a) metodoloģija (A pielikums) attiecībā uz kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, ko izmanto, apkopojot salīdzināmus kontus un tabulas Savienības vajadzībām, kā arī apkopojot rezultātus, kas tiek prasīti saskaņā ar 3. pantu;

b) programma (B pielikums), kurā noteikti termiņi, kādos dalībvalstis nosūta Komisijai (Eurostat) saskaņā ar a) apakšpunktā minēto metodoloģiju apkopojamos kontus un tabulas.

a) nacionālo un reģionālo kontu datu kvalitāti;

b) šīs regulas efektivitāti un uzraudzības procesu, ko piemēro EKS 2010; un

c) sasniegto attiecībā uz datiem par iespējamām saistībām un EKS 2010 datu pieejamību.

1.01. Eiropas Nacionālo un reģionālo kontu sistēma (turpmāk tekstā “EKS 2010” vai “EKS”) ir starptautiski saderīgs uzskaites ietvars, kas paredzēts, lai sistemātiski un detalizēti aprakstītu kopējo ekonomiku (proti, reģionu, valsti vai valstu grupu), tās sastāvdaļas un attiecības ar citām kopējām ekonomikām.

1.02. EKS 2010 priekštece Eiropas Kontu sistēma (EKS 95) tika publicēta 1996 ( 16 ). gadā. EKS 2010 metodoloģijai, kas izklāstīta pielikumā, pirmajām 13 nodaļām ir tāda pati struktūra kā EKS 95 publikācijai, bet tām seko 11 jaunas nodaļas, kurās sīki aprakstīti sistēmas aspekti, kas atspoguļo attīstību moderno ekonomiku mērīšanā vai EKS 1995 izmantošanā Eiropas Savienībā (ES).

1.03. Šīs rokasgrāmatas struktūra ir šāda. Pirmajā nodaļā aplūkotas sistēmas pamatpazīmes jēdzienu izpratnē, noteikti EKS principi un aprakstītas statistikas pamatvienības un to iedalījums grupās. Tajā sniegts pārskats par kontu secību, īss galveno agregātu apraksts, kā arī īss apraksts par piedāvājuma un izlietojuma tabulu nozīmi un ielaides un izlaides ietvaru. Otrajā nodaļā aprakstītas institucionālās vienības, kas tiek izmantotas ekonomikas mērīšanai, un tas, kā šīs vienības analīzes veikšanas nolūkā iedala sektoros un citās grupās. Trešajā nodaļā aprakstīti visi produktu (preču un pakalpojumu) darījumi un neražoto aktīvu darījumi sistēmā. Ceturtajā nodaļā aprakstīti visi ekonomikas darījumi, kas ekonomikā sadala un pārdala ienākumu un bagātību. Piektajā nodaļā aprakstīti ekonomikas finanšu darījumi. Sestajā nodaļā aprakstītas aktīvu vērtības iespējamās pārmaiņas ar ekonomiku nesaistītu notikumu vai cenu pārmaiņu dēļ. Septītajā nodaļā aprakstītas bilances un aktīvu un saistību klasifikācijas shēma. Astotajā nodaļā noteikta kontu secība un ar katru kontu saistītie balansposteņi. Devītajā nodaļā aprakstītas piedāvājuma un izlietojuma tabulas un to nozīme ekonomikas ienākuma, izlaides un izdevumu mēru saskaņošanā. Tajā aprakstītas arī ielaides un izlaides tabulas, ko var atvasināt no piedāvājuma un izlietojuma tabulām. Desmitajā nodaļā aprakstīts to cenu un apjoma mēru jēdzieniskais pamats, kas saistīti ar kontos norādītajām nominālvērtībām. Vienpadsmitajā nodaļā aprakstīti iedzīvotāju un darbaspēka tirgus mēri, ko ekonomikas analīzē var izmantot ar nacionālo kontu mēriem. Divpadsmitajā nodaļā sniegts īss ceturkšņa nacionālo kontu apraksts, un kā tie pēc būtības atšķiras no gada kontiem.

1.04. Trīspadsmitajā nodaļā aprakstīti reģionālo kontu komplekta izveidošanas mērķi, jēdzieni un apkopošanas jautājumi. Četrpadsmitajā nodaļā aplūkots, kā mēra finanšu starpnieku sniegtos finanšu pakalpojumus, kurus finansē no saņemtajiem neto procentiem, un atspoguļota dalībvalstu daudzus gadus veiktā pētniecība un izstrāde, lai izveidotu stabilu un visās dalībvalstīs saskaņotu mēru. Piecpadsmitās nodaļas par līgumiem, nomas līgumiem un licencēm nepieciešamību noteikusi vajadzība aprakstīt jomu, kam ir arvien lielāka nozīme nacionālajos kontos. Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā nodaļā par apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu un pensijām aprakstīts, kā šos pasākumus ieraksta nacionālajos kontos, jo, iedzīvotājiem novecojot, pieaug interese par pārdales jautājumiem. Astoņpadsmitajā nodaļā aplūkoti pārējās pasaules konti, kas ir maksājumu bilances kontu mērīšanas sistēmas ekvivalents nacionālajos kontos. Jauna ir arī deviņpadsmitā nodaļa par Eiropas kontiem, kurā aplūkoti nacionālo kontu aspekti, attiecībā uz kuriem Eiropas institucionālās un tirdzniecības norunās rodas jautājumi, kam vajadzīga saskaņota pieeja. Divdesmitajā nodaļā aprakstīti valdības sektora konti – joma, kas izraisa īpašu interesi, jo jautājums par dalībvalstu fiskālo piesardzību joprojām ir būtisks ES ekonomikas politikas īstenošanā. Divdesmit pirmajā nodaļā aprakstīta saikne starp uzņēmējdarbības grāmatvedību un nacionālajiem kontiem – joma, kas izraisa pieaugošu interesi, jo multinacionālas sabiedrības visās valstīs veido arvien lielāku iekšzemes kopprodukta (IKP) daļu. Divdesmit otrajā nodaļā aprakstīta satelītkontu saistība ar galvenajiem nacionālajiem kontiem. Divdesmit trešā un divdesmit ceturtā nodaļa iekļauta atsauču nolūkā; divdesmit trešajā nodaļā noteikta EKS 2010 sektoru, darbību un produktu klasifikācija, un divdesmit ceturtajā nodaļā noteikta katra sektora kontu pilnīga secība.

1.05. EKS 2010 struktūra atbilst pasaulē izplatītajām pamatnostādnēm nacionālajiem kontiem, proti, Nacionālo kontus sistēmai 2008 (NKS 2008), izņemot dažas atšķirības izklāstā un to, ka daži EKS 10 jēdzieni ir precīzāk definēti konkrētiem ES mērķiem. Šīs pamatnostādnes kopīgi izstrādāja Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Pasaules Banka. EKS 2010 galvenā uzmanība pievērsta apstākļiem un datu vajadzībām ES. Tāpat kā NKS 2008, EKS 2010 ir saskaņota ar jēdzieniem un klasifikācijām, ko izmanto daudzās citās sociālajās un ekonomikas statistikās, (piemēram, nodarbinātības statistikā, rūpniecības statistikā, ārējās tirdzniecības statistikā). Tāpēc EKS 2010 ir izmantojama kā centrālais atsauces ietvars sociālajai un ekonomikas statistikai ES un tās dalībvalstīs.

1.06. EKS ietvaru veido divi galvenie tabulu komplekti:

1.07. Sektoru kontos ir sniegts sistemātisks, pa institucionālajiem sektoriem sadalīts dažādu ekonomiskā procesa posmu apraksts: ražošana, ienākuma veidošana, ienākuma sadale, ienākuma pārdale, ienākuma izlietojums un finanšu un nefinanšu uzkrāšana. Lai aprakstītu aktīvu, saistību un neto vērtības uzkrātos lielumus uzskaites perioda sākumā un beigās, sektoru kontos ir iekļautas arī bilances.

1.08. Ielaides un izlaides ietvars, izmantojot piedāvājuma un izlietojuma tabulas, sīkāk apraksta ražošanas procesu (izmaksu struktūru, radīto ienākumu un nodarbinātību) un preču un pakalpojumu plūsmas (izlaidi, importu, eksportu, galapatēriņu, starppatēriņu un kapitāla veidošanu pa produktu grupām). Šajā ietvarā atspoguļotas divas būtiskas uzskaites vienādības: nozares radīto ienākumu summa ir vienāda ar attiecīgās nozares saražoto pievienoto vērtību, un katram produktam un produktu grupai piedāvājums ir vienāds ar pieprasījumu.

1.09. EKS 2010 ietver iedzīvotāju un nodarbinātības jēdzienus. Šādi jēdzieni attiecas uz sektoru kontiem, kontiem pa nozarēm un piedāvājuma un izlietojuma ietvaru.

1.10. EKS 2010 nav tikai gada nacionālā uzskaite, bet attiecas arī uz ceturkšņa un īsāka vai garāka perioda kontiem. Tā attiecas arī uz reģionālajiem kontiem.

1.11. EKS 2010 pastāv līdzās NKS 2008, jo nacionālo kontu mēru lietojums EKS pieskaņots ES vajadzībām. Dalībvalstis ir atbildīgas par savu nacionālo kontu apkopošanu un sastādīšanu, lai raksturotu valsts ekonomisko situāciju. Dalībvalstis arī izveido kontu komplektu sociālās, ekonomikas un fiskālās politikas pamatvajadzībām Eiropas Savienībā, ko saskaņā ar regulatīvo datu nosūtīšanas programmu iesniedz Komisijai (Eurostat). Lietojuma piemēri ir dalībvalstu apņemšanās veikt monetāru iemaksu ES budžetā, izmantojot “ceturtos resursus”, palīdzība ES reģioniem, izmantojot strukturālo fondu programmu un dalībvalstu ekonomikas rādītāju novērošana saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un Stabilitātes un izaugsmes paktu.

1.12. Lai nodevas un pabalsti tiktu sadalīti atbilstoši mēriem, kas apkopoti un attēloti strikti viendabīgā veidā, šiem mērķiem izmantotā ekonomikas statistika jāapkopo atbilstoši tiem pašiem jēdzieniem un noteikumiem. EKS 2010 ir regula, kas paredz noteikumus, nosacījumus, definīcijas un klasifikācijas, kuras jāpiemēro, dalībvalstīs veidojot nacionālos kontus, kam jābūt datu nosūtīšanas programmas sastāvdaļai, kā noteikts šīs regulas B pielikumā.

1.13. Ņemot vērā ES iemaksu un pabalstu sistēmas ļoti lielās naudas summas, ir būtiski mērīšanas sistēmu saskaņoti piemērot visās dalībvalstīs. Šādos apstākļos ir svarīgi īstenot piesardzīgu pieeju attiecībā uz aplēsēm, ko nevar tieši konstatēt tirgū, izvairoties no standartprocedūru izmantošanas mēru noteikšanai nacionālajos kontos.

1.14. EKS 2010 jēdzieni vairākos gadījumos ir konkrētāki un precīzāki nekā NKS 2008 jēdzieni, lai panāktu pēc iespējas lielāku saskaņotību starp dalībvalstu mēriem, kas atvasināti no nacionālajiem kontiem. Ievērojot galveno prasību attiecībā uz koncentrētām, saskaņotām aplēsēm, ir noteikts nacionālo pamatkontu komplekts Eiropas Savienībā. Gadījumos, kad mēru saskaņotības līmenis dalībvalstīs nav pietiekams, šīs aplēses parasti ietver tā dēvētajos “blakuskontos”, kas attiecas uz papildu tabulām un satelītkontiem.

1.15. Piemērs tam, kad uzskatīts, ka EKS 2010 izveidē jābūt piesardzīgiem, ir pensiju saistību joma. Pamatojums šo saistību mērīšanai, lai palīdzētu veikt ekonomisko analīzi, ir spēcīgs, bet ES galvenā prasība veidot laikā un telpā saskaņotus kontus paredz piesardzīgu pieeju.

1.16. Arvien globālākais ekonomiskās darbības raksturs palielinājis starptautisko tirdzniecību visos veidos un valstīm sarežģījis iekšzemes ekonomikas ierakstīšanu nacionālajos kontos. Globalizācija ir dinamisks un daudzdimensionāls process, kurā nacionālie resursi kļūst starptautiski mobilāki, bet valstu ekonomikas kļūst savstarpēji arvien atkarīgākas. Globalizācijas pazīme, kas var radīt vislielākās mērīšanas problēmas attiecībā uz nacionālajiem kontiem, ir daudznacionālo uzņēmumu pieaugošā to starptautisko darījumu daļa, kuros pārrobežu darījumi tiek veikti starp mātesuzņēmumiem, meitasuzņēmumiem un radniecīgiem uzņēmumiem. Tomēr ir arī citas problēmas, un turpmāk tekstā sniegts sīkāks datu problēmu uzskaitījums:

1.17. Visi iepriekš tekstā minētie izplatītie globalizācijas aspekti nacionālajiem statistiķiem sarežģī pārrobežu plūsmu noteikšanu un precīzu mērīšanu. Pat ar visaptverošu un koncentrētu ierakstu apkopošanas un mērīšanas sistēmu pārējās pasaules sektorā (un līdz ar to arī starptautiskajos kontos, kas atrodami maksājumu bilancē) globalizācija palielinās vajadzību īstenot papildu centienus, lai saglabātu nacionālo kontu kvalitāti visām ekonomikām un ekonomiku grupām.

1.18. EKS ietvaru var izmantot, lai analizētu un novērtētu:

1.19. ES un tās dalībvalstīs EKS ietvara skaitļiem ir svarīga nozīme, veidojot un pārraugot to sociālo un ekonomisko politiku.

Turpmākie piemēri attēlo EKS ietvara izmantojumu:

1.20. Lai saskaņotu datu nepieciešamību un datu iespējamību, EKS 2010 jēdzieniem ir vairākas svarīgas īpašības. Šīs īpašības nozīmē, ka konti ir:

1.21. EKS 2010 jēdzieni ir starptautiski saderīgi, jo:

1.22. EKS 2010 jēdzieni ir saskaņoti ar citur sociālajā un ekonomiskajā statistikā lietotajiem jēdzieniem, jo EKS 2010 izmanto jēdzienus un klasifikācijas (piem., Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Savienībā “NACE 2. red.” ( 17 )), ko izmanto arī citā dalībvalstu sociālajā un ekonomikas statistikā, piem., statistikā par ražošanu, ārējo tirdzniecību un nodarbinātību; jēdzieniskās atšķirības ir minimālas. Turklāt šie EKS 2010 jēdzieni un klasifikācijas ir saskaņoti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas lietotajiem.

Saskaņotība ar sociālās un ekonomiskās statistikas jomām palīdz sasaistīt un salīdzināt šos datus, lai nodrošinātu nacionālo kontu datu kvalitāti. Turklāt šajās nozaru statistikās ietverto informāciju var labāk sasaistīt ar nacionālās ekonomikas vispārīgo statistiku.

1.23. Nacionālās uzskaites sistēmā un citās sociālās un ekonomiskās statistikas sistēmās lietotie kopējie jēdzieni dod iespēju atvasināt atbilstīgus mērus. Tā, piemēram, var aprēķināt šādas attiecības:

Jēdzienu iekšējā atbilstība ļauj iegūt arī aplēses starpības veidā, piemēram, uzkrājumus var aplēst kā starpību starp izmantojamo ienākumu un galapatēriņa izdevumiem.

1.24. EKS 2010 jēdzienus piemēro, paturot prātā datu vākšanu un mērīšanu. Vadlīnijās par kontu veidošanu praktiskais raksturs izpaužas vairākos veidos:

1.25. Tomēr nacionālo kontu statistikai vajadzīgos datus ne vienmēr ir viegli savākt tiešā veidā, jo tajos izmantotie jēdzieni atšķiras no jēdzieniem, kas ir administratīvajos datu avotos. Administratīvo datu avotu piemēri ir uzņēmējdarbības grāmatvedība, ieraksti par dažāda veida nodokļiem (PVN, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, importa nodevas u. tml.), sociālās nodrošināšanas dati un dati no banku un apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības padomēm. Šie administratīvie dati bieži tiek izmantoti kā ievades dati nacionālo kontu sastādīšanai. Parasti tos pārveido, lai tie atbilstu EKS.

EKS jēdzieni parasti atšķiras no to administratīvajiem līdziniekiem, jo:

1.26. Tomēr administratīvo datu avoti ļoti labi atbilst nacionālo kontu un citas statistikas datu vajadzībām, jo:

1.27. EKS galvenie jēdzieni ir vispāratzīti un nemainīgi ilgā laikposmā, jo:

Šī jēdzienu noturība samazina nepieciešamību pārrēķināt laika sērijas. Turklāt tā ierobežo jēdzienu atkarību no nacionālā un starptautiskā politiskā spiediena. Šo iemeslu dēļ nacionālo kontu datus iespējams izmantot kā objektīvu datubāzi ekonomiskajai politikai un analīzei.

1.28. EKS 2010 jēdzieni ir vērsti uz ekonomiskā procesa aprakstu naudas izteiksmē un precīzi nosakāmos lielumos. Uzkrātos lielumus un plūsmas, kuri nav precīzi nosakāmi naudas izteiksmē vai kuriem nav skaidra naudas pretvērtība, neieraksta EKS.

Šo principu nepiemēro stingri, jo jāņem vērā arī atbilstības prasība un lietotāju vajadzības. Konsekvences labad, piemēram, valdības sniegto kolektīvo pakalpojumu vērtība jāieraksta kā izlaide, jo darba ņēmēju atalgojuma maksājumi un visu veidu preču un pakalpojumu pirkumi, ko veic valdība, ir precīzi nosakāmi naudas izteiksmē. Turklāt ekonomiskās analīzes un politikas nolūkā valdības kolektīvo pakalpojumu attiecināšana pret pārējo nacionālo ekonomiku kopumā palielina nacionālo kontu vispārējo noderību.

1.29. EKS jēdzienu aptverto sfēru var ilustrēt, apskatot dažus svarīgus robežgadījumus.

EKS ražošanas jēdziena robežās jāietver šādi darbības veidi (skatīt 3.07.–3.09. punktu):

1.30. Ražošanas jēdziena robežās neietver šādas darbības (un tās neieraksta EKS):

1.31. EKS ieraksta visu izlaidi, kas rodas ražošanā atbilstoši ražošanas jēdziena robežām. Tomēr palīgdarbību izlaide nav jāieraksta. Visu palīgdarbībai nepieciešamo ielaidi aplūko kā ielaidi darbībā, ko tā atbalsta. Ja ražotne, kas veic tikai palīgdarbības, ir statistiski novērojama, t. i., ja tās veiktajai ražošanai ir pieejami atsevišķi konti vai ja tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta atšķiras no apkalpoto ražotņu atrašanās vietas, tā gan nacionālajos, gan reģionālajos kontos jāieraksta kā atsevišķa vienība un jāiekļauj nozaru klasifikācijā atbilstoši tās pamatdarbībai. Situācijā, kad nav pieejami piemēroti pamatdati, palīgdarbību izlaidi var aplēst, summējot izmaksas.

1.32. Ja darbības uzskatāmas par ražošanu un ja to izlaidi ieraksta, tad ieraksta arī līdztekus gūto ienākumu, nodarbinātību, galapatēriņu u. tml. Piemēram, ņemot vērā, ka pašu īpašnieku apdzīvotu mājvietu pašpakalpojumus ieraksta kā ražošanu, tāpat ieraksta arī ienākumu un galapatēriņa izdevumus, kas radušies šiem īpašniekiem. Tā kā, pēc definīcijas, īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu ražošanā nav darbaspēka ielaides, nekāda nodarbinātība netiek ierakstīta. Tas atbilst darbaspēka statistikas sistēmai, kurā mājokļa īpašniekus neieraksta kā nodarbinātos. Pretējais ir spēkā, ja darbību neieraksta kā ražošanu – vienas un tās pašas mājsaimniecības sniegtie un patērētie mājsaimniecības pakalpojumi nerada ienākumu un galapatēriņa izdevumus, un tajos nav iesaistīta nodarbinātība.

1.33. EKS nosaka arī pieņēmumus attiecībā uz:

1.34. Sektoru konti ir izveidoti, iedalot vienības sektoros, un dod iespēju darījumus un kontu balansposteņus attēlot pa sektoriem. Sektoru attēlojums atklāj daudzus galvenos mērus ekonomiskās un fiskālās politikas mērķiem. Galvenie sektori ir mājsaimniecības, valdība, sabiedrības (finanšu un nefinanšu), mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (MABO) un pārējā pasaule.

Ir svarīga atšķirība starp tirgus un ārpustirgus darbību. Valdības kontrolē esošs subjekts, kas tiek parādīts kā tirgus sabiedrība, tiek klasificēts sabiedrību sektorā ārpus vispārējās valdības sektora. Tādējādi sabiedrības deficīta un parāda līmeņi nebūs vispārējās valdības deficīta un parāda sastāvdaļa.

1.35. Ir svarīgi noteikt skaidrus un stabilus kritērijus subjektu iedalīšanai sektoros.

Publisko sektoru veido visas institucionālās vienības, kuras ir ekonomikas rezidenti un kuras kontrolē valdība. Privāto sektoru veido visas pārējās rezidentvienības.

1.1. tabulā noteikti kritēriji, ko izmanto publiskā un privātā sektora nošķiršanai, bet publiskajā sektorā – valdības sektora un publisko sabiedrību sektora nošķiršanai, un privātajā sektorā – MABO sektora un privāto sabiedrību sektora nošķiršanai.

1.36. Kontroli definē kā spēju noteikt institucionālās vienības vispārējo politiku vai programmu. Sīkākas detaļas attiecībā uz kontroles definīciju sniegtas 2.35. līdz 2.39. punktā.

1.37. Lai nošķirtu tirgus un ārpustirgus un lai iedalītu publiskā sektora subjektus vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā, ievēro šādu noteikumu:

Darbība jāuzskata par tirgus darbību, ja attiecīgās preces un pakalpojumus tirgo, ievērojot šādus nosacījumus:

1.38. EKS konceptuālā ietvara sīkāks izklāsts paredz elastīgumu – daži jēdzieni EKS nav precīzi definēti, bet tos tomēr no sistēmas var viegli atvasināt. Piemērs ir jaunu sektoru radīšana, pārkārtojot EKS noteiktos apakšsektorus.

1.39. Elastīgums pastāv arī ar iespēju ieviest papildu kritērijus, kas nav pretrunā sistēmas loģikai. Piemēram, šie kritēriji var paredzēt apakšsektoru kontu izveidošanu ražotājvienībām pēc nodarbināto skaita vai mājsaimniecībām – pēc ienākuma apmēra. Attiecībā uz nodarbinātību var ieviest apakšklasifikāciju pēc izglītības līmeņa, vecuma un dzimuma.

1.40. Dažām datu vajadzībām jāizveido atsevišķi satelītkonti.

Piemēri:

1.41. Satelītkonti noder šādām datu vajadzībām:

1.42. Sociālās uzskaites matrica (SUM) ir matricveida attēlojums, kas sīki aplūko saikni starp piedāvājuma un izlietojuma tabulām un sektoru kontiem. SUM sniedz papildu informāciju par nodarbinātības līmeni un sastāvu, izmantojot darba ņēmēju atalgojuma apakšsadalījumu pa nodarbināto personu veidiem. Šo apakšsadalījumu piemēro gan darbaspēka izlietojumam pa nozarēm, kā attēlots izlietojuma tabulās, gan darbaspēka piedāvājumam pa sociāli ekonomiskajām apakšgrupām, kā parādīts mājsaimniecību sektora apakšsektoru primārā ienākuma iedales kontā. Tādējādi dažādu darbaspēka kategoriju piedāvājumu un izlietojumu attēlo sistemātiski.

1.43. Satelītkontos jāsaglabā visi EKS 2010 centrālā ietvara pamatjēdzieni un klasifikācijas. Grozījumi jēdzienos jāveic tikai tad, ja tāds ir satelītkonta mērķis. Tādos gadījumos satelītkontā jāiekļauj arī tabula, kurā norādīta saikne starp satelītkonta un centrālā ietvara galvenajiem agregātiem. Tādējādi centrālais ietvars saglabā savu izziņas ietvara lomu, un vienlaikus tiek apmierinātas īpašas vajadzības.

1.44. Vispār centrālajā ietvarā nav uzkrāto lielumu un plūsmu mēru, kas nav precīzi nosakāmi naudas izteiksmē (vai kuriem nav skaidra naudas pretvērtība). Pēc būtības šādu uzkrāto lielumu un plūsmu analīzei parasti labi noder statistikas veidošana nemonetārā izteiksmē, piemēram:

1.45. Satelītkonti dod iespēju šādu statistiku nemonetārās vienībās sasaistīt ar nacionālo kontu centrālo ietvaru. Sasaiste ir iespējama, nemonetārajai statistikai piemērojot klasifikācijas, ko izmanto centrālajā ietvarā, piemēram, klasifikāciju pa mājsaimniecību veidiem vai klasifikāciju pa nozarēm. Tādējādi tiek izveidots atbilstīgs paplašināts ietvars. Šo ietvaru var izmantot kā datubāzi, lai analizētu un novērtētu mijiedarbību starp mainīgajiem lielumiem standartietvarā un attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem paplašinātajā daļā.

1.46. Centrālais ietvars un tā galvenie agregāti neraksturo pārmaiņas labklājībā. Var sastādīt paplašinātus kontus, kuros ietver arī nosacītu naudas novērtējumu, piemēram:

1.47. Paplašinātajos kontos var pārklasificēt arī gala izdevumus neizbēgamai nepieciešamībai (piemēram, aizsardzībai) par starppatēriņu, tas ir, par tādiem, kas nevairo labklājību. Līdzīgā veidā zaudējumus, kas radušies plūdu un citu dabas katastrofu dēļ, var klasificēt kā starppatēriņu, tas ir, kā (absolūtu) labklājības samazinājumu. Šādā veidā varētu mēģināt veidot ļoti vispārīgu un nepilnīgu labklājības pārmaiņu rādītāju. Tomēr labklājībai ir daudz dimensiju, no kuriem lielāko daļu nevar vislabāk izteikt naudas izteiksmē. Tādēļ labāks risinājums labklājības mērīšanā ir izmantot katrai dimensijai atsevišķus rādītājus un mērvienības. Šie rādītāji varētu būt, piemēram, zīdaiņu mirstība, paredzamais mūža ilgums, pieaugušo lasīt un rakstīt prasme, nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju. Šos rādītājus var iekļaut satelītkontā.

1.48. Lai iegūtu savietojamu, starptautiski sakritīgu ietvaru, EKS neietver administratīvos jēdzienus. Tomēr visa veida nacionālajiem nolūkiem datu iegūšana, kas balstās uz administratīvajiem jēdzieniem, var būt ļoti noderīga. Piemēram, aprēķinot nodokļu ieņēmumus, nepieciešama ar nodokļiem apliekamā ienākuma statistika. Šādu statistiku var sagatavot, nedaudz pārmainot nacionālo kontu statistiku.

1.49. Līdzīga pieeja varētu būt attiecībā uz dažiem jēdzieniem, ko lieto nacionālajā ekonomiskajā politikā, piemēram:

Satelītkonti vai papildu tabulas var apmierināt šādu datu vajadzības.

1.50. EKS 2010 jēdzieni ir balstīti uz NKS 2008, kas nosaka nacionālās uzskaites pamatnostādnes visām pasaules valstīm. Tomēr starp EKS 2010 un NKS 2008 ir vairākas atšķirības:

1.51. EKS 2010 atšķiras no EKS 95 kā tvēruma, tā jēdzienu ziņā. Vairākums minēto atšķirību atbilst atšķirībām starp NKS 1993 un NKS 2008. Galvenās atšķirības:

1.52. Atšķirības EKS 2010 salīdzinājumā ar EKS 95 ir ne tikai jēdzienu ziņā. Ir arī būtiskas atšķirības tvēruma ziņā, klāt nākot jaunām nodaļām par satelītkontiem, valdības kontiem un pārējās pasaules kontiem. Būtiski paplašinātas arī nodaļas par ceturkšņa kontiem un reģionu kontiem.

1.53. Sistēmas pamatiezīmes ir:

1.54. EKS 2010 sistēma izmanto divu veidu vienības un divus atbilstīgus ekonomikas apakšsadalījuma veidus, kas ir visai atšķirīgi un paredzēti atšķirīgiem analītiskiem mērķiem.

1.55. Pirmo mērķi – aprakstīt ienākuma, izdevumu un finanšu plūsmas un bilances – sasniedz, grupējot institucionālās vienības sektoros, ņemot vērā to galvenās funkcijas, darbību un mērķus.

1.56. Otro mērķi – aprakstīt ražošanas procesus un ielaides un izlaides analīzi – sasniedz, vietējās darbības veida vienības (vietējās DVV) sistēmā grupējot nozarēs, ņemot vērā to darbības veidu. Darbību raksturo produktu ielaide, ražošanas process un produktu izlaide.

1.57. Institucionālās vienības ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi, kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām. EKS 2010 sistēmas nolūkiem institucionālās vienības grupē piecos savstarpēji izslēdzošos iekšzemes institucionālos sektoros, kurus veido šāda veida vienības:

Kopā šie pieci sektori veido kopējo ekonomiku. Katrs sektors ir sadalīts arī apakšsektoros. EKS 2010 sistēma nodrošina pilnīgu plūsmu kontu un bilanču kopumu, kas jāveido katram sektoram un apakšsektoram, kā arī kopējai ekonomikai. Ir iespējama nerezidentvienību mijiedarbība ar šiem pieciem iekšzemes sektoriem, un mijiedarbība ir parādīta starp pieciem iekšzemes sektoriem un sesto institucionālo sektoru – pārējās pasaules sektoru.

1.58. Gadījumos, kad institucionālās vienības veic vairāk nekā vienu darbību, tās jāsadala, pamatojoties uz to darbības veidu. Vietējās darbības veida vienības dod iespēju veidot šo attēlojumu.

Vietējā darbības veida vienība kā ražotāja NACE 2. redakcijas klases līmenī (4 zīmes) grupē visas institucionālās vienības daļas, kuras atrodas vienā vietā vai cieši saistītās vietās un kuras piedalās šajā darbībā.

1.59. Vietējo DVV reģistrē katrai sekundārajai darbībai; tomēr, ja nav pieejami uzskaites dokumenti šo darbību atsevišķam aprakstam, tad vietējā DVV apvieno vairākas sekundārās darbības. Grupa, kas apvieno visas vietējās DVV, kuras iesaistītas tajā pašā vai līdzīgā darbības veidā, veido nozari.

Institucionālā vienībā ietilpst viena vai vairākas vietējās DVV; vietējā DVV pieder vienai un tikai vienai institucionālai vienībai.

1.60. Ražošanas procesa analīzei izmanto analītisku ražošanas vienību. Šo vienību novēro tikai tad, kad vietējā DVV ražo vienu produktu un neveic sekundārās darbības. Šo vienību dēvē par viendabīgās ražošanas vienību. Šādu vienību grupējumi veido viendabīgas nozares.

1.61. Kopējo ekonomiku definē rezidentvienību izteiksmē. Vienība ir kādas valsts rezidentvienība, ja tai šīs valsts ekonomiskajā teritorijā ir galveno ekonomisko interešu centrs – tas ir, ja tā ilgstošā laikposmā (gadu vai ilgāk) veic ekonomisko darbību šajā ekonomiskajā teritorijā. Institucionālie sektori, kas minēti 1.57. punktā, ir institucionālo vienību rezidentu grupas.

1.62. Rezidentvienības veic darījumus ar nerezidentvienībām (tas ir, vienībām, kas ir rezidenti citās ekonomikās). Tādi darījumi ir ekonomikas ārējie darījumi, un tos grupē pārējās pasaules kontā. Tādējādi pārējās pasaules nozīme ir līdzīga institucionāla sektora nozīmei, kaut gan nerezidentvienības iekļauj tikai tiktāl, ciktāl tās ir iesaistītas darījumos ar institucionālām rezidentvienībām.

1.63. Nosacītās rezidentvienības, kas EKS 2010 sistēmā uztvertas kā institucionālās vienības, definē šādi:

1.64. Sistēmā ieraksta divus informācijas pamatveidus: plūsmas un uzkrātos lielumus.

Plūsmas attiecas uz darbībām un notikumu sekām noteiktā laikposmā, bet uzkrātie lielumi attiecas uz stāvokli noteiktā laika momentā.

1.65. Plūsmas atspoguļo ekonomiskas vērtības rašanos, pārveidi, apmaiņu, nodošanu vai izzušanu. Tās saistītas ar institucionālās vienības aktīvu vai saistību vērtības maiņu. Ir divu veidu ekonomiskās plūsmas: darījumi un citas aktīvu pārmaiņas.

Darījumus atspoguļo visos kontos un tabulās, kur parādās plūsmas, izņemot aktīvu apjoma citu pārmaiņu kontu un pārvērtēšanas kontu. Citas aktīvu pārmaiņas parādās tikai šajos divos kontos.

Elementārie darījumi un citas plūsmas pēc to būtības tiek grupēti salīdzinoši nedaudzos veidos.

1.66. Darījums ir ekonomiska plūsma, kas ir mijiedarbība starp institucionālām vienībām, savstarpēji vienojoties, vai darbība institucionālā vienībā, ko ir lietderīgi aplūkot kā darījumu tāpēc, ka vienība darbojas divos dažādos stāvokļos. Darījumi ir sadalīti četrās galvenajās grupās:

1.67. Vairums darījumu ir savstarpēji darījumi starp divām vai vairākām institucionālām vienībām. Tomēr EKS 2010 sistēma dažas darbības institucionālajās vienībās ieraksta kā darījumus. Šādu vienību iekšējo darījumu ierakstīšanas nolūks ir sniegt analītiski noderīgāku ainu par izlaidi, galaizlietojumu un izmaksām.

1.68. Pamatkapitāla patēriņš, ko EKS 2010 sistēma ieraksta kā izmaksas, ir vienības iekšējais darījums. Lielākā daļa pārējo vienības iekšējo darījumu ir produktu darījumi, ko parasti ieraksta, kad institucionālās vienības, kuras darbojas gan kā ražotāji, gan kā galapatērētāji, izvēlas daļu no saražotās izlaides patērēt pašas. Tas bieži vien notiek attiecībā uz mājsaimniecībām un valsts pārvaldi.

1.69. Jāieraksta visa pašražotā izlaide, ko izmanto gala izlietojumam tajā pašā institucionālajā vienībā. Pašražotā izlaide, ko izmanto tās pašas institucionālās vienības starppatēriņam, jāieraksta tikai tad, ja ražošana un starppatēriņš notiek dažādās vienas un tās pašas institucionālās vienības vietējās DVV. Neieraksta izlaidi, ko saražo un izmanto kā starppatēriņu tajā pašā vietējā DVV.

1.70. Darījumi ir naudas darījumi, ja iesaistītās vienības izdara vai saņem maksājumus vai uzņemas saistības, vai saņem aktīvus, kas izteikti valūtas vienībās.

Darījumi, kur nenotiek skaidras naudas vai valūtas vienībās izteiktu aktīvu vai saistību maiņa, ir beznaudas darījumi. Vienību iekšējie darījumi ir beznaudas darījumi. Beznaudas darījumi, kuros iesaistīta vairāk nekā viena institucionālā vienība, var būt pieskaitāmi gan produktu darījumiem (produktu barters), gan sadales darījumiem (atlīdzinājums natūrā, pārvedumi natūrā u. tml.), gan arī citiem darījumiem (neražoto nefinanšu aktīvu barters). EKS 2010 sistēma visus darījumus ieraksta naudas izteiksmē. Tāpēc vērtības, kas jāieraksta kā beznaudas darījumi, jāmēra netieši vai jāaplēš citā veidā.

1.71. Ir divu veidu darījumi, kuros iesaistīta vairāk nekā viena vienība. Tie var būt “kaut kas pret kaut ko”, t. i., atlīdzināmi darījumi vai “kaut kas pret neko”, t. i., neatlīdzināmi darījumi. Atlīdzināmie darījumi ir apmaiņa starp institucionālām vienībām, tas ir, preču, pakalpojumu vai aktīvu sniegšana apmaiņā pret pretvērtību, piemēram, naudu. Neatlīdzināmie darījumi ir maksājumi naudā vai natūrā, ko veic viena institucionālā vienība citai, bez pretvērtības. Atlīdzināmie darījumi notiek visās četrās darījumu grupās, bet neatlīdzināmie darījumi ir galvenokārt sadales darījumi, piemēram, nodokļi, sociālās palīdzības pabalsti vai dāvanas. Šādus neatlīdzināmos darījumus dēvē par pārvedumiem.

1.72. Darījumus ieraksta tādā veidā, kā tos uztver iesaistītās institucionālās vienības. Tomēr dažus darījumus pārkārto, lai skaidrāk izceltu noteicošās ekonomiskās attiecības. Darījumus var pārkārtot šādos trijos veidos: pārvirzot, sadalot, atpazīstot galveno darītāju.

1.73. Darījumu, ko iesaistītās vienības uztver kā tādu, kas notiek tieši starp vienībām A un C, var ierakstīt kontos kā tādu, kas netieši notiek caur trešo vienību B. Tādējādi vienu darījumu starp A un C ieraksta kā divus darījumus: vienu starp A un B un otru starp B un C. Tādā gadījumā darījumu pārvirza.

1.74. Viens pārvirzīšanas piemērs ir veids, kādā darba devēju sociālās iemaksas, ko darba devēji tieši iemaksā sociālās apdrošināšanas fondos, tiek ierakstītas kontos. Sistēma tādus maksājumus ieraksta kā divus darījumus: darba devēji samaksā darba devēju sociālās iemaksas saviem darba ņēmējiem un darba ņēmēji samaksā tās pašas iemaksas sociālās apdrošināšanas fondiem. Kā visos pārvirzīšanas gadījumos, mērķis ir atspoguļot darījuma ekonomisko būtību, kas šajā gadījumā ir parādīt darba devēju sociālās iemaksas kā iemaksas, kas samaksātas par labu darba ņēmējiem.

1.75. Cits pārvirzīšanas veids attiecas uz darījumiem, ko ieraksta kā darījumus starp divām vai vairākām institucionālām vienībām, kaut gan saskaņā ar iesaistīto personu viedokli nekāds darījums vispār nenotiek. Piemērs ir no atsevišķiem apdrošināšanas fondiem nopelnītais īpašuma ienākums, kuru patur apdrošināšanas uzņēmumi. Sistēmā šo īpašuma ienākumu ieraksta kā tādu, ko apdrošināšanas uzņēmumi maksā polišu turētājiem, kuri tad atmaksā šo pašu summu atpakaļ apdrošināšanas uzņēmumiem kā prēmiju papildinājumus.

1.76. Ja darījumu, kas iesaistītajām pusēm šķiet viens darījums, ieraksta kā divus vai vairākus dažādi klasificētus darījumus, tad darījums ir sadalīts. Sadalīšana nenozīmē, ka darījumos tiek iesaistītas papildu vienības.

1.77. Nedzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājums ir tipisks sadalītais darījums. Lai gan polišu turētāji un apdrošinātāji uzskata šos maksājumus par vienu darījumu, EKS 2010 sistēma tos sadala divos diezgan atšķirīgos darījumos: maksājumi apmaiņā pret sniegtajiem nedzīvības apdrošināšanas pakalpojumiem un neto nedzīvības apdrošināšanas prēmijas. Cits sadalīšanas piemērs ir ierakstīt produkta pārdošanu kā produkta pārdošanu un tirdzniecības uzcenojumu.

1.78. Ja vienība veic darījumu citas vienības vārdā (galvenais darītājs) un saņem finansējumu no šīs vienības, darījumu ieraksta tikai galvenā darītāja kontos. Parasti šo principu nepārkāpj, mēģinot, piemēram, iedalīt nodokļus vai subsīdijas galīgajiem maksātājiem vai galīgajiem labuma guvējiem saskaņā ar pieņēmumiem.

Piemērs: nodokļu iekasēšana, ko viena valdības vienība veic citas vienības vārdā. Nodokļus attiecina uz to valdības vienību, kura ir tiesīga piemērot nodokli (kā galvenais darītājs vai kā galvenā darītāja deleģēta vienība) un kurai ir pilnvaras noteikt nodokļa likmi.

1.79. Darījuma definīcija paredz, ka savstarpējs darījums starp institucionālām vienībām notiek pēc savstarpējas vienošanās. Ja darījumu veic pēc savstarpējas vienošanās, tad tas nozīmē, ka institucionālās vienības par to ir iepriekš zinājušas un tam piekritušas. Nodokļu un soda naudu maksājumi tiek veikti pēc savstarpējas vienošanās, ja maksātājs ir pilsonis, uz kuru attiecas valsts tiesību akti. Tomēr aktīvu neatlīdzinātu konfiskāciju neuzskata par darījumu pat tad, ja to paredz likums.

Nelegālas ekonomiskas darbības uzskata par darījumiem tad, ja visas iesaistītās vienības piedalās darbībās pēc savstarpējas vienošanās. Tāpēc nelegālu narkotisko vielu vai zagta īpašuma pirkšana, pārdošana vai barters ir darījumi, bet zādzība nav darījums.

1.80. Citās aktīvu pārmaiņās ieraksta pārmaiņas, kas nav darījumu rezultāts. Tās ir:

1.81. Aktīvu un saistību apjoma citās pārmaiņās ieraksta pārmaiņas, ko iedala trijās galvenajās kategorijās:

1.82. Piemēri pārmaiņām 1.81. punkta a) apakšpunktā minētajā kategorijā ir pazemes aktīvu atklāšana vai sarukšana un nekultivēto bioloģisko resursu dabīgais pieaugums. Piemēri pārmaiņām 1.81. punkta b) apakšpunktā minētajā kategorijā ir aktīvu zaudējumi, kas radušies dabas katastrofu, kara vai smagu noziegumu dēļ. Vienpusējas parāda dzēšanas un aktīvu nekompensētas konfiskācijas arī pieder b) kategorijai. Piemērs pārmaiņām 1.81. punkta c) apakšpunktā minētajā kategorijā ir institucionālās vienības pārklasificēšana no viena sektora uz citu.

1.83. Turēšanas guvumi un zaudējumi rodas gadījumos, kad mainās aktīvu cenas. Tie rodas visos finanšu un nefinanšu aktīvu veidos un saistībās. Turēšanas guvumi un zaudējumi aktīvu un saistību īpašniekiem rodas tikai tāpēc, ka viņiem šie aktīvi un saistības pieder zināmu laiku, nekādā veidā tos nemainot.

1.84. Turēšanas guvumus un zaudējumus, ko mēra pašreizējās tirgus cenās, sauc par nominālajiem turēšanas guvumiem un zaudējumiem. Tos var iedalīt neitrālajos turēšanas guvumos un zaudējumos, kas atspoguļo vispārējā cenu līmeņa pārmaiņas, un reālajos turēšanas guvumos un zaudējumos, kas atspoguļo aktīvu cenu pārmaiņas, neņemot vērā vispārīgās cenu pārmaiņas.

1.85. Uzkrātie lielumi ir aktīvu un saistību apjomi noteiktā laika momentā. Uzkrātos lielumus parāda katra uzskaites perioda sākumā un beigās. Kontus, kuri atspoguļo uzkrātos lielumus, sauc par bilancēm.

1.86. Uzkrātos lielumus ieraksta arī par iedzīvotājiem un nodarbinātību. Taču šādus uzkrātos lielumus ieraksta kā uzskaites perioda vidējās vērtības. Uzkrātos lielumus ieraksta visiem sistēmas robežās ietilpstošiem aktīviem; tas ir, finanšu aktīviem un saistībām, kā arī nefinanšu aktīviem – ražotajiem un neražotajiem. Tomēr sistēmā ietver tikai tos aktīvus, kurus izmanto ekonomiskajā darbībā un attiecībā uz kuriem pastāv īpašumtiesības.

1.87. Tādējādi uzkrātos lielumus neparāda tādiem aktīviem kā cilvēkkapitāls un dabas resursi, kas nevienam nepieder.

Tai noteiktajās robežās EKS 2010 sistēma gan attiecībā uz plūsmām, gan uzkrātiem lielumiem ir izsmeļoša. Tas nozīmē, ka visas uzkrāto lielumu pārmaiņas var pilnībā izskaidrot ar ierakstītajām plūsmām.

1.88. Kontā ieraksta vērtības pārmaiņas, kas rodas vienībai vai sektoram saskaņā ar ekonomiskajām plūsmām, kas parādās kontā. Tā ir tabula ar divām ailēm. Tekošie konti ir tie, kas parāda ražošanu, ienākuma veidošanu un iedali, ienākuma sadali un pārdali, un tā izlietojumu. Uzkrāšanas konti ir kapitāla un finanšu konti un citas aktīvu apjoma pārmaiņas.

1.89. Tekošo kontu labā puse, kur parādās darījumi, kuri palielina vienības vai sektora ekonomisko vērtību, EKS 2010 sistēmā parāda “resursus”. Kontu kreisā puse parāda “izlietojumu” – darījumus, kuri samazina ekonomisko vērtību. Uzkrāšanas kontu labā puse parāda “saistību un neto vērtības pārmaiņas”, un kreisā puse – “aktīvu pārmaiņas”. Bilances sastāda ar “saistībām un neto vērtību” (starpība starp aktīviem un saistībām) labajā pusē un “aktīviem” kreisajā pusē. Salīdzinājums starp divām secīgām bilancēm norāda saistību un neto vērtības pārmaiņas un aktīvu pārmaiņas.

1.90. EKS ir nošķirtas juridiskās īpašumtiesības un ekonomiskās īpašumtiesības. Kritērijs, lai ierakstītu preču pārvedumu no vienas vienības uz otru, ir ekonomisko īpašumtiesību pāriešana no vienas vienības uz otru. Juridiskais īpašnieks ir vienība, kam saskaņā ar tiesību aktiem pienākas no īpašuma gūtās priekšrocības. Tomēr juridiskais īpašnieks var noslēgt līgumu ar citu vienību, lai tā uzņemas riskus un saņem atlīdzību par preču izmantošanu ražošanā apmaiņā pret saskaņotu maksājumu. Līguma veids ir finanšu noma, kurā maksājumi atspoguļo tikai to, ka aizdevējs nodod aktīvu aizņēmēja rīcībā. Piemēram, ja bankai juridiski pieder lidmašīna, bet tā ar aviokompāniju noslēdz finanšu nomas līgumu par lidmašīnas izmantošanu, aviokompānija tiek uzskatīta par lidmašīnas īpašnieku, ciktāl tas attiecas uz darījumiem kontos. Vienlaikus, ja tiek parādīts, ka aviokompānija pērk lidmašīnu, banka aviokompānijai izsniedz nosacītu aizdevumu, attēlojot nākotnē par lidmašīnas izmantošanu maksājamās summas.

1.91. Attiecībā uz vienību vai sektoru nacionālās uzskaites pamatā ir divkāršā ieraksta princips. Katrs darījums jāieraksta divreiz: vienreiz kā resurss (vai saistību pārmaiņas) un vienreiz kā izlietojums (vai aktīvu pārmaiņas). Tādu darījumu kopumam, kas ierakstīti kā resursi vai saistību pārmaiņas, un tādu darījumu kopumam, kas ierakstīti kā izlietojums vai aktīvu pārmaiņas, jābūt vienādiem, tādējādi dodot iespēju pārbaudīt kontu saskaņotību.

1.92. Nacionālie konti – ar visām vienībām un visiem sektoriem – balstās uz četrkāršā ieraksta principu, jo vairākumā darījumu ir iesaistītas divas institucionālās vienības. Katrs darījums abiem iesaistītajiem darītājiem jāieraksta divreiz. Piemēram, sociālo pabalstu naudā, ko valdības vienība samaksā mājsaimniecībai, ieraksta valdības kontos kā izlietojumu pozīcijā “pārvedumi” un kā aktīvu negatīvu iegādi pozīcijā “valūta un noguldījumi”; mājsaimniecību sektora kontos to ieraksta kā resursu pozīcijā “pārvedumi” un kā aktīvu iegādi pozīcijā “valūta un noguldījumi”.

1.93. Darījumiem vienā vienībā (gadījumi, kad izlaidi patērē tā pati vienība, kas to ražojusi) jābūt tikai diviem ierakstiem, kuru vērtības jāaplēš.

1.94. Izņemot dažus mainīgus lielumus attiecībā uz iedzīvotājiem un darbaspēku, EKS 2010 sistēma visas plūsmas un uzkrātos lielumus norāda naudas izteiksmē. Plūsmas un uzkrātie lielumi jāmēra saskaņā ar to apmaiņas vērtību, tas ir, vērtību, pēc kuras plūsmas un uzkrātos lielumus faktiski samaina vai varētu samainīt pret naudu. Tāpēc attiecībā uz vērtēšanu EKS izmanto tirgus cenas.

1.95. Attiecībā uz naudas darījumiem vai skaidras naudas turējumiem un saistībām vajadzīgais vērtējums ir tieši pieejams. Vairumā citu gadījumu labākā vērtēšanas metode ir izmantot tirgus cenas par analogām precēm, pakalpojumiem vai aktīviem. Šo metodi izmanto, piemēram, bartera darījumos un īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu gadījumos. Ja nav pieejamas tirgus cenas analogiem produktiem, piemēram, valdības sniegto ārpustirgus pakalpojumu gadījumos, vērtē, saskaitot ražošanas izmaksas. Ja nav tirgus cenas, uz ko atsaukties, un izmaksas nav pieejamas, plūsmas un uzkrātos lielumus var vērtēt pēc paredzēto nākotnes ienākumu diskontētas tagadnes vērtības. Šī pēdējā metode jālieto tikai kā pēdējā iespēja.

1.96. Uzkrātos lielumus vērtē tajās faktiskajās cenās, kas atbilst laikam, uz kuru attiecas bilance, nevis uzkrātos lielumus veidojošo preču vai aktīvu ražošanas vai iegādes laika cenās. Uzkrātie lielumi jāvērtē pēc to aplēstās norakstītās pašreizējās iegādes vērtības vai ražošanas izmaksām.

1.97. Transporta izmaksu, tirdzniecības uzcenojumu un produktu nodokļu mīnus subsīdiju dēļ noteikta produkta ražotājs un lietotājs parasti tā vērtību ieraksta atšķirīgi. Lai pēc iespējas ciešāk tuvotos darījumā iesaistīto pušu skatījumam, EKS 2010 sistēmā visu izlietojumu ieraksta pircēja cenās, kur ieskaitītas transporta izmaksas, tirdzniecības uzcenojums un produktu nodokļi mīnus subsīdijas, bet izlaidi ieraksta bāzes cenās, kur minētie elementi neietilpst.

1.98. Produktu importu un eksportu ieraksta to vērtībā uz robežas. Kopējo importu un eksportu novērtē uz eksportētāja muitas robežas vai arī FOB (franko uz kuģa klāja) cenās. Ārvalstu transporta un apdrošināšanas pakalpojumus starp importētāja un eksportētāja robežām neieskaita preču vērtībā, bet ieraksta kā pakalpojumus. Tā kā ne vienmēr ir iespējams iegūt FOB vērtības sīkā produktu dalījumā, tad tabulās, kas satur informāciju par tirdzniecību ar ārvalstīm, importu uzrāda vērtējumā uz importētāja muitas robežas (CIF vērtība). Visi transporta un apdrošināšanas pakalpojumi līdz importētāja robežai ir ietverti importēto preču vērtībā. Ciktāl šie pakalpojumi attiecas uz iekšzemes pakalpojumiem, globālo FOB/CIF korekciju veic šeit.

1.99. Vērtēšana salīdzināmās cenās nozīmē novērtēt uzskaites perioda plūsmas un uzkrātos lielumus iepriekšējā perioda cenās. Mērķis vērtēšanai salīdzināmās cenās ir plūsmu un uzkrāto lielumu pārmaiņas laika gaitā sadalīt cenu un apjoma pārmaiņās. Plūsmas un uzkrātos lielumus nemainīgās cenās uzskata par apjoma terminiem.

1.100. Daudzām plūsmām un uzkrātiem lielumiem, piemēram, ienākumam, pašiem nav cenas un kvantitātes dimensijas. Tomēr pirktspēju šādiem mainīgajiem var iegūt, deflējot pašreizējās vērtības ar atbilstošu cenu indeksu, piemēram, cenu indeksu nacionālajam gala izlietojumam, neskaitot krājumu pārmaiņas. Deflētās plūsmas un uzkrātie lielumi uzskatāmi par reāli novērtētiem. Kā piemērs minams reālais izmantojamais ienākums.

1.101. Plūsmas ieraksta pēc uzkrāšanas principa, tas ir, kad ekonomiskās vērtības tiek radītas, pārveidotas vai iznīcinātas vai kad saistības un prasības rodas, tiek pārveidotas vai dzēstas.

1.102. Izlaidi ieraksta, kad tā saražota, nevis tad, kad pircējs par to samaksā. Aktīva pārdošanu ieraksta tad, kad aktīvam maina īpašnieku, nevis attiecīgā maksājuma izdarīšanas brīdī. Procentus ieraksta tajā uzskaites periodā, kurā tie uzkrājas, neatkarīgi no tā, vai tos tajā periodā samaksā vai nesamaksā. Ierakstīšanu pēc veidošanās laika piemēro visām plūsmām – naudas un nenaudas, vienību iekšējām plūsmām un plūsmām starp vienībām.

1.103. Šī pieeja, iespējams, jāatvieglo attiecībā uz nodokļiem un citām ar vispārējo valdību saistītām plūsmām, kuras bieži vien valdības kontos ieraksta, pamatojoties uz iekasētām summām. Dažreiz ir grūti šādas plūsmas tieši pārveidot no iekasētām uz aprēķinātām, tādēļ var būt nepieciešams pielietot tuvinājumus.

1.104. Atkāpjoties no darījumu ierakstīšanas vispārējā principa, nodokļus un sociālās iemaksas, kas maksājamas vispārējai valdībai, var ierakstīt, atskaitot to daļu, kura, visticamāk, netiks iekasēta, vai arī gadījumā, ja šī daļa ir iekļauta, tā paša uzskaites perioda laikā to neitralizē ar vispārējās valdības kapitāla pārvedumu uz attiecīgajiem sektoriem.

1.105. Plūsmas jāieraksta vienā laika brīdī attiecībā uz visām iesaistītajām vienībām un visos kontos. Institucionālās vienības ne vienmēr piemēro vienus un tos pašus uzskaites noteikumus. Pat ja tas notiek, atšķirības faktiskajā uzskaitē var rasties praktisku iemeslu dēļ, piemēram, paziņojumu aizkavēšanās dēļ. Līdz ar to iesaistītie darījumu veicēji var ierakstīt darījumus dažādos laikos. Šādas neatbilstības jānovērš, veicot korekcijas.

1.106. Konsolidēt nozīmē izslēgt no izlietojuma un resursiem tos darījumus, kas rodas starp vienībām, tās grupējot, kā arī izslēgt savstarpējos finanšu aktīvus un saistības. Tas parasti notiek gadījumos, kad apvieno vispārējās valdības apakšsektoru kontus.

1.107. Principā uzkrātie lielumi un plūsmas starp veidojošajām vienībām apakšsektoros vai sektoros nav jākonsolidē.

1.108. Tomēr konsolidētos kontus var veidot papildu atspoguļošanai un analīzei. Informācija par šādu (apakš-)sektoru darījumiem ar citiem sektoriem un atbilstīgā “ārējā” finanšu pozīcija var būt nozīmīgāka nekā kopējie bruto rādītāji.

1.109. Turklāt kontos un tabulās, kas parāda kreditoru/debitoru attiecības, ir sniegta sīkāka aina par ekonomikas finansēšanu, un tos uzskata par ļoti lietderīgiem, lai saprastu, pa kuriem kanāliem finansējuma pārpalikums virzās no galaaizdevējiem pie galaaizņēmējiem.

1.110. Individuālām vienībām vai sektoriem viens un tas pats darījuma veids var būt gan kā izlietojums, gan kā resurss (piemēram, tie gan maksā, gan saņem procentus) un viens un tas pats finanšu instrumenta veids – gan kā aktīvs, gan kā saistības. EKS pieeja ir bruto ierakstīšana neatkarīgi no neto aprēķina pakāpes, kas raksturīga pašām klasifikācijām.

1.111. Neto aprēķins ir raksturīgs dažādām darījumu kategorijām, no kurām uzskatāmākais piemērs ir “krājumu pārmaiņas”, kas uzsver vispārējo kapitāla veidošanas analītiski svarīgo aspektu, nevis seko katras dienas papildinājumiem un atskaitījumiem. Līdzīgā veidā, ar dažiem izņēmumiem, finanšu kontā un aktīvu citu pārmaiņu kontos ieraksta aktīvu un saistību neto pieaugumu, uzrādot šāda veida plūsmu gala rezultātu uzskaites perioda beigās.

1.112. Attiecībā uz vienībām vai vienību grupām dažādos kontos ieraksta darījumus, kas saistīti ar ekonomiskās dzīves aspektu (piemēram, ražošanu). Attiecībā uz ražošanas kontu darījumi neparādīs izlietojumu un resursu līdzsvaru, neieviešot balansposteni. Līdzīgā veidā jāievieš balanspostenis (neto vērtība) starp institucionālas vienības vai sektora aktīvu kopumu un saistību kopumu. Balansposteņi paši par sevi ir nozīmīgi ekonomiskās darbības rezultātu mēri. Apkopoti visai ekonomikai, tie ir nozīmīgi agregāti.

1.113. EKS 2010 sistēmu veido savstarpēji saistīta kontu secība. Pilnu kontu secību institucionālajām vienībām un sektoriem veido tekošie konti, uzkrāšanas konti un bilances.

1.114. Tekošie konti saistīti ar ražošanu, ienākuma veidošanu, sadali un pārdali, kā arī šāda ienākuma izlietošanu galapatēriņa veidā. Uzkrāšanas konti aptver aktīvu un saistību pārmaiņas un neto vērtības pārmaiņas (jebkuras institucionālās vienības vai vienību grupas aktīvu un saistību starpība). Bilances parāda aktīvu un saistību un neto vērtības uzkrātos lielumus.

1.115. Kontu secība vietējai DVV un nozarēm beidzas ar pirmajiem tekošiem kontiem: ražošanas kontu un ienākuma veidošanas kontu, kuru balanspostenis ir pamatdarbības pārpalikums.

1.116. Preču un pakalpojumu konts rāda ekonomikai kopumā vai produktu grupām kopējos resursus (izlaidi un importu) un preču un pakalpojumu izlietojumu (starppatēriņu, galapatēriņu, krājumu pārmaiņas, bruto pamatkapitāla veidošanu, vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumus un eksportu). Šis konts nav tāds pats konts kā citi kontu secībā un neveido balansposteni, ko pārnes uz nākamo kontu kontu secībā. Tas vairāk ir uzskaites vienādības attēlojums tabulas veidā, saskaņā ar kuru pieprasījums un piedāvājums ir vienāds attiecībā uz visiem produktiem un produktu grupām ekonomikā.

1.117. Pārējās pasaules konts attiecas uz darījumiem starp institucionālajām rezidentvienībām un nerezidentvienībām un uz attiecīgajiem aktīvu un saistību uzkrātajiem lielumiem.

Ņemot vērā, ka pārējai pasaulei uzskaites struktūrā ir līdzīga nozīme kā institucionālajam sektoram, pārējās pasaules kontu veido no pārējās pasaules viedokļa. Resurss pārējai pasaulei ir izlietojums kopējai ekonomikai, un otrādi. Ja balanspostenis ir pozitīvs, tas nozīmē, ka pārējai pasaulei ir pārpalikums un kopējai ekonomikai deficīts, un otrādi, ja balanspostenis ir negatīvs.

Pārējās pasaules konts atšķiras no citiem sektoru kontiem tādējādi, ka tajā neparādās visi uzskaites darījumi pārējā pasaulē, bet tikai tie, kam ir ekvivalents mērāmajā iekšzemes ekonomikā.

1.118. Balansposteni iegūst, atskaitot konta vienas puses ierakstu kopējo vērtību no otras puses ierakstu kopējās vērtības.

Balansposteņos iekļauj lielu informācijas apjomu un dažus svarīgākos kontu ierakstus, kā redzams šajos balansposteņu piemēros: pievienotā vērtība, pamatdarbības pārpalikums, izmantojamais ienākums, uzkrājumi, neto aizdevumi / neto aizņēmumi.

Diagrammā attēlota kontu secība plūsmas veidā – katrs balanspostenis uzrādīts treknrakstā.

1.119. Pirmais konts secībā ir ražošanas konts, kurā ieraksta ražošanas procesa izlaidi un ielaidi, atstājot pievienoto vērtību kā balansposteni.

1.120. Pievienoto vērtību pārceļ uz nākamo kontu – ienākuma veidošanas kontu. Šeit ieraksta darba ņēmēju atalgojumu ražošanas procesā, kā arī valdībai maksājamos nodokļus saistībā ar ražošanu, lai pamatdarbības pārpalikumu (vai pašnodarbināto jauktos ienākumus mājsaimniecību sektorā) varētu atvasināt kā balansposteni katram sektoram. Šis solis ir vajadzīgs, lai varētu mērīt pievienotās vērtības apjomu, ko patur ražošanas sektorā kā pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu.

1.121. Tad pievienoto vērtību, sadalot starp darba ņēmēju atalgojumu, nodokļiem un pamatdarbības pārpalikumu/jaukto ienākumu, ar šo sadalījumu pārceļ uz primārā ienākuma iedales kontu. Sadalījums dod iespēju katru faktora ienākumu iedalīt attiecīgajiem saņemošajiem sektoriem, pretēji ražojošajam sektoram. Piemēram, viss darba ņēmēju atalgojums tiek iedalīts starp mājsaimniecību sektoru un pārējās pasaules sektoru, bet pamatdarbības pārpalikums paliek sabiedrību sektorā, kur tas radās. Šajā kontā ieraksta arī īpašuma ienākuma plūsmas virzienā uz sektoru un no tā, lai balanspostenis ir primāro ienākumu saldo, kas ieplūst sektorā.

1.122. Nākamajā kontā ieraksta šo ienākumu pārdali, izmantojot pārvedumus; tas ir ienākuma sekundārās sadales konts. Pārdales galvenie instrumenti ir valdības nodokļi un sociālie pabalsti mājsaimniecību sektoram. Balanspostenis ir izmantojamais ienākums.

1.123. Pamatkontu galvenā secība turpinās ar izmantojamā ienākuma izlietojuma kontu, kas ir nozīmīgs mājsaimniecību sektoram, jo tieši šeit tiek ierakstīti mājsaimniecību gala izdevumi, atstājot mājsaimniecības uzkrājumus kā balansposteni.

1.124. Vienlaikus tiek izveidots paralēls konts – ienākuma natūrā pārdales konts. Šim kontam ir īpašs mērķis parādīt sociālos pārvedumus natūrā kā nosacītu pārvedumu, ko valdība veic mājsaimniecību sektoram, lai mājsaimniecību ienākumi varētu pieaugt atbilstoši individuālu valdības pakalpojumu vērtībai. Nākamajā kontā (koriģētā izmantojamā ienākuma izlietojuma kontā) mājsaimniecību izmantojamo ienākumu izlietojumu palielina par tādu pašu summu, par kādu mājsaimniecību sektors pirktu atsevišķus valdības sniegtos pakalpojumus. Minētos divus nosacījumus izslēdz, lai balanspostenis būtu uzkrājumi, kas ir identiski uzkrājumiem galvenajā kontu secībā.

1.125. Uzkrājumus pārceļ uz kapitāla kontu, kur tos izmanto, lai finansētu kapitāla veidošanu, dodot iespēju veikt kapitāla pārvedumus virzienā uz un no sektoriem. Iegādājoties reālus aktīvus, nepietiekami vai pārmērīgi tēriņi rada balansposteni neto aizdevumi vai aizņēmumi. Neto aizdevumi ir aizdots pārpalikums, un neto aizņēmumi ir deficīta finansēšana.

1.126. Beidzot nonākam pie finanšu kontiem, kur izklāstīts sīks katra sektora aizdevums vai aizņēmums, lai novērotu neto aizdevumu vai aizņēmumu balansposteni. Tam pilnībā jāatbilst kapitāla konta neto aizdevumu/aizņēmumu balanspostenim, un katrai atšķirībai jābūt mērīšanas nesaskaņai starp ekonomiskās darbības reālajiem un finanšu ierakstiem.

1.127. Diagrammas apakšējā rindā kreisās puses konts ir sākuma bilance, kas parāda visu reālo un finanšu aktīvu un saistību līmeni attiecīgā perioda sākumā. Ekonomikas bagātība tiek mērīta, ņemot vērā tās neto vērtību (aktīvi mīnus saistības), un to parāda bilances apakšā.

1.128. Virzoties no sākuma bilances kreisās uz labo pusi, tiek ierakstītas dažādas aktīvu un saistību pārmaiņas, kas rodas pārskata periodā. Kapitāla konts un finanšu konts parāda pārmaiņas, kas rodas saistībā ar darījumiem attiecīgi reālajos aktīvos un finanšu aktīvos un saistībās. Ja nav citu ietekmju, tas ļauj nekavējoties aprēķināt beigu stāvokli, pievienojot pārmaiņas sākotnējam stāvoklim.

1.129. Tomēr pārmaiņas var rasties ārpus ražošanas un patēriņa ekonomiskā cikla, un šādas pārmaiņas ietekmēs aktīvu un saistību vērtības perioda beigās. Viens pārmaiņu veids ir aktīvu apjoma pārmaiņas – reālas pārmaiņas pamatkapitālā, ko izraisa notikumi, kuri nav ekonomikas sastāvdaļa. Piemērs varētu būt katastrofas, piemēram, lielas zemestrīces izraisīts zaudējums, kad ievērojamu aktīvu daudzumu neiznīcinātu savstarpējs ekonomisks darījums vai pārvedums. Šis zaudējums jāieraksta aktīvu apjoma citu pārmaiņu kontā, lai sniegtu pārskatu par zemāku aktīvu līmeni, nekā paredzēts, aplūkojot tikai ekonomiska rakstura notikumus. Otrs veids, kādā var notikt pārmaiņas aktīvu (un saistību) vērtībā, ko neizraisa ekonomikas darījums, ir cenu pārmaiņas, kas ietekmē aktīvu turēšanas guvumus un zaudējumus. Šo pārmaiņu ieraksta pārvērtēšanas kontos. Ņemot vērā šos divus ārkārtas gadījumus, kādos tiek ietekmēta aktīvu un saistību uzkrāto lielumu vērtība, tiek dota iespēja aplēst beigu bilances vērtības kā sākuma stāvokli, kas koriģēts atbilstoši pārmaiņām diagrammas apakšējās rindas plūsmas kontos.

1.130. Agregāti ir saliktas vērtības, ar ko mēra kopējās ekonomikas darbības rezultātu, piemēram, izlaide, pievienotā vērtība, izmantojamais ienākums, galapatēriņš, uzkrājumi, kapitāla veidošana u. tml. Lai gan agregātu aprēķins nav EKS vienīgais mērķis, tie ir svarīgi kā kopsavilkuma rādītāji, lai veiktu makroekonomisko analīzi un salīdzinājumus laikā un telpā.

1.131. Izšķir divus agregātu veidus:

1.132. Nacionālo kontu mēriem uz vienu iedzīvotāju ir svarīgi izlietojumi. Attiecībā uz vispārējiem agregātiem, tādiem kā IKP vai nacionālais ienākums, vai mājsaimniecību galapatēriņš, parasti izmantotais dalītājs ir kopējais (rezidentu) iedzīvotāju skaits. Sadalot apakšsektoros mājsaimniecību sektora kontus vai kontu daļu, tiek izmantoti arī dati par mājsaimniecību skaitu un cilvēku skaitu, kuri piederīgi katram apakšsektoram.

1.133. IKP ir viens no galvenajiem EKS agregātiem. IKP ir visu to ekonomisko darbību mērs, kuras tiek veiktas ekonomiskajā teritorijā un kuru rezultātā tiek iegūta izlaide, kas atbilst ekonomikas galīgajām prasībām. IKP tirgus cenās mēra trijos veidos:

1.134. Šīs trīs pieejas IKP mērīšanai arī atspoguļo dažādos veidus, kādos IKP var aplūkot pa sastāvdaļām. Pievienoto vērtību var sadalīt pa institucionālajiem sektoriem un pa darbības vai nozares veidiem, kas snieguši ieguldījumu kopējā ekonomikā, piemēram, lauksaimniecība, apstrādes rūpniecība, būvniecība, pakalpojumi u. tml.

Galaizdevumus var sadalīt pēc veida: mājsaimniecības izdevumi, MABO gala izdevumi, valdības gala izdevumi, krājumu pārmaiņas, pamatkapitāla veidošana un eksports mīnus importa izmaksas.

Kopējos gūtos ieņēmumus var sadalīt pēc ienākuma veida – nodarbinātības atalgojums un pamatdarbības pārpalikums.

1.135. Lai sasniegtu labāko IKP aprēķinu, laba prakse ir integrēt šo triju pieeju sastāvdaļas piedāvājuma un izlietojuma ietvarā. Tas dod iespēju saskaņot pievienotās vērtības un ienākuma aplēses pa nozarēm un līdzsvarot produktu piedāvājumu un pieprasījumu. Šī integrētā pieeja nodrošina saskaņotību starp IKP sastāvdaļām un labāku IKP līmeņa novērtējumu, salīdzinot ar tikai vienas pieejas izmantošanu. Atskaitot no IKP pamatkapitāla patēriņu, iegūst neto iekšzemes produktu (NIP) tirgus cenās.

1.136. Ielaides un izlaides ietvars apvieno bruto pievienotās vērtības (BPV) sastāvdaļas, nozaru ielaidi un izlaidi, produktu piedāvājumu un pieprasījumu, un izlietojuma un resursu sastāvu pa institucionālajiem sektoriem ekonomikā. Šis ietvars sadala ekonomiku tādējādi, lai attēlotu visu preču un pakalpojumu darījumus starp nozarēm un gala patērētājiem konkrētā periodā (piemēram, gadā vai ceturksnī). Informāciju var attēlot divos veidos:

1.137. Piedāvājuma un izlietojuma tabulas parāda visu ekonomiku pa nozarēm (piemēram, transportlīdzekļu nozare) un produktiem (piemēram, sporta preces). Tabulas parāda saikni starp bruto pievienotās vērtības sastāvdaļām, nozares ielaidi un izlaidi, kā arī produktu piedāvājumu un pieprasījumu. Piedāvājuma un izlietojuma tabulas sasaista dažādus ekonomikas institucionālos sektorus (piemēram, publiskas sabiedrības) ar informāciju par preču un pakalpojumu importu un eksportu, valdības izdevumiem, mājsaimniecību un MABO izdevumiem un kapitāla veidošanu.

1.138. Piedāvājuma un izlietojuma tabulu veidošana dod iespēju pārbaudīt nacionālo kontu sastāvdaļu saskaņotību un sakarību vienā detalizētā ietvarā un, integrējot trīs pieeju sastāvdaļas IKP aprēķināšanā (t. i., ražošana, ienākums un izdevumi), izveidot vienu IKP aplēsi.

1.139. Līdzsvarojot integrētā veidā, piedāvājuma un izlietojuma tabulas arī nodrošina saskaņotību un sakarību, sasaistot šādu turpmāk minētu triju kontu sastāvdaļas:

1.140. Simetriskās ielaides un izlaides tabulas atvasinātas no datiem piedāvājuma un izlietojuma tabulās un citos papildavotos, lai izveidotu teorētisko pamatu turpmākai analīzei.

1.141. Šajās tabulās ir simetriskas (produkts x produkts vai nozare x nozare) tabulas, Leontjeva inversija un citas diagnostiskās analīzes, piemēram, izlaides multiplikatori. Minētās tabulas atsevišķi attēlo iekšzemē saražoto un importēto preču un pakalpojumu patēriņu, sniedzot teorētisku ietvaru turpmākai strukturālai ekonomikas analīzei, tostarp analīzei par gala pieprasījuma sastāvdaļām un to pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku.

2.01. Valsts ekonomika ir sistēma, kurā iestādes un iedzīvotāji mijiedarbojas, apmainoties un pārvedot preces, pakalpojumus un maksāšanas līdzekļus (piemēram, naudu) preču un pakalpojumu ražošanai un patēriņam.

Ekonomikā vienības, kas mijiedarbojas, ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt aktīvi, kuri var uzņemties saistības un veikt ekonomiskas darbības un darījumus ar citiem subjektiem. Tās ir pazīstamas kā institucionālās vienības.

Nacionālajos kontos izmantoto vienību definēšanai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, vienības ir būtiski ekonomiku definēšanas elementi ģeogrāfiskā ziņā, piemēram, valstis, reģioni un valstu grupas, piemēram, monetāras vai politiskas savienības. Otrkārt, vienības ir pamatā vienību grupēšanai institucionālajos sektoros. Treškārt, tās ir būtiskas, lai noteiktu, kuras plūsmas un uzkrātie lielumi tiek ierakstīti. Darījumi starp dažādām vienas institucionālas vienības dažādām daļām nacionālajos kontos principā netiek ierakstīti.

2.02. Vienības un vienību grupas, ko izmanto nacionālajos kontos, jādefinē atkarībā no paredzētā ekonomiskās analīzes veida un nevis kā vienības, ko parasti izmanto statistiskajos apsekojumos. Statistiskajos apsekojumos izmantotās vienības (piemēram, uzņēmumi, kontrolakciju sabiedrības, darbības veida vienības, vietējās vienības, valdības struktūrvienības, bezpeļņas organizācijas, mājsaimniecības u. tml.) ne vienmēr atbilst nacionālo kontu vajadzībām, jo to pamatā ir tiesiskie, administratīvie vai uzskaites kritēriji.

Statistiķiem jāņem vērā EKS 2010 noteikto analīzes vienību definīcijas, lai nodrošinātu, ka apsekojumos, kuros vāc datus, pakāpeniski tiktu ieviesti visi informācijas elementi, kas vajadzīgi datu apkopošanai, balstoties uz EKS 2010 analīzes vienībām.

2.03. EKS 2010 sistēmai raksturīgs tādu vienību veidu lietojums, kas atbilst trijiem ekonomikas iedalīšanas veidiem:

Institucionālo vienību definīcija izstrādāta tā, lai atbilstu pirmajam iepriekš tekstā minētajam mērķim. Uzvedības analīzei savstarpējās attiecībās, kā noteikts 1. punktā, vajadzīgas vienības, kas atspoguļo visu to institucionālo ekonomisko darbību.

Ražošanas procesu, tehniski ekonomisko attiecību un reģionālajai analīzei, kā minēts 2. un 3. punktā, vajadzīgas tādas vienības kā, piemēram, vietējās DVV. Šīs vienības raksturotas šajā nodaļā turpmāk.

Pirms EKS 2010 izmantoto vienību definēšanas jādefinē nacionālās ekonomikas robežas.

2.04. Vienības, kuras veido nacionālo ekonomiku un kuru plūsmas un uzkrātie lielumi tiek ierakstīti EKS 2010, ir rezidentvienības. Katras institucionālās vienības rezidence ir ekonomiskā teritorija, kurā vienībai ir galveno ekonomisko interešu centrs. Šādas vienības pazīstamas kā rezidentvienības neatkarīgi no valstspiederības, juridiskās formas vai tā, vai šīs rezidentvienības darījuma veikšanas brīdī atrodas ekonomiskajā teritorijā.

2.05. Ekonomisko teritoriju veido:

Zvejas kuģus, citus kuģus, peldošās platformas un lidaparātus EKS uztver kā mobilās iekārtas, kuras pieder un/vai kuras pārvalda vienības, kas rezidē valstī, vai arī kuras pieder nerezidentu vienībām, bet kuras pārvalda rezidentu vienības. Darījumus, kas saistās ar šāda veida iekārtu īpašumtiesībām (bruto pamatkapitāla veidošana) vai lietošanu (izīrēšana, apdrošināšana u. tml.), attiecina uz tās valsts ekonomiku, kuras rezidents attiecīgi ir īpašnieks un/vai lietotājs. Finanšu nomas gadījumā pieņem, ka mainās īpašumtiesības.

Ekonomiskā teritorija var būt lielāka vai mazāka par iepriekš definēto. Lielākas teritorijas piemērs ir valūtas savienība, piemēram, Eiropas Monetārā savienība; mazākas teritorijas piemērs ir valsts daļa, piemēram, reģions.

2.06. Ekonomiskā teritorija neietver eksteritoriālus anklāvus.

Termins neietver arī pašas valsts ģeogrāfiskās teritorijas daļas, kuras izmanto šādas organizācijas:

Eiropas Savienības iestāžu un struktūru un starptautisko organizāciju izmantotās teritorijas ir atsevišķas ekonomiskās teritorijas. Šādām teritorijām raksturīgs tas, ka to vienīgie rezidenti ir iestādes.

2.07. Termins “galveno ekonomisko interešu centrs” norāda, ka valsts ekonomiskajā teritorijā atrodas vieta, no kuras vienība iesaistās nozīmīga mēroga ekonomiskajās darbībās un darījumos uz nenoteiktu vai noteiktu, bet ilgu laiku (gadu un ilgāk). Zemes un ēku īpašumtiesības ekonomiskajā teritorijā uzskata par pietiekamām, lai īpašniekam šajā vietā būtu ekonomisko interešu centrs.

Uzņēmumi gandrīz vienmēr ir saistīti tikai ar vienu ekonomiku. Nodokļu un citu no tiesību aktiem izrietošo prasību dēļ darbībai katrā jurisdikcijā parasti tiek izmantota atsevišķa juridiska persona. Turklāt statistikas vajadzībām identificē atsevišķu institucionālo vienību, ja viena juridiska persona veic ievērojamu darbību divās vai vairākās teritorijās (piemēram, attiecībā uz filiālēm, zemes īpašumtiesībām un daudzteritoriju uzņēmumiem). Šādi sadalot šāda veida juridiskās personas, ir skaidra katra identificētā uzņēmuma rezidence. Galveno ekonomisko interešu centrs nenozīmē, ka nevajag sadalīt subjektus, kas veic ievērojamu darbību divās vai vairākās teritorijās.

Ja uzņēmumam nav nekāda fiziska klātbūtne, tā rezidenci nosaka pēc ekonomiskās teritorijas, saskaņā ar kuras likumiem uzņēmums ir inkorporēts vai reģistrēts.

2.08. Vienības, ko uzskata par kādas valsts rezidentiem, var sīkāk iedalīt šādi:

2.09. Attiecībā uz tādu vienību darījumiem, kas nav mājsaimniecības, izņemot darījumus, kuri saistīti ar zemes un ēku īpašumtiesībām, izšķir šādus divus gadījumus:

Institucionāla rezidentvienība var būt nosacīta rezidentvienība attiecībā uz darbību, ko valstī gadu vai ilgāk veic kāda vienība, kura ir citas valsts rezidents. Ja darbību veic mazāk nekā vienu gadu, darbība saglabājas kā viena no ražojošās institucionālās vienības darbībām, un atsevišķa institucionāla vienība netiek atzīta. Ja darbība ir nebūtiska, lai gan to veic ilgāk par gadu, un tiek veikta iekārtu uzstādīšanai ārvalstīs, atsevišķa institucionāla vienība netiek atzīta, un darbības ieraksta kā ražojošās institucionālās vienības darbību.

2.10. Mājsaimniecības, izņemot mājsaimniecības, kas ir zemes un ēku īpašnieki, ir tās ekonomiskās teritorijas rezidentvienības, kur tām galveno ekonomisko interešu centrs. Tās ir rezidenti neatkarīgi no ārvalstīs pavadītā perioda, kas ir īsāks par vienu gadu. Tās jo īpaši ietver:

Studentus vienmēr uztver kā rezidentus neatkarīgi no viņu studiju ilguma ārzemēs.

2.11. Visas vienības, kurām ir īpašumtiesības uz zemi un/vai ēkām un kuras ir ekonomiskās teritorijas sastāvdaļa, ir tās valsts rezidentvienības vai nosacītās rezidentvienības, kurā atrodas attiecīgā zeme vai ēkas.

2.12.  Definīcija: institucionālā vienība ir ekonomisks subjekts, ko raksturo lēmumu pieņemšanas autonomija savu pamatfunkciju īstenošanā. Rezidentvienību uzskata par tādu, kas veido institucionālu vienību ekonomiskā teritorijā, kurā atrodas tās galveno ekonomisko interešu centrs, ja tai piemīt lēmumu pieņemšanas autonomija un tai ir pilns kontu komplekts, vai arī tai ir iespēja izveidot pilnu kontu komplektu.

Lai vienībai būtu lēmumu pieņemšanas autonomija attiecībā uz tās pamatfunkcijām, vienībai jābūt:

2.13. Ja subjektiem nepiemīt institucionālo vienību īpašības, piemēro šādus principus:

2.14. Centrālie biroji un kontrolakciju sabiedrības ir institucionālas vienības. Izšķir divus veidus.

2.15. Lielas sabiedrību grupas tiek veidotas gadījumos, kad mātesuzņēmums kontrolē vairākus meitasuzņēmumus, kuri savukārt kontrolē savus meitasuzņēmumus utt. Katrs grupas dalībnieks tiek uztverts kā atsevišķa institucionāla vienība, ja tas atbilst institucionālas vienības definīcijai.

2.16. Neuztvert sabiedrību grupas kā vienu institucionālu vienību ir izdevīgi, jo grupas ne vienmēr laika gaitā ir stabilas, un tās praksē nav viegli identificēt. Var būt sarežģīti iegūt datus par grupām, kuru darbības nav cieši integrētas. Daudzas grupas ir pārāk lielas un neviendabīgas, lai tās uztvertu kā vienu vienību, un to lielums un sastāvs laika gaitā var mainīties uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas dēļ.

2.17. Īpašam nolūkam dibināta sabiedrība (ĪNDS) parasti ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai komandītsabiedrība, ko izveido, lai sasniegtu ierobežotus, īpašus vai pagaidu mērķus un lai ierobežotu finanšu, īpašu fiskālo vai regulatīvo risku.

2.18. ĪNDS nav konkrētas definīcijas, bet tām raksturīgas šādas pazīmes:

2.19. Neņemot vērā to, vai vienībai piemīt visas vai neviena no šīm pazīmēm un vai to raksturo vai neraksturo kā ĪNDS vai ar līdzīgu apzīmējumu, tā jāuztver tāpat kā visas institucionālās vienības, iedalot sektorā un nozarē saskaņā ar tās galveno darbību, ja vien ĪNDS nav neatkarīgas rīcības tiesību.

2.20. Tādējādi piesaistošās finanšu iestādes, mākslīgi meitasuzņēmumi un vispārējās valdības īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības, kam nav tiesību veikt neatkarīgu darbību, tiek iedalītas to kontrolējošās iestādes sektorā. Izņēmumi attiecas uz nerezidentvienībām, tādā gadījumā tās atzīst atsevišķi no kontrolējošās organizācijas. Savukārt attiecībā uz valdību meitasuzņēmuma darbības jāatspoguļo valdības kontos.

2.21. Kontrolakciju sabiedrības, kam vienkārši pieder meitasuzņēmumu aktīvi, ir viens piesaistošo finanšu iestāžu piemērs. Piemēri citām vienībām, ko arī uztver kā piesaistošās finanšu iestādes, ir vienības, kurām ir ĪNDS iepriekš tekstā minētās pazīmes, tostarp ieguldījumu un pensiju fondi, un vienības, kuras izmanto kapitāla turēšanai un pārvaldīšanai fiziskām personām un ģimenēm, parāda vērtspapīru emisijai radniecīgo uzņēmumu vārdā (šādu uzņēmumu varētu dēvēt par starpnieku), un citu finanšu funkciju veikšanai.

2.22. To, cik lielā mērā šīs vienības ir neatkarīgas no mātesuzņēmuma, parāda tas, vai vienības veic būtisku kontroli pār saviem aktīviem un saistībām, uzņemoties riskus un gūstot peļņu, kas saistīti ar šiem aktīviem un saistībām. Šādas vienības klasificē finanšu sabiedrību sektorā.

2.23. Šāda veida subjektus, kas nevar darboties neatkarīgi no mātesuzņēmuma un vienkārši ir pasīvi aktīvu un saistību turētāji (ko dažkārt apzīmē kā “autopilotstruktūras”), neuztver kā atsevišķas institucionālas vienības, ja vien tie nav no mātesuzņēmuma atšķirīgas ekonomikas rezidentvienības. Ja tie un mātesuzņēmums ir vienas un tās pašas ekonomikas rezidentvienības, tos uztver kā “mākslīgos meitasuzņēmumus”, kā aprakstīts turpmāk tekstā.

2.24. Meitasuzņēmumu, kas pilnībā pieder mātesuzņēmumam, var izveidot pakalpojumu sniegšanai mātesuzņēmumam vai citai tās pašas grupas sabiedrībai, lai izvairītos no nodokļiem, līdz minimumam samazinātu zaudējumus maksātnespējas gadījumā vai nodrošinātu citas tehniskas priekšrocības saskaņā ar spēkā esošajiem konkrētās valsts tiesību aktiem attiecībā uz nodokļiem un sabiedrībām.

2.25. Parasti šāda veida subjekti neatbilst institucionālas vienības definīcijai, jo tie nespēj darboties neatkarīgi no mātesuzņēmuma, un uz tiem var attiekties ierobežojumi attiecībā uz spēju turēt vai veikt darījumus ar bilancē esošajiem aktīviem. To izlaides līmeni un par to saņemto cenu nosaka mātesuzņēmums, kas (iespējams, kopā ar citām sabiedrībām tajā pašā grupā) ir to vienīgais klients. Tādējādi tos neuztver kā atsevišķas institucionālas vienības, bet kā mātesuzņēmuma neatņemamu sastāvdaļu, un to konti tiek konsolidēti ar mātesuzņēmuma kontiem, ja vien tās nav rezidentvienības no mātesuzņēmuma atšķirīgā ekonomikas teritorijā.

2.26. Jānošķir iepriekš tekstā aprakstītie mākslīgie meitasuzņēmumi no vienībām, kas veic tikai palīgdarbības. Palīgdarbības pēc apjoma aprobežojas ar tāda veida pakalpojuma funkcijām, kuras patiesībā kaut kādā mērā vajadzīgas visiem uzņēmumiem, piemēram, telpu uzkopšana, darbinieku algu izmaksas koordinēšana vai informācijas tehnoloģiju infrastruktūras nodrošināšana uzņēmumam (skatīt 1. nodaļas 1.31. punktu).

2.27. Vispārējā valdība arī var izveidot īpašam nolūkam paredzētas vienības, kuras pēc pazīmēm un funkcijām ir līdzīgas piesaistošajām finanšu iestādēm un mākslīgiem meitasuzņēmumiem. Šādām vienībām nav pilnvaru darboties neatkarīgi un ir ierobežots darījumu spektrs, kurās tās var iesaistīties. Tās neuzņemas riskus un negūst peļņu no turētajiem aktīviem un saistībām. Šādas vienības, ja tās ir rezidenti, jāuztver kā vispārējās valdības neatņemama sastāvdaļa, nevis atsevišķas vienības. Ja tās ir nerezidentvienības, tās jāuztver kā atsevišķas vienības. Visi darījumi, ko tās veic ārvalstīs, jāatspoguļo attiecīgajos darījumos ar valdību. Tādējādi vienība, kas aizņemas ārvalstīs, tiek uzskatīta par aizdevēju valdībai tādā pašā apjomā un saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā sākotnējais aizņēmums.

2.28. Rezumējot, to īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību konti, kurām nav tiesību veikt neatkarīgu darbību, tiek konsolidēti ar mātesuzņēmuma kontiem, ja vien tās nav no mātesuzņēmuma atšķirīgas ekonomikas rezidentvienības. Šim vispārīgajam noteikumam ir viens izņēmuma gadījums, kad īpašam nolūkam dibināto sabiedrību, kas nav rezidentvienība, izveido valdība.

2.29. Nosacītās rezidentvienības definē šādi:

Nosacītās rezidentvienības, pat ja tām ir tikai daļa no kontiem un nepiemīt lēmumu pieņemšanas autonomija, uzskatāmas par institucionālajām vienībām.

2.30. Par institucionālām vienībām uzskata šādas vienības:

2.31. Makroekonomiskajā analīzē atsevišķi neņem vērā katras institucionālās vienības darbības; tajā aplūko līdzīgu institūciju kopējās darbības. Tādējādi vienības kombinē grupās, ko sauc par institucionālajiem sektoriem, no kuriem dažus iedala apakšsektoros.

2.32. Katrā sektorā un apakšsektorā sagrupē institucionālās vienības, kurām ir līdzīgs ekonomiskās uzvedības veids.

2.1. diagramma.    Vienību iedalīšana sektoros

2.33. Institucionālās vienības sagrupē sektoros, ņemot vērā to, kāda veida ražotāji tās ir, un atkarībā no to galvenās darbības un funkcijas, ko uzskata par to ekonomisko darbību raksturojošu rādītāju.

2.34. 2.1. diagramma parāda, kā vienības tiek iedalītas galvenajos sektoros. Lai saskaņā ar diagrammu noteiktu tādas vienības sektoru, kas ir rezidentvienība un nav mājsaimniecība, jānosaka, vai to kontrolē vai nekontrolē vispārējā valdība un vai tā ir tirgus vai ārpustirgus ražotājs.

2.35. Kontroli pār finanšu vai nefinanšu sabiedrību definē kā spēju noteikt vispārējo korporatīvo politiku, piemēram, ieceļot attiecīgus direktorus, ja nepieciešams.

2.36. Atsevišķa institucionālā vienība (cita sabiedrība, mājsaimniecība, bezpeļņas organizācija vai valdības vienība) nodrošina kontroli pār sabiedrību vai kvazisabiedrību, īstenojot īpašumtiesības uz vairāk nekā pusi no balsstiesīgajām akcijām vai citādi kontrolējot vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām.

2.37. Lai kontrolētu vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām, nav vajadzīgs, lai institucionālajai vienībai pašai piederētu jebkādas balsstiesības. Noteikta sabiedrība – sabiedrība C – varētu būt meitasuzņēmums citai sabiedrībai B, kurā trešajai sabiedrībai A pieder lielākā daļa balsstiesību. Sabiedrība C ir sabiedrības B meitasuzņēmums, ja: vai nu, ja sabiedrība B kontrolē vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām sabiedrībā C, vai sabiedrība B ir sabiedrības C akcionārs ar tiesībām iecelt vai atcelt lielāko daļu sabiedrības C direktoru.

2.38. Vispārējā valdība nodrošina kontroli pār sabiedrību saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem, dekrētu vai noteikumiem, kas piešķir valdībai pilnvaras noteikt korporatīvo politiku. Turpmāk minētie rādītāji ir galvenie faktori, kas jāapsver, nosakot, vai sabiedrību kontrolē valdība:

Atsevišķs rādītājs var būt pietiekams kontroles noteikšanai, bet citos gadījumos uz kontroli var norādīt vairāku atsevišķu rādītāju kopums.

2.39. Attiecībā uz bezpeļņas organizācijām, kuras atzīst kā neatkarīgas juridiskas personas, jāņem vērā šādi pieci kontroles rādītāji:

Tāpat kā attiecībā uz sabiedrībām dažos gadījumos atsevišķs rādītājs var būt pietiekams kontroles noteikšanai, bet citos gadījumos uz kontroli var norādīt vairāku atsevišķu rādītāju kopums.

2.40. Tirgus un ārpustirgus sektoru nošķiršana un publiskā sektora subjektu klasificēšana vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā ir atkarīga no 1.37. punktā minētajiem kritērijiem.

2.41. Sektoru iedala apakšsektoros saskaņā ar šim sektoram atbilstīgajiem kritērijiem, piemēram, valdību var sadalīt centrālajā valdībā, pavalsts valdībā un vietējā valdībā, un sociālās nodrošināšanas fondos. Tādējādi iespējams precīzāk raksturot vienību ekonomisko uzvedību.

Sektoru un apakšsektoru kontos ieraksta visas – pamata vai blakus – institucionālo vienību darbības, kas attiecas uz attiecīgo sektoru.

Katra institucionālā vienība atbilst tikai vienam sektoram vai apakšsektoram.

2.42. Gadījumos, kad institucionālas vienības galvenā funkcija ir preču un pakalpojumu ražošana, vispirms jānosaka ražotāja veids, lai to iedalītu sektorā.

2.43. Turpmāk 2.2. tabulā parādīts ražotāja veids un galvenās darbības un funkcijas, kas raksturīgas katram sektoram:

2.44. Pārējās pasaules sektors (S.2) attiecas uz plūsmām un pozīcijām starp rezidentvienībām un nerezidentvienībām – nerezidentvienībām nepiemīt līdzīgi mērķi un uzvedības veidi, bet tās atzīst, tikai izmantojot to plūsmas un pozīcijas ar rezidentvienībām.

2.45.  Definīcija: Sektoru “nefinanšu sabiedrības” (S.11) veido institucionālās vienības, kuras ir neatkarīgas juridiskas personas un tirgus ražotāji, un kuru galvenā darbība ir preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana. Nefinanšu sabiedrību sektors ietver arī nefinanšu kvazisabiedrības. (Skatīt 2.13. punkta f) apakšpunktu.)

2.46. Tās ietver šādas institucionālās vienības:

2.47. “Nefinanšu kvazisabiedrības” ir visas institūcijas bez juridiskā statusa, kas ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji un kuras atbilst kvazisabiedrību kvalifikācijas kritērijiem (skatīt 2.13. punkta f) apakšpunktu).

Nefinanšu kvazisabiedrībām jābūt pietiekamam informācijas apjomam, lai tās spētu izveidot pilnu kontu komplektu, un tās darbojas tā, it kā būtu sabiedrības. To faktiskās attiecības ar īpašnieku ir tādas pašas kā sabiedrības attiecības ar tās akcionāriem.

Mājsaimniecībām, valdības vienībām vai bezpeļņas organizācijām piederošās nefinanšu kvazisabiedrības kopā ar nefinanšu sabiedrībām grupē nefinanšu sabiedrību sektorā, nevis to īpašnieku sektorā.

2.48. Tas, ka tirgus ražotājiem ir pilns kontu komplekts, ieskaitot bilanci, nav pietiekams nosacījums, lai tirgus ražotājus varētu uztvert par institucionālām vienībām, piemēram, kvazisabiedrībām. Līgumsabiedrības un publiskie ražotāji, kas nav iekļauti 2.46. punkta a), b), c) un f) apakšpunktā un nav vienīpašnieka uzņēmumi, pat ja tiem ir pilns kontu komplekts, būtībā nav atsevišķas institucionālās vienības, jo tiem nepiemīt lemšanas autonomija, to vadība ir pakļauta to īpašnieku – mājsaimniecību, bezpeļņas organizāciju un valdību – kontrolei.

2.49. Nefinanšu sabiedrības ietver arī visas nosacītās rezidentvienības, kuras uztver kā kvazisabiedrības.

2.50. Nefinanšu sabiedrību sektoru iedala trijos apakšsektoros:

2.51.  Definīcija: apakšsektoru “publiskas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības, kvazisabiedrības un bezpeļņas organizācijas, kuras atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kuras ir tirgus ražotāji, kas pakļauti valdības vienību kontrolei.

2.52. Publiskas kvazisabiedrības ir kvazisabiedrības, kas nepastarpināti pieder valdības vienībām.

2.53.  Definīcija: apakšsektoru “nacionālas privātas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības, kvazisabiedrības un bezpeļņas organizācijas, kuras atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kuras ir tirgus ražotāji, kas nav pakļauti valdības vai institucionālo nerezidentvienību kontrolei.

Šis apakšsektors ietver korporatīvās un kvazikorporatīvās tiešo ārvalstu ieguldījumu vienības, kas nav klasificētas apakšsektorā “ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības” (S.11003).

2.54.  Definīcija: apakšsektoru “ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, ko kontrolē institucionālas nerezidentvienības.

Šis apakšsektors ietver:

2.55.  Definīcija: sektoru “finanšu sabiedrības” (S.12) veido institucionālās vienības, kuras ir neatkarīgas juridiskas personas un tirgus ražotāji, un kuru galvenā darbība ir finanšu pakalpojumu sniegšana. Šīs institucionālās vienības veido visas sabiedrības un kvazisabiedrības, kas iesaistītas galvenokārt:

Šajā sektorā iekļautas arī finanšu pakalpojumus sniedzošās institucionālās vienības, kuru lielākā daļa aktīvu vai saistību nav iesaistīti darījumos atklātos tirgos.

2.56. Finanšu starpniecība ir darbība, kuras procesā institucionālā vienība savā vārdā iegādājas finanšu aktīvus un uzņemas saistības, iesaistoties finanšu darījumos tirgū. Finanšu starpnieku aktīvus un saistības finanšu starpniecības procesā pārveido vai pārstrukturē atkarībā no, piemēram, maksājuma termiņa, mēroga, riska un tamlīdzīgiem rādītājiem.

Finanšu palīgdarbības ir darbības, kas cieši saistītas ar finanšu starpniecību, bet kas pašas nav finanšu starpniecība.

2.57. Finanšu starpniecības procesā līdzekļus pārvieto starp trešām pusēm, kam ir līdzekļu pārpalikums, un trešām pusēm, kurām to nepietiek. Finanšu starpnieks ne tikai darbojas kā citu institucionālo vienību aģents, bet arī pakļauj sevi riskam, savā vārdā pērkot finanšu aktīvus un uzņemoties saistības.

2.58. Finanšu starpniecības procesā var būt iesaistītas visas saistību kategorijas, izņemot saistību kategoriju “citas kreditoru saistības” (AF.8). Finanšu aktīvus, kas iesaistīti finanšu starpniecības procesā, var klasificēt jebkurā kategorijā, izņemot kategoriju “apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas” (AF.6), bet ieskaitot kategoriju “citas debitoru saistības”. Finanšu starpnieki var ieguldīt savus līdzekļus nefinanšu aktīvos, arī nekustamajā īpašumā. Lai sabiedrību uzskatītu par finanšu starpnieku, tai jāuzņemas saistības tirgū un jāpārveido līdzekļi. Nekustamā īpašuma sabiedrības nav finanšu starpnieki.

2.59. Apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu funkcija ir risku apvienošana kopējā fondā. Šādu institūciju saistības ir apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas (AF.6). Saistību pretējais ieraksts ir ieguldījumi, ko veic apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi, kuri līdz ar to darbojas kā finanšu starpnieki.

2.60. Ieguldījumu fondi, ko turpmāk tekstā apzīmē kā naudas tirgus fondus (NTF) un fondi, kas nav naudas tirgus fondi, galvenokārt uzņemas saistības, emitējot ieguldījumu fondu apliecības vai daļas (AF.52). Tie pārveido šādus līdzekļus, iegādājoties finanšu aktīvus un/vai nekustamo īpašumu. Ieguldījumu fondus klasificē kā finanšu starpniekus. Visas izmaiņas to aktīvu un saistību vērtībā, kas nav pašu akcijas, atspoguļojas ieguldījumu fondu pašu līdzekļos (sk. 7.07. punktu). Ņemot vērā, ka pašu līdzekļu summa ir vienāda ar ieguldījumu fonda apliecību vai daļu vērtību, visas izmaiņas fonda aktīvu un saistību vērtībā atspoguļosies šādu apliecību vai daļu tirgus vērtībā. Ieguldījumu fondi, kuri iegulda nekustamajos īpašumos, ir finanšu starpnieki.

2.61. Finanšu starpniecība ir aktīvu iegāde un saistību uzņemšanās attiecībā uz plašu sabiedrību vai uz īpašām un relatīvi lielām tās apakšgrupām. Ja darbība aprobežojas ar nelielām personu vai ģimeņu grupām, tad finanšu starpniecība nenotiek.

2.62. Ir iespējami izņēmumi vispārējiem noteikumiem, ka finanšu starpniecība aprobežojas ar finanšu darījumiem tirgū. Piemēri ir municipālās kredītbankas un krājbankas, kas atkarīgas no attiecīgās pašvaldības, vai arī finanšu nomas sabiedrības, kas līdzekļu ieguvē vai ieguldīšanā atkarīgas no mātesuzņēmumu grupas. Klasificējot tās par finanšu starpniekiem, aizdošanai vai uzkrājumu pieņemšanai jābūt neatkarīgai no attiecīgās pašvaldības vai mātes grupas.

2.63. Finanšu palīgdarbības ietver palīgdarbības, lai realizētu darījumus ar finanšu aktīviem un saistībām vai līdzekļu pārveidi, vai līdzekļu pārstrukturēšanu. Finanšu palīgsabiedrības nepakļauj sevi riskam, iegādājoties finanšu aktīvus vai uzņemoties saistības. Tās atvieglo finanšu starpniecību. Centrālie biroji, kuru visi meitasuzņēmumi vai to lielākā daļa ir finanšu sabiedrības, ir finanšu palīgsabiedrības.

2.64. Finanšu sabiedrības, kas nav finanšu starpnieki un finanšu palīgsabiedrības, ir finanšu pakalpojumus sniedzošās institucionālās vienības, kuru lielākā daļa aktīvu vai saistību nav iesaistīti darījumos atklātos tirgos.

2.65. Sektorā “finanšu sabiedrības” (S.12) iekļautas šādas institucionālās vienības: