Padomes direktīva

(1990. gada 8. novembris),

ar ko groza, jo īpaši attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana

(90/618/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 57. panta 2. punktu un 66. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu, [1]

sadarbībā ar Eiropas Parlamentu, [2]

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu, [3]

tā kā, lai attīstītu apdrošināšanas iekšējo tirgu, Padome 1973. gada 24. jūlijā ir pieņēmusi Direktīvu 73/239/EEK (ko sauc arī par Pirmo direktīvu) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana, [4] un 1988. gada 22. jūnijā — Direktīvu 88/357/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai un par grozījumiem Direktīvā 73/239/EEK (ko sauc arī par Otro direktīvu) [5];

tā kā Direktīva 88/357/EEK ir atvieglojusi pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs tiem apdrošināšanas uzņēmumiem, kuru galvenais birojs atrodas Kopienā, tādējādi dodot apdrošinājuma ņēmējiem iespēju izmantot ne tikai savā valstī reģistrēto apdrošinātāju pakalpojumus, bet arī tādu apdrošinātāju pakalpojumus, kuru galvenais birojs atrodas Kopienā, bet kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī;

tā kā Direktīvas 88/357/EEK noteikumi, kas konkrēti attiecās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, neattiecās uz dažiem riskiem, kuriem šo noteikumu piemērošanu sakarā ar to īpatnībām un iespējamām sociālām sekām tobrīd nepieļāva dalībvalstu iestāžu īpašas tiesību normas; tā kā tāpēc minētās direktīvas attiecināšanu uz šiem riskiem bija paredzēts pārskatīt pēc tam, kad direktīva jau kādu laiku būtu bijusi spēkā;

tā kā viens no izņēmumiem attiecās uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, kas nav pārvadātāju atbildības apdrošināšana;

tā kā pēc iepriekšminētās direktīvas pieņemšanas Komisija apņēmās cik iespējams drīz iesniegt Padomei priekšlikumu par pakalpojumu sniegšanas brīvību saistībā ar civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu (kas nav pārvadātāju atbildība);

tā kā saskaņā ar minētās direktīvas noteikumiem attiecībā uz obligāto apdrošināšanu, minētajā apdrošināšanas nozarē, kas saistīta ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību, vajadzētu paredzēt iespēju apdrošināt lielus riskus minētās direktīvas 5. panta nozīmē;

tā kā lielu risku apdrošināšana būtu jāparedz arī apdrošināšanas jomās, kas apdrošina pret sauszemes mehānisko un cita veida sauszemes transportlīdzekļu bojājumiem vai zaudējumiem;

tā kā Direktīvā 88/357/EEK noteikts, ka riskiem, pret ko var apdrošināt ar Kopienas līdzapdrošināšanu tādā nozīmē, kā paredzēts Padomes Direktīvā 78/473/EEK (1978. gada 30. maijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju Kopienas līdzapdrošināšanas jomā, [6] ir jābūt lieliem riskiem, kas definēti Direktīvā 88/357/EEK; tā kā ar šo direktīvu mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas nozares tiek klasificētas kā lieli riski, kas definēti Direktīvā 88/357/EEK, un līdz ar to šīs nozares tiek iekļautas to nozaru sarakstā, ko var apdrošināt ar Kopienas līdzapdrošināšanu;

tā kā Padomes Direktīva 72/166/EEK (1972. gada 24. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību [7], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 90/232/EEK, [8] pamatojas uz zaļo karšu sistēmu un nolīgumiem starp valstu transportlīdzekļu apdrošinātāju birojiem, lai veicinātu zaļo karšu pārbaužu atcelšanu;

tā kā ir ieteicams atvēlēt dalībvalstīm pārejas periodu, lai pakāpeniski piemērotu šīs direktīvas īpašos noteikumus attiecībā uz apdrošināšanu pret lieliem riskiem minētajās apdrošināšanas nozarēs, ieskaitot gadījumus, kad pret riskiem apdrošina ar līdzapdrošināšanu;

tā kā, lai nodrošinātu to, ka arī turpmāk pareizi darbojas zaļo karšu sistēma un nolīgumi starp valstu transportlīdzekļu apdrošinātāju birojiem, būtu vēlams apdrošināšanas uzņēmumiem, kas kādā dalībvalstī kā pakalpojumu piedāvā mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, prasīt iestāties šīs dalībvalsts birojā un piedalīties tā finansēšanā;

tā kā Padomes Direktīva 84/5/EEK (1983. gada 30. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, [9] kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 90/232/EEK, prasa dalībvalstīm izveidot vai pilnvarot organizāciju (garantiju fondu), kas sniegtu kompensāciju cietušajiem tādos negadījumos, ko izraisījuši neapdrošināti vai neidentificēti transportlīdzekļi;

tā kā vajadzētu prasīt apdrošināšanas uzņēmumiem, kas kādā dalībvalstī kā pakalpojumu piedāvā mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, iestāties šajā dalībvalstī izveidotajā garantiju fondā un piedalīties tā finansēšanā;

tā kā dažās dalībvalstīs spēkā esošās tiesību normas par apdrošināšanu pret paaugstinātiem riskiem attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas apdrošina pret riskiem, izmantojot attiecīgā valstī izvietotu reģistrētu uzņēmumu; tā kā minēto tiesību normu nolūks ir nodrošināt, lai prasība obligāti apdrošināt mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesisko atbildību būtu saskaņota ar autovadītāju iespējām šo apdrošināšanu saņemt; tā kā būtu jāļauj dalībvalstīm piemērot šīs tiesību normas uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus šo valstu teritorijās, ja šīs tiesību normas ir sabiedrības interesēs un ir samērīgas ar iepriekšminēto nolūku;

tā kā mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas jomā to personu interešu aizsardzība, kam nodarīts kaitējums un kas varētu iesniegt prasījumus, faktiski attiecas uz pilnīgi visiem, un tāpēc ir ieteicams nodrošināt, lai šīs personas nediskriminētu vai tām neradītu lielākas neērtības gadījumos, kad mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošinātājs darbojas kā pakalpojumu sniedzējs un nevis kā reģistrēts uzņēmums; tā kā šajā nolūkā un tiktāl, ciktāl šādu personu intereses pietiekami neaizsargā noteikumi, ko pakalpojumu sniedzējam piemēro dalībvalsts, kurā tas ir reģistrēts, būtu jānosaka, ka dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumus, prasa uzņēmumam iecelt pārstāvi, kas pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēts šīs dalībvalsts teritorijā, uzdodot viņam apkopot visu vajadzīgo informāciju, kas saistīta ar prasījumiem, un piešķirot viņam pietiekamas pilnvaras pārstāvēt uzņēmumu attiecībās ar personām, kam nodarīts kaitējums un kas varētu iesniegt prasījumus, ieskaitot šādu prasījumu atlīdzināšanu, kā arī pārstāvēt vai, vajadzības gadījumā, nodrošināt uzņēmuma pārstāvību attiecīgās dalībvalsts tiesās un iestādēs sakarā ar šiem prasījumiem;

tā kā šim pārstāvim var arī prasīt pārstāvēt uzņēmumu to dalībvalstu, kurās sniedz pakalpojumus, kompetentajās iestādēs, kas kontrolē mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polises un to derīgumu;

tā kā būtu jāparedz elastīga procedūra, lai varētu Kopienas mērogā ieviest savstarpējības principa piemērošanu attiecībās ar trešām valstīm; tā kā šīs procedūras mērķis nav slēgt Kopienas finanšu tirgus, bet gan — tā kā Kopienas nolūks ir savus finanšu tirgus atstāt atvērtus pārējām pasaules valstīm — liberalizēt pasaules finanšu tirgus trešās valstīs; tā kā tādēļ šī direktīva paredz procedūrassarunām ar trešām valstīm un, kā galēju līdzekli, iespēju noteikt pasākumus, kas apturētu jaunu licenču pieteikumu izskatīšanu vai ierobežotu jaunu licenču piešķiršanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Šajā direktīvā:

a) "transportlīdzeklis" ir transportlīdzeklis Direktīvas 72/166/EEK 1. panta 1. punkta definējumā;

b) "birojs" ir valsts apdrošinātāju birojs Direktīvas 72/166/EEK 1. panta 3. punkta definējumā;

c) "garantiju fonds" ir Direktīvas 84/5/EEK 1. panta 4. punktā minētais fonds;

d) "mātes uzņēmums" ir mātes uzņēmums Direktīvas 83/349/EEK 1. un 2. panta nozīmē [10];

e) "meitas uzņēmums" ir meitas uzņēmums Direktīvas 83/349/EEK 1. un 2. panta nozīmē; meitas uzņēmumu meitas uzņēmumus arī uzskata par šo uzņēmumu vadībā esošā mātes uzņēmuma meitas uzņēmumiem.

2. pants

"riski, kas pielikuma A punktā klasificēti kā 3., 8., 9., 10., 13. un 16. nozare"

.

3. pants

1. "III A SADAĻA

Noteikumi attiecībā uz aģentūrām un filiālēm, kas reģistrētas Kopienā, bet pieder uzņēmumiem, kuru galvenais birojs atrodas ārpus Kopienas"

.

2. "III B SADAĻA

Noteikumi attiecībā uz meitas uzņēmumiem, kuru mātes uzņēmumu darbību regulē trešo valstu tiesību akti, un gadījumiem, kad šādi mātes uzņēmumi iegūst līdzdalību"

.

4. pants

"29.a pants

Dalībvalstu kompetentās iestādes informē Komisiju:

a) par licencēm, ko piešķir tiešiem vai netiešiem meitas uzņēmumiem, kuru viena vai vairāku mātes uzņēmumu darbību regulē kādas trešās valsts tiesību akti. Komisija informē Apdrošināšanas komiteju, kas pēc Komisijas priekšlikuma jāizveido Padomei;

b) par gadījumiem, kad šāds mātes uzņēmums iegūst līdzdalību kādā Kopienas apdrošināšanas uzņēmumā, pārvēršot to par savu meitas uzņēmumu. Komisija informē Apdrošināšanas komiteju, kas pēc Komisijas priekšlikuma jāizveido Padomei.

Ja licence ir piešķirta tiešam vai netiešam meitas uzņēmumam, kura viena vai vairāku mātes uzņēmumu darbību regulē trešo valstu tiesību akti, uzņēmumu grupas struktūru uzrāda paziņojumā, ko kompetentās iestādes adresē Komisijai.

29.b pants

1. Dalībvalstis informē Komisiju par galvenajām grūtībām, ar ko saskārušies apdrošināšanas uzņēmumi, sākot vai veicot darbību kādā no trešām valstīm.

2. Pirmoreiz ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms šīs direktīvas piemērošanas, bet pēc tam regulāri Komisija izstrādā ziņojumu, kurā novērtē režīmu, kas Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem piešķirts trešās valstīs, ņemot vērā šā panta 3. un 4. punktā minētos nosacījumus attiecībā uz apdrošināšanas darbības sākšanu un veikšanu, kā arī uz līdzdalības iegūšanu trešo valstu apdrošināšanas uzņēmumos. Komisija šos ziņojumus kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem iesniedz Padomei.

3. Ja, pamatojoties uz šā panta 2. punktā minētajiem ziņojumiem vai citu informāciju, Komisija konstatē, ka kāda no trešām valstīm nenodrošina Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem tikpat efektīvu piekļuvi tirgum, kādu Kopiena nodrošina šīs trešās valsts apdrošināšanas uzņēmumiem, Komisija var iesniegt Padomei priekšlikumu piešķirt pilnvaras sarunām, kas Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem panāktu līdzvērtīgas konkurences iespējas. Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.

4. Ja, pamatojoties uz šā panta 2. punktā minētajiem ziņojumiem vai citu informāciju, Komisija konstatē, ka Kopienas apdrošināšanas uzņēmumiem kādā no trešām valstīm nav nodrošināts režīms, kas rada tādas pašas konkurences iespējas, kādas ir vietējiem apdrošināšanas uzņēmumiem, un nav ievēroti nosacījumi par efektīvu piekļuvi tirgum, Komisija var ierosināt sarunas, lai stāvokli labotu.

Šā punkta pirmajā daļā minētajā gadījumā, jebkurā laikā papildus sarunu ierosināšanai saskaņā ar procedūru, kas noteikta 29.a pantā minētās Apdrošināšanas komitejas dibināšanas dokumentā, var nolemt, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāierobežo vai jāaptur savi lēmumi:

- attiecībā uz licenču pieteikumiem, kas jau iesniegti lēmuma pieņemšanas laikā, vai arī turpmākiem licenču pieteikumiem, un

- attiecībā uz gadījumiem, kad līdzdalību iegūst tieši vai netieši mātes uzņēmumi, kuru darbību regulē attiecīgās trešās valsts tiesību akti.

Šādi pasākumi nedrīkst būt ilgāki par trim mēnešiem.

Kamēr nav pagājuši šie trīs mēneši Padome, ņemot vērā sarunu iznākumu, pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var izlemt, vai pasākumus turpināt.

Šādu lēmumu ierobežošanu vai atcelšanu nedrīkst piemērot attiecībā uz meitas uzņēmumu dibināšanu, ja dibinātāji ir apdrošināšanas uzņēmumi vai to meitas uzņēmumi, kam Kopienā ir attiecīga licence, kā arī attiecībā uz līdzdalības iegūšanu Kopienas apdrošināšanas uzņēmumos, ja līdzdalību iegūst minētie uzņēmumi vai to meitas uzņēmumi.

5. Ja Komisija konstatē kādu no šā panta 3. un 4. punktā minētajiem gadījumiem, dalībvalstis pēc Komisijas lūguma to informē par:

a) licencēm, ko piešķir tiešiem vai netiešiem meitas uzņēmumiem, kuru viena vai vairāku mātes uzņēmumu darbību regulē kādas trešās valsts tiesību akti;

b) par šādu uzņēmumu plāniem iegūt līdzdalību kādā Kopienas apdrošināšanas uzņēmumā, pārvēršot to par savu meitas uzņēmumu. Komisija attiecīgi informē Apdrošināšanas komiteju, kas pēc Komisijas priekšlikuma jāizveido Padomei.

Šis pienākums sniegt informāciju nav spēkā, ja ir noslēgta vienošanās ar šā panta 3. vai 4. punktā minēto trešo valsti vai ja beidz piemērot šā panta 4. punkta otrajā un trešajā daļā minētos pasākumus.

6. Pasākumos, ko veic saskaņā ar šo pantu, jāievēro Kopienas saistības, ko nosaka divpusējas vai daudzpusējas starptautiskas vienošanās, kas attiecas uz apdrošināšanas uzņēmumu darbības sākšanu un veikšanu."

5. pants

Ar šo tiek svītrots Direktīvas 88/357/EEK 12. panta 2. punkta otrās daļas otrais un trešais ievilkums.

6. pants

"12.a pants

1. Šis pants attiecas uz gadījumiem, kad uzņēmums, izmantojot kādā dalībvalstī reģistrētu iestādi, kādā citā dalībvalstī apdrošina pret kādu no riskiem, kas iekļauts Direktīvas 73/239/EEK pielikuma A punkta 10. nozarē un kas nav pārvadātāju atbildība.

2. Dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumus, prasa uzņēmumam kļūt par dalībnieku šīs valsts birojā un garantiju fondā, kā arī piedalīties to finansēšanā.

Tomēr uzņēmumam neprasa veikt maksājumus dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumus, birojā un fondā attiecībā uz riskiem, pret kuriem apdrošina, sniedzot pakalpojumus, izņemot tos riskus, ko aprēķina tāpat kā uzņēmumiem, kuri ar šajā dalībvalstī reģistrētas iestādes starpniecību apdrošina pret 10. nozares riskiem, kas nav pārvadātāju atbildība, aprēķinā pamatojoties uz uzņēmuma prēmiju ienākumiem minētajā nozarē attiecīgajā dalībvalstī vai arī uz šajā nozarē apdrošināto risku skaitu tajā pašā dalībvalstī.

3. Šī direktīva neatbrīvo apdrošināšanas uzņēmumus, kas sniedz pakalpojumus, no prasības ievērot dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumus, noteikumus attiecībā uz apdrošināšanu pret paaugstinātiem riskiem, ja šādi noteikumi attiecas uz reģistrētām iestādēm.

4. Pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts prasa uzņēmumam nodrošināt to, ka personām, kas iesniedz prasījumus sakarā ar attiecīgās dalībvalsts teritorijā notikušiem negadījumiem, netiek radīti nelabvēlīgāki apstākļi tikai tādēļ, ka uzņēmums apdrošina pret 10. nozares risku, kas nav pārvadātāju atbildība, sniedzot pakalpojumus, nevis izmantojot šajā valstī reģistrētu iestādi.

Šādā nolūkā pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts prasa uzņēmumam iecelt pārstāvi, kas pastāvīgi dzīvo vai ir reģistrēts šīs dalībvalsts teritorijā, uzdodot viņam apkopot visu vajadzīgo informāciju, kas saistīta ar prasījumiem, un piešķirot viņam pietiekamas pilnvaras pārstāvētuzņēmumu attiecībās ar personām, kam nodarīts kaitējums un kas varētu iesniegt prasījumus, ieskaitot šādu prasījumu atlīdzināšanu, kā arī pārstāvēt vai, vajadzības gadījumā, nodrošināt uzņēmuma pārstāvību attiecīgās dalībvalsts tiesās un iestādēs sakarā ar šiem prasījumiem.

Šim pārstāvim var arī prasīt pārstāvēt uzņēmumu pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts kompetentās iestādēs saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas polišu un to derīguma pārbaudi.

Pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts nedrīkst uzdot ieceltajam pārstāvim veikt citas darbības attiecīgā uzņēmuma vārdā, kā vien tās darbības, kas minētas šā punkta otrajā un trešajā daļā. Pārstāvis minētā uzņēmuma vārdā nenodarbojas ar tiešo apdrošināšanu.

Pārstāvja iecelšana nav filiāles vai aģentūras atvēršana Direktīvas 73/239/EEK 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, un pārstāvis nav pielīdzināms reģistrētai iestādei šīs direktīvas 2. panta c) apakšpunkta nozīmē."

7. pants

1. "Dalībvalstis, kuru teritorijā uzņēmums gatavojas sniegt pakalpojumus, apdrošinot pret 10. nozares riskiem, kas nav pārvadātāju atbildība, var prasīt, lai uzņēmums:

- paziņo 12.a panta 4. punktā minētā par prasījumiem atbildīgā pārstāvja vārdu un adresi,

- uzrāda deklarāciju, ka uzņēmums ir kļuvis par dalībnieku tās pakalpojumu sniegšanas dalībvalsts birojā vai garantiju fondā."

8. pants

"Dalībvalstis prasa, lai apdrošināšanas uzņēmumu pārstāvju vārdi un adreses būtu norādītas arī iepriekšminētajos dokumentos."

9. pants

"1. Attiecībā uz darījumiem, kas veikti, sniedzot pakalpojumus, visām iestādēm jāinformē sava uzraudzības iestāde par prēmiju apjomu, neatrēķinot pārapdrošināšanu, kas iekasēts katrā dalībvalstī katrā apdrošināšanas nozaru grupā. Nozaru grupas ir definētas šādi:

- nelaimes gadījumi un slimības (1. un 2.),

- mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana (3., 7. un 10. nozare, 10. nozares skaitļus sniedzot atsevišķi, izņemot pārvadātāju atbildību),

- uguns un cita veida īpašumam nodarīti bojājumi (8. un 9.),

- gaisa, jūras un sauszemes transports (4., 5., 6., 7., 11. un 12.),

- vispārīgā atbildība (13.),

- kredīti un galvojumi (14. un 15.),

- citas nozares (16., 17. un 18.).

Dalībvalstu uzraudzības iestādes šo informāciju nodod visu to dalībvalstu uzraudzības iestādēm, kurās sniedz pakalpojumus."

10. pants

"Atkāpes, ko pieļauj no 1995. gada 1. janvāra, attiecas vienīgi uz līgumiem, kuri apdrošina pret 3., 8., 9., 10., 13. un 16. nozares riskiem, kas pastāv tikai vienā no četrām dalībvalstīm, kuras drīkst izmantot pārejas režīma priekšrocības."

11. pants

Neievērojot Direktīvas 88/357/EEK 23. panta 2. punktu, attiecībā uz tādiem lieliem riskiem Direktīvas 73/239/EEK 5. panta d) apakšpunkta nozīmē, kas iekļauti 10. nozarē un kas nav pārvadātāju atbildība, dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumus, var noteikt, ka:

- ar attiecīgo līgumu saistītās tehniskās rezerves lielumu nosaka attiecīgās dalībvalsts iestāžu pārraudzībā un saskaņā ar šīs dalībvalsts noteikumiem, vai — gadījumos, kad šādu noteikumu nav — saskaņā ar dalībvalstī parasto praksi, līdz tai dienai, kad dalībvalstīm paredzēts īstenot direktīvu, ar kuru koordinē apdrošināšanas uzņēmumu gada pārskatus,

- šo rezervju segšanu ar līdzvērtīgiem un atbilstošiem aktīviem pārrauga dalībvalstu iestādes saskaņā ar šo dalībvalstu noteikumiem vai praksi tikmēr, kamēr nav izziņota Trešā direktīva par apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana,

- šā panta otrajā ievilkumā minēto aktīvu lokalizāciju pārrauga dalībvalstu iestādes saskaņā ar šo dalībvalstu noteikumiem vai praksi līdz dienai, kad dalībvalstīm jāsāk īstenot Trešā direktīva par apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana.

12. pants

Dalībvalstis izdara grozījumus savos tiesību aktos, lai 18 mēnešos pēc šīs direktīvas izziņošanas izpildītu tās prasības, [11] un tūlīt informē par to Komisiju.

Saskaņā ar šā panta pirmo daļu izdarītie grozījumi tiesību aktos stājas spēkā 24 mēnešos no šīs direktīvas izziņošanas dienas.

13. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Briselē, 1990. gada 8. novembrī

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

P. Romita

[1] OV C 65, 15.3.1989., 6. lpp. unOV C 180, 20.7.1990., 6. lpp.

[2] OV C 68, 19.3.1990., 85. lpp. un 1990. gada 10. oktobra lēmums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts)

[3] OV C 194, 31.7.1989., 3. lpp.

[4] OV L 228, 16.8.1973., 3. lpp.

[5] OV L 172, 4.7.1988., 1. lpp.

[6] OV L 151, 7.6.1978., 25. lpp.

[7] OV L 103, 2.5.1972., 1. lpp.

[8] OV L 129, 19.5.1990., 33. lpp.

[9] OV L 8, 11.1.1984., 17. lpp.

[10] OV L 193, 18.7.1983., 1. lpp.

[11] Šī direktīva ir izziņota dalībvalstīm 1990. gada 20. novembrī.

--------------------------------------------------