2013R0549 — LV — 24.08.2015 — 001.001


Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

►B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 549/2013

(2013. gada 21. maijs)

par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(OV L 174, 26.6.2013., 1. lpp)

Grozīta ar:

 

 

Oficiālais Vēstnesis

  Nr.

Lappuse

Datums

►M1

KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2015/1342 (2015. gada 22. aprīlis),

  L 207

35

4.8.2015




▼B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 549/2013

(2013. gada 21. maijs)

par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Eiropas Savienībā

(Dokuments attiecas uz EEZ)



EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 338. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas atzinumu ( 1 ),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ( 2 ),

tā kā:

(1)

Lai veidotu Savienības politiku un uzraudzītu dalībvalstu un ekonomiskajā un monetārajā savienībā (EMS) ietilpstošās ekonomikas, ir vajadzīga salīdzināma un uzticama jaunākā informācija par ekonomikas struktūru un ekonomiskās situācijas attīstību katrā dalībvalstī vai reģionā.

(2)

Komisijai būtu jāpiedalās dalībvalstu ekonomiku un EMS uzraudzībā un jo īpaši regulāri jāinformē Padome par dalībvalstu panākumiem, pildot EMS saistības.

(3)

Savienības pilsoņiem ir nepieciešami ekonomiskie konti kā galvenais instruments, lai analizētu dalībvalsts vai reģiona ekonomisko situāciju. Salīdzināmības labad šādi konti būtu jāsagatavo, pamatojoties uz vienotiem principiem, kuri nepieļauj atšķirīgas interpretācijas. Sniegtajai informācijai vajadzētu būt pēc iespējas precīzai, pilnīgai un savlaicīgai, lai nodrošinātu maksimālu pārredzamību visos sektoros.

(4)

Komisijai būtu jāizmanto nacionālo un reģionālo kontu agregāti Savienības administratīvajām vajadzībām un jo īpaši – budžeta aprēķinos.

(5)

Jomā, kuru reglamentē šī regula, 1970. gadā tika publicēts administratīvs dokuments ar nosaukumu “Eiropas integrēto ekonomisko kontu sistēma (EKS)”. Minēto dokumentu sagatavoja Eiropas Kopienu Statistikas birojs, uzņemoties visu atbildību, un tas bija minētā biroja vairāku gadu darba rezultāts, kurā piedalījās arī dalībvalstu statistikas iestādes, lai izstrādātu tādu nacionālo kontu sistēmu, kura atbilstu Eiropas Kopienu ekonomikas un sociālās politikas prasībām. Tā bija Kopienas versija Apvienoto Nāciju Organizācijas Nacionālo kontu sistēmai, ko Kopienas bija izmantojušas līdz minētajam laikam. Lai atjauninātu oriģinālo tekstu, 1979. gadā publicēja dokumenta otro izdevumu ( 3 ).

(6)

Nacionālo kontu sistēma tika izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2223/96 (1996. gada 25. jūnijs) par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmu Kopienā ( 4 ), lai tā atbilstu Kopienas ekonomiskās, sociālās un reģionālās politikas prasībām. Minētā sistēma lielā mērā atbilda tolaik jaunajai Nacionālo kontu sistēmai, ko 1993. gada februārī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Statistikas komisija (NKS 1993), lai rezultāti visās Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīs būtu starptautiski salīdzināmi.

(7)

NKS 1993 tika atjaunināta jaunas nacionālo kontu sistēmas veidā (NKS 2008), ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Statistikas komisija pieņēma 2009. gada februārī, lai vairāk pielāgotu nacionālos kontus jaunajai ekonomikas videi, sasniegumiem metodoloģiskajā pētniecībā un lietotāju vajadzībām.

(8)

Ar Regulu (EK) Nr. 2223/96 izveidotā Eiropas Kontu sistēma (EKS 95) ir jāpārskata, lai ņemtu vērā jaunākās izmaiņas NKS un lai Eiropas Kontu sistēma, ko izveido ar šo regulu, būtu dalībvalstu ekonomiku struktūrām pielāgota NKS 2008 versija, un lai Savienības datus varētu salīdzināt ar tās galveno starptautisko partneru apkopotajiem datiem.

(9)

Lai izveidotu vides ekonomiskos kontus kā satelītkontus pārskatītajai Eiropas Kontu sistēmai, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 691/2011 (2011. gada 6. jūlijs) par Eiropas vides ekonomiskajiem kontiem ( 5 ) izveidoja vienotu Eiropas vides ekonomisko kontu datu vākšanas, apkopošanas, nosūtīšanas un novērtēšanas sistēmu.

(10)

Saistībā ar vides un sociālajiem kontiem būtu pilnībā jāņem vērā arī Komisijas 2009. gada 20. augusta ziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē”. Lai izstrādātu visaptverošu pieeju tam, kā mērīt labklājību un progresu, ar nolūku atbalstīt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, ir enerģiski jāveic turpmāki metodoloģiskie pētījumi un datu testi, jo īpaši saistībā ar paziņojumu “IKP un ne tikai” un stratēģiju “Eiropa 2020”. Šajā sakarā būtu jārisina jautājumi saistībā ar vides ārējiem efektiem un sociālo nevienlīdzību. Būtu jāņem vērā arī ražīguma izmaiņas. Tam būtu jāļauj iespējami drīz padarīt pieejamus datus, kas papildina IKP. Komisijai 2013. gadā būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei “IKP un ne tikai” sekojuma ziņojums un, attiecīgā gadījumā, 2014. gadā – likumdošanas priekšlikumi. Dati par nacionālajiem un reģionālajiem kontiem būtu jāuzskata par vienu no līdzekļiem šo mērķu īstenošanā.

(11)

Būtu jāizpēta iespējas izmantot datu vākšanai jaunas, automatizētas un reāllaika metodes.

(12)

Pārskatītajā Eiropas kontu sistēmā (EKS 2010), kas izveidota ar šo regulu, ir iekļauta metodoloģija un nosūtīšanas programma, kurā definēti konti un tabulas, kas visām dalībvalstīm jāiesniedz saskaņā ar noteiktiem termiņiem. Īpaši, lai uzraudzītu ekonomisko konverģenci un panāktu dalībvalstu ekonomikas politikas ciešu koordināciju, Komisijai konkrētos datumos un attiecīgos gadījumos saskaņā ar iepriekš noteiktu publicēšanas grafiku būtu jānodrošina lietotājiem pieeja minētajiem kontiem un tabulām.

(13)

Datu publicēšanā būtu jāizmanto uz lietotāju orientēta pieeja, tādējādi sniedzot Savienības pilsoņiem un ieinteresētajām personām saprotamu un lietderīgu informāciju.

(14)

EKS 2010 pakāpeniski aizstās visas citas sistēmas kā atsauces sistēma kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, lai sagatavotu dalībvalstu kontus ar nolūku iegūt starp dalībvalstīm salīdzināmus rezultātus Savienības nolūkiem.

(15)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1059/2003 (2003. gada 26. maijs) par kopējas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijas (NUTS) izveidi ( 6 ) visā statistikā, ko dalībvalstis nosūta Komisijai un kam jābūt sadalītai pa teritoriālajām vienībām, būtu jāizmanto NUTS klasifikācija. Tādēļ, lai sagatavotu salīdzināmu reģionālo statistiku, teritoriālās vienības būtu jādefinē saskaņā ar NUTS klasifikāciju.

(16)

Datu, tostarp konfidenciālu datu, nosūtīšanu, ko veic dalībvalstis, reglamentē ar noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 223/2009 (2009. gada 11. marts) par Eiropas statistiku ( 7 ). Tāpēc pasākumiem, ko veic saskaņā ar šo regulu, būtu jānodrošina konfidenciālu datu aizsardzība un arī tas, ka, sagatavojot un izplatot Eiropas statistiku, dati netiek nelikumīgi izpausti un tos neizmanto citām vajadzībām kā vien statistikai.

(17)

Tika izveidota darba grupa, lai sīkāk izpētītu, kā nacionālajos kontos atspoguļot netieši mērītos finanšu starpniecības pakalpojumus (NMFSP), tostarp pētītu riska korekcijas metodi, kas izslēdz ar riska īstenošanos saistītās paredzamās nākotnes izmaksas no NMFSP aprēķiniem. Ņemot vērā darba grupas konstatējumus, var būt nepieciešams, izmantojot deleģētu aktu, grozīt NMFSP aprēķina un dalījuma metodoloģiju, lai nodrošinātu pilnveidotus rezultātus.

(18)

Pētniecības un izstrādes izdevumi ir ieguldījums, un tāpēc tie būtu jāieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošana. Tomēr, izmantojot deleģētu aktu, būtu jānorāda to pētniecības un izstrādes datu formāts, kuri jāieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošana, ja ar testa palīdzību, pamatojoties uz papildu tabulu izstrādi, ir panākts pietiekams uzticamības līmenis datu ticamībai un salīdzināmībai.

(19)

Padomes Direktīvā 2011/85/ES (2011. gada 8. novembris) par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām ( 8 ) tiek prasīts publiskot attiecīgo informāciju par iespējamām saistībām, kam varētu būt liela ietekme uz valsts budžetu, tostarp par valdības garantijām, ieņēmumus nenesošiem aizdevumiem un saistībām, kas izriet no valsts uzņēmumu darbības, norādot šādu iespējamo saistību apjomu. Minēto prasību dēļ nepieciešama papildu publikācija tai, kas prasīta saskaņā ar šo regulu.

(20)

Komisija (Eurostat) 2012. gada jūnijā izveidoja darba grupu par Direktīvas 2011/85/ES ietekmi uz fiskālo datu vākšanu un izplatīšanu, kura galveno uzmanību vērsa uz to, kā tiek īstenotas prasības attiecībā uz potenciālajām saistībām un citu attiecīgu informāciju, kas var norādīt uz iespējami lielu ietekmi uz publiskiem budžetiem, tostarp valsts garantijām, publisko sabiedrību saistībām, publiskām un privātām partnerībām (PPP), ieņēmumus nenesošiem aizdevumiem un valdības līdzdalību sabiedrību kapitālā. Pilnībā īstenotiem minētās darba grupas uzdevumiem būtu jāsniedz ieguldījums PPP līgumu pamatā esošo ekonomisko attiecību pienācīgā analīzē, tostarp, attiecīgos gadījumos, būvniecības, pieejamības un pieprasījuma risku analīzē, un jākonstatē ārpusbilances PPP netiešie parādi, tādējādi veicinot lielāku pārredzamību un uzticamu parāda statistiku.

(21)

Ekonomikas politikas komiteja, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 74/122/EEK ( 9 ) (EPK), veica darbu saistībā ar pensiju ilgtspēju un pensiju reformu. Statistiķu darbs, no vienas puses, un darbs, ko EPK vadībā veic eksperti iedzīvotāju novecošanas jomā, no otras puses, būtu cieši jāsaskaņo gan valstu, gan Eiropas līmenī attiecībā uz makroekonomiskiem pieņēmumiem un citiem aktuāriem parametriem, lai nodrošinātu rezultātu konsekvenci un salīdzināmību starp valstīm, kā arī efektīvu lietotāju un ieinteresēto personu informēšanu par datiem un informāciju saistībā ar pensijām. Būtu arī jāprecizē, ka uz atskaites brīdi uzkrātās tiesības uz pensiju sociālajā apdrošināšanā pašas par sevi nav publisko finanšu stabilitātes pasākums.

(22)

Dati un informācija par dalībvalstu iespējamām saistībām tiek nodrošināti saistībā ar darbu daudzpusējas uzraudzības procedūras jomā, kas izveidota ar Stabilitātes un izaugsmes paktu. Komisijai līdz 2018. gada jūlijam būtu jānāk klajā ar ziņojumu, kurā izvērtēts, vai šie dati būtu jādara pieejami saistībā ar EKS 2010.

(23)

Ir svarīgi uzsvērt dalībvalstu reģionālo kontu nozīmību Savienības reģionālajā, ekonomikas un sociālajā kohēzijas politikā, kā arī savstarpējo ekonomisko atkarību analīzes nozīmīgumu. Turklāt tiek atzīta nepieciešamība palielināt kontu, tostarp valdības kontu, pārredzamību reģionālā līmenī. Komisijai (Eurostat) būtu jāpievērš īpaša uzmanība fiskālajiem datiem par reģioniem tajās dalībvalstīs, kurās ir autonomi reģioni vai valdības.

(24)

Lai nodrošinātu saskaņotu šīs regulas A pielikuma interpretāciju un tā starptautisku salīdzināmību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija sagatavošanās darba laikā rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ar Eiropas Statistikas sistēmas komiteju, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 223/2009. Turklāt, ievērojot LESD 127. panta 4. punktu un 282. panta 5. punktu, ir svarīgi, lai Komisija sagatavošanas darba gaitā attiecīgā gadījumā apspriestos ar Eiropas Centrālo banku tās kompetences jautājumos. Sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, Komisijai būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(25)

Lielākā daļa statistikas agregātu, ko izmanto Savienības ekonomikas pārvaldībā, jo īpaši pārmērīga budžeta deficīta un makroekonomiskas nelīdzsvarotības procedūrās, tiek noteikti, atsaucoties uz EKS. Komisijai, sniedzot datus un ziņojumus saskaņā ar minētajām procedūrām, būtu jāsniedz arī pienācīga informācija par to, kāda ietekme uz attiecīgajiem apkopotajiem datiem ir EKS 2010 metodoloģiskajām izmaiņām, kas ieviestas ar deleģētiem aktiem saskaņā ar šīs regulas noteikumiem.

(26)

Lai nodrošinātu EKS pētniecības un izstrādes datu uzticamību un salīdzināmību, Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm līdz 2013. gada maija beigām veiks izvērtējumu par to, vai nacionālajiem kontiem paredzētie dati par pētniecību un izstrādi ir pienācīgi kvalitatīvi gan faktiskajās cenās, gan apjoma izteiksmē.

(27)

Šīs regulas īstenošanai būs vajadzīga lielāka valstu statistikas sistēmu pielāgošana, tāpēc Komisija piešķirs dalībvalstīm izņēmumus. Konkrēti, nacionālo kontu datu nosūtīšanas programmā būtu jāņem vērā nozīmīgas politikas un statistikas pārmaiņas, kas programmas atsauces laikposmos notikušas dažās dalībvalstīs. Komisijas piešķirtajiem izņēmumiem vajadzētu būt pagaidu izņēmumiem, un tie vēlāk būtu jāpārskata. Komisijai būtu jāsniedz atbalsts attiecīgajām dalībvalstīm to centienos nodrošināt nepieciešamos pielāgojumus statistikas sistēmās, lai minētos izņēmumus var iespējami drīz atcelt.

(28)

Nosūtīšanas termiņu saīsināšana varētu radīt ievērojamu slogu un ievērojamas izmaksas respondentiem un valstu statistikas birojiem Savienībā, radot risku, ka var tikt pazemināta datu kvalitāte. Tāpēc, nosakot datu nosūtīšanas termiņus, būtu jāņem vērā ieguvumu un zaudējumu līdzsvars.

(29)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu ( 10 ).

(30)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, pārskatītas Eiropas Kontu sistēmas sagatavošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstis, un to, ka šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(31)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Statistikas sistēmas komiteju.

(32)

Ir notikusi apspriešanās ar Monetārās, finanšu un maksājumu bilances statistikas komiteju, kura izveidota ar Padomes Lēmumu 2006/856/EK (2006. gada 13. novembris), ar ko izveido Monetārās, finanšu un maksājumu bilances statistikas komiteju ( 11 ), un Nacionālā kopienākuma komiteju (NKI komiteja), kura izveidota ar Padomes Regulu (EK, Euratom) Nr. 1287/2003 (2003. gada 15. jūlijs) par to, kā saskaņot nacionālo kopienākumu tirgus cenās (NKI regula) ( 12 ),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.



1. pants

Priekšmets

1.  Ar šo regulu izveido 2010. gada Eiropas Kontu sistēmu (“EKS 2010” vai “EKS”).

2.  EKS 2010 noteikta:

a) metodoloģija (A pielikums) attiecībā uz kopējiem standartiem, definīcijām, klasifikācijām un uzskaites noteikumiem, ko izmanto, apkopojot salīdzināmus kontus un tabulas Savienības vajadzībām, kā arī apkopojot rezultātus, kas tiek prasīti saskaņā ar 3. pantu;

b) programma (B pielikums), kurā noteikti termiņi, kādos dalībvalstis nosūta Komisijai (Eurostat) saskaņā ar a) apakšpunktā minēto metodoloģiju apkopojamos kontus un tabulas.

3.  Neskarot 5. un 10. pantu, šī regula attiecas uz visiem Savienības tiesību aktiem, kuros ir atsauces uz EKS vai tās definīcijām.

4.  Šī regula neuzliek dalībvalstīm par pienākumu izmantot EKS 2010, sastādot kontus savām vajadzībām.

2. pants

Metodoloģija

1.  EKS 2010 metodoloģija, kas minēta 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir izklāstīta A pielikumā.

2.  Attiecībā uz EKS 2010 metodoloģijas grozījumiem Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 7. pantu, lai precizētu un uzlabotu tās saturu nolūkā nodrošināt saskaņotu skaidrojumu vai starptautisko salīdzināmību ar noteikumu, ka grozījumi nemaina metodoloģijas pamatjēdzienus, neprasa Eiropas Statistikas sistēmas veidotāju papildlīdzekļus to ieviešanai un nemaina pašu resursus.

3.  Ja rodas šaubas par EKS 2010 uzskaites noteikumu īstenošanas pareizību, attiecīgā dalībvalsts lūdz skaidrojumu Komisijai (Eurostat). Komisija (Eurostat) nekavējoties gan izskata jautājumu, gan paziņo attiecīgajai dalībvalstij un visām pārējām dalībvalstīm savu atzinumu par pieprasīto paskaidrojumu.

4.  Dalībvalstis veic netieši mērīto finanšu starpniecības pakalpojumu (NMFSP) aprēķinu un iedalījumu nacionālajos kontos saskaņā ar šīs regulas A pielikumā aprakstīto metodoloģiju. Komisija saskaņā ar 7. pantu ir pilnvarota līdz 17 septembris 2013 pieņemt deleģētos aktus, ar ko nosaka NMFSP aprēķina un iedalījuma pārskatītu metodoloģiju. Īstenojot savas pilnvaras atbilstīgi šim punktam, Komisija nodrošina, ka šādi deleģētie akti nerada ievērojamu papildu administratīvo slogu dalībvalstīm vai respondentu vienībām.

5.  Pētniecības un izstrādes izdevumus dalībvalstis ieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošanu. Komisija ir pilnvarota saskaņā ar 7. pantu pieņemt deleģētos aktus nolūkā nodrošināt dalībvalstu EKS 2010 pētniecības un izstrādes datu uzticamību un salīdzināmību. Īstenojot savas pilnvaras atbilstīgi šim punktam, Komisija nodrošina, ka šādi deleģētie akti nerada ievērojamu papildu administratīvo slogu dalībvalstīm vai respondentu vienībām.

3. pants

Datu nosūtīšana Komisijai

1.  Dalībvalstis nosūta Komisijai (Eurostat) B pielikumā norādītos kontus un tabulas, ievērojot katrai tabulai norādītos termiņus.

2.  Saskaņā ar šo regulu dalībvalstis nosūta Komisijai datus un metadatus atbilstīgi norādītajam datu apmaiņas standartam un citiem praktiskiem norādījumiem.

Datus nosūta elektroniski vai augšupielādē Komisijas vienotajā datu ievadīšanas sistēmā. Datu apmaiņas standartus un citus praktiskos datu nosūtīšanas norādījumus Komisija nosaka, pieņemot īstenošanas aktus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 8. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4. pants

Kvalitātes novērtējums

1.  Piemērojot šo regulu, datiem, kas nosūtāmi saskaņā ar šīs regulas 3. pantu, piemēro Regulas (EK) Nr. 223/2009 12. panta 1. punktā izklāstītos kvalitātes kritērijus.

2.  Dalībvalstis nosūta Komisijai (Eurostat) ziņojumu par to datu kvalitāti, kuri nosūtāmi saskaņā ar 3. pantu.

3.  Piemērojot 1. punktā minētos kvalitātes kritērijus datiem, uz kuriem attiecas šī regula, kvalitātes ziņojumu sagatavošanas kārtību, struktūru, periodiskumu un novērtējuma rādītājus nosaka Komisija, pieņemot īstenošanas aktus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 8. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.  Komisija (Eurostat) novērtē nosūtīto datu kvalitāti.

5. pants

Piemērošanas un pirmās datu nosūtīšanas termiņš

1.  EKS 2010 pirmo reizi piemēro datiem, kas sagatavoti saskaņā ar B pielikumu un nosūtāmi no 2014. gada 1. septembra.

2.  Datus Komisijai (Eurostat) nosūta, ievērojot B pielikumā noteiktos termiņus.

3.  Saskaņā ar 1. punktu līdz pirmajai datu nosūtīšanai, balstoties uz EKS 2010, dalībvalstis turpina nosūtīt Komisijai (Eurostat) kontus un tabulas, kas sagatavoti, piemērojot EKS 95.

4.  Neskarot 19. pantu Padomes Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (2000. gada 22. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu ( 13 ), Komisija un attiecīgās dalībvalstis pārbauda, vai šī regula tiek pareizi piemērota, un pārbaužu rezultātus iesniedz komitejai, kas minēta šīs regulas 8. panta 1. punktā.

6. pants

Izņēmumi

1.  Ja valstu statistikas sistēmās jāveic lieli pielāgojumi, lai piemērotu šo regulu, Komisija, pieņemot īstenošanas aktus, piešķir dalībvalstīm regulas piemērošanas pagaidu izņēmumus. Minētie izņēmumi zaudē spēku vēlākais 2020. gada 1. janvārī. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 8. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.  Komisija piešķir izņēmumu, ievērojot 1. punktu, tikai uz tādu laikposmu, kas ir pietiekams, lai attiecīgā dalībvalsts spētu pielāgot savas statistikas sistēmas. Dalībvalsts IKP īpatsvaru Savienībā vai eurozonā neuzskata par pamatojumu izņēmuma piešķiršanai. Attiecīgā gadījumā Komisija sniedz atbalstu attiecīgajām dalībvalstīm to centienos nodrošināt vajadzīgos pielāgojumus statistikas sistēmās.

3.  Nolūkos, kas izklāstīti 1. un 2. punktā, attiecīgā dalībvalsts ne vēlāk kā 17 oktobris 2013 iesniedz Komisijai pienācīgi pamatotu pieprasījumu.

Komisija pēc apspriešanās ar Eiropas Statistikas sistēmas komiteju ne vēlāk kā līdz 2018. gada 1. jūlijam iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā tiek piemēroti piešķirtie izņēmumi, lai pārbaudītu, vai tie joprojām ir pamatoti.

7. pants

Deleģēšanas īstenošana

1.  Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šā panta nosacījumus.

2.  Pilnvaras pieņemt 2. panta 2. un 5. punktā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 16 jūlijs 2013. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, kas minēti 2. panta 4. punktā, Komisijai piešķir uz divu mēnešu laikposmu no 16 jūlijs 2013. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.  Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 2. panta 2., 4. un 5. punktā minēto pilnvaru deleģēšanu.

Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.  Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.  Saskaņā ar 2. panta 2., 4. un 5. punktu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja trīs mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu lēmumu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par trim mēnešiem.

8. pants

Komiteja

1.  Komisijai palīdz Eiropas Statistikas sistēmas komiteja, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 223/2009. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.  Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

9. pants

Sadarbība ar citām komitejām

1.  Visos jautājumos, kas ietilpst ar Lēmumu 2006/856/EK izveidotās Monetārās, finanšu un maksājumu bilances statistikas komitejas kompetencē, Komisija saskaņā ar minētā lēmuma 2. pantu lūdz minētās komitejas atzinumu.

2.  Komisija nosūta ar Regulu (EK, Euratom) Nr. 1287/2003 izveidotajai Nacionālā kopienākuma komitejai (“NKI komiteja”) visu informāciju, kas attiecas uz šīs regulas īstenošanu un kas vajadzīga NKI komitejas pienākumu veikšanai.

10. pants

Pārejas noteikumi

1.  Budžeta un pašu resursu vajadzībām Eiropas Kontu sistēma, kas minēta Regulas (EK, Euratom) Nr. 1287/2003 1. panta 1. punktā un ar to saistītajos tiesību aktos, jo īpaši Regulā (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 un Padomes Regulā (EEK, Euratom) Nr. 1553/89 (1989. gada 29. maijs) par galīgajiem vienotajiem pasākumiem, lai iekasētu pašu resursus, ko veido pievienotās vērtības nodokļi ( 14 ), turpina būt EKS 95, kamēr paliek spēkā Padomes Lēmums 2007/436/EK, Euratom (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu ( 15 ).

2.  Lai noteiktu pašu resursus, kuru pamatā ir PVN, un atkāpjoties no 1. punkta, dalībvalstis var izmantot datus, kuri pamatojas uz EKS 2010, kamēr paliek spēkā Lēmums 2007/436/EK, Euratom, ja nav pieejami vajadzīgie detalizētie EKS 95 dati.

11. pants

Ziņošana par netiešām saistībām

Līdz 2014. gadam Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, kas satur esošu informāciju par PPP un citām netiešām saistībām, tostarp iespējamām saistībām, kas nav valdības saistības.

Līdz 2018. gadam Komisija iesniedz turpmāku ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā novērtē, cik lielā mērā Komisijas (Eurostat) publicētā informācija par saistībām atspoguļo visu netiešo saistību kopumu, tostarp iespējamās saistības, kas nav valdības saistības.

12. pants

Pārskatīšana

Līdz 2018. gada 1. jūlijam un pēc tam reizi piecos gados Komisija iesniedz ziņojumu par šīs regulas īstenošanu Eiropas Parlamentam un Padomei.

Minētajā ziņojumā inter alia sniedz izvērtējumu par:

a) nacionālo un reģionālo kontu datu kvalitāti;

b) šīs regulas efektivitāti un uzraudzības procesu, ko piemēro EKS 2010; un

c) sasniegto attiecībā uz datiem par iespējamām saistībām un EKS 2010 datu pieejamību.

13. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.




A PIELIKUMS

1. NODAĻA

VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS UN PAMATPRINCIPI

VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

Globalizācija

EKS 2010 PIELIETOJUMS

Analīzes un politikas ietvars

EKS 2010 jēdzienu īpašības

Klasifikācija pa sektoriem

Satelītkonti

EKS 2010 un NKS 2008

EKS 2010 un EKS 95

EKS 2010 KĀ SISTĒMAS PAMATPRINCIPI

Statistiskās vienības un to grupējumi

Institucionālās vienības un sektori

Vietējās darbības veida vienības un nozares

Rezidentvienības un nerezidentvienības; kopējā ekonomika un pārējā pasaule

Plūsmas un uzkrātie lielumi

Plūsmas

Darījumi

Darījumu īpašības

Savstarpēji darījumi un vienību iekšējie darījumi

Naudas darījumi un beznaudas darījumi

Darījumi ar pretvērtību un bez tās

Pārkārtotie darījumi

Pārvirzīšana

Sadalīšana

Galvenā darītāja atpazīšana

Robežgadījumi

Aktīvu citas pārmaiņas

Aktīvu un saistību apjoma citas pārmaiņas

Turēšanas guvumi un zaudējumi

Uzkrātie lielumi

Kontu sistēma un agregāti

Uzskaites noteikumi

Kontu abu pušu terminoloģija

Divkāršs ieraksts/četrkāršs ieraksts

Vērtēšana

Produktu īpaša vērtēšana

Vērtēšana salīdzināmās cenās

Ierakstīšanas laiks

Konsolidācija un neto aprēķins

Konsolidācija

Neto aprēķins

Konti, balansposteņi un agregāti

Kontu secība

Preču un pakalpojumu konts

Pārējās pasaules konts

Balansposteņi

Agregāti

IKP – galvenais agregāts

Ielaides un izlaides ietvars

Piedāvājuma un izlietojuma tabulas

Simetriskās ielaides un izlaides tabulas

2. NODAĻA

VIENĪBAS UN VIENĪBU GRUPĒJUMI

NACIONĀLĀS EKONOMIKAS ROBEŽAS

INSTITUCIONĀLĀS VIENĪBAS

Centrālie biroji un kontrolakciju sabiedrības

Sabiedrību grupas

Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības

Piesaistošās finanšu iestādes

Mākslīgi meitasuzņēmumi

Vispārējās valdības īpašam nolūkam izveidotās vienības

INSTITUCIONĀLIE SEKTORI

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Apakšsektors – publiskas nefinanšu sabiedrības (S.11001)

Apakšsektors – nacionālas privātas nefinanšu sabiedrības (S.11002)

Apakšsektors – ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības (S.11003)

Finanšu sabiedrības (S.12)

Finanšu starpnieki

Finanšu palīgsabiedrības

Finanšu sabiedrības, kas nav finanšu starpnieki un finanšu palīgsabiedrības

Finanšu sabiedrību sektorā iekļautās institucionālās vienības

Finanšu sabiedrību apakšsektori

Finanšu sabiedrību apvienotie apakšsektori

Finanšu sabiedrību apakšsektoru iedalīšana publiskās, nacionālās privātās un ārvalstu kontrolētās finanšu sabiedrībās

Centrālā banka (S.121)

Noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku (S.122)

Naudas tirgus fondi (S.123)

Ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus (S.124)

Citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (S.125)

Finanšu instrumentsabiedrības, kas iesaistītas vērtspapīrošanas darījumos (FIS)

Vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirgotāji, finanšu sabiedrības, kas veic kreditēšanu, un specializētās finanšu sabiedrības

Finanšu palīgsabiedrības (S.126)

Piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji (S.127)

Apdrošināšanas sabiedrības (S.128)

Pensiju fondi (S.129)

Vispārējā valdība (S.13)

Centrālā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1311)

Pavalsts valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1312)

Vietējā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1313)

Sociālās nodrošināšanas fondi (S. 1314)

Mājsaimniecības (S.14)

Darba devēji un individuālie uzņēmēji (S.141 un S.142)

Darba ņēmēji (S.143)

Īpašuma ienākuma saņēmēji (S.1441)

Pensiju saņēmēji (S.1442)

Citu pārvedumu saņēmēji (S.1443)

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (S.15)

Pārējā pasaule (S.2)

Ražotājvienību klasifikācija sektoros, sadalot pēc īpašumtiesību galvenajiem juridiskajiem standartveidiem

VIETĒJĀS DARBĪBAS VEIDA VIENĪBAS UN NOZARES

Vietējā darbības veida vienība

Nozares

Nozaru klasifikācija

VIENDABĪGĀS RAŽOŠANAS VIENĪBAS UN VIENDABĪGĀS NOZARES

Viendabīgās ražošanas vienība

Viendabīgā nozare

3. NODAĻA

DARĪJUMI AR PRODUKTIEM UN NERAŽOTIEM AKTĪVIEM

PRODUKTU DARĪJUMI KOPUMĀ

RAŽOŠANA UN IZLAIDE

Galvenā darbība, sekundārās darbības un palīgdarbības

Izlaide (P.1)

Institucionālās vienības: sadalījums starp tirgus, pašu gala izlietojumam un ārpustirgus

Izlaides ierakstīšanas laiks un vērtēšana

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produkti (A sadaļa)

Apstrādes rūpniecības izstrādājumi (C sadaļa); Būvdarbi (F sadaļa)

Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumi; automobiļu un motociklu remonta pakalpojumi (G sadaļa)

Transports un uzglabāšana (H sadaļa)

Izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (I sadaļa)

Finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (K sadaļa): centrālās bankas izlaide

Finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (K sadaļa): finanšu pakalpojumi kopumā

Finanšu pakalpojumi, ko sniedz par tiešu samaksu

Finanšu pakalpojumi, ko apmaksā ar pievienoto procentu maksājumiem

Finanšu pakalpojumi, kas saistīti ar finanšu aktīvu un saistību iegādi un atsavināšanu finanšu tirgos

Finanšu pakalpojumi, ko sniedz apdrošināšanas un pensiju shēmās, kur darbību finansē, izmantojot apdrošināšanas iemaksas un peļņu no uzkrājumiem

Ar nekustamo īpašumu saistītie pakalpojumi (L sadaļa)

Profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi (M sadaļa); Administratīvie un palīgpakalpojumi (N sadaļa)

Valsts pārvaldes un aizsardzības pakalpojumi; obligātās sociālās nodrošināšanas pakalpojumi (O sadaļa)

Izglītības pakalpojumi (P sadaļa); Cilvēku veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumi (Q sadaļa)

Mākslas, izklaides un atpūtas pakalpojumi (R sadaļa); Citi pakalpojumi (S sadaļa)

Individuālās mājsaimniecības kā darba devēji (T sadaļa)

STARPPATĒRIŅŠ (P.2)

Starppatēriņa ierakstīšanas laiks un vērtēšana

GALAPATĒRIŅŠ (P.3, P.4)

Galapatēriņa izdevumi (P.3)

Faktiskais galapatēriņš (P.4)

Galapatēriņa izdevumu ierakstīšanas laiks un vērtēšana

Faktiskā galapatēriņa ierakstīšanas laiks un vērtēšana

BRUTO KAPITĀLA VEIDOŠANA (P.5)

Bruto pamatkapitāla veidošana (P.51g)

Bruto pamatkapitāla veidošanas ierakstīšanas laiks un vērtēšana

Pamatkapitāla patēriņš (P.51c)

Krājumu pārmaiņas (P.52)

Krājumu pārmaiņu ierakstīšanas laiks un vērtēšana

Vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumi (P.53)

PREČU UN PAKALPOJUMU EKSPORTS UN IMPORTS (P.6 un P.7)

Preču eksports un imports (P.61 un P.71)

Pakalpojumu eksports un imports (P.62 un P.72)

LIETOTU PREČU DARĪJUMI

NERAŽOTO AKTĪVU IEGĀDES MĪNUS ATSAVINĀJUMI (NP)

4. NODAĻA

SADALES DARĪJUMI

DARBA ŅĒMĒJU ATALGOJUMS (D.1)

Darba alga (D.11)

Darba alga naudā

Darba alga natūrā

Darba devēju sociālās iemaksas (D.12)

Darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.121)

Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.122)

RAŽOŠANAS UN IMPORTA NODOKĻI (D.2)

Produktu nodokļi (D.21)

Pievienotās vērtības tipa nodokļi (PVN) (D.211)

Importa nodokļi un nodevas, izņemot PVN (D.212)

Produktu nodokļi, izņemot PVN un importa nodokļus (D.214)

Citi ražošanas nodokļi (D.29)

Eiropas Savienības iestādēm maksātie ražošanas un importa nodokļi

Ražošanas un importa nodokļi: ierakstīšanas laiks un ierakstāmās summas

SUBSĪDIJAS (D.3)

Produktu subsīdijas (D.31)

Importa subsīdijas (D.311)

Citas produktu subsīdijas (D.319)

Citas ražošanas subsīdijas (D.39)

ĪPAŠUMA IENĀKUMS (D.4)

Procenti (D.41)

Noguldījumu un aizdevumu procenti

Parāda vērtspapīru procenti

Parādzīmju un līdzīgu īstermiņa instrumentu procenti

Obligāciju un nenodrošināto obligāciju procenti

Procentu likmju mijmaiņas līgumi un regulētā tirgū netirgoti procentu likmju nākotnes līgumi

Finanšu nomas procenti

Citi procenti

Ierakstīšanas laiks

Sabiedrību sadalītais ienākums (D.42)

Dividendes (D.421)

Atskaitījumi no kvazisabiedrību ienākuma (D.422)

Atkārtoti ieguldītie ieņēmumi no ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem (D.43)

Citi ieguldījumu ienākumi (D.44)

Apdrošināšanas polišu turētāju ieguldījumu ienākums (D.441)

Pensiju tiesību turētāju ieguldījumu ienākums (D.442)

Kolektīvo ieguldījumu fondu apliecību turētāju ieguldījumu ienākums (D.443)

Rente (D.45)

Zemes rente

Pazemes resursu rente

IENĀKUMA, MANTAS U. TML. KĀRTĒJIE NODOKĻI (D.5)

Ienākuma nodokļi (D.51)

Citi kārtējie nodokļi (D.59)

SOCIĀLĀS IEMAKSAS UN PABALSTI (D.6)

Neto sociālās iemaksas (D.61)

Darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.611)

Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.612)

Mājsaimniecību faktiskās sociālās iemaksas (D.613)

Mājsaimniecību papildu sociālās iemaksas (D.614)

Sociālie pabalsti, kas nav sociālie pārvedumi natūrā (D.62)

Sociālās nodrošināšanas pabalsti naudā (D.621)

Citi sociālās apdrošināšanas pabalsti (D.622)

Sociālās palīdzības pabalsti naudā (D.623)

Sociālie pārvedumi natūrā (D.63)

Sociālie pārvedumi natūrā – vispārējās valdības un MABO ārpustirgus produkcija (D.631)

Sociālie pārvedumi natūrā – vispārējās valdības un MABO tirgū iegādāta produkcija (D.632)

CITI KĀRTĒJIE PĀRVEDUMI (D.7)

Neto nedzīvības apdrošināšanas prēmijas (D.71)

Nedzīvības apdrošināšanas atlīdzības prasības (D.72)

Vispārējās valdības iekšējie kārtējie pārvedumi (D.73)

Pašreizējā starptautiskā sadarbība (D.74)

Dažādi kārtējie pārvedumi (D.75)

Kārtējie pārvedumi MABO (D.751)

Kārtējie pārvedumi starp mājsaimniecībām (D.752)

Dažādi citi kārtējie pārvedumi (D.759)

Soda naudas

Loterijas un azartspēles

Kompensācijas maksājumi

Uz PVN un NKI balstīti ES pašu resursi (D.76)

KOREKCIJA SAISTĪBĀ AR PENSIJU TIESĪBU PĀRMAIŅĀM (D.8)

KAPITĀLA PĀRVEDUMI (D.9)

Kapitāla nodokļi (D.91)

Ieguldījumu dotācijas (D.92)

Citi kapitāla pārvedumi (D.99)

DARBA ŅĒMĒJU AKCIJU IEGĀDES IESPĒJAS (F.72)

5. NODAĻA

FINANŠU DARĪJUMI

FINANŠU DARĪJUMU VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

Finanšu aktīvi, finanšu prasības un saistības

Iespējamie aktīvi un iespējamās saistības

Finanšu aktīvu un saistību kategorijas

Bilances, finanšu konts un citas plūsmas

Vērtēšana

Neto un bruto ieraksts

Konsolidācija

Neto aprēķins

Finanšu darījumu uzskaites noteikumi

Finanšu darījums, kura pretējais darījums ir kārtējais vai kapitāla pārvedums

Finanšu darījums, kura pretējais darījums ir īpašuma ienākums

Ierakstīšanas laiks

“No kā kam” finanšu konts

DETALIZĒTA FINANŠU DARĪJUMU KLASIFIKĀCIJA KATEGORIJĀS

Monetārais zelts un speciālās aizņēmuma tiesības (F.1)

Monetārais zelts (F.11)

SDR (F.12)

Valūta un noguldījumi (F.2)

Valūta (F.21)

Noguldījumi (F.22 un F.29)

Pārvedami noguldījumi (F.22)

Citi noguldījumi (F.29)

Parāda vērtspapīri (F.3)

Parāda vērtspapīru galvenās pazīmes

Klasifikācija pēc sākotnējā termiņa un valūtas

Klasifikācija pēc procentu likmju veida

Parāda vērtspapīri ar fiksētu procentu likmi

Parāda vērtspapīri ar mainīgu procentu likmi

Parāda vērtspapīri ar jauktu procentu likmi

Privāti izvietoti vērtspapīri

Vērtspapīrošana

Segtas obligācijas

Aizdevumi (F.4)

Aizdevumu galvenās pazīmes

Aizdevumu klasificēšana pēc sākotnējā termiņa, valūtas un aizdevuma mērķa

Dalījums darījumos ar aizdevumiem un darījumos ar noguldījumiem

Dalījums darījumos ar aizdevumiem un darījumos ar parāda vērtspapīriem

Dalījums darījumos ar aizdevumiem, tirdzniecības kredītiem un tirdzniecības vekseļiem

Vērtspapīru aizdošanas un pārdošanas ar atpirkšanu līgumi

Finanšu noma

Citi aizdevumu veidi

Finanšu aktīvi, kurus neiekļauj aizdevumu kategorijā

Pašu kapitāls un ieguldījumu fondu apliecības vai daļas (F.5)

Pašu kapitāls (F.51)

Noguldījumu sertifikāti

Biržas sarakstā iekļautas akcijas (F.511)

Biržas sarakstā neiekļautas akcijas (F.512)

Sākotnējais publiskais piedāvājums, iekļaušana sarakstā, izslēgšana no saraksta un akciju atpirkšana

Finanšu aktīvi, kas nav iekļauti pašu kapitāla vērtspapīros

Cits pašu kapitāls (F.519)

Darījumu ar pašu kapitālu vērtēšana

Ieguldījumu fondu apliecības vai daļas (F.52)

NTF apliecības vai daļas (F.521)

Apliecības/daļas ieguldījumu fondos, kas nav NTF (F.522)

Darījumu ar ieguldījumu fondu apliecībām vai daļām vērtēšana

Apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas (F.6)

Nedzīvības apdrošināšanas tehniskās rezerves (F.61)

Tiesības, kas izriet no dzīvības apdrošināšanas līgumiem un anuitātēm (F.62)

Pensiju tiesības (F.63)

Iespējamās pensiju tiesības

Pensiju fondu prasības pret pensiju pārvaldītājiem (F.64)

Tiesības uz nepensiju pabalstiem (F.65)

Uzkrājumi standarta garantiju prasījumiem (F.66)

Standarta garantijas un vienreizējas garantijas

Atvasinātie finanšu instrumenti un darba ņēmēju akciju iegādes iespējas (F.7)

Atvasinātie finanšu instrumenti (F.71)

Iespējas līgumi

Ārpusbiržas nākotnes līgumi

Iespējas līgumu salīdzinājums ar ārpusbiržas nākotnes līgumiem

Mijmaiņas līgumi

Procentu nākotnes līgumi

Kredīta atvasinātie instrumenti

Kredītsaistību nepildīšanas mijmaiņas līgumi

Finanšu instrumenti, kas nav iekļauti atvasināto finanšu instrumentu kategorijā

Darba ņēmēju akciju iegādes iespējas (F.72)

Darījumu ar atvasinātajiem finanšu instrumentiem un darba ņēmēju akciju iegādes iespējām vērtēšana

Citas debitoru/kreditoru saistības (F.8)

Tirdzniecības kredīti un avansi (F.81)

Citas debitoru/kreditoru saistības, izņemot tirdzniecības kredītus un avansus (F.89)

5.1. PIELIKUMS.

FINANŠU DARĪJUMU KLASIFIKĀCIJA

Finanšu darījumu klasifikācija pēc kategorijas

Finanšu darījumu klasifikācija pēc apgrozāmības

Strukturēti vērtspapīri

Finanšu darījumu klasifikācija pēc ienākumu veida

Finanšu darījumu klasifikācija pēc procentu likmes veida

Finanšu darījumu klasifikācija pēc termiņa

Īstermiņa un ilgtermiņa finanšu instrumenti

Sākotnējais termiņš un atlikušais termiņš

Finanšu darījumu klasifikācija pēc valūtas

Naudas mēri

6. NODAĻA

CITAS PLŪSMAS

IEVADS

CITAS AKTĪVU UN SAISTĪBU PĀRMAIŅAS

Citas aktīvu un saistību apjoma pārmaiņas (K.1–K.6)

Aktīvu iesaistīšana ekonomikā (K.1)

Neražoto aktīvu izslēgšana no ekonomikas (K.2)

Katastrofāli zaudējumi (K.3)

Neatlīdzinātas konfiskācijas (K.4)

Citur neklasificētas citas apjoma pārmaiņas (K.5)

Klasifikācijas pārmaiņas (K.6)

Sektoru klasifikācijas un institucionālās vienības struktūras pārmaiņas (K.61)

Aktīvu un saistību klasifikācijas pārmaiņas (K.62)

Nominālie turēšanas guvumi un zaudējumi (K.7)

Neitrālie turēšanas guvumi un zaudējumi (K.71)

Reālie turēšanas guvumi un zaudējumi (K.72)

Turēšanas guvumi un zaudējumi pa finanšu aktīvu un saistību veidiem

Monetārais zelts un speciālās aizņēmuma tiesības (SDR) (AF.1)

Valūta un noguldījumi (AF.2)

Parāda vērtspapīri (AF.3)

Aizdevumi (AF.4)

Pašu kapitāls un ieguldījumu fondu apliecības vai daļas (AF.5)

Apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas (AF.6)

Atvasinātie finanšu instrumenti un darba ņēmēju akciju iegādes iespējas (AF.7)

Citas debitoru/kreditoru saistības (AF.8)

Ārvalstu valūtā izteiktie aktīvi

7. NODAĻA

BILANCES

AKTĪVU UN SAISTĪBU VEIDI

Aktīvu definīcija

AKTĪVOS UN SAISTĪBĀS NEIETVER

AKTĪVU UN SAISTĪBU KATEGORIJAS

Ražotie nefinanšu aktīvi (AN.1)

Neražotie nefinanšu aktīvi (AN.2)

Finanšu aktīvi un saistības (AF)

BILANCES IERAKSTU VĒRTĒŠANA

Vispārējie vērtēšanas principi

NEFINANŠU AKTĪVI (AN)

Ražotie nefinanšu aktīvi (AN.1)

Pamatlīdzekļi (AN.11)

Intelektuālā īpašuma produkti (AN.117)

Neražoto aktīvu īpašumtiesību maiņas izmaksas (AN.116)

Krājumi (AN.12)

Vērtslietas (AN.13)

Neražotie nefinanšu aktīvi (AN.2)

Dabas resursi (AN.21)

Zeme (AN.211)

Derīgo izrakteņu un enerģijas rezerves (AN.212)

Citi dabas resursi (AN.213, AN.214 un AN.215)

Līgumi, nomas līgumi un licences (AN.22)

Nemateriālās vērtības un tirgvedības aktīvu pirkumi mīnus pārdevumi (AN.23)

FINANŠU AKTĪVI UN SAISTĪBAS (AF)

Monetārais zelts un SDR (AF.1)

Valūta un noguldījumi (AF.2)

Parāda vērtspapīri (AF.3)

Aizdevumi (AF.4)

Pašu kapitāls un ieguldījumu fondu apliecības/daļas (AF.5)

Apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas (AF.6)

Atvasinātie finanšu instrumenti un darba ņēmēju akciju iegādes iespējas (AF.7)

Citas debitoru/kreditoru saistības (AF.8)

FINANŠU BILANCES

IZZIŅAS POSTEŅI

Ilglietojuma patēriņa preces (AN.m)

Ārvalstu tiešie ieguldījumi (AF.m1)

Ieņēmumus nenesoši aizdevumi (AF.m2)

Ieņēmumus nenesošo aizdevumu ierakstīšana

7.1. PIELIKUMS

KATRAS AKTĪVU KATEGORIJAS KOPSAVILKUMS

7.2. PIELIKUMS

CEĻŠ NO SĀKUMA BILANCES LĪDZ BEIGU BILANCEI

8. NODAĻA

KONTU SECĪBA

IEVADS

Kontu secība

KONTU SECĪBA

Tekošie konti

Ražošanas konts (I)

Ienākuma sadales un izlietojuma konti (II)

Ienākuma primārās sadales konti (II.1)

Ienākuma veidošanas konts (II.1.1)

Primārā ienākuma iedales konts (II.1.2)

Uzņēmējdarbības ienākuma konts (II.1.2.1)

Cita primārā ienākuma iedales konts (II.1.2.2)

Ienākuma sekundārās sadales konts (II.2)

Ienākuma natūrā pārdales konts (II.3)

Ienākuma izlietojuma konts (II.4)

Izmantojamā ienākuma izlietojuma konts (II.4.1)

Koriģētā izmantojamā ienākuma izlietojuma konts (II.4.2)

Uzkrāšanas konti (III)

Kapitāla konts (III.1)

Uzkrājumu un kapitāla pārvedumu radīto neto vērtības pārmaiņu konts (III.1.1)

Nefinanšu aktīvu iegādes konts (III.1.2)

Finanšu konts (III.2)

Aktīvu citu pārmaiņu konts (III.3)

Aktīvu apjoma citu pārmaiņu konts (III.3.1)

Pārvērtēšanas konts (III.3.2)

Neitrālo turēšanas guvumu un zaudējumu konts (III.3.2.1)

Reālo turēšanas guvumu un zaudējumu konts (III.3.2.2)

Bilances (IV)

Sākuma bilance (IV.1)

Bilances pārmaiņas (IV.2)

Beigu bilance (IV.3)

PĀRĒJĀS PASAULES KONTI (V)

Tekošie konti

Preču un pakalpojumu ārējais konts (V.I)

Primāro ienākumu un kārtējo pārvedumu ārējais konts (V.II)

Ārējie uzkrāšanas konti (V.III)

Kapitāla konts (V.III.1)

Finanšu konts (V.III.2)

Aktīvu citu pārmaiņu konts (V.III.3)

Bilances (V.IV)

PREČU UN PAKALPOJUMU KONTS (0)

INTEGRĒTIE EKONOMISKIE KONTI

AGREGĀTI

Iekšzemes kopprodukts tirgus cenās (IKP)

Kopējās ekonomikas pamatdarbības pārpalikums

Kopējās ekonomikas jauktais ienākums

Kopējās ekonomikas uzņēmējdarbības ienākums

Nacionālais ienākums (tirgus cenās)

Nacionālais izmantojamais ienākums

Uzkrājumi

Tekošais ārējais saldo

Kopējās ekonomikas neto aizdevumi (+) vai aizņēmumi (–)

Kopējās ekonomikas neto vērtība

Vispārējās valdības izdevumi un ieņēmumi

9. NODAĻA

PIEDĀVĀJUMA UN IZLIETOJUMA TABULAS UN IELAIDES UN IZLAIDES IETVARS

IEVADS

APRAKSTS

STATISTIKAS INSTRUMENTS

ANALĪZES INSTRUMENTS

PIEDĀVĀJUMA UN IZLIETOJUMA TABULU SĪKĀKS IZKLĀSTS

Klasifikācijas

Vērtēšanas principi

Tirdzniecības un transporta uzcenojumi

Ražošanas un importa nodokļi mīnus subsīdijas

Citi pamatjēdzieni

Papildinformācija

DATU AVOTI UN LĪDZSVAROŠANA

ANALĪZES INSTRUMENTS UN TĀ PAPILDINĀJUMI

10. NODAĻA

CENU UN APJOMA MĒRI

CENU UN APJOMA INDEKSU PIELIETOJUMA JOMA NACIONĀLAJOS KONTOS

Cenu un apjoma indeksu integrētā sistēma

Citi cenu un apjoma indeksi

CENU UN APJOMA INDEKSU MĒRĪŠANAS VISPĀRĒJIE PRINCIPI

Tirgus produktu cenu un apjomu definīcija

Kvalitāte, cena un viendabīgi produkti

Cenas un apjoms

Jauni produkti

Principi attiecībā uz ārpustirgus pakalpojumiem

Principi attiecībā uz pievienoto vērtību un IKP

ĪPAŠAS PROBLĒMAS SAISTĪBĀ AR PRINCIPU PIEMĒROŠANU

Produktu un importa nodokļi un subsīdijas

Citi ražošanas nodokļi un subsīdijas

Pamatkapitāla patēriņš

Darba ņēmēju atalgojums

Ražoto pamatlīdzekļu un krājumu uzkrātie lielumi

KOPĒJĀS EKONOMIKAS REĀLĀ IENĀKUMA MĒRI

TERITORIĀLIE CENU UN APJOMA INDEKSI

11. NODAĻA

IEDZĪVOTĀJI UN DARBASPĒKA IZLIETOJUMS

IEDZĪVOTĀJU KOPSKAITS

EKONOMISKI AKTĪVIE IEDZĪVOTĀJI

NODARBINĀTĪBA

Darba ņēmēji

Pašnodarbinātās personas

Nodarbinātība un rezidence

BEZDARBS

DARBVIETAS

Darbvietas un rezidence

NEUZSKAITĪTĀ EKONOMIKA

NOSTRĀDĀTO STUNDU KOPSKAITS

Faktiski nostrādāto stundu definīcija

PILNA LAIKA EKVIVALENCE

DARBA ŅĒMĒJU DARBASPĒKA IZLIETOJUMS PIE NEMAINĪGA ATALGOJUMA

RAŽĪGUMA MĒRI

12. NODAĻA

CETURKŠŅA NACIONĀLIE KONTI

IEVADS

CETURKŠŅA NACIONĀLO KONTU ĪPAŠĀS IEZĪMES

Ierakstīšanas laiks

Nepabeigtie ražojumi

Darbības, kas gada laikā veiktas galvenokārt noteiktos periodos

Reti veikti maksājumi

Ātrās aplēses

Ceturkšņa nacionālo kontu līdzsvarošana un salīdzinošā novērtēšana

Līdzsvarošana

Atbilstība starp ceturkšņa un gada kontiem – salīdzinošā novērtēšana

Cenas un apjoma pārmaiņu ķēdētie mēri

Sezonālās un kalendārās korekcijas

Secība, kas jāievēro, apkopojot sezonāli izlīdzinātus ķēdētus apjoma mērus

13. NODAĻA

REĢIONĀLIE KONTI

IEVADS

REĢIONA TERITORIJA

VIENĪBAS UN REĢIONĀLIE KONTI

Institucionālās vienības

Vietējās darbības veida vienības un reģionālās ražošanas darbības nozaru dalījumā

REĢIONALIZĀCIJAS METODES

RAŽOŠANAS DARBĪBU AGREGĀTI

Bruto pievienotā vērtība un iekšzemes kopprodukts pa reģioniem

NMFSP iedale lietotāju nozarēm

Nodarbinātība

Darba ņēmēju atalgojums

Pāreja no reģiona bruto pievienotās vērtības uz reģiona IKP

Reģiona bruto pievienotās vērtības apjoma pieaugums

REĢIONĀLIE MĀJSAIMNIECĪBU IENĀKUMA KONTI

14. NODAĻA

NETIEŠI MĒRĪTIE FINANŠU STARPNIECĪBAS PAKALPOJUMI (NMFSP)

NMFSP JĒDZIENS UN TO LIETOTĀJU IEDALES IETEKME UZ GALVENAJIEM AGREGĀTIEM

NMFSP IZLAIDES APRĒĶINS S.122 UN S.125 SEKTORAM

Nepieciešamie statistikas dati

Atsauces likmes

Iekšējā atsauces likme

Ārējās atsauces likmes

NMFSP detalizēts dalījums pa institucionālajiem sektoriem

Mājsaimniecībām iedalīto NMFSP dalījums starppatēriņā un galapatēriņā

NMFSP IMPORTA APRĒĶINS

NMFSP APJOMA IZTEIKSMĒ

NMFSP APRĒĶINS DALĪJUMĀ PA NOZARĒM

CENTRĀLĀS BANKAS IZLAIDE

15. NODAĻA

LĪGUMI, NOMAS LĪGUMI UN LICENCES

IEVADS

ATŠĶIRĪBA STARP OPERATĪVO NOMU, RESURSU NOMU UN FINANŠU NOMU

Operatīvā noma

Finanšu noma

Resursu noma

Atļaujas izmantot dabas resursus

Atļaujas veikt īpašas darbības

Publiskas un privātas partnerības (PPP)

Pakalpojumu koncesijas līgumi

Tirgojama operatīvā noma (AN.221)

Ekskluzīvas tiesības uz turpmākām precēm un pakalpojumiem (AN.224)

16. NODAĻA

APDROŠINĀŠANA

IEVADS

Tiešā apdrošināšana

Pārapdrošināšana

Iesaistītās vienības

TIEŠĀS APDROŠINĀŠANAS IZLAIDE

Nopelnītās prēmijas

Papildprēmijas

Koriģētās izmaksājamās atlīdzības un izmaksājamās apdrošinājuma summas

Koriģētās izmaksājamās atlīdzības nedzīvības apdrošināšanā

Izmaksājamās apdrošinājuma summas dzīvības apdrošināšanā

Apdrošināšanas tehniskās rezerves

Apdrošināšanas izlaides noteikšana

Nedzīvības apdrošināšana

Dzīvības apdrošināšana

Pārapdrošināšana

AR NEDZĪVĪBAS APDROŠINĀŠANU SAISTĪTIE DARĪJUMI

Apdrošināšanas izlaides iedale lietotāju starpā

Pārējai pasaulei sniegtie un no pārējās pasaules saņemtie apdrošināšanas pakalpojumi

Uzskaites ieraksti

DZĪVĪBAS APDROŠINĀŠANAS DARĪJUMI

AR PĀRAPDROŠINĀŠANU SAISTĪTIE DARĪJUMI

AR APDROŠINĀŠANAS PALĪGSABIEDRĪBĀM SAISTĪTIE DARĪJUMI

ANUITĀTES

NEDZĪVĪBAS APDROŠINĀŠANAS ATLĪDZĪBU IERAKSTĪŠANA

Koriģētu atlīdzību ierakstīšana

Katastrofālu zaudējumu apstrāde

17. NODAĻA

SOCIĀLĀ APDROŠINĀŠANA, TOSTARP PENSIJAS

IEVADS

Sociālās apdrošināšanas shēmas, sociālā palīdzība un individuālās apdrošināšanas polises

Sociālie pabalsti

Sociālie pabalsti, ko sniedz vispārējā valdība

Sociālie pabalsti, ko sniedz citas institucionālās vienības

Pensijas un citi pabalstu veidi

SOCIĀLĀS APDROŠINĀŠANAS PABALSTI, KAS NAV PENSIJAS

Sociālās nodrošināšanas shēmas, kas nav pensiju shēmas

Citas ar nodarbinātību saistītas sociālās apdrošināšanas shēmas

Uzkrāto lielumu un plūsmu ierakstīšana pa nepensiju sociālās apdrošināšanas shēmu veidiem

Sociālās nodrošināšanas shēmas

Citas ar nodarbinātību saistītās nepensiju sociālās apdrošināšanas shēmas

PENSIJAS

Pensiju shēmu veidi

Sociālās nodrošināšanas pensiju shēmas

Citas ar nodarbinātību saistītās pensiju shēmas

Definētu iemaksu shēmas

Definētu pabalstu shēmas

Nosacītās definētu iemaksu shēmas un hibrīdshēmas

Definētu pabalstu shēmu salīdzinājums ar definētu iemaksu shēmām

Pensiju administrators, pensiju pārvaldnieks, pensiju fonds un daudzu darba devēju pensiju shēma

Uzkrāto lielumu un plūsmu ierakstīšana, ņemot vērā pensiju shēmas veidu sociālajā apdrošināšanā

Sociālās nodrošināšanas pensiju shēmu darījumi

Citu ar nodarbinātību saistīto pensiju shēmu darījumi

Definētu iemaksu pensiju shēmu darījumi

Citas plūsmas definētu iemaksu pensiju shēmās

Definētu pabalstu pensiju shēmu darījumi

PAPILDU TABULA PAR UZ ATSKAITES BRĪDI UZKRĀTAJĀM PENSIJU TIESĪBĀM SOCIĀLAJĀ APDROŠINĀŠANĀ

Papildu tabulas uzbūve

Tabulas ailes

Tabulas rindas

Sākuma un beigu bilances

Pārmaiņas pensiju tiesībās sakarā ar darījumiem

Pārmaiņas pensiju tiesībās sakarā ar citām ekonomiskajām plūsmām

Saistīti rādītāji

Aktuāru pieņēmumi

Uz atskaites brīdi uzkrātās tiesības

Diskonta likme

Algu pieaugums

Demogrāfiskie pieņēmumi

18. NODAĻA

PĀRĒJĀS PASAULES KONTI

IEVADS

EKONOMISKĀ TERITORIJA

Rezidence

INSTITUCIONĀLĀS VIENĪBAS

TERMINA “FILIĀLE” ATSPOGUĻOŠANA MAKSĀJUMU BILANCES STARPTAUTISKAJOS KONTOS

NOSACĪTĀS REZIDENTVIENĪBAS

DAUDZTERITORIJU UZŅĒMUMI

ĢEOGRĀFISKAIS IEDALĪJUMS

MAKSĀJUMU BILANCES STARPTAUTISKIE KONTI

BALANSPOSTEŅI STARPTAUTISKO KONTU TEKOŠAJOS KONTOS

PĀRĒJĀS PASAULES SEKTORA KONTI UN TO SAISTĪBA AR MAKSĀJUMU BILANCES STARPTAUTISKAJIEM KONTIEM

Preču un pakalpojumu ārējais konts

Vērtēšana

Preces apstrādei

Tirdzniecības starpniecība

Preces tirdzniecības starpniecības apstākļos

NMFSP imports un eksports

Primārā un sekundārā ienākuma ārējais konts

Primārā ienākuma konts

Tiešo ieguldījumu ienākums

Sekundārā ienākuma (kārtējo pārvedumu) konts MBR6

Ārējais kapitāla konts

Ārējais finanšu konts un starptautisko ieguldījumu pozīcija (SIP)

BILANCES PĀRĒJĀS PASAULES SEKTORAM

19. NODAĻA

EIROPAS KONTI

IEVADS

NO NACIONĀLAJIEM KONTIEM LĪDZ EIROPAS KONTIEM

Datu pārrēķins dažādās valūtās

Eiropas iestādes

Pārējās pasaules konts

Darījumu līdzsvarošana

Cenu un apjoma mēri

Bilances

Matrica “Kurš kuram”

19.1. PIELIKUMS —

EIROPAS IESTĀŽU KONTI

Resursi

Izlietojums

Konsolidācija

20. NODAĻA

VALDĪBAS KONTI

IEVADS

VISPĀRĒJĀS VALDĪBAS SEKTORA DEFINĪCIJA

Valdības vienību identificēšana

Valdības vienības

Bezpeļņas organizācijas, ko klasificē vispārējās valdības sektorā

Citas vispārējās valdības vienības

Publiska kontrole

Tirgus/ārpustirgus dalījums

Ekonomiski nozīmīgu cenu jēdziens

Publiskā ražotāja izlaides pircēja kritēriji

Izlaidi galvenokārt pārdod sabiedrībām un mājsaimniecībām

Izlaidi pārdod tikai valdībai

Izlaidi pārdod valdībai un citiem

Tirgus/ārpustirgus tests

Finanšu starpniecība un valdība

Robežgadījumi

Publiski centrālie biroji

Pensiju fondi

Kvazisabiedrības

Pārstrukturēšanas aģentūras

Privatizācijas aģentūras

Sanācijas struktūras

Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības

Kopuzņēmumi

Tirgu regulējošas aģentūras

Pārvalstiskas iestādes

Vispārējās valdības apakšsektori

Centrālā valdība

Pavalsts valdība

Vietējā valdība

Sociālās nodrošināšanas fondi

VALDĪBAS FINANŠU STATISTIKAS IZKĀRTOJUMS

Ietvars

Ieņēmumi

Nodokļi un sociālās iemaksas

Pārdošanas ieņēmumi

Citi ieņēmumi

Izdevumi

Darba ņēmēju atalgojums un starppatēriņš

Sociālo pabalstu izdevumi

Procenti

Citi kārtējie izdevumi

Kapitāla izdevumi

Saikne ar valdības galapatēriņa izdevumiem (P.3)

Valdības izdevumi pēc funkcijas (COFOG)

Balansposteņi

Neto aizdevumi / neto aizņēmumi (B.9)

Uzkrājumu un kapitāla pārvedumu radītās neto vērtības pārmaiņas (B.101)

Finansēšana

Darījumi ar aktīviem

Darījumi ar saistībām

Citas ekonomiskās plūsmas

Pārvērtēšanas konts

Aktīvu apjoma citu pārmaiņu konts

Bilances

Konsolidācija

VISPĀRĒJĀS VALDĪBAS UZSKAITES PROBLĒMAS

Nodokļu ieņēmumi

Nodokļu ieņēmumu apraksts

Nodokļu kredīti

Ierakstāmās summas

Neiekasējamās summas

Ierakstīšanas laiks

Uzkrāšanas ieraksts

Nodokļu ieraksts pēc uzkrāšanas principa

Procenti

Diskontētas un bezkuponu obligācijas

Indeksam piesaistīti vērtspapīri

Atvasinātie finanšu instrumenti

Tiesu lēmumi

Militārie izdevumi

Vispārējās valdības attiecības ar publiskajām sabiedrībām

Pašu kapitāla ieguldīšana publiskajās sabiedrībās un to peļņas sadalīšana

Pašu kapitāla ieguldīšana

Kapitāla iepludināšana

Subsīdijas un kapitāla iepludināšana

Noteiktos apstākļos piemērojami noteikumi

Fiskālās darbības

Publisko sabiedrību ienākumu sadale

Dividendes salīdzinājumā ar atskaitījumiem no pašu kapitāla

Nodokļi salīdzinājumā ar atskaitījumiem no pašu kapitāla

Privatizācija un nacionalizācija

Privatizācija

Netieša privatizācija

Nacionalizācija

Darījumi ar centrālo banku

Pārstrukturēšana, apvienošana un pārklasifikācija

Parādu darbības

Parāda pārņemšana, parāda anulēšana un parāda norakstīšana

Parāda pārņemšana un dzēšana

Parāda pārņemšana ar nefinanšu aktīvu pārvedumu

Parāda norakstīšana vai daļēja norakstīšana

Cita parāda pārstrukturēšana

Parādu pirkšana par vērtību, kas pārsniedz tirgus vērtību

Sanācija un glābšana

Parāda garantijas

Atvasināta finanšu instrumenta tipa garantijas

Standarta garantijas

Vienreizējās garantijas

Vērtspapīrošana

Definīcijas

Pārdošanas atzīšanas kritēriji

Plūsmu ierakstīšana

Citi jautājumi

Pensiju saistības

Vienreizēji maksājumi

Publiskā un privātā partnerība

Publiskās un privātās partnerības darbības joma

Ekonomiskās īpašumtiesības un aktīva iedalīšana

Uzskaites jautājumi

Darījumi ar starptautiskām un pārvalstiskām organizācijām

Atbalsts attīstībai

PUBLISKAIS SEKTORS

Publiskā sektora kontrole

Centrālās bankas

Publiskās kvazisabiedrības

Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības un nerezidenti

Kopuzņēmumi

21. NODAĻA

SAIKNE STARP UZŅĒMĒJDARBĪBAS GRĀMATVEDĪBU UN NACIONĀLAJIEM KONTIEM UN KORPORATĪVĀS DARBĪBAS MĒRĪJUMI

DAŽI ĪPAŠI NOTEIKUMI UN METODES UZŅĒMĒJDARBĪBAS UZSKAITES JOMĀ

Ierakstīšanas laiks

Divkāršais ieraksts un četrkāršais ieraksts

Vērtēšana

Peļņas vai zaudējumu aprēķins un bilance

NACIONĀLIE KONTI UN UZŅĒMĒJDARBĪBAS GRĀMATVEDĪBA: PRAKTISKI JAUTĀJUMI

PĀREJA NO UZŅĒMĒJDARBĪBAS GRĀMATVEDĪBAS UZ NACIONĀLAJIEM KONTIEM: NEFINANŠU UZŅĒMUMU PIEMĒRS

Konceptuālās korekcijas

Korekcijas konsekvences nodrošināšanai ar citu sektoru pārskatiem

Pilnīguma korekciju piemēri

ĪPAŠI JAUTĀJUMI

Turēšanas guvumi un zaudējumi

Globalizācija

Apvienošanās un pārņemšana

22. NODAĻA

SATELĪTKONTI

IEVADS

Funkcionālās klasifikācijas

GALVENĀS SATELĪTKONTU PAZĪMES

Funkcionālie satelītkonti

Īpašie sektora konti

Nemonetāro datu iekļaušana

Papildu informācija un papildu jēdzieni

Atšķirīgi pamatjēdzieni

Modelēšanas izmantošana un eksperimentālu rezultātu iekļaušana

Satelītkontu izstrāde un apkopošana

DEVIŅI ĪPAŠIE SATELĪTKONTI

Lauksaimniecības konti

Vides konti

Veselības aprūpes konti

Mājsaimniecību ražošanas konti

Darbaspēka konti un SUM

Ražīguma un pieauguma konti

Pētniecības un izstrādes konti

Sociālās aizsardzības konti

Tūrisma satelītkonti

23. NODAĻA

KLASIFIKĀCIJAS

IEVADS

INSTITUCIONĀLO SEKTORU KLASIFIKĀCIJA (S)

DARĪJUMU UN CITU PLŪSMU KLASIFIKĀCIJA

Produktu darījumi (P)

Darījumi ar neražotiem nefinanšu aktīviem (NP kodi)

Sadales darījumi (D)

Kārtējie pārvedumi skaidrā naudā un natūrā (D.5–D.8)

Darījumi ar finanšu aktīviem un saistībām (F)

Citas pārmaiņas aktīvos (K)

BALANSPOSTEŅU UN NETO VĒRTĪBAS KLASIFIKĀCIJA (B)

BILANCES IERAKSTU KLASIFIKĀCIJA (L)

AKTĪVU KLASIFIKĀCIJA (A)

Nefinanšu aktīvi (AN)

Finanšu aktīvi (AF)

PAPILDU POSTEŅU KLASIFIKĀCIJA

Ienākumus nenesoši aizdevumi

Kapitāla pakalpojumi

Pensiju tabula

Ilglietojuma patēriņa preces

Ārvalstu tiešie ieguldījumi

Iespējamie posteņi

Valūta un noguldījumi

Parāda vērtspapīru klasifikācija saskaņā ar dzēšanas termiņu

Biržas sarakstā iekļauti un biržas sarakstā neiekļauti parāda vērtspapīri

Ilgtermiņa aizdevumi ar termiņu, kas īsāks par vienu gadu, un ilgtermiņa aizdevumi, kas nodrošināti ar hipotēku

Biržas sarakstā iekļautas un biržas sarakstā neiekļautas ieguldījumu fondu apliecības

Kavētie procentu un pamatsummas maksājumi

Personīgie un kopējie pārvedumi

NOZARU (A) UN PRODUKTU (P) PĀRGRUPĒŠANA UN KODĒŠANA

VALDĪBAS FUNKCIJU KLASIFIKĀCIJA (COFOG)

INDIVIDUĀLĀ PATĒRIŅA VEIDU KLASIFIKĀCIJA (Coicop)

MĀJSAIMNIECĪBAS APKALPOJOŠO BEZPEĻŅAS ORGANIZĀCIJU MĒRĶU KLASIFIKĀCIJA (COPNI)

RAŽOTĀJU IZMAKSU KLASIFIKĀCIJA PĒC MĒRĶA (COPP)

24. NODAĻA

KONTI

24.1. tabula.

0. konts: Preču un pakalpojumu konts

24.2. tabula.

Kopējās ekonomikas pilna kontu secība

24.3. tabula.

Nefinanšu sabiedrību pilna kontu secība

24.4. tabula.

Finanšu sabiedrību pilna kontu secība

24.5. tabula.

Vispārējās valdības pilna kontu secība

24.6. tabula.

Mājsaimniecību pilna kontu secība

24.7. tabula.

Mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju pilna kontu secība




1.   NODAĻA

VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS UN PAMATPRINCIPI

VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

1.01. Eiropas Nacionālo un reģionālo kontu sistēma (turpmāk tekstā “EKS 2010” vai “EKS”) ir starptautiski saderīgs uzskaites ietvars, kas paredzēts, lai sistemātiski un detalizēti aprakstītu kopējo ekonomiku (proti, reģionu, valsti vai valstu grupu), tās sastāvdaļas un attiecības ar citām kopējām ekonomikām.

1.02. EKS 2010 priekštece Eiropas Kontu sistēma (EKS 95) tika publicēta 1996 ( 16 ). gadā. EKS 2010 metodoloģijai, kas izklāstīta pielikumā, pirmajām 13 nodaļām ir tāda pati struktūra kā EKS 95 publikācijai, bet tām seko 11 jaunas nodaļas, kurās sīki aprakstīti sistēmas aspekti, kas atspoguļo attīstību moderno ekonomiku mērīšanā vai EKS 1995 izmantošanā Eiropas Savienībā (ES).

1.03. Šīs rokasgrāmatas struktūra ir šāda. Pirmajā nodaļā aplūkotas sistēmas pamatpazīmes jēdzienu izpratnē, noteikti EKS principi un aprakstītas statistikas pamatvienības un to iedalījums grupās. Tajā sniegts pārskats par kontu secību, īss galveno agregātu apraksts, kā arī īss apraksts par piedāvājuma un izlietojuma tabulu nozīmi un ielaides un izlaides ietvaru. Otrajā nodaļā aprakstītas institucionālās vienības, kas tiek izmantotas ekonomikas mērīšanai, un tas, kā šīs vienības analīzes veikšanas nolūkā iedala sektoros un citās grupās. Trešajā nodaļā aprakstīti visi produktu (preču un pakalpojumu) darījumi un neražoto aktīvu darījumi sistēmā. Ceturtajā nodaļā aprakstīti visi ekonomikas darījumi, kas ekonomikā sadala un pārdala ienākumu un bagātību. Piektajā nodaļā aprakstīti ekonomikas finanšu darījumi. Sestajā nodaļā aprakstītas aktīvu vērtības iespējamās pārmaiņas ar ekonomiku nesaistītu notikumu vai cenu pārmaiņu dēļ. Septītajā nodaļā aprakstītas bilances un aktīvu un saistību klasifikācijas shēma. Astotajā nodaļā noteikta kontu secība un ar katru kontu saistītie balansposteņi. Devītajā nodaļā aprakstītas piedāvājuma un izlietojuma tabulas un to nozīme ekonomikas ienākuma, izlaides un izdevumu mēru saskaņošanā. Tajā aprakstītas arī ielaides un izlaides tabulas, ko var atvasināt no piedāvājuma un izlietojuma tabulām. Desmitajā nodaļā aprakstīts to cenu un apjoma mēru jēdzieniskais pamats, kas saistīti ar kontos norādītajām nominālvērtībām. Vienpadsmitajā nodaļā aprakstīti iedzīvotāju un darbaspēka tirgus mēri, ko ekonomikas analīzē var izmantot ar nacionālo kontu mēriem. Divpadsmitajā nodaļā sniegts īss ceturkšņa nacionālo kontu apraksts, un kā tie pēc būtības atšķiras no gada kontiem.

1.04. Trīspadsmitajā nodaļā aprakstīti reģionālo kontu komplekta izveidošanas mērķi, jēdzieni un apkopošanas jautājumi. Četrpadsmitajā nodaļā aplūkots, kā mēra finanšu starpnieku sniegtos finanšu pakalpojumus, kurus finansē no saņemtajiem neto procentiem, un atspoguļota dalībvalstu daudzus gadus veiktā pētniecība un izstrāde, lai izveidotu stabilu un visās dalībvalstīs saskaņotu mēru. Piecpadsmitās nodaļas par līgumiem, nomas līgumiem un licencēm nepieciešamību noteikusi vajadzība aprakstīt jomu, kam ir arvien lielāka nozīme nacionālajos kontos. Sešpadsmitajā un septiņpadsmitajā nodaļā par apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu un pensijām aprakstīts, kā šos pasākumus ieraksta nacionālajos kontos, jo, iedzīvotājiem novecojot, pieaug interese par pārdales jautājumiem. Astoņpadsmitajā nodaļā aplūkoti pārējās pasaules konti, kas ir maksājumu bilances kontu mērīšanas sistēmas ekvivalents nacionālajos kontos. Jauna ir arī deviņpadsmitā nodaļa par Eiropas kontiem, kurā aplūkoti nacionālo kontu aspekti, attiecībā uz kuriem Eiropas institucionālās un tirdzniecības norunās rodas jautājumi, kam vajadzīga saskaņota pieeja. Divdesmitajā nodaļā aprakstīti valdības sektora konti – joma, kas izraisa īpašu interesi, jo jautājums par dalībvalstu fiskālo piesardzību joprojām ir būtisks ES ekonomikas politikas īstenošanā. Divdesmit pirmajā nodaļā aprakstīta saikne starp uzņēmējdarbības grāmatvedību un nacionālajiem kontiem – joma, kas izraisa pieaugošu interesi, jo multinacionālas sabiedrības visās valstīs veido arvien lielāku iekšzemes kopprodukta (IKP) daļu. Divdesmit otrajā nodaļā aprakstīta satelītkontu saistība ar galvenajiem nacionālajiem kontiem. Divdesmit trešā un divdesmit ceturtā nodaļa iekļauta atsauču nolūkā; divdesmit trešajā nodaļā noteikta EKS 2010 sektoru, darbību un produktu klasifikācija, un divdesmit ceturtajā nodaļā noteikta katra sektora kontu pilnīga secība.

1.05. EKS 2010 struktūra atbilst pasaulē izplatītajām pamatnostādnēm nacionālajiem kontiem, proti, Nacionālo kontus sistēmai 2008 (NKS 2008), izņemot dažas atšķirības izklāstā un to, ka daži EKS 10 jēdzieni ir precīzāk definēti konkrētiem ES mērķiem. Šīs pamatnostādnes kopīgi izstrādāja Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO), Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Savienības Statistikas birojs (Eurostat), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Pasaules Banka. EKS 2010 galvenā uzmanība pievērsta apstākļiem un datu vajadzībām ES. Tāpat kā NKS 2008, EKS 2010 ir saskaņota ar jēdzieniem un klasifikācijām, ko izmanto daudzās citās sociālajās un ekonomikas statistikās, (piemēram, nodarbinātības statistikā, rūpniecības statistikā, ārējās tirdzniecības statistikā). Tāpēc EKS 2010 ir izmantojama kā centrālais atsauces ietvars sociālajai un ekonomikas statistikai ES un tās dalībvalstīs.

1.06. EKS ietvaru veido divi galvenie tabulu komplekti:

a) institucionālo sektoru konti;

b) ielaides un izlaides ietvars un konti pa nozarēm.

1.07. Sektoru kontos ir sniegts sistemātisks, pa institucionālajiem sektoriem sadalīts dažādu ekonomiskā procesa posmu apraksts: ražošana, ienākuma veidošana, ienākuma sadale, ienākuma pārdale, ienākuma izlietojums un finanšu un nefinanšu uzkrāšana. Lai aprakstītu aktīvu, saistību un neto vērtības uzkrātos lielumus uzskaites perioda sākumā un beigās, sektoru kontos ir iekļautas arī bilances.

1.08. Ielaides un izlaides ietvars, izmantojot piedāvājuma un izlietojuma tabulas, sīkāk apraksta ražošanas procesu (izmaksu struktūru, radīto ienākumu un nodarbinātību) un preču un pakalpojumu plūsmas (izlaidi, importu, eksportu, galapatēriņu, starppatēriņu un kapitāla veidošanu pa produktu grupām). Šajā ietvarā atspoguļotas divas būtiskas uzskaites vienādības: nozares radīto ienākumu summa ir vienāda ar attiecīgās nozares saražoto pievienoto vērtību, un katram produktam un produktu grupai piedāvājums ir vienāds ar pieprasījumu.

1.09. EKS 2010 ietver iedzīvotāju un nodarbinātības jēdzienus. Šādi jēdzieni attiecas uz sektoru kontiem, kontiem pa nozarēm un piedāvājuma un izlietojuma ietvaru.

1.10. EKS 2010 nav tikai gada nacionālā uzskaite, bet attiecas arī uz ceturkšņa un īsāka vai garāka perioda kontiem. Tā attiecas arī uz reģionālajiem kontiem.

1.11. EKS 2010 pastāv līdzās NKS 2008, jo nacionālo kontu mēru lietojums EKS pieskaņots ES vajadzībām. Dalībvalstis ir atbildīgas par savu nacionālo kontu apkopošanu un sastādīšanu, lai raksturotu valsts ekonomisko situāciju. Dalībvalstis arī izveido kontu komplektu sociālās, ekonomikas un fiskālās politikas pamatvajadzībām Eiropas Savienībā, ko saskaņā ar regulatīvo datu nosūtīšanas programmu iesniedz Komisijai (Eurostat). Lietojuma piemēri ir dalībvalstu apņemšanās veikt monetāru iemaksu ES budžetā, izmantojot “ceturtos resursus”, palīdzība ES reģioniem, izmantojot strukturālo fondu programmu un dalībvalstu ekonomikas rādītāju novērošana saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru un Stabilitātes un izaugsmes paktu.

1.12. Lai nodevas un pabalsti tiktu sadalīti atbilstoši mēriem, kas apkopoti un attēloti strikti viendabīgā veidā, šiem mērķiem izmantotā ekonomikas statistika jāapkopo atbilstoši tiem pašiem jēdzieniem un noteikumiem. EKS 2010 ir regula, kas paredz noteikumus, nosacījumus, definīcijas un klasifikācijas, kuras jāpiemēro, dalībvalstīs veidojot nacionālos kontus, kam jābūt datu nosūtīšanas programmas sastāvdaļai, kā noteikts šīs regulas B pielikumā.

1.13. Ņemot vērā ES iemaksu un pabalstu sistēmas ļoti lielās naudas summas, ir būtiski mērīšanas sistēmu saskaņoti piemērot visās dalībvalstīs. Šādos apstākļos ir svarīgi īstenot piesardzīgu pieeju attiecībā uz aplēsēm, ko nevar tieši konstatēt tirgū, izvairoties no standartprocedūru izmantošanas mēru noteikšanai nacionālajos kontos.

1.14. EKS 2010 jēdzieni vairākos gadījumos ir konkrētāki un precīzāki nekā NKS 2008 jēdzieni, lai panāktu pēc iespējas lielāku saskaņotību starp dalībvalstu mēriem, kas atvasināti no nacionālajiem kontiem. Ievērojot galveno prasību attiecībā uz koncentrētām, saskaņotām aplēsēm, ir noteikts nacionālo pamatkontu komplekts Eiropas Savienībā. Gadījumos, kad mēru saskaņotības līmenis dalībvalstīs nav pietiekams, šīs aplēses parasti ietver tā dēvētajos “blakuskontos”, kas attiecas uz papildu tabulām un satelītkontiem.

1.15. Piemērs tam, kad uzskatīts, ka EKS 2010 izveidē jābūt piesardzīgiem, ir pensiju saistību joma. Pamatojums šo saistību mērīšanai, lai palīdzētu veikt ekonomisko analīzi, ir spēcīgs, bet ES galvenā prasība veidot laikā un telpā saskaņotus kontus paredz piesardzīgu pieeju.

Globalizācija

1.16. Arvien globālākais ekonomiskās darbības raksturs palielinājis starptautisko tirdzniecību visos veidos un valstīm sarežģījis iekšzemes ekonomikas ierakstīšanu nacionālajos kontos. Globalizācija ir dinamisks un daudzdimensionāls process, kurā nacionālie resursi kļūst starptautiski mobilāki, bet valstu ekonomikas kļūst savstarpēji arvien atkarīgākas. Globalizācijas pazīme, kas var radīt vislielākās mērīšanas problēmas attiecībā uz nacionālajiem kontiem, ir daudznacionālo uzņēmumu pieaugošā to starptautisko darījumu daļa, kuros pārrobežu darījumi tiek veikti starp mātesuzņēmumiem, meitasuzņēmumiem un radniecīgiem uzņēmumiem. Tomēr ir arī citas problēmas, un turpmāk tekstā sniegts sīkāks datu problēmu uzskaitījums:

1) pārvedumu cenošana starp radniecīgām sabiedrībām (importa un eksporta vērtēšana);

2) maksas apstrādes pieaugums gadījumos, kad notiek preču starptautiskā pārrobežu tirdzniecība, nemainot īpašnieku (preces apstrādei), un tirdzniecības starpniecība;

3) starptautiskā tirdzniecība, izmantojot internetu, gan attiecībā uz sabiedrībām, gan mājsaimniecībām;

4) intelektuālā īpašuma aktīvu tirdzniecība un izmantošana visā pasaulē;

5) darbinieki, kas strādā ārzemēs un sūta ievērojamas naudas summas ģimenei iekšzemes teritorijā (darbinieku sūtījumi, kā personīgo pārvedumu sastāvdaļa);

6) daudznacionālas sabiedrības, kas savu uzņēmējdarbību organizē ārpus nacionālajām robežām, lai tādējādi palielinātu ražošanas efektivitāti un samazinātu globālo nodokļu nastu. Tas var radīt mākslīgas sabiedrību struktūras, kas neatspoguļo ekonomisko realitāti;

7) ārzonas finanšu sabiedrību (īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības un citi veidi) izmantošana, lai rastu finansējumu globālām darbībām;

8) preču reeksports, un Eiropas Savienībā preču transports starp dalībvalstīm pēc iestāšanās Savienībā (kvazitransports);

9) ārvalstu tiešo ieguldījumu attiecību pieaugums un vajadzība noteikt un iedalīt tiešo ieguldījumu plūsmas.

1.17. Visi iepriekš tekstā minētie izplatītie globalizācijas aspekti nacionālajiem statistiķiem sarežģī pārrobežu plūsmu noteikšanu un precīzu mērīšanu. Pat ar visaptverošu un koncentrētu ierakstu apkopošanas un mērīšanas sistēmu pārējās pasaules sektorā (un līdz ar to arī starptautiskajos kontos, kas atrodami maksājumu bilancē) globalizācija palielinās vajadzību īstenot papildu centienus, lai saglabātu nacionālo kontu kvalitāti visām ekonomikām un ekonomiku grupām.

EKS 2010 PIELIETOJUMS

Analīzes un politikas ietvars

1.18. EKS ietvaru var izmantot, lai analizētu un novērtētu:

a) kopējās ekonomikas struktūru. Izmantoto mēru veidu piemēri:

1) pievienotā vērtība un nodarbinātība pa nozarēm;

2) pievienotā vērtība un nodarbinātība pa reģioniem;

3) ienākuma sadalījums pa sektoriem;

4) imports un eksports pa produktu grupām;

5) galapatēriņa izdevumi pa funkcionālajām pozīcijām un produktu grupām;

6) pamatkapitāla veidošana un uzkrātais pamatkapitāls pa nozarēm;

7) finanšu aktīvu uzkrāto lielumu un plūsmu sastāvs pa aktīvu veidiem un sektoriem;

b) ekonomikas konkrētas daļas vai aspektus. Piemēri:

1) banku darbība un finanses nacionālajā ekonomikā;

2) valdības loma un tās finansiālais stāvoklis;

3) konkrēta reģiona ekonomika (salīdzinājumā ar nācijas ekonomiku kopumā);

4) mājsaimniecību uzkrājumu un parādu līmenis;

c) ekonomikas attīstību laika gaitā. Piemēri:

1) IKP pieauguma tempu analīze;

2) inflācijas analīze;

3) mājsaimniecības izdevumu sezonas tendenču analīze, izmantojot ceturkšņa kontus;

4) atsevišķu finanšu instrumentu nozīmes maiņas laika gaitā analīze, piemēram, atvasināto finanšu instrumentu nozīmes pieaugums;

5) nacionālās ekonomikas nozaru struktūras salīdzinājums ilgākā laikposmā;

d) kopējo ekonomiku attiecībā pret citām ekonomikām. Piemēri:

1) valdības lomas un mēroga salīdzinājums ES dalībvalstīs;

2) ES ekonomiku savstarpējās atkarības analīze, ņemot vērā dalībvalstis un to reģionus;

3) ES eksporta struktūras un virzienu analīze;

4) IKP pieauguma temps vai izmantojamais ienākums uz vienu iedzīvotāju, salīdzinot to Eiropas Savienībā un citās attīstītajās ekonomikās.

1.19. ES un tās dalībvalstīs EKS ietvara skaitļiem ir svarīga nozīme, veidojot un pārraugot to sociālo un ekonomisko politiku.

Turpmākie piemēri attēlo EKS ietvara izmantojumu:

a) eurozonas makroekonomiskās un monetārās politikas veidošanas uzraudzīšana un virzīšana un konverģences kritēriju definēšana ekonomiskajai un monetārajai savienībai (EMS), balstoties uz nacionālo kontu datiem (piemēram, IKP pieauguma tempi);

b) kritēriju definēšana pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūrai – valdības deficīta un parāda mēri;

c) finansiālās palīdzības piešķiršana ES reģioniem – izdevumu fondu sadalei reģioniem izmanto reģionālo kontu statistiku;

d) ES budžeta pašu resursu noteikšana. Šie resursi ir atkarīgi no nacionālo kontu datiem trijos veidos:

1) ES kopīgos resursus nosaka procentos no dalībvalstu nacionālo kopienākumu (NKI) summas;

2) ES trešie pašu resursi ir PVN pašu resursi. Dalībvalstu iemaksas šajos resursos lielā mērā nosaka nacionālo kontu dati, jo tos izmanto, lai aprēķinātu vidējo PVN likmi;

3) dalībvalstu iemaksu relatīvos lielumus ES ceturtajos pašu resursos pamato ar attiecīgo dalībvalstu nacionālo kopienākumu aplēsēm. Šīs aplēses ir dalībvalstu maksājumu lielākās daļas pamatā.

EKS 2010 jēdzienu īpašības

1.20. Lai saskaņotu datu nepieciešamību un datu iespējamību, EKS 2010 jēdzieniem ir vairākas svarīgas īpašības. Šīs īpašības nozīmē, ka konti ir:

a) starptautiski saderīgi;

b) saskaņoti ar citām sociālās un ekonomiskās statistikas sistēmām;

c) atbilstīgi;

d) praktiski izmantojami, kas nozīmē, ka praksē tos var izmērīt;

e) atšķirīgi no daudziem administratīvajiem jēdzieniem;

f) vispāratzīti un noteikti ilgākā laikposmā;

g) vērsti uz ekonomisko procesu raksturošanu naudas izteiksmē un precīzi nosakāmos lielumos;

h) izmantojami dažādās situācijās un dažādiem mērķiem.

1.21. EKS 2010 jēdzieni ir starptautiski saderīgi, jo:

a) EKS 2010 jēdzieni atbilst nacionālās uzskaites pasaules pamatnostādnēm, t. i., NKS 2008;

b) dalībvalstīs EKS 2010 ir standarts nacionālo kontu datu iesniegšanai visām starptautiskajām organizācijām;

c) jēdzienu starptautiskā saderība ir svarīga, salīdzinot dažādu valstu statistiku.

1.22. EKS 2010 jēdzieni ir saskaņoti ar citur sociālajā un ekonomiskajā statistikā lietotajiem jēdzieniem, jo EKS 2010 izmanto jēdzienus un klasifikācijas (piem., Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija Eiropas Savienībā “NACE 2. red.” ( 17 )), ko izmanto arī citā dalībvalstu sociālajā un ekonomikas statistikā, piem., statistikā par ražošanu, ārējo tirdzniecību un nodarbinātību; jēdzieniskās atšķirības ir minimālas. Turklāt šie EKS 2010 jēdzieni un klasifikācijas ir saskaņoti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas lietotajiem.

Saskaņotība ar sociālās un ekonomiskās statistikas jomām palīdz sasaistīt un salīdzināt šos datus, lai nodrošinātu nacionālo kontu datu kvalitāti. Turklāt šajās nozaru statistikās ietverto informāciju var labāk sasaistīt ar nacionālās ekonomikas vispārīgo statistiku.

1.23. Nacionālās uzskaites sistēmā un citās sociālās un ekonomiskās statistikas sistēmās lietotie kopējie jēdzieni dod iespēju atvasināt atbilstīgus mērus. Tā, piemēram, var aprēķināt šādas attiecības:

a) ražīguma dati, piemēram, pievienotā vērtība uz vienu nostrādāto stundu (šo datu aprēķināšanai vajadzīga atbilstība starp pievienotās vērtības un nostrādāto stundu jēdzienu);

b) nacionālais izmantojamais ienākums uz vienu iedzīvotāju (šīs attiecības aprēķināšanai vajadzīga atbilstība starp nacionālā izmantojamā ienākuma un iedzīvotāju mēriem);

c) pamatkapitāla veidošana procentos pret uzkrāto pamatkapitālu (šīs attiecības iegūšanai nepieciešama plūsmu un uzkrāto lielumu definīciju atbilstība);

d) valdības budžeta deficīts un valsts parāds procentos pret iekšzemes kopproduktu (šo datu aprēķināšanai nepieciešama atbilstība starp valdības deficīta, valdības parāda un iekšzemes kopprodukta jēdzienu).

Jēdzienu iekšējā atbilstība ļauj iegūt arī aplēses starpības veidā, piemēram, uzkrājumus var aplēst kā starpību starp izmantojamo ienākumu un galapatēriņa izdevumiem.

1.24. EKS 2010 jēdzienus piemēro, paturot prātā datu vākšanu un mērīšanu. Vadlīnijās par kontu veidošanu praktiskais raksturs izpaužas vairākos veidos:

a) darbības vai posteņi jāraksturo tikai tad, ja tie ir pietiekami nozīmīgi. Piemēram, tādu mājsaimniecību pašražotu preču ražošanu kā audumu aušanu un māla trauku pagatavošanu neieraksta kā ražošanu tāpēc, ka šāda veida ražošana ES valstīm ir nenozīmīga;

b) dažiem jēdzieniem pievienotas vadlīnijas to aplēšanai. Piemēram, definējot pamatkapitāla patēriņu, jānorāda uz lineāro amortizāciju. Uzkrātā pamatkapitāla aprēķināšanai gadījumos, kad nav tiešas informācijas par uzkrāto pamatkapitālu, jāizmanto nepārtrauktās inventarizācijas metode. Cits piemērs ir pašražotās produkcijas vērtēšana – principā tā jāvērtē bāzes cenās, bet vajadzības gadījumā bāzes cenas var tuvināti noteikt, pieskaitot dažādas saistītās izmaksas;

c) pieņemti daži nosacījumi. Piemēram, visi valdības sniegtie kolektīvie pakalpojumi tiek klasificēti kā galapatēriņa izdevumi.

1.25. Tomēr nacionālo kontu statistikai vajadzīgos datus ne vienmēr ir viegli savākt tiešā veidā, jo tajos izmantotie jēdzieni atšķiras no jēdzieniem, kas ir administratīvajos datu avotos. Administratīvo datu avotu piemēri ir uzņēmējdarbības grāmatvedība, ieraksti par dažāda veida nodokļiem (PVN, iedzīvotāju ienākuma nodoklis, importa nodevas u. tml.), sociālās nodrošināšanas dati un dati no banku un apdrošināšanas sabiedrību uzraudzības padomēm. Šie administratīvie dati bieži tiek izmantoti kā ievades dati nacionālo kontu sastādīšanai. Parasti tos pārveido, lai tie atbilstu EKS.

EKS jēdzieni parasti atšķiras no to administratīvajiem līdziniekiem, jo:

a) administratīvie jēdzieni atšķiras dažādās valstīs. Tā rezultātā starptautiska sakritība administratīvo jēdzienu gadījumā nav iespējama;

b) administratīvie jēdzieni laika gaitā mainās. Tā rezultātā salīdzinājumi laika gaitā, izmantojot administratīvos jēdzienus, nav iespējami;

c) administratīvo datu avotos izmantotie jēdzieni parasti neatbilst dažādās administratīvās sistēmās. Tomēr datu sasaiste un salīdzināšana, kas ir būtiska nacionālo kontu rādītāju veidošanā, ir iespējama tikai ar atbilstīgu jēdzienu kopumu;

d) administratīvie jēdzieni parasti nav piemēroti ekonomiskajai analīzei un ekonomiskās politikas novērtēšanai.

1.26. Tomēr administratīvo datu avoti ļoti labi atbilst nacionālo kontu un citas statistikas datu vajadzībām, jo:

a) jēdzienus un klasifikācijas, kas sākotnēji domāti statistiskiem mērķiem, izmanto arī administratīviem mērķiem, piemēram, valdības izdevumu klasifikācijai pa veidiem;

b) administratīvo datu avoti tieši ņem vērā (atsevišķas) statistikas datu vajadzības; tas attiecas, piemēram, uz Intrastat sistēmu informācijas sniegšanai par preču piegādēm starp dalībvalstīm.

1.27. EKS galvenie jēdzieni ir vispāratzīti un nemainīgi ilgā laikposmā, jo:

a) tie ir apstiprināti kā starptautiskais standarts daudziem gadiem;

b) nacionālās uzskaites secīgajās starptautiskajās pamatnostādnēs mainās ļoti maz pamatjēdzienu.

Šī jēdzienu noturība samazina nepieciešamību pārrēķināt laika sērijas. Turklāt tā ierobežo jēdzienu atkarību no nacionālā un starptautiskā politiskā spiediena. Šo iemeslu dēļ nacionālo kontu datus iespējams izmantot kā objektīvu datubāzi ekonomiskajai politikai un analīzei.

1.28. EKS 2010 jēdzieni ir vērsti uz ekonomiskā procesa aprakstu naudas izteiksmē un precīzi nosakāmos lielumos. Uzkrātos lielumus un plūsmas, kuri nav precīzi nosakāmi naudas izteiksmē vai kuriem nav skaidra naudas pretvērtība, neieraksta EKS.

Šo principu nepiemēro stingri, jo jāņem vērā arī atbilstības prasība un lietotāju vajadzības. Konsekvences labad, piemēram, valdības sniegto kolektīvo pakalpojumu vērtība jāieraksta kā izlaide, jo darba ņēmēju atalgojuma maksājumi un visu veidu preču un pakalpojumu pirkumi, ko veic valdība, ir precīzi nosakāmi naudas izteiksmē. Turklāt ekonomiskās analīzes un politikas nolūkā valdības kolektīvo pakalpojumu attiecināšana pret pārējo nacionālo ekonomiku kopumā palielina nacionālo kontu vispārējo noderību.

1.29. EKS jēdzienu aptverto sfēru var ilustrēt, apskatot dažus svarīgus robežgadījumus.

EKS ražošanas jēdziena robežās jāietver šādi darbības veidi (skatīt 3.07.–3.09. punktu):

a) valdības sniegtie individuālie un kolektīvie pakalpojumi;

b) īpašnieku apdzīvotu mājvietu pašpakalpojumi;

c) preču, piemēram, lauksaimniecības produktu, ražošana pašu galapatēriņam;

d) pašbūvniecība, ieskaitot mājsaimniecību veikto;

e) algota mājas personāla pakalpojumi;

f) zivju audzēšana zivaudzētavās;

g) ražošana, ko aizliedz tiesību akti, ja vien visas darījumā iesaistītās vienības tajā piedalās brīvprātīgi;

h) ražošana, kuras ieņēmumus fiskālajām institūcijām nedeklarē pilnībā, piemēram, slepena tekstilizstrādājumu ražošana.

1.30. Ražošanas jēdziena robežās neietver šādas darbības (un tās neieraksta EKS):

a) mājas aprūpes un personīgie pakalpojumi, kurus sniedz un patērē vienā un tajā pašā mājsaimniecībā, piemēram, tīrīšana, ēdiena gatavošana, slimu vai vecu cilvēku aprūpe;

b) brīvprātīgo pakalpojumi, kuru rezultātā netiek saražotas preces, piemēram, aprūpe un tīrīšana bez maksas;

c) zivju dabīgais pieaugums atklātā jūrā.

1.31. EKS ieraksta visu izlaidi, kas rodas ražošanā atbilstoši ražošanas jēdziena robežām. Tomēr palīgdarbību izlaide nav jāieraksta. Visu palīgdarbībai nepieciešamo ielaidi aplūko kā ielaidi darbībā, ko tā atbalsta. Ja ražotne, kas veic tikai palīgdarbības, ir statistiski novērojama, t. i., ja tās veiktajai ražošanai ir pieejami atsevišķi konti vai ja tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta atšķiras no apkalpoto ražotņu atrašanās vietas, tā gan nacionālajos, gan reģionālajos kontos jāieraksta kā atsevišķa vienība un jāiekļauj nozaru klasifikācijā atbilstoši tās pamatdarbībai. Situācijā, kad nav pieejami piemēroti pamatdati, palīgdarbību izlaidi var aplēst, summējot izmaksas.

1.32. Ja darbības uzskatāmas par ražošanu un ja to izlaidi ieraksta, tad ieraksta arī līdztekus gūto ienākumu, nodarbinātību, galapatēriņu u. tml. Piemēram, ņemot vērā, ka pašu īpašnieku apdzīvotu mājvietu pašpakalpojumus ieraksta kā ražošanu, tāpat ieraksta arī ienākumu un galapatēriņa izdevumus, kas radušies šiem īpašniekiem. Tā kā, pēc definīcijas, īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu ražošanā nav darbaspēka ielaides, nekāda nodarbinātība netiek ierakstīta. Tas atbilst darbaspēka statistikas sistēmai, kurā mājokļa īpašniekus neieraksta kā nodarbinātos. Pretējais ir spēkā, ja darbību neieraksta kā ražošanu – vienas un tās pašas mājsaimniecības sniegtie un patērētie mājsaimniecības pakalpojumi nerada ienākumu un galapatēriņa izdevumus, un tajos nav iesaistīta nodarbinātība.

1.33. EKS nosaka arī pieņēmumus attiecībā uz:

a) valdības izlaides vērtēšanu;

b) apdrošināšanas pakalpojumu izlaides un netieši mērītu finanšu starpniecības pakalpojumu vērtēšanu;

c) visu valdības sniegto kolektīvo pakalpojumu ierakstīšanu galapatēriņa izdevumu, nevis starppatēriņa pozīcijā.

Klasifikācija pa sektoriem

1.34. Sektoru konti ir izveidoti, iedalot vienības sektoros, un dod iespēju darījumus un kontu balansposteņus attēlot pa sektoriem. Sektoru attēlojums atklāj daudzus galvenos mērus ekonomiskās un fiskālās politikas mērķiem. Galvenie sektori ir mājsaimniecības, valdība, sabiedrības (finanšu un nefinanšu), mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (MABO) un pārējā pasaule.

Ir svarīga atšķirība starp tirgus un ārpustirgus darbību. Valdības kontrolē esošs subjekts, kas tiek parādīts kā tirgus sabiedrība, tiek klasificēts sabiedrību sektorā ārpus vispārējās valdības sektora. Tādējādi sabiedrības deficīta un parāda līmeņi nebūs vispārējās valdības deficīta un parāda sastāvdaļa.

1.35. Ir svarīgi noteikt skaidrus un stabilus kritērijus subjektu iedalīšanai sektoros.

Publisko sektoru veido visas institucionālās vienības, kuras ir ekonomikas rezidenti un kuras kontrolē valdība. Privāto sektoru veido visas pārējās rezidentvienības.

1.1. tabulā noteikti kritēriji, ko izmanto publiskā un privātā sektora nošķiršanai, bet publiskajā sektorā – valdības sektora un publisko sabiedrību sektora nošķiršanai, un privātajā sektorā – MABO sektora un privāto sabiedrību sektora nošķiršanai.



1.1.  tabula

Kritēriji

Kontrolē valdība

(Publiskais sektors)

Privātā kontrolē

(Privātais sektors)

Ārpustirgus izlaide

Vispārējā valdība

MABO

Tirgus izlaide

Publiskās sabiedrības

Privātās sabiedrības

1.36. Kontroli definē kā spēju noteikt institucionālās vienības vispārējo politiku vai programmu. Sīkākas detaļas attiecībā uz kontroles definīciju sniegtas 2.35. līdz 2.39. punktā.

1.37. Lai nošķirtu tirgus un ārpustirgus un lai iedalītu publiskā sektora subjektus vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā, ievēro šādu noteikumu:

Darbība jāuzskata par tirgus darbību, ja attiecīgās preces un pakalpojumus tirgo, ievērojot šādus nosacījumus:

1) pārdevēji darbojas, lai palielinātu savu peļņu ilgtermiņā, un to veic, tirgū brīvi pārdodot preces un pakalpojumus katram, kas gatavs maksāt prasīto cenu;

2) pircēji darbojas, lai palielinātu labumu sev, ņemot vērā savus ierobežotos resursus, pērkot tās preces, kas par piedāvāto cenu vislabāk atbilst viņu vajadzībām;

3) pastāv efektīvi tirgi, kuros pārdevējiem un pircējiem ir pieeja tirgum un informācija par to. Efektīvs tirgus var darboties pat tad, ja šie nosacījumi netiek pilnībā ievēroti.

1.38. EKS konceptuālā ietvara sīkāks izklāsts paredz elastīgumu – daži jēdzieni EKS nav precīzi definēti, bet tos tomēr no sistēmas var viegli atvasināt. Piemērs ir jaunu sektoru radīšana, pārkārtojot EKS noteiktos apakšsektorus.

1.39. Elastīgums pastāv arī ar iespēju ieviest papildu kritērijus, kas nav pretrunā sistēmas loģikai. Piemēram, šie kritēriji var paredzēt apakšsektoru kontu izveidošanu ražotājvienībām pēc nodarbināto skaita vai mājsaimniecībām – pēc ienākuma apmēra. Attiecībā uz nodarbinātību var ieviest apakšklasifikāciju pēc izglītības līmeņa, vecuma un dzimuma.

Satelītkonti

1.40. Dažām datu vajadzībām jāizveido atsevišķi satelītkonti.

Piemēri:

a) sociālās uzskaites matricas (SUM);

b) tūrisma loma nacionālajā ekonomikā;

c) veselības aprūpes izmaksu un finansējuma analīze;

d) pētniecības un izstrādes nozīme intelektuālā īpašuma kapitāla veidošanā;

e) cilvēkkapitāla aktīvu nozīme nacionālajā ekonomikā;

f) mājsaimniecību ienākuma un izdevumu analīze, balstoties uz mikrolīmeņa ienākuma un izdevumu jēdzieniem;

g) vides un ekonomikas mijiedarbība;

h) ražošana mājsaimniecībās;

i) labklājības līmeņa pārmaiņu analīze;

j) analīze par atšķirībām starp nacionālo kontu un uzņēmējdarbības grāmatvedības datiem un to ietekmi uz vērtspapīru un valūtas tirgiem;

k) nodokļu ieņēmumu aplēses.

1.41. Satelītkonti noder šādām datu vajadzībām:

a) parādot sīkāku informāciju, kur nepieciešams, un neuzrādot lieku informāciju;

b) paplašinot uzskaites ietvaru, pievienojot nemonetāru informāciju, piemēram, par piesārņojumu un vides aktīviem;

c) mainot dažus pamatjēdzienus, piemēram, paplašinot kapitāla veidošanas jēdzienu ar izglītības izdevumiem.

1.42. Sociālās uzskaites matrica (SUM) ir matricveida attēlojums, kas sīki aplūko saikni starp piedāvājuma un izlietojuma tabulām un sektoru kontiem. SUM sniedz papildu informāciju par nodarbinātības līmeni un sastāvu, izmantojot darba ņēmēju atalgojuma apakšsadalījumu pa nodarbināto personu veidiem. Šo apakšsadalījumu piemēro gan darbaspēka izlietojumam pa nozarēm, kā attēlots izlietojuma tabulās, gan darbaspēka piedāvājumam pa sociāli ekonomiskajām apakšgrupām, kā parādīts mājsaimniecību sektora apakšsektoru primārā ienākuma iedales kontā. Tādējādi dažādu darbaspēka kategoriju piedāvājumu un izlietojumu attēlo sistemātiski.

1.43. Satelītkontos jāsaglabā visi EKS 2010 centrālā ietvara pamatjēdzieni un klasifikācijas. Grozījumi jēdzienos jāveic tikai tad, ja tāds ir satelītkonta mērķis. Tādos gadījumos satelītkontā jāiekļauj arī tabula, kurā norādīta saikne starp satelītkonta un centrālā ietvara galvenajiem agregātiem. Tādējādi centrālais ietvars saglabā savu izziņas ietvara lomu, un vienlaikus tiek apmierinātas īpašas vajadzības.

1.44. Vispār centrālajā ietvarā nav uzkrāto lielumu un plūsmu mēru, kas nav precīzi nosakāmi naudas izteiksmē (vai kuriem nav skaidra naudas pretvērtība). Pēc būtības šādu uzkrāto lielumu un plūsmu analīzei parasti labi noder statistikas veidošana nemonetārā izteiksmē, piemēram:

a) ražošanu mājsaimniecībās var raksturot ar stundām, kas izlietotas alternatīvām vajadzībām;

b) izglītību var raksturot pēc izglītības veida, skolnieku skaita, vidējā gadu skaita līdz diploma iegūšanai u. tml.;

c) piesārņojuma sekas vislabāk var raksturot ar dzīvnieku sugu skaita pārmaiņām, koku veselību mežā, atkritumu daudzumu, oglekļa monoksīda daudzumu, radiācijas daudzumu u. tml.

1.45. Satelītkonti dod iespēju šādu statistiku nemonetārās vienībās sasaistīt ar nacionālo kontu centrālo ietvaru. Sasaiste ir iespējama, nemonetārajai statistikai piemērojot klasifikācijas, ko izmanto centrālajā ietvarā, piemēram, klasifikāciju pa mājsaimniecību veidiem vai klasifikāciju pa nozarēm. Tādējādi tiek izveidots atbilstīgs paplašināts ietvars. Šo ietvaru var izmantot kā datubāzi, lai analizētu un novērtētu mijiedarbību starp mainīgajiem lielumiem standartietvarā un attiecīgajiem mainīgajiem lielumiem paplašinātajā daļā.

1.46. Centrālais ietvars un tā galvenie agregāti neraksturo pārmaiņas labklājībā. Var sastādīt paplašinātus kontus, kuros ietver arī nosacītu naudas novērtējumu, piemēram:

a) vienas un tās pašas mājsaimniecības sniegtiem un patērētiem personīgiem pakalpojumiem;

b) brīvā laika pārmaiņām;

c) pilsētas dzīves priekšrocībām un trūkumiem;

d) nevienlīdzībai ienākuma sadalījumā starp iedzīvotājiem.

1.47. Paplašinātajos kontos var pārklasificēt arī gala izdevumus neizbēgamai nepieciešamībai (piemēram, aizsardzībai) par starppatēriņu, tas ir, par tādiem, kas nevairo labklājību. Līdzīgā veidā zaudējumus, kas radušies plūdu un citu dabas katastrofu dēļ, var klasificēt kā starppatēriņu, tas ir, kā (absolūtu) labklājības samazinājumu. Šādā veidā varētu mēģināt veidot ļoti vispārīgu un nepilnīgu labklājības pārmaiņu rādītāju. Tomēr labklājībai ir daudz dimensiju, no kuriem lielāko daļu nevar vislabāk izteikt naudas izteiksmē. Tādēļ labāks risinājums labklājības mērīšanā ir izmantot katrai dimensijai atsevišķus rādītājus un mērvienības. Šie rādītāji varētu būt, piemēram, zīdaiņu mirstība, paredzamais mūža ilgums, pieaugušo lasīt un rakstīt prasme, nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju. Šos rādītājus var iekļaut satelītkontā.

1.48. Lai iegūtu savietojamu, starptautiski sakritīgu ietvaru, EKS neietver administratīvos jēdzienus. Tomēr visa veida nacionālajiem nolūkiem datu iegūšana, kas balstās uz administratīvajiem jēdzieniem, var būt ļoti noderīga. Piemēram, aprēķinot nodokļu ieņēmumus, nepieciešama ar nodokļiem apliekamā ienākuma statistika. Šādu statistiku var sagatavot, nedaudz pārmainot nacionālo kontu statistiku.

1.49. Līdzīga pieeja varētu būt attiecībā uz dažiem jēdzieniem, ko lieto nacionālajā ekonomiskajā politikā, piemēram:

a) inflācijas jēdzienu, ko lieto, lai paaugstinātu pensijas, bezdarba pabalstus vai darba ņēmēju atalgojumu ierēdņiem;

b) nodokļu, sociālo iemaksu, valdības un kolektīvā sektora jēdzieniem, ko izmanto, apspriežot kolektīvā sektora optimālo lielumu;

c) “stratēģisko” sektoru/nozaru jēdzienu, ko izmanto nacionālajā ekonomiskajā politikā vai ES ekonomiskajā politikā;

d) “uzņēmējdarbības ieguldījumu” jēdzienu, ko izmanto nacionālajā ekonomiskajā politikā;

e) tabulu, kas attēlo pilnus pensiju ierakstus.

Satelītkonti vai papildu tabulas var apmierināt šādu datu vajadzības.

EKS 2010 un NKS 2008

1.50. EKS 2010 jēdzieni ir balstīti uz NKS 2008, kas nosaka nacionālās uzskaites pamatnostādnes visām pasaules valstīm. Tomēr starp EKS 2010 un NKS 2008 ir vairākas atšķirības:

a) atšķirības attēlojumā, piemēram:

1) EKS 2010 produktu darījumiem, sadales darījumiem un finanšu darījumiem veltītas atsevišķas nodaļas. Turpretī NKS 2008 šie darījumi izskaidroti kontiem iekārtotās nodaļās, piemēram, nodaļā par ražošanas kontu, ienākuma primārās sadales kontu, kapitāla kontu un pārējās pasaules kontu;

2) EKS 2010 raksturo jēdzienu, definējot to un parādot, ko ieskaita un ko neskaita. NKS 2008 parasti apraksta jēdzienus vispārīgākos terminos un paskaidro motīvus, kas ir pieņemto vienošanos pamatā;

b) EKS 2010 jēdzieni vairākos gadījumos ir specifiskāki un precīzāki nekā NKS 2008 jēdzieni, piemēram:

1) NKS 2008 nav precīzi definēti konkrēti kritēriji atšķirības noteikšanai starp tirgus izlaidi, izlaidi pašu galaizlietojumam un ārpustirgus izlaidi. Tāpēc EKS sniegtas sīkākas vadlīnijas, lai nodrošinātu vienotu pieeju;

2) EKS 2010 pieņem, ka vairāki preču ražošanas veidi mājsaimniecībās, piemēram, audumu aušana un mēbeļu izgatavošana, dalībvalstīs nav nozīmīgi, tāpēc nav jāieraksta;

3) EKS 2010 ir norāde uz institucionāliem režīmiem ES, piemēram, uz Intrastat sistēmu, kurā ieraksta preču plūsmas ES robežās un dalībvalstu iemaksas ES;

4) EKS 2010 ietver īpašas ES klasifikācijas, piemēram, produktu klasifikācija pēc saimniecības nozarēm ( 18 ) (CPA) produktiem un NACE 2. redakciju nozarēm (abas ir saskaņotas ar atbilstīgajām ANO klasifikācijām);

5) EKS 2010 ietver papildu klasifikāciju visiem ārējiem darījumiem, kas ir iedalīti darījumos starp ES rezidentiem un darījumos ar rezidentiem ārpus ES;

6) EKS 2010 ir pārkārtoti NKS 2008 finanšu sabiedrību sektora apakšsektori, lai atbilstu Eiropas Monetārās savienības vajadzībām. EKS 2010 var būt specifiskāka nekā NKS 2008, jo EKS 2010 attiecas galvenokārt uz dalībvalstīm. Savienības datu vajadzībām EKS2010 arī vajadzētu būt specifiskākai.

EKS 2010 UN EKS 95

1.51. EKS 2010 atšķiras no EKS 95 kā tvēruma, tā jēdzienu ziņā. Vairākums minēto atšķirību atbilst atšķirībām starp NKS 1993 un NKS 2008. Galvenās atšķirības:

a) pētniecības un izstrādes nozīme kapitāla veidošanā, radot intelektuālā īpašuma aktīvus. Šīs pārmaiņas jāieraksta satelītkontā un jāiekļauj pamatkontos, kad starp dalībvalstīm novērojama pietiekama mēru stabilitāte un saskaņotība;

b) izdevumi par ieroču sistēmām, kas atbilst aktīvu vispārējai definīcijai, tiek klasificēti kā pamatkapitāla veidošana, nevis starppatēriņa izdevumi;

c) ieviests kapitālpakalpojumu analītiskais jēdziens attiecībā uz tirgus produkciju, lai izveidotu papildtabulu, kurā kapitālpakalpojumi attēloti kā pievienotās vērtības sastāvdaļas;

d) finanšu aktīvu jēdziena robežas ir paplašinātas, tajā iekļaujot vairāk atvasināto finanšu instrumentu līgumu;

e) jauni noteikumi pensiju tiesību ierakstīšanai. Kontos ir ieviesta papildtabula, lai dotu iespēju ierakstīt aplēses attiecībā uz visām tiesībām sociālajā nodrošināšanā, neatkarīgi no tā, vai tās ir fondētas vai nefondētas. Šajā tabulā sniegta plaša informācija, kas vajadzīga visaptverošai analīzei, un parādītas tiesības un saistītās plūsmas visām privātajām un publiskajām pensiju shēmām neatkarīgi no tā, vai tās ir fondētas vai nefondētas, tostarp arī sociālās nodrošināšanas pensiju shēmām;

f) noteikumu piemērošana attiecībā uz pārmaiņām preču īpašumtiesībās ir noteikta kā vispārēja, tādējādi notikušas pārmaiņas tirdzniecības starpniecības un tādu preču ierakstīšanā, kas nosūtītas apstrādei gan ārvalstīs, gan iekšzemes ekonomikā. Tādējādi preces, kas nosūtītas apstrādei ārvalstīs, ieraksta neto, nevis bruto, kā tas bija NKS 1993 un EKS 95. Šīm pārmaiņām ir būtiska ietekme uz šādu darbību ierakstīšanu piedāvājuma un izlietojuma ietvarā;

g) vairāk ieteikumu attiecībā uz finanšu sabiedrībām, jo īpaši attiecībā uz īpašam nolūkam dibinātām sabiedrībām (ĪNDS). Ir veiktas pārmaiņas valdības kontrolēto īpašam mērķim izveidoto subjektu uztveršanā, lai nodrošinātu to, ka īpašam mērķim izveidoto subjektu saistības parādās valdības kontos;

h) izskaidrota publisko sabiedrību maksāto superdividenžu uztveršana – tās jāuztver kā īpaši maksājumi un atskaitījumi no pašu kapitāla;

i) noteikti principi publisko un privāto partnerību uztveršanai un ir paplašināta aģentūru pārstrukturēšanas uztveršana;

j) izskaidroti darījumi starp valdību un publiskajām sabiedrībām un darījumi ar vērtspapīrošanas instrumentiem, lai pilnveidotu to posteņu ierakstīšanu, kas varētu būtiski ietekmēt valdības parādu;

k) izskaidrota kredītu garantiju uztveršana un ieviesta jauna uztveršanas kārtība attiecībā uz standartveida kredītu garantijām, piemēram, eksportkredīta garantijas un studiju kredītu garantijas. Jaunā uztveršanas pieeja paredz to, ka ciktāl ir iespējams piesaukt garantijas, finanšu aktīvs un saistības jāatzīst kontos.

1.52. Atšķirības EKS 2010 salīdzinājumā ar EKS 95 ir ne tikai jēdzienu ziņā. Ir arī būtiskas atšķirības tvēruma ziņā, klāt nākot jaunām nodaļām par satelītkontiem, valdības kontiem un pārējās pasaules kontiem. Būtiski paplašinātas arī nodaļas par ceturkšņa kontiem un reģionu kontiem.

EKS 2010 KĀ SISTĒMAS PAMATPRINCIPI

1.53. Sistēmas pamatiezīmes ir:

a) statistiskās vienības un to grupējumi;

b) plūsmas un uzkrātie lielumi;

c) kontu sistēma un agregāti;

d) ielaides un izlaides ietvars.

Statistiskās vienības un to grupējumi

1.54. EKS 2010 sistēma izmanto divu veidu vienības un divus atbilstīgus ekonomikas apakšsadalījuma veidus, kas ir visai atšķirīgi un paredzēti atšķirīgiem analītiskiem mērķiem.

1.55. Pirmo mērķi – aprakstīt ienākuma, izdevumu un finanšu plūsmas un bilances – sasniedz, grupējot institucionālās vienības sektoros, ņemot vērā to galvenās funkcijas, darbību un mērķus.

1.56. Otro mērķi – aprakstīt ražošanas procesus un ielaides un izlaides analīzi – sasniedz, vietējās darbības veida vienības (vietējās DVV) sistēmā grupējot nozarēs, ņemot vērā to darbības veidu. Darbību raksturo produktu ielaide, ražošanas process un produktu izlaide.

Institucionālās vienības un sektori

1.57. Institucionālās vienības ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt preces un aktīvi, kuri var uzņemties saistības un ar pilnām tiesībām iesaistīties ekonomiskās darbībās un darījumos ar citām vienībām. EKS 2010 sistēmas nolūkiem institucionālās vienības grupē piecos savstarpēji izslēdzošos iekšzemes institucionālos sektoros, kurus veido šāda veida vienības:

a) nefinanšu sabiedrības;

b) finanšu sabiedrības;

c) vispārējā valdība;

d) mājsaimniecības;

e) mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas.

Kopā šie pieci sektori veido kopējo ekonomiku. Katrs sektors ir sadalīts arī apakšsektoros. EKS 2010 sistēma nodrošina pilnīgu plūsmu kontu un bilanču kopumu, kas jāveido katram sektoram un apakšsektoram, kā arī kopējai ekonomikai. Ir iespējama nerezidentvienību mijiedarbība ar šiem pieciem iekšzemes sektoriem, un mijiedarbība ir parādīta starp pieciem iekšzemes sektoriem un sesto institucionālo sektoru – pārējās pasaules sektoru.

Vietējās darbības veida vienības un nozares

1.58. Gadījumos, kad institucionālās vienības veic vairāk nekā vienu darbību, tās jāsadala, pamatojoties uz to darbības veidu. Vietējās darbības veida vienības dod iespēju veidot šo attēlojumu.

Vietējā darbības veida vienība kā ražotāja NACE 2. redakcijas klases līmenī (4 zīmes) grupē visas institucionālās vienības daļas, kuras atrodas vienā vietā vai cieši saistītās vietās un kuras piedalās šajā darbībā.

1.59. Vietējo DVV reģistrē katrai sekundārajai darbībai; tomēr, ja nav pieejami uzskaites dokumenti šo darbību atsevišķam aprakstam, tad vietējā DVV apvieno vairākas sekundārās darbības. Grupa, kas apvieno visas vietējās DVV, kuras iesaistītas tajā pašā vai līdzīgā darbības veidā, veido nozari.

Institucionālā vienībā ietilpst viena vai vairākas vietējās DVV; vietējā DVV pieder vienai un tikai vienai institucionālai vienībai.

1.60. Ražošanas procesa analīzei izmanto analītisku ražošanas vienību. Šo vienību novēro tikai tad, kad vietējā DVV ražo vienu produktu un neveic sekundārās darbības. Šo vienību dēvē par viendabīgās ražošanas vienību. Šādu vienību grupējumi veido viendabīgas nozares.

Rezidentvienības un nerezidentvienības; kopējā ekonomika un pārējā pasaule

1.61. Kopējo ekonomiku definē rezidentvienību izteiksmē. Vienība ir kādas valsts rezidentvienība, ja tai šīs valsts ekonomiskajā teritorijā ir galveno ekonomisko interešu centrs – tas ir, ja tā ilgstošā laikposmā (gadu vai ilgāk) veic ekonomisko darbību šajā ekonomiskajā teritorijā. Institucionālie sektori, kas minēti 1.57. punktā, ir institucionālo vienību rezidentu grupas.

1.62. Rezidentvienības veic darījumus ar nerezidentvienībām (tas ir, vienībām, kas ir rezidenti citās ekonomikās). Tādi darījumi ir ekonomikas ārējie darījumi, un tos grupē pārējās pasaules kontā. Tādējādi pārējās pasaules nozīme ir līdzīga institucionāla sektora nozīmei, kaut gan nerezidentvienības iekļauj tikai tiktāl, ciktāl tās ir iesaistītas darījumos ar institucionālām rezidentvienībām.

1.63. Nosacītās rezidentvienības, kas EKS 2010 sistēmā uztvertas kā institucionālās vienības, definē šādi:

a) tās nerezidentvienību daļas, kurām valsts ekonomiskajā teritorijā ir galveno ekonomisko interešu centrs (tas ir, kuras vairumā gadījumu iesaistās ekonomiskajos darījumos gadu vai ilgāk);

b) nerezidentvienības, kas ir zemes vai ēku īpašnieki valsts ekonomiskajā teritorijā, bet tikai attiecībā uz darījumiem, kas skar šādu zemi vai ēkas.

Plūsmas un uzkrātie lielumi

1.64. Sistēmā ieraksta divus informācijas pamatveidus: plūsmas un uzkrātos lielumus.

Plūsmas attiecas uz darbībām un notikumu sekām noteiktā laikposmā, bet uzkrātie lielumi attiecas uz stāvokli noteiktā laika momentā.

Plūsmas

1.65. Plūsmas atspoguļo ekonomiskas vērtības rašanos, pārveidi, apmaiņu, nodošanu vai izzušanu. Tās saistītas ar institucionālās vienības aktīvu vai saistību vērtības maiņu. Ir divu veidu ekonomiskās plūsmas: darījumi un citas aktīvu pārmaiņas.

Darījumus atspoguļo visos kontos un tabulās, kur parādās plūsmas, izņemot aktīvu apjoma citu pārmaiņu kontu un pārvērtēšanas kontu. Citas aktīvu pārmaiņas parādās tikai šajos divos kontos.

Elementārie darījumi un citas plūsmas pēc to būtības tiek grupēti salīdzinoši nedaudzos veidos.

1.66. Darījums ir ekonomiska plūsma, kas ir mijiedarbība starp institucionālām vienībām, savstarpēji vienojoties, vai darbība institucionālā vienībā, ko ir lietderīgi aplūkot kā darījumu tāpēc, ka vienība darbojas divos dažādos stāvokļos. Darījumi ir sadalīti četrās galvenajās grupās:

a) produktu darījumi: raksturo produktu izcelsmi (iekšzemes izlaide vai imports) un izlietojumu (starppatēriņš, galapatēriņš, kapitāla veidošana – kas ietver pamatkapitāla patēriņu – vai eksports);

b) sadales darījumi: apraksta ražošanas radītās pievienotās vērtības sadali starp darbaspēku, kapitālu un valdību, kā arī ienākuma un bagātības (ienākuma un mantas nodokļi un citi pārvedumi) pārdali;

c) finanšu darījumi: apraksta finanšu aktīvu neto iegādi vai saistību neto uzņemšanos par katru finanšu instrumenta veidu. Šādi darījumi rodas kā pretējie darījumi nefinanšu darījumiem vai kā darījumi, kuros iesaistīti tikai finanšu instrumenti;

d) iepriekš tekstā minētajās trijās grupās neietvertie darījumi: neražoto nefinanšu aktīvu iegādes mīnus atsavinājumi.

1.67. Vairums darījumu ir savstarpēji darījumi starp divām vai vairākām institucionālām vienībām. Tomēr EKS 2010 sistēma dažas darbības institucionālajās vienībās ieraksta kā darījumus. Šādu vienību iekšējo darījumu ierakstīšanas nolūks ir sniegt analītiski noderīgāku ainu par izlaidi, galaizlietojumu un izmaksām.

1.68. Pamatkapitāla patēriņš, ko EKS 2010 sistēma ieraksta kā izmaksas, ir vienības iekšējais darījums. Lielākā daļa pārējo vienības iekšējo darījumu ir produktu darījumi, ko parasti ieraksta, kad institucionālās vienības, kuras darbojas gan kā ražotāji, gan kā galapatērētāji, izvēlas daļu no saražotās izlaides patērēt pašas. Tas bieži vien notiek attiecībā uz mājsaimniecībām un valsts pārvaldi.

1.69. Jāieraksta visa pašražotā izlaide, ko izmanto gala izlietojumam tajā pašā institucionālajā vienībā. Pašražotā izlaide, ko izmanto tās pašas institucionālās vienības starppatēriņam, jāieraksta tikai tad, ja ražošana un starppatēriņš notiek dažādās vienas un tās pašas institucionālās vienības vietējās DVV. Neieraksta izlaidi, ko saražo un izmanto kā starppatēriņu tajā pašā vietējā DVV.

1.70. Darījumi ir naudas darījumi, ja iesaistītās vienības izdara vai saņem maksājumus vai uzņemas saistības, vai saņem aktīvus, kas izteikti valūtas vienībās.

Darījumi, kur nenotiek skaidras naudas vai valūtas vienībās izteiktu aktīvu vai saistību maiņa, ir beznaudas darījumi. Vienību iekšējie darījumi ir beznaudas darījumi. Beznaudas darījumi, kuros iesaistīta vairāk nekā viena institucionālā vienība, var būt pieskaitāmi gan produktu darījumiem (produktu barters), gan sadales darījumiem (atlīdzinājums natūrā, pārvedumi natūrā u. tml.), gan arī citiem darījumiem (neražoto nefinanšu aktīvu barters). EKS 2010 sistēma visus darījumus ieraksta naudas izteiksmē. Tāpēc vērtības, kas jāieraksta kā beznaudas darījumi, jāmēra netieši vai jāaplēš citā veidā.

1.71. Ir divu veidu darījumi, kuros iesaistīta vairāk nekā viena vienība. Tie var būt “kaut kas pret kaut ko”, t. i., atlīdzināmi darījumi vai “kaut kas pret neko”, t. i., neatlīdzināmi darījumi. Atlīdzināmie darījumi ir apmaiņa starp institucionālām vienībām, tas ir, preču, pakalpojumu vai aktīvu sniegšana apmaiņā pret pretvērtību, piemēram, naudu. Neatlīdzināmie darījumi ir maksājumi naudā vai natūrā, ko veic viena institucionālā vienība citai, bez pretvērtības. Atlīdzināmie darījumi notiek visās četrās darījumu grupās, bet neatlīdzināmie darījumi ir galvenokārt sadales darījumi, piemēram, nodokļi, sociālās palīdzības pabalsti vai dāvanas. Šādus neatlīdzināmos darījumus dēvē par pārvedumiem.

1.72. Darījumus ieraksta tādā veidā, kā tos uztver iesaistītās institucionālās vienības. Tomēr dažus darījumus pārkārto, lai skaidrāk izceltu noteicošās ekonomiskās attiecības. Darījumus var pārkārtot šādos trijos veidos: pārvirzot, sadalot, atpazīstot galveno darītāju.

1.73. Darījumu, ko iesaistītās vienības uztver kā tādu, kas notiek tieši starp vienībām A un C, var ierakstīt kontos kā tādu, kas netieši notiek caur trešo vienību B. Tādējādi vienu darījumu starp A un C ieraksta kā divus darījumus: vienu starp A un B un otru starp B un C. Tādā gadījumā darījumu pārvirza.

1.74. Viens pārvirzīšanas piemērs ir veids, kādā darba devēju sociālās iemaksas, ko darba devēji tieši iemaksā sociālās apdrošināšanas fondos, tiek ierakstītas kontos. Sistēma tādus maksājumus ieraksta kā divus darījumus: darba devēji samaksā darba devēju sociālās iemaksas saviem darba ņēmējiem un darba ņēmēji samaksā tās pašas iemaksas sociālās apdrošināšanas fondiem. Kā visos pārvirzīšanas gadījumos, mērķis ir atspoguļot darījuma ekonomisko būtību, kas šajā gadījumā ir parādīt darba devēju sociālās iemaksas kā iemaksas, kas samaksātas par labu darba ņēmējiem.

1.75. Cits pārvirzīšanas veids attiecas uz darījumiem, ko ieraksta kā darījumus starp divām vai vairākām institucionālām vienībām, kaut gan saskaņā ar iesaistīto personu viedokli nekāds darījums vispār nenotiek. Piemērs ir no atsevišķiem apdrošināšanas fondiem nopelnītais īpašuma ienākums, kuru patur apdrošināšanas uzņēmumi. Sistēmā šo īpašuma ienākumu ieraksta kā tādu, ko apdrošināšanas uzņēmumi maksā polišu turētājiem, kuri tad atmaksā šo pašu summu atpakaļ apdrošināšanas uzņēmumiem kā prēmiju papildinājumus.

1.76. Ja darījumu, kas iesaistītajām pusēm šķiet viens darījums, ieraksta kā divus vai vairākus dažādi klasificētus darījumus, tad darījums ir sadalīts. Sadalīšana nenozīmē, ka darījumos tiek iesaistītas papildu vienības.

1.77. Nedzīvības apdrošināšanas prēmiju maksājums ir tipisks sadalītais darījums. Lai gan polišu turētāji un apdrošinātāji uzskata šos maksājumus par vienu darījumu, EKS 2010 sistēma tos sadala divos diezgan atšķirīgos darījumos: maksājumi apmaiņā pret sniegtajiem nedzīvības apdrošināšanas pakalpojumiem un neto nedzīvības apdrošināšanas prēmijas. Cits sadalīšanas piemērs ir ierakstīt produkta pārdošanu kā produkta pārdošanu un tirdzniecības uzcenojumu.

1.78. Ja vienība veic darījumu citas vienības vārdā (galvenais darītājs) un saņem finansējumu no šīs vienības, darījumu ieraksta tikai galvenā darītāja kontos. Parasti šo principu nepārkāpj, mēģinot, piemēram, iedalīt nodokļus vai subsīdijas galīgajiem maksātājiem vai galīgajiem labuma guvējiem saskaņā ar pieņēmumiem.

Piemērs: nodokļu iekasēšana, ko viena valdības vienība veic citas vienības vārdā. Nodokļus attiecina uz to valdības vienību, kura ir tiesīga piemērot nodokli (kā galvenais darītājs vai kā galvenā darītāja deleģēta vienība) un kurai ir pilnvaras noteikt nodokļa likmi.

1.79. Darījuma definīcija paredz, ka savstarpējs darījums starp institucionālām vienībām notiek pēc savstarpējas vienošanās. Ja darījumu veic pēc savstarpējas vienošanās, tad tas nozīmē, ka institucionālās vienības par to ir iepriekš zinājušas un tam piekritušas. Nodokļu un soda naudu maksājumi tiek veikti pēc savstarpējas vienošanās, ja maksātājs ir pilsonis, uz kuru attiecas valsts tiesību akti. Tomēr aktīvu neatlīdzinātu konfiskāciju neuzskata par darījumu pat tad, ja to paredz likums.

Nelegālas ekonomiskas darbības uzskata par darījumiem tad, ja visas iesaistītās vienības piedalās darbībās pēc savstarpējas vienošanās. Tāpēc nelegālu narkotisko vielu vai zagta īpašuma pirkšana, pārdošana vai barters ir darījumi, bet zādzība nav darījums.

1.80. Citās aktīvu pārmaiņās ieraksta pārmaiņas, kas nav darījumu rezultāts. Tās ir:

a) aktīvu un saistību apjoma citas pārmaiņas; vai

b) turēšanas guvumi un zaudējumi.

1.81. Aktīvu un saistību apjoma citās pārmaiņās ieraksta pārmaiņas, ko iedala trijās galvenajās kategorijās:

a) parasta aktīvu rašanās un izzušana, kas nenotiek darījumu rezultātā;

b) tādu ārkārtas, neparedzētu notikumu radītās aktīvu un saistību pārmaiņas, kam nav ekonomiska rakstura;

c) klasifikācijas un struktūras pārmaiņas.

1.82. Piemēri pārmaiņām 1.81. punkta a) apakšpunktā minētajā kategorijā ir pazemes aktīvu atklāšana vai sarukšana un nekultivēto bioloģisko resursu dabīgais pieaugums. Piemēri pārmaiņām 1.81. punkta b) apakšpunktā minētajā kategorijā ir aktīvu zaudējumi, kas radušies dabas katastrofu, kara vai smagu noziegumu dēļ. Vienpusējas parāda dzēšanas un aktīvu nekompensētas konfiskācijas arī pieder b) kategorijai. Piemērs pārmaiņām 1.81. punkta c) apakšpunktā minētajā kategorijā ir institucionālās vienības pārklasificēšana no viena sektora uz citu.

1.83. Turēšanas guvumi un zaudējumi rodas gadījumos, kad mainās aktīvu cenas. Tie rodas visos finanšu un nefinanšu aktīvu veidos un saistībās. Turēšanas guvumi un zaudējumi aktīvu un saistību īpašniekiem rodas tikai tāpēc, ka viņiem šie aktīvi un saistības pieder zināmu laiku, nekādā veidā tos nemainot.

1.84. Turēšanas guvumus un zaudējumus, ko mēra pašreizējās tirgus cenās, sauc par nominālajiem turēšanas guvumiem un zaudējumiem. Tos var iedalīt neitrālajos turēšanas guvumos un zaudējumos, kas atspoguļo vispārējā cenu līmeņa pārmaiņas, un reālajos turēšanas guvumos un zaudējumos, kas atspoguļo aktīvu cenu pārmaiņas, neņemot vērā vispārīgās cenu pārmaiņas.

Uzkrātie lielumi

1.85. Uzkrātie lielumi ir aktīvu un saistību apjomi noteiktā laika momentā. Uzkrātos lielumus parāda katra uzskaites perioda sākumā un beigās. Kontus, kuri atspoguļo uzkrātos lielumus, sauc par bilancēm.

1.86. Uzkrātos lielumus ieraksta arī par iedzīvotājiem un nodarbinātību. Taču šādus uzkrātos lielumus ieraksta kā uzskaites perioda vidējās vērtības. Uzkrātos lielumus ieraksta visiem sistēmas robežās ietilpstošiem aktīviem; tas ir, finanšu aktīviem un saistībām, kā arī nefinanšu aktīviem – ražotajiem un neražotajiem. Tomēr sistēmā ietver tikai tos aktīvus, kurus izmanto ekonomiskajā darbībā un attiecībā uz kuriem pastāv īpašumtiesības.

1.87. Tādējādi uzkrātos lielumus neparāda tādiem aktīviem kā cilvēkkapitāls un dabas resursi, kas nevienam nepieder.

Tai noteiktajās robežās EKS 2010 sistēma gan attiecībā uz plūsmām, gan uzkrātiem lielumiem ir izsmeļoša. Tas nozīmē, ka visas uzkrāto lielumu pārmaiņas var pilnībā izskaidrot ar ierakstītajām plūsmām.

Kontu sistēma un agregāti

Uzskaites noteikumi

1.88. Kontā ieraksta vērtības pārmaiņas, kas rodas vienībai vai sektoram saskaņā ar ekonomiskajām plūsmām, kas parādās kontā. Tā ir tabula ar divām ailēm. Tekošie konti ir tie, kas parāda ražošanu, ienākuma veidošanu un iedali, ienākuma sadali un pārdali, un tā izlietojumu. Uzkrāšanas konti ir kapitāla un finanšu konti un citas aktīvu apjoma pārmaiņas.

1.89. Tekošo kontu labā puse, kur parādās darījumi, kuri palielina vienības vai sektora ekonomisko vērtību, EKS 2010 sistēmā parāda “resursus”. Kontu kreisā puse parāda “izlietojumu” – darījumus, kuri samazina ekonomisko vērtību. Uzkrāšanas kontu labā puse parāda “saistību un neto vērtības pārmaiņas”, un kreisā puse – “aktīvu pārmaiņas”. Bilances sastāda ar “saistībām un neto vērtību” (starpība starp aktīviem un saistībām) labajā pusē un “aktīviem” kreisajā pusē. Salīdzinājums starp divām secīgām bilancēm norāda saistību un neto vērtības pārmaiņas un aktīvu pārmaiņas.

1.90. EKS ir nošķirtas juridiskās īpašumtiesības un ekonomiskās īpašumtiesības. Kritērijs, lai ierakstītu preču pārvedumu no vienas vienības uz otru, ir ekonomisko īpašumtiesību pāriešana no vienas vienības uz otru. Juridiskais īpašnieks ir vienība, kam saskaņā ar tiesību aktiem pienākas no īpašuma gūtās priekšrocības. Tomēr juridiskais īpašnieks var noslēgt līgumu ar citu vienību, lai tā uzņemas riskus un saņem atlīdzību par preču izmantošanu ražošanā apmaiņā pret saskaņotu maksājumu. Līguma veids ir finanšu noma, kurā maksājumi atspoguļo tikai to, ka aizdevējs nodod aktīvu aizņēmēja rīcībā. Piemēram, ja bankai juridiski pieder lidmašīna, bet tā ar aviokompāniju noslēdz finanšu nomas līgumu par lidmašīnas izmantošanu, aviokompānija tiek uzskatīta par lidmašīnas īpašnieku, ciktāl tas attiecas uz darījumiem kontos. Vienlaikus, ja tiek parādīts, ka aviokompānija pērk lidmašīnu, banka aviokompānijai izsniedz nosacītu aizdevumu, attēlojot nākotnē par lidmašīnas izmantošanu maksājamās summas.

1.91. Attiecībā uz vienību vai sektoru nacionālās uzskaites pamatā ir divkāršā ieraksta princips. Katrs darījums jāieraksta divreiz: vienreiz kā resurss (vai saistību pārmaiņas) un vienreiz kā izlietojums (vai aktīvu pārmaiņas). Tādu darījumu kopumam, kas ierakstīti kā resursi vai saistību pārmaiņas, un tādu darījumu kopumam, kas ierakstīti kā izlietojums vai aktīvu pārmaiņas, jābūt vienādiem, tādējādi dodot iespēju pārbaudīt kontu saskaņotību.

1.92. Nacionālie konti – ar visām vienībām un visiem sektoriem – balstās uz četrkāršā ieraksta principu, jo vairākumā darījumu ir iesaistītas divas institucionālās vienības. Katrs darījums abiem iesaistītajiem darītājiem jāieraksta divreiz. Piemēram, sociālo pabalstu naudā, ko valdības vienība samaksā mājsaimniecībai, ieraksta valdības kontos kā izlietojumu pozīcijā “pārvedumi” un kā aktīvu negatīvu iegādi pozīcijā “valūta un noguldījumi”; mājsaimniecību sektora kontos to ieraksta kā resursu pozīcijā “pārvedumi” un kā aktīvu iegādi pozīcijā “valūta un noguldījumi”.

1.93. Darījumiem vienā vienībā (gadījumi, kad izlaidi patērē tā pati vienība, kas to ražojusi) jābūt tikai diviem ierakstiem, kuru vērtības jāaplēš.

Vērtēšana

1.94. Izņemot dažus mainīgus lielumus attiecībā uz iedzīvotājiem un darbaspēku, EKS 2010 sistēma visas plūsmas un uzkrātos lielumus norāda naudas izteiksmē. Plūsmas un uzkrātie lielumi jāmēra saskaņā ar to apmaiņas vērtību, tas ir, vērtību, pēc kuras plūsmas un uzkrātos lielumus faktiski samaina vai varētu samainīt pret naudu. Tāpēc attiecībā uz vērtēšanu EKS izmanto tirgus cenas.

1.95. Attiecībā uz naudas darījumiem vai skaidras naudas turējumiem un saistībām vajadzīgais vērtējums ir tieši pieejams. Vairumā citu gadījumu labākā vērtēšanas metode ir izmantot tirgus cenas par analogām precēm, pakalpojumiem vai aktīviem. Šo metodi izmanto, piemēram, bartera darījumos un īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu gadījumos. Ja nav pieejamas tirgus cenas analogiem produktiem, piemēram, valdības sniegto ārpustirgus pakalpojumu gadījumos, vērtē, saskaitot ražošanas izmaksas. Ja nav tirgus cenas, uz ko atsaukties, un izmaksas nav pieejamas, plūsmas un uzkrātos lielumus var vērtēt pēc paredzēto nākotnes ienākumu diskontētas tagadnes vērtības. Šī pēdējā metode jālieto tikai kā pēdējā iespēja.

1.96. Uzkrātos lielumus vērtē tajās faktiskajās cenās, kas atbilst laikam, uz kuru attiecas bilance, nevis uzkrātos lielumus veidojošo preču vai aktīvu ražošanas vai iegādes laika cenās. Uzkrātie lielumi jāvērtē pēc to aplēstās norakstītās pašreizējās iegādes vērtības vai ražošanas izmaksām.

1.97. Transporta izmaksu, tirdzniecības uzcenojumu un produktu nodokļu mīnus subsīdiju dēļ noteikta produkta ražotājs un lietotājs parasti tā vērtību ieraksta atšķirīgi. Lai pēc iespējas ciešāk tuvotos darījumā iesaistīto pušu skatījumam, EKS 2010 sistēmā visu izlietojumu ieraksta pircēja cenās, kur ieskaitītas transporta izmaksas, tirdzniecības uzcenojums un produktu nodokļi mīnus subsīdijas, bet izlaidi ieraksta bāzes cenās, kur minētie elementi neietilpst.

1.98. Produktu importu un eksportu ieraksta to vērtībā uz robežas. Kopējo importu un eksportu novērtē uz eksportētāja muitas robežas vai arī FOB (franko uz kuģa klāja) cenās. Ārvalstu transporta un apdrošināšanas pakalpojumus starp importētāja un eksportētāja robežām neieskaita preču vērtībā, bet ieraksta kā pakalpojumus. Tā kā ne vienmēr ir iespējams iegūt FOB vērtības sīkā produktu dalījumā, tad tabulās, kas satur informāciju par tirdzniecību ar ārvalstīm, importu uzrāda vērtējumā uz importētāja muitas robežas (CIF vērtība). Visi transporta un apdrošināšanas pakalpojumi līdz importētāja robežai ir ietverti importēto preču vērtībā. Ciktāl šie pakalpojumi attiecas uz iekšzemes pakalpojumiem, globālo FOB/CIF korekciju veic šeit.

1.99. Vērtēšana salīdzināmās cenās nozīmē novērtēt uzskaites perioda plūsmas un uzkrātos lielumus iepriekšējā perioda cenās. Mērķis vērtēšanai salīdzināmās cenās ir plūsmu un uzkrāto lielumu pārmaiņas laika gaitā sadalīt cenu un apjoma pārmaiņās. Plūsmas un uzkrātos lielumus nemainīgās cenās uzskata par apjoma terminiem.

1.100. Daudzām plūsmām un uzkrātiem lielumiem, piemēram, ienākumam, pašiem nav cenas un kvantitātes dimensijas. Tomēr pirktspēju šādiem mainīgajiem var iegūt, deflējot pašreizējās vērtības ar atbilstošu cenu indeksu, piemēram, cenu indeksu nacionālajam gala izlietojumam, neskaitot krājumu pārmaiņas. Deflētās plūsmas un uzkrātie lielumi uzskatāmi par reāli novērtētiem. Kā piemērs minams reālais izmantojamais ienākums.

Ierakstīšanas laiks

1.101. Plūsmas ieraksta pēc uzkrāšanas principa, tas ir, kad ekonomiskās vērtības tiek radītas, pārveidotas vai iznīcinātas vai kad saistības un prasības rodas, tiek pārveidotas vai dzēstas.

1.102. Izlaidi ieraksta, kad tā saražota, nevis tad, kad pircējs par to samaksā. Aktīva pārdošanu ieraksta tad, kad aktīvam maina īpašnieku, nevis attiecīgā maksājuma izdarīšanas brīdī. Procentus ieraksta tajā uzskaites periodā, kurā tie uzkrājas, neatkarīgi no tā, vai tos tajā periodā samaksā vai nesamaksā. Ierakstīšanu pēc veidošanās laika piemēro visām plūsmām – naudas un nenaudas, vienību iekšējām plūsmām un plūsmām starp vienībām.

1.103. Šī pieeja, iespējams, jāatvieglo attiecībā uz nodokļiem un citām ar vispārējo valdību saistītām plūsmām, kuras bieži vien valdības kontos ieraksta, pamatojoties uz iekasētām summām. Dažreiz ir grūti šādas plūsmas tieši pārveidot no iekasētām uz aprēķinātām, tādēļ var būt nepieciešams pielietot tuvinājumus.

1.104. Atkāpjoties no darījumu ierakstīšanas vispārējā principa, nodokļus un sociālās iemaksas, kas maksājamas vispārējai valdībai, var ierakstīt, atskaitot to daļu, kura, visticamāk, netiks iekasēta, vai arī gadījumā, ja šī daļa ir iekļauta, tā paša uzskaites perioda laikā to neitralizē ar vispārējās valdības kapitāla pārvedumu uz attiecīgajiem sektoriem.

1.105. Plūsmas jāieraksta vienā laika brīdī attiecībā uz visām iesaistītajām vienībām un visos kontos. Institucionālās vienības ne vienmēr piemēro vienus un tos pašus uzskaites noteikumus. Pat ja tas notiek, atšķirības faktiskajā uzskaitē var rasties praktisku iemeslu dēļ, piemēram, paziņojumu aizkavēšanās dēļ. Līdz ar to iesaistītie darījumu veicēji var ierakstīt darījumus dažādos laikos. Šādas neatbilstības jānovērš, veicot korekcijas.

Konsolidācija un neto aprēķins

1.106. Konsolidēt nozīmē izslēgt no izlietojuma un resursiem tos darījumus, kas rodas starp vienībām, tās grupējot, kā arī izslēgt savstarpējos finanšu aktīvus un saistības. Tas parasti notiek gadījumos, kad apvieno vispārējās valdības apakšsektoru kontus.

1.107. Principā uzkrātie lielumi un plūsmas starp veidojošajām vienībām apakšsektoros vai sektoros nav jākonsolidē.

1.108. Tomēr konsolidētos kontus var veidot papildu atspoguļošanai un analīzei. Informācija par šādu (apakš-)sektoru darījumiem ar citiem sektoriem un atbilstīgā “ārējā” finanšu pozīcija var būt nozīmīgāka nekā kopējie bruto rādītāji.

1.109. Turklāt kontos un tabulās, kas parāda kreditoru/debitoru attiecības, ir sniegta sīkāka aina par ekonomikas finansēšanu, un tos uzskata par ļoti lietderīgiem, lai saprastu, pa kuriem kanāliem finansējuma pārpalikums virzās no galaaizdevējiem pie galaaizņēmējiem.

1.110. Individuālām vienībām vai sektoriem viens un tas pats darījuma veids var būt gan kā izlietojums, gan kā resurss (piemēram, tie gan maksā, gan saņem procentus) un viens un tas pats finanšu instrumenta veids – gan kā aktīvs, gan kā saistības. EKS pieeja ir bruto ierakstīšana neatkarīgi no neto aprēķina pakāpes, kas raksturīga pašām klasifikācijām.

1.111. Neto aprēķins ir raksturīgs dažādām darījumu kategorijām, no kurām uzskatāmākais piemērs ir “krājumu pārmaiņas”, kas uzsver vispārējo kapitāla veidošanas analītiski svarīgo aspektu, nevis seko katras dienas papildinājumiem un atskaitījumiem. Līdzīgā veidā, ar dažiem izņēmumiem, finanšu kontā un aktīvu citu pārmaiņu kontos ieraksta aktīvu un saistību neto pieaugumu, uzrādot šāda veida plūsmu gala rezultātu uzskaites perioda beigās.

Konti, balansposteņi un agregāti

1.112. Attiecībā uz vienībām vai vienību grupām dažādos kontos ieraksta darījumus, kas saistīti ar ekonomiskās dzīves aspektu (piemēram, ražošanu). Attiecībā uz ražošanas kontu darījumi neparādīs izlietojumu un resursu līdzsvaru, neieviešot balansposteni. Līdzīgā veidā jāievieš balanspostenis (neto vērtība) starp institucionālas vienības vai sektora aktīvu kopumu un saistību kopumu. Balansposteņi paši par sevi ir nozīmīgi ekonomiskās darbības rezultātu mēri. Apkopoti visai ekonomikai, tie ir nozīmīgi agregāti.

Kontu secība

1.113. EKS 2010 sistēmu veido savstarpēji saistīta kontu secība. Pilnu kontu secību institucionālajām vienībām un sektoriem veido tekošie konti, uzkrāšanas konti un bilances.

1.114. Tekošie konti saistīti ar ražošanu, ienākuma veidošanu, sadali un pārdali, kā arī šāda ienākuma izlietošanu galapatēriņa veidā. Uzkrāšanas konti aptver aktīvu un saistību pārmaiņas un neto vērtības pārmaiņas (jebkuras institucionālās vienības vai vienību grupas aktīvu un saistību starpība). Bilances parāda aktīvu un saistību un neto vērtības uzkrātos lielumus.

1.115. Kontu secība vietējai DVV un nozarēm beidzas ar pirmajiem tekošiem kontiem: ražošanas kontu un ienākuma veidošanas kontu, kuru balanspostenis ir pamatdarbības pārpalikums.

Preču un pakalpojumu konts

1.116. Preču un pakalpojumu konts rāda ekonomikai kopumā vai produktu grupām kopējos resursus (izlaidi un importu) un preču un pakalpojumu izlietojumu (starppatēriņu, galapatēriņu, krājumu pārmaiņas, bruto pamatkapitāla veidošanu, vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumus un eksportu). Šis konts nav tāds pats konts kā citi kontu secībā un neveido balansposteni, ko pārnes uz nākamo kontu kontu secībā. Tas vairāk ir uzskaites vienādības attēlojums tabulas veidā, saskaņā ar kuru pieprasījums un piedāvājums ir vienāds attiecībā uz visiem produktiem un produktu grupām ekonomikā.

Pārējās pasaules konts

1.117. Pārējās pasaules konts attiecas uz darījumiem starp institucionālajām rezidentvienībām un nerezidentvienībām un uz attiecīgajiem aktīvu un saistību uzkrātajiem lielumiem.

Ņemot vērā, ka pārējai pasaulei uzskaites struktūrā ir līdzīga nozīme kā institucionālajam sektoram, pārējās pasaules kontu veido no pārējās pasaules viedokļa. Resurss pārējai pasaulei ir izlietojums kopējai ekonomikai, un otrādi. Ja balanspostenis ir pozitīvs, tas nozīmē, ka pārējai pasaulei ir pārpalikums un kopējai ekonomikai deficīts, un otrādi, ja balanspostenis ir negatīvs.

Pārējās pasaules konts atšķiras no citiem sektoru kontiem tādējādi, ka tajā neparādās visi uzskaites darījumi pārējā pasaulē, bet tikai tie, kam ir ekvivalents mērāmajā iekšzemes ekonomikā.

Balansposteņi

1.118. Balansposteni iegūst, atskaitot konta vienas puses ierakstu kopējo vērtību no otras puses ierakstu kopējās vērtības.

Balansposteņos iekļauj lielu informācijas apjomu un dažus svarīgākos kontu ierakstus, kā redzams šajos balansposteņu piemēros: pievienotā vērtība, pamatdarbības pārpalikums, izmantojamais ienākums, uzkrājumi, neto aizdevumi / neto aizņēmumi.

Diagrammā attēlota kontu secība plūsmas veidā – katrs balanspostenis uzrādīts treknrakstā.

image

1.119. Pirmais konts secībā ir ražošanas konts, kurā ieraksta ražošanas procesa izlaidi un ielaidi, atstājot pievienoto vērtību kā balansposteni.

1.120. Pievienoto vērtību pārceļ uz nākamo kontu – ienākuma veidošanas kontu. Šeit ieraksta darba ņēmēju atalgojumu ražošanas procesā, kā arī valdībai maksājamos nodokļus saistībā ar ražošanu, lai pamatdarbības pārpalikumu (vai pašnodarbināto jauktos ienākumus mājsaimniecību sektorā) varētu atvasināt kā balansposteni katram sektoram. Šis solis ir vajadzīgs, lai varētu mērīt pievienotās vērtības apjomu, ko patur ražošanas sektorā kā pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu.

1.121. Tad pievienoto vērtību, sadalot starp darba ņēmēju atalgojumu, nodokļiem un pamatdarbības pārpalikumu/jaukto ienākumu, ar šo sadalījumu pārceļ uz primārā ienākuma iedales kontu. Sadalījums dod iespēju katru faktora ienākumu iedalīt attiecīgajiem saņemošajiem sektoriem, pretēji ražojošajam sektoram. Piemēram, viss darba ņēmēju atalgojums tiek iedalīts starp mājsaimniecību sektoru un pārējās pasaules sektoru, bet pamatdarbības pārpalikums paliek sabiedrību sektorā, kur tas radās. Šajā kontā ieraksta arī īpašuma ienākuma plūsmas virzienā uz sektoru un no tā, lai balanspostenis ir primāro ienākumu saldo, kas ieplūst sektorā.

1.122. Nākamajā kontā ieraksta šo ienākumu pārdali, izmantojot pārvedumus; tas ir ienākuma sekundārās sadales konts. Pārdales galvenie instrumenti ir valdības nodokļi un sociālie pabalsti mājsaimniecību sektoram. Balanspostenis ir izmantojamais ienākums.

1.123. Pamatkontu galvenā secība turpinās ar izmantojamā ienākuma izlietojuma kontu, kas ir nozīmīgs mājsaimniecību sektoram, jo tieši šeit tiek ierakstīti mājsaimniecību gala izdevumi, atstājot mājsaimniecības uzkrājumus kā balansposteni.

1.124. Vienlaikus tiek izveidots paralēls konts – ienākuma natūrā pārdales konts. Šim kontam ir īpašs mērķis parādīt sociālos pārvedumus natūrā kā nosacītu pārvedumu, ko valdība veic mājsaimniecību sektoram, lai mājsaimniecību ienākumi varētu pieaugt atbilstoši individuālu valdības pakalpojumu vērtībai. Nākamajā kontā (koriģētā izmantojamā ienākuma izlietojuma kontā) mājsaimniecību izmantojamo ienākumu izlietojumu palielina par tādu pašu summu, par kādu mājsaimniecību sektors pirktu atsevišķus valdības sniegtos pakalpojumus. Minētos divus nosacījumus izslēdz, lai balanspostenis būtu uzkrājumi, kas ir identiski uzkrājumiem galvenajā kontu secībā.

1.125. Uzkrājumus pārceļ uz kapitāla kontu, kur tos izmanto, lai finansētu kapitāla veidošanu, dodot iespēju veikt kapitāla pārvedumus virzienā uz un no sektoriem. Iegādājoties reālus aktīvus, nepietiekami vai pārmērīgi tēriņi rada balansposteni neto aizdevumi vai aizņēmumi. Neto aizdevumi ir aizdots pārpalikums, un neto aizņēmumi ir deficīta finansēšana.

1.126. Beidzot nonākam pie finanšu kontiem, kur izklāstīts sīks katra sektora aizdevums vai aizņēmums, lai novērotu neto aizdevumu vai aizņēmumu balansposteni. Tam pilnībā jāatbilst kapitāla konta neto aizdevumu/aizņēmumu balanspostenim, un katrai atšķirībai jābūt mērīšanas nesaskaņai starp ekonomiskās darbības reālajiem un finanšu ierakstiem.

1.127. Diagrammas apakšējā rindā kreisās puses konts ir sākuma bilance, kas parāda visu reālo un finanšu aktīvu un saistību līmeni attiecīgā perioda sākumā. Ekonomikas bagātība tiek mērīta, ņemot vērā tās neto vērtību (aktīvi mīnus saistības), un to parāda bilances apakšā.

1.128. Virzoties no sākuma bilances kreisās uz labo pusi, tiek ierakstītas dažādas aktīvu un saistību pārmaiņas, kas rodas pārskata periodā. Kapitāla konts un finanšu konts parāda pārmaiņas, kas rodas saistībā ar darījumiem attiecīgi reālajos aktīvos un finanšu aktīvos un saistībās. Ja nav citu ietekmju, tas ļauj nekavējoties aprēķināt beigu stāvokli, pievienojot pārmaiņas sākotnējam stāvoklim.

1.129. Tomēr pārmaiņas var rasties ārpus ražošanas un patēriņa ekonomiskā cikla, un šādas pārmaiņas ietekmēs aktīvu un saistību vērtības perioda beigās. Viens pārmaiņu veids ir aktīvu apjoma pārmaiņas – reālas pārmaiņas pamatkapitālā, ko izraisa notikumi, kuri nav ekonomikas sastāvdaļa. Piemērs varētu būt katastrofas, piemēram, lielas zemestrīces izraisīts zaudējums, kad ievērojamu aktīvu daudzumu neiznīcinātu savstarpējs ekonomisks darījums vai pārvedums. Šis zaudējums jāieraksta aktīvu apjoma citu pārmaiņu kontā, lai sniegtu pārskatu par zemāku aktīvu līmeni, nekā paredzēts, aplūkojot tikai ekonomiska rakstura notikumus. Otrs veids, kādā var notikt pārmaiņas aktīvu (un saistību) vērtībā, ko neizraisa ekonomikas darījums, ir cenu pārmaiņas, kas ietekmē aktīvu turēšanas guvumus un zaudējumus. Šo pārmaiņu ieraksta pārvērtēšanas kontos. Ņemot vērā šos divus ārkārtas gadījumus, kādos tiek ietekmēta aktīvu un saistību uzkrāto lielumu vērtība, tiek dota iespēja aplēst beigu bilances vērtības kā sākuma stāvokli, kas koriģēts atbilstoši pārmaiņām diagrammas apakšējās rindas plūsmas kontos.

Agregāti

1.130. Agregāti ir saliktas vērtības, ar ko mēra kopējās ekonomikas darbības rezultātu, piemēram, izlaide, pievienotā vērtība, izmantojamais ienākums, galapatēriņš, uzkrājumi, kapitāla veidošana u. tml. Lai gan agregātu aprēķins nav EKS vienīgais mērķis, tie ir svarīgi kā kopsavilkuma rādītāji, lai veiktu makroekonomisko analīzi un salīdzinājumus laikā un telpā.

1.131. Izšķir divus agregātu veidus:

a) agregāti, kas attiecas tieši uz darījumiem EKS 2010 sistēmā, piemēram, preču un pakalpojumu izlaide, galapatēriņš, bruto pamatkapitāla veidošana, darba ņēmēju atalgojums u. tml.;

b) agregāti, kas pārstāv balansposteņus kontos, piemēram, IKP tirgus cenās, kopējās ekonomikas pamatdarbības pārpalikums, NKI, nacionālais izmantojamais ienākums, uzkrājumi, tekošais ārējais saldo un kopējās ekonomikas neto vērtība (nacionālā bagātība).

1.132. Nacionālo kontu mēriem uz vienu iedzīvotāju ir svarīgi izlietojumi. Attiecībā uz vispārējiem agregātiem, tādiem kā IKP vai nacionālais ienākums, vai mājsaimniecību galapatēriņš, parasti izmantotais dalītājs ir kopējais (rezidentu) iedzīvotāju skaits. Sadalot apakšsektoros mājsaimniecību sektora kontus vai kontu daļu, tiek izmantoti arī dati par mājsaimniecību skaitu un cilvēku skaitu, kuri piederīgi katram apakšsektoram.

1.133. IKP ir viens no galvenajiem EKS agregātiem. IKP ir visu to ekonomisko darbību mērs, kuras tiek veiktas ekonomiskajā teritorijā un kuru rezultātā tiek iegūta izlaide, kas atbilst ekonomikas galīgajām prasībām. IKP tirgus cenās mēra trijos veidos:

1) ražošanas pieeja – kā visu to darbību pievienotās vērtības summa, kas ražo preces un pakalpojumus, plus produktu nodokļi mīnus subsīdijas;

2) izdevumu pieeja – kā visu to gala izdevumu summa, kas rodas, patērējot ekonomikas gala izlaidi vai vairojot bagātību, plus preču un pakalpojumu eksports mīnus imports;

3) ienākumu pieeja – kā visu to ienākumu summa, kas nopelnīti preču un pakalpojumu ražošanas procesā, plus ražošanas un importa nodokļi mīnus subsīdijas.

1.134. Šīs trīs pieejas IKP mērīšanai arī atspoguļo dažādos veidus, kādos IKP var aplūkot pa sastāvdaļām. Pievienoto vērtību var sadalīt pa institucionālajiem sektoriem un pa darbības vai nozares veidiem, kas snieguši ieguldījumu kopējā ekonomikā, piemēram, lauksaimniecība, apstrādes rūpniecība, būvniecība, pakalpojumi u. tml.

Galaizdevumus var sadalīt pēc veida: mājsaimniecības izdevumi, MABO gala izdevumi, valdības gala izdevumi, krājumu pārmaiņas, pamatkapitāla veidošana un eksports mīnus importa izmaksas.

Kopējos gūtos ieņēmumus var sadalīt pēc ienākuma veida – nodarbinātības atalgojums un pamatdarbības pārpalikums.

1.135. Lai sasniegtu labāko IKP aprēķinu, laba prakse ir integrēt šo triju pieeju sastāvdaļas piedāvājuma un izlietojuma ietvarā. Tas dod iespēju saskaņot pievienotās vērtības un ienākuma aplēses pa nozarēm un līdzsvarot produktu piedāvājumu un pieprasījumu. Šī integrētā pieeja nodrošina saskaņotību starp IKP sastāvdaļām un labāku IKP līmeņa novērtējumu, salīdzinot ar tikai vienas pieejas izmantošanu. Atskaitot no IKP pamatkapitāla patēriņu, iegūst neto iekšzemes produktu (NIP) tirgus cenās.

Ielaides un izlaides ietvars

1.136. Ielaides un izlaides ietvars apvieno bruto pievienotās vērtības (BPV) sastāvdaļas, nozaru ielaidi un izlaidi, produktu piedāvājumu un pieprasījumu, un izlietojuma un resursu sastāvu pa institucionālajiem sektoriem ekonomikā. Šis ietvars sadala ekonomiku tādējādi, lai attēlotu visu preču un pakalpojumu darījumus starp nozarēm un gala patērētājiem konkrētā periodā (piemēram, gadā vai ceturksnī). Informāciju var attēlot divos veidos:

a) ar piedāvājuma un izlietojuma tabulām;

b) ar simetriskajām ielaides un izlaides tabulām.

Piedāvājuma un izlietojuma tabulas

1.137. Piedāvājuma un izlietojuma tabulas parāda visu ekonomiku pa nozarēm (piemēram, transportlīdzekļu nozare) un produktiem (piemēram, sporta preces). Tabulas parāda saikni starp bruto pievienotās vērtības sastāvdaļām, nozares ielaidi un izlaidi, kā arī produktu piedāvājumu un pieprasījumu. Piedāvājuma un izlietojuma tabulas sasaista dažādus ekonomikas institucionālos sektorus (piemēram, publiskas sabiedrības) ar informāciju par preču un pakalpojumu importu un eksportu, valdības izdevumiem, mājsaimniecību un MABO izdevumiem un kapitāla veidošanu.

1.138. Piedāvājuma un izlietojuma tabulu veidošana dod iespēju pārbaudīt nacionālo kontu sastāvdaļu saskaņotību un sakarību vienā detalizētā ietvarā un, integrējot trīs pieeju sastāvdaļas IKP aprēķināšanā (t. i., ražošana, ienākums un izdevumi), izveidot vienu IKP aplēsi.

1.139. Līdzsvarojot integrētā veidā, piedāvājuma un izlietojuma tabulas arī nodrošina saskaņotību un sakarību, sasaistot šādu turpmāk minētu triju kontu sastāvdaļas:

1) preču un pakalpojumu konts;

2) ražošanas konts (pa nozarēm un institucionālajiem sektoriem); un

3) ienākuma veidošanas konts (pa nozarēm un institucionālajiem sektoriem).

Simetriskās ielaides un izlaides tabulas

1.140. Simetriskās ielaides un izlaides tabulas atvasinātas no datiem piedāvājuma un izlietojuma tabulās un citos papildavotos, lai izveidotu teorētisko pamatu turpmākai analīzei.

1.141. Šajās tabulās ir simetriskas (produkts x produkts vai nozare x nozare) tabulas, Leontjeva inversija un citas diagnostiskās analīzes, piemēram, izlaides multiplikatori. Minētās tabulas atsevišķi attēlo iekšzemē saražoto un importēto preču un pakalpojumu patēriņu, sniedzot teorētisku ietvaru turpmākai strukturālai ekonomikas analīzei, tostarp analīzei par gala pieprasījuma sastāvdaļām un to pārmaiņu ietekmi uz ekonomiku.




2.   NODAĻA

VIENĪBAS UN VIENĪBU GRUPĒJUMI

2.01. Valsts ekonomika ir sistēma, kurā iestādes un iedzīvotāji mijiedarbojas, apmainoties un pārvedot preces, pakalpojumus un maksāšanas līdzekļus (piemēram, naudu) preču un pakalpojumu ražošanai un patēriņam.

Ekonomikā vienības, kas mijiedarbojas, ir ekonomiski subjekti, kuriem var piederēt aktīvi, kuri var uzņemties saistības un veikt ekonomiskas darbības un darījumus ar citiem subjektiem. Tās ir pazīstamas kā institucionālās vienības.

Nacionālajos kontos izmantoto vienību definēšanai ir vairāki mērķi. Pirmkārt, vienības ir būtiski ekonomiku definēšanas elementi ģeogrāfiskā ziņā, piemēram, valstis, reģioni un valstu grupas, piemēram, monetāras vai politiskas savienības. Otrkārt, vienības ir pamatā vienību grupēšanai institucionālajos sektoros. Treškārt, tās ir būtiskas, lai noteiktu, kuras plūsmas un uzkrātie lielumi tiek ierakstīti. Darījumi starp dažādām vienas institucionālas vienības dažādām daļām nacionālajos kontos principā netiek ierakstīti.

2.02. Vienības un vienību grupas, ko izmanto nacionālajos kontos, jādefinē atkarībā no paredzētā ekonomiskās analīzes veida un nevis kā vienības, ko parasti izmanto statistiskajos apsekojumos. Statistiskajos apsekojumos izmantotās vienības (piemēram, uzņēmumi, kontrolakciju sabiedrības, darbības veida vienības, vietējās vienības, valdības struktūrvienības, bezpeļņas organizācijas, mājsaimniecības u. tml.) ne vienmēr atbilst nacionālo kontu vajadzībām, jo to pamatā ir tiesiskie, administratīvie vai uzskaites kritēriji.

Statistiķiem jāņem vērā EKS 2010 noteikto analīzes vienību definīcijas, lai nodrošinātu, ka apsekojumos, kuros vāc datus, pakāpeniski tiktu ieviesti visi informācijas elementi, kas vajadzīgi datu apkopošanai, balstoties uz EKS 2010 analīzes vienībām.

2.03. EKS 2010 sistēmai raksturīgs tādu vienību veidu lietojums, kas atbilst trijiem ekonomikas iedalīšanas veidiem:

1) lai analizētu plūsmas un pozīcijas, jāizvēlas vienības, kas dod iespēju pētīt ekonomisko aģentu uzvedību to savstarpējās attiecībās;

2) lai analizētu ražošanas procesu, ir būtiski izvēlēties vienības, kuras raksturo tehniski ekonomiskās attiecības vai kuras atspoguļo vietējās darbības;

3) lai veiktu reģionālo analīzi, ir vajadzīgas vienības, kas atspoguļo vietēju darbības veidu.

Institucionālo vienību definīcija izstrādāta tā, lai atbilstu pirmajam iepriekš tekstā minētajam mērķim. Uzvedības analīzei savstarpējās attiecībās, kā noteikts 1. punktā, vajadzīgas vienības, kas atspoguļo visu to institucionālo ekonomisko darbību.

Ražošanas procesu, tehniski ekonomisko attiecību un reģionālajai analīzei, kā minēts 2. un 3. punktā, vajadzīgas tādas vienības kā, piemēram, vietējās DVV. Šīs vienības raksturotas šajā nodaļā turpmāk.

Pirms EKS 2010 izmantoto vienību definēšanas jādefinē nacionālās ekonomikas robežas.

NACIONĀLĀS EKONOMIKAS ROBEŽAS

2.04. Vienības, kuras veido nacionālo ekonomiku un kuru plūsmas un uzkrātie lielumi tiek ierakstīti EKS 2010, ir rezidentvienības. Katras institucionālās vienības rezidence ir ekonomiskā teritorija, kurā vienībai ir galveno ekonomisko interešu centrs. Šādas vienības pazīstamas kā rezidentvienības neatkarīgi no valstspiederības, juridiskās formas vai tā, vai šīs rezidentvienības darījuma veikšanas brīdī atrodas ekonomiskajā teritorijā.

2.05. Ekonomisko teritoriju veido:

a) teritorija (ģeogrāfiska teritorija), kurā pārvaldi un ekonomisko kontroli īsteno viena valdība;

b) jebkura brīvā zona, ieskaitot muitas noliktavas un muitas kontrolētās rūpnīcas;

c) nacionālā gaisa telpa, teritoriālie ūdeņi un starptautisko ūdeņu apskalots kontinentālais šelfs, uz kuru valstij ir ekskluzīvas tiesības;

d) teritoriālie anklāvi, kas ir pārējā pasaulē izvietotas ģeogrāfiskās teritorijas, kuras saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem vai starpvalstu vienošanos izmanto vispārējās valdības institūcijas (piemēram, vēstniecības, konsulāti, militārās bāzes, zinātniskās bāzes u. tml.);

e) naftas, dabasgāzes u. tml. iegulas starptautiskajos ūdeņos ārpus valsts kontinentālā šelfa, kuras izstrādā a)–d) apakšpunktā minētās teritorijas rezidentvienības.

Zvejas kuģus, citus kuģus, peldošās platformas un lidaparātus EKS uztver kā mobilās iekārtas, kuras pieder un/vai kuras pārvalda vienības, kas rezidē valstī, vai arī kuras pieder nerezidentu vienībām, bet kuras pārvalda rezidentu vienības. Darījumus, kas saistās ar šāda veida iekārtu īpašumtiesībām (bruto pamatkapitāla veidošana) vai lietošanu (izīrēšana, apdrošināšana u. tml.), attiecina uz tās valsts ekonomiku, kuras rezidents attiecīgi ir īpašnieks un/vai lietotājs. Finanšu nomas gadījumā pieņem, ka mainās īpašumtiesības.

Ekonomiskā teritorija var būt lielāka vai mazāka par iepriekš definēto. Lielākas teritorijas piemērs ir valūtas savienība, piemēram, Eiropas Monetārā savienība; mazākas teritorijas piemērs ir valsts daļa, piemēram, reģions.

2.06. Ekonomiskā teritorija neietver eksteritoriālus anklāvus.

Termins neietver arī pašas valsts ģeogrāfiskās teritorijas daļas, kuras izmanto šādas organizācijas:

a) citu valstu vispārējās valdības aģentūras;

b) Eiropas Savienības iestādes un struktūras;

c) starptautiskas organizācijas saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem.

Eiropas Savienības iestāžu un struktūru un starptautisko organizāciju izmantotās teritorijas ir atsevišķas ekonomiskās teritorijas. Šādām teritorijām raksturīgs tas, ka to vienīgie rezidenti ir iestādes.

2.07. Termins “galveno ekonomisko interešu centrs” norāda, ka valsts ekonomiskajā teritorijā atrodas vieta, no kuras vienība iesaistās nozīmīga mēroga ekonomiskajās darbībās un darījumos uz nenoteiktu vai noteiktu, bet ilgu laiku (gadu un ilgāk). Zemes un ēku īpašumtiesības ekonomiskajā teritorijā uzskata par pietiekamām, lai īpašniekam šajā vietā būtu ekonomisko interešu centrs.

Uzņēmumi gandrīz vienmēr ir saistīti tikai ar vienu ekonomiku. Nodokļu un citu no tiesību aktiem izrietošo prasību dēļ darbībai katrā jurisdikcijā parasti tiek izmantota atsevišķa juridiska persona. Turklāt statistikas vajadzībām identificē atsevišķu institucionālo vienību, ja viena juridiska persona veic ievērojamu darbību divās vai vairākās teritorijās (piemēram, attiecībā uz filiālēm, zemes īpašumtiesībām un daudzteritoriju uzņēmumiem). Šādi sadalot šāda veida juridiskās personas, ir skaidra katra identificētā uzņēmuma rezidence. Galveno ekonomisko interešu centrs nenozīmē, ka nevajag sadalīt subjektus, kas veic ievērojamu darbību divās vai vairākās teritorijās.

Ja uzņēmumam nav nekāda fiziska klātbūtne, tā rezidenci nosaka pēc ekonomiskās teritorijas, saskaņā ar kuras likumiem uzņēmums ir inkorporēts vai reģistrēts.

2.08. Vienības, ko uzskata par kādas valsts rezidentiem, var sīkāk iedalīt šādi:

a) vienības, kuru darījumi attiecas uz ražošanu, finansēm, apdrošināšanu vai pārdali, izņemot darījumus, kas saistīti ar zemes un ēku īpašumtiesībām;

b) vienības, kuru darījumi galvenokārt ir saistīti ar patēriņu, izņemot darījumus, kas attiecas uz zemes un ēku īpašumtiesībām;

c) visas vienības, kas ir zemes un ēku īpašnieki, izņemot tādu eksteritoriālu anklāvu īpašniekus, kuri ir citu valstu ekonomiskās teritorijas daļas vai ir neatkarīgas valstis.

2.09. Attiecībā uz tādu vienību darījumiem, kas nav mājsaimniecības, izņemot darījumus, kuri saistīti ar zemes un ēku īpašumtiesībām, izšķir šādus divus gadījumus:

a) darbību veic tikai valsts ekonomiskajā teritorijā – vienības, kas veic šādu darbību, ir attiecīgās valsts rezidentvienības;

b) darbību gadu vai ilgāk veic vairāku valstu ekonomiskajās teritorijās– tikai tā vienības daļa, kuras ekonomisko interešu centrs atrodas attiecīgās valsts ekonomiskajā teritorijā, ir uzskatāma par minētās valsts rezidentvienību.

Institucionāla rezidentvienība var būt nosacīta rezidentvienība attiecībā uz darbību, ko valstī gadu vai ilgāk veic kāda vienība, kura ir citas valsts rezidents. Ja darbību veic mazāk nekā vienu gadu, darbība saglabājas kā viena no ražojošās institucionālās vienības darbībām, un atsevišķa institucionāla vienība netiek atzīta. Ja darbība ir nebūtiska, lai gan to veic ilgāk par gadu, un tiek veikta iekārtu uzstādīšanai ārvalstīs, atsevišķa institucionāla vienība netiek atzīta, un darbības ieraksta kā ražojošās institucionālās vienības darbību.

2.10. Mājsaimniecības, izņemot mājsaimniecības, kas ir zemes un ēku īpašnieki, ir tās ekonomiskās teritorijas rezidentvienības, kur tām galveno ekonomisko interešu centrs. Tās ir rezidenti neatkarīgi no ārvalstīs pavadītā perioda, kas ir īsāks par vienu gadu. Tās jo īpaši ietver:

a) pierobežas strādniekus, t. i., personas, kuras ik dienu šķērso robežu, lai dotos strādāt kaimiņvalstī;

b) sezonas strādniekus, t. i., personas, kuras atkarībā no gadalaika uz vairākiem mēnešiem, bet mazāk par gadu atstāj valsti, lai strādātu citā valstī;

c) tūristus, pacientus, studentus, vizītē esošus oficiālos pārstāvjus, uzņēmējus, tirgotājus, māksliniekus un apkalpju locekļus, kuri ceļo uz ārvalstīm;

d) nolīgto vietējo personālu, kas strādā ārvalstu valdību eksteritoriālajos anklāvos;

e) personālu, kas nodarbināts Eiropas Savienības iestādēs vai civilajās un militārajās starptautiskajās organizācijās, kuru galvenās mītnes atrodas eksteritoriālajos anklāvos;

f) teritoriālajos anklāvos izvietotos valsts valdības oficiālos, civilos vai militāros pārstāvjus (ieskaitot viņu mājsaimniecības).

Studentus vienmēr uztver kā rezidentus neatkarīgi no viņu studiju ilguma ārzemēs.

2.11. Visas vienības, kurām ir īpašumtiesības uz zemi un/vai ēkām un kuras ir ekonomiskās teritorijas sastāvdaļa, ir tās valsts rezidentvienības vai nosacītās rezidentvienības, kurā atrodas attiecīgā zeme vai ēkas.

INSTITUCIONĀLĀS VIENĪBAS

2.12.  Definīcija: institucionālā vienība ir ekonomisks subjekts, ko raksturo lēmumu pieņemšanas autonomija savu pamatfunkciju īstenošanā. Rezidentvienību uzskata par tādu, kas veido institucionālu vienību ekonomiskā teritorijā, kurā atrodas tās galveno ekonomisko interešu centrs, ja tai piemīt lēmumu pieņemšanas autonomija un tai ir pilns kontu komplekts, vai arī tai ir iespēja izveidot pilnu kontu komplektu.

Lai vienībai būtu lēmumu pieņemšanas autonomija attiecībā uz tās pamatfunkcijām, vienībai jābūt:

a) spējīgai savā vārdā īstenot īpašumtiesības uz precēm un aktīviem; tā varēs apmainīt preču un aktīvu īpašumtiesības darījumos ar citām institucionālām vienībām;

b) spējīgai pieņemt ekonomiskus lēmumus un iesaistīties ekonomiskās darbībās, par kurām tā ir atbildīga saskaņā ar tiesību aktiem;

c) spējīgai uzņemties saistības savā vārdā, uzņemties citus pienākumus vai nākotnes saistības, kā arī stāties līgumattiecībās;

d) spējīgai izveidot pilnu kontu komplektu, kas aptver uzskaites ierakstus par visiem uzskaites periodā veiktajiem darījumiem, kā arī sastādīt aktīvu un saistību bilanci.

2.13. Ja subjektiem nepiemīt institucionālo vienību īpašības, piemēro šādus principus:

a) uzskata, ka mājsaimniecībām ir lēmumu pieņemšanas autonomija, izpildot savu galveno funkciju, un tādēļ tās ir institucionālas vienības, lai gan tām nav pilna kontu komplekta;

b) subjekti, kuriem nav pilna kontu komplekta un kuriem vajadzības gadījumā nebūtu iespējas izveidot pilnu kontu komplektu, nav institucionālas vienības;

c) subjekti, kam ir pilns kontu komplekts, bet nepiemīt lēmumu pieņemšanas autonomija, ir tās kontrolējošo vienību sastāvdaļa;

d) subjektiem nav jāpublicē savi konti, lai tos uzskatītu par institucionālām vienībām;

e) subjektus, kas veido ražošanā iesaistītu vienību grupas daļu un kuriem ir pilns kontu komplekts, uzskata par institucionālām vienībām, pat ja tie ir daļēji atteikušies no savas lēmumu pieņemšanas autonomijas par labu centrālajai struktūrai (centrālajam birojam), kura atbild par grupas vispārējo vadību; centrālo biroju pašu uzskata par institucionālu vienību, kas ir neatkarīga no tās kontrolētajām vienībām;

f) kvazisabiedrības ir subjekti, kam ir pilns kontu komplekts, bet nav juridiska statusa. To ekonomiskā un finansiālā uzvedība atšķiras no to īpašnieku ekonomiskās un finansiālās uzvedības un ir līdzīga sabiedrību uzvedībai. Kvazisabiedrībām ir lēmumu pieņemšanas autonomija, un tās uzskata par atsevišķām institucionālām vienībām.

Centrālie biroji un kontrolakciju sabiedrības

2.14. Centrālie biroji un kontrolakciju sabiedrības ir institucionālas vienības. Izšķir divus veidus.

a) Centrālais birojs ir vienība, kas pārvalda savus meitasuzņēmumus. Centrālie biroji ir iedalīti savu meitasuzņēmumu galvenajā nefinanšu sabiedrību sektorā, ja vien visi vai lielākā daļa meitasuzņēmumu nav finanšu sabiedrības, jo tādā gadījumā tos uzskata par finanšu palīgsabiedrībām (S.126) finanšu sabiedrību sektorā.

Gadījumos, kad ir gan nefinanšu, gan finanšu meitasuzņēmumi, sektoru klasifikāciju nosaka pēc radītās pievienotās vērtības dominējošā apjoma.

Centrālie biroji ir aprakstīti saskaņā ar Staptautisko standartizēto visu ekonomiskās darbības veidu klasifikāciju(ISIC 4. red.), M sadaļa, 7010. klase (NACE 2. red., M 70.10), raksturoti šādi:

Šajā klasē ietilpst savas sabiedrības vai uzņēmuma citu struktūrvienību pārraudzība un pārvaldība; sabiedrības vai uzņēmuma stratēģiskās vai organizatoriskās plānošanas un lēmumu pieņemšanas funkciju veikšana; operatīvas vadības veikšana un apakšvienību ikdienas darbības pārvaldīšana.

b) Kontrolakciju sabiedrība, kam pieder meitasuzņēmumu aktīvi, bet kura neveic pārvaldību, ir piesaistošā finanšu iestāde (S.127), to klasificē kā finanšu sabiedrību.

Kontrolakciju sabiedrības ISIC 4. red., K sadaļā, 6420. klasē (NACE 2. red., K 64.20) raksturotas šādi:

Šajā klasē ietilpst kontrolakciju sabiedrību darbība, t. i., tādu struktūrvienību darbība, kuras tur meitasuzņēmumu grupas aktīvus (kurām pieder pašu kapitāla daļa, kas nodrošina kontroli) un kuru pamatdarbība ir šīs uzņēmumu grupas turēšana īpašumā. Šajā klasē klasificētās kontrolakciju sabiedrības nesniedz nekādus citus pakalpojumus uzņēmumiem, kuros tām pieder pašu kapitāls, t. i., tās nepārvalda vai nevada citas struktūrvienības.

Sabiedrību grupas

2.15. Lielas sabiedrību grupas tiek veidotas gadījumos, kad mātesuzņēmums kontrolē vairākus meitasuzņēmumus, kuri savukārt kontrolē savus meitasuzņēmumus utt. Katrs grupas dalībnieks tiek uztverts kā atsevišķa institucionāla vienība, ja tas atbilst institucionālas vienības definīcijai.

2.16. Neuztvert sabiedrību grupas kā vienu institucionālu vienību ir izdevīgi, jo grupas ne vienmēr laika gaitā ir stabilas, un tās praksē nav viegli identificēt. Var būt sarežģīti iegūt datus par grupām, kuru darbības nav cieši integrētas. Daudzas grupas ir pārāk lielas un neviendabīgas, lai tās uztvertu kā vienu vienību, un to lielums un sastāvs laika gaitā var mainīties uzņēmumu apvienošanās un pārņemšanas dēļ.

Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības

2.17. Īpašam nolūkam dibināta sabiedrība (ĪNDS) parasti ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību vai komandītsabiedrība, ko izveido, lai sasniegtu ierobežotus, īpašus vai pagaidu mērķus un lai ierobežotu finanšu, īpašu fiskālo vai regulatīvo risku.

2.18. ĪNDS nav konkrētas definīcijas, bet tām raksturīgas šādas pazīmes:

a) tām nav darba ņēmēju un nefinanšu aktīvu;

b) tās reti ir kas vairāk par “izkārtni” vai norādi, kas apstiprina to reģistrācijas vietu;

c) tās vienmēr ir saistītas ar citu sabiedrību – bieži kā meitasuzņēmums;

d) to rezidentteritorija atšķiras no saistīto sabiedrību rezidentteritorijas. Gadījumos, kad uzņēmumam nav nekādas fiziskas klātbūtnes, tā rezidenci nosaka pēc tās ekonomiskās teritorijas, saskaņā ar kuras tiesību aktiem uzņēmums ir inkorporēts vai reģistrēts;

e) tās pārvalda tādas citas sabiedrības darba ņēmēji, kura ir vai nav saistīta ar šo sabiedrību. ĪNDS maksā par tai sniegtajiem pakalpojumiem un mātesuzņēmumam vai citai saistītai sabiedrībai izraksta rēķinu šādu izmaksu segšanai. Tā ir vienīgā ražošana, kurā ir iesaistīta ĪNDS, lai gan tā bieži vien uzņemas saistības sava īpašnieka vārdā un parasti saņem ieguldījumu ienākumu vai turēšanas guvumus no tās turētajiem aktīviem.

2.19. Neņemot vērā to, vai vienībai piemīt visas vai neviena no šīm pazīmēm un vai to raksturo vai neraksturo kā ĪNDS vai ar līdzīgu apzīmējumu, tā jāuztver tāpat kā visas institucionālās vienības, iedalot sektorā un nozarē saskaņā ar tās galveno darbību, ja vien ĪNDS nav neatkarīgas rīcības tiesību.

2.20. Tādējādi piesaistošās finanšu iestādes, mākslīgi meitasuzņēmumi un vispārējās valdības īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības, kam nav tiesību veikt neatkarīgu darbību, tiek iedalītas to kontrolējošās iestādes sektorā. Izņēmumi attiecas uz nerezidentvienībām, tādā gadījumā tās atzīst atsevišķi no kontrolējošās organizācijas. Savukārt attiecībā uz valdību meitasuzņēmuma darbības jāatspoguļo valdības kontos.

Piesaistošās finanšu iestādes

2.21. Kontrolakciju sabiedrības, kam vienkārši pieder meitasuzņēmumu aktīvi, ir viens piesaistošo finanšu iestāžu piemērs. Piemēri citām vienībām, ko arī uztver kā piesaistošās finanšu iestādes, ir vienības, kurām ir ĪNDS iepriekš tekstā minētās pazīmes, tostarp ieguldījumu un pensiju fondi, un vienības, kuras izmanto kapitāla turēšanai un pārvaldīšanai fiziskām personām un ģimenēm, parāda vērtspapīru emisijai radniecīgo uzņēmumu vārdā (šādu uzņēmumu varētu dēvēt par starpnieku), un citu finanšu funkciju veikšanai.

2.22. To, cik lielā mērā šīs vienības ir neatkarīgas no mātesuzņēmuma, parāda tas, vai vienības veic būtisku kontroli pār saviem aktīviem un saistībām, uzņemoties riskus un gūstot peļņu, kas saistīti ar šiem aktīviem un saistībām. Šādas vienības klasificē finanšu sabiedrību sektorā.

2.23. Šāda veida subjektus, kas nevar darboties neatkarīgi no mātesuzņēmuma un vienkārši ir pasīvi aktīvu un saistību turētāji (ko dažkārt apzīmē kā “autopilotstruktūras”), neuztver kā atsevišķas institucionālas vienības, ja vien tie nav no mātesuzņēmuma atšķirīgas ekonomikas rezidentvienības. Ja tie un mātesuzņēmums ir vienas un tās pašas ekonomikas rezidentvienības, tos uztver kā “mākslīgos meitasuzņēmumus”, kā aprakstīts turpmāk tekstā.

Mākslīgi meitasuzņēmumi

2.24. Meitasuzņēmumu, kas pilnībā pieder mātesuzņēmumam, var izveidot pakalpojumu sniegšanai mātesuzņēmumam vai citai tās pašas grupas sabiedrībai, lai izvairītos no nodokļiem, līdz minimumam samazinātu zaudējumus maksātnespējas gadījumā vai nodrošinātu citas tehniskas priekšrocības saskaņā ar spēkā esošajiem konkrētās valsts tiesību aktiem attiecībā uz nodokļiem un sabiedrībām.

2.25. Parasti šāda veida subjekti neatbilst institucionālas vienības definīcijai, jo tie nespēj darboties neatkarīgi no mātesuzņēmuma, un uz tiem var attiekties ierobežojumi attiecībā uz spēju turēt vai veikt darījumus ar bilancē esošajiem aktīviem. To izlaides līmeni un par to saņemto cenu nosaka mātesuzņēmums, kas (iespējams, kopā ar citām sabiedrībām tajā pašā grupā) ir to vienīgais klients. Tādējādi tos neuztver kā atsevišķas institucionālas vienības, bet kā mātesuzņēmuma neatņemamu sastāvdaļu, un to konti tiek konsolidēti ar mātesuzņēmuma kontiem, ja vien tās nav rezidentvienības no mātesuzņēmuma atšķirīgā ekonomikas teritorijā.

2.26. Jānošķir iepriekš tekstā aprakstītie mākslīgie meitasuzņēmumi no vienībām, kas veic tikai palīgdarbības. Palīgdarbības pēc apjoma aprobežojas ar tāda veida pakalpojuma funkcijām, kuras patiesībā kaut kādā mērā vajadzīgas visiem uzņēmumiem, piemēram, telpu uzkopšana, darbinieku algu izmaksas koordinēšana vai informācijas tehnoloģiju infrastruktūras nodrošināšana uzņēmumam (skatīt 1. nodaļas 1.31. punktu).

Vispārējās valdības īpašam nolūkam izveidotās vienības

2.27. Vispārējā valdība arī var izveidot īpašam nolūkam paredzētas vienības, kuras pēc pazīmēm un funkcijām ir līdzīgas piesaistošajām finanšu iestādēm un mākslīgiem meitasuzņēmumiem. Šādām vienībām nav pilnvaru darboties neatkarīgi un ir ierobežots darījumu spektrs, kurās tās var iesaistīties. Tās neuzņemas riskus un negūst peļņu no turētajiem aktīviem un saistībām. Šādas vienības, ja tās ir rezidenti, jāuztver kā vispārējās valdības neatņemama sastāvdaļa, nevis atsevišķas vienības. Ja tās ir nerezidentvienības, tās jāuztver kā atsevišķas vienības. Visi darījumi, ko tās veic ārvalstīs, jāatspoguļo attiecīgajos darījumos ar valdību. Tādējādi vienība, kas aizņemas ārvalstīs, tiek uzskatīta par aizdevēju valdībai tādā pašā apjomā un saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem kā sākotnējais aizņēmums.

2.28. Rezumējot, to īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību konti, kurām nav tiesību veikt neatkarīgu darbību, tiek konsolidēti ar mātesuzņēmuma kontiem, ja vien tās nav no mātesuzņēmuma atšķirīgas ekonomikas rezidentvienības. Šim vispārīgajam noteikumam ir viens izņēmuma gadījums, kad īpašam nolūkam dibināto sabiedrību, kas nav rezidentvienība, izveido valdība.

2.29. Nosacītās rezidentvienības definē šādi:

a) to nerezidentvienību daļas, kurām valsts ekonomiskajā teritorijā ir galveno ekonomisko interešu centrs (kuras vairumā gadījumu ir vienības, kas gadu vai ilgāk iesaistās ekonomiskajos darījumos);

b) nerezidentvienības, kas ir zemes vai/vai ēku īpašnieki valsts ekonomiskajā teritorijā, bet tikai attiecībā uz darījumiem, kas skar šādu zemi vai ēkas.

Nosacītās rezidentvienības, pat ja tām ir tikai daļa no kontiem un nepiemīt lēmumu pieņemšanas autonomija, uzskatāmas par institucionālajām vienībām.

2.30. Par institucionālām vienībām uzskata šādas vienības:

a) vienības, kurām ir lemšanas autonomija un pilns kontu komplekts, piemēram:

1) privātās un publiskās sabiedrības;

2) kooperatīvi un līgumsabiedrības, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām;

3) publiskie ražotāji, kas saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem atzīti par neatkarīgām juridiskām personām;

4) bezpeļņas organizācijas, kas atzītas par neatkarīgām juridiskām personām;

5) vispārējās valdības aģentūras;

b) vienības, kurām ir pilns kontu komplekts un attiecībā uz kurām var uzskatīt, ka tām piemīt lemšanas autonomija, neraugoties uz to, ka tās nav inkorporētas atsevišķi no mātesuzņēmuma – kvazisabiedrības;

c) vienības, kam var arī nebūt pilns kontu komplekts, taču attiecībā uz kurām var pieņemt, ka tām ir lemšanas autonomija, proti:

1) mājsaimniecības;

2) nosacītās rezidentvienības.

INSTITUCIONĀLIE SEKTORI

2.31. Makroekonomiskajā analīzē atsevišķi neņem vērā katras institucionālās vienības darbības; tajā aplūko līdzīgu institūciju kopējās darbības. Tādējādi vienības kombinē grupās, ko sauc par institucionālajiem sektoriem, no kuriem dažus iedala apakšsektoros.



2.1. tabula.  Sektori un apakšsektori

Sektori un apakšsektori

 

Publiskie

Nacionālie privātie

Ārvalstu kontrolētie

Nefinanšu sabiedrības

S.11

S.11001

S.11002

S.11003

Finanšu sabiedrības

S.12

 

 

 

Monetārās finanšu iestādes (MFI)

Centrālā banka

S.121

 

 

 

Citas monetārās finanšu iestādes (citas MFI)

Noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku

S.122

S.12201

S.12202

S.12203

Naudas tirgus fondi (NTF)

S.123

S.12301

S.12302

S.12303

Finanšu sabiedrības, izņemot MFI un apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (ASPF)

Ieguldījumu fondi, kas nav naudas tirgus fondi

S.124

S.12401

S.12402

S.12403

Citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus

S.125

S.12501

S.12502

S.12503

Finanšu palīgsabiedrības

S.126

S.12601

S.12602

S.12603

Piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji

S.127

S.12701

S.12702

S.12703

ASPF

Apdrošināšanas sabiedrības (AS)

S.128

S.12801

S.12802

S.12803

Pensiju fondi (PF)

S.129

S.12901

S.12902

S.12903

Vispārējā valdība

S.13

 

 

 

Centrālā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus)

S.1311

 

 

 

Pavalsts valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus)

S.1312

 

 

 

Vietējā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus)

S.1313

 

 

 

Sociālās nodrošināšanas fondi

S.1314

 

 

 

Mājsaimniecības

S.14

 

 

 

Darba devēji un individuālie uzņēmēji

S.141+S.142

 

 

 

Darba ņēmēji

S.143

 

 

 

Īpašuma ienākuma un pārvedumu ienākumu saņēmēji

S.144

 

 

 

Īpašuma ienākuma saņēmēji

S.1441

 

 

 

Pensiju saņēmēji

S.1442

 

 

 

Citu pārvedumu saņēmēji

S.1443

 

 

 

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas

S.15

 

 

 

Pārējā pasaule

S.2

 

 

 

Eiropas Savienības dalībvalstis, iestādes un struktūras

S.21

 

 

 

Eiropas Savienības dalībvalstis

S.211

 

 

 

Eiropas Savienības iestādes un struktūras

S.212

 

 

 

Trešās valstis un starptautiskās organizācijas, kas nav Eiropas Savienības rezidenti

S.22

 

 

 

2.32. Katrā sektorā un apakšsektorā sagrupē institucionālās vienības, kurām ir līdzīgs ekonomiskās uzvedības veids.

2.1. diagramma.    Vienību iedalīšana sektoros image

2.33. Institucionālās vienības sagrupē sektoros, ņemot vērā to, kāda veida ražotāji tās ir, un atkarībā no to galvenās darbības un funkcijas, ko uzskata par to ekonomisko darbību raksturojošu rādītāju.

2.34. 2.1. diagramma parāda, kā vienības tiek iedalītas galvenajos sektoros. Lai saskaņā ar diagrammu noteiktu tādas vienības sektoru, kas ir rezidentvienība un nav mājsaimniecība, jānosaka, vai to kontrolē vai nekontrolē vispārējā valdība un vai tā ir tirgus vai ārpustirgus ražotājs.

2.35. Kontroli pār finanšu vai nefinanšu sabiedrību definē kā spēju noteikt vispārējo korporatīvo politiku, piemēram, ieceļot attiecīgus direktorus, ja nepieciešams.

2.36. Atsevišķa institucionālā vienība (cita sabiedrība, mājsaimniecība, bezpeļņas organizācija vai valdības vienība) nodrošina kontroli pār sabiedrību vai kvazisabiedrību, īstenojot īpašumtiesības uz vairāk nekā pusi no balsstiesīgajām akcijām vai citādi kontrolējot vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām.

2.37. Lai kontrolētu vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām, nav vajadzīgs, lai institucionālajai vienībai pašai piederētu jebkādas balsstiesības. Noteikta sabiedrība – sabiedrība C – varētu būt meitasuzņēmums citai sabiedrībai B, kurā trešajai sabiedrībai A pieder lielākā daļa balsstiesību. Sabiedrība C ir sabiedrības B meitasuzņēmums, ja: vai nu, ja sabiedrība B kontrolē vairāk nekā pusi no akcionāru balsstiesībām sabiedrībā C, vai sabiedrība B ir sabiedrības C akcionārs ar tiesībām iecelt vai atcelt lielāko daļu sabiedrības C direktoru.

2.38. Vispārējā valdība nodrošina kontroli pār sabiedrību saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem, dekrētu vai noteikumiem, kas piešķir valdībai pilnvaras noteikt korporatīvo politiku. Turpmāk minētie rādītāji ir galvenie faktori, kas jāapsver, nosakot, vai sabiedrību kontrolē valdība:

a) valdībai pieder lielākā daļa balsstiesību;

b) valdība kontrolē valdi vai pārvaldes struktūru;

c) valdība kontrolē galvenā personāla iecelšanu vai atcelšanu no amata;

d) valdība kontrolē subjekta galvenās komitejas;

e) valdībai pieder “zelta akcija”;

f) ir īpaši noteikumi;

g) valdība ir galvenais pircējs;

h) valdība aizdod naudu.

Atsevišķs rādītājs var būt pietiekams kontroles noteikšanai, bet citos gadījumos uz kontroli var norādīt vairāku atsevišķu rādītāju kopums.

2.39. Attiecībā uz bezpeļņas organizācijām, kuras atzīst kā neatkarīgas juridiskas personas, jāņem vērā šādi pieci kontroles rādītāji:

a) ierēdņu iecelšana;

b) noteikumi par juridisko kompetenci;

c) līgumi;

d) finansēšanas pakāpe;

e) valdības riska pakāpe.

Tāpat kā attiecībā uz sabiedrībām dažos gadījumos atsevišķs rādītājs var būt pietiekams kontroles noteikšanai, bet citos gadījumos uz kontroli var norādīt vairāku atsevišķu rādītāju kopums.

2.40. Tirgus un ārpustirgus sektoru nošķiršana un publiskā sektora subjektu klasificēšana vispārējās valdības sektorā vai sabiedrību sektorā ir atkarīga no 1.37. punktā minētajiem kritērijiem.

2.41. Sektoru iedala apakšsektoros saskaņā ar šim sektoram atbilstīgajiem kritērijiem, piemēram, valdību var sadalīt centrālajā valdībā, pavalsts valdībā un vietējā valdībā, un sociālās nodrošināšanas fondos. Tādējādi iespējams precīzāk raksturot vienību ekonomisko uzvedību.

Sektoru un apakšsektoru kontos ieraksta visas – pamata vai blakus – institucionālo vienību darbības, kas attiecas uz attiecīgo sektoru.

Katra institucionālā vienība atbilst tikai vienam sektoram vai apakšsektoram.

2.42. Gadījumos, kad institucionālas vienības galvenā funkcija ir preču un pakalpojumu ražošana, vispirms jānosaka ražotāja veids, lai to iedalītu sektorā.

2.43. Turpmāk 2.2. tabulā parādīts ražotāja veids un galvenās darbības un funkcijas, kas raksturīgas katram sektoram:



2.2. tabula.  Ražotāja veids un galvenās darbības un funkcijas, klasificējot pa sektoriem

Ražotāja veids

Galvenā darbība un funkcija

Sektors

Tirgus ražotājs

Tirgus preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Tirgus ražotājs

Finanšu starpniecība, ieskaitot apdrošināšanu.

Finanšu palīgdarbības

Finanšu sabiedrības (S.12)

Publisks ārpustirgus ražotājs

Kolektīvajam un individuālajam patēriņam paredzētās ārpustirgus produkcijas ražošana un piedāvājums, kā arī tādu darījumu veikšana, kas paredzēti valsts ienākuma un bagātības pārdalei

Vispārējā valdība (S.13)

Tirgus ražotājs vai privātais ražotājs paša galapatēriņam

Patēriņš

Tirgus izlaides un izlaides paša galapatēriņam ražošana

Mājsaimniecības (S.14)

Kā patērētāji

Kā uzņēmēji

Privātais ārpustirgus ražotājs

Individuālajam patēriņam paredzētās ārpustirgus izlaides ražošana un piedāvājums

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (S.15)

2.44. Pārējās pasaules sektors (S.2) attiecas uz plūsmām un pozīcijām starp rezidentvienībām un nerezidentvienībām – nerezidentvienībām nepiemīt līdzīgi mērķi un uzvedības veidi, bet tās atzīst, tikai izmantojot to plūsmas un pozīcijas ar rezidentvienībām.

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

2.45.  Definīcija: Sektoru “nefinanšu sabiedrības” (S.11) veido institucionālās vienības, kuras ir neatkarīgas juridiskas personas un tirgus ražotāji, un kuru galvenā darbība ir preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana. Nefinanšu sabiedrību sektors ietver arī nefinanšu kvazisabiedrības. (Skatīt 2.13. punkta f) apakšpunktu.)

2.46. Tās ietver šādas institucionālās vienības:

a) privātās un publiskās sabiedrības, kuras ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji;

b) kooperatīvi un līgumsabiedrības, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām, kuras ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji;

c) publiskie ražotāji, kas atzīti par neatkarīgām juridiskām personām, kuras ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji;

d) nefinanšu sabiedrības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas vai asociācijas, kas atzītas par neatkarīgām juridiskām personām un kuras ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji;

e) centrālie biroji, kas kontrolē tirgus ražotāju sabiedrību grupu, ja sabiedrību grupas (kopumā) dominējošais darbības veids – vērtējot pēc pievienotās vērtības – ir preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana;

f) ĪNDS, kuru galvenā darbība ir preču vai nefinanšu pakalpojumu nodrošināšana;

g) privātās un valsts kvazisabiedrības, kuras ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji.

2.47. “Nefinanšu kvazisabiedrības” ir visas institūcijas bez juridiskā statusa, kas ir galvenokārt preču ražošanā un nefinanšu pakalpojumu sniegšanā iesaistīti tirgus ražotāji un kuras atbilst kvazisabiedrību kvalifikācijas kritērijiem (skatīt 2.13. punkta f) apakšpunktu).

Nefinanšu kvazisabiedrībām jābūt pietiekamam informācijas apjomam, lai tās spētu izveidot pilnu kontu komplektu, un tās darbojas tā, it kā būtu sabiedrības. To faktiskās attiecības ar īpašnieku ir tādas pašas kā sabiedrības attiecības ar tās akcionāriem.

Mājsaimniecībām, valdības vienībām vai bezpeļņas organizācijām piederošās nefinanšu kvazisabiedrības kopā ar nefinanšu sabiedrībām grupē nefinanšu sabiedrību sektorā, nevis to īpašnieku sektorā.

2.48. Tas, ka tirgus ražotājiem ir pilns kontu komplekts, ieskaitot bilanci, nav pietiekams nosacījums, lai tirgus ražotājus varētu uztvert par institucionālām vienībām, piemēram, kvazisabiedrībām. Līgumsabiedrības un publiskie ražotāji, kas nav iekļauti 2.46. punkta a), b), c) un f) apakšpunktā un nav vienīpašnieka uzņēmumi, pat ja tiem ir pilns kontu komplekts, būtībā nav atsevišķas institucionālās vienības, jo tiem nepiemīt lemšanas autonomija, to vadība ir pakļauta to īpašnieku – mājsaimniecību, bezpeļņas organizāciju un valdību – kontrolei.

2.49. Nefinanšu sabiedrības ietver arī visas nosacītās rezidentvienības, kuras uztver kā kvazisabiedrības.

2.50. Nefinanšu sabiedrību sektoru iedala trijos apakšsektoros:

a) publiskas nefinanšu sabiedrības (S.11001);

b) nacionālas privātas nefinanšu sabiedrības (S.11002);

c) ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības (S.11003).

Apakšsektors – publiskas nefinanšu sabiedrības (S.11001)

2.51.  Definīcija: apakšsektoru “publiskas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības, kvazisabiedrības un bezpeļņas organizācijas, kuras atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kuras ir tirgus ražotāji, kas pakļauti valdības vienību kontrolei.

2.52. Publiskas kvazisabiedrības ir kvazisabiedrības, kas nepastarpināti pieder valdības vienībām.

Apakšsektors – nacionālas privātas nefinanšu sabiedrības (S.11002)

2.53.  Definīcija: apakšsektoru “nacionālas privātas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības, kvazisabiedrības un bezpeļņas organizācijas, kuras atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kuras ir tirgus ražotāji, kas nav pakļauti valdības vai institucionālo nerezidentvienību kontrolei.

Šis apakšsektors ietver korporatīvās un kvazikorporatīvās tiešo ārvalstu ieguldījumu vienības, kas nav klasificētas apakšsektorā “ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības” (S.11003).

Apakšsektors – ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības (S.11003)

2.54.  Definīcija: apakšsektoru “ārvalstu kontrolētas nefinanšu sabiedrības” veido visas nefinanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, ko kontrolē institucionālas nerezidentvienības.

Šis apakšsektors ietver:

a) visus nerezidentsabiedrību meitasuzņēmumus;

b) visas sabiedrības, ko kontrolē institucionāla nerezidentvienība, kas pati nav sabiedrība; piemēram, sabiedrība, ko kontrolē kāda ārvalsts valdība. Tajā ietilpst sabiedrības, ko kontrolē nerezidentvienību grupa, kura darbojas saskaņoti;

c) visas nerezidentsabiedrību filiāles vai citas neinkorporētas aģentūras vai neinkorporētus ražotājus, kuri ir nosacītas rezidentvienības.

Finanšu sabiedrības (S.12)

2.55.  Definīcija: sektoru “finanšu sabiedrības” (S.12) veido institucionālās vienības, kuras ir neatkarīgas juridiskas personas un tirgus ražotāji, un kuru galvenā darbība ir finanšu pakalpojumu sniegšana. Šīs institucionālās vienības veido visas sabiedrības un kvazisabiedrības, kas iesaistītas galvenokārt:

a) finanšu starpniecībā (finanšu starpnieki) un/vai

b) finanšu palīgdarbībās (finanšu palīgsabiedrības).

Šajā sektorā iekļautas arī finanšu pakalpojumus sniedzošās institucionālās vienības, kuru lielākā daļa aktīvu vai saistību nav iesaistīti darījumos atklātos tirgos.

2.56. Finanšu starpniecība ir darbība, kuras procesā institucionālā vienība savā vārdā iegādājas finanšu aktīvus un uzņemas saistības, iesaistoties finanšu darījumos tirgū. Finanšu starpnieku aktīvus un saistības finanšu starpniecības procesā pārveido vai pārstrukturē atkarībā no, piemēram, maksājuma termiņa, mēroga, riska un tamlīdzīgiem rādītājiem.

Finanšu palīgdarbības ir darbības, kas cieši saistītas ar finanšu starpniecību, bet kas pašas nav finanšu starpniecība.

Finanšu starpnieki

2.57. Finanšu starpniecības procesā līdzekļus pārvieto starp trešām pusēm, kam ir līdzekļu pārpalikums, un trešām pusēm, kurām to nepietiek. Finanšu starpnieks ne tikai darbojas kā citu institucionālo vienību aģents, bet arī pakļauj sevi riskam, savā vārdā pērkot finanšu aktīvus un uzņemoties saistības.

2.58. Finanšu starpniecības procesā var būt iesaistītas visas saistību kategorijas, izņemot saistību kategoriju “citas kreditoru saistības” (AF.8). Finanšu aktīvus, kas iesaistīti finanšu starpniecības procesā, var klasificēt jebkurā kategorijā, izņemot kategoriju “apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas” (AF.6), bet ieskaitot kategoriju “citas debitoru saistības”. Finanšu starpnieki var ieguldīt savus līdzekļus nefinanšu aktīvos, arī nekustamajā īpašumā. Lai sabiedrību uzskatītu par finanšu starpnieku, tai jāuzņemas saistības tirgū un jāpārveido līdzekļi. Nekustamā īpašuma sabiedrības nav finanšu starpnieki.

2.59. Apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu funkcija ir risku apvienošana kopējā fondā. Šādu institūciju saistības ir apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmas (AF.6). Saistību pretējais ieraksts ir ieguldījumi, ko veic apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi, kuri līdz ar to darbojas kā finanšu starpnieki.

2.60. Ieguldījumu fondi, ko turpmāk tekstā apzīmē kā naudas tirgus fondus (NTF) un fondi, kas nav naudas tirgus fondi, galvenokārt uzņemas saistības, emitējot ieguldījumu fondu apliecības vai daļas (AF.52). Tie pārveido šādus līdzekļus, iegādājoties finanšu aktīvus un/vai nekustamo īpašumu. Ieguldījumu fondus klasificē kā finanšu starpniekus. Visas izmaiņas to aktīvu un saistību vērtībā, kas nav pašu akcijas, atspoguļojas ieguldījumu fondu pašu līdzekļos (sk. 7.07. punktu). Ņemot vērā, ka pašu līdzekļu summa ir vienāda ar ieguldījumu fonda apliecību vai daļu vērtību, visas izmaiņas fonda aktīvu un saistību vērtībā atspoguļosies šādu apliecību vai daļu tirgus vērtībā. Ieguldījumu fondi, kuri iegulda nekustamajos īpašumos, ir finanšu starpnieki.

2.61. Finanšu starpniecība ir aktīvu iegāde un saistību uzņemšanās attiecībā uz plašu sabiedrību vai uz īpašām un relatīvi lielām tās apakšgrupām. Ja darbība aprobežojas ar nelielām personu vai ģimeņu grupām, tad finanšu starpniecība nenotiek.

2.62. Ir iespējami izņēmumi vispārējiem noteikumiem, ka finanšu starpniecība aprobežojas ar finanšu darījumiem tirgū. Piemēri ir municipālās kredītbankas un krājbankas, kas atkarīgas no attiecīgās pašvaldības, vai arī finanšu nomas sabiedrības, kas līdzekļu ieguvē vai ieguldīšanā atkarīgas no mātesuzņēmumu grupas. Klasificējot tās par finanšu starpniekiem, aizdošanai vai uzkrājumu pieņemšanai jābūt neatkarīgai no attiecīgās pašvaldības vai mātes grupas.

Finanšu palīgsabiedrības

2.63. Finanšu palīgdarbības ietver palīgdarbības, lai realizētu darījumus ar finanšu aktīviem un saistībām vai līdzekļu pārveidi, vai līdzekļu pārstrukturēšanu. Finanšu palīgsabiedrības nepakļauj sevi riskam, iegādājoties finanšu aktīvus vai uzņemoties saistības. Tās atvieglo finanšu starpniecību. Centrālie biroji, kuru visi meitasuzņēmumi vai to lielākā daļa ir finanšu sabiedrības, ir finanšu palīgsabiedrības.

Finanšu sabiedrības, kas nav finanšu starpnieki un finanšu palīgsabiedrības

2.64. Finanšu sabiedrības, kas nav finanšu starpnieki un finanšu palīgsabiedrības, ir finanšu pakalpojumus sniedzošās institucionālās vienības, kuru lielākā daļa aktīvu vai saistību nav iesaistīti darījumos atklātos tirgos.

Finanšu sabiedrību sektorā iekļautās institucionālās vienības

2.65. Sektorā “finanšu sabiedrības” (S.12) iekļautas šādas institucionālās vienības:

a) privātas vai publiskas sabiedrības, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām;

b) kooperatīvi un līgumsabiedrības, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām;

c) publiskie ražotāji, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām, kuri nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām;

d) bezpeļņas organizācijas, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām vai apkalpo finanšu sabiedrības;

e) centrālie biroji, ja visi to meitasuzņēmumi vai to lielākā daļa kā finanšu sabiedrības nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām. Šos centrālos birojus klasificē kā finanšu palīgsabiedrības (S.126);

f) kontrolakciju sabiedrības, ja to galvenais uzdevums ir meitasuzņēmumu grupas aktīvu turēšana. Šīs grupas uzbūve var būt finanšu vai nefinanšu – tas neietekmē kontrolakciju sabiedrību klasificēšanu par piesaistošajām finanšu iestādēm (S.127);

g) ĪNDS, kuru galvenā darbība ir finanšu pakalpojumu nodrošināšana;

h) neinkorporēti ieguldījumu fondi, kuri ietver dalībnieku grupai piederošus ieguldījumu portfeļus un kuru vadību parasti uzņemas citas finanšu sabiedrības. Šie fondi ir no vadošajām finanšu sabiedrībām atsevišķas institucionālās vienības;

i) neinkorporētas vienības, kuras nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un ir pakļautas regulējumam un uzraudzībai (vairumā gadījumu klasificētas kā noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku, apdrošināšanas sabiedrības vai pensiju fondi), par kurām uzskata, ka tām ir lēmumu pieņemšanas autonomija un no īpašniekiem neatkarīga autonoma vadība; to ekonomiskā un finanšu uzvedība ir līdzīga finanšu sabiedrību uzvedībai. Šādā gadījumā tās uztver kā atsevišķas institucionālas vienības. Piemēri ir finanšu nerezidentsabiedrību filiāles.

Finanšu sabiedrību apakšsektori

2.66. Sektoru “finanšu sabiedrības” sīkāk iedala šādos apakšsektoros:

a) centrālā banka (S.121);

b) noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku (S.122);

c) naudas tirgus fondi (NTF) (S.123);

d) ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus (S.124);

e) citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (S.125);

f) finanšu palīgsabiedrības (S.126);

g) piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji (S.127);

h) apdrošināšanas sabiedrības (S.128.)

i) pensiju fondi (S.129).

Finanšu sabiedrību apvienotie apakšsektori

2.67. Monetārās finanšu iestādes (MFI) saskaņā ar ECB definīciju ir visas institucionālās vienības, kas iekļautas apakšsektoros centrālā banka (S.121), noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku (S.122), un naudas tirgus fondi (S.123).

2.68. Citas monetārās finanšu iestādes ir tie finanšu starpnieki, izmantojot kurus centrālās bankas (S.121) monetārā politika ietekmē citus ekonomikas subjektus. Tās ir noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku (S.122), un naudas tirgus fondi (S.123).

2.69. Finanšu starpnieki, kas apvieno riskus, ir apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi (ASPF). Tos veido apakšsektori apdrošināšanas sabiedrības (S.128) un pensiju fondi (S.129).

2.70. Finanšu sabiedrības, izņemot MFI un ASPF, veido apakšsektori: ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus (S.124), citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (S.125), finanšu palīgsabiedrības (S.126) un piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji (S.127).

Finanšu sabiedrību apakšsektoru iedalīšana publiskās, nacionālās privātās un ārvalstu kontrolētās finanšu sabiedrībās

2.71. Izņemot S.121 apakšsektoru, katru apakšsektoru sīkāk iedala šādi:

a) publiskas finanšu sabiedrības;

b) nacionālas privātās finanšu sabiedrības;

c) ārvalstu kontrolētās finanšu sabiedrības.

Šā apakšsadalījuma kritēriji ir tādi paši kā nefinanšu sabiedrībām (skatīt 2.51.–2.54. punktu).



2.3. tabula.  Finanšu sabiedrību sektors un tā apakšsektori

Sektori un apakšsektori

Publiskie

Nacionālie privātie

Ārvalstu kontrolētie

Finanšu sabiedrības

S.12

 

 

 

Monetārās finanšu iestādes (MFI)

Centrālā banka

S.121

 

 

 

Citas monetārās finanšu iestādes (CMFI)

Noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku

S.122

S.12201

S.12202

S.12203

NTF

S.123

S.12301

S.12302

S.12303

Finanšu sabiedrības, izņemot MFI un ASPF

Ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus

S.124

S.12401

S.12402

S.12403

Citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus

S.125

S.12501

S.12502

S.12503

Finanšu palīgsabiedrības

S.126

S.12601

S.12602

S.12603

Piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji

S.127

S.12701

S.12702

S.12703

Apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi (ASPF)

Apdrošināšanas sabiedrības (AS)

S.128

S.12801

S.12802

S.12803

Pensiju fondi (PF)

S.129

S.12901

S.12902

S.12903

Centrālā banka (S.121)

2.72.  Definīcija: apakšsektoru “centrālā banka” (S.121) veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kuru galvenā darbība ir valūtas emisija, valūtas iekšējās un ārējās vērtības saglabāšana un visu vai daļas valsts starptautisko rezervju glabāšana.

2.73. Apakšsektorā S.121 ir klasificēti šādi finanšu starpnieki:

a) valsts centrālā banka, arī tad, ja tā ir Eiropas Centrālo banku sistēmas sastāvdaļa;

b) galvenokārt publiskas izcelsmes centrālās monetārās aģentūras (piemēram, iestādes, kas pārvalda ārzemju valūtas vai emitē valūtu), kam ir pilns kontu komplekts un autonomija pieņemt lēmumus saistībā ar centrālo valdību. Ja šīs darbības veic centrālajā valdībā vai centrālajā bankā, atsevišķas institucionālas vienības nepastāv.

2.74. Apakšsektorā S.121 neietilpst aģentūras un struktūras (izņemot centrālo banku), kuras regulē vai uzrauga finanšu sabiedrības vai finanšu tirgus. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

Noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot Centrālo banku (S.122)

2.75.  Definīcija: apakšsektorā “noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku” (S.122) ietilpst visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, izņemot centrālās bankas un naudas tirgus fondu apakšsektoros klasificētās, kuras galvenokārt ir iesaistītas finanšu starpniecībā un kuru uzdevums ir pieņemt noguldījumus un/vai tiem tuvus aizstājējus no institucionālajām vienībām, respektīvi ne tikai no naudas tirgus fondiem, un, uz sava rēķina, piešķirt aizdevumus un/vai veikt ieguldījumus vērtspapīros.

2.76. Noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku, nevar vienkārši raksturot kā “bankas”, jo tajās var ietilpt dažas finanšu sabiedrības, kuras sevi nedēvē par bankām, vai arī dažas finanšu sabiedrības, kurām nav atļaujas to darīt dažās valstīs, savukārt dažas citas finanšu sabiedrības, kuras sevi dēvē par bankām, faktiski var nebūt noguldījumus pieņemošas sabiedrības. Apakšsektorā S.122 ir klasificēti šādi finanšu starpnieki:

a) komercbankas, “universālās” bankas, “visu funkciju” bankas;

b) krājbankas (ieskaitot trasta krājbankas, krājbankas un kredītasociācijas);

c) pasta žiro iestādes, pasta bankas, žiro bankas;

d) lauku kredītbankas, lauksaimniecības kredītbankas;

e) kooperatīvās kredītbankas, krājaizdevu sabiedrības;

f) specializētās bankas (piemēram, tirdzniecības bankas, emisijas nami, privātbankas);

g) elektroniskās naudas iestādes, kuras iesaistītas galvenokārt finanšu starpniecībā.

2.77. Šādus finanšu starpniekus klasificē S.122 apakšsektorā, ja to uzdevums ir no sabiedrības pieņemt atmaksājamus naudas līdzekļus noguldījumu vai citā veidā, piemēram, pastāvīgi emitējot ilgtermiņa parāda vērtspapīrus. Citādi tos klasificē S.124 apakšsektorā:

a) sabiedrības, kas iesaistītas hipotēku piešķiršanā (tostarp celtniecības sabiedrības, hipotēku bankas un hipotēku kredītiestādes);

b) municipālās kredītiestādes.

Citos gadījumos finansu starpniekus klasificē apakšsektorā S.124.

2.78. Apakšsektors S.122 neietver:

a) centrālos birojus, kas pārrauga un pārvalda citas tādas grupas vienības, kuras sastāvā galvenokārt ir noguldījumus pieņemošas sabiedrības, izņemot centrālo banku, bet kuras pašas nav sabiedrības, kas pieņem noguldījumus. Šādus centrālos birojus klasificē apakšsektorā S.126;

b) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas kā neatkarīgas juridiskas personas, kuras apkalpo noguldījumus pieņemošas sabiedrības, taču nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126;

c) elektroniskās naudas iestādes, kuras nav galvenokārt iesaistītas finanšu starpniecībā.

Naudas tirgus fondi (S.123)

2.79.  Definīcija: apakšsektoru “naudas tirgus fondi” (S.123) kā kolektīvo ieguldījumu shēmas veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, izņemot tās, kuras klasificētas centrālās bankas un kredītinstitūciju apakšsektoros, kas galvenokārt iesaistītas finanšu starpniecībā. To uzdevums ir emitēt ieguldījumu fondu apliecības vai daļas, kas ir tuvi aizstājēji noguldījumiem no institucionālajām vienībām, un uz sava rēķina veikt ieguldījumus galvenokārt naudas tirgus fondu apliecībās/daļās, īstermiņa parāda vērtspapīros un/vai noguldījumos.

2.80. Apakšsektorā S.123 ir klasificēti šādi finanšu starpnieki: ieguldījumu fondi, tostarp ieguldījumu trasti, daļu trasti un citas kolektīvo ieguldījumu shēmas, kuru ieguldījumu apliecības vai daļas ir tuvi noguldījumu aizstājēji.

2.81. Apakšsektorā S.123 neietver:

a) centrālos birojus, kas pārrauga un pārvalda grupu, ko galvenokārt veido naudas tirgus fondi, bet kas pašas nav naudas tirgus fondi. Tos klasificē apakšsektorā S.126;

b) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas kā neatkarīgas juridiskas personas, kuras apkalpo naudas tirgus fondus, taču pašas nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

Ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus (S.124)

2.82.  Definīcija: apakšsektoru “ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus” (S.124) veido visas kolektīvo ieguldījumu shēmas, izņemot tās, kuras klasificētas naudas tirgus fondu apakšsektorā, kas galvenokārt iesaistīti finanšu starpniecībā. To uzdevums ir emitēt ieguldījumu fondu apliecības vai daļas, kas nav tuvi noguldījumu aizstājēji, un uz sava rēķina veikt ieguldījumus galvenokārt finanšu aktīvos, kas nav īstermiņa finanšu aktīvi, un nefinanšu aktīvos (parasti nekustamajā īpašumā).

2.83. Ieguldījumu fondos, izņemot naudas tirgus fondus, ietilpst ieguldījumu trasti, daļu trasti un citas kolektīvo ieguldījumu shēmas, kuru ieguldījumu fondu apliecības vai daļas nav tuvi noguldījumu aizstājēji.

2.84. Apakšsektorā S.124 ir klasificēti šādi finanšu starpnieki:

a) atvērti ieguldījumu fondi, kuru ieguldījumu fondu apliecības vai daļas pēc to turētāju lūguma tiek atpirktas vai atgūtas tiešā vai netiešā veidā no uzņēmuma aktīviem;

b) slēgti ieguldījumu fondi ar akciju pamatkapitālu, kuros ieguldītājam, iestājoties vai izstājoties no fonda, jānopērk vai jāpārdod esošās akcijas;

c) nekustamā īpašuma ieguldījumu fondi;

d) ieguldījumu fondi, kas iegulda citos fondos (“fondu fondi”);

e) riska ieguldījumu fondi, kuros apvienotas dažādas kolektīvo ieguldījumu shēmas, tostarp augstie minimālie ieguldījumi, atviegloti noteikumi un dažādas ieguldījumu stratēģijas.

2.85. Apakšsektorā S.124 neietver:

a) pensiju fondus, kas ir daļa no pensiju fondu apakšsektora;

b) īpašam nolūkam dibinātus valdības fondus, ko dēvē par valsts kapitāla fondiem. Īpašam nolūkam dibinātus valdības fondus klasificē kā piesaistošās finanšu sabiedrības, ja tās ir finanšu iestādes. Īpašam nolūkam dibinātu valdības fondu – kā vispārējās valdības daļu vai finanšu sabiedrības sektora daļu – klasifikāciju nosaka saskaņā ar 2.27. punktā minētajiem kritērijiem attiecībā uz īpašam nolūkam dibinātiem valdības fondiem.

c) centrālos birojus, kas pārrauga un pārvalda grupu, kuras sastāvā galvenokārt ir ieguldījumu fondi, izņemot naudas tirgus fondus, bet kas paši nav ieguldījumu fondi. Tos klasificē apakšsektorā S.126;

d) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas kā neatkarīgas juridiskas personas, kuras apkalpo ieguldījumu fondus, izņemot naudas tirgus fondus, bet pašas nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

Citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (S.125)

2.86.  Definīcija: apakšsektors “citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus” (S.125) ir visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kas ir galvenokārt iesaistītas finanšu starpniecībā, uzņemoties saistības veidos, kas nav valūta, noguldījumi vai ieguldījumu fondu apliecības, vai saistībā ar institucionālo vienību apdrošināšanas, pensiju un standarta garantiju shēmām.

2.87. Apakšsektors S.125 ietver dažādu veidu finanšu starpniekus, kuri galvenokārt ir iesaistīti ilgtermiņa finansēšanā. Vairumā gadījumu šāds dominējošais termiņš atšķir šo sektoru no CMFI apakšsektoriem (S.122 un S.123). Atšķirību no ieguldījumu fondu, izņemot naudas tirgus fondus (S.124), apdrošināšanas sabiedrību (S.128) un pensiju fondu (S.129) apakšsektora var noteikt, pamatojoties uz to, ka šim apakšsektoram nav saistību ieguldījumu fondu apliecību veidā, kuras neuzskata par tuviem noguldījumu aizstājējiem, vai apdrošināšanas, pensiju vai standarta garantijas shēmu veidā.

2.88. Apakšsektors citi finanšu starpnieki, izņemot apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondus (S.125) tiek sīkāk iedalīts apakšsektoros, kas ietver finanšu instrumentsabiedrības, kas iesaistītas vērtspapīrošanas darījumos (FIS), vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirgotājus, finanšu sabiedrības, kas veic kreditēšanu, un specializētās finanšu sabiedrības. Tas attēlots 2.4. tabulā.

2.4. tabula.    Citi finanšu starpnieki, izņemot apakšsektoru apdrošināšanas sabiedrības un pensiju fondi (S.125) un tā apakšnodaļas

Finanšu instrumentsabiedrības, kas iesaistītas vērtspapīrošanas darījumos (FIS);

vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirgotāji;

finanšu sabiedrības, kas veic kreditēšanu,

specializētās finanšu sabiedrības.

2.89. Apakšsektors S.125 neietver bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas par neatkarīgām juridiskām personām, kuras apkalpo citus finanšu starpniekus, taču pašas nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

2.90.  Definīcija: finanšu instrumentsabiedrības, kas iesaistītas vērtspapīrošanas darījumos (FIS), ir uzņēmumi, kas veic vērtspapīrošanas darījumus. FIS, kas atbilst institucionālās vienības kritērijiem, klasificē S.125, pretējā gadījumā tie ir mātessabiedrības neatņemama sastāvdaļa.

2.91. Vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirgotāji (savā vārdā) ir finanšu starpnieki savā vārdā.

2.92. Finanšu sabiedrības, kas veic kreditēšanu, ir, piemēram, finanšu starpnieki, kas nodarbojas ar:

a) finanšu nomu;

b) pirkšanu uz nomaksu un personīgo un komerciālo finanšu nodrošināšanu vai

c) faktūrkreditēšanu.

2.93. Specializētās finanšu sabiedrības ir finanšu starpnieki, piemēram:

a) riska un attīstības kapitāla sabiedrības;

b) eksporta/importa finanšu sabiedrības vai

c) finanšu starpnieki, kas pērk noguldījumus un/vai noguldījumu tuvus aizstājējus vai uzņemas kredītus tikai attiecībā uz monetārām finanšu iestādēm; šie finanšu starpnieki arī ietver centrālo mijieskaita darījumu starpniekiestādes, kas veic MFI savstarpējos atpirkšanas līgumu darījumus.

2.94. Centrālos birojus, kuri pārrauga un pārvalda meitasuzņēmumu grupu, kas galvenokārt nodarbojas ar finanšu starpniecību un/vai finanšu palīgdarbībām, klasificē apakšsektorā S.126.

Finanšu palīgsabiedrības (S.126)

2.95.  Definīcija: apakšsektoru “finanšu palīgsabiedrības” (S.126) veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kuras nodarbojas galvenokārt ar darbībām, kas cieši saistītas ar finanšu starpniecību, bet pašas nav finanšu starpnieki.

2.96. Apakšsektorā S.126 klasificē šādas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības:

a) apdrošināšanas brokeri, sanāciju un parastie administratori, apdrošināšanas un pensiju konsultanti u. tml.;

b) aizdevumu brokeri, vērtspapīru brokeri, ieguldījumu konsultanti u. tml.;

c) emisijas sabiedrības, kas pārvalda vērtspapīru emisiju;

d) sabiedrības, kuru galvenā funkcija ir garantēt, ar apstiprinājumu, parādzīmes un tamlīdzīgus instrumentus;

e) sabiedrības, kas nodarbojas ar atvasinātajiem instrumentiem un riska ierobežošanas instrumentiem, piemēram, mijmaiņas līgumiem, iespēju līgumiem un regulētā tirgū tirgotiem nākotnes līgumiem (tos neemitējot);

f) sabiedrības, kas nodrošina infrastruktūru finanšu tirgiem;

g) finanšu starpnieku un finanšu tirgu centrālās uzraudzības iestādes, ja tās ir atsevišķas institucionālas vienības;

h) pensiju fondu, kopieguldījumu fondu u. tml. pārvaldnieki;

i) sabiedrības, kas nodrošina fondu biržas un apdrošināšanas tirgu;

j) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas par neatkarīgām juridiskām personām, kuras apkalpo finanšu sabiedrības, bet nav iesaistītas finanšu starpniecībā (skatīt 2.46. punkta d) apakšpunktu);

k) maksājumu iestādes (kas veicina maksājumus starp pircēju un pārdevēju).

2.97. Apakšsektors S.126 arī ietver centrālos birojus, kuru meitasuzņēmumi vai to lielākā daļa ir finanšu sabiedrības.

Piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji (S.127)

2.98.  Definīcija: Apakšsektors “piesaistošās finanšu iestādes un naudas aizdevēji” (S.127) ietver visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kuras nenodarbojas ar finanšu starpniecību un nesniedz finanšu palīgpakalpojumus un kuru lielākā daļa aktīvu vai saistību nav iesaistīti darījumos atklātā tirgū.

2.99. Apakšsektorā S.127 klasificē šādas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības:

a) vienības kā juridiskas personas, piemēram, trasti, īpašumi, aģentūru konti vai “izkārtnes” kompānijas;

b) kontrolakciju sabiedrības, kurām pieder meitasuzņēmumu grupas pašu kapitāla daļa, kas nodrošina kontroli, un kuru galvenā darbība ir grupas īpašumtiesību īstenošana, un tās nesniedz citus pakalpojumus uzņēmumiem, kuros kontrolakciju sabiedrībai pieder pašu kapitāls, t. i., tās neadministrē vai nepārvalda citas vienības;

c) ĪNDS, kas atbilst institucionālo vienību iedalījumam un piesaista līdzekļus atklātos tirgos, ko izmanto mātesuzņēmums;

d) vienības, kas sniedz finanšu pakalpojumus tikai ar pašu līdzekļiem vai sponsoru nodrošinātiem līdzekļiem dažādiem klientiem un uzņemas saistības nepildošā parādnieka finanšu risku. Piemēri ir naudas aizdevēji, sabiedrības, kas veic studentu kreditēšanu vai izsniedz kredītus ārējai tirdzniecībai, no tādu sponsoru līdzekļiem kā valdības vienība vai bezpeļņas organizācija un lombardi, kuri galvenokārt nodarbojas ar naudas aizdošanu;

e) īpašam nolūkam izveidotie valdības fondi, ko parasti dēvē par valsts kapitāla fondiem, ja tos klasificē kā finanšu sabiedrības.

Apdrošināšanas sabiedrības (S.128)

2.100.  Definīcija: apakšsektoru “apdrošināšanas sabiedrības” (S.128) veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību risku apvienošanas rezultātā galvenokārt tiešās apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas veidā (sk. 2.59. punktu).

2.101. Apdrošināšanas sabiedrības sniedz šādus pakalpojumus:

a) dzīvības un nedzīvības apdrošināšanu atsevišķām vienībām vai vienību grupām;

b) pārapdrošināšanu citām apdrošināšanas sabiedrībām.

2.102. Nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību pakalpojumus var sniegt kā apdrošināšanu attiecībā uz:

a) ugunsgrēku (piem. komercīpašumā un privātīpašumā);

b) atbildību (nelaimes gadījumā);

c) transportlīdzekli (pašu bojājums vai trešās personas nodarīti zaudējumi);

d) jūras, gaisa vai sauszemes transportu (tostarp enerģijas riskus);

e) nelaimes gadījumu un veselību vai

f) finanšu apdrošināšanu (garantiju vai galvojuma zīmju izsniegšana).

Finanšu apdrošināšanas vai kredītapdrošināšanas sabiedrības, ko dēvē arī par garantiju bankām, izsniedz garantijas vai galvojuma zīmes, lai nodrošinātu vērtspapīrošanu vai citus kredītproduktus.

2.103. Apdrošināšanas sabiedrības galvenokārt ir inkorporēti uzņēmumi vai kopuzņēmumi. Inkorporēti uzņēmumi pieder akcionāriem, un daudzi no tiem ir iekļauti biržu sarakstos. Kopuzņēmumi pieder to polišu īpašniekiem un atdod savu peļņu “peļņas” vai “dalībnieku” polišu turētājiem dividenžu vai prēmiju veidā. “Piesaistītie” apdrošinātāji parasti pieder nefinanšu sabiedrībai un galvenokārt apdrošina savu akcionāru riskus.



Ierāmējums 2.1.  Apdrošināšanas veidi

Apdrošināšanas veids

Sektors/apakšsektors

Tiešā apdrošināšana

Dzīvības apdrošināšana

Polises turētājs apdrošinātājam veic regulārus vai vienreizējus maksājumus; apdrošinātājs apmaiņā pret tiem garantē polises turētājam izmaksāt līgumsummu vai anuitāti konkrētā datumā vai pirms termiņa.

Apdrošināšanas sabiedrības

Nedzīvības apdrošināšana

Apdrošināšana pret tādiem riskiem kā nelaimes gadījumi, slimība, ugunsgrēks, kredītnespēja u. tml.

Apdrošināšanas sabiedrības

Pārapdrošināšana

Apdrošināšana, ko apdrošinātājs iegādājies, lai aizsargātu sevi no neparedzēti liela atlīdzības prasību skaita vai ļoti lielu atlīdzību prasībām

Apdrošināšanas sabiedrības

Sociālā apdrošināšana

Sociālā nodrošināšana

Vispārējā valdība uzliek dalībniekiem par pienākumu apdrošināties pret noteiktiem sociāliem riskiem.

Sociālās nodrošināšanas pensijas

Sociālās nodrošināšanas fondi

Cita sociālā nodrošināšana

Ar nodarbinātību saistītā sociālā apdrošināšana, kas nav sociālā nodrošināšana

Darba devēji kā nodarbinātības nosacījumu var izvirzīt nosacījumu, ka darba ņēmējiem jāapdrošinās pret noteiktiem sociāliem riskiem.

Ar nodarbinātību saistītas pensijas

Darba devēju sektors, apdrošināšanas sabiedrības vai pensiju fondi vai mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas

Cita ar nodarbinātību saistīta sociālā apdrošināšana

2.104. Apakšsektorā S.128 neietver:

a) institucionālās vienības, kas atbilst abiem 2.117. punktā minētajiem kritērijiem. Tās klasificē apakšsektorā S.1314;

b) centrālos birojus, kuri pārrauga un pārvalda grupu, kas sastāv galvenokārt no apdrošināšanas sabiedrībām, bet kuri paši nav apdrošināšanas sabiedrības. Tos klasificē apakšsektorā S.126.

c) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas par neatkarīgām juridiskām personām, kuras apkalpo apdrošināšanas sabiedrības, bet nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

Pensiju fondi (S.129)

2.105.  Definīcija: apakšsektoru “pensiju fondi” (S.129) veido visas finanšu sabiedrības un kvazisabiedrības, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību sociālo risku un apdrošināto personu vajadzību (sociālā apdrošināšana) apvienošanas rezultātā. Pensiju fondi ir sociālās apdrošināšanas shēmas, kas nodrošina ienākumus pensijā un bieži izmaksā pabalstus nāves vai invaliditātes gadījumā.

2.106. Apakšsektoru S.129 veido tikai tie sociālās apdrošināšanas pensiju fondi, kas ir atsevišķas institucionālās vienības no tām institucionālām vienībām, kuras tos izveidoja. Šādiem autonomiem fondiem ir lēmumu pieņemšanas autonomija un pilns kontu komplekts. Neautonomie pensiju fondi nav institucionālas vienības un ir tās institucionālās vienības sastāvdaļa, kas tos izveidoja.

2.107. Pensiju fondu shēmu dalībnieku piemēri ir darba ņēmēji atsevišķā uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, darba ņēmēji kādā filiālē vai nozarē un personas, kam ir viena un tā pati profesija. Apdrošinājuma summas, kas iekļautas apdrošināšanas līgumā, var ietvert:

a) apdrošinājuma summas, ko apdrošinātās personas nāves gadījumā samaksā atraitnim(-ei) un bērniem;

b) apdrošinājuma summas, ko samaksā pēc aiziešanas pensijā,

c) apdrošinājuma summas, ko samaksā, ja apdrošinātā persona zaudē darbspēju.

2.108. Dažās valstīs visus minētos risku veidus var apdrošināt apdrošināšanas sabiedrības, kā arī pensiju fondi. Citās valstīs dažas minēto risku klases jāapdrošina ar dzīvības apdrošināšanas sabiedrību starpniecību. Pretstatā dzīvības apdrošināšanas sabiedrībām pensiju fondi saskaņā ar tiesību aktiem attiecas tikai uz īpašām darba ņēmēju un pašnodarbināto personu grupām.

2.109. Pensiju fondu shēmas var organizēt darba devēji vai vispārējā valdība. Tās darba ņēmēju vārdā var organizēt arī apdrošināšanas sabiedrības; vai var izveidot atsevišķas institucionālas vienības, lai turētu un pārvaldītu aktīvus, kas jāizmanto no pensiju tiesībām izrietošu saistību segšanai un pensiju sadalei.

2.110. Apakšsektorā S.129 neietver:

a) institucionālās vienības, kas atbilst abiem kritērijiem 2.117. punktā. Tās klasificē apakšsektorā S.1314;

b) centrālos birojus, kuri pārrauga un pārvalda grupu, kas sastāv galvenokārt no pensiju fondiem, bet kuri paši nav pensiju fondi. Tos klasificē apakšsektorā S.126;

c) bezpeļņas organizācijas, kas ir atzītas par neatkarīgām juridiskām personām, kuras apkalpo pensiju fondus, bet nav iesaistītas finanšu starpniecībā. Tās klasificē apakšsektorā S.126.

Vispārējā valdība (S.13)

2.111.  Definīcija: sektors “vispārējā valdība” (S.13) ietver visas institucionālās vienības, kuras ir ārpustirgus ražotāji un kuru produkcija ir paredzēta individuālajam un kolektīvajam patēriņam, un kuras galvenokārt finansē no obligātajiem maksājumiem, ko veic citiem sektoriem piederošas vienības un institucionālās vienības, kas nodarbojas galvenokārt ar nacionālā ienākuma un bagātības pārdali.

2.112. Sektorā S.13 ir iekļautas, piemēram, šādas institucionālās vienības:

a) vispārējās valdības vienības, kuras izveidotas tiesiska procesa rezultātā, lai tām būtu tiesību aktos paredzētas pilnvaras pār citām vienībām ekonomiskā teritorijā, un kuras administrē un finansē darbību grupu, galvenokārt ražojot ārpustirgus preces un pakalpojumus, kuri domāti sabiedrības labumam;

b) sabiedrība vai kvazisabiedrība, kas ir valdības vienība, ja tās produkcija ir galvenokārt ārpustirgus produkcija un to kontrolē valdības vienība;

c) bezpeļņas organizācijas, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām, kas ir citi ārpustirgus ražotāji un ko kontrolē vispārējā valdība;

d) autonomi pensiju fondi, kuros saskaņā ar tiesību aktiem jāveic iemaksas un kuru fondus attiecībā uz norēķiniem un iemaksu un pabalstu apstiprināšanu pārvalda vispārējā valdība.

2.113. Vispārējās valdības sektors ir sadalīts četros apakšsektoros:

a) centrālā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1311);

b) pavalsts valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1312);

c) vietējā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1313);

d) sociālās nodrošināšanas fondi (S.1314).

Centrālā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1311)

2.114.  Definīcija: šis apakšsektors ietver visus pavalsts administratīvos departamentus un citas centrālās aģentūras, kuru kompetence parasti attiecas uz visu ekonomisko teritoriju, izņemot sociālās nodrošināšanas fondu administrēšanu.

Apakšsektorā S.1311 ir iekļautas tās bezpeļņas organizācijas, kuras kontrolē centrālā valdība un kuru kompetence attiecas uz visu ekonomisko teritoriju.

Tirgu regulējošās organizācijas, kas tikai vai galvenokārt sadala subsīdijas, klasificē apakšsektorā S.1311. Tās organizācijas, kas nodarbojas tikai vai galvenokārt ar lauksaimniecības vai pārtikas produktu pirkšanu, turēšanu un pārdošanu, klasificē sektorā S.11.

Pavalsts valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1312)

2.115.  Definīcija: šo apakšsektoru veido tāda veida pavalsts valdības, kas ir atsevišķas institucionālās vienības, kuras veic dažas valdības funkcijas, izņemot sociālās nodrošināšanas fondu pārvaldi līmenī, kas zemāks par centrālās valdības līmeni un augstāks par valdības institucionālo vienību līmeni, kuras pastāv vietējā līmenī.

Apakšsektorā S.1312 ir iekļautas tās bezpeļņas organizācijas, kuras kontrolē pavalsts valdība un kuru kompetence attiecas tikai uz pavalsts ekonomisko teritoriju.

Vietējā valdība (izņemot sociālās nodrošināšanas fondus) (S.1313)

2.116.  Definīcija: šis apakšsektors ietver tos publiskās pārvaldes veidus, kuru kompetence attiecas tikai uz ekonomiskās teritorijas vietējo daļu, izņemot sociālās nodrošināšanas fondu vietējās aģentūras.

Apakšsektorā S.1313 ir iekļautas tās bezpeļņas organizācijas, kuras kontrolē vietējās valdības un kuru kompetence attiecas tikai uz vietējo valdību ekonomisko teritoriju.

Sociālās nodrošināšanas fondi (S. 1314)

2.117.  Definīcija: apakšsektors “sociālās nodrošināšanas fondi” ietver centrālās, pavalsts un vietējās institucionālās vienības, kuru galvenā darbība ir sociālo pabalstu izsniegšana un kuras atbilst šādiem diviem kritērijiem:

a) saskaņā ar tiesību aktiem vai noteikumiem dažām iedzīvotāju grupām jāpiedalās shēmā vai jāveic iemaksas,

b) vispārējā valdība atbild par iestādes vadību attiecībā uz norēķiniem un iemaksu un pabalstu apstiprināšanu, neatkarīgi no tās kā uzraudzības iestādes vai darba devēja lomas.

Parasti nav tiešas saiknes starp fiziskas personas veikto iemaksas summu un risku, kam šī persona tiek pakļauta.

Mājsaimniecības (S.14)

2.118.  Definīcija: sektors “mājsaimniecības” (S.14) ietver personas vai personu grupas, kas ir patērētāji un uzņēmēji, kuri ražo tirgus preces un sniedz nefinanšu un finanšu pakalpojumus (tirgus ražotāji) ar noteikumu, ka preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu neveic atsevišķas vienības, ko uzskata par kvazisabiedrībām. Šis sektors ietver tādas personas vai personu grupas kā preču ražotājus un nefinanšu pakalpojumu sniedzējus tikai pašu vajadzībām.

Mājsaimniecības kā patērētājus var definēt kā nelielas personu grupas, kam ir viens miteklis, kas apvieno savus ienākumus un bagātības un kolektīvi patērē dažus preču un pakalpojumu veidus, galvenokārt mājokli un pārtiku.

Mājsaimniecību galvenie resursi ir šādi:

a) darba ņēmēju atalgojums;

b) īpašuma ienākums;

c) pārvedumi no citiem sektoriem;

d) ieņēmumi no tirgus produktu atsavināšanas;

e) nosacīti ieņēmumi no produktu izlaides pašu galapatēriņam.

2.119. Mājsaimniecību sektors ietver:

a) personas vai personu grupas, kuru galvenā funkcija ir patēriņš;

b) personas, kuras pastāvīgi dzīvo institūcijās un kuru rīcības vai lēmumu autonomija ekonomiskos jautājumos ir neliela vai tās vispār nav (piem., reliģisko ordeņu locekļi, kas dzīvo klosteros, pacienti, kuri ilgu laiku uzturas slimnīcā, cietumnieki, kam piespriests ilgs soda termiņš, veci cilvēki, kuri pastāvīgi dzīvo pansionātos). Šādas personas uztver kā atsevišķu institucionālu vienību – atsevišķu mājsaimniecību;

c) personas vai personu grupas, kuru galvenā funkcija ir patēriņš un kuras ražo preces un veic nefinanšu pakalpojumus tikai pašu galapatēriņam; sistēmā ir iekļautas tikai divas pakalpojumu kategorijas, ko ražo pašu galapatēriņam: īpašnieku apsaimniekotu mājokļu pakalpojumi un mājas pakalpojumi, ko veic algoti darba ņēmēji;

d) vienīpašnieka uzņēmumus un līgumsabiedrības bez juridiska statusa, kas ir tirgus ražotāji, izņemot tos, ko uzskata par kvazisabiedrībām;

e) mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas, kam nav neatkarīga juridiska statusa vai kam šāds statuss ir, bet kuras ir nenozīmīgas.

2.120. EKS 2010 mājsaimniecību sektors ir sadalīts šādos apakšsektoros:

a) darba devēji (S.141) un individuālie uzņēmēji (S.142);

b) darba ņēmēji (S.143);

c) īpašuma ienākuma saņēmēji (S.1441);

d) pensiju saņēmēji (S.1442);

e) citu pārvedumu saņēmēji (S.1443).

2.121. Mājsaimniecības tiek iedalītas apakšsektoros saskaņā ar lielāko ienākuma kategoriju (darba devēju ienākums, darba ņēmēju atalgojums u. tml.), kas ir mājsaimniecībai kopumā. Ja vienā mājsaimniecībā saņem vairāk nekā vienu kādas noteiktas kategorijas ienākumu, tad klasifikācijas pamatā jābūt mājsaimniecības kopējam ienākumam katrā kategorijā.

Darba devēji un individuālie uzņēmēji (S.141 un S.142)

2.122.  Definīcija: apakšsektoru “darba devēji un individuālie uzņēmēji” veido mājsaimniecību grupa, kurai (jauktie) ienākumi (B.3), kas uzkrājas mājsaimniecību neinkorporēto uzņēmumu īpašniekiem no to darbības kā tirgus preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, ar vai bez algotiem darba ņēmējiem, ir lielākais ienākuma avots mājsaimniecībai kopumā, pat ja tas nepārsniedz pusi mājsaimniecības kopējā ienākuma.

Darba ņēmēji (S.143)

2.123.  Definīcija: apakšsektoru “darba ņēmēji” veido mājsaimniecību grupa, kurai ienākums, kurš uzkrājas no darba ņēmēju atalgojuma (D.1), ir lielākais ienākuma avots mājsaimniecībai kopumā.

Īpašuma ienākuma saņēmēji (S.1441)

2.124.  Definīcija: apakšsektoru “īpašuma ienākuma saņēmēji” veido mājsaimniecību grupa, kurai īpašuma ienākums (D.4) ir lielākais ienākuma avots mājsaimniecībai kopumā.

Pensiju saņēmēji (S.1442)

2.125.  Definīcija: apakšsektoru “pensiju saņēmēji” veido mājsaimniecību grupa, kurai ienākums, kurš uzkrājas no pensijām, ir lielākais ienākuma avots mājsaimniecībai kopumā.

Pensiju mājsaimniecības ir mājsaimniecības, kuru lielākais ienākumu avots ir izdienas vai citas pensijas, ieskaitot pensijas no iepriekšējiem darba devējiem.

Citu pārvedumu saņēmēji (S.1443)

2.126.  Definīcija: apakšsektoru “citu pārvedumu saņēmēji” veido mājsaimniecību grupa, kurai ienākums, kurš uzkrājas no citiem kārtējiem pārvedumiem, ir lielākais ienākuma avots mājsaimniecībai kopumā.

Citi kārtējie pārvedumi ir visi kārtējie pārvedumi, izņemot īpašuma ienākumu, pensijas un to cilvēku ienākumus, kuri pastāvīgi dzīvo institūcijās.

2.127. Ja mājsaimniecības galvenais ienākuma avots nav pieejams iedalīšanai sektoros, klasificēšanas nolūkiem izmanto aptaujājamās personas ienākumu. Aptaujājamā persona mājsaimniecībā parasti ir persona ar lielāko ienākumu. Ja iepriekšminētā informācija nav pieejama, mājsaimniecību iedalīšanai apakšsektoros izmanto tās personas ienākumu, kura sevi uzdod par aptaujājamo personu.

2.128. Mājsaimniecību iedalīšanai apakšsektoros var izmantot arī citus kritērijus, piemēram, mājsaimniecību sadalījumu uzņēmējos pēc darbības veida: lauksaimniecības mājsaimniecības un mājsaimniecības, kas nenodarbojas ar lauksaimniecību.

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (S.15)

2.129.  Definīcija: sektoru “mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas” (MABO) (S.15) veido bezpeļņas organizācijas, kas ir atsevišķas juridiskas vienības, kuras apkalpo mājsaimniecības un kuras ir privāti ārpustirgus ražotāji. To galvenie resursi tiek gūti no brīvprātīgām iemaksām naudā vai natūrā, ko kā patērētāji veic mājsaimniecības no vispārējās valdības maksājumiem un no īpašuma ienākuma.

2.130. Gadījumos, kad šādas iestādes nav īpaši nozīmīgas, tās neiekļauj MABO sektorā, bet mājsaimniecību sektorā(S.14), jo to darījumi ir neatņemama šā sektora sastāvdaļa. Vispārējās valdības kontrolētās ārpustirgus MABO tiek klasificētas vispārējās valdības sektorā (S.13).

MABO sektorā ietilpst šādi galvenie MABO veidi, kas piedāvā mājsaimniecībām ārpustirgus preces un pakalpojumus:

a) arodbiedrības, profesionālās vai zinātniskās biedrības, patērētāju asociācijas, politiskās partijas, baznīcas vai reliģiskās biedrības (ieskaitot tās, ko finansē, bet nekontrolē valdības) un sociālie, kultūras, atpūtas un sporta klubi, un

b) labdarības, atbalsta un palīdzības organizācijas, ko finansē ar brīvprātīgiem pārvedumiem naudā vai natūrā no citām institucionālām vienībām.

Sektorā S.15 ir iekļautas labdarības, atbalsta un palīdzības aģentūras, kas apkalpo nerezidentvienības, un nav iekļauti subjekti, kuros līdzdalība dod tiesības uz iepriekš noteiktu preču un pakalpojumu komplektu.

Pārējā pasaule (S.2)

2.131.  Definīcija: sektors “pārējā pasaule” (S.2) ir vienību grupējums bez raksturīgām funkcijām un resursiem; to veido nerezidentvienības – tiktāl, ciktāl tās ir iesaistītas darījumos ar institucionālām rezidentvienībām, vai tām ir cita veida ekonomiska saikne ar rezidentvienībām. Tā kontos ir sniegts vispārējs pārskats par ekonomiskajām attiecībām, kuras nacionālo ekonomiku saista ar pārējo pasauli. Šajā sektorā ietilpst arī ES institūcijas un starptautiskās organizācijas.

2.132. Pārējā pasaule nav sektors, attiecībā uz kuru jābūt pilnam kontu komplektam, bet ir lietderīgi pārējo pasauli uztvert kā sektoru. Sektorus iegūst, sadalot kopējo ekonomiku, lai iegūtu viendabīgākas institucionālo rezidentvienību grupas, kas ir līdzīgas pēc to ekonomiskās darbības, mērķiem un funkcijām. Tas tā nav gadījumā ar sektoru “pārējā pasaule” – tur ieraksta darījumus un citas plūsmas starp nefinanšu un finanšu sabiedrībām, bezpeļņas organizācijām, mājsaimniecībām un vispārējo valdību, no vienas puses, un institucionālām nerezidentvienībām, no otras puses, kā arī citas ekonomiskās attiecības starp rezidentiem un nerezidentiem, piemēram, rezidentu prasījumus pret nerezidentiem.

2.133. Pārējās pasaules kontos iekļauj tikai darījumus, kas veikti starp institucionālām rezidentvienībām un nerezidentvienībām, un piemēro šādus izņēmumus:

a) transporta pakalpojumus (līdz eksportētājvalsts robežai), ko sniedz rezidentvienības attiecībā uz importētām precēm, uzrāda pārējās pasaules kontos kopā ar FOB importu, kaut arī tās ir ražojušas rezidentvienības;

b) darījumus ar ārvalstu aktīviem starp rezidentiem, kuri pieder pie dažādiem iekšzemes ekonomikas sektoriem, uzrāda detalizētajos pārējās pasaules finanšu kontos. Šie darījumi neietekmē valsts finanšu stāvokli attiecībā pret pārējo pasauli; tie ietekmē atsevišķo sektoru finansiālās attiecības ar pārējo pasauli;

c) darījumus ar valsts saistībām starp nerezidentiem, kuri pieder pie dažādām ģeogrāfiskajām zonām, uzrāda pārējās pasaules kontu ģeogrāfiskajā sadalījumā. Lai gan šie darījumi neietekmē valsts kopējās saistības pret pārējo pasauli, tie ietekmē tās saistības pret dažādām pasaules daļām.

2.134. Sektoru “pārējā pasaule” (S.2) sīkāk sadala šādi:

a) Eiropas Savienības dalībvalstis, iestādes un struktūras (S.21.):

1) Eiropas Savienības dalībvalstis (S.211);

2) Eiropas Savienības iestādes un struktūras (S.212.);

b) trešās valstis un starptautiskās organizācijas, kas nav ES rezidenti (S.22).

Ražotājvienību klasifikācija sektoros, sadalot pēc īpašumtiesību galvenajiem juridiskajiem standartveidiem

2.135. Turpmākajā pārskatā un 2.31. līdz 2.44. punktā ir apkopoti principi, kuri ir pamatā ražotāju vienību klasifikācijai sektoros, izmantojot standarta terminoloģiju, lai raksturotu galvenos institūciju veidus.

2.136. Privātās un publiskās sabiedrības, kas ir tirgus ražotāji, klasificē šādi:

a) tās, kas nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

b) tās, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām – sektorā S.12 (finanšu sabiedrības).

2.137. Kooperatīvus un līgumsabiedrības, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kas ir tirgus ražotāji, klasificē šādi:

a) tās, kas nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

b) tās, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām: –sektorā S.12 (finanšu sabiedrības).

2.138. Publiskie ražotāji, kuri saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem atzīti par neatkarīgām juridiskām personām un kuri ir tirgus ražotāji, tiek klasificēti šādi:

a) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

b) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām – sektorā S.12 (finanšu sabiedrības).

2.139. Publiskos ražotājus, kurus neatzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kuri ir tirgus ražotāji, klasificē šādi:

a) ja tie ir kvazisabiedrības:

1) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

2) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām – sektorā S.12 (finanšu sabiedrības).

b) ja tie nav kvazisabiedrības: sektorā S.13 (vispārējā valdība), jo tie paliek to vienību neatņemama sastāvdaļa, kuru kontrolē tie atrodas.

2.140. Bezpeļņas organizācijas (asociācijas un fondus), ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām, klasificē šādi:

a) tās, kuras ir tirgus ražotāji un kuri nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

b) tās, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām – sektorā S.12 (finanšu sabiedrības);

c) tās, kas ir ārpustirgus ražotāji:

1) sektorā S.13 (vispārējā valdība), ja tie ir publiskie ražotāji, kurus kontrolē vispārējā valdība;

2) sektorā S.15 (mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas), ja tie ir privātie ražotāji.

2.141. Vienīpašnieka uzņēmumus un līgumsabiedrības, ko neatzīst par neatkarīgām juridiskām personām un kas ir tirgus ražotāji, klasificē šādi:

a) ja tie ir kvazisabiedrības:

1) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar preču ražošanu un sniedz nefinanšu pakalpojumus – sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības);

2) tos, kas nodarbojas galvenokārt ar finanšu starpniecību un finanšu palīgdarbībām – S.12 sektorā (finanšu sabiedrības).

b) ja tie nav kvazisabiedrības, tos klasificē sektorā S.14 (mājsaimniecības).

2.142. Centrālos birojus iedala šādi:

a) sektorā S.11 (nefinanšu sabiedrības), ja dominējošais darbības veids sabiedrību grupai, kas ir tirgus ražotāji, kopumā ir preču ražošana un nefinanšu pakalpojumu sniegšana (skatīt 2.46. punkta e) apakšpunktu);

b) Sektorā S.12 (finanšu sabiedrības), ja dominējošais darbības veids sabiedrību grupai kopumā ir finanšu starpniecība (skatīt 2.65. punkta e) apakšpunktu).

Kontrolakciju sabiedrības, kam pieder meitasuzņēmumu grupas aktīvi, vienmēr uztver kā finanšu sabiedrības. Kontrolakciju sabiedrības tur īpašumā meitasuzņēmumu grupas aktīvus, bet neveic šīs grupas pārvaldību.

2.143. 2.5. tabulā shematiskā veidā ir attēloti dažādi iepriekš tekstā uzskaitītie gadījumi.



2.5. tabula.  Ražotājvienību klasifikācija sektoros, sadalot pēc galvenajiem juridiskajiem īpašumtiesību standartveidiem

Ražotāja veids

Standartveida juridiskais apraksts

Tirgus ražotāji (preces un nefinanšu pakalpojumi)

Tirgus ražotāji (finanšu starpniecība)

Ārpustirgus ražotāji

Publiskie ražotāji

Privātie ražotāji

Privātās un publiskās sabiedrības

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

Kooperatīvi un līgumsabiedrības, ko atzīst par neatkarīgām juridiskām personām

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

Publiskie ražotāji, kas saskaņā ar īpašiem tiesību aktiem atzīti par neatkarīgām juridiskām personām

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

Publiskie ražotāji, kas nav atzīti par neatkarīgām juridiskām personām

Tie, kam ir kvazisabiedrību īpašības

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

Pārējie

 

 

Vispārējā valdība (S.13)

 

Bezpeļņas organizācijas, kas atzītas par neatkarīgām juridiskām personām

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

Vispārējā valdība (S.13)

mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas (S.15)

Līgumsabiedrības, kas nav atzītas par neatkarīgām juridiskām personām

Vienīpašnieka uzņēmumi

Tie, kam ir kvazisabiedrību īpašības

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

Pārējie

Mājsaimniecības (S.14)

Mājsaimniecības (S.14)

 

 

Kontrolakciju sabiedrības, kuru kontrolētās sabiedrību grupas dominējošais darbības veids ir šāda ražošana:

preces un nefinanšu pakalpojumi

Nefinanšu sabiedrības (S.11)

 

 

 

finanšu pakalpojumi

 

Finanšu sabiedrības (S.12)

 

 

VIETĒJĀS DARBĪBAS VEIDA VIENĪBAS UN NOZARES

2.144. Vairākums institucionālo vienību, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus, vienlaikus nodarbojas ar vairākām darbībām. Tās var veikt galveno darbību, dažas sekundārās darbības un dažas papilddarbības.

2.145. Darbība notiek tad, ja, apvienojot resursus, piemēram, iekārtu, darbaspēka, ražošanas tehnikas, informācijas tīklu vai produktus, tiek radītas konkrētas preces vai pakalpojumi. Darbību raksturo produktu ielaide, ražošanas process un produktu izlaide.

Darbības var noteikt, atsaucoties uz NACE 2. red. konkrētu līmeni (ekonomiskās darbības statistiskā klasifikācija Eiropas Savienībā).

2.146. Ja vienība veic vairāk nekā vienu darbību, tad visas darbības, kas nav papilddarbības (skatīt 3. nodaļas 3.12. punktu), sarindo saskaņā ar bruto pievienoto vērtību. Galveno darbību no sekundārām darbībām var nošķirt, pamatojoties uz dominējošo radīto pievienoto vērtību.

2.147. Lai analizētu plūsmas, kas rodas preču un pakalpojumu ražošanas un izmantošanas procesā, ir jāizvēlas vienības, kas izceļ tehniska un ekonomiska rakstura attiecības. Šī prasība nozīmē, ka institucionālās vienības parasti jāsadala mazākās un viendabīgākās vienībās pēc ražošanas veida. Paredzēts, ka vietējām darbības veida vienībām jāatbilst minētajai prasībai kā praktiski orientētai darbības pieejai.

Vietējā darbības veida vienība

2.148.  Definīcija: vietējā darbības veida vienība (vietējā DVV) ir tādas darbības veida vienības (DVV) daļa, kas atbilst vietējai vienībai. Vietējo DVV sauc par ražotni NKS 2008 un ISIC 4. red. DVV sagrupē visas institucionālās vienības daļas kā ražotājs, kas palīdz veikt darbībuNACE 2. red. klases līmenī (četri cipari), un atbilst vienai vai vairākām institucionālās vienības operatīvajām apakšnodaļām. Institucionālās vienības informācijas sistēmai jāspēj uzrādīt vai aprēķināt vismaz katras vietējās DVV produkcijas vērtību, starppatēriņu, darba ņēmēju atalgojumu, pamatdarbības pārpalikumu un nodarbinātību, un bruto pamatkapitāla veidošanu.

Vietējā vienība ir institucionāla vienība vai daļa no institucionālās vienības, kura ražo preces un sniedz pakalpojumus un kura atrodas noteiktā ģeogrāfiskā vietā.

Vietējā DVV var atbilst institucionālai vienībai kā ražotājs; no otras puses, tā nekad nevar piederēt divām dažādām institucionālām vienībām.

2.149. Ja institucionāla vienība, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus, ietver galveno darbību un arī vienu vai vairākas sekundārās darbības, tā jāsadala tādā pašā DVV skaitā un sekundārās darbības jāklasificē pozīcijās, kas atšķiras no galvenās darbības pozīcijas. Palīgdarbības nav nodalītas no galvenajām vai sekundārajām darbībām. Bet DVV, uz ko attiecas konkrēta klasifikācijas sistēmas pozīcija, var ražot ražojumus ārpus viendabīgās grupas, ņemot vērā sekundārās darbības, kuras ir ar tām saistītas un kuras nevar atsevišķi identificēt pieejamos uzskaites dokumentos. Tādējādi DVV var veikt vienu vai vairākas sekundārās darbības.

Nozares

2.150.  Definīcija: nozari veido vietējo DVV grupa, kas nodarbojas ar tādu pašu vai līdzīgu darbības veidu. Klasifikācijas sīkākajā līmenī nozari veido visas vietējās DVV, kuras iekļautas vienā NACE 2. red. (četru ciparu) klasē un kuras līdz ar to nodarbojas ar vienu un to pašu darbību, kā noteikts NACE 2. red.

Nozarēs ietilpst gan vietējās DVV, kas ražo tirgus preces un sniedz pakalpojumus, gan vietējās DVV, kas ražo ārpustirgus preces un sniedz ārpustirgus pakalpojumus. Nozari pēc definīcijas veido vietējā DVV grupa, kas nodarbojas ar to pašu ražīgo darbību neatkarīgi no tā, vai institucionālās vienības, pie kurām tās pieder, ražo vai neražo tirgus vai ārpustirgus izlaidi.

2.151. Nozares klasificē trijās kategorijās:

a) nozares, kas ražo tirgus preces un sniedz pakalpojumus (tirgus nozares), kā arī ražo preces un sniedz pakalpojumus pašu galapatēriņam. pakalpojumi pašu galapatēriņam attiecas tikai uz mājokļu pakalpojumiem, ko sniedz īpašnieki apsaimniekotāji, un uz mājas pakalpojumiem, ko veic nodarbināts algots personāls;

b) nozares, kas ražo valsts pārvaldes ārpustirgus preces un pakalpojumus – vispārējās valdības ārpustirgus nozares;

c) nozares, kas ražo mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas iestāžu ārpustirgus preces un sniedz pakalpojumus – mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas iestāžu ārpustirgus nozares.

Nozaru klasifikācija

2.152. Klasifikācija, ko izmanto vietējo DVV sagrupēšanai nozarēs, ir NACE 2. red.

VIENDABĪGĀS RAŽOŠANAS VIENĪBAS UN VIENDABĪGĀS NOZARES

2.153. Ražošanas procesa analīzei visatbilstošākā vienība ir viendabīgās ražošanas vienība. Šai vienībai ir unikāla darbība, ko nosaka ielaide, ražošanas process un izlaide.

Viendabīgās ražošanas vienība

2.154.  Definīcija: viendabīgās ražošanas vienība veic īpašu darbību, ko raksturo ielaide, ražošanas process un izlaide. Produkti, kas veido ielaidi un izlaidi, paši par sevi atšķiras ar fiziskajām īpašībām, apstrādes pakāpi un izmantoto ražošanas tehniku. Tos var identificēt pēc produktu klasifikācijas (produktu klasifikācija pēc darbības – CPA). CPA ir produktu klasifikācija, kuru sastāvdaļas sakārto saskaņā ar ražošanas izcelsmes kritēriju un kuru ražošanas izcelsme ir noteikta NACE 2. red.

Viendabīgā nozare

2.155.  Definīcija: viendabīgo nozari veido viendabīgas ražošanas vienību grupējums. Darbības, ko veic viendabīga nozare, identificē saskaņā ar produktu klasifikāciju. Viendabīgā nozare ražo tikai tās preces un sniedz tikai tos pakalpojumus, kas noteikti klasifikācijā.

2.156. Viendabīgās nozares ir vienības, kas paredzētas ekonomikas analīzei. Viendabīgas ražošanas vienības parasti nevar novērot tieši; no vienībām iegūtie dati, ko izmanto statistikas pētījumos, jāpārkārto, lai izveidotu viendabīgās nozares.




3.   NODAĻA

DARĪJUMI AR PRODUKTIEM UN NERAŽOTIEM AKTĪVIEM

PRODUKTU DARĪJUMI KOPUMĀ

3.01.  Definīcija: produkti ir visas preces un pakalpojumi, ko rada ražošanas procesā. Ražošana ir definēta 3.07. punktā.

3.02. EKS izšķir šādas galvenās produktu darījumu kategorijas:



Darījumu kategorijas

Kods

Izlaide

P.1

Starppatēriņš

P.2

Galapatēriņa izdevumi

P.3

Faktiskais galapatēriņš

P.4

Bruto kapitāla veidošana

P.5

Preču un pakalpojumu eksports

P.6

Preču un pakalpojumu imports

P.7

3.03. Produktu darījumus ieraksta šādi:

a) preču un pakalpojumu kontā izlaidi un importu ieraksta kā resursus, bet citus produktu darījumus ieraksta kā izlietojumu;

b) ražošanas kontā izlaidi ieraksta kā resursu, bet starppatēriņu kā izlietojumu; bruto pievienotā vērtība ir šo divu produktu darījumu balanspostenis;

c) izmantojamā ienākuma izlietojuma kontā galapatēriņa izdevumus ieraksta kā izlietojumu;

d) koriģētā izmantojamā ienākuma izlietojuma kontā faktisko galapatēriņu ieraksta kā izlietojumu;

e) kapitāla kontā bruto kapitāla veidošanu ieraksta kā izlietojumu (nefinanšu aktīvu pārmaiņas);

f) preču un pakalpojumu ārējā kontā preču un pakalpojumu importu ieraksta kā resursus un preču un pakalpojumu eksportu ieraksta kā izlietojumu.

Daudzi galvenie balansposteņi kontos, piemēram, pievienotā vērtība, iekšzemes kopprodukts, nacionālais ienākums un izmantojamais ienākums, tiek pilnībā vai daļēji definēti produktu darījumu izteiksmē. Minētos balansposteņus nosaka produktu darījumu definīcija.

3.04. Piedāvājuma tabulā (skatīt 1.136. punktu) izlaidi un importu ieraksta kā piedāvājumu. Izlietojuma tabulā starppatēriņu, bruto kapitāla veidošanu, galapatēriņa izdevumus un eksportu ieraksta kā izlietojumu. Simetriskajā ielaides un izlaides tabulā izlaidi un importu ieraksta kā piedāvājumu, bet citus produktu darījumus – kā izlietojumu.

3.05. Produktu piedāvājumu vērtē bāzes cenās (skatīt 3.44. punktu). Produktu izlietojumu vērtē pircēju cenās (skatīt 3.06. punktu). Dažiem piedāvājuma un izlietojuma veidiem, piemēram, preču importam un eksportam, piemēro īpašus vērtēšanas principus.

3.06.  Definīcija:

pircēja cena ir cena, ko pircējs maksā par produktiem. Pircēja cena ietver:

a) produktu nodokļus mīnus subsīdijas (bet izslēdzot atskaitāmos produktu nodokļus, piemēram, produktiem uzlikto PVN);

b) transporta maksas, ko pircējs sedz atsevišķi, lai saņemtu piegādes noteiktajā vietā un laikā;

c) atskaitījumus par atlaidēm no standarta cenām vai maksas par pirkumiem vairumā vai nesezonā.

pircēja cenas neietver:

a) saskaņā ar kredīta noteikumiem pieskaitītos procentus vai pakalpojumu maksu;

b) papildu maksas, kas radušās tāpēc, ka nav samaksāts pirkšanas brīdī noteiktajā laikā.

Ja izlietojuma laiks nesakrīt ar pirkšanas laiku, veic vērtības korekcijas, lai ņemtu vērā šajā laikā notikušās cenu pārmaiņas (atbilstoši krājumu cenu pārmaiņām). Šādi pārrēķini ir svarīgi, ja gada laikā krasi mainās attiecīgo produktu cenas.

RAŽOŠANA UN IZLAIDE

3.07.  Definīcija: ražošana ir darbība, kuru kontrolē, par kuru atbild un kuru pārvalda institucionālā vienība, kas izmanto darbaspēku, kapitālu, preces un pakalpojumus, lai ražotu preces un pakalpojumus.

Ražošana neietver dabiskus procesus bez cilvēku līdzdalības vai vadības, kāds ir, piemēram, nekontrolēts zivju krājumu pieaugums starptautiskajos ūdeņos, turpretim zivju audzēšana ir ražošana.

3.08. Ražošana ietver:

a) visu to individuālo vai kolektīvo preču un pakalpojumu ražošanu, ko piedāvā vienībām, kas nav to ražotāji;

b) visu to preču pašražošanu, kuras ražotāji patur pašu galapatēriņam vai bruto pamatkapitāla veidošanai.

Pašražošanas bruto pamatkapitāla veidošanai piemēri ir šādi: pamatlīdzekļu ražošana, piemēram, būvniecība, programmatūras izstrāde un derīgo izrakteņu izpēte pašu bruto pamatkapitāla veidošanai. Bruto pamatkapitāla veidošanas jēdziens skaidrots 3.124.–3.138. punktā.

Preču pašražošana mājsaimniecībās attiecas galvenokārt uz:

1) mājokļu pašbūvniecību;

2) lauksaimniecības produktu ražošanu un glabāšanu;

3) lauksaimniecības produktu pārstrādi, piemēram, graudu samalšanu miltos, augļu žāvēšanu un konservēšanu, piena produktu, piemēram, sviesta un siera, kā arī alus, vīna un stipro alkoholisko dzērienu ražošanu;

4) citu primāro produktu ražošanu, piemēram, sāls ieguvi, kūdras rakšanu, ūdens apgādi;

5) citu veidu apstrādi, piemēram, audumu aušanu, māla trauku ražošanu un mēbeļu izgatavošanu;

c) īpašnieku apdzīvotu mājokļu pašpakalpojumus;

d) mājas un personīgos pakalpojumus, kas iegūti, nodarbinot algotu mājas personālu;

e) brīvprātīgo darbu, kuru rezultātā rodas preces. Šāda darba piemēri ir mājokļa, baznīcas vai citas ēkas celtniecība. Brīvprātīgo darbu, kura rezultātā nerodas preces, piemēram, aprūpi un tīrīšanu bez maksas, ražošanā neiekļauj.

Darbības, kas uzskaitītas a) līdz e) punktā, iekļauj kā ražošanu pat tad, ja tās ir nelegālas vai nav reģistrētas nodokļu, sociālās nodrošināšanas, statistikas un citās publiskās iestādēs.

Preces pašražošanu mājsaimniecībās ieraksta, ja šā veida ražošana ir kvantitatīvi nozīmīga, t. i., ja tā ir kvantitatīvi nozīmīga kopējā šīs preces piedāvājumā valstī.

Vienīgā preču pašražošana mājsaimniecībās, ko iekļauj, ir mājokļu būvniecība un lauksaimniecības produktu ražošana, glabāšana un pārstrāde.

3.09. Ražošanā neiekļauj mājas un personīgos pakalpojumus, ko veic un patērē tajā pašā mājsaimniecībā. Piemēri mājsaimniecību pašu ražotiem mājas pakalpojumiem, ko neietver, ir šādi:

a) mājokļa tīrīšana, dekorēšana un uzturēšana – tiktāl, cik šīs darbības attiecas arī uz īrniekiem;

b) mājsaimniecības ilglietojuma preču tīrīšana, apkope un remontēšana;

c) ēdiena gatavošana un pasniegšana;

d) bērnu aprūpe, apmācība un audzināšana;

e) slimu, nespējīgu vai vecu cilvēku aprūpe;

f) mājsaimniecības locekļu vai viņiem piederošu preču transportēšana.

Mājas un personīgos pakalpojumus, kas iegūti, nodarbinot algotu mājas personālu, un īpašnieku apdzīvoto mājokļu pakalpojumus iekļauj ražošanā.

Galvenā darbība, sekundārās darbības un palīgdarbības

3.10.  Definīcija: vietējās DVV galvenā darbība ir darbība, kur šādas darbības pievienotā vērtība pārsniedz tās pašas vienības jebkuras citas darbības pievienoto vērtību. Galvenās darbības klasifikāciju nosaka saskaņā ar NACE 2. red., vispirms augstākajā klasifikācijas līmenī, pēc tam sīkāk detalizētajos līmeņos.

3.11.  Definīcija: sekundārā darbība ir tajā pašā vietējā darbības veida vienībā papildus galvenajai darbībai veikta darbība. Sekundārās darbības izlaide ir sekundārais produkts.

3.12.  Definīcija: palīgdarbība ir darbība, kuras izlaide ir paredzēta izlietošanai uzņēmumā.

Palīgdarbība ir uzņēmumā veiktā atbalsta darbība ar mērķi darīt iespējamu vietējās DVV galveno vai sekundāro darbību. Visu ielaidi, ko patērē palīgdarbībai – materiālus, darbu, pamatkapitāla patēriņu u. tml. – uzskata par tās galvenās vai sekundārās darbības ielaidi, kuru palīgdarbība atbalsta.

Palīgdarbības piemēri ir šādi:

a) pirkšana;

b) pārdošana;

c) tirgvedība;

d) uzskaite;

e) datu apstrāde;

f) transportēšana;

g) uzglabāšana;

h) apkope;

i) tīrīšana;

j) drošības pakalpojumi.

Uzņēmumi var izvēlēties, vai pašiem nodarboties ar palīgdarbībām, vai šādus pakalpojumus pirkt tirgū no specializētiem pakalpojumu sniedzējiem.

Kapitāla pašveidošana nav palīgdarbība.

3.13. Palīgdarbības nav nošķirtas, lai veidotu atsevišķus subjektus, vai atdalītas no to apkalpoto subjektu galvenās vai sekundārajām darbībām. Tādēļ palīgdarbības jāapvieno ar to apkalpojamām vietējām DVV.

Palīgdarbības var veikt atsevišķās vietās, kas atrodas citā reģionā nekā to apkalpojamās vietējās DVV. Stingri piemērojot pirmajā daļā minēto noteikumu palīgdarbību ģeogrāfiskajam iedalījumam, varētu gadīties, ka to reģionu agregāti, kur koncentrētas palīgdarbības, tiktu novērtēti pārāk zemu. Tāpēc saskaņā ar rezidences principu palīgdarbības jāiedala tiem reģioniem, kur tās norisinās; palīgdarbības paliek tajā nozarē, kur to apkalpotās vietējās DVV.

Izlaide (P.1)

3.14.  Definīcija: izlaide ir uzskaites periodā radīto produktu kopums.

Izlaides piemēri ir šādi:

a) preces un pakalpojumi, ko viena vietēja DVV sniedz citai vietējai DVV, kura pieder tai pašai institucionālajai vienībai;

b) preces, ko saražojusi vietējā DVV, kuras ražošanas perioda beigās atrodas krājumos, neatkarīgi no to tālākā izlietojuma. Preces un pakalpojumus, kas saražoti un patērēti vienā un tajā pašā uzskaites periodā un vienā un tajā pašā vietējā DVV, neatdala atsevišķi. Tos neieraksta kā daļu no vietējās DVV izlaides vai starppatēriņa.

3.15. Ja institucionālā vienība ietver vairāk nekā vienu vietējo DVV, tad institucionālās vienības izlaide ir to veidojošo vietējo DVV kopējā izlaide, ieskaitot izlaidi, ko savstarpēji viena otrai piegādā vietējās DVV.

3.16. EKS 2010 izšķir trīs veidu izlaidi:

a) tirgus izlaide (P.11);

b) pašu gala izlietojumam saražotā izlaide (P.12);

c) ārpustirgus izlaide (P.13).

Šo sadalījumu piemēro arī vietējām DVV un institucionālajām vienībām:

a) tirgus ražotāji;

b) ražotāji pašu gala izlietojumam;

c) ārpustirgus ražotāji.

Sadalījums starp tirgu, pašu gala izlietojumu un ārpustirgu ir ļoti nozīmīgs šādu iemeslu dēļ:

a) tas ietekmē valdības un MABO vērtējumu par izlaidi un ar to saistītiem jēdzieniem, piemēram, pievienotā vērtība, iekšzemes kopprodukts un galapatēriņš;

b) tas ietekmē institucionālo vienību klasifikāciju pa sektoriem, piemēram, kuras vienības iekļaujamas un kuras nav iekļaujamas vispārējās valdības sektorā.

Sadalījums nosaka izlaidei piemērojamos vērtēšanas principus. Tirgus izlaidi un pašu gala izlietojumam saražoto izlaidi vērtē bāzes cenās. Ārpustirgus ražotāju kopējo izlaidi vērtē, summējot ražošanas izmaksas. Institucionālās vienības izlaidi vērtē kā tajā ietilpstošo vietējo DVV kopējās izlaides summu, un tā ir atkarīga arī no sadalījuma starp tirgu, pašu gala izlietojumu un ārpustirgu.

Sadalījumu izmanto arī, lai klasificētu institucionālās vienības pa sektoriem. Ārpustirgus ražotājus klasificē kā vispārējās valdības sektoram vai mājsaimniecības apkalpojošām bezpeļņas organizācijām piederošus ražotājus.

Sadalījumu nosaka pēc principa “no augšas uz leju”, t. i., sadalījumu vispirms nosaka institucionālajām vienībām, tad vietējām DVV un tad to izlaidei.

Produktu līmenī izlaidi klasificē kā tirgus izlaidi, izlaidi pašu gala izlietojumam un ārpustirgus izlaidi atbilstīgi šo izlaidi ražojošās institucionālās vienības un vietējās DVV raksturojumam.

3.17.  Definīcija: tirgus izlaide ir izlaide, kuru pārdod tirgū vai kura paredzēta pārdošanai tirgū.

3.18. Tirgus izlaidē iekļauj:

a) par ekonomiski nozīmīgām cenām pārdotos produktus;

b) bartera veidā iemainītos produktus;

c) produktus, ko izlieto maksājumiem natūrā (ieskaitot darba ņēmēju atalgojumu natūrā un jaukto ienākumu natūrā);

d) produktus, ko vienas institucionālās vienības ietvaros viena vietējā DVV piedāvā otrai ielaidei starppatēriņā vai gala izlietojumam;

e) produktus, kas ieskaitīti gatavo preču krājumos un nepabeigtajos ražojumos, paredzot izlietošanai vienam no iepriekšminētajiem mērķiem (ieskaitot dzīvnieku un augu valsts produktu dabīgo pieaugumu un nepabeigtās celtnes, kuru pircējs nav zināms).

3.19.  Definīcija: ekonomiski nozīmīgas cenas ir cenas, kurām ir būtiska ietekme uz produktu daudzumu, ko ražotāji vēlas piedāvāt, un produktu daudzumu, ko pircēji vēlas iegādāties. Šādas cenas rodas, ja īstenojas abi šādi nosacījumi:

a) ražotājam ir stimuls koriģēt piedāvājumu vai nu peļņas radīšanai ilgtermiņā, vai vismaz kapitāla un citu izmaksu segšanai;

b) patērētājiem ir brīva izvēle – iegādāties vai neiegādāties – un iespēja izdarīt izvēli, balstoties uz pieprasīto cenu.

Cenas, kas nav ekonomiski nozīmīgas, visdrīzāk iekasē, lai palielinātu ieņēmumus vai nedaudz samazinātu pārmērīgu pieprasījumu, kas var rasties, ja pakalpojums tiek sniegts pilnīgi par brīvu.

Ekonomiski nozīmīga produkta cena definēta saistībā ar institucionālo vienību un vietējo DVV, kas saražojusi izlaidi. Piemēram, visa mājsaimniecību neinkorporēto uzņēmumu izlaide, kas pārdota citām institucionālajām vienībām, ir pārdota par ekonomiski nozīmīgām cenām, tādēļ tā uzskatāma par tirgus izlaidi. Lai noteiktu citu institucionālo vienību izlaidi, pārbaudīs spēju veikt tirgus darbību par ekonomiski nozīmīgām cenām, īpaši piemērojot kvantitatīvo kritēriju (50 % kritēriju), izmantojot attiecību starp ražošanas izmaksām un pārdošanu. Lai vienību uzskatītu par tirgus ražotāju, vismaz 50 % tās izmaksu sedz ar pārdošanas ieņēmumiem vairāku gadu gaitā.

3.20.  Definīcija: pašu gala izlietojumam saražoto izlaidi veido preces un pakalpojumi, ko patur tās pašas institucionālās vienības galapatēriņam vai kapitāla veidošanai.

3.21. Pašu galapatēriņam paturētos produktus var ražot tikai mājsaimniecību sektors. Pašu galapatēriņam paturēto produktu piemēri ir šādi:

a) lauksaimniecības produkti, ko patur lauksaimnieki;

b) īpašnieku apdzīvoto mājokļu pašpakalpojumi;

c) mājsaimniecības pakalpojumi, ko veic, nodarbinot algotu personālu;

3.22. Produktus, ko izmanto pašu kapitāla veidošanai, var ražot ikviens sektors. Šādu produktu piemēri ir:

a) darbgaldi, ko ražo mašīnbūves uzņēmumi;

b) mājsaimniecību uzceltie mājokļi vai mājokļu palīgtelpas;

c) pašbūvniecība, ieskaitot komunālo būvniecību, ko veic mājsaimniecību grupas;

d) pašizstrādāta programmatūra;

e) pašu veikta pētniecība un izstrāde. Pētniecības un izstrādes izdevumus ieraksta kā pamatkapitāla veidošanu tikai tad, ja ir sasniegts pietiekami augsts atbilstības un salīdzināmības līmenis aplēsēm visās dalībvalstīs.

3.23.  Definīcija: ārpustirgus izlaide ir izlaide, ko sniedz citām vienībām bez maksas vai par ekonomiski nenozīmīgām cenām.

Ārpustirgus izlaidi (P.13) sīkāk iedala divos posteņos: “Maksājumi par ārpustirgus izlaidi” (P.131), ko veido dažādas maksas un nodevas, un “cita ārpustirgus izlaide” (P.132), t. i., izlaide, ko sniedz bez maksas.

Ārpustirgus izlaidi ražo šādu iemeslu dēļ:

a) var būt tehniski neiespējami likt indivīdiem maksāt par kolektīviem pakalpojumiem, jo šādu pakalpojumu patēriņu ir neiespējami uzraudzīt un kontrolēt. Kolektīvos pakalpojumus organizē valdības vienības, un tos finansē no līdzekļiem, kas nav pārdošanas ieņēmumi, proti, no nodokļiem vai citiem valdības ienākumiem;

b) valdības vienības un MABO var arī ražot un piedāvāt preces vai pakalpojumus individuālām mājsaimniecībām, par kuriem varētu prasīt maksu, bet sociālas vai ekonomiskas politikas dēļ izvēlas to nedarīt. Piemēri ir izglītības vai veselības pakalpojumi, ko sniedz par brīvu vai par ekonomiski nenozīmīgām cenām.

3.24.  Definīcija: tirgus ražotāji ir vietējās DVV vai institucionālās vienības, kuru izlaides lielākā daļa ir tirgus izlaide.

Ja vietējā DVV vai institucionālā vienība ir tirgus ražotājs, tad tās galvenā izlaide pēc definīcijas ir tirgus izlaide, jo tirgus izlaides jēdzienu definē pēc tam, kad vietējai DVV vai institucionālajai vienībai, kas saražojusi izlaidi, piemērots tirgus, pašu gala izlietojuma vai cita ārpustirgus sadalījums.

3.25.  Definīcija: ražotāji pašu gala izlietojumam ir vietējās DVV vai institucionālās vienības, kuru izlaides lielākā daļa paredzēta pašu gala izlietojumam tajā pašā institucionālajā vienībā.

3.26.  Definīcija: ārpustirgus ražotāji ir vietējas DVV vai institucionālas vienības, kuru izlaides lielāko daļu nodrošina bez maksas vai par ekonomiski nenozīmīgām cenām.

Institucionālās vienības: sadalījums starp tirgus, pašu gala izlietojumam un ārpustirgus

3.27. Institucionālajām vienībām kā ražotājām sadalījums starp tirgus, pašu gala izlietojumam un ārpustirgus apkopots 3.1. tabulā. Parādīta arī saistība ar klasifikāciju pa sektoriem.



3.1. tabula.  Institucionālo vienību sadalījums starp tirgus ražotājiem, ražotājiem pašu gala izlietojumam un citiem ārpustirgus ražotājiem

Institucionālās vienības veids

Klasifikācija

Privāta vai valsts?

 

BPO vai nē?

Tirgus ražotājs?

Ražotāja veids

Sektors(-i)

1.  Privāti ražotāji

1.1.  Mājsaimniecībām piederoši neinkorporēti uzņēmumi (neskaitot mājsaimniecībām piederošus kvazikorporatīvos uzņēmumus)

 

 

1.1. = Tirgus vai pašu galapatēriņam

Mājsaimniecības

 

1.2.  Citi privātie ražotāji (ieskaitot mājsaimniecību īpašumā esošos kvazikorporatīvos uzņēmumus)

1.2.1.  Privātās BPI

1.2.1.1.  Jā

1.2.1.1. = Tirgus

Sabiedrības

 

 

 

1.2.1.2.  Nē

1.2.1.2. = Ārpustirgus

MABO

 

 

1.2.2.  Citi privātie ražotāji, kas nav BPI

 

1.2.2. = Tirgus

Sabiedrības

2.  Publiskie ražotāji

 

 

2.1.  Jā

2.1. = Tirgus

Sabiedrības

 

 

 

2.2.  Nē

2.2. = Ārputirgus

Vispārējā valdība

3.28. 3.1. tabulā parādīts, ka, lai noteiktu, vai institucionālā vienība klasificējama kā tirgus ražotājs, ražotājs pašu gala izlietojumam vai ārpustirgus ražotājs, secīgi piemēro vairākus nosacījumus. Pirmais sadalījums ir starp privātajiem un publiskajiem ražotājiem. Publiskais ražotājs ir ražotājs, kuru kontrolē vispārējā valdība, un kontrole ir tāda, kā definēts 2.38. punktā.

3.29. Kā norādīts 3.1. tabulā, privātie ražotāji atrodami visos sektoros, izņemot vispārējo valdību. Turpretim publiskie ražotāji ir tikai nefinanšu un finanšu sabiedrību sektoros un vispārējās valdības sektorā.

3.30. Īpaša privāto ražotāju kategorija ir mājsaimniecībām piederošie neinkorporēti uzņēmumi. Tie ir tirgus ražotāji vai ražotāji pašu gala izlietojumam. Tas novērojams īpašnieku pašapdzīvotu mājokļu pakalpojumu un preču pašražošanas gadījumos. Visus mājsaimniecībām piederošos neinkorporētos uzņēmumus klasificē mājsaimniecību sektorā, izņemot mājsaimniecībām piederošos kvazikorporatīvos uzņēmumus. Tie ir tirgus ražotāji, un tos klasificē nefinanšu sabiedrību un finanšu sabiedrību sektoros.

3.31. Attiecībā uz citiem privātajiem ražotājiem izšķir privātās bezpeļņas organizācijas un citus privātos ražotājus.

Definīcija: privātu bezpeļņas organizāciju definē kā juridisku personu vai sociālu subjektu, kura radīta, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus, un kuras statuss neļauj tai būt par ienākuma, peļņas vai citu finansiālu guvumu avotu vienībām, kas to izveido, kontrolē vai finansē. Ja to ražošanas darbības rada pārpalikumus, citas institucionālās vienības šādus pārpalikumus nevar iegūt savā īpašumā.

Privātu bezpeļņas organizāciju klasificē nefinanšu sabiedrību un finanšu sabiedrību sektorā, ja tā ir tirgus ražotājs.

Privātu bezpeļņas organizāciju klasificē MABO sektorā, ja tā ir ārpustirgus ražotājs, izņemot gadījumus, kad tā ir valdības kontrolē. Ja privātu bezpeļņas organizāciju kontrolē valdība, to klasificē vispārējās valdības sektorā.

Visi pārējie privātie ražotāji, kuri nav bezpeļņas organizācijas, ir tirgus ražotāji. Tos klasificē nefinanšu sabiedrību un finanšu sabiedrību sektoros.

3.32. Nošķirot tirgus un ārpustirgus izlaidi un tirgus un ārpustirgus ražotājus, piemēro vairākus kritērijus. Minētie tirgus/ārpustirgus kritēriji (skatīt 3.19. punktu par ekonomiski nozīmīgu cenu definīciju) cenšas izvērtēt tirgus apstākļu esamību un ražotāja pietiekamu darbību tirgū. Saskaņā ar kvantitatīvo tirgus/ārpustirgus kritēriju par ekonomiski nozīmīgām cenām pārdotajiem produktiem vismaz lielākā daļa ražošanas izmaksu jāsedz ar pārdošanas ieņēmumiem.

3.33. Piemērojot šo kvantitatīvo tirgus/ārpustirgus kritēriju, pārdošanas ieņēmumus un ražošanas izmaksas definē šādi:

a) pārdošanas ieņēmumi ietver pārdošanas ieņēmumus, neskaitot produktu nodokļus, bet ieskaitot visus maksājumus, kurus veic vispārējās valdības vai Eiropas Savienības iestādes un kurus nodrošina jebkuram šāda veida darbībā iesaistītam ražotājam, t. i., ieskaitot visus uz izlaides apjomu vai vērtību attiecināmos maksājumus, bet neskaitot maksājumus, kas saistīti ar vispārējā deficīta nosegšanu vai parādu atmaksu.

Šī pārdošanas ieņēmumu definīcija gandrīz pilnībā atbilst izlaidei bāzes cenās, vienīgi:

1) izlaidi bāzes cenās definē tikai pēc lēmuma pieņemšanas par to, vai izlaide ir tirgus vai cita ārpustirgus izlaide: pārdošanas ieņēmumus izmanto tikai, vērtējot tirgus izlaidi; ārpustirgus izlaidi vērtē pēc izmaksām;

2) vispārējās valdības maksājumi publisko sabiedrību un kvazisabiedrību vispārējā deficīta segšanai ir daļa no citām produktu subsīdijām, kā definēts 4.35. punkta c) apakšpunktā. Tā rezultātā tirgus izlaide bāzes cenās ietver vispārējās valdības maksājumus vispārējā deficīta segšanai;

b) no pārdošanas ieņēmumiem atskaita citus ieņēmumu avotus, piemēram, turēšanas guvumus (lai gan tie varētu būt normāla un plānota uzņēmējdarbības ieņēmumu daļa), ieguldījumu dotācijas, citus kapitāla pārvedumus (piemēram, parāda dzēšanu) un pašu kapitāla pirkšanu;

c) šā kritērija vajadzībām ražošanas izmaksas ir vienādas ar starppatēriņa, darba ņēmēju atalgojuma, pamatkapitāla patēriņa, citu ražošanas nodokļu summu plus kapitāla izmaksas. Citas ražošanas subsīdijas neatskaita. Lai nodrošinātu “pārdošanas ieņēmumu” un “ražošanas izmaksu” jēdzienu konsekvenci, ja piemēro kvantitatīvo tirgus/ārpustirgus kritēriju, “ražošanas izmaksas” neietver izmaksas, kas radušās kapitāla pašveidošanas rezultātā. Vienkāršības labad kopumā aptuvenas kapitāla izmaksas var iegūt no neto faktisko procentu maksājumiem. Tomēr attiecībā uz finanšu pakalpojumu ražotājiem ņem procentu maksājumus, t. i., netieši mērītiem finanšu starpniecības pakalpojumiem (NMFSP) veic korekciju.

Kvantitatīvo tirgus/ārpustirgus kritēriju piemēro, apskatot vairākus gadus ilgu laikposmu. Nelielas svārstības pārdošanas ieņēmumu apjomā dažādos gados nerada vajadzību pārklasificēt institucionālās vienības (un to vietējās DVV un izlaidi).

3.34. Piemēram, pārdošanas ieņēmumus var veidot dažādi elementi. Piemēram, slimnīcas sniegto veselības aprūpes pakalpojumu gadījumā pārdošanas ieņēmumi var būt:

a) darba devēju pirkumi, kas ierakstāmi kā darba ņēmējiem izmaksātais ienākums natūrā un šo darba ņēmēju galapatēriņa izdevumi;

b) privāto apdrošināšanas sabiedrību pirkumi;

c) sociālās nodrošināšanas fondu un vispārējās valdības pirkumi, kas klasificējami kā sociālie pabalsti natūrā;

d) mājsaimniecību pirkumi bez atlīdzības (galapatēriņa izdevumi).

Tikai citas ražošanas subsīdijas un saņemtās dāvanas (piemēram, no labdarības organizācijām) neuzskata par pārdošanas ieņēmumiem.

Līdzīgā veidā uzņēmuma transporta pakalpojumu pārdošana var atbilst ražotāju starppatēriņam, darba devēju maksātajam ienākumam natūrā, valdības maksātajiem sociālajiem pabalstiem natūrā un mājsaimniecību pirkumiem bez atlīdzības.

3.35. Īpašs gadījums ir uzņēmumus apkalpojošās privātās bezpeļņas organizācijas. Tās parasti finansē no attiecīgo uzņēmumu grupas iemaksām vai dalības maksām. Uzskata, ka dalības maksa nav pārvedums, bet samaksa par sniegtajiem pakalpojumiem, tas ir, pārdošanas ieņēmumi. Šīs bezpeļņas organizācijas tāpēc ir tirgus ražotāji, un tās klasificē nefinanšu vai finanšu sabiedrību sektorā.

3.36. Kritērija piemērošana privāto vai publisko bezpeļņas organizāciju pārdošanas ieņēmumiem un ražošanas izmaksām, ieskaitot pārdošanas ieņēmumos visus maksājumus, kas saistīti ar izlaides apjomu, atsevišķos gadījumos var būt maldinoša. Tas tā var būt, piemēram, attiecībā uz privāto un publisko skolu finansēšanu. Vispārējās valdības maksājumi var būt saistīti ar skolēnu skaitu, bet tie var būt atkarīgi no vienošanās ar vispārējo valdību. Šādā gadījumā minētos maksājumus neieraksta kā pārdošanas ieņēmumus, lai gan tiem var būt izteikta saikne ar izlaides apjoma mērījumu, piemēram, ar skolēnu skaitu. Tas nozīmē, ka no šādiem maksājumiem galvenokārt finansēta skola ir ārpustirgus ražotājs.

3.37. Publiskie ražotāji var būt tirgus ražotāji vai ārpustirgus ražotāji. Tirgus ražotājus klasificē nefinanšu sabiedrību un finanšu sabiedrību sektorā. Ja institucionālā vienība ir ārpustirgus ražotājs, to klasificē sektorā “vispārējā valdība”.

3.38. Vietējās DVV kā tirgus ražotāji un kā ražotāji pašu gala izlietojumam nevar piedāvāt ārpustirgus izlaidi. Tāpēc to izlaidi var ierakstīt tikai kā tirgus izlaidi vai kā izlaidi pašu gala izlietojumam un attiecīgi vērtēt (skatīt 3.42. līdz 3.53. punktu).

3.39. Vietējās DVV kā ārpustirgus ražotāji var piedāvāt tirgus izlaidi un izlaidi pašu gala izlietojumam kā sekundāro izlaidi. Izlaide pašu gala izlietojumam sastāv no kapitāla pašveidošanas. Tirgus izlaidi principā nosaka, atsevišķiem produktiem piemērojot kvalitatīvus un kvantitatīvus tirgus/ārpustirgus kritērijus. Šāda ārpustirgus ražotāju sekundārā tirgus izlaide var būt, piemēram, kad valdības slimnīcas par dažiem pakalpojumiem nosaka ekonomiski nozīmīgas cenas.

3.40. Citi pārdošanas ieņēmumu piemēri ir reprodukciju pārdošana, ko veic valdības muzeji, un laika prognožu pārdošana, ko veic meteoroloģiskie institūti.

3.41. Ārpustirgus ražotājiem var būt arī ieņēmumi no citas viņu ārpustirgus izlaides pārdošanas par ekonomiski nenozīmīgām cenām, piemēram, muzeja ieņēmumi no ieejas biļešu pārdošanas. Tādi ieņēmumi attiecas uz citu ārpustirgus izlaidi. Tomēr, ja abus ieņēmumu veidus (ieņēmumus par biļetēm un no plakātu un atklātņu pārdošanas) ir grūti atšķirt, tad tos visus var uzskatīt vai nu par ieņēmumiem no tirgus izlaides, vai arī par ieņēmumiem no ārpustirgus izlaides. Izvēli starp abiem minētajiem alternatīvajiem ierakstiem pamato ar abu ieņēmumu veidu pieņemto relatīvo nozīmīgumu (ieņēmumi no biļetēm pretstatā ieņēmumiem no plakātu un atklātņu pārdošanas).

Izlaides ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.42. Izlaide jāieraksta un jāvērtē, kad tā radīta ražošanas procesā.

3.43. Visa izlaide jāvērtē bāzes cenās, bet īpaši pieņēmumi attiecas uz:

a) ārpustirgus izlaides vērtēšanu;

b) ārpustirgus ražotāja (vietējās DVV) kopējās izlaides vērtēšanu;

c) institucionālas vienības, kuras vietējā DVV ir ārpustirgus ražotājs, kopējās izlaides vērtēšanu.

3.44.  Definīcija: bāzes cena ir cena, ko ražotāji saņem no pircējiem par saražotās preces vai pakalpojuma vienību, mīnus nodokļi (piemēram, produktu nodokļi), kas jāmaksā par šo vienību, to ražojot vai pārdodot, plus visas subsīdijas (piemēram, produktu subsīdijas), kas saņemamas par šo vienību, to ražojot vai pārdodot. Tajā nav iekļautas transporta izmaksas, par kurām ražotājs izraksta atsevišķu rēķinu. Tajā neiekļauj arī finanšu un nefinanšu aktīvu turēšanas guvumus un zaudējumus.

3.45. Izlaidi pašu gala izlietojumam (P.12) vērtē pēc bāzes cenām līdzīgiem produktiem, ko pārdod tirgū. Šāda izlaide veido neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu. Piemērs ir īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumi, kur veidojas neto pamatdarbības pārpalikums. Ja līdzīgu produktu bāzes cenas nav pieejamas, izlaidi pašu gala izlietojumam vērtē kā ražošanas izmaksas plus uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) neto pamatdarbības pārpalikuma vai jauktā ienākuma veidā.

3.46. Nepabeigtu ražojumu palielinājumu vērtē gatavā produkta faktiskajās bāzes cenās.

3.47. Lai iepriekš aplēstu tādas izlaides vērtību, ko uzskata par nepabeigtiem ražojumiem, vērtību balsta uz faktiskajām izmaksām, kuras radušās un kurām pieskaitīts uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) par aplēsto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu. Provizoriskās aplēses vēlāk aizstāj ar tām, kas iegūtas pēc gatavo produktu faktiskās vērtības sadales (kad tā kļūst zināma) nepabeigto ražojumu periodā.

Gatavo produktu izlaides vērtība ir šādu vērtību summa:

a) gatavi produkti, kas pārdoti vai iemainīti bartera veidā;

b) gatavo produktu iekļaušana krājumos mīnus izņemšana;

c) gatavi produkti pašu gala izlietojumam.

3.48. Ēkām un celtnēm, kas iegādātas nepabeigtā stāvoklī, vērtību aplēš, ņemot vērā izmaksas tajā brīdī, ieskaitot uzcenojumu par pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu. Šādu uzcenojumu iegūst, kad vērtību var aplēst, ņemot vērā tamlīdzīgu ēku un celtņu cenas. Maksājuma summu pa daļām var izmantot, lai aptuveni noteiktu bruto pamatkapitāla veidošanas vērtības, ko pircējs veicis katrā posmā, pieņemot, ka nav ne avansa maksājumu, ne kavējumu.

Ja kādas celtnes pašbūvniecība nav pabeigta atsevišķā uzskaites periodā, tad izlaides vērtību aplēš pēc šādas metodes. Aprēķina izmaksu, kas radušās pārskata periodā, attiecību pret kopējām izmaksām visā būvniecības laikā. Šo attiecību izmanto, lai aplēstu kopējo izlaidi pašreizējās bāzes cenās. Ja nav iespējams aplēst gatavās celtnes cenu pašreizējās bāzes cenās, to vērtē pēc kopējām ražošanas izmaksām plus uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) par neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu. Ja viss darbaspēks vai daļa no tā izmantota par brīvu, kā var notikt gadījumā ar mājsaimniecību veiktu komunālo būvniecību, tad ražošanas aplēstajās kopējās izmaksās iekļauj šāda apmaksāta darbaspēka izmaksu aplēsi, ņemot vērā algu likmes par līdzīgiem darbiem.

3.49. Ārpustirgus ražotāja (vietējās DVV) kopējo izlaidi vērtē pēc ražošanas kopējām izmaksām, tas ir, šādu faktoru summas:

a) starppatēriņš (P.2);

b) darba ņēmēju atalgojums (D.1);

c) pamatkapitāla patēriņš (P.51c);

d) citi ražošanas nodokļi (D.29) mīnus citas ražošanas subsīdijas (D.39).

Procentu maksājumus (izņemot NMFSP) neiekļauj kā citas ārpustirgus ražošanas izmaksas. Ārpustirgus ražošanas izmaksās neiekļauj arī neto kapitāla atdeves aprēķinu un nosacītu īres vērtību par piederošajām nedzīvojamām ēkām, kuras izmanto ārpustirgus ražošanā.

3.50. Institucionālas vienības kopējā izlaide ir tās sastāvā esošo vietējo DVV kopējās izlaides summa. Tas attiecas arī uz institucionālajām vienībām, kas ir ārpustirgus ražotāji.

3.51. Ja ārpustirgus ražotāju gadījumā nepastāv sekundārā tirgus izlaide, tad ārpustirgus izlaidi vērtē pēc ražošanas izmaksām. Ja ārpustirgus ražotāju gadījumā pastāv sekundārā tirgus izlaide, tad ārpustirgus izlaidi vērtē kā atlikumu, t. i., starpību starp ārpustirgus ražotāju kopējām ražošanas izmaksām un to ieņēmumiem no tirgus izlaides.

3.52. Ārpustirgus ražotāju tirgus izlaidi vērtē bāzes cenās. Ārpustirgus vietējās DVV kopējo izlaidi, kas nosedz tās tirgus, ārpustirgus izlaidi un izlaidi pašu gala izlietojumam, vērtē pēc ražošanas izmaksu summas. Tās tirgus izlaides vērtību iegūst pēc tās ieņēmumiem no tirgus produktu pārdošanas, tās ārpustirgus izlaides vērtību iegūst pēc atlikuma, kas ir starpība starp tās kopējās izlaides vērtību un tās tirgus izlaides un izlaides pašu gala izlietojumam summu. To ieņēmumu vērtība, kas iegūti no ārpustirgus preču vai pakalpojumu pārdošanas par ekonomiski nenozīmīgām cenām, neparādās šajos aprēķinos – tie ir daļa no tās ārpustirgus izlaides vērtības.

3.53. Turpmāk CPA sadaļu secībā iekļauts saraksts ar izņēmumiem un skaidrojumiem par izlaides ierakstīšanas laiku un vērtēšanu.

Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības produkti (A sadaļa)

3.54. Lauksaimniecības produktu izlaidi ieraksta tā, it kā to ražotu nepārtraukti visā ražošanas periodā (nevis tikai tad, kad novāc ražu vai nokauj dzīvniekus).

Augošas kultūras, augošus kokus un zivju krājumus vai nobarojamos dzīvniekus, ko audzē pārtikai, uzskata par procesā esošu nepabeigto ražojumu krājumiem un pārveido gatavo produktu krājumos, kad process ir pabeigts.

Izlaidē neiekļauj nekultivētu bioloģisko resursu pārmaiņas, piemēram, savvaļā dzīvojošu dzīvnieku, putnu, zivju pieaugumu vai nekultivētu mežu pieaugumu.

Apstrādes rūpniecības izstrādājumi (C sadaļa); Būvdarbi (F sadaļa)

3.55. Ēkas vai citas celtnes būvniecības gadījumā, kas notiek vairākos uzskaites periodos, katrā periodā saražoto izlaidi uzskata par pārdotu pircējam perioda beigās, tas ir, to ieraksta kā pircēja pamatkapitāla veidošanu, nevis kā nepabeigtus ražojumus būvniecības nozarē. Uzskata, ka izlaidi pārdod pircējam pa posmiem. Ja līgumā ir paredzēti maksājumi pa daļām, tad izlaides vērtību bieži var aptuveni iegūt pēc katrā posmā veikto maksājumu (pa daļām) vērtības. Ja nav skaidrības par konkrētu pircēju, nepabeigto izlaidi, ko saražo katrā periodā, ieraksta kā nepabeigtos ražojumus.

Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumi; automobiļu un motociklu remonta pakalpojumi (G sadaļa)

3.56. Vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības pakalpojumu izlaidi mēra pēc tirdzniecības uzcenojuma, kas realizēts precēm, ko pērk tālākpārdošanai.

Definīcija: tirdzniecības uzcenojums ir starpība starp faktisko vai nosacīto pārdošanas cenu, kas realizēta par preci, kura nopirkta tālākpārdošanai, un cenu, kas izplatītājam būtu jāmaksā, lai aizstātu attiecīgo preci laikā, kad to pārdod vai citādi atsavina.

Dažām precēm realizētais uzcenojums var būt negatīvs, ja preču pārdošanas cenas ir pazeminātas. Tirdzniecības uzcenojums ir negatīvs arī precēm, kuras netiek pārdotas, bet sabojājas vai tiek nozagtas. Tirdzniecības uzcenojums precēm, kuras īpašnieki izmanto, lai samaksātu darba ņēmējiem kā atalgojumu natūrā, vai izņem galapatēriņam, ir nulle.

Tirdzniecības uzcenojumā neietver turēšanas guvumus un zaudējumus.

Vairumtirgotāja vai mazumtirgotāja izlaidi izsaka ar šādu vienādību:

izlaides vērtība =

pārdošanas ieņēmumu vērtība

plus tālākpārdošanai nopirkto un starppatēriņam izmantoto preču vērtība, darba ņēmēju atalgojums natūrā vai jauktais ienākums natūrā

mīnus tālākpārdošanai nopirkto preču vērtība

plus tālākpārdošanai paredzēto preču krājumu palielinājumu vērtība

mīnus no tālākpārdošanai paredzēto preču krājumiem izņemto preču vērtība

mīnus periodisku zaudējumu vērtība, kas rodas no normāliem zudumu, zādzības vai nejaušu bojājumu apmēriem.

Transports un uzglabāšana (H sadaļa)

3.57. Transporta pakalpojumu izlaidi mēra pēc to summu vērtības, kas jāsaņem par preču vai cilvēku pārvadāšanu. Transportēšanu pašu vajadzībām vietējā DVV uzskata par palīgdarbību un atsevišķi neatdala un neieraksta.

3.58. Uzglabāšanas pakalpojumu izlaidi mēra kā vērtības papildinājumu nepabeigtajiem ražojumiem. Preču cenas paaugstinājumu, tai atrodoties krājumos, uztver nevis kā nepabeigtus ražojumus un ražošanu, bet gan kā turēšanas guvumus. Ja vērtības pieaugums atspoguļo cenas palielinājumu, nemainoties preces kvalitātei, tad periodā papildu glabāšanas izmaksām vai tiešai glabāšanas pakalpojumu iegādei nenotiek turpmāka ražošana. Tomēr trīs gadījumos vērtības palielinājumu uztver kā ražošanu:

a) preces kvalitāte, laikam ejot, var uzlaboties, piemēram, gadījumā ar vīnu; preces kvalitātes uzlabošanu uzskata par ražošanu tikai gadījumus, kad nogatavināšana ir regulāra ražošanas procesa daļa;

b) sezonāli faktori, kas ietekmē konkrētas preces piedāvājumu vai pieprasījumu, kā rezultātā gada laikā ir regulāras, paredzamas cenas pārmaiņas, lai gan preces fizikālās īpašības, iespējams, nav mainījušās;

c) ražošanas process ir pietiekami ilgs, lai darbam, kas veikts pietiekami ilgi pirms piegādes brīža, piemērotu diskonta koeficientu.

3.59. Vairumu pārmaiņu preču cenās, tām atrodoties krājumos, neuzskata par nepabeigto ražojumu papildinājumu. Lai aplēstu glabāto preču vērtības pieaugumu, kas pārsniedz glabāšanas izmaksas, var izmantot paredzamo vērtības pieaugumu, kas pārsniedz vispārējo inflācijas līmeni iepriekš noteiktajā periodā. Jebkuru guvumu, kas rodas ārpus iepriekš noteiktā perioda, ieraksta kā turēšanas guvumu vai zaudējumu.

Uzglabāšanas pakalpojumos neiekļauj cenas pārmaiņas, kas radušās no finanšu aktīvu, vērtslietu vai citu nefinanšu aktīvu, piemēram, zemes un ēku, pārvaldīšanas.

3.60. Ceļojumu aģentūru pakalpojumu izlaidi mēra kā aģentūru pakalpojumu maksas (pakalpojumu maksas un komisijas naudas) vērtību un nevis pēc pilnajiem izdevumiem, ko ceļotāji samaksājuši ceļojumu aģentūrai, tostarp maksu par trešo personu sniegtiem transporta pakalpojumiem.

3.61. Tūrisma operatoru pakalpojumu izlaidi mēra pēc pilnajiem izdevumiem, ko ceļotāji samaksājuši tūrisma operatoram.

3.62. Atšķirība starp ceļojumu aģentūru pakalpojumiem un tūrisma operatoru pakalpojumiem ir tāda, ka aģentūru pakalpojumi ir tikai starpniecība ceļotāja vārdā, turpretim tūrisma operatoru pakalpojumi rada jaunu produktu, ko sauc par ceļojumu, kuram ir dažādas sastāvdaļas – brauciens, izmitināšana un izklaide.

Izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi (I sadaļa)

3.63. Viesnīcu, restorānu un kafejnīcu pakalpojumu izlaides vērtība ietver patērētās pārtikas, dzērienu u. tml. vērtību.

Finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (K sadaļa): centrālās bankas izlaide

Centrālā banka sniedz šādus pakalpojumus:

a) monetārās politikas pakalpojumi;

b) finanšu starpniecības pakalpojumi;

c) finanšu sabiedrību uzraudzības pakalpojumi.

Centrālās bankas izlaidi mēra kā tās izmaksu summu.

Finanšu un apdrošināšanas pakalpojumi (K sadaļa): finanšu pakalpojumi kopumā

Pastāv šādi finanšu pakalpojumi:

a) finanšu starpniecība (tajā skaitā apdrošināšanas un pensiju pakalpojumi);

b) finanšu palīgdarbības

c) citi finanšu pakalpojumi.

3.64. Finanšu starpniecība ir finanšu riska pārvaldība un likviditātes pārvēršana. Sabiedrības, kas iesaistītas šajās darbībās, iegūst līdzekļus, piemēram, pieņemot noguldījumus un emitējot parādzīmes, obligācijas un citus vērtspapīrus. Sabiedrības izmanto šos līdzekļus, kā arī pašu līdzekļus finanšu aktīvu iegādei, aizdodot citiem un iegādājoties parādzīmes, obligācijas vai citus vērtspapīrus. Finanšu starpniecība ietver apdrošināšanas un pensiju pakalpojumus.

3.65. Finanšu palīgdarbības veicina riska pārvaldību un likviditātes pārvēršanu. Finanšu palīgsabiedrības darbojas citu vienību vārdā un pašas neuzņemas risku, kas rastos, uzņemoties finanšu saistības vai iegādājoties finanšu aktīvus kā daļu no starppakalpojuma.

3.66. Citi finanšu pakalpojumi ietver monitoringa pakalpojumus, piemēram, akciju un obligāciju tirgus monitoringu, drošības pakalpojumus, piemēram, vērtīgu dārglietu un svarīgu dokumentu apsardzi, un tirdzniecības pakalpojumus, piemēram, ārvalstu valūtas darījumus un darījumus ar vērtspapīriem.

3.67. Finanšu pakalpojumus praktiski sniedz tikai finanšu iestādes šo pakalpojumu striktas uzraudzības dēļ. Piemēram, ja mazumtirgotājs vēlas piedāvāt klientiem kredītus, kredītus parasti piedāvā mazumtirgotāja finanšu meitasuzņēmums vai kāda specializēta finanšu iestāde.

3.68. Finanšu pakalpojumus var apmaksāt tieši un netieši. Dažos darījumos ar finanšu aktīviem var būt gan tiešas, gan netiešas maksas. Finanšu pakalpojumus sniedz un maksu par tiem iekasē četros galvenajos veidos:

a) finanšu pakalpojumi, ko sniedz par tiešu samaksu;

b) finanšu pakalpojumi, ko apmaksā ar pievienoto procentu maksājumiem;

c) finanšu pakalpojumi, kas saistīti ar finanšu aktīvu un saistību iegādi un atsavināšanu finanšu tirgos;

d) finanšu pakalpojumi, ko sniedz apdrošināšanas un pensiju shēmās, kur darbību finansē, izmantojot apdrošināšanas iemaksas un peļņu no uzkrājumiem.

3.69. Šos finanšu pakalpojumus sniedz par konkrētu maksu, un tie aptver daudzus pakalpojumus, ko var sniegt dažādu veidu finanšu iestādes. Pakalpojumi, par kuriem iekasē tiešu samaksu, ir šādi:

a) bankas iekasē maksu no mājsaimniecībām par hipotēkas nokārtošanu, ieguldījumu portfeļa pārvaldīšanu un īpašuma pārraudzību;

b) specializētas iestādes iekasē maksu no nefinanšu sabiedrībām par sabiedrību grupas pārņemšanas organizēšanu vai restrukturizācijas administrēšanu;

c) kredītkaršu sabiedrības iekasē maksu no vienībām, kas pieņem kredītkartes, parasti procentuāli par katru pirkumu.

d) no kartes turētāja iekasē konkrētu maksu (parasti katru gadu) par kartes turēšanu.

3.70. Piemēram, finanšu starpniecībā, kad finanšu iestāde, piemēram, banka, pieņem noguldījumus no vienībām, kas vēlas saņemt procentus no līdzekļiem, kurus vienība tajā brīdī neizmanto un aizdod citām vienībām, kuru līdzekļi ir nepietiekami to vajadzību apmierināšanai. Tādējādi banka nodrošina mehānismu, kas ļauj pirmajai vienībai aizdot līdzekļus otrajai vienībai. Abas puses bankai maksā konkrētu maksu par sniegto bankas pakalpojumu: vienība, kas aizdod līdzekļus, piekrīt maksāt procentu likmi, kas ir zemāka nekā procentu “atsauces” likme, bet vienība, kas aizņemas līdzekļus, piekrīt maksāt procentu likmi, kas ir augstāka nekā procentu “atsauces” likme. Starpība starp procentu likmi, ko bankai maksā aizņēmēji, un procentu likmi, kuru faktiski maksā ieguldītājiem, ir maksa par NMFSP.

3.71. Ļoti reti ir gadījumi, kad finanšu iestādes aizdoto līdzekļu summa pilnīgi sakrīt ar summu, kas tajā ieguldīta. Paliek nauda, kas ieguldīta, bet vēl nav aizdota. Dažus aizdevumus banka var finansēt no pašu līdzekļiem, nevis no aizņemtajiem līdzekļiem. Neatkarīgi no finansējuma avota, tiek piedāvāts aizdevumu un noguldījumu pakalpojums. NMFSP nosaka visiem aizdevumiem un noguldījumiem. Netiešās maksas piemēro tikai tiem aizdevumiem un noguldījumiem, kurus veic finanšu iestādes.

3.72. Atsauces likme ir likme starp bankas procentu likmēm noguldījumiem un aizdevumiem. Tā neatbilst noguldījumu un aizdevumu procentu likmju vidējam aritmētiskajam. Piemērota izvēle ir likme, ko izmanto starpbanku aizņēmumos un aizdevumos. Tomēr katrai valūtai, kurā izteikti aizņēmumi un noguldījumi, ir nepieciešama atšķirīga atsauces likme, jo īpaši, ja tajā iesaistīta finanšu nerezidentiestāde.

NMFSP sīkāk aprakstīti 14. nodaļā.

3.73. Kad finanšu iestāde piedāvā pārdošanā vērtspapīru (piemēram, parādzīmi vai obligāciju), piemēro pakalpojuma maksu. Pirkuma cena (pieprasītā cena) ir vienāda ar vērtspapīra aplēsto tirgus vērtību plus uzcenojums. Citu maksu piemēro, kad vērtspapīru pārdod, tad pārdevējam piedāvātā cena (piedāvātā cena) ir vienāda ar tirgus vērtību mīnus uzcenojums. Uzcenojumus starp pirkšanas un pārdošanas cenām piemēro arī akcijām, ieguldījumu fondu apliecībām un ārvalstu valūtai. Šie uzcenojumi ir par finanšu pakalpojumu nodrošinājumu.

3.74. Šajā pozīcijā ietver turpmāk uzskaitītos finanšu pakalpojumus. Katrā no tām notiek līdzekļu pārdale.

a) Nedzīvības apdrošināšana. Pārdodot nedzīvības apdrošināšanas polisi, apdrošināšanas sabiedrība pieņem no klienta prēmiju un glabā to, līdz tiek iesniegta atlīdzības prasība vai beidzas apdrošināšanas periods. Apdrošināšanas sabiedrība iegulda prēmiju, un iegūtais īpašuma ienākums ir papildu līdzekļu avots. Īpašuma ienākums ir ienākums, kuru pārņem klients, un to uzskata par netiešu faktiskās prēmijas papildinājumu. Apdrošināšanas sabiedrība nosaka faktisko prēmiju līmeni, lai tas būtu tāds, ka prēmiju summa plus uz tām nopelnītais īpašuma ienākums mīnus paredzamās atlīdzības prasības būtu ar rezervi, kuru apdrošināšanas sabiedrība patur kā apdrošināšanas sabiedrības izlaidi.

Nedzīvības apdrošināšanas izlaidi aprēķina šādi:

kopējās nopelnītās prēmijas

plus netiešie prēmiju papildinājumi (vienādi ar īpašuma ienākumiem, kas nopelnīti ar tehniskajām rezervēm)

mīnus koriģētās atlīdzības prasības.

Apdrošināšanas sabiedrību rīcībā ir rezerves, ko veido nenopelnītās prēmijas (faktiskās prēmijas, kas attiecas uz nākamo uzskaites periodu) un nenokārtotās atlīdzības prasības. Nenokārtotās atlīdzības prasības ir atlīdzības prasības, kas vēl nav pieteiktas, kas ir pieteiktas, bet vēl nav nokārtotas, vai kas ir pieteiktas un nokārtotas, bet vēl nav izmaksātas. Šīs rezerves sauc par tehniskajām rezervēm, un tās izmanto ieguldījumu ienākuma veidošanai. Turēšanas guvumi un zaudējumi nav ienākumi no apdrošināšanas tehnisko rezervju ieguldījumiem. Apdrošināšanas tehniskās rezerves var ieguldīt apdrošināšanas sabiedrības sekundārās darbībās, piemēram, mājokļu vai biroju izīrēšanā. Neto pamatdarbības pārpalikums no tādām sekundārām darbībām ir ienākums no apdrošināšanas tehnisko rezervju ieguldīšanas.

Piemērotu atlīdzības prasību līmeni, ko izmanto izlaides aprēķināšanai, dēvē par koriģētajām atlīdzības prasībām, un to var noteikt divējādi. Ar pirmo (gaidāmā rezultāta) metodi aplēš koriģēto atlīdzības prasību līmeni, balstoties uz modeli, kura pamatā ir sabiedrības iepriekšējās maksājamās atlīdzības prasības. Otrās metodes gadījumā izmanto uzskaites informāciju: koriģētās atlīdzības prasības iegūst ex post kā faktiskās radušās prasības plus izlīdzināšanas rezervju pārmaiņas, t. i., līdzekļi, kas rezervēti, lai tos izmantotu neparedzēti lielu prasību izpildei. Ja izlīdzināšanas rezerves ir nepietiekamas, lai atjaunotu koriģētās atlīdzības prasības normālā līmenī, koriģēto atlīdzības prasību mēram tiek pievienotas iemaksas no pašu līdzekļiem. Abu metožu galvenā pazīme ir tāda, ka negaidīti lielu atlīdzības prasību gadījumā neiegūst svārstīgas un negatīvas izlaides aplēses.

Reaģējot uz pārmaiņām finanšu regulējumā, pārmaiņas tehniskajās rezervēs un izlīdzināšanas rezervēs ieraksta kā citas pārmaiņas aktīvu apjomā; tās ir nebūtiskas izlaides aprēķinam. Ja informācijas trūkuma dēļ nevar piemērot abas metodes koriģēto atlīdzības prasību aplēšanai, var būt nepieciešams tā vietā aplēst izlaidi pēc izmaksu summas, iekļaujot arī pieļautu normālas peļņas summu.

Apdrošināšanas ar peļņu gadījumā, lai iegūtu izlaidi, atskaita apdrošināšanai ar peļņu izveidoto rezervju pārmaiņas.

b) Dzīvības apdrošināšanas polise ir uzkrājumu shēmas veids. Vairākus gadus polises turētājs maksā prēmijas apdrošināšanas sabiedrībai, saņemot solījumu par pabalstiem kādā brīdī nākotnē. Šos labumus var izteikt kā formulu, kura saistīta ar maksātajām prēmijām, vai var būt atkarīga no apdrošināšanas sabiedrības veiksmes līdzekļu ieguldīšanā. Dzīvības apdrošināšanas izlaides aprēķināšanas metodei spēkā ir tie paši pamatprincipi, kādi ir spēkā, aprēķinot nedzīvības apdrošināšanas izlaidi. Tomēr, tā kā starp prēmiju saņemšanas un pabalstu izmaksas brīdi pastāv laika intervāls, ir jānosaka īpaši pieļautas summas pārmaiņām tehniskajās rezervēs. Dzīvības apdrošināšanas izlaidi aprēķina šādi:

nopelnītās prēmijas

plus prēmiju papildinājumi

mīnus maksājamie pabalsti

mīnus dzīvības apdrošināšanas tehnisko rezervju palielinājumi (plus samazinājumi).

Dzīvības un nedzīvības apdrošināšanas prēmijas definē pilnīgi vienādi. Prēmiju papildinājumi dzīvības apdrošināšanā ir daudz svarīgāki nekā nedzīvības apdrošināšanā. Labumus ieraksta, kad tie ir piešķirti vai izmaksāti. Dzīvības apdrošināšanas gadījumā nav nepieciešams atvasināt koriģētu labumu aplēsi, jo dzīvības polišu maksājumiem nepastāv negaidīts svārstīgums. Dzīvības apdrošināšanas tehniskās rezerves katru gadu pieaug, jo tiek maksātas jaunas prēmijas un tiek piešķirt jauni ieguldījumu ienākumi polišu turētājiem (bet tie tos neatskaita), un samazinās, jo tiek izmaksāti pabalsti. Tādējādi dzīvības apdrošināšanas izlaides līmeni ir iespējams izteikt kā starpību starp kopējiem ieguldījumu ienākumiem, kas nopelnīti ar dzīvības apdrošināšanas tehniskajām rezervēm mīnus šā ieguldījuma ienākuma daļa, kas reāli iedalīta polišu turētājiem un pievienota apdrošināšanas tehniskajām rezervēm.

Ja šī metode nav iespējama datu īpašību dēļ, vai ar to nevar iegūt nozīmīgus rezultātus, dzīvības apdrošināšanas izlaidi arī aprēķina kā ražošanas izmaksu summu plus pieļautu “normālās peļņas” summu.

c) Pārapdrošināšanas izlaide jānosaka tieši tādā pašā veidā kā nedzīvības apdrošināšanā, neatkarīgi no tā, vai pārapdrošina dzīvības vai nedzīvības apdrošināšanas polises.

d) Sociālās apdrošināšanas shēmas darbības izlaide ir atkarīga no veida, kā to organizē. Turpmāk minētie ir piemēri tam, kā šādas shēmas organizē.

1) Sociālās nodrošināšanas shēmas ir sociālās apdrošināšanas shēmas, kas aptver sabiedrību kopumā, un tās piemēro un kontrolē valdība. To mērķis ir nodrošināt pabalstus pilsoņiem, vecuma, invaliditātes vai nāves, slimības, negadījuma darbā, bezdarba, ģimenes, veselības aprūpes u. tml. jomās. Ja izdala atsevišķas vienības, to izlaidi nosaka tādā pašā veidā kā visai ārpustirgus izlaidei, t. i., kā izmaksu summu. Ja atsevišķas vienības neizdala, sociālās nodrošināšanas izlaidi iekļauj tā līmeņa valdības izlaidē, kurā tā darbojas.

2) Ja darba devējam ir pašam sava sociālās apdrošināšanas shēma, izlaides vērtību nosaka kā izmaksu summu, ietverot aplēsi par atlīdzību pamatkapitālam, ko izmanto shēmas darbībai. Ja darba devējs izveido atsevišķu pensiju fondu shēmas pārvaldībai, izlaides vērtību mēra tādā pašā veidā.

3) Ja darba devējs izmanto apdrošināšanas sabiedrību, lai tā viņa vietā pārvaldītu shēmu, izlaides vērtība ir apdrošināšanas sabiedrības noteiktā maksa.

4) Vairāku darba devēju shēmai izlaides vērtību mēra tāpat kā dzīvības apdrošināšanas polisēm; tā ir ieguldījumu ienākums, ko saņem shēmās, mīnus summas, ko pievieno rezervēm.

e) Standartizētu aizdevumu garantiju shēmu izlaides mērīšana ir atkarīga no iesaistītā ražotāja veida. Ja standartizētā aizdevumu garantiju shēma darbojas kā tirgus ražotājs, izlaides vērtību aprēķina tāpat kā nedzīvības apdrošināšanai. Ja shēma darbojas kā ārpustirgus ražotājs, izlaides vērtību aprēķina kā izmaksu summu.

Ar nekustamo īpašumu saistītie pakalpojumi (L sadaļa)

3.75. Īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu izlaidi vērtē pēc īres maksas aplēstās vērtības, kas īrniekam būtu jāmaksā par tādu pašu izmitināšanu, ņemot vērā tādus faktorus kā atrašanās vieta, ērtības apkārtnē u. tml., kā arī paša mājokļa lielums un kvalitāte. Attiecībā uz garāžām, kas atrodas atsevišķi no mājokļiem un ko īpašnieks izmanto galapatēriņa nolūkos saistībā ar mājokļa izmantošanu, jāveic līdzīgs aprēķins. Īpašnieku apdzīvotu mājokļu, kas atrodas ārzemēs, piemēram, brīvdienu mājas, īres vērtību neieraksta kā daļu no iekšzemes ražošanas, bet kā pakalpojumu importu, un attiecīgo neto pamatdarbības pārpalikumu – kā primāro ienākumu, kas saņemts no pārējās pasaules. Par īpašnieku apdzīvotiem mājokļiem, kas ir nerezidentu īpašumā, veic analogus ierakstus. Gadījumā ar dzīvokļiem, uz kuriem ir dalīta laika īpašumtiesības, ieraksta pakalpojumu maksas daļu.

3.76. Lai novērtētu īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumu vērtību, izmanto stratifikācijas metodi. Mājokļu fondu stratificē pēc novietojuma, mājokļu veida un citām pazīmēm, kas ietekmē īres maksu. Informāciju par faktiskajām īres maksām izīrētajos mājokļos izmanto, lai iegūtu mājokļu fonda īres vērtības novērtējumu. Informāciju par faktisko vidējo īres maksu stratā piemēro visiem mājokļiem šajā atsevišķajā stratā. Ja pieejamā informācija iegūta izlases veida apsekojumos, šī ekstrapolācija attiecas gan uz izīrēto mājokļu daļu, gan uz visiem mājokļiem, kurus apdzīvo īpašnieki. Attiecībā uz bāzes gadu tiek īstenota detalizēta procedūra, lai noteiktu īres maksu stratā un pēc tam iznākumu ekstrapolē uz turpmākajiem periodiem.

3.77. Īres maksa, kas piemērojama mājokļiem, ko apdzīvo īpašnieki, stratifikācijas metodē ir definēta kā privātā tirgus īres maksa, kas maksājama par tiesībām izmantot nemēbelētu mājokli. Īres maksas par nemēbelētiem mājokļiem, kādas tās izriet no visiem privātiem tirgus līgumiem, tiek izmantotas, lai noteiktu nosacītās īres maksas. Ietver privātās tirgus īres maksas, kas ir zemas valdības noteikumu dēļ. Ja informācijas avots ir īrnieks, novēroto īres maksu koriģē, tai pieskaitot visus specifiskos īres pabalstus, kas samaksāti tieši īpašniekam. Ja iepriekš definēto novēroto īres maksu paraugs nav pietiekami liels, novērotās īres maksas par mēbelētiem mājokļiem var izmantot arī attiecināšanas nolūkiem ar nosacījumu, ka tās tiek koriģētas, lai tiktu ņemts vērā fakts, ka mājokļi ir mēbelēti. Izņēmuma kārtā var izmantot arī palielinātas īres maksas par publiskā sektora mājokļiem. Zemās īres maksas par mājokļiem, kas izīrēti radiniekiem vai darba ņēmējiem, neizmanto.

3.78. Stratifikācijas metodi izmanto, lai noteiktu visu izīrēto mājokļu kopējo vērtību. Vidējā īres maksa iepriekš aprakstītajai attiecināšanai, iespējams, nav piemērojama atsevišķiem īres tirgus segmentiem. Piemēram, samazinātas īres maksas mēbelētiem mājokļiem vai palielinātas publiskā sektora īres maksas nav atbilstīgas attiecīgajiem faktiski izīrētajiem mājokļiem. Šajā gadījumā ir nepieciešams izmantot nošķirtus stratus faktiski izīrētiem mēbelētiem mājokļiem vai sociālajiem mājokļiem līdz ar attiecīgām vidējām īres maksām.

3.79. Ja īres tirgus nav pietiekami liels un mājokļus raksturo tas, ka tos apdzīvo īpašnieki, īpašnieku apdzīvotiem mājokļiem piemēro lietotāja izmaksu metodi.

Saskaņā ar lietotāja izmaksu metodi mājokļu pakalpojumu izlaide ir starppatēriņa, pamatkapitāla patēriņa, citu ražošanas nodokļu mīnus subsīdijas un neto pamatdarbības pārpalikuma summa.

Neto pamatdarbības pārpalikumu mēra, piemērojot nemainīgu reālo gada peļņas normu īpašnieku apdzīvoto mājokļu fonda neto vērtībai faktiskajās cenās (atjaunošanas izmaksas).

3.80. Nedzīvojamo ēku nekustamā īpašuma pakalpojumu izlaidi mēra pēc maksājamo īres maksu vērtības.

Profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi (M sadaļa); Administratīvie un palīgpakalpojumi (N sadaļa)

3.81. Operatīvās nomas pakalpojumu izlaidi, piemēram, mašīnu vai iekārtu iznomāšanu, mēra pēc maksātās nomas maksas vērtības. Operatīvā noma atšķiras no finanšu nomas: finanšu noma ir pamatlīdzekļu iegādes finansēšana, iznomātājam sniedzot aizdevumu nomniekam. Finanšu nomas maksājumus veido pamatsummas un procentu atmaksas ar nelielu maksu par tiešajiem sniegtajiem pakalpojumiem (skatīt 15. nodaļu: Līgumi, nomas līgumi un licences).

3.82. Pētniecība un izstrāde ir radošs darbs, kuru veic sistemātiski, lai palielinātu zināšanu krājumu un izmantotu šo zināšanu krājumu jaunu produktu atklāšanai vai izstrādei, tostarp esošo produktu modifikāciju vai kvalitātes uzlabošanai, vai jaunu vai efektīvāku ražošanas procesu atklāšanai vai izstrādei. Pētniecību un izstrādi, kas attiecībā pret galveno darbību ir būtiska, ieraksta kā vietējās DVV sekundāro darbību. Pētniecībai un izstrādei tiek nošķirta atsevišķa vietējā DVV, ja iespējams.

3.83. Pētniecības un izstrādes pakalpojumu izlaidi mēra šādi:

a) pētniecību un izstrādi, ko veic specializētas komerciālas pētniecības laboratorijas vai institūti, vērtē pēc ieņēmumiem no pārdošanas, līgumiem, komisijas maksām, samaksas u. tml., kas iegūti parastā veidā;

b) pētniecības un izstrādes izlaidi izmantošanai tajā pašā uzņēmumā vērtē, ņemot vērā lēstās bāzes cenas, ko maksātu, ja pētniecību veiktu saskaņā ar apakšlīgumiem. Ja nav līdzīga apakšlīgumu tirgus pētniecībai un izstrādei, to vērtē kā ražošanas izmaksu summu plus uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) par neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu;

c) pētniecību un izstrādi, ko veic valdības vienības, universitātes un bezpeļņas pētniecības institūti, vērtē kā ražošanas izmaksu summu. Ieņēmumus no pētniecības un izstrādes pārdošanas, ko veic pētniecības un izstrādes ārpustirgus ražotāji, ieraksta kā ieņēmumus no sekundārā tirgus izlaides.

Izdevumus pētniecībai un izstrādei nošķir no izdevumiem izglītībai un apmācībai. Izdevumos pētniecībai un izstrādei neiekļauj programmatūras izstrādes izmaksas kā galveno vai sekundāro darbību.

Valsts pārvaldes un aizsardzības pakalpojumi; obligātās sociālās nodrošināšanas pakalpojumi (O sadaļa)

3.84. Valsts pārvaldes, aizsardzības pakalpojumus un obligātās sociālās nodrošināšanas pakalpojumus sniedz kā ārpustirgus pakalpojumus un attiecīgi vērtē.

Izglītības pakalpojumi (P sadaļa); Cilvēku veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumi (Q sadaļa)

3.85. Attiecībā uz izglītības un veselības aprūpes pakalpojumiem izšķir tirgus un ārpustirgus ražotājus un to tirgus un ārpustirgus izlaidi. Piemēram, valdības iestādes par dažiem izglītības veidiem un ārstniecisko palīdzību (vai citas iestādes īpašu subsīdiju dēļ) var iekasēt nominālo maksu, bet par citiem izglītības veidiem un īpašu ārstniecisko palīdzību tās var iekasēt komerctarifus. Cits piemērs – vienu un to pašu pakalpojuma veidu (piemēram, augstāko izglītību) sniedz, no vienas puses, valdība, bet, no otras puses, komerciestādes.

Izglītības un veselības pakalpojumos neietver pētniecības un izstrādes darbību; veselības pakalpojumos neietver izglītošanu veselības aprūpē, ko veic, piemēram, akadēmiskās slimnīcas.

Mākslas, izklaides un atpūtas pakalpojumi (R sadaļa); Citi pakalpojumi (S sadaļa)

3.86. Grāmatu, ierakstu, filmu, programmatūras, lenšu, disku u. tml. ražošana ir divu posmu process, un to attiecīgi mēra šādi:

1) oriģinālu ražošanas rezultātā iegūtu izlaidi – intelektuālā īpašuma produktu – vērtē pēc samaksātās cenas, ja tas ir pārdots, vai, ja nav pārdots, pēc bāzes cenas par tamlīdzīgiem oriģināldarbiem, to ražošanas izmaksām (ieskaitot uzcenojumu par neto pamatdarbības pārpalikumu) vai nākotnes ieņēmumu diskontētās vērtības, ko paredz saņemt, tos izmantojot ražošanā;

2) šāda aktīva īpašnieks var izmantot to tieši vai vēlāk ražot kopijas. Ja īpašnieks ir licencējis citus ražotājus izmantot ražošanā oriģināldarbu, tad samaksa, komisijas maksas, autorhonorāri u. tml., ko īpašnieks saņem no licencēm, ir pakalpojumu izlaide. Tomēr oriģināldarba pārdošana ir negatīva pamatkapitāla veidošana.

Individuālās mājsaimniecības kā darba devēji (T sadaļa)

3.87. To mājsaimniecības pakalpojumu izlaidi, ko ražo, nodarbinot algotu personālu, ir pieņemts mērīt pēc izmaksātā darba ņēmēju atalgojuma; tajā iekļauj atalgojumu natūrā, piemēram, pārtiku vai izmitināšanu.

STARPPATĒRIŅŠ (P.2)

3.88.  Definīcija: starppatēriņš ir preces un pakalpojumi, ko patērē kā ielaidi ražošanas procesā, izņemot pamatlīdzekļus, kuru patēriņu ieraksta kā pamatkapitāla patēriņu. Preces un pakalpojumus vai nu pārveido, vai arī izlieto ražošanas procesā.

3.89. Starppatēriņā ietilpst šādi gadījumi:

a) preces un pakalpojumi, kurus izmanto kā ielaidi palīgdarbībās. Parastie piemēri ir pirkšana, pārdošana, tirgvedība, uzskaite, datu apstrāde, transports, glabāšana, apkope, drošība u. tml. Šīs preces un pakalpojumus neatšķir no tiem, ko patērē vietējo DVV galvenajās darbībās (vai sekundārajās darbībās);

b) preces un pakalpojumi, ko saņem no tās pašas institucionālās vienības citas vietējās DVV;

c) pamatlīdzekļu noma, piemēram, mašīnu, automobiļu, programmatūras un izklaides oriģināldarbu operatīvā noma;

d) īstermiņa līgumu, nomas līgumu un licenču maksa, kas ierakstīta kā neražotie aktīvi; tas neietver šādu neražotu aktīvu tiešu pirkšanu;

e) dalības maksa, iemaksas vai nodevas, ko maksā bezpeļņas uzņēmumu apvienībām (skatīt 3.35. punktu);

f) posteņi, ko neuzskata par bruto kapitāla veidošanu, piemēram:

1) lēti darbarīki, ko izmanto parastām darbībām, piemēram, zāģi, lāpstas, naži, cirvji, āmuri, skrūvgrieži, uzgriežņu atslēgas un citi rokas darbarīki; mazas ierīces, piemēram, kabatas kalkulatori. Visus izdevumus par tādām ilglietojuma precēm ieraksta kā starppatēriņu;

2) ražošanā izmantoto pamatlīdzekļu regulāra apkope un remonts;

3) personāla apmācība, tirgus izpēte un tamlīdzīgi pakalpojumi, ko pērk no ārējas aģentūras vai ko sniedz atsevišķa tās pašas institucionālās vienības vietējā DVV;

4) pētniecības un izstrādes izdevumus uzskatīs par pamatkapitāla veidošanu tikai tad, ja būs sasniegts pietiekami augsts atbilstības un salīdzināmības līmenis dalībvalstu aplēsēm;

g) darba ņēmēju izdevumi, ko darba devējs atlīdzina par posteņiem, kas vajadzīgi darba devēju ražošanā, piemēram, līgumsaistības, saskaņā ar kurām par pašu līdzekļiem iepērk darbarīkus vai drošības apģērbu;

h) darba devēju izdevumi pašu labumam, kā arī darba ņēmēju labumam, jo tas nepieciešams ražošanai. Piemēri:

1) atlīdzinājums darba ņēmējiem par ceļošanu, darbu izbraukumā, pārcelšanos un izklaides izdevumiem, kas radušies, pildot darba pienākumus;

2) ērtību nodrošināšana darba vietā.

Attiecīgo izdevumu saraksts ir sniegts punktos par darba ņēmēju atalgojumu (D.1) (skatīt 4.07. punktu);

i) nedzīvības apdrošināšanas pakalpojumu maksa, ko maksā vietējās DVV (sk. 16. nodaļu: Apdrošināšana). Lai kā starppatēriņu ierakstītu tikai maksu par pakalpojumiem, samaksātās prēmijas diskontē, piemēram, par izmaksātajām atlīdzības prasībām un neto pārmaiņām aktuārajās rezervēs. Neto pārmaiņas aktuārajās rezervēs iedala vietējām DVV kā samaksāto prēmiju daļu;

j) rezidentražotāju pirktie NMFSP;

k) visu centrālās bankas ārpustirgus izlaidi iedala citu finanšu starpnieku starppatēriņam.

3.90. Starppatēriņā neietver:

a) posteņus, ko uzskata par bruto kapitāla veidošanu, piemēram:

1) vērtslietas;

2) derīgo izrakteņu izpēte;

3) lieli uzlabojumi, kas ir būtiskāki, nekā vajadzīgs vienkāršai pamatlīdzekļu uzturēšanai labā darba kārtībā. Piemēram, renovācija, rekonstrukcija vai paplašināšana;

4) programmatūra, kas iepirkta tieši vai izstrādāta pašu vajadzībām;

5) militārie ieroči un iekārtas to nogādei;

b) izdevumus, ko neuzskata par neražotu aktīvu iegādi. Piemēram, ilgtermiņa līgumi, nomas līgumi un licences (skatīt 15. nodaļu);

c) darba devēju izdevumus, ko uzskata par algām natūrā;

d) tirgus vai pašražotāju vienību izlietotos valdības vienību sniegtos kolektīvos pakalpojumus (ko uztver kā valdības kolektīvā patēriņa izdevumus);

e) preces un pakalpojumus, kas saražoti un patērēti vienā un tajā pašā uzskaites periodā un vienā un tajā pašā vietējā DVV (tos arī neieraksta kā izlaidi);

f) maksājumus par valdības licencēm un maksu, ko uzskata par citiem ražošanas nodokļiem;

g) licenču maksājumus par dabas resursu (piemēram, zemes) izmantošanu, ko uzskata par nomu, t. i., īpašuma ienākuma maksājums.

Starppatēriņa ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.91. Starppatēriņam izlietotos produktus ieraksta un vērtē tad, kad tos iesaista ražošanas procesā. Tos vērtē pircēju cenās par līdzīgām precēm vai pakalpojumiem izmantošanas laikā.

3.92. Ražotāju vienības preču izlietojumu ražošanā neieraksta tieši. Tās ieraksta pirkumus, ko paredzēts izmantot kā ielaidi, mīnus pieaugums tādu preču apjomos, ko tur krājumos.

GALAPATĒRIŅŠ (P.3, P.4)

3.93. Izmanto divus galapatēriņa jēdzienus:

a) galapatēriņa izdevumi (P.3);

b) faktiskais galapatēriņš (P.4).

Galapatēriņa izdevumi ir izdevumi par precēm un pakalpojumiem, ko izmanto mājsaimniecības, MABO un valdība, lai apmierinātu individuālas un kolektīvas vajadzības. Turpretim faktiskais galapatēriņš attiecas uz preču un pakalpojumu iegādi. Atšķirība starp šiem jēdzieniem ir saistīta ar konkrētu preču un pakalpojumu uztveršanu, ko finansē valdība vai MABO, un kurus piedāvā mājsaimniecībām kā sociālos pārvedumus natūrā.

Galapatēriņa izdevumi (P.3)

3.94.  Definīcija: galapatēriņa izdevumus veido izdevumi, kas radušies rezidentu institucionālajām vienībām par precēm vai pakalpojumiem, ko izmanto tiešai sabiedrības locekļu individuālu vajadzību vai vēlmju vai kolektīvu vajadzību apmierināšanai.

3.95. Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumos ietilpst šādi piemēri:

a) īpašnieku apdzīvotu mājokļu pakalpojumi;

b) ienākums natūrā, piemēram:

1) preces un pakalpojumi, ko darba ņēmēji saņem kā ienākumu natūrā;

2) preces un pakalpojumi, ko ražo kā mājsaimniecību īpašumā esošu neinkorporētu uzņēmumu izlaidi un ko mājsaimniecības locekļi patur patēriņam. Piemēri ir pārtika un citas lauksaimniecības preces, īpašnieku apdzīvoto mājokļu pakalpojumi un mājsaimniecības pakalpojumi, kas gūti, nodarbinot algotu personālu (kalpotājus, pavārus, dārzniekus, šoferus u. tml.);

c) posteņi, ko neuzskata par starppatēriņu, piemēram:

1) materiāli nelieliem mājokļu remontdarbiem un iekšējai apdarei, ko veic nomnieki, kā arī īpašnieki;

2) materiāli ilglietojuma patēriņa preču, tostarp transportlīdzekļu, remontam un apkopei;

d) posteņi, ko neuzskata par kapitāla veidošanu, īpaši ilglietojuma patēriņa preces, kas turpina pildīt savas funkcijas vairākos uzskaites periodos; tajos ietilpst dažu ilglietojuma preču īpašumtiesību pāreja no uzņēmuma mājsaimniecībai;

e) tieši apmaksāti finanšu pakalpojumi un daļa no NMFSP, ko mājsaimniecības izlieto galapatēriņam;

f) apdrošināšanas pakalpojumi netiešas pakalpojuma maksas apjomā;

g) pensiju fondēšanas pakalpojumi netiešas pakalpojumu maksas apjomā;

h) mājsaimniecību maksājumi par licencēm, atļaujām u. tml., ko uzskata par pakalpojumu pirkumiem (skatīt 4.79. un 4.80. punktu);

i) izlaides pirkumi par ekonomiski nenozīmīgām cenām, piemēram, ieejas maksa muzejā.

3.96. Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumos neietver:

a) sociālos pārvedumus natūrā, piemēram, izdevumus, kas sākotnēji rodas mājsaimniecībām, bet ko pēc tam atmaksā no sociālās nodrošināšanas, piemēram, daži ārstēšanās izdevumi;

b) posteņus, ko uzskata par starppatēriņu vai bruto kapitāla veidošanu, piemēram:

1) tādu mājsaimniecību izdevumi, kuru īpašumā ir neinkorporēti uzņēmumi, ja šādi izdevumi rodas uzņēmējdarbības nolūkā, piemēram, par ilglietojuma precēm, tādām kā transportlīdzekļi, mēbeles vai elektroiekārtas (bruto pamatkapitāla veidošana), kā arī īslaicīga lietojuma precēm, piemēram, degvielu (uzskata par starppatēriņu);

2) izdevumi, kas īpašnieka apdzīvotā mājoklī rodas par tā apdari, apkopi un remontu, ko parasti neveic nomnieki (uzskata par starppatēriņu mājokļu pakalpojumu ražošanā);

3) mājokļu iegāde (uzskata par bruto pamatkapitāla veidošanu);

4) izdevumi par vērtslietām (uzskata par bruto pamatkapitāla veidošanu);

c) posteņi, ko uzskata par neražoto aktīvu iegādi, konkrēti zemes pirkšana;

d) visi tie mājsaimniecību maksājumi, kuri jāuzskata par nodokļiem (skatīt 4.79. un 4.80. punktu);

e) dalības maksas, iemaksas un nodevas, ko mājsaimniecības maksā MABO, piemēram, arodbiedrībām, profesionālām biedrībām, patērētāju asociācijām, baznīcām un sociālajiem, kultūras, atpūtas un sporta klubiem;

f) brīvprātīgi pārvedumi naudā vai natūrā, ko mājsaimniecības nodod labdarības un atbalsta un palīdzības organizācijām.

3.97. MABO galapatēriņa izdevumos ietilpst divas atsevišķas kategorijas:

a) to preču un pakalpojumu vērtība, ko ražo MABO un kas nav kapitāla pašveidošana un mājsaimniecību un citu vienību izdevumi;

b) MABO izdevumi par tirgus ražotāju precēm vai pakalpojumiem, ko piedāvā (bez tālākas pārveides) mājsaimniecībām to patēriņam kā sociālos pārvedumus natūrā.

3.98. Valdības galapatēriņa izdevumos (P.3) ietilpst divu kategoriju izdevumi, kas ir līdzīgi tiem izdevumiem, kādi ir MABO:

a) pašas vispārējās valdības saražoto preču un pakalpojumu vērtība (P.1), izņemot kapitāla pašveidošanu (atbilst P.12), tirgus izlaidi (P.11) un maksājumus par ārpustirgus izlaidi (P.131);

b) vispārējās valdības nopirktās preces un pakalpojumi, ko ražo tirgus ražotāji un ko nepārveidotus piedāvā mājsaimniecībām kā sociālos pārvedumus natūrā (D.632). Vispārējā valdība maksā par šīm precēm un pakalpojumiem, ko pārdevēji sniedz mājsaimniecībām.

3.99. Sabiedrībām nerodas galapatēriņa izdevumi. Kad tās pērk preces un pakalpojumus, ko mājsaimniecības izmanto galapatēriņam, šos pirkumus vai nu izlieto starppatēriņam, vai arī nodod darba ņēmējiem kā darba ņēmēju atalgojumu natūrā, tas ir, kā nosacītos mājsaimniecību galapatēriņa izdevumus.

Faktiskais galapatēriņš (P.4)

3.100.  Definīcija: faktisko galapatēriņu veido preces un pakalpojumi, ko iegādājas rezidentu institucionālās vienības tiešai cilvēku individuālu vai kolektīvu vajadzību apmierināšanai.

3.101.  Definīcija: preces un pakalpojumi individuālam patēriņam (“individuālas preces un pakalpojumi”) ir preces un pakalpojumi, ko iegādājas mājsaimniecība un ko izmanto, lai apmierinātu šīs mājsaimniecības locekļu vajadzības un vēlmes. Individuālām precēm un pakalpojumiem ir šādas iezīmes:

a) ir iespējams konstatēt un reģistrēt preču un pakalpojumu iegādi, ko veic individuāla mājsaimniecība vai tās loceklis, kā arī laiku, kad iegāde veikta;

b) mājsaimniecība ir piekritusi preču vai pakalpojumu piegādāšanai un veic vajadzīgos pasākumus, lai preces un pakalpojumus izmantotu, piemēram, apmeklējot skolu vai slimnīcu;

c) preces un pakalpojumi ir tādi, lai to ieguve vienas mājsaimniecības vai personas vai personu grupas rīcībā liegtu to ieguvi citu mājsaimniecību vai personu rīcībā.

3.102.  Definīcija: Kolektīvie pakalpojumi ir pakalpojumus kolektīvam patēriņam, kurus sniedz vienlaikus visiem sabiedrības locekļiem vai visiem konkrētas sabiedrības daļas locekļiem, piemēram, visām mājsaimniecībām, kas apmetušās konkrētā reģionā. Kolektīviem pakalpojumiem ir šādas iezīmes:

a) tos var piegādāt vienlaikus katram sabiedrības loceklim vai konkrētām sabiedrības daļām, piemēram, kādā konkrētā reģionā vai vietā;

b) tādu pakalpojumu izmantošana parasti ir pasīva, un tai nav vajadzīga visu attiecīgo indivīdu izteikta piekrišana vai aktīva dalība;

c) kolektīvu pakalpojumu sniegšana vienam indivīdam nesamazina daudzumu, kas pieejams tās pašas sabiedrības vai sabiedrības daļas citam indivīdam.

3.103. Visi mājsaimniecību galapatēriņa izdevumi ir individuāli. Visas preces un pakalpojumus, ko sagādā MABO, uzskata par individuāliem.

3.104. Attiecībā uz valdības vienību nodrošinātām precēm un pakalpojumiem atšķirību starp individuālām un kolektīvām precēm un pakalpojumiem nosaka, pamatojoties uz valdības funkciju klasifikāciju (COFOG).

Visi valdības galapatēriņa izdevumi katrā no turpmāk minētajām pozīcijām ir individuālā patēriņa izdevumi:

a)

 

7.1. Medikamenti, ierīces un iekārtas

7.2. Ambulatorie pakalpojumi

7.3. Stacionārie pakalpojumi

7.4. Publiskie veselības pakalpojumi

b)

 

8.1. Atpūtas un sporta pakalpojumi

8.2. Kultūras pakalpojumi

c)

 

9.1. Pirmsskolas un sākumskolas izglītība

9.2. Vidējā izglītība

9.3. Pēcvidusskolas neterciārā izglītība

9.4. Terciārā izglītība

9.5. Līmeņos nedefinējama izglītība

9.6. Izglītības papildu pakalpojumi

d)

 

10.1. Slimība un invaliditāte

10.2. Vecums

10.3. Apgādnieka zaudējums

10.4. Ģimene un bērni

10.5. Bezdarbs

10.6. Mājvieta

10.7. Citur neklasificēta sociālā atstumtība.

3.105. Pēc cita grupējuma vispārējās valdības individuālā patēriņa izdevumi atbilst Individuālā patēriņa veidu klasifikācijas (COICOP) 14. nodaļai, kurā ir ietvertas šādas grupas:

14.1. Mājvieta (atbilst COFOG 10.6. grupai)

14.2. Veselība (atbilst COFOG 7.1.–7.4. grupai)

14.3. Atpūta un kultūra (atbilst COFOG 8.1. un 8.2. grupai)

14.4. Izglītība (atbilst COFOG 9.1. līdz 9.6. grupai)

14.5. Sociālā aizsardzība (atbilst COFOG 10.1. līdz 10.5. grupai un 10.7. grupai).

3.106. Kolektīvā patēriņa izdevumi ir pārējie valdības galapatēriņa izdevumi.

Tajā ietilpst šādas COFOG grupas:

a) vispārējie valdības dienesti (1. nodaļa);

b) aizsardzība (2. nodaļa);

c) sabiedriskā kārtība un drošība (3. nodaļa);

d) ekonomikas jautājumi (4. nodaļa);

e) vides aizsardzība (5. nodaļa);

f) mājvietas un komunālie dienesti (6. nodaļa);

g) vispārējās pārvaldes struktūras, vadība, vispārējas informācijas un statistikas izplatīšana (visas nodaļas);

h) pētniecība un izstrāde (visas nodaļas).

3.107. Attiecības starp dažādajiem izmantotajiem patēriņa jēdzieniem norādītas 3.2. tabulā.



3.2. tabula.  Sektors, kam rodas izdevumi

 

Valdība

Mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas

Mājsaimniecības

Kopējā iegāde

Individuālais patēriņš

X (= Sociālie pārvedumi natūrā)

X (= Sociālie pārvedumi natūrā)

X

Mājsaimniecību faktiskais individuālais galapatēriņš

Kolektīvais patēriņš

X

0

0

Valdības faktiskais kolektīvais galapatēriņš

Kopā

Valdības galapatēriņa izdevumi

MABO galapatēriņa izdevumi

Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumi

Faktiskais galapatēriņš = kopējie galapatēriņa izdevumi

X: piemēro

0: nepiemēro

3.108. Visi MABO galapatēriņa izdevumi ir individuāli. Kopējais faktiskais galapatēriņš ir vienāds ar mājsaimniecību faktiskā galapatēriņa un vispārējās valdības faktiskā galapatēriņa summu.

3.109. Attiecībās ar pārējo pasauli nepastāv sociālie pārvedumi natūrā (lai gan šādi pārvedumi pastāv naudas izteiksmē). Kopējais faktiskais galapatēriņš ir vienāds ar kopējiem galapatēriņa izdevumiem.

Galapatēriņa izdevumu ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.110. Izdevumus par preci ieraksta brīdī, kad notiek īpašumtiesību maiņa; izdevumus par pakalpojumiem ieraksta tad, kad ir pabeigta pakalpojuma sniegšana.

3.111. Izdevumus par preci, kas pirkta uz nomaksu vai tamlīdzīga kredītlīguma pamata, arī uz finanšu nomas līguma pamata, ieraksta tad, kad preci piegādā, pat tad, ja tajā brīdī nemainās juridiskās īpašumtiesības.

3.112. Pašpatēriņu ieraksta tad, kad tiek saražota pašu galapatēriņam paturētā izlaide.

3.113. Mājsaimniecību galapatēriņa izdevumus ieraksta pircēju cenās. Tā ir cena, ko pircējs faktiski maksā par produktu pirkuma laikā. Sīkāka definīcija ir ietverta 3.06. punktā.

3.114. Preces un pakalpojumus, ko sniedz darba ņēmējiem kā atalgojumu natūrā, vērtē bāzes cenās, ja tos ražo darba devējs, un darba devēja pirkšanas cenās, ja darba devējs tos pērk.

3.115. Pašu patēriņam paturētās preces vai pakalpojumus vērtē bāzes cenās.

3.116. Vispārējās valdības vai mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju galapatēriņa izdevumus par pašu saražotajiem produktiem ieraksta tad, kad tos saražo, kas ir arī valdības vai mājsaimniecības apkalpojošo bezpeļņas organizāciju pakalpojumu sniegšanas laiks. Galapatēriņa izdevumiem par precēm un pakalpojumiem, kurus piedāvā tirgus ražotāji, piegādes laiks ir ierakstīšanas laiks.

3.117. Vispārējās valdības vai MABO galapatēriņa izdevumi (P.3) ir vienādi ar to izlaides summu (P.1), plus izdevumi par produktiem, ko mājsaimniecībām piedāvā tirgus ražotāji, daļa sociālo pārvedumu natūrā (D.632), mīnus citu vienību maksājumi, tirgus izlaide (P.11) un citu ārpustirgus ražotāju maksājumi (P.131), mīnus kapitāla pašveidošana (P.12).

Faktiskā galapatēriņa ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.118. Institucionālās vienības iegūst preces un pakalpojumus tad, kad tās kļūst par jaunajiem preču īpašniekiem un kad preču vai pakalpojumu piegāde tām ir pabeigta.

3.119. Iegādi (faktisko galapatēriņu) vērtē to vienību pirkšanas cenās, kurām radās izdevumi.

3.120. Pārvedumus natūrā, kas nav valdības un MABO sociālie pārvedumi natūrā, uztver tā, it kā tie būtu pārvedumi naudā. Attiecīgi preču vai pakalpojumu vērtības ieraksta kā izdevumus institucionālajām vienībām vai sektoriem, kas tos iegādājušies.

3.121. Abu agregātu – galapatēriņa izdevumu un faktiskā galapatēriņa – vērtības ir vienādas. Preces un pakalpojumus, ko rezidentu mājsaimniecības ieguvušas kā sociālos pārvedumus natūrā, vērtē tādās pašās cenās, kādās tās vērtē izdevumu agregātos.

BRUTO KAPITĀLA VEIDOŠANA (P.5)

3.122. Bruto kapitāla veidošana sastāv no:

a) bruto pamatkapitāla veidošanas (P.51g):

1) pamatkapitāla patēriņa (P.51c);

2) neto pamatkapitāla veidošanas (P.51n);

b) krājumu pārmaiņām (P.52);

c) vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumi (P.53).

3.123. Bruto kapitāla veidošanas mēra bruto no pamatkapitāla patēriņa. Neto kapitāla veidošanu iegūst, atņemot pamatkapitāla patēriņu no bruto kapitāla veidošanas.

Bruto pamatkapitāla veidošana (P.51g)

3.124.  Definīcija: bruto pamatkapitāla veidošana (P.51) sastāv no rezidentražotāju pamatlīdzekļu iegādes mīnus atsavinājumi konkrētā laikposmā plus zināms neražoto aktīvu vērtības pieaugums, kas radies ražotāja vai institucionālās vienības ražīgas darbības rezultātā. Pamatlīdzekļi ir ražotie aktīvi, kurus izmanto ražošanā ilgāk par gadu.

3.125. Bruto pamatkapitāla veidošana sastāv gan no pozitīvām, gan negatīvām vērtībām:

a) pozitīvās vērtības:

1) nopirktie jaunie vai lietotie pamatlīdzekļi;

2) pamatlīdzekļi, kas saražoti un paturēti ražotāju pašu lietošanai (ieskaitot vēl nepabeigtu vai vēl negatavu pamatlīdzekļu pašražošanu);

3) jauni vai lietoti pamatlīdzekļi, kas iegūti bartera veidā;

4) jauni vai lietoti pamatlīdzekļi, kas saņemti kā kapitāla pārvedumi natūrā;

5) jauni vai lietoti pamatlīdzekļi, ko lietotājs ieguvis uz finanšu nomas līguma pamata;

6) nozīmīgi pamatlīdzekļu un esošo vēsturisko pieminekļu uzlabojumi;

7) dabīgais pieaugums tādiem dabīgajiem aktīviem, kuri dod atkārtotu ražu;

b) negatīvās vērtības, t. i., pamatlīdzekļu atsavinājumi, kas ierakstīti kā negatīvas iegādes:

1) pārdotie lietotie pamatlīdzekļi;

2) lietotie pamatlīdzekļi, kas atdoti bartera darījumā;

3) lietotie pamatlīdzekļi, kas atdoti kā kapitāla pārvedumi natūrā.

3.126. Pamatlīdzekļu atsavinājumu sastāvdaļās neiekļauj:

a) pamatkapitāla patēriņu (kurā ietver paredzētos dabiskos zaudējumus negadījumu dēļ);

b) neparedzētos zaudējumus sausuma vai citu dabas katastrofu dēļ, ko ieraksta kā aktīvu apjoma citas pārmaiņas.

3.127. Izšķir šādus bruto pamatkapitāla veidošanas veidus:

1) mājokļi;

2) citas ēkas un celtnes; (iekļauj būtiskus zemes uzlabojumus);

3) mašīnas un iekārtas, piemēram, kuģi, automobiļi un datori;

4) ieroču sistēmas;

5) kultivētie bioloģiskie resursi, piemēram, koki un mājlopi;

6) izmaksas, kas saistītas ar īpašumtiesību maiņu neražotajiem aktīviem, piemēram, zemi, līgumiem, nomas līgumiem un licencēm;

7) pētniecība un izstrāde, ieskaitot brīvi pieejamu pētniecību un izstrādi. Pētniecības un izstrādes izdevumus uzskatīs par pamatkapitāla veidošanu tikai tad, ja būs sasniegts augsts atbilstības un salīdzināmības līmenis dalībvalstu aplēsēm;

8) derīgo izrakteņu izpēte un novērtēšana;

9) datoru programmatūra un datubāzes;

10) izklaides, literārie vai mākslas oriģināldarbi;

11) citas intelektuālā īpašuma tiesības.

3.128. Būtiskos zemes uzlabojumos iekļauj:

a) zemes atgūšanu no jūras ar aizsprostu, jūras vaļņu vai dambju būvniecību šādam nolūkam;

b) mežu ciršanu, akmeņu novākšanu u. tml., lai zemi pirmo reizi varētu izmantot ražošanā;

c) purvu nosusināšanu vai tuksnešu apūdeņošanu, būvējot aizsprostus, grāvjus un apūdeņošanas kanālus; jūras vai upju radīto plūdu vai erozijas novēršanu, ceļot viļņlaužus, jūras vaļņus vai plūdu barjeras.

Šo darbību rezultātā var rasties nozīmīgas jaunas celtnes, piemēram, jūras vaļņi, uzplūdu nožogojumi un dambji, taču tās tieši neizmanto citu preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai, bet lai iegūtu vairāk zemes vai labāku zemi, un tā ir zeme, kas ir neražots aktīvs, ko izmanto ražošanā. Piemēram, dambis, kas uzcelts elektroenerģijas ražošanai, kalpo citam nolūkam, nekā dambis, kas uzcelts, lai pasargātu zemi no jūras. Tikai otra veida dambji klasificējami kā zemes uzlabošana.

3.129. Bruto pamatkapitāla veidošanā ietver šādus robežgadījumus:

a) peldošo māju, baržu, pārvietojamo māju, dzīvojamo autopiekabju, ko mājsaimniecības izmanto dzīvošanai, un jebkuru ar tām saistītu celtņu, piemēram, garāžu, iegāde;

b) celtnes un iekārtas, ko izmanto armija;

c) vieglie ieroči un bruņotie transportlīdzekļi, ko izmanto nemilitārās vienības;

d) pārmaiņas gadu no gada izmantoto mājlopu, piemēram, vaislas lopu, slaucamo govju, vilnas aitu un darba lopu ganāmpulkā;

e) pārmaiņas gadu no gada kultivēto koku, piemēram, augļu koku, vīnogulāju, kaučuka koku, palmu u. tml. stādījumos;

f) lietoto pamatlīdzekļu uzlabojumi, kas pārsniedz parastās apkopes un remonta prasības;

g) pamatlīdzekļu iegāde, izmantojot finanšu nomu;

h) gala izmaksas, t. i., lielas izmaksas, kas saistītas ar likvidāciju, piemēram, atomelektrostaciju ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas vai pildizgāztuvju uzkopšanas izmaksas.

3.130. Bruto pamatkapitāla veidošanā neiekļauj:

a) darījumus, kas iekļauti starppatēriņā, piemēram:

1) nelielu instrumentu pirkšanu ražošanas nolūkiem;

2) parastu apkopi un remontu;

3) tādu pamatlīdzekļu iegādi, kurus paredzēts izmantot uz operatīvās nomas līgumu pamata (skatīt arī 15. nodaļu: Līgumi, nomas līgumi un licences). Attiecībā uz uzņēmumu, kas izmanto šo pamatlīdzekli, nomāto priekšmetu uztver kā starppatēriņu. Aktīva īpašniekam iegādes izmaksas ieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošanu;

b) darījumus, kas ierakstīti kā krājumu pārmaiņas:

1) kaušanai audzētos dzīvniekus, ieskaitot mājputnus;

2) koksnei audzētos kokus (nepabeigtie ražojumi);

c) mašīnas un iekārtas, ko mājsaimniecības iegādājušās galapatēriņam;

d) pamatlīdzekļu turēšanas guvumus un zaudējumus;

e) pamatlīdzekļu katastrofālus zaudējumus, piemēram, epidēmiju izraisītu kultivēto aktīvu un mājlopu bojāeju, ko parasti nesedz apdrošināšana, vai arī neparastu plūdu, vētras vai meža ugunsgrēku radītus zaudējumus;

f) līdzekļus, kas atlikti vai rezervēti bez jebkādām saistībām konkrētās kapitāla preces reālai iegādei vai būvniecībai, piemēram, valdības fonds infrastruktūrai.

3.131. Bruto pamatkapitāla veidošanu, uzlabojot lietotos pamatlīdzekļus, ieraksta kā jaunu tāda paša veida pamatlīdzekļu iegādi.

3.132. Intelektuālā īpašuma produkti ir pētniecības un izstrādes, pētījumu vai ieguldījumu (kas rada zināšanas) rezultāts, to izmantošanu ierobežo likums vai citi aizsardzības līdzekļi.

Intelektuālā īpašuma produktu piemēri ir šādi:

a) pētniecības un izstrādes rezultāti;

b) derīgo izrakteņu izpētes rezultāti, ko mēra kā faktisko izmēģinājumu urbumu, gaisa vai cita veida novērojumu izmaksas, transporta izmaksas u. tml.;

c) datoru programmatūra un lielas datubāzes, ko izmanto ražošanā ilgāk nekā gadu;

d) rokrakstu, modeļu, filmu, skaņu ierakstu u. tml. izklaides, literāros un mākslinieciskos oriģināldarbus.

3.133. Gan pamatlīdzekļiem, gan neražotajiem nefinanšu aktīviem izmaksas, kas to jaunajam īpašniekam rodas sakarā ar īpašumtiesību maiņu, sastāv no:

a) maksas par aktīva (jauna vai lietota) piegādi pieprasītajā vietā un laikā, piemēram, maksa par transportu, uzstādīšanu, montāžu u. tml.;

b) speciālistu apmaksas vai komisijas naudas, piemēram, honorāri mērniekiem, inženieriem, juristiem, vērtētājiem u. tml. un komisijas nauda nekustamā īpašuma aģentiem, ūtrupniekiem u. tml.;

c) nodokļiem, kas jaunajam īpašniekam jāmaksā par aktīva īpašumtiesību maiņu. Nodokļi ir nodokļi starpnieku pakalpojumiem un jebkuri nodokļi saistībā ar īpašumtiesību nodošanu, taču ne nodokļi saistībā ar nopirkto aktīvu.

Visas šīs izmaksas jaunajam īpašniekam jāieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošana.

Bruto pamatkapitāla veidošanas ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.134. Bruto pamatkapitāla veidošanu ieraksta tad, kad īpašumtiesības uz pamatlīdzekli pāriet institucionālajai vienībai, kura to gatavojas izmantot ražošanā.

No šā noteikuma atkāpjas attiecībā uz:

a) finanšu nomu, kad īpašumtiesību nodošana no iznomātāja nomniekam ir nosacīta;

b) bruto pamatkapitāla pašveidošanu, kuru ieraksta, kad tas saražots.

3.135. Bruto pamatkapitāla veidošanu vērtē pircēju cenās, ieskaitot uzstādīšanas maksu un citas ar īpašumtiesību maiņu saistītās izmaksas. Pašražošanas gadījumā to vērtē pēc līdzīgu pamatlīdzekļu bāzes cenām un, ja minētās cenas nav pieejamas, pēc ražošanas izmaksām plus uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) par neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu.

3.136. Intelektuālā īpašuma produktu iegādi vērtē dažādos veidos:

a) derīgo izrakteņu izpēti: pēc faktisko izmēģinājumu urbumu un urbšanas izmaksām un izmaksām, kas radušās, lai šādi izmēģinājumi, piemēram, gaisa un cita novērošana, būtu iespējami;

b) datora programmatūru: pēc pircēju cenām, ja pirkta tirgū, vai pēc aplēstās bāzes cenas, vai, ja bāzes cena nav pieejama, pēc tās ražošanas izmaksām plus uzcenojums par neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu (izņemot ārpustirgus ražotājiem), ja programmatūra ir pašu izstrādāta;

c) izklaides, literāros vai mākslas oriģināldarbus: pēc cenas, ko maksā pircējs to pārdošanas brīdī, bet, ja tos nepārdod, tad vērtēšanai ir pieņemamas šādas metodes:

i) pēc līdzīgu oriģināldarbu bāzes cenas;

ii) pēc ražošanas izmaksu summas plus uzcenojums (izņemot ārpustirgus ražotājiem) par neto pamatdarbības pārpalikumu vai jaukto ienākumu, vai

iii) pēc nākotnes ieņēmumu diskontētās vērtības.

3.137. Lietoto pamatlīdzekļu atsavinājumus vērtē bāzes cenās, no kurām atskaitītas visas izmaksas, kas pārdevējam radušās īpašumtiesību maiņas dēļ.

3.138. Īpašumtiesību maiņas izmaksas var attiekties gan uz ražotajiem aktīviem, ieskaitot pamatlīdzekļus, gan uz neražotajiem aktīviem, piemēram, zemi.

Ražotu aktīvu gadījumā šīs izmaksas ir ietvertas pircēju cenā. Pērkot un pārdodot zemi un citus neražotus aktīvus, šīs izmaksas atdala un ieraksta bruto pamatkapitāla veidošanas klasifikācijas atsevišķā pozīcijā.

Pamatkapitāla patēriņš (P.51c)

3.139.  Definīcija: pamatkapitāla patēriņš (P.51c) ir piederošo pamatlīdzekļu vērtības samazināšanās, kas radusies dabīga nodiluma un novecošanas rezultātā. Vērtības samazināšanās aplēsē ietver nodrošinājumu pamatlīdzekļu zaudējumiem, kuri rodas negadījumos, pret kuriem iespējams apdrošināties. Pamatkapitāla patēriņš ietver paredzētās gala izmaksas, piemēram, atomelektrostacijas vai naftas urbšanas torņu ekspluatācijas pārtraukšanas izmaksas vai pildizgāztuvju uzkopšanas izmaksas. Šādas gala izmaksas darbmūža beigās, t. i., laikā, kad gala izmaksas ieraksta kā bruto pamatkapitāla veidošanu, tiek ierakstītas kā pamatkapitāla patēriņš.

3.140. Pamatkapitāla patēriņu aprēķina visiem pamatlīdzekļiem (izņemot dzīvniekus), ieskaitot intelektuālā īpašuma tiesības, būtiskus zemes uzlabojumus un īpašumtiesību maiņas izmaksas, kas saistītas ar neražotajiem aktīviem.

3.141. Pamatkapitāla patēriņš atšķiras no nodokļu nolūkiem atļautās amortizācijas vai grāmatvedības kontos uzrādītās amortizācijas. Pamatkapitāla patēriņu aplēš, par pamatu ņemot uzkrātos pamatlīdzekļus un dažādu šo preču kategoriju paredzamo vidējo ekonomisko mūžu. Aprēķinot uzkrātos pamatlīdzekļus, visos gadījumos, kad trūkst tiešas informācijas par uzkrātajiem pamatlīdzekļiem, izmanto nepārtrauktās inventarizācijas metodi (NIM). Uzkrātos pamatlīdzekļus vērtē kārtējā perioda pircēju cenās.

3.142. Pamatlīdzekļu zaudējumus, kas rodas negadījuma rezultātā, pret kuru var apdrošināties, ņem vērā, aprēķinot attiecīgo preču vidējo darbmūžu. Ekonomikai kopumā negadījumu radītie zaudējumi noteiktā uzskaites periodā ir vienādi ar vidējiem vai tuvi tiem. Atsevišķām vienībām un vienību grupām faktiskie un vidējie negadījumu radītie zaudējumi var atšķirties. Šādā gadījumā sektoriem jebkuru starpību ieraksta kā citas pamatlīdzekļu apjoma pārmaiņas.

3.143. Pamatlīdzekļu patēriņš jāaprēķina pēc “lineārās” metodes, saskaņā ar kuru pamatlīdzekļa vērtību noraksta vienādās daļās visā preces mūžā.

3.144. Dažos gadījumos izmanto ģeometrisko amortizācijas metodi, ja tas nepieciešams saistībā ar pamatlīdzekļa efektivitātes samazināšanās veidu.

3.145. Kontu sistēmā pamatkapitāla patēriņu ieraksta pēc katra balansposteņa, ko uzrāda bruto un neto veidā. “Bruto” ieraksts nozīmē, ka nav atskaitīts pamatkapitāla patēriņš, bet “neto” ieraksts nozīmē, ka pamatkapitāla patēriņš ir atskaitīts.

Krājumu pārmaiņas (P.52)

3.146.  Definīcija: krājumu pārmaiņas mēra kā krājumos ieskaitītās vērtības, mīnus izņemtās vērtības un mīnus jebkuri krājumos turēto preču zudumi.

3.147. Fiziskas nolietošanās, nejaušu bojājumu vai zādzības dēļ visu veidu preču krājumos periodiski var rasties zudumi, piemēram:

a) izejvielu un materiālu zudumi;

b) zudumi nepabeigto ražojumu gadījumā;

c) gatavo preču zudumi;

d) tālākpārdošanai paredzēto preču zudumi (piemēram, veikalu apzagšana).

3.148. Krājumi sastāv no šādām kategorijām:

a) izejvielas un materiāli:

izejvielas un materiāli, ko veido visas preces, kuras tur krājumā ar nolūku izmantot tās par ielaidi ražošanā; tajos ietver arī produktus, ko tur krājumā valdība. Tādas lietas kā zeltu, dimantus u. tml. iekļauj, ja tie paredzēti industriāliem nolūkiem vai cita veida ražošanai;

b) nepabeigtie ražojumi:

nepabeigtos ražojumus veido saražotā, bet vēl nepabeigtā izlaide. Tos ieraksta izlaides ražotāja krājumos. Nepabeigto ražojumu veidu piemēri ir šādi:

1) augoši kultūraugi;

2) augoši koki un mājlopi;

3) nepabeigtas celtnes (izņemot tās, par kurām iepriekš noslēgts pārdošanas līgums, vai arī pašbūvētas celtnes; abus šos piemērus uzskata par pamatkapitāla veidošanu);

4) nepabeigti citi pamatlīdzekļi, piemēram, kuģi vai naftas urbšanas torņi;

5) daļēji pabeigtas juridiskas vai konsultanta lietas;

6) daļēji uzņemtas filmas;

7) daļēji pabeigtas datorprogrammas.

Nepabeigtos ražojumus ieraksta par katru dotā perioda beigās nepabeigtu ražošanas procesu. Tas ir nozīmīgi ceturkšņa kontos, piemēram, lauksaimniecības kultūrām, kas nenogatavojas gada ceturkšņa laikā.

Nepabeigtie ražojumi samazinās, kad ražošanas process ir pabeigts. Tajā brīdī visi nepabeigtie ražojumi pārtop par gataviem produktiem;

c) gatavās preces:

gatavo preci kā krājumu daļu veido izlaide, ko ražotājs negatavojas tālāk apstrādāt pirms tās piedāvāšanas citām institucionālām vienībām;

d) preces tālākpārdošanai:

preces tālākpārdošanai ir preces, kas iegādātas ar mērķi tās nepārveidotas pārdot tālāk.

Krājumu pārmaiņu ierakstīšanas laiks un vērtēšana

3.149. Krājumu pārmaiņu ierakstīšanas laiks un vērtēšana atbilst produktu citu darījumu ierakstīšanas laikam un vērtēšanai. Tas it īpaši attiecas uz starppatēriņu (piemēram, izejvielām un materiāliem), izlaidi (piemēram, nepabeigtajiem ražojumiem un izlaidi no uzglabātiem lauksaimniecības produktiem) un bruto pamatkapitāla veidošanu (piemēram, nepabeigtajiem ražojumiem). Ja preces apstrādā ārvalstīs un ar to saistīta ekonomisko īpašumtiesību maiņa, preces jāietver eksportā (un vēlāk – importā). Eksportu atspoguļo, vienlaicīgi samazinot krājumus un attiecīgo importu vēlāk ierakstot kā krājumu pieaugumu, ja to nekavējoties nepārdod vai neizmanto.

3.150. Mērot krājumu pārmaiņas, preces, kuras saņem, vērtē saņemšanas brīdī, un preces, kuras izņem no krājumiem, vērtē izņemšanas brīdī.

3.151. Cenas, ko izmanto, lai vērtētu preču pārmaiņas krājumos, ir šādas:

a) ražotāja krājumos nodoto gatavo preču izlaidi vērtē tā, it kā tās tajā brīdī pārdotu, t. i., bāzes cenās;

b) nepabeigto ražojumu papildinājumus vērtē proporcionāli gatavā produkta aplēstajai pašreizējai bāzes cenai;

c) nepabeigto ražojumu samazinājumu, ko pēc ražošanas pabeigšanas atskaita no krājumiem, vērtē nepabeigto produktu pašreizējās bāzes cenās;

d) no krājumiem pārdošanai izņemtās preces vērtē bāzes cenās;

e) vairumtirgotāju un mazumtirgotāju krājumos iekļautās preces tālākpārdošanai vērtē faktiskajās jeb tirgotāja aplēstajās pircēju cenās;

f) no krājumiem tālākpārdošanai izņemtās preces vērtē pircēju cenās, t. i., cenās, par kurām tās var aizstāt izņemšanas un nevis iegādes brīdī spēkā esošajās cenās.

3.152. Fiziskā nolietojuma, nejaušu bojājumu vai zādzības radītos zaudējumus ieraksta un vērtē šādi:

a) izejvielām un materiāliem: kā izejvielas un materiālus, kas faktiski izņemti izlietošanai ražošanā (starppatēriņam);

b) nepabeigtajiem ražojumiem: kā atskaitījumu no papildinājumiem, kas uzkrājušies tajā pašā periodā veiktās ražošanas rezultātā;

c) gatavajām precēm un tālākpārdošanas precēm: vērtē izņemto nebojāto preču faktiskajās cenās.

3.153. Ja informācija nav pieejama, krājumu pārmaiņu aplēsēm izmanto šādas tuvinātas metodes:

a) ja krājumu apjoma pārmaiņas ir regulāras, tad pieņemama tuvināšanas metode ir reizināt krājumu apjoma pārmaiņas ar perioda vidējām cenām. Pircēju cenas izmanto lietotāju vai vairumtirgotāju vai mazumtirgotāju glabātiem krājumiem; bāzes cenas izmanto ražotāju glabātiem krājumiem;

b) ja preču cenas paliek nemainīgas, krājumu apjoma svārstības neietekmē krājumu pārmaiņu aplēšanas tuvināšanu, reizinot apjoma pārmaiņas ar vidējo cenu;

c) ja gan krājumu apjoms, gan cena uzskaites periodā būtiski mainās, var būt nepieciešamas sarežģītākas tuvināšanas metodes. Piemēram, krājumu pārmaiņu vērtēšana pa ceturkšņiem vai informācijas izmantošana par svārstību izkliedi uzskaites periodā (vislielākās svārstības var būt kalendārā gada beigās, ražas novākšanas laikā u. tml.);

d) ja ir pieejama informācija par vērtībām perioda sākumā un beigās (piemēram, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības gadījumā, kad krājumus bieži vien veido daudz dažādu produktu), bet nav pieejama atsevišķa informācija par cenām un apjomiem, aplēš arī apjoma pārmaiņas no perioda sākuma līdz beigām. Viens veids, kā aplēst pārmaiņas krājumos, ir aplēst pastāvīgo apgrozījuma tempu pa produktu veidiem.

Sezonālas pārmaiņas cenās var atspoguļot kvalitātes pārmaiņas, piemēram, izpārdošanas cenas vai nesezonas cenas augļiem un dārzeņiem. Šīs kvalitātes pārmaiņas uztver kā apjoma pārmaiņas.

Vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumi (P.53)

3.154.  Definīcija: vērtslietas ir nefinanšu preces, ko neizmanto galvenokārt ražošanā vai patēriņam, kas normālos apstākļos laika gaitā (fiziski) nenolietojas un ko iegūst un uzglabā galvenokārt kā vērtības uzkrājējus.

3.155. Vērtslietas ietver šāda veida preces:

a) dārgakmeņus un dārgmetālus, piemēram, dimantus, nemonetāro zeltu, platīnu, sudrabu u. tml.;

b) antīkos un citus mākslas priekšmetus, piemēram, gleznas, skulptūras u. tml.;

c) citas vērtslietas, piemēram, no dārgakmeņiem un dārgmetāliem darinātas rotaslietas un kolekcionējamie priekšmeti.

3.156. Šāda veida preces ieraksta kā vērtslietu iegādi vai atsavinājumu, kā izklāstīts piemēros:

a) nemonetāro zeltu, sudrabu u. tml. iegādājas vai atsavina centrālās bankas un citi finanšu starpnieki;

b) šādas preces iegādājas vai atsavina uzņēmumi, kuru galvenajā vai sekundārajā darbībā neietilpst šāda veida preču ražošana vai tirdzniecība. Šādu iegādi vai atsavinājumu neietver minēto uzņēmumu starppatēriņā vai pamatkapitāla veidošanā;

c) šādas preces iegādājas vai atsavina mājsaimniecības. Šādas iegādes neietver mājsaimniecību galapatēriņa izdevumos;

EKS kā vērtslietu iegādi vai atsavinājumu pieņemts ierakstīt arī šādus gadījumus:

a) juvelieru un mākslas priekšmetu uzpircēju veikta šādu preču iegāde vai atsavināšana (saskaņā ar vērtslietu vispārējo definīciju juvelieru un mākslas priekšmetu uzpircēju veiktā šādu preču iegāde jāieraksta kā krājumu pārmaiņas);

b) muzeju veikta šādu preču iegāde vai atsavināšana (saskaņā ar vērtslietu vispārējo definīciju muzeju veikto šādu preču iegādi ieraksta kā pamatkapitāla veidošanu).

Šis pieņēmums novērš biežas pārklasificēšanas nepieciešamību starp trijiem galvenajiem kapitāla veidošanas veidiem, t. i., starp vērtslietu iegādēm mīnus atsavinājumiem, pamatkapitāla veidošanu un krājumu pārmaiņām, piemēram, darījumos ar šādām precēm starp mājsaimniecībām un mākslas priekšmetu uzpircējiem.

3.157. Vērtslietu ražošanu vērtē bāzes cenās. Visu citu vērtslietu iegādi vērtē par tām samaksātajās pircēju cenās, ieskaitot aģentu honorārus vai komisijas. Tās ietver arī tirdzniecības uzcenojumus, ja vērtslietas pirktas no uzpircējiem. Vērtslietu atsavinājumus vērtē pārdevēju saņemtajās cenās, atskaitot visus aģentiem vai citiem starpniekiem maksātos honorārus un komisijas. Vērtslietu iegādes mīnus atsavinājumi starp rezidentu sektoriem izlīdzinās, atstājot tikai aģentu un uzpircēju uzcenojumus.

PREČU UN PAKALPOJUMU EKSPORTS UN IMPORTS (P.6 un P.7)

3.158.  Definīcija: preču un pakalpojumu eksports ir preču un pakalpojumu darījumi (pārdošana, barters un dāvanas) starp rezidentiem un nerezidentiem.

3.159.  Definīcija: preču un pakalpojumu imports ir preču un pakalpojumu darījumi (pirkšana, barters un dāvanas) starp nerezidentiem un rezidentiem.

3.160. Preču un pakalpojumu eksports un imports neietver:

a) tirdzniecību starp ražotnēm, t. i.:

1) rezidentuzņēmumiem radniecīgu nerezidentsabiedrību piegādes nerezidentiem, piemēram, rezidentiem piederošas vai rezidentu kontrolētas multinacionālas sabiedrības ārzemju radniecīgas sabiedrības ārzemēs gūti pārdošanas ieņēmumi;

2) nerezidentuzņēmumiem radniecīgu rezidentsabiedrību piegādes rezidentiem, piemēram, ārvalstu multinacionālai sabiedrībai radniecīgas rezidentsabiedrības gūti pārdošanas ieņēmumi.

b) primārā ienākuma plūsmas no vai uz pārējo pasauli, piemēram, darba ņēmēju atalgojums, procenti un ieņēmumi no tiešajiem ieguldījumiem. Ieņēmumi no tiešajiem ieguldījumiem var ietvert zināmu daļu no sniegtajiem dažādiem pakalpojumiem, piemēram, darba ņēmēju apmācību, vadības pakalpojumus, kā arī patentu un preču zīmju izmantošanu;

c) finanšu aktīvu vai neražoto aktīvu, piemēram, zemes pārrobežu pārdošanu vai pirkšanu.

3.161. Preču un pakalpojumu importu un eksportu iedala:

a) ES iekšējās piegādēs;

b) importā un eksportā ārpus ES.

Abus veidus sauc par importu un eksportu.

Preču eksports un imports (P.61 un P.71)

3.162. Preču imports un eksports ir preču ekonomisko īpašumtiesību maiņa starp rezidentiem un nerezidentiem. Tas ir spēkā neatkarīgi no tā, notiek vai nenotiek atbilstoša fiziska preču pārvietošana pāri robežām.

3.163. Attiecībā uz radniecīgu uzņēmumu (filiāļu vai meitasuzņēmumu, vai ārvalstu radniecīgu sabiedrību) savstarpējām piegādēm: ekonomisko īpašumtiesību maiņa radniecīgu uzņēmumu savstarpējas preču piegādes gadījumos ir nosacīta. To piemēro tikai tad, ja ražotne, kas saņem preces, uzņemas atbildību par lēmuma pieņemšanu attiecībā uz piedāvājuma līmeņiem un cenām, par kādām to izlaidi piegādā tirgū.

3.164. Preču eksports, precēm nešķērsojot valsts robežu, izklāstīts šādos piemēros:

a) starptautiskajos ūdeņos strādājošo rezidentvienību saražotās preces, ko pārdod tieši nerezidentiem ārvalstīs. Šādu preču piemēri: nafta, dabasgāze, zivju produkti, glābšanas darbi jūrā;

b) transportlīdzekļi vai citas pārvietojamās iekārtas, kuras nav piesaistītas konkrētai vietai;

c) pēc īpašumtiesību maiņas preces pazaudē vai iznīcina pirms tās šķērsojušas eksportējošās valsts robežu;

d) tirdzniecības starpniecība, t. i., rezidenta veikta preces iegāde no nerezidenta un tai sekojoša preces tālākpārdošana citam nerezidentam, precei nenonākot tirgotāja ekonomikā.

Līdzīgi gadījumi attiecināmi uz preču importu.

3.165. Preču importā un eksportā iekļauj darījumus starp rezidentiem un nerezidentiem ar:

a) nemonetāro zeltu;

b) sudraba stieņiem, dimantiem un citiem dārgmetāliem un dārgakmeņiem;

c) apgrozībā neesošu papīrnaudu un monētām, kā arī neemitētiem vērtspapīriem (vērtē kā preces, nevis pēc nominālvērtības);

d) elektrību, gāzi un ūdeni;

e) mājlopiem, ko pārvieto pāri robežām;

f) bandrolēm;

g) valdības eksportu, ieskaitot preces, kas finansētas ar dotācijām un aizdevumiem;

h) precēm, kuras nodod īpašumā rezerves glabājošai organizācijai vai pārņem īpašumā no rezerves glabājošas organizācijas;

i) precēm, ko rezidentuzņēmums piegādā tam radniecīgai nerezidentsabiedrībai, izņemot preces apstrādei;

j) precēm, ko rezidentuzņēmums saņem no tam radniecīgām nerezidentsabiedrībām, izņemot preces apstrādei;

k) kontrabandu vai produktiem, par kuriem nav paziņots attiecībā uz tādiem nodokļiem kā importa nodevas un PVN;

l) citiem neierakstītiem sūtījumiem, piemēram, dāvanām vai sūtījumiem ar vērtību, kas mazāka par noteiktu minimumu.

3.166. Preču eksportā un importā neiekļauj šādas preces, kuras tomēr var šķērsot valsts robežu:

a) preces tranzītā caur valsti;

b) preces, kuras nosūta uz vai no pašas valsts vēstniecībām, militārajām bāzēm vai citiem anklāviem citas valsts robežās;

c) transportlīdzekļus un citas pārvietojamās iekārtas, kas uz laiku atstāj valsti, nemainoties ekonomiskajām īpašumtiesībām, piemēram, būviekārtas uzstādīšanai vai būvniecības nolūkiem ārzemēs;

d) iekārtas un citas preces, kuras nosūta uz ārvalstīm apstrādei, apkopei, labošanai vai remontam; tas attiecas arī uz precēm, kas apstrādātas pēc pasūtījuma ārzemēs, ja to apstrāde ietver būtisku preču īpašību pārmaiņu;

e) citas preces, kuras īslaicīgi pārvieto uz citu valsti un lielākoties atved atpakaļ gada laikā to sākotnējā stāvoklī, nemainoties ekonomiskajām īpašumtiesībām.

Piemēri tam ir preces, ko nosūta uz ārzemēm izstādēm vai izklaides organizēšanas nolūkiem, ekspluatācijas nomas līguma preces, ieskaitot nomu uz vairākiem gadiem, un preces, kas atdotas kā nepārdotas nerezidentiem;

f) ar kravas zīmi nodrošinātās preces, kas pazaudētas vai iznīcinātas pēc robežas šķērsošanas un pirms īpašumtiesību maiņas.

3.167. Preču importu un eksportu ieraksta pēc īpašumtiesību maiņas. Par īpašumtiesību maiņas momentu uzskata brīdi, kurā darījumā iesaistītās puses ieraksta darījumu savās grāmatās vai kontos. Šis brīdis var nesakrist ar dažādiem citiem līgumsaistību procesa posmiem, piemēram:

a) saistību rašanās laiku (līguma noslēgšanas datumu);

b) preču un pakalpojumu piegādes laiku un maksājuma prasības iegūšanas brīdi (nodošanas datumu);

c) norēķināšanās laiku par šo prasību (maksāšanas datumu).

3.168. Preču imports un eksports jāvērtē franko uz kuģa klāja pie eksportējošās valsts robežas (FOB). Šo vērtību veido:

a) preču vērtība bāzes cenās;

b) plus attiecīgo transporta un sadales pakalpojumu līdz robežai vērtība, ieskaitot izmaksas par iekraušanu transportlīdzeklī tālākai transportēšanai;

c) plus jebkuri nodokļi, mīnus subsīdijas par eksportētajām precēm; ES iekšējām piegādēm tie ietver PVN un citus preču nodokļus, ko maksā eksportējošajā valstī.

Piedāvājuma un izlietojuma, kā arī simetriskajā ielaides un izlaides tabulā preču importu atsevišķām produktu grupām vērtē izmaksu-apdrošināšanas-vedmaksas (CIF) cenā uz importējošās valsts robežas.

3.169.  Definīcija: CIF cena ir līdz importējošās valsts robežai nogādātas preces cena vai cena par rezidentam sniegtu pakalpojumu pirms jebkuru importa nodevu vai citu importa nodokļu vai tirdzniecības un transporta uzcenojumu maksājumiem valstī.

3.170. Zināmos apstākļos FOB vērtībai var būt nepieciešams kāds aizvietotājs vai aizstājējs, piemēram:

a) preču barteru vērtē bāzes cenās, ko saņemtu, ja preces pārdotu par naudu;

b) darījumi starp radniecīgiem uzņēmumiem: parasti lieto faktisko pārvedumu vērtību. Taču, ja tā atšķiras no tirgus cenām, to aizstāj ar aplēstas tirgus cenas ekvivalentu;

c) uz finanšu nomas līguma pamata nodotās preces: tās vērtē pircēju cenās, ko maksā iznomātājs, un nevis pēc nomas maksu kopējās vērtības;

d) preču imports, ko aplēš uz muitas datu (tirdzniecības ārpus ES gadījumā) vai Intrastat informācijas (ES iekšējās tirdzniecības gadījumā) pamata. Abi datu avoti neizmanto FOB vērtējumu; tie izmanto attiecīgi CIF vērtību uz ES robežas un CIF vērtību uz valsts robežas. Tā kā FOB vērtību izmanto tikai kopējā līmenī, bet CIF vērtību izmanto produktu grupas līmenī, šos pārveidojumus, t i., CIF/FOB koriģējumu, piemēro tikai kopējā līmenī;

e) preču imports un eksports, ko aplēš uz pārskatos gūtās informācijas vai dažādas citas ad hoc informācijas pamata. Šādos gadījumos iegūst kopējo pārdošanas ieņēmumus, kas sadalīti pa produktiem. Aplēse balstās uz pircēju cenām, nevis uz FOB vērtību.

Pakalpojumu eksports un imports (P.62 un P.72)

3.171.  Definīcija: pakalpojumu eksportu veido visi pakalpojumi, ko rezidenti sniedz nerezidentiem.

3.172.  Definīcija: pakalpojumu importu veido visi pakalpojumi, ko nerezidenti sniedz rezidentiem.

3.173. Pakalpojumu eksportā iekļauj šādus gadījumus:

a) eksportēto preču transportēšanu pēc eksportējošās valsts robežas šķērsošanas, ja to nodrošina rezidentpārvadātājs (2. un 3. gadījums 3.3. tabulā);

b) rezidentpārvadātāja veikto importēto preču transportēšanu:

1) līdz eksportējošās valsts robežai, ja preces vērtē FOB, lai atlīdzinātu transportēšanas vērtību, kas iekļauta FOB vērtībā (3. gadījums 3.4. tabulā);

2) līdz importējošās valsts robežai, ja preces vērtē CIF, lai atlīdzinātu transportēšanas vērtību, kas iekļauta CIF vērtībā (3. un 2. CIF gadījums 3.4. tabulā);

c) rezidentu veiktu preču transportēšanu nerezidentu labā, kas nav saistīta ar preču importu un eksportu (piemēram, tādu preču transportēšana, kas nešķērso valsts robežu kā eksports vai transporta pakalpojums ārpus iekšzemes teritorijas);

d) rezidentpārvadātāju veiktu pasažieru pārvadāšanu nerezidentu labā;

e) apstrādi un remontdarbus nerezidentu labā; šīs darbības jāieraksta neto, t. i., kā pakalpojumu eksportu, neiekļaujot apstrādāto vai remontēto preču vērtību;

f) iekārtu uzstādīšanu ārzemēs, ja projekts pēc būtības ir īslaicīgs;

g) finanšu pakalpojumus, kurus rezidenti sniedz nerezidentiem, tajā skaitā gan par konkrētu, gan netiešu pakalpojuma maksu, piemēram, netieši mērītus finanšu starpniecības pakalpojumus (NMFSP);

h) apdrošināšanas pakalpojumus, kurus rezidenti sniedz nerezidentiem, konkrētas pakalpojuma maksas apjomā;

i) tūristu nerezidentu un darījumu ceļotāju izdevumus. Izdevumus klasificē kā pakalpojumus; piedāvājuma un izlietojuma tabulu, kā arī simetrisko ielaides un izlaides tabulu vajadzībām ir nepieciešams sadalījums pa produktu komponentiem;

j) nerezidentu izdevumus par rezidentu sniegtajiem veselības un izglītības pakalpojumiem; tie ietver šo pakalpojumu sniegšanu gan iekšzemes teritorijā, gan ārzemēs;

k) īpašnieku nerezidentu apdzīvotu vasarnīcu pakalpojumus (skatīt 3.77. punktu);

l) autorhonorārus un maksu par licencēm, kuru nerezidenti maksā rezidentiem un kuru ieņēmumi saistīti ar īpašumtiesību atļautu lietojumu, tādu kā patenti, autortiesības, preču zīmes, ražošanas procesi, komercpilnvarojumi (franšīzes) u. tml., kā arī ar radīto oriģināldarbu vai paraugu (modeļu), piemēram, rokrakstu, gleznu u. tml., lietošanu uz licenču pamata.

3.174. Pakalpojumu importa ekvivalents ir spoguļattēls pakalpojumu eksporta sarakstam, kas ietverts 3.173. punktā, un tikai par turpmāk uzskaitīto pakalpojumu importu nepieciešams sīkāks paskaidrojums.

3.175. Transporta pakalpojumu importā iekļauj šādus gadījumus:

a) eksportēto preču transportēšana līdz eksportējošās valsts robežai, ko veic nerezidentpārvadātājs, lai nosegtu transportēšanas vērtību, kas iekļauta eksportēto preču FOB vērtībā (4. gadījums 3.3. tabulā);

b) nerezidentpārvadātāja veikta importēto preču transportēšana:

1) kā atsevišķs transportēšanas pakalpojums no eksportējošās valsts robežas, ja importētās preces vērtē FOB (4. un 5. FOB gadījums 3.4. tabulā);

2) kā atsevišķs transportēšanas pakalpojums no importējošās valsts robežas, ja importētās preces vērtē CIF (šajā gadījumā transportēšanas pakalpojuma starp eksportējošās un importējošās valsts robežām vērtība jau ir iekļauta preces CIF vērtībā; 4. gadījums 3.4. tabulā);

c) preču transportēšana, ko rezidentu labā veic nerezidenti un kas nav ietverta preču importā un eksportā (piemēram, tranzītpreču transportēšana vai arī transports ārpus iekšzemes teritorijas);

d) starptautiskie vai iekšzemes pasažieru pārvadājumi, ko rezidentu labā veic nerezidentpārvadātāji.

Transporta pakalpojumu imports neietver eksportēto preču transportēšanu pēc eksportējošās valsts robežas šķērsošanas, ja to nodrošina nerezidentpārvadātājs (5. un 6. gadījums 3.3. tabulā). Preču eksportu vērtē FOB, un visus šādus transporta pakalpojumus tādējādi uztver kā darījumus starp nerezidentiem, t. i., starp nerezidentpārvadātāju un nerezidentimportētāju. Tāpat tas ir tajos gadījumos, kad eksportētājs par šiem transportēšanas pakalpojumiem maksā saskaņā ar eksporta CIF līgumu.

3.176. Imports attiecībā uz rezidentu tiešajiem pirkumiem ārzemēs aptver visus rezidentu preču un pakalpojumu pirkumus ārzemju ceļojumu laikā, ceļojot darījumu vai personīgos nolūkos. Jāizšķir divas kategorijas, jo tās prasa atšķirīgu pieeju:

a) visi ar darījumiem saistītie darījumu ceļotāju izdevumi ir starppatēriņš;

b) visi citi darījumu ceļotāju vai citu ceļotāju izdevumi ir mājsaimniecību galapatēriņa izdevumi.

3.177. Pakalpojumu importu un eksportu ieraksta to sniegšanas laikā. Tas sakrīt ar laiku, kad šie pakalpojumi sniegti. Pakalpojumu importu vērtē pircēju cenās, bet pakalpojumu eksportu – bāzes cenās.



3.3. tabula.  Eksportēto preču transportēšana

Iekšzemes teritorija

Starpteritorija

Importējošās valsts teritorija

1.  rezidentpārvadātājsimage

2.  rezidentpārvadātājsimage

3.  rezidentpārvadātājsimage

4.  nerezidentpārvadātājsimage

5.  nerezidentpārvadātājsimage

6.  nerezidentpārvadātājsimage



 

Preču eksports (FOB)

Pakalpojumu eksports

Preču imports (CIF/FOB)

Pakalpojumu imports

1.

x

2.

x

3.

x

4.

x

x

5.

6.

3.178. Paskaidrojums, kā lasāma šī tabula: šīs tabulas pirmā daļa norāda, ka eksportēto preču transportēšanas jomā pastāv sešas iespējas atkarībā no tā, vai pārvadātājs ir vai nav rezidents, un atkarībā no tā, kur notiek transportēšana: no kādas vietas iekšzemes teritorijā līdz valsts robežai, no valsts robežas līdz importējošās valsts robežai vai no importējošās valsts robežas līdz kādai vietai importējošā valstī. Šīs tabulas otrajā daļā par katru no šīm sešām iespējām norādīts, vai tās ierakstāmas kā preču eksports, pakalpojumu eksports, preču imports vai pakalpojumu imports.



3.4. tabula.  Importēto preču transportēšana

Iekšzemes teritorija

Starpteritorija

Importējošās valsts teritorija

1.  rezidentpārvadātājsimage

2.  rezidentpārvadātājsimage

3.  rezidentpārvadātājsimage

4.  nerezidentpārvadātājsimage

5.  nerezidentpārvadātājsimage

6.  nerezidentpārvadātājsimage



 

Importēto preču vērtēšana

Preču imports

Pakalpojumu imports

Preču eksports (FOB)

Pakalpojumu eksports

1.

CIF/FOB

2.

FOB

CIF

x

x

3.

CIF/FOB

x

x

4.

CIF/FOB

x

5.

FOB

CIF

x

x

6.

CIF/FOB

x

3.179. Paskaidrojums, kā lasāma šī tabula: šīs tabulas pirmā daļa norāda, ka importēto preču transportēšanas jomā pastāv sešas iespējas atkarībā no tā, vai pārvadātājs ir vai nav rezidents, un atkarībā no tā, kur notiek transportēšana: no kādas vietas eksportējošā valstī līdz eksportējošās valsts robežai, no eksportējošās valsts robežas līdz importējošās valsts robežai un no valsts robežas līdz kādai vietai iekšzemes teritorijā. Šīs tabulas otrajā daļā par katru no šīm sešām iespējām norādīts, vai tās ierakstāmas kā preču imports, pakalpojumu imports, preču eksports vai pakalpojumu eksports. Dažos gadījumos (2. un 5. gadījums) ieraksts ir atkarīgs no importētajām precēm piemērotā vērtēšanas principa. Jāievēro, ka pāreju no importēto preču CIF vērtēšanas uz FOB veido:

a)  CIF/FOB korekcija, t. i., no 2 CIF līdz 2 FOB (samazina kopējo importu un eksportu);

b)  CIF/FOB pārklasifikācija, t. i., no 5 CIF uz 5 FOB (nerada pārmaiņas kopējā importā un eksportā).

LIETOTU PREČU DARĪJUMI

3.180.  Definīcija: lietotas preces ir preces, kurām jau ir bijis lietotājs (izņemot krājumus).

3.181. Lietotās precēs iekļauj:

a) ēkas un citas pamatkapitāla preces, ko ražotāju vienības pārdevušas citām vienībām:

1) atkārtotai lietošanai, saglabājot pamatfunkciju;

2) nojaukšanai vai izjaukšanai; rezultātā iegūtie produkti kļūst par izejvielām (piemēram, metāllūžņi), ko izmanto jaunu preču (piemēram, tērauda) ražošanai;

b) vērtslietas, ko viena vienība pārdod citai;

c) ilglietojuma patēriņa preces, ko mājsaimniecības pārdevušas citām vienībām:

1) atkārtotai lietošanai, saglabājot pamatfunkciju;

2) izjaukšanai un pārvēršanai nojauktos materiālos;

d) īslaicīga lietojuma preces (piemēram, makulatūru, lupatas, vecas drēbes, vecas pudeles u. tml.), ko kāda vienība pārdevusi atkārtotai lietošanai vai par izejvielu jaunu preču ražošanai.

Lietotu preču nodošanu ieraksta kā negatīvus izdevumus (iegādi) pārdevējam un pozitīvus izdevumus (iegādi) pircējam.

3.182. Šādai lietotu preču definīcijai ir šādas sekas:

a) ja divu rezidentražotāju starpā notiek lietotu pamatlīdzekļu vai vērtslietu pārdošana, bruto pamatkapitāla veidošanai ierakstītās pozitīvās un negatīvās vērtības attiecībā uz ekonomiku kopumā savstarpēji anulē, neskaitot īpašumtiesību maiņas izmaksas;

b) ja lietotu nekustamu pamatlīdzekli (piemēram, ēku) pārdod nerezidentam, šādu gadījumu uztver kā finanšu aktīva, t. i., nosacītās rezidentvienības pašu kapitāla pirkšanu. Šī nosacītā rezidenta vienība tātad pērk finanšu aktīvu. Pamatlīdzekļa pārdošana un pirkšana notiek starp rezidentvienībām;

c) lietota kustama pamatlīdzekļa, piemēram, kuģa vai lidmašīnas, eksporta gadījumā ekonomikā neieraksta pozitīvu bruto pamatkapitāla veidošanu, lai nosegtu pārdevēja negatīvo bruto pamatkapitāla veidošanu;

d) ilglietojuma preces, piemēram, transportlīdzekļus, var klasificēt kā pamatlīdzekļus vai kā ilglietošanas patēriņa preces atkarībā no īpašnieka un no tā, kādam nolūkam tās lieto. Ja šādas preces īpašumtiesības nodod no uzņēmuma mājsaimniecībai, lai izlietotu galapatēriņam, uzņēmumam ieraksta negatīvu bruto pamatkapitāla veidošanu un mājsaimniecībai – pozitīvus patēriņa izdevumus. Ja šādas preces īpašumtiesības no mājsaimniecības nodod uzņēmumam, tad mājsaimniecībai ieraksta negatīvus galapatēriņa izdevumus un uzņēmumam ieraksta pozitīvu bruto pamatkapitāla veidošanu;

e) darījumi ar lietotām vērtslietām pircējam jāieraksta kā vērtslietu iegāde (pozitīva bruto kapitāla veidošana), bet pārdevējam – kā vērtslietu atsavinājums (negatīva bruto kapitāla veidošana). Darījumos ar pārējo pasauli jāieraksta preces imports vai eksports. Ja mājsaimniecība vērtslietu pārdod, tas nav jāieraksta kā negatīvi galapatēriņa izdevumi;

f) ja valdība pārdod uz ārzemēm lietotas militārās ilglietojuma preces, tās ieraksta kā preču eksportu un kā negatīvu valdības pamatkapitāla veidošanu.

3.183. Darījumus ar lietotām precēm ieraksta brīdī, kad mainās īpašumtiesības. Piemērojamie vērtēšanas principi atbilst attiecīgajiem produktu darījumu veidiem.

NERAŽOTO AKTĪVU IEGĀDES MĪNUS ATSAVINĀJUMI (NP)

3.184.  Definīcija: neražotos aktīvus veido aktīvi, kas nav radušies ražošanas procesā un kurus var izmantot preču un pakalpojumu ražošanā.

3.185. Izšķir trīs kategorijas, kas attiecas uz neražoto aktīvu iegādēm mīnus atsavinājumiem:

a) dabas resursu iegādes mīnus atsavinājumi (NP.1);

b) līgumu, nomas līgumu un licenču iegādes mīnus atsavinājumi (NP.2);

c) nemateriālo vērtību un tirgvedības aktīvu pirkumi mīnus pārdevumi (NP.3).

3.186. Dabas resursos ietver šādas kategorijas:

a) zeme;

b) derīgo izrakteņu un enerģijas rezerves;

c) nekultivēti bioloģiskie resursi;

d) ūdens resursi;

e) radiospektrs;

f) citi dabas resursi.

Dabas resursos neiekļauj ražoto aktīvu kultivētos bioloģiskos resursus. Kultivētu bioloģisko resursu pirkšanu vai pārdošanu neieraksta kā dabas resursu iegādi mīnus atsavinājumu; to ieraksta kā pamatkapitāla veidošanu. Arī maksājumus par dabas resursu pagaidu izmantošanu neieraksta kā dabas resursu iegādi; tos ieraksta kā nomu, t. i., īpašuma ienākumu (skatīt 15. nodaļu: Līgumi, nomas līgumi un licences).

3.187. Zemi definē kā pašu zemi, ieskaitot augsni un pieguļošos virszemes ūdeņus. Pieguļošie virszemes ūdeņi ietver iekšzemes ūdeņus (krātuves, ezerus, upes u. tml.), uz kuriem var noteikt īpašumtiesības.

3.188. Zemei nepieskaita šādus posteņus:

a) ēkas vai citas celtnes, kas atrodas uz zemes vai to šķērso (piemēram, ceļi un tuneļi);

b) vīna dārzus, augļu dārzus vai citu koku un augošu kultūru stādījumus u. tml.;

c) pazemes aktīvus,

d) nekultivētus bioloģiskos resursus;

e) pazemes ūdeņu resursus.

Posteņi a) un b) ir ražotie pamatlīdzekļi, posteņi c), d) un e) ir neražoto aktīvu veidi.

3.189. Zemes un citu dabas resursu iegādes mīnus atsavinājumus vērtē faktiskajās tirgus cenās iegādes/atsavinājuma brīdī. Darījumus ar dabas resursiem ieraksta ar vienādu vērtību gan pircēja, gan pārdevēja kontos. Šī vērtība neietver izmaksas, kas saistītas ar dabas resursu īpašumtiesību maiņu. Šīs izmaksas uzskata par bruto pamatkapitāla veidošanu.

3.190. Līgumus, nomas līgumus un licences kā neražotus aktīvus iedala šādās klasēs:

a) tirgojama operatīvā noma;

b) atļaujas izmantot dabas resursus, piemēram, zvejas kvotas;

c) atļaujas veikt konkrētas darbības, piemēram, emisijas atļaujas un licences ierobežota skaita kazino darbībai vai taksometru pakalpojumu sniegšanai konkrētā reģionā;

d) ekskluzīvas tiesības uz nākotnes precēm un pakalpojumiem, piemēram, futbolista līgums un izdevēja ekskluzīvas tiesības publicēt konkrēta autora jaunos darbus.

3.191. Līgumi, nomas līgumi un licences kā neražotu aktīvu kategorija neietver šādu aktīvu operatīvo nomu; operatīvās nomas maksājumus ieraksta kā starppatēriņu.

Līgumu, nomas līgumu un licenču iegādes un atsavinājumu vērtībā neietver ar īpašumtiesību maiņu saistītās izmaksas. Īpašumtiesību maiņas izmaksas ir bruto pamatkapitāla veidošanas sastāvdaļa.

3.192.  Definīcija: nemateriālo vērtību un tirgvedības aktīvu vērtība ir starpība starp cenu, kas samaksāta par uzņēmumu, balstoties uz darbības turpinājuma pieņēmumu, un uzņēmuma kopējo aktīvu un kopējo saistību starpību. Lai aprēķinātu kopējo aktīvu un kopējo saistību starpību, katru aktīvu un saistību identificē un vērtē atsevišķi.

3.193. Nemateriālo vērtību ieraksta tikai tad, kad tās vērtība ir pierādīta ar tirgus darījumu, piemēram, visas sabiedrības pārdošanu. Ja identificētos tirgvedības aktīvus pārdod pa vienam un atsevišķi no visas sabiedrības, šādu pārdošanu ieraksta šajā postenī.

3.194. Neražoto aktīvu iegādes mīnus atsavinājumus ieraksta sektoru, kopējās ekonomikas un parējās pasaules kapitāla kontā.




4.   NODAĻA

SADALES DARĪJUMI

4.01.  Definīcija: sadales darījumus veido darījumi, ar kuriem ražošanā radīto pievienoto vērtību sadala starp darbaspēku, kapitālu un valdību, un darījumi, kas saistīti ar ienākuma un bagātību pārdali.

Nošķir kārtējos un kapitāla pārvedumus, un kapitāla pārvedumi pārdala uzkrājumus vai bagātību, nevis ienākumu.

DARBA ŅĒMĒJU ATALGOJUMS (D.1)

4.02.  Definīcija: darba ņēmēju atalgojumu (D.1) definē kā kopējo atlīdzinājumu naudā vai natūrā, ko darba devējs maksā darba ņēmējam par uzskaites periodā paveikto darbu.

Darba ņēmēju atalgojuma komponenti ir šādi:

a) darba alga (D.11):

 darba alga naudā,

 darba alga natūrā;

b) darba devēju sociālās iemaksas (D.12):

 darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.121):

 

 darba devēju faktiskās pensiju iemaksas (D.1211),

 darba devēju faktiskās nepensiju iemaksas (D.1212),

 darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.122):

 

 darba devēju nosacītās pensiju iemaksas (D.1221),

 darba devēju nosacītās nepensiju iemaksas (D.1222).

Darba alga (D.11)

Darba alga naudā

4.03. Darba alga naudā ietver sociālās iemaksas, ienākuma nodokļus un citus maksājumus, kas jāmaksā darba ņēmējam, tostarp maksājumus, ko darba devējs ietur un darba ņēmēja vārdā maksā tieši sociālās apdrošināšanas shēmām, nodokļu iestādēm u. tml.

Darba algā naudā iekļauj šāda veida atlīdzinājumu:

a) regulāri maksājamo pamatalgu;

b) papildu samaksu par virsstundām, darbu naktīs, nedēļas nogalēs, nepieņemamos vai bīstamos apstākļos;

c) dzīves dārdzības pabalstus, vietējos pabalstus un pārcelšanās pabalstus;

d) prēmijas vai citus ārkārtas maksājumus, kas saistīti ar uzņēmuma vispārējiem darbības rezultātiem un ko maksā atbilstīgi stimulēšanas shēmām, prēmijas par ražīgumu vai peļņu, Ziemassvētku un Jaunā gada prēmijas, neskaitot darba ņēmēju sociālos pabalstus (skatīt 4.07. punkta c) apakšpunktu); “13.–14. mēneša” algu, ko sauc arī par ikgadēju papildu samaksu;

e) pabalstus transportam uz darbu un no darba, neskaitot pabalstus vai atlīdzinājumu darba ņēmējiem par komandējumiem, darbu izbraukumā, pārcelšanos un izklaides izdevumus, kas radušies, pildot darba pienākumus (skatīt 4.07. punkta a) apakšpunktu);

f) brīvdienu apmaksu par oficiālajām brīvdienām vai ikgadējo atvaļinājumu;

g) darba ņēmējiem maksātās komisijas, dzeramnaudas, aprūpes un vadības maksas;

h) darba devēju maksājumus saviem darba ņēmējiem saskaņā ar uzkrājumu shēmām;

i) ārkārtas maksājumus darba ņēmējiem, kuri aiziet no uzņēmuma, ja šie maksājumi nav saistīti ar kolektīvo līgumu;

j) darba devēju naudā izmaksātus mājokļu pabalstus saviem darba ņēmējiem.

Darba alga natūrā

4.04.  Definīcija: darba algu natūrā veido preces un pakalpojumi, vai citi labumi, kas nav pabalsti naudā, kurus darba devēji sniedz par brīvu vai par pazeminātām cenām un kurus darba ņēmēji var izmantot savu vai savu ģimenes locekļu vajadzību un vēlmju apmierināšanai sev piemērotā laikā un pēc saviem ieskatiem.

4.05. Darba alga natūrā ir, piemēram:

a) ēdieni un dzērieni, ieskaitot komandējumu laikā patērētos, bet neskaitot īpašus ēdienus un dzērienus, kuri nepieciešami īpašos darba apstākļos. Cenu samazinājumus, kas iegūti bezmaksas vai subsidētās ēdnīcās vai par pusdienu taloniem, ieskaita darba algā natūrā;

b) pašbūvēta un pirkta mājokļa vai līdzīga veida izmitināšanas pakalpojumi, ko var izmantot visi tās mājsaimniecības locekļi, kurai pieskaitāms darba ņēmējs;

c) formas tērps vai cita veida speciāls apģērbs, ko darba ņēmēji izvēlas bieži valkāt ārpus darbavietas, kā arī darbā;

d) darba ņēmējam personīgai lietošanai piešķirto transportlīdzekļu vai cita veida ilglietošanas priekšmetu pakalpojumi;

e) preces un pakalpojumi, kas saražoti kā paša darba devēja ražošanas procesu izlaide, piemēram, bezmaksas ceļošana dzelzceļa vai aviolīniju personālam, bezmaksas ogles ogļračiem vai bezmaksas pārtika lauksaimniecībā nodarbinātajiem;

f) sporta, atpūtas vai brīvdienu pavadīšanas iespēju nodrošināšana darba ņēmējiem un viņu ģimenēm;

g) transports uz darbu un no darba, izņemot darba laikā organizēto transportu, automobiļu stāvvietas, ja citādi par to būtu jāmaksā;

h) bērnu aprūpe darba ņēmēju bērniem;

i) maksājumi par labu darba ņēmējiem, ko veic darba devēji darba padomēm vai tamlīdzīgām struktūrām;

j) darba ņēmējiem iedalītās prēmijakcijas;

k) aizdevumi darba ņēmējiem par samazinātām procentu likmēm. Šā pabalsta vērtību aplēš kā summu, kuru darba ņēmējs maksātu, ja procenti tiktu iekasēti pēc tirgus apstākļiem, no kuras atskaita faktiski samaksātos procentus. Pabalstu ieraksta darba algā ienākuma veidošanas kontā, un atbilstīgo nosacīto procentu maksājumu, ko veic darba ņēmējs darba devējam, ieraksta primārā ienākuma iedales kontā;

l) akciju iegādes iespējas, kas nozīmē, ka darba devējs dod darba ņēmējam iespēju iegādāties akcijas vai daļas par noteiktu cenu nākotnes datumā (skatīt 4.168.–4.178. punktu);

m) ienākumi, ko devušas korporatīvajos sektoros nenovērotas darbības un kas nodoti izmantošanai privātām vajadzībām darba ņēmējiem, kuri piedalās šādās darbībās.

4.06. Preces un pakalpojumus, ko darba ņēmēji saņem kā darba algu natūrā, vērtē bāzes cenās, ja darba devējs tās saražojis, un pircēju cenās, ja darba devējs tās nopircis. Ja tos sniedz bez maksas, kopējo darba algas natūrā vērtību aprēķina saskaņā ar attiecīgo preču un pakalpojumu bāzes cenām (vai darba devēja pircēja cenām, ja darba devējs tos pērk). No šīs vērtības atskaita summu, ko maksā darba ņēmējs, saņemot preces un pakalpojumus par pazeminātām cenām, nevis bez maksas.

4.07. Darba algā neietver:

a) darba devēju izdevumus, kas nepieciešami darba devēju ražošanas procesam. Piemēram:

1) pabalstus vai atlīdzinājumu darba ņēmējiem par komandējumiem, darbu izbraukumā, pārcelšanos un izklaides izdevumiem, kas radušies, pildot darba pienākumus;

2) izdevumus ērtību radīšanai darba vietā, darba apstākļu dēļ nepieciešamās medicīniskās pārbaudes un darbā valkāto darba apģērbu nodrošināšanu;

3) tāda veida izmitināšanas pakalpojumus darba vietā, kādus nevar izmantot mājsaimniecības, kurām pieskaitāmi darba ņēmēji, – kajītes, guļamtelpas, personāla kopmītnes un barakas;

4) speciālus ēdienus vai dzērienus, kuri nepieciešami īpašos darba apstākļos;

5) piemaksu darba ņēmējiem instrumentu, iekārtu vai īpaša apģērba pirkšanai, kas nepieciešami darbam, vai tādu daļu no viņu darba algas, kura darba ņēmējiem saskaņā ar darba līgumu jāiztērē šādiem pirkumiem. Ja darba līgumā noteikts, ka darba ņēmējiem jāpērk instrumenti, iekārtas, īpašs apģērbs u. tml. un ja šādi izdevumi netiek pilnībā atmaksāti, atlikušos šādiem darba ņēmējiem radušos izdevumus atskaita no viņu saņemtās darba algas, attiecīgi palielinot darba devēju starppatēriņu.

Izdevumus par precēm un pakalpojumiem, kas darba devējiem jānodrošina saviem darba ņēmējiem, lai tie varētu veikt savu darbu, uzskata par darba devēju starppatēriņu;

b) algu summas, ko darba devēji turpina kādu laiku maksāt saviem darba ņēmējiem slimības, maternitātes, darba traumas, darbnespējas, u. tml. gadījumā. Šādus maksājumus uzskata par citiem sociālās apdrošināšanas nepensiju pabalstiem (D.6222), un tādas pašas summas norāda pie darba devēju nosacītajām nepensiju sociālajām iemaksām (D.1222);

c) citus ar nodarbinātību saistītus sociālās apdrošināšanas pabalstus, piemēram, bērna, laulāto, ģimenes, izglītības vai citus pabalstus saistībā ar apgādājamiem, kā arī bezmaksas medicīniskos pakalpojumus (tos, kuru nepieciešamību nenosaka darba apstākļi) darba ņēmējiem vai viņu ģimenēm;

d) nodokļus, kas jāmaksā darba devējam no aprēķinātās darba algas, piemēram, algas nodokli. Šādus uzņēmumu maksātus nodokļus nosaka vai nu procentos no darba algas, vai kā nemainīgu summu uz vienu nodarbināto. Tos uzskata par citiem ražošanas nodokļiem;

e) samaksu mājražotājiem saskaņā ar gabaldarba likmēm. Ja mājražotāja saņemtais ienākums ir kāda šai personai uzticēta ražošanas procesa izlaides funkcija, neatkarīgi no tā, cik darba ieguldīts, šāds atlīdzinājums nozīmē, ka strādājošais ir pašnodarbināta persona.

Darba devēju sociālās iemaksas (D.12)

4.08.  Definīcija: darba devēju sociālās iemaksas veido darba devēju maksājumi sociālās nodrošināšanas shēmām vai citām ar nodarbinātību saistītām sociālās apdrošināšanas shēmām, lai darba ņēmējiem nodrošinātu sociālos pabalstus.

Summu, kas vienāda ar tādu sociālo iemaksu vērtību, kuras rodas darba devējiem, nodrošinot saviem darba ņēmējiem tiesības uz sociālajiem pabalstiem, ieraksta kā darba ņēmēju atalgojumu. Darba devēju sociālās iemaksas var būt faktiskas vai nosacītas.

Darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.121)

4.09.  Definīcija: darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.121) veido darba devēju maksājumi apdrošinātājiem (sociālās nodrošināšanas un citām ar nodarbinātību saistītām sociālās apdrošināšanas shēmām). Šādi maksājumi aptver likumos, vienošanās dokumentos un līgumos paredzētās, kā arī brīvprātīgās iemaksas attiecībā uz sociālo risku vai vajadzību apdrošināšanu.

Lai gan darba devēji tās maksā tieši apdrošinātājiem, šādas darba devēju iemaksas uzskata par darba ņēmēju atalgojuma sastāvdaļu. Tad veic ierakstu, it kā darba ņēmēji veiktu iemaksu apdrošinātājiem.

Darba devēju faktiskās sociālās iemaksas veido divas kategorijas, iemaksas saistībā ar pensijām un iemaksas saistībā ar citiem pabalstiem, un tās ieraksta atsevišķi šādās pozīcijās:

a) darba devēju faktiskās pensiju iemaksas (D.1211);

b) darba devēju faktiskās nepensiju iemaksas (D.1212).

Darba devēju faktiskās nepensiju iemaksas atbilst iemaksām saistībā ar sociālo risku un vajadzībām, kas nav pensijas, piemēram, darba ņēmēju slimību, maternitātes, darba traumu, darbnespējas, štatu samazināšanas u. c. gadījumos.

Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.122)

4.10.  Definīcija: darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.122) ir pretējais ieraksts citiem sociālās apdrošināšanas pabalstiem (D.622) (mīnus eventuālās darba ņēmēju sociālās iemaksas), ko darba devēji maksā tieši saviem darba ņēmējiem vai bijušajiem darba ņēmējiem un citām personām ar šādām tiesībām, neiesaistot apdrošināšanas uzņēmumu vai autonomu pensiju fondu un neradot īpašu fondu vai atsevišķi nodalītas rezerves šim nolūkam.

Darba devēju nosacītās sociālās iemaksas tiek iedalītas divās kategorijās:

a) darba devēju nosacītās pensiju iemaksas (D.1221).

Sociālās apdrošināšanas shēmas saistībā ar pensijām klasificē definētu iemaksu shēmās vai definētu pabalstu shēmās.

Definētu iemaksu shēmā pabalstu nosaka pēc shēmā veiktajām iemaksām un līdzekļu ieguldīšanas atdeves. Pensionēšanās laikā darba ņēmējs uzņemas visus riskus saistībā ar maksājamiem pabalstiem. Šādām shēmām nav nosacītu iemaksu, ja vien darba devējs pats neuztur šādu shēmu. Šādā gadījumā shēmas uzturēšanas izmaksas uzskata par nosacītu iemaksu, ko maksā darba ņēmējam kā darba ņēmēju atalgojuma daļu. Šo summu arī ieraksta kā mājsaimniecību galapatēriņa izdevumus par finanšu pakalpojumiem.

Definētu pabalstu shēmā maksājamos pabalstus shēmas locekļiem nosaka shēmas noteikumos, t. i., izmantojot formulu, lai noteiktu maksājumu vai minimālo maksājumu. Parastā definētu pabalstu shēmā iemaksas veic gan darba devējs, gan darba ņēmējs, bet darba ņēmējam obligāti jāveic iemaksa, ko izsaka procentos no tābrīža algas. Darba devējs atbild par izmaksām saistībā ar kotētajiem pabalstiem. Darba devējs uzņemas ar pabalstu nodrošināšanu saistīto risku.

Saskaņā ar definētu pabalstu shēmu darba devēja veikto nosacīto iemaksu aplēš, izmantojot šādus aprēķinus:

darba devēja nosacītā iemaksa ir vienāda ar

pabalsta palielinājumu, pateicoties nodarbinātībai pārskata periodā,

mīnus

darba devēja faktisko iemaksu summa

mīnus

visu darba ņēmēja iemaksu summa

plus

shēmas uzturēšanas izmaksas.

Dažas shēmas var izteikt kā beziemaksu, jo ne darba devējs, ne darba ņēmējs neveic faktiskas iemaksas. Tomēr darba devēja nosacīto iemaksu aprēķina un nosaka, kā aprakstīts iepriekš.

Ja valdības darba ņēmēju shēmu pensiju tiesības neieraksta pamatkontos, valdības darba ņēmēju nosacītās pensiju iemaksas aplēš, pamatojoties uz aktuāru aprēķiniem. Tikai tādos gadījumos, kad ar aktuāru aprēķiniem nevar panākt pietiekamu ticamību, iespējamas divas citas pieejas, lai šādi aplēstu valdības darba ņēmēju nosacītās pensiju iemaksas:

1) pamatojoties uz saprātīgu procentu no darba algas, ko maksā pašreizējiem darba ņēmējiem;

2) kā starpību starp kārtējiem maksājamiem pabalstiem un faktiskajām veicamajām iemaksām (ko maksā gan darba ņēmēji, gan valdība kā darba devējs);

b) darba devēju nosacītās nepensiju iemaksas (D.1222).

Fakts, ka noteiktus sociālos pabalstus darba devēji maksā tieši, nevis ar sociālās nodrošināšanas fondu vai citu apdrošinātāju starpniecību, neliedz tos ierakstīt kā sociālās labklājības pabalstus. Tā kā šādu pabalstu izmaksas veido daļu no darba devēju darbaspēka izmaksām, tās arī ietver darba ņēmēju atalgojumā. Tādējādi atlīdzinājums, ko nosacīti aprēķina šādiem darba ņēmējiem, ir vienāds ar tādas sociālo iemaksu summas vērtību, kas nepieciešama, lai nodrošinātu tiesības uz sociālajiem pabalstiem, ko tās uzkrāj. Aprēķinot šādas summas, ņem vērā visas faktiskās iemaksas, ko veicis darba devējs vai darba ņēmējs, un tās ir atkarīgas ne tikai no pašreiz maksātajiem pabalstiem, bet arī no tā, kā darba devēju saistības saskaņā ar šādām shēmām varētu parādīties nākotnē tādu faktoru kā pašreizējo un iepriekšējo darba ņēmēju skaits, vecuma un paredzamā dzīves ilguma gaidāmās pārmaiņas rezultātā. Iemaksu nosacīti aprēķināto vērtību pamatā ir tādi paši aktuāru aprēķini, kas nosaka apdrošināšanas uzņēmumu prasīto prēmiju līmeni.

Tomēr praksē var būt grūti precīzi aprēķināt šādu nosacīti aprēķinātu iemaksu summas. Darba devējs pats var veikt aplēses – varbūt par pamatu ņemot iemaksas, ko veic līdzīgi fondētās shēmās – lai aprēķinātu iespējamās saistības nākotnē, un šādas aplēses var izmantot, ja tās ir pieejamas. Cita pieņemama metode ir izmantot saprātīgu procentuālo daļu no pašreizējiem darba ņēmējiem maksātās algas. Pretējā gadījumā vienīgā praktiskā alternatīva ir izmantot nefondētu nepensiju pabalstus, ko maksā darba devējs tāda paša uzskaites perioda laikā, lai aplēstu nosacīto atlīdzinājumu, kāds būtu vajadzīgs nosacīto iemaksu segšanai. Kārtējā periodā faktiski samaksātie pabalsti nodrošina pieņemamu aplēsi par iemaksām un saistīto nosacīto atlīdzību.

4.11. Sektoru kontos tiešo sociālo pabalstu izmaksas pirmo reizi parādās ienākuma veidošanas konta izlietojuma pusē kā darba ņēmēju atalgojuma sastāvdaļa un otrreiz – ienākuma sekundārās sadales konta izlietojuma pusē kā sociālie pabalsti. Lai sabalansētu ienākuma sekundārās sadales kontu, pieņem, ka darba ņēmēju mājsaimniecības atmaksā darba devēju sektoriem darba devēju nosacītās sociālās iemaksas, kas kopā ar iespējamajām darba ņēmēju sociālajām iemaksām finansē tiešos sociālās labklājības pabalstus, ko viņiem nodrošina minētie darba devēji. Šī nosacītā ķēde ir līdzīga darba devēju faktiskajām sociālajām iemaksām, kas iziet caur mājsaimniecību kontiem, un tad uzskata, ka mājsaimniecības tās samaksājušas apdrošinātājiem.

4.12. Darba ņēmēju atalgojuma ierakstīšanas laiks:

a) darba algu (D.11) ieraksta tajā periodā, kurā veic darbu. Tomēr vienreizējās prēmijas vai citus ārkārtas maksājumus, piemēram, 13. algu, ieraksta tad, kad tie jāmaksā. Laiks, kad ieraksta akciju iegādes iespēju, ir sadalīts periodā starp piešķiršanas datumu un pirmo iespējas izmantošanas datumu. Ja dati nav atbilstīgi, akciju iegādes iespējas vērtību ieraksta pirmajā iespējas izmantošanas datumā;

b) darba devēju faktiskās sociālās iemaksas (D.121) ieraksta tajā periodā, kurā veic darbu;

c) darba devēju nosacītās sociālās iemaksas (D.122) ieraksta atbilstīgi šādām kategorijām:

1) iemaksas, kas ir obligāto tiešo sociālo pabalstu pretējais ieraksts, ieraksta tajā periodā, kurā veic darbu;

2) iemaksas, kas ir brīvprātīgo tiešo sociālo pabalstu pretējais ieraksts, ieraksta tad, kad šos pabalstus izsniedz.

4.13. Darba ņēmēju atalgojumu veido:

a) darba ņēmēju rezidentu atalgojums, ko maksā darba devēji rezidenti;

b) darba ņēmēju rezidentu atalgojums, ko maksā darba devēji nerezidenti;

c) darba ņēmēju nerezidentu atalgojums, ko maksā darba devēji rezidenti.

Posteņus, kas uzskaitīti a) līdz c) apakšpunktā, ieraksta šādi:

1) darba devēju rezidentu maksāto atalgojumu darba ņēmējiem rezidentiem un nerezidentiem iegūst, grupējot kopā a) un c) apakšpunktos uzskaitītos posteņus, un ieraksta kā to sektoru un nozaru izlietojumu ienākuma veidošanas kontā, pie kuriem pieder darba devēji;

2) darba devēju rezidentu un nerezidentu maksāto atalgojumu darba ņēmējiem rezidentiem iegūst, grupējot kopā a) un b) apakšpunktos uzskaitītos posteņus, un ieraksta kā resursus mājsaimniecību primārā ienākuma iedales kontā;

3) posteni, kas minēts b) apakšpunktā – darba ņēmēju rezidentu atalgojums, ko maksā darba devēji nerezidenti – ieraksta kā izlietojumu primāro ienākumu un kārtējo pārvedumu ārējā kontā;

4) posteni, kas minēts c) apakšpunktā – darba ņēmēju nerezidentu atalgojums, ko maksā darba devēji rezidenti, – ieraksta kā resursus primāro ienākumu un kārtējo pārvedumu ārējā kontā.

RAŽOŠANAS UN IMPORTA NODOKĻI (D.2)

4.14.  Definīcija: ražošanas un importa nodokļus (D.2) veido obligāti, neatlīdzināmi maksājumi naudā vai natūrā, ko iekasē vispārējā valdība vai Eiropas Savienības iestādes saistībā ar preču un pakalpojumu ražošanu un importēšanu, darbaspēka nodarbināšanu, zemes, ēku vai citu ražošanā izmantoto aktīvu īpašumtiesībām vai izmantošanu. Šādi nodokļi jāmaksā neatkarīgi no gūtās peļņas.

4.15. Ražošanas un importa nodokļus veido:

a) produktu nodokļi (D.21):

1) pievienotās vērtības tipa nodokļi (PVN) (D.211);

2) importa nodokļi un nodevas, izņemot PVN, (D.212):

 importa nodevas (D.2121),

 importa nodokļi, izņemot PVN un nodevas, (D.2122);

3) produktu nodokļi, izņemot PVN un importa nodokļus, (D.214);

b) citi ražošanas nodokļi (D.29).

Produktu nodokļi (D.21)

4.16.  Definīcija: produktu nodokļi (D.21) ir nodokļi, kas jāmaksā par katru saražotas vai darījumā iesaistītas preces vai pakalpojuma vienību. Nodokli var noteikt kā naudas summu par katru preču vai pakalpojumu daudzuma vienību vai arī to var aprēķināt kā noteiktu procentu no saražoto vai darījumā iesaistīto preču un pakalpojumu vienas vienības cenas vai vērtības. Nodokļus, kas aprēķināti produktam, neatkarīgi no tā, kura institucionālā vienība maksā nodokli, iekļauj produktu nodokļos, ja vien tie nav īpaši iekļauti citā pozīcijā.

Pievienotās vērtības tipa nodokļi (PVN) (D.211)

4.17.  Definīcija: pievienotās vērtības tipa nodoklis (PVN) ir preču vai pakalpojumu nodoklis, ko pa posmiem iekasē uzņēmumi un ko visbeidzot pilnā mērā maksā gala pircējs.

Pozīcija ietver pievienotās vērtības nodokli, ko iekasē vispārējā valdība un ko piemēro iekšzemes un importētajiem produktiem, kā arī citus atskaitāmos nodokļus, ko piemēro saskaņā ar noteikumiem, kuri ir līdzīgi PVN noteikumiem. Visi pievienotās vērtības tipa nodokļi turpmāk tekstā saukti par PVN. PVN tipa nodokļu kopēja pazīme – ražotājiem jāmaksā valdībai tikai starpība starp pārdošanas ieņēmumiem noteikto PVN un pirkumiem noteikto PVN par starppatēriņu un bruto pamatkapitāla veidošanu.

PVN ieraksta kā neto summu tādā nozīmē, ka:

a) preču un pakalpojumu izlaidi un importu vērtē, neskaitot rēķinā uzrādīto PVN;

b) preču un pakalpojumu pirkumus ieraksta, ietverot neatskaitāmo PVN. PVN ieraksta, it kā to maksātu pircēji, nevis pārdevēji, turklāt tikai tie pircēji, kuri to nevar atskaitīt. Lielāko PVN daļu ieraksta kā samaksātu par gala izlietojumu, galvenokārt mājsaimniecību patēriņam.

Kopējai ekonomikai PVN ir vienāds ar starpību starp kopējo rēķinos uzrādīto PVN un kopējo atskaitāmo PVN (skatīt 4.27. punktu).

Importa nodokļi un nodevas, izņemot PVN, (D.212)

4.18.  Definīcija: importa nodokļi un nodevas, izņemot PVN, (D.212) aptver obligātos maksājumus, izņemot PVN, ko vispārējā valdība vai Eiropas Savienības iestādes iekasē par importētajām precēm, lai pieļautu to brīvu apriti ekonomiskajā teritorijā, un pakalpojumiem, ko nerezidentvienības sniedz rezidentvienībām.

Obligātajos maksājumos iekļauj:

a) importa nodevas (D.2121): tās veido muitas nodevas vai citas ievedmaksas, kas jāmaksā pēc muitas tarifu sarakstiem par konkrēta veida precēm, kad tās ieved izmantošanai lietošanas valsts ekonomiskajā teritorijā;

b) importa nodokļus, izņemot PVN un importa nodevas, (D.2122).

Šajā pozīcijā iekļauj:

1) nodevas par importētiem lauksaimniecības produktiem;

2) naudas kompensācijas, kas iekasētas par importu;

3) akcīzes nodevas un speciālos nodokļus par noteiktiem importētiem produktiem, ja šādas nodevas un nodokļus par līdzīgiem vietējas izcelsmes produktiem maksā pati ražotāju grupa;

4) vispārējos tirdzniecības nodokļus, kas jāmaksā par preču un pakalpojumu importu;

5) nodokļus par noteiktiem pakalpojumiem, ko nerezidentuzņēmumi sniedz rezidentvienībām ekonomiskajā teritorijā;

6) peļņu, ko pārskaita valstij tādi publiskie uzņēmumi, kuriem ir monopols atsevišķu preču vai pakalpojumu importēšanā.

Lai aprēķinātu neto importa nodokļus un nodevas, izņemot PVN, no importa nodokļiem un nodevām, izņemot PVN, (D.212) atskaita importa subsīdijas (D.311).

Produktu nodokļi, izņemot PVN un importa nodokļus, (D.214)

4.19.  Definīcija: produktu nodokļus, izņemot PVN un importa nodokļus, (D.214) veido preču un pakalpojumu nodokļi, kas jāmaksā par šo preču vai pakalpojumu ražošanu, eksportu, pārdošanu, pārvešanu, nomu vai piegādi, vai par to lietošanu pašu patēriņam vai pašu kapitāla veidošanai.

4.20. Šajā pozīcijā jo īpaši iekļauj:

a) akcīzes nodevas un patēriņa nodokļus (kas nav iekļauti importa nodokļos un nodevās);

b) zīmognodokļus, ko piemēro īpašu produktu, piemēram, alkoholisko dzērienu vai tabakas, pārdošanai un juridiskajiem dokumentiem vai čekiem;

c) finanšu un kapitāla darījumu nodokļus, kas jāmaksā, pērkot vai pārdodot nefinanšu un finanšu aktīvus, tostarp ārvalstu valūtu. Tie jāmaksā, kad mainās īpašumtiesības uz zemi vai citiem aktīviem, izņemot gadījumus, kad tās mainās kapitāla pārveduma rezultātā, (galvenokārt mantojumi un dāvinājumi). Tos uztver kā starpnieku pakalpojumu nodokļus;

d) automobiļu reģistrācijas nodokļus;

e) izklaides nodokļus;

f) loteriju, azartspēļu un derību nodokļus, kas nav laimestu nodokļi;

g) apdrošināšanas prēmiju nodokļus;

h) citus nodokļus par īpašiem pakalpojumiem: viesnīcām vai kempingiem, mājokļu pakalpojumiem, restorāniem, transportu, sakariem, reklāmu;

i) vispārējos pārdošanas vai apgrozījuma nodokļus (izņemot PVN tipa nodokļus): tie ietver ražotāju vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības nodokļus, pirkumu nodokļus, apgrozījuma nodokļus;

j) fiskālo monopolu peļņu, kuru pārskaita valstij, izņemot monopolus uz atsevišķu preču vai pakalpojumu importu (ietverti D.2122). Fiskālie monopoli ir publiski uzņēmumi, kam piešķirts likumīgs monopols atsevišķa veida preces vai pakalpojuma ražošanā vai sadalē, lai palielinātu ieņēmumus, nevis lai sekmētu sabiedrības ekonomiskās vai sociālās politikas intereses. Ja, īstenojot apzinātu ekonomisko vai sociālo politiku, publiskam uzņēmumam piešķir monopoltiesības preces vai pakalpojuma vai ražošanas tehnoloģijas īpašās nozīmes dēļ, piemēram, komunālie pakalpojumi, pasta iestādes, telesakari, dzelzceļš u. tml., to neuzskata par fiskālu monopolu;

k) eksporta nodevas un par eksportu iekasētās naudas kompensācijas summas.

4.21. Neto produktu nodokļus iegūst, atskaitot no produktu nodokļiem (D.21) produktu subsīdijas (D.31).

Citi ražošanas nodokļi (D.29)

4.22.  Definīcija: citus ražošanas nodokļus (D.29) veido visi nodokļi, ko uzņēmumiem rada iesaistīšanās ražošanā, neatkarīgi no saražoto vai pārdoto preču un pakalpojumu daudzuma vai vērtības.

Citi ražošanas nodokļi var būt jāmaksā par zemi, pamatlīdzekļiem vai darbaspēku, kas nodarbināts ražošanas procesā, vai par noteiktām darbībām vai darījumiem.

4.23. Citi ražošanas nodokļi (D.29) ietver:

a) nodokļus par uzņēmumu ražošanā izmantotās zemes, ēku vai citu celtņu īpašumtiesībām vai izlietošanu (ieskaitot īpašnieku apdzīvotos mājokļus);

b) nodokļus par pamatlīdzekļu (piemēram, transportlīdzekļu, mašīnu un iekārtu) izmantošanu ražošanas nolūkiem neatkarīgi no tā, vai šie aktīvi ir īpašumā vai tiek nomāti;

c) nodokļus no kopējās aprēķinātās darba algas un atalgojuma nodokļus;

d) nodokļus par starptautiskiem darījumiem (piemēram, ceļojumiem uz ārzemēm, starpvalstu naudas pārvedumiem vai līdzīgiem darījumiem ar nerezidentiem) ražošanas nolūkā;

e) nodokļus, ko maksā uzņēmumi, lai iegūtu uzņēmējdarbības vai profesionālās licences, ja šīs licences piešķir automātiski, samaksājot attiecīgās summas. Šādā gadījumā var būt, ka licences vienkārši ir ieņēmumu piesaistīšanas veids, pat ja valdība apmaiņā var izsniegt sertifikātu vai atļauju. Tomēr, ja valdība izmanto licences piešķiršanu kā nosacījumu, lai īstenotu kādas reglamentējošas funkcijas, piemēram, pārbauda uzņēmējdarbības telpu atbilstību vai drošību, izmantoto iekārtu izturību vai drošību, nodarbinātā personāla profesionālās spējas, kā arī ražoto preču un sniegto pakalpojumu kvalitāti vai standartus, maksājumus uzskata par sniegto pakalpojumu pirkšanu, ja vien par licencēm iekasētās summas pilnīgi neatbilst valdības veikto pārbaužu izmaksām;

f) nodokļus par ražošanas darbību rezultātā radīto piesārņojumu. Tos veido nodokļi, ko piemēro indīgu gāzu, kaitīgu šķidrumu vai citu kaitīgu vielu emisijai vai izplūdei apkārtējā vidē. Tie neietver tādus maksājumus valsts iestādēm par atkritumvielu vai indīgu vielu savākšanu un iznīcināšanu, kas veido uzņēmumu starppatēriņu;

g) nepietiekamu PVN atlīdzināšanu, ko rada vienotas likmes nodokļu sistēma, kas bieži novērojama lauksaimniecībā.

4.24. Citos ražošanas nodokļos neiekļauj nodokļus par mājsaimniecību personīgajām vajadzībām izmantotajiem transportlīdzekļiem, ko ieraksta pie ienākuma, mantas u. c. kārtējiem nodokļiem.

Eiropas Savienības iestādēm maksātie ražošanas un importa nodokļi

4.25. Ražošanas un importa nodokļi, ko maksā Eiropas Savienības iestādēm, ietver šādus nodokļus, ko nacionālās valdības iekasē Eiropas Savienības iestāžu vārdā: ieņēmumus no kopējās lauksaimniecības politikas: iekasējumus par importētiem lauksaimniecības produktiem, par eksportu un importu iekasēto naudas kompensāciju, cukura ražošanas nodevas un izoglikozes nodokļus, kopējās atbildības nodokļus pienam un graudaugiem; ieņēmumus no tirdzniecības ar trešajām valstīm: muitas nodevas, ko iekasē saskaņā ar Eiropas Kopienu integrēto tarifu (TARIC).

Ražošanas un importa nodokļi, ko maksā Eiropas Savienības iestādēm, neietver uz PVN balstītus trešos pašu resursus, kas ietverti kārtējos pārvedumos pozīcijā “Uz PVN un NKI balstīti ES pašu resursi” (D.76) (skatīt 4.140. punktu).

Ražošanas un importa nodokļi: ierakstīšanas laiks un ierakstāmās summas

4.26. Ražošanas un importa nodokļu ierakstīšana: ražošanas un importa nodokļus ieraksta tad, kad notiek darbības, darījumi vai citi notikumi, kas rada saistības maksāt nodokļus.

4.27. Dažas ekonomiskās darbības, darījumi vai notikumi, kas rada saistības maksāt nodokļus, nenonāk nodokļu iestāžu uzmanības lokā. Šādas darbības, darījumi vai notikumi nerada finanšu aktīvus vai saistības kā kreditoru vai debitoru saistības. Ieraksta tikai tādas summas, ko apliecina nodokļu aprēķini, deklarācijas vai citi instrumenti, kuri nodokļu maksātājiem rada obligātas maksājumu saistības. Netiek veiktas aplēses par nodokļiem, kurus neapliecina nodokļu aprēķini.

Nodokļus, kurus ieraksta kontos, iegūst no diviem avotiem: summām, ko apliecina aprēķini un deklarācijas, vai gūtie naudas ieņēmumi.

a) Izmantojot aprēķinus un deklarācijas, summas koriģē, izmantojot koeficientu, kas rāda aprēķinātās un deklarētās, bet neiekasētās summas. Alternatīva pieeja ir ierakstīt kapitāla pārvedumu (D.995, kā aprakstīts 4.165. punkta j) apakšpunktā) attiecīgajiem sektoriem tādas pašas korekcijas apmērā. Koeficientus aplēš, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi un pašreizējām prognozēm par aprēķinātajām un deklarētajām, bet neiekasētajām summām. Tie ir atšķirīgi dažāda veida nodokļiem.

b) Izmantojot naudas ieņēmumus, summas koriģē pēc laika, lai naudu attiecinātu uz tāda darījuma laiku, kas rada nodokļu saistības. Šādas korekcijas pamatā ir vidējā laika starpība starp darbību un naudas ieņēmumiem no nodokļiem.

4.28. Kopējā ierakstāmā nodokļu vērtība ietver procentus, kas jāmaksā par nenokārtotajiem nodokļu parādiem, un soda naudas, ko uzlikušas nodokļu iestādes, ja šādus procentus un soda naudas nav iespējams atsevišķi noteikt. Kopējā nodokļu vērtība ietver maksas, kuras piemēro saistībā ar nenomaksāto nodokļu iekasēšanu vai atgūšanu. Kopējo vērtību samazina, atskaitot nodokļu atlaižu summu, ko piešķīrusi vispārējā valdība, īstenojot ekonomisko politiku, un jebkuru nodokļu atmaksu pārmaksāšanas gadījumos.

4.29. Kontu sistēmā ražošanas un importa nodokļus (D.2) ieraksta šādi:

a) izlietojuma pusē – kopējās ekonomikas ienākuma veidošanas kontā;

b) resursu pusē – vispārējās valdības sektora primārā ienākuma iedales kontā un primāro ienākumu un kārtējo pārvedumu ārējā kontā.

Produktu nodokļus ieraksta kā resursus kopējās ekonomikas preču un pakalpojumu kontā. Tas ļauj preču un pakalpojumu resursus, kas vērtēti, neieskaitot produktu nodokļus, sabalansēt ar izlietojumu, kuru vērtē, ieskaitot šādus nodokļus.

Citus ražošanas nodokļus (D.29) ieraksta kā izlietojumu to nozaru vai sektoru ienākuma veidošanas kontā, kas tos maksā.

SUBSĪDIJAS (D.3)

4.30.  Definīcija: subsīdijas (D.3) ir kārtējie neatlīdzināmi maksājumi, kurus vispārējā valdība vai Eiropas Savienības iestādes maksā rezidentražotājiem.

Turpmāk minētie ir piemēri tam, kādiem mērķiem piešķir subsīdijas:

a) ražošanas apjoma līmeņu ietekmēšanai;

b) produktu cenu ietekmēšanai; vai

c) ražošanas faktoru atlīdzinājuma ietekmēšanai.

Ārpustirgus ražotāji citas ražošanas subsīdijas var saņemt tikai tad, ja šie maksājumi ir atkarīgi no vispārējiem noteikumiem, ko piemēro gan tirgus, gan ārpustirgus ražotājiem.

Produktu subsīdijas neieraksta ārpustirgus izlaidei (P.13).

4.31. Subsīdijas, ko piešķir Eiropas Savienības iestādes, sedz tikai kārtējos pārvedumus, ko tās veic tieši rezidentražotāju vienībām.

4.32. Subsīdijas klasificē šādi:

a) produktu subsīdijas (D.31):

1) importa subsīdijas (D.311);

2) citas produktu subsīdijas (D.319);

b) citas ražošanas subsīdijas (D.39).

Produktu subsīdijas (D.31)

4.33.  Definīcija: Produktu subsīdijas (D.31) ir subsīdijas, kuras maksā par vienu saražoto vai importēto preces vai pakalpojuma vienību.

Produktu subsīdiju apjomu var noteikt šādi:

a) kā noteiktu naudas summu par preces vai pakalpojuma daudzuma vienību;

b) kā noteiktu procentu no vienības cenas;

c) kā starpību starp noteiktu mērķcenu un pircēja maksātu tirgus cenu.

Produkta subsīdiju parasti maksā, kad prece ir saražota, pārdota vai importēta, bet to var maksāt, pastāvot citiem apstākļiem, piemēram, preci nododot, iznomājot, piegādājot vai izlietojot pašu patēriņam vai pašu kapitāla veidošanai.

Produktu subsīdijas piemēro tikai tirgus izlaidei (P.11) vai izlaidei pašu gala izlietojumam (P.12).

Importa subsīdijas (D.311)

4.34.  Definīcija: importa subsīdijas (D.311) veido preču un pakalpojumu subsīdijas, kuras jāmaksā, kad preces šķērso robežu izlietošanai ekonomiskajā teritorijā vai kad sniedz pakalpojumus rezidentu institucionālajām vienībām.

Importa subsīdijas ietver zaudējumus, kurus radījusi mērķtiecīga valdības politika, ko īsteno valdības tirdzniecības organizācijas, kuru uzdevums ir pirkt produktus no nerezidentiem un tad pārdot tos par zemākām cenām rezidentiem.

Citas produktu subsīdijas (D.319)

4.35. Citās produktu subsīdijās (D.319) ietver:

a) iekšzemē izlietotu produktu subsīdijas: tās ir subsīdijas, ko maksā rezidentražotājiem par produkciju, ko izlieto vai patērē ekonomiskajā teritorijā;

b) zaudējumus, ko valdības mērķtiecīga ekonomiskā vai sociālā politika rada valdības tirdzniecības organizācijām, kuru uzdevums ir iepirkt rezidentražotāju produktus un tad pārdot tos par zemākām cenām rezidentiem vai nerezidentiem;

c) subsīdijas publiskajām sabiedrībām un kvazisabiedrībām, lai kompensētu regulārus zaudējumus, kurus tām rada ražošanas darbības tādas apzinātas valdības vai Eiropas ekonomiskās un sociālās politikas rezultātā, kad vidējās ražošanas izmaksas pārsniedz noteiktās cenas;

d) tiešās eksporta subsīdijas, kuras maksā tieši rezidentražotājiem, kad preces izved no ekonomiskās teritorijas vai pakalpojumus sniedz nerezidentiem – izņemot atmaksas uz muitas robežām par iepriekš samaksātiem produktu nodokļiem un nodokļu atlaides, kas būtu jāpiemēro, ja preces pārdotu vai izlietotu ekonomiskajā teritorijā.

Citas ražošanas subsīdijas (D.39)

4.36.  Definīcija: citas ražošanas subsīdijas (D.39) veido subsīdijas, izņemot produktu subsīdijas, kuras rezidentražotāju vienības var saņemt tāpēc, ka iesaistās ražošanā.

Ārpustirgus ražotāji citas ražošanas subsīdijas par savu ārpustirgus izlaidi var saņemt tikai tad, ja šie vispārējās valdības maksājumi ir atkarīgi no vispārējiem noteikumiem, ko piemēro tirgus un arī ārpustirgus ražotājiem.

4.37. Citas ražošanas subsīdijas (D.39) ir, piemēram:

a) atalgojuma vai darbaspēka subsīdijas, proti, subsīdijas, kuras maksā par kopējo aprēķināto darba algu vai kopējo darbaspēku, vai, lai nodarbinātu īpašu personu grupas, piemēram, personas ar fiziskās attīstības traucējumiem vai ilgstoši nenodarbinātas personas, vai par uzņēmumu organizēto vai finansēto apmācību shēmu izmaksām;

b) subsīdijas piesārņojuma samazināšanai: tās veido kārtējās subsīdijas dažu vai visu papildu pārstrādes izdevumu segšanai, lai samazinātu vai novērstu piesārņojošo vielu noplūdi vidē;

c) dotācijas procentu atvieglojumiem, kas piešķirtas rezidentražotāju vienībām, pat ja tās do