Padomes Regula (EK) Nr. 553/2004

(2004. gada 22. marts)

par Eiropas partnerību izveidošanu atbilstīgi stabilizācijas un asociācijas procesam

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 181.a panta 2. punkta pirmo teikumu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [1],

tā kā:

(1) 2000. gada 19. un 20. jūnija sanāksmē Feirā Eiropadome apstiprināja, ka tās mērķis joprojām ir pēc iespējas pilnīgāka Rietumbalkānu valstu integrācija Eiropas vispārējās politiskās un ekonomiskās attīstības procesā, un atzina, ka attiecīgās valstis ir potenciālas kandidātes dalībai Eiropas Savienībā.

(2) Eiropas Savienības un valstu, uz kurām attiecas stabilizācijas un asociācijas process, valstu un valdību vadītāju samitā 2000. gada 24. novembrī pieņemtā Zagrebas deklarācija atzina, ka pievienošanās izredzes balstās uz Kopenhāgenas Eiropadomes 1993. gada jūnijā noteikto kritēriju izpildīšanu un progresu, kas sasniegts Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu izpildē, jo īpaši reģionālās sadarbības jomā.

(3) Saloniku Eiropadome 2003. gada 19. un 20. jūnijā apstiprināja tās apņemšanos pilnībā un efektīvi atbalstīt Rietumbalkānu valstu Eiropas perspektīvu, apliecinot, ka tās kļūs par Eiropas Savienības sastāvdaļu, tiklīdz tās būs izpildījušas noteiktos kritērijus. Tā atbalstīja Padomes 2003. gada 16. jūnija secinājumus, tai skaitā pielikumu ar virsrakstu "Saloniku darba kārtība Rietumbalkānu valstīm: ceļā uz Eiropas integrāciju". "Saloniku darba kārtībā" norādītas metodes un līdzekļi, kā pastiprināt stabilizācijas un asociācijas procesu, tai skaitā Eiropas partnerību izveidošanu.

(4) Atbilstoši 2003. gada 21. jūnija ES–Rietumbalkānu sammita Saloniku deklarācijai "Saloniku darba kārtību" uzskata par Eiropas Savienības un Rietumbalkānu valstu kopīgu darba kārtību, kuru tās apņemas īstenot. Bagātinātais stabilizācijas un asociācijas process turpina veidot kopējo satvaru Rietumbalkānu valstu kursam uz Eiropu līdz pat to pievienošanās brīdim.

(5) Eiropas partnerības Rietumbalkānu valstīm nosaka darbības prioritātes, lai atbalstītu centienus pietuvoties Eiropas Savienībai, un kalpo par pārbaudes punktu sarakstu, ar kuru salīdzināt panākto progresu. Tās pielāgo valstu īpašajām vajadzībām un attiecīgajām sagatavotības pakāpēm, un stabilizācijas un asociācijas procesa īpatnībām, tai skaitā reģionālajai sadarbībai. Sagatavojot Eiropas partnerības, notiek neformālas konsultācijas ar attiecīgajām valstīm un pēc vajadzības ar plašāku starptautisko sabiedrību.

(6) Attiecīgi aktualizētas Eiropas partnerības ir nepieciešamas, lai palīdzētu Rietumbalkānu valstīm sagatavoties dalībai atbilstīgi saskaņotam satvaram un sagatavot plānus ar reformu grafikiem un informāciju par pasākumiem, kā tās plāno pildīt prasības tālākai integrācijai Eiropas Savienībā.

(7) Kopienas palīdzībai būtu jākoncentrējas uz izaicinājumiem, kas tiks noteikti Eiropas partnerību ietvaros, kuras paredzēs finansiālas palīdzības vadlīnijas un kuras ievēros noteiktus principus, prioritātes un nosacījumus.

(8) Kopienas palīdzība Rietumbalkānu valstīm atbilstīgi stabilizācijas un asociācijas procesam tiks sniegta ar attiecīgiem finanšu instrumentiem, un jo īpaši ar Padomes 2000. gada 5. decembra Regulu (EK) Nr. 2666/2000 par palīdzību Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Horvātijai, Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai un bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai [2]; attiecīgi, šai regulai nav finansiālu seku.

(9) Kopienas palīdzības finanšu līdzekļu programmu izstrādei jābalstās uz Eiropas partnerību prioritātēm, un lēmumus par to pieņem saskaņā ar kārtību, kāda noteikta attiecīgajos finanšu instrumentos.

(10) Eiropas partnerību prioritāšu pārskatīšanai var būt būtiska politiskā ietekme uz attiecībām ar Rietumbalkānu valstīm. Tāpēc Padomei jāpieņem principi, prioritātes un nosacījumi, kas attiecas uz katru Eiropas partnerību.

(11) Šo Eiropas partnerību paveiktā darba kontroli nodrošina ar to mehānismu palīdzību, kas izveidoti stabilizācijas un asociācijas procesa ietvaros, jo īpaši sniedzot gada pārskatus par stabilizācijas un asociācijas procesu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Eiropas partnerības nodibina attiecībā uz Albāniju, Bosniju un Hercegovinu, Horvātiju, bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku un Serbiju un Melnkalni, ieskaitot Kosovu, kā to nosaka Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1999. gada 10. jūnija Rezolūcija 1244 (še turpmāk "partneri"). Eiropas partnerības nodrošina satvaru prioritātēm, kas noteiktas partneru atšķirīgo situāciju analīzes rezultātā, uz kurām ir jākoncentrējas, gatavojoties tālākai integrācijai Eiropas Savienībā, ievērojot Eiropadomes noteiktos kritērijus un progresu, kas panākts, īstenojot stabilizācijas un asociācijas procesu, attiecīgā gadījumā ietverot stabilizācijas un asociācijas nolīgumus, jo īpaši reģionālo sadarbību.

2. pants

Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem lēmumu par Eiropas partnerībās iekļaujamiem principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kā arī jebkuriem sekojošiem pielāgojumiem.

3. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2004. gada 22. martā

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

B. Cowen

[1] Atzinums sniegts 2004. gada 10. martā (vēl nav publicēts Oficiālajā Vēstnesī).

[2] OV L 306, 7.12.2000., 1. lpp. Regula grozīta ar Regulu (EK) Nr. 2415/2001 (OV L 327, 12.12.2001., 3. lpp.).

--------------------------------------------------