atkārtoti izskata viņa atbilstību bēgļa statusam, kā arī par šādas atkārtotas izskatīšanas iemesliem; un

b)

saņemt iespēju pamatojumu, kāpēc viņas bēgļa statusu nevajadzētu atņemt, sniegt personiskā intervijā saskaņā ar 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu un saskaņā ar 12., 13. un 14. pantu, vai iesniedzot rakstisku paziņojumu.

c)

kompetentā iestāde var iegūt precīzu un atjauninātu informāciju no dažādiem avotiem, piemēram, vajadzības gadījumā, informāciju no UNHCR, attiecībā uz vispārējo situāciju, kas valda attiecīgo personu izcelsmes valstīs; un

d)

ja informācija par individuālu gadījumu tiek iegūta, lai atkārtoti izskatītu personas bēgļa statusu, tā tiek iegūta no vajātājiem tādā veidā, ka šādas personas nesaņem tiešu informāciju par faktu, ka konkrētā persona ir bēglis, kura statuss ir pakļauts atkārtotai izskatīšanai, kā arī neradot kaitējumu personas un viņas apgādājamo fiziskajai veselībai vai to viņas ģimenes locekļu brīvībai un drošībai, kas joprojām dzīvo izcelsmes valstī.

a)

pieņemto lēmumu par to patvēruma pieteikumu, ietverot lēmumu:

b)

atteikumu atsākt pieteikuma izvērtēšanu pēc tās pārtraukšanas saskaņā ar 19. un 20. pantu;

c)

lēmumu neturpināt turpmāka pieteikuma izvērtēšanu saskaņā ar 32. un 34. pantu;

d)

lēmumu atteikt ieceļošanu saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas, ievērojot 35. panta 2. punktu;

e)

bēgļa statusa atņemšanas lēmumu saskaņā ar 38. pantu.

a)

jautājumu par to, vai tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu ļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu;

b)

tiesiskās aizsardzības vai aizsardzības pasākumu iespējamību, ja tiesiskā aizsardzība saskaņā ar 1. punktu neļauj meklētājiem palikt konkrētajā dalībvalstī, gaidot tās iznākumu. Dalībvalstis var arī paredzēt tiesisko aizsardzību amata dēļ; un

c)

pamatojumu, lai apstrīdētu lēmumu saskaņā ar 25. panta 2. punkta c) apakšpunktu saskaņā ar metodoloģiju, ko piemēro saskaņā ar 27. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu.