02006R0562 — LV — 26.11.2013 — 006.005

Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm

►B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 562/2006

(2006. gada 15. marts),

ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)

(OV L 105, 13.4.2006., 1. lpp)

Grozīta ar:

 

 

Oficiālais Vēstnesis

  Nr.

Lappuse

Datums

 M1

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 296/2008 (2008. gada 11. marts),

  L 97

60

9.4.2008

►M2

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 81/2009 (2009. gada 14. janvārī),

  L 35

56

4.2.2009

►M3

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs),

  L 243

1

15.9.2009

►M4

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 265/2010 (2010. gada 25. marts),

  L 85

1

31.3.2010

►M5

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 610/2013 (2013. gada 26. jūnijs),

  L 182

1

29.6.2013

►M6

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 1051/2013 (2013. gada 22. oktobris),

  L 295

1

6.11.2013


Grozīta ar:

►A1

LĪGUMS PAR HORVĀTIJAS REPUBLIKAS PIEVIENOŠANOS EIROPAS SAVIENĪBAI

  L 112

10

24.4.2012


Labota ar:

►C1

Kļūdu labojums, OV L 191, 17.7.2015, lpp 8 (1051/2013)



▼B

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (EK) Nr. 562/2006

(2006. gada 15. marts),

ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)



I SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets un principi

Šī regula paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1) 

“iekšējas robežas” ir

a) 

dalībvalstu kopīgas sauszemes robežas, tostarp upju un ezeru robežas,

b) 

iekšējiem reisiem paredzētas dalībvalstu lidostas,

▼M5

c) 

dalībvalstu jūras, upju un ezeru ostas, ko izmanto regulārai iekšējai prāmju satiksmei;

▼B

2) 

“ārējas robežas” ir dalībvalstu sauszemes, arī upju un ezeru robežas, jūras robežas un lidostas, upju ostas, jūras ostas un ezeru ostas, ar nosacījumu, ka tās nav iekšējas robežas;

3) 

“iekšējs lidojums” ir jebkurš lidojums vienīgi uz dalībvalsts teritoriju vai no tās, nenolaižoties trešās valsts teritorijā;

▼M5

4) 

“regulāra iekšēja prāmju satiksme” ir prāmju satiksme starp noteiktām divām vai vairākām ostām dalībvalstu teritorijā, nepiestājot nevienā ostā ārpus dalībvalstu teritorijas un nodrošinot pasažieru un transportlīdzekļu pārvadājumus saskaņā ar publicētiem kustības sarakstiem;

5) 

“personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām” ir:

▼B

a) 

Eiropas Savienības pilsoņi Līguma ►M5  20. panta 1. punktu ◄ nozīmē un trešo valstu valstspiederīgie, kas ir Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri ir tiesīgi uz pārvietošanās brīvību un uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā ( 15 );

b) 

trešo valstu valstspiederīgie un – neatkarīgi no valstspiederības – viņu ģimenes locekļi, kas saskaņā ar nolīgumiem starp ►M5  Savienību ◄ un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un attiecīgajām trešām valstīm, no otras puses, ir tiesīgi izmantot tādas pašas tiesības uz pārvietošanās brīvību, kādas ir Savienības pilsoņiem;

6) 

“trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Savienības pilsonis Līguma ►M5  20. panta 1. punktu ◄ nozīmē un uz ko neattiecas šā panta 5. punkts;

7) 

“personas, par ko izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanas atļauju” ir trešās valsts valstspiederīgie, par ko saskaņā ar Šengenas Konvencijas 96. pantu Šengenas Informācijas sistēmā (“SIS”) izdots brīdinājums atteikt ieceļošanas atļauju;

8) 

“robežšķērsošanas vieta” ir vieta, ko kompetentās iestādes noteikušas ārējās robežas šķērsošanai;

▼M5

8a) 

“kopīga robežšķērsošanas vieta” ir jebkura robežšķērsošanas vieta, kura atrodas dalībvalsts teritorijā vai trešās valsts teritorijā un kurā dalībvalsts robežsargi un trešās valsts robežsargi vienu pēc otras veic izceļošanas un ieceļošanas pārbaudes saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem un atbilstīgi divpusējam nolīgumam;

▼B

9) 

“robežkontrole” ir darbības, ko saskaņā ar šo regulu veic pie robežas, reaģējot vienīgi uz nodomu šķērsot robežu vai robežas šķērsošanas aktu, neatkarīgi no visiem citiem apsvērumiem, un tā ietver robežpārbaudes un robežuzraudzību;

10) 

“robežpārbaudes” ir pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu, ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās;

11) 

“robežuzraudzība” ir robežu uzraudzība starp robežšķērsošanas vietām un robežšķērsošanas vietu uzraudzība pēc noteiktā darbalaika beigām, lai nepieļautu personu izvairīšanos no robežpārbaudēm;

12) 

“pārbaude otrajā līnijā” ir turpmāka pārbaude, ko var veikt īpašā vietā, kas nav tā pati vieta, kur pārbauda visas personas (pirmā līnija);

13) 

“robežsargs” ir robežšķērsošanas vietā vai pie robežas, vai arī robežas tiešā tuvumā saskaņā ar valsts tiesību aktiem norīkots valsts iestādes darbinieks, kas saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem veic robežkontroles uzdevumus/valsts iestādes darbinieks, kurš saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem norīkots robežšķērsošanas vietā, pie robežas vai robežas tiešā tuvumā un kurš saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem veic robežkontroles uzdevumus;

14) 

“pārvadātājs” ir ikviena fiziska vai juridiska persona, kas profesionāli nodarbojas ar personu pārvadājumiem;

▼M5

15) 

“uzturēšanās atļauja” ir:

a) 

visas uzturēšanās atļaujas, ko dalībvalstis izsniegušas atbilstoši vienotajai formai, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1030/2002 (2002. gada 13. jūnijs), ar ko nosaka vienotu uzturēšanās atļauju formu trešo valstu pilsoņiem ( 16 ), un uzturēšanās atļaujas, kas izsniegtas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK;

b) 

visi citi dokumenti, ko dalībvalsts izsniegusi trešo valstu valstspiederīgajiem, atļaujot uzturēties tās teritorijā, kuri ir paziņoti un pēc tam publicēti saskaņā ar 34. pantu, izņemot

i) 

pagaidu atļaujas, kuras izdod uz laiku, kamēr izskata vai nu pirmo pieprasījumu izsniegt a) apakšpunktā minēto uzturēšanās atļauju, vai arī patvēruma pieprasījumu, un

ii) 

vīzas, ko dalībvalstis izsniegušas atbilstoši vienotajai formai, kas noteikta Padomes Regulā (EK) Nr. 1683/95 (1995. gada 29. maijs), ar ko nosaka vienotu vīzu formu ( 17 );

▼B

16) 

“kruīza kuģis” ir kuģis, kas brauc pa konkrētu maršrutu saskaņā ar iepriekš noteiktu programmu, kurā ietvertas tūristiem domātas programmas dažādās ostās, un kas ceļojuma laikā parasti neuzņem un arī neizsēdina pasažierus;

17) 

“izklaides kuģošana” ir izklaides kuģu izmantošana sportam vai tūrismam;

18) 

“piekrastes zveja” ir zveja, ko veic ar kuģiem, kas, nepiestājot kādā trešās valsts ostā, ik dienu vai 36 stundu laikā atgriežas ostā, kas ir dalībvalsts teritorijā;

▼M5

18a) 

“darbinieks, kas strādā jūrā” ir persona, kas strādā uz iekārtām jūrā, kuras atrodas dalībvalstu teritoriālajos ūdeņos vai ekskluzīvajā jūras ekonomiskās izmantošanas zonā, kā noteikts starptautiskajās jūras tiesībās, un kas regulāri atgriežas dalībvalstu teritorijā, izmantojot jūras vai gaisa transportu;

▼B

19) 

“sabiedrības veselības apdraudējums” ir slimība, kas potenciāli var izvērsties epidēmijā, kā noteikts Pasaules Veselības organizācijas starptautiskajos veselības aizsardzības noteikumos, kā arī citas infekcijas slimības vai lipīgas parazītu slimības, ja uz tām attiecas aizsardzības noteikumi, kas attiecas uz dalībvalstu valstspiederīgajiem.

3. pants

Darbības joma

Šī regula attiecas uz personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot:

▼M5

a) 

tādu personu tiesības, kuras izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām;

▼B

b) 

bēgļu tiesības, kā arī tādu personu tiesības, kuras lūdz starptautisku aizsardzību, jo īpaši attiecībā uz neizdošanu.

▼M5

3.a pants

Pamattiesības

Piemērojot šo regulu, dalībvalstis pilnībā ievēro attiecīgos Savienības tiesību aktus, tostarp Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (“Pamattiesību harta”), atbilstīgos starptautisko tiesību aktus, tostarp 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā pieņemto Konvenciju par bēgļu statusu (“Ženēvas konvencija”), saistības attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieejamību, jo īpaši neizraidīšanas principu, un pamattiesības. Saskaņā ar vispārējiem Savienības tiesību principiem lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar šo regulu, ir jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi.

▼B



II SADAĻA

ĀRĒJĀS ROBEŽAS



I NODAĻA

Ārējo robežu šķērsošana un ieceļošanas nosacījumi

4. pants

Ārējo robežu šķērsošana

1.  
Ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Robežšķērsošanas vietās, kas nav atvērtas visu diennakti, darbalaiks ir skaidri norādīts.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmu savu robežšķērsošanas vietu sarakstu saskaņā ar 34. pantu.

▼M5

2.  

Atkāpjoties no 1. punkta, izņēmumus no pienākuma ārējās robežas šķērsot vienīgi robežšķērsošanas vietās un noteiktā darba laikā var pieļaut šādos gadījumos:

a) 

personām vai personu grupām, ja rodas īpaša vajadzība atsevišķā gadījumā ārējās robežas šķērsot ārpus robežšķērsošanas vietām vai ārpus noteiktā darba laika, ar noteikumu, ka tām ir valsts tiesību aktos paredzētas atļaujas un tas nav pretrunā dalībvalstu sabiedriskās kārtības un iekšējās drošības interesēm. Dalībvalstis var divpusējos nolīgumos noteikt īpašu kārtību. Par valsts tiesību aktos un divpusējos nolīgumos paredzētajiem vispārējiem izņēmumiem paziņo Komisijai saskaņā ar 34. pantu;

b) 

personām vai personu grupām neparedzamās ārkārtas situācijās;

c) 

saskaņā ar īpašiem noteikumiem, kas izklāstīti 18. un 19. pantā saistībā ar VI un VII pielikumu.

▼B

3.  
Neskarot 2. punktā paredzētos izņēmumus vai dalībvalstu starptautiskas aizsardzības saistības, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem ievieš sodus par ārējo robežu neatļautu šķērsošanu ārpus paredzētām robežšķērsošanas vietām vai pēc to darbalaika beigām. Sodi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

5. pants

Trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanas nosacījumi

▼M5

1.  

Attiecībā uz plānotu uzturēšanos dalībvalstu teritorijā uz laiku, kas nepārsniedz 90 dienas jebkurā 180 dienu laikposmā, katru reizi ņemot vērā pēdējās uzturēšanās 180 dienu laikposmu, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

a) 

viņiem ir derīgs ceļošanas dokuments, kas dod tiesības to turētājam šķērsot robežu un kas atbilst šādiem kritērijiem:

i) 

tas ir derīgs vēl vismaz trīs mēnešus pēc datuma, kurā paredzēts izceļot no dalībvalstu teritorijas. Pamatotā ārkārtas gadījumā no šādas prasības var atteikties;

ii) 

tas ir izdots pēdējo desmit gadu laikā;

▼M4

b) 

viņiem ir derīga vīza, ja tā vajadzīga saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 539/2001 (2001. gada 15. marts), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru pilsoņiem šī prasība neattiecas ( 18 ), izņemot gadījumus, ja viņiem ir derīga uzturēšanās atļauja vai derīga ilgtermiņa vīza;

▼B

c) 

viņi pamato iecerētās uzturēšanās mērķi un apstākļus, viņiem ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanas laikam, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņus noteikti uzņems; vai arī viņiem ir iespēja likumīgi iegūt iztikas līdzekļus;

d) 

viņi nav personas, par ko SIS izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu;

e) 

viņus neuzskata par apdraudējumu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai, sabiedrības veselībai vai starptautiskām attiecībām, un, jo īpaši, valstu datubāzēs par viņiem nav izdots brīdinājums, lai minēto iemeslu dēļ atteiktu ieceļošanas atļauju.

▼M5

1.a  
Saistībā ar 1. punkta īstenošanu par ieceļošanas dienu uzskata pirmo uzturēšanās dienu dalībvalstu teritorijā un par izceļošanas dienu uzskata pēdējo uzturēšanās dienu dalībvalstu teritorijā. Uzturēšanās laikposmus, kas atļauti saskaņā ar uzturēšanās atļauju vai ilgtermiņa vīzu, uzturēšanās dalībvalstu teritorijā ilguma aprēķinā neņem vērā.

▼B

2.  
Neizsmeļošs to apliecinājuma dokumentu saraksts, kurus robežsargi var pieprasīt uzrādīt trešo valstu valstspiederīgajiem, lai pārliecinātos par to, vai ir ievēroti 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi, ir iekļauts I pielikumā.
3.  
Iztikas līdzekļus vērtē, ņemot vērā uzturēšanās ilgumu un mērķi, kā arī lētas uzturēšanās vietas vidējās cenas par uzturu un izmitināšanu attiecīgajā dalībvalstī vai dalībvalstīs, tās reizinot ar uzturēšanās dienu skaitu.

Dalībvalstu noteiktās atsauces summas dara zināmas Komisijai saskaņā ar 34. pantu.

Pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums var būt, piemēram, skaidra nauda, ceļojuma čeki un kredītkartes, kas ir trešo valstu valstspiederīgo īpašumā. Ja tas paredzēts attiecīgu dalībvalstu tiesību aktos, arī sponsoru deklarācijas un garantijas vēstules no cilvēkiem, pie kā trešās valsts valstspiederīgais apmetīsies, var būt pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums, ja trešās valsts valstspiederīgais apmetas pie cilvēkiem, kas viņu uzņem.

4.  

Atkāpjoties no 1. punkta,

▼M5

a) 

trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst visiem 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, bet kam ir kādas dalībvalsts izdota uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa vīza, ir atļauts tranzītā ieceļot pārējo dalībvalstu teritorijās, lai varētu nonākt dalībvalstī, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju vai ilgtermiņa vīzu, ja vien viņi nav iekļauti tādas dalībvalsts brīdinājumu sarakstā, kuras ārējās robežas viņi ir iecerējuši šķērsot, un brīdinājumam nav pievienots norādījums atteikt ieceļošanu vai tranzītu;

b) 

trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri atbilst 1. punktā, izņemot tā b) apakšpunktu, paredzētajiem nosacījumiem un kuri ierodas pie robežas, var atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijās, ja vīzu izsniedz pie robežas saskaņā ar 35. un 36. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) ( 19 ).

Dalībvalstis saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 810/2009 46. pantu un tās XII pielikumu vāc statistikas datus par pie robežas izsniegtajām vīzām.

▼B

Ja vīzu nevar piestiprināt pie dokumenta, to izņēmuma kārtā piestiprina pie atsevišķas lapas, ko ievieto dokumentā. Tādos gadījumos standartlapām, kas paredzētas vīzu piestiprināšanai, izmanto vienoto standartveidlapu, kas paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 333/2002 (2002. gada 18. februāris) par vienotas formas veidlapām vīzu uzlīmēšanai, ko dalībvalstis izdevušas personām, kurām ir ceļošanas dokumenti, ko neatzīst dalībvalsts, kura izsniedz šo veidlapu ( 20 );

c) 

dalībvalstis humānu apsvērumu, valsts interešu vai starptautisku saistību dēļ var atļaut savā teritorijā ieceļot trešo valstu valstspiederīgajiem, kas neatbilst vienam vai vairākiem 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Ja uz konkrētu trešās valsts valstspiederīgo attiecas 1. punkta d) apakšpunktā minētais brīdinājums, dalībvalsts, kas ļauj viņam ieceļot savā teritorijā, attiecīgi informē citas dalībvalstis.



II NODAĻA

Ārējo robežu kontrole un ieceļošanas atteikums

6. pants

Robežpārbaudes norise

▼M5

1.  
Robežsargi, pildot pienākumus, pilnībā respektē cilvēku cieņu, jo īpaši neaizsargātu personu gadījumā.

▼B

Visus pasākumus, pildot to pienākumus, veic samērīgi ar šo pasākumu mērķiem.

2.  
Robežsargi, veicot robežpārbaudes, nediskriminē personas šādu iemeslu dēļ: dzimums, rase vai izcelsme, ticība vai pārliecība, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija.

7. pants

Personu robežpārbaudes

1.  
Robežsargi pie ārējām robežām pārbauda pārvietošanos pār robežu. Pārbaudes veic saskaņā ar šo nodaļu.

Pārbaudes var attiekties arī uz robežu šķērsojošo personu transportlīdzekļiem un lietām. Ja ir jāveic pārmeklēšana, piemēro attiecīgas dalībvalsts tiesību aktus.

2.  
Visām personām veic minimālo pārbaudi, lai, pamatojoties uz uzrādītajiem ceļošanas dokumentiem, noskaidrotu viņu identitāti. Šādā minimālajā pārbaudē ātri un lietišķi, vajadzības gadījumā, izmantojot tehniskus līdzekļus un attiecīgās datubāzēs pārbaudot informāciju par nozagtiem, nelikumīgi piesavinātiem un pazaudētiem dokumentiem, kā arī dokumentiem, kas zaudējuši spēku, pārbauda to dokumentu derīgumu, kuri ļauj to likumīgajam turētājam šķērsot robežu, kā arī pārliecinās, ka tiem nav viltojuma pazīmju.

▼M5

Šā punkta pirmajā daļā minētā minimālā pārbaude ir obligāta personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām.

Veicot minimālās pārbaudes personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, robežsargi tomēr var izlases kārtībā pārbaudīt informāciju valstu un Eiropas datubāzēs, lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas nerada reālus, konkrētus un pietiekami nopietnus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskai kārtībai, starptautiskām attiecībām vai neapdraud cilvēku veselību.

Informācijas pārbaudes rezultāti neapdraud tādu personu, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, tiesības ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā noteikts Direktīvā 2004/38/EK.

▼B

3.  

Trešo valstu valstspiederīgos ieceļojot un izceļojot pārbauda pilnībā.

a) 

pilna pārbaude ieceļojot ir pārliecināšanās par to, vai ir ievēroti 5. panta 1. punktā paredzētie ieceļošanas nosacījumi un – attiecīgos gadījumos – to dokumentu pārbaude, kuri dod tiesības uzturēties valstī un veikt profesionālas darbības. Pie tās pieder rūpīga šādu aspektu pārbaude:

i) 

pārliecināšanās par to, vai trešās valsts valstspiederīgajam ir dokuments, kurš ir izmantojams robežas šķērsošanai un kura derīguma termiņš nav beidzies, un – attiecīgā gadījumā – ka dokumentā ir vajadzīgā vīza vai uzturēšanās atļauja;

ii) 

rūpīga ceļošanas dokumenta pārbaude, vai tam nav viltojuma pazīmju;

iii) 

ieceļošanas un izceļošanas spiedogu pārbaude attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā, lai, salīdzinot ieceļošanas un izceļošanas datumus, pārliecinātos par to, ka persona nav jau pārsniegusi maksimāli atļauto uzturēšanās ilgumu dalībvalstu teritorijā;

iv) 

pārliecināšanās par attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā ceļojuma sākumpunktu un galapunktu, kā arī par iecerētās uzturēšanās mērķi un, vajadzības gadījumā, atbilstīgajiem apstiprinājuma dokumentiem;

v) 

pārliecināšanās par to, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pietiekami iztikas līdzekļi gan iecerētās uzturēšanās laikam un mērķim, gan lai atgrieztos izcelsmes valstī vai tranzītā dotos uz trešo valsti, kurā viņu noteikti uzņems, vai arī ka viņš var likumīgi iegūt iztikas līdzekļus;

vi) 

pārliecināšanās par to, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, viņa transportlīdzeklis un vestie priekšmeti neapdraud kādas dalībvalsts politiku, iekšējo drošību, sabiedrības veselību vai starptautiskas attiecības; pārliecināšanās ietver tiešu datu salīdzināšanu ar SIS un attiecīgas valsts datubāzē esošiem datiem un brīdinājumiem par personām un, vajadzības gadījumā, par priekšmetiem, kā arī veicamās darbības, ko attiecīgā gadījumā veic, saņemot brīdinājumu;

▼M2

aa) 

ja trešās valsts valstspiederīgajam ir 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā vīza, ieceļošanas pārbaudē iekļauj arī vīzas turētāja identitātes un vīzas īstuma pārbaudi, izmantojot Vīzu informācijas sistēmu (VIS) saskaņā ar 18. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 767/2008 (2008. gada 9. jūlijs) par Vīzu informācijas sistēmu (VIS) un datu apmaiņu starp dalībvalstīm saistībā ar īstermiņa vīzām (VIS regula) ( 21 );

ab) 

atkāpjoties no tā, ja:

i) 

satiksme ir tik intensīva, ka gaidīšana robežšķērsošanas vietā pārmērīgi ieilgst;

ii) 

ir izsmelti visi personāla, tehniskie un organizatoriskie resursi; un

iii) 

izvērtējums liecina, ka nepastāv ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistīti riski,

meklēšanu VIS var veikt, visos gadījumos pārbaudot vīzas ielīmes numuru un izlases veidā pārbaudot gan vīzas ielīmes numuru, gan pirkstu nospiedumus.

Tomēr visos gadījumos, kad rodas šaubas par vīzas turētāja identitāti un/vai vīzas īstumu, VIS izmanto, lai sistemātiski pārbaudītu gan vīzas ielīmes numuru, gan pirkstu nospiedumus.

Šo atkāpi drīkst piemērot vienīgi tik ilgi, kamēr attiecīgajā robežšķērsošanas vietā pastāv iepriekšminētie apstākļi;

ac) 

lēmumu, ka dati VIS jāpārbauda saskaņā ar ab) apakšpunktu, pieņem robežsargs, kas ir robežšķērsošanas punkta vadītājs, vai augstāka amatpersona.

Attiecīgā dalībvalsts šādus lēmumus nekavējoties dara zināmus pārējām dalībvalstīm un Komisijai;

ad) 

katra dalībvalsts reizi gadā iesniedz Eiropas Parlamentam un Komisijai ziņojumu par ab) apakšpunkta piemērošanu, tostarp norādot to trešo valstu valstspiederīgo skaitu, kuru dati VIS pārbaudīti vienīgi pēc vīzas ielīmes numura, un norādot ab) apakšpunkta i) punktā minēto gaidīšanas laiku;

ae) 

šā punkta ab) un ac) apakšpunktu piemēro, ilgākais, trīs gadus, šo termiņu sākot skaitīt trīs gadus pēc VIS darbības sākuma. Līdz otrā gada beigām minētajā laikposmā, kad piemēro ab) un ac) apakšpunktu, Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei novērtējumu par minēto apakšpunktu piemērošanu. Pamatojoties uz šo novērtējumu, Eiropas Parlaments vai Padome var prasīt, lai Komisija iesniedz atbilstīgus priekšlikumus šīs regulas grozīšanai;

▼B

b) 

pilna pārbaude izceļojot ir:

i) 

pārliecināšanās par to, ka trešo valstu valstspiederīgajam ir robežas šķērsošanai derīgs dokuments;

ii) 

rūpīga ceļošanas dokumenta pārbaude, vai tam nav viltojuma pazīmju;

iii) 

ja iespējams, pārliecināšanās par to, ka trešās valsts valstspiederīgais nav uzskatāms par draudu kādas dalībvalsts politikai, iekšējai drošībai vai starptautiskām attiecībām;

c) 

papildus b) apakšpunktā minētajām pārbaudēm pilna pārbaude izceļojot var būt arī:

i) 

pārliecināšanās par to, ka attiecīgai personai ir derīga vīza, ja tā ir vajadzīga saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001, izņemot gadījumus, ja personai ir derīga uzturēšanās atļauja; ►M2  Šāda pārbaude var ietvert meklēšanu VIS saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 767/2008 18. pantu; ◄

ii) 

pārliecināšanās par to, ka attiecīgā persona nav pārsniegusi maksimālo atļautas uzturēšanās ilgumu dalībvalstu teritorijā;

iii) 

par SIS un valstu datubāzu ziņojumos iekļautām personām un lietām saņemtu brīdinājumu lasīšana;

▼M2

d) 

visu to personu identifikācijas nolūkam, kas varbūtēji neatbilst vai vairs neatbilst nosacījumiem, lai ieceļotu, atrastos vai uzturētos dalībvalstu teritorijā, var veikt meklēšanu VIS saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 767/2008 20. pantu.

▼B

4.  
Ja ir iespējas un ja trešās valsts valstspiederīgais to pieprasa, šādas pilnas pārbaudes var veikt privātās telpās.

►M5

 

Neskarot otrās daļas noteikumus, trešās valsts valstspiederīgos, kam jāveic pilna pārbaude otrajā līnijā, valodā, kuru viņi saprot vai kuru, saprātīgi pieņemot, viņiem būtu jāsaprot, rakstiski vai citādā efektīvā veidā informē par šādas pārbaudes mērķi un procedūru.

 ◄

Tāda informācija ir pieejama visās Savienības oficiālajās valodās un tās valsts vai to valstu valodās, ar ko robežojas attiecīgā dalībvalsts, un tajā norāda, ka trešās valsts valstspiederīgais var pieprasīt norādīt to robežsargu vārdu vai dienesta numuru, kuri veic pilno pārbaudi otrajā līnijā, robežšķērsošanas vietas nosaukumu un datumu, kad šķērsota robeža.

▼M5

6.  
Personām, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

▼B

7.  
Sīki izstrādāti noteikumi par to, kāda informācija jāreģistrē, ir iekļauti II pielikumā.

▼M5

8.  
Ja tiek piemērots 4. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunkts, dalībvalstis var paredzēt arī atkāpes no šajā pantā iekļautajiem noteikumiem.

▼B

8. pants

Robežpārbaužu atvieglināšana

1.  
Izņēmuma un neparedzētos apstākļos kontrole pie sauszemes robežām var būt atvieglināta. Par šādiem ārkārtas un neparedzētiem apstākļiem uzskata apstākļus, kad neparedzami notikumi izraisa tik intensīvu satiksmi, ka gaidīšanas laiks pie robežšķērsošanas vietas kļūst pārmērīgs, un kad ir izmantoti visi personāla, tehniskie un organizatoriskie resursi.
2.  
Ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 1. punktu, ieceļošanas plūsmu robežpārbaudes ir prioritāras salīdzinājumā ar izceļošanas plūsmu robežpārbaudēm.

Robežsargs, kas atbild par robežšķērsošanas vietu, pieņem lēmumu atvieglināt pārbaudes.

Pārbaužu atvieglināšana ir pagaidu raksturs, to pielāgo konkrētiem apstākļiem un ievieš pakāpeniski.

3.  
Arī tad, ja robežpārbaudes ir atvieglinātas, robežsargi trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļojot un izceļojot iespiež spiedogus ceļošanas dokumentos saskaņā ar 10. pantu.
4.  
Katra dalībvalsts reizi gadā nosūta Eiropas Parlamentam un Komisijai ziņojumu par šā panta piemērošanu.

9. pants

Atsevišķas joslas un informācija uz zīmēm

1.  
Dalībvalstis nodrošina atsevišķas joslas, jo īpaši lidostu robežšķērsošanas vietās, lai veiktu personu pārbaudes saskaņā ar 7. pantu. Joslas norāda, izmantojot zīmes, uz kurām ir III pielikumā paredzētās norādes.

Dalībvalstis var izveidot atsevišķas joslas jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās, kā arī robežu šķērsošanai starp dalībvalstīm, kas pie savām kopējām robežām nepiemēro 20. pantu. Zīmes ar III pielikumā paredzētajām norādēm lieto, ja dalībvalstis pie robežām izveido atsevišķas joslas.

Lai nodrošinātu optimālas robežšķērsotāju plūsmas, dalībvalstis nodrošina to, ka šādas joslas ir skaidri iezīmētas, arī ja ir notikusi atkāpšanās no noteikumiem par atsevišķām joslām, kā paredzēts 4. punktā.

▼M5

2.  
a) 

Personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, var izmantot joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma A daļā doto zīmi (“ES, EEZ, CH”). Tās var izmantot arī joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma B1 daļā doto zīmi (“nav nepieciešama vīza”) un B2 daļā doto zīmi (“visas pases”).

Trešo valstu valstspiederīgie, uz kuriem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 539/2001 neattiecas prasība, lai tiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, būtu vīza, un tie trešo valstu valstspiederīgie, kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja vai ilgtermiņa vīza, var izmantot joslas, kas apzīmētas ar šīs regulas III pielikuma B1 daļā doto zīmi (“nav nepieciešama vīza”). Viņi var izmantot arī joslas, kas apzīmētas ar šīs regulas III pielikuma B2 daļā doto zīmi (“visas pases”).

b) 

Visas pārējās personas izmanto joslas, kas apzīmētas ar III pielikuma B2 daļā doto zīmi (“visas pases”).

a) un b) apakšpunktā minētās zīmju norādes var būt valodā vai valodās, kādas katra dalībvalsts uzskata par piemērotām.

Atsevišķu joslu, kas apzīmētas ar III pielikuma B1 daļā doto zīmi (“nav nepieciešama vīza”), nodrošināšana nav obligāta. Dalībvalstis lemj, vai minētās joslas izveidot un kurās robežšķērsošanas vietās to darīt atbilstoši praktiskām vajadzībām.

▼B

3.  
Jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās dalībvalstis var sadalīt transportlīdzekļu plūsmu dažādās joslās vieglajiem un kravas transportlīdzekļiem un autobusiem, izmantojot III pielikuma C daļā dotās zīmes.

Dalībvalstis vajadzības gadījumā var mainīt norādes uz minētajām zīmēm, ņemot vērā vietējos apstākļus.

4.  
Ja kādā robežšķērsošanas vietā rodas īslaicīga transporta plūsmas nelīdzsvarotība, kompetentas iestādes uz laiku, kas vajadzīgs nelīdzsvarotības novēršanai, var atteikties no noteikumiem par dažādu joslu izmantošanu.

▼M5 —————

▼B

10. pants

▼M5

Spiedogu iespiešana ceļošanas dokumentos

▼B

1.  

Trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos ieceļojot un izceļojot sistemātiski iespiež spiedogus. Spiedogus par ieceļošanu vai izceļošanu iespiež šādos dokumentos:

a) 

dokumentos ar derīgu vīzu, kas trešās valsts valstspiederīgajam dod tiesības šķērsot robežu;

b) 

tādu trešo valstu valstspiederīgo dokumentos, kuriem dalībvalsts vīza ir izsniegta pie robežas, dodot tiesības šķērsot robežu;

c) 

dokumentos, kas dod tiesības šķērsot robežu trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas prasība pēc vīzas.

▼M5

2.  
Tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uz kuru attiecas Direktīva 2004/38/EK, bet kuri neuzrāda minētajā direktīvā paredzēto uzturēšanās atļauju, iespiež spiedogus, viņiem ieceļojot un izceļojot.

Tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tādu trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, bet neuzrāda Direktīvā 2004/38/EK paredzēto uzturēšanās atļauju, iespiež spiedogus, viņiem ieceļojot un izceļojot.

▼B

3.  

Spiedogus ieceļojot un izceļojot neiespiež:

a) 

tādu valstu vadītāju vai augstu amatpersonu ceļošanas dokumentos, kuru ierašanās ir iepriekš oficiāli saskaņota, izmantojot diplomātiskus kanālus;

b) 

lidaparātu pilotu apliecībās vai apkalpes locekļu apliecībās;

c) 

tādu jūrnieku ceļošanas dokumentos, kuri dalībvalsts teritorijā uzturas tikai tik ilgi, kamēr pietauvojies viņu kuģis, un nepamet tās ostas teritoriju, kurā ienācis kuģis;

d) 

kruīza kuģu apkalpju un pasažieru ceļošanas dokumentos, uz kuriem neattiecas robežpārbaudes saskaņā ar VI pielikuma 3.2.3. punktu;

e) 

dokumentos, kas dod tiesības Andoras, Monako un Sanmarīno valstspiederīgajiem šķērsot robežu;

▼M5

f) 

starptautiskās satiksmes pasažieru un preču vilcienu apkalpes locekļu ceļošanas dokumentos;

g) 

to trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri uzrāda Direktīvā 2004/38/EK paredzētās uzturēšanās atļaujas.

▼M5

Ārkārtas gadījumos pēc trešās valsts valstspiederīgā lūguma ieceļošanas vai izceļošanas spiedogu var nespiest, ja iespiests spiedogs attiecīgai personai varētu radīt nopietnus sarežģījumus. Tādā gadījumā ieceļošanu vai izceļošanu reģistrē atsevišķā lapā, kurā norādīts minētās personas vārds, uzvārds un pases numurs. Šo lapu izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam. Dalībvalstu kompetentās iestādes var glabāt statistikas datus par šādiem izņēmuma gadījumiem un šos statistikas datus var iesniegt Komisijai.

▼B

4.  
Praktiski pasākumi spiedogu iespiešanai ir izklāstīti IV pielikumā.
5.  
Kad vien iespējams, trešo valstu valstspiederīgos informē par robežsargu pienākumu ieceļojot un izceļojot iespiest spiedogu viņu ceļošanas dokumentos, pat ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 8. pantu.
6.  
Komisija līdz 2008. gada beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā darbojas noteikumi par spiedogu iespiešanu ceļošanas dokumentos.

11. pants

Pieņēmums attiecībā uz uzturēšanās ilguma nosacījumu ievērošanu

1.  
Ja trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā nav ieceļošanas spiedoga, attiecīgās valsts kompetentās iestādes var pieņemt, ka tā turētājs neatbilst vai vairs neatbilst attiecīgā dalībvalstī piemērojamiem uzturēšanās ilguma nosacījumiem.
2.  
Šī panta 1. punktā minēto pieņēmumu var atspēkot, ja attiecīgais trešās valsts pilsonis jebkādiem līdzekļiem sagādā ticamus pierādījumus – piemēram, transporta biļetes vai pierādījumus par viņa uzturēšanos ārpus dalībvalstu teritorijas – apliecinot, ka viņš ir ievērojis nosacījumus par īslaicīgas uzturēšanās ilgumu.

Tādā gadījumā:

a) 

ja trešās valsts pilsonis atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis, kompetentas iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā norāda dienu, kad, un vietu, kur attiecīgā persona šķērsojusi tādas dalībvalsts ārējo robežu, kura pilnībā piemēro Šengenas acquis;

b) 

ja trešās valsts pilsonis atrodas tādas dalībvalsts teritorijā, par kuru vēl nav pieņemts lēmums saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 3. panta 2. punktu, kompetentas iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un praksi trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā norāda dienu, kad, un vietu, kur attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais šķērsojusi šādas dalībvalsts ārējo robežu.

Papildus a) un b) apakšpunktā minētajām norādēm, attiecīgam trešās valsts pilsonim var izsniegt VIII pielikumā doto veidlapu.

Dalībvalstis cita citu, Komisiju un Padomes Ģenerālsekretariātu informē par to praksi attiecībā uz šajā pantā minētajām norādēm.

▼M5

3.  
Ja 1. punktā minēto pieņēmumu neatspēko, trešās valsts valstspiederīgos var aizsūtīt atpakaļ saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi ( 22 ), un saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ievērojot minēto direktīvu.

▼M5

4.  
Ja nav izceļošanas spiedoga, attiecīgos 1. un 2. punkta noteikumus piemēro pēc analoģijas.

▼B

12. pants

Robežuzraudzība

▼M5

1.  
Robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi. Persona, kura ir nelegāli šķērsojusi robežu un kurai nav tiesību uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā, tiek aizturēta un attiecībā uz šo personu tiek sāktas procedūras saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK.

▼B

2.  
Robežsargi robežuzraudzībai izmanto stacionāras vai mobilas vienības.

Uzraudzību veic tā, lai nepieļautu personu izvairīšanos no pārbaudēm robežšķērsošanas vietās un atturētu no mēģinājumiem to darīt.

3.  
Uzraudzību starp robežšķērsošanas vietām veic robežsargi, kuru skaits un darbības metodes ir atbilstīgas esošiem vai paredzamiem draudiem un apdraudējumiem. Uzraudzība paredz biežas un negaidītas uzraudzības periodiskuma pārmaiņas, lai visu laiku pastāvētu risks, ka neatļauta robežšķērsošana tiks atklāta.
4.  
Uzraudzību veic stacionāras vai mobilas vienības, kas pienākumus veic patrulējot vai izvietojot posteņus vietās, kas ir zināmas kā paaugstināta riska vietas vai ko uzskata par tādām; šādas uzraudzības mērķis ir aizturēt personas, kas nelikumīgi šķērso robežu. Uzraudzību var veikt, arī izmantojot tehniskus līdzekļus, tostarp elektroniskus līdzekļus.

▼M5

5.  
Attiecībā uz papildu noteikumiem, kas reglamentē uzraudzību, Komisiju pilnvaro pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 33. pantu.

▼B

13. pants

Ieceļošanas atteikums

1.  
Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 5. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem, un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 5. panta 4. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.
2.  
Ieceļošanu var atteikt tikai ar pamatotu lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus. Tādu lēmumu pieņem iestāde, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir pilnvarota to darīt. Tie stājas spēkā nekavējoties.

Pamatoto lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus, pieņem, izmantojot V pielikuma B daļā doto standartveidlapu, ko aizpilda iestāde, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarota atteikt ieceļošanu. Aizpildīto standartveidlapu nodod attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kas apliecina, ka ir saņēmis šo veidlapu ar lēmumu par ieceļošanas atteikumu.

3.  
Personām, kam atteikta ieceļošana, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības īsteno saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem. Trešās valsts valstspiederīgajam arī izsniedz rakstisku norādi par kontaktpunktiem, kur var saņemt informāciju par pārstāvjiem, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir kompetenti pārstāvēt trešās valsts valstspiederīgo.

Šādas pārsūdzības iesniegšana neaptur ieceļošanas atteikuma lēmuma izpildi.

Neskarot jebkādu kompensāciju, ko piešķir saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, trešās valsts valstspiederīgajam – ja pārsūdzības izskatīšanā tiktu konstatēts, ka lēmums atteikt ieceļošanu bijis nepamatots – ir tiesības uz to, ka dalībvalsts, kas atteikusi ieceļošanu, labo anulēto ieceļošanas spiedogu un jebkādu citu veiktu anulēšanu vai papildinājumu.

4.  
Robežsargi nodrošina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas saņēmis ieceļošanas atteikumu, neieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

▼M5

5.  
Dalībvalstis vāc statistikas datus par to personu skaitu, kam atteikta ieceļošana, par atteikuma iemesliem, to personu valstspiederību, kam atteikta ieceļošana, un to, pie kāda veida robežas (sauszemes, lidostas vai jūras) ieceļošana atteikta, un katru gadu šos statistikas datus iesniedz Komisijai (Eurostat) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 862/2007 (2007. gada 11. jūlijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību ( 23 ).

▼B

6.  
Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.



III NODAĻA

Robežkontroles personāls un resursi un dalībvalstu sadarbība

14. pants

Robežkontroles personāls un resursi

Dalībvalstis atbilstīgā apjomā izmanto attiecīgus resursus un personālu, lai saskaņā ar 6. līdz 13. pantu veiktu robežkontroli pie to ārējām robežām, nodrošinot efektīvu, intensīvu un vienota līmeņa kontroli.

15. pants

Kontroles īstenošana

1.  
Robežkontroli, kas paredzēta 6. līdz 13. pantā, veic robežsargi saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Robežkontrole neietekmē pilnvaras sākt kriminālvajāšanu, kuras robežsargiem ir piešķirtas ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un kuras neietilpst šīs regulas darbības jomā.

▼M5

Dalībvalstis nodrošina, ka robežsargi ir profesionāļi, kas ir specializējušies un attiecīgi apmācīti, ņemot vērā kopējas robežsargu mācību pamatprogrammas, kuras izstrādājusi Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām, kas izveidota ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004. Mācību programmās iekļauj specializētas mācības, kā atklāt un risināt situācijas saistībā ar neaizsargātām personām, piemēram, nepavadītiem nepilngadīgajiem un cilvēku tirdzniecības upuriem. Dalībvalstis ar Aģentūras atbalstu veicina to, lai robežsargi mācītos valodas, kas ir vajadzīgas viņu pienākumu pildīšanai.

▼B

2.  
Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu dara Komisijai zināmu to valsts dienestu sarakstu, kas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir atbildīgi par robežkontroli.
3.  
Lai efektīvi kontrolētu robežas, katra dalībvalsts nodrošina ciešu un nepārtrauktu to dienestu sadarbību, kuri ir atbildīgi par robežkontroli.

16. pants

Dalībvalstu sadarbība

1.  
Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību un uztur ciešu un nepārtrauktu sadarbību, lai saskaņā ar šīs regulas 6. līdz 15. pantu efektīvi īstenotu robežkontroli. Tās apmainās ar visu būtisko informāciju.
2.  
Dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk – “Aģentūra”), kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004.
3.  
Neskarot Aģentūras kompetenci, dalībvalstis var turpināt operatīvu sadarbību ar citām dalībvalstīm un/vai trešām valstīm pie ārējām robežām, arī apmainoties ar sadarbības koordinatoriem, ja sadarbība papildina Aģentūras darbību.

Dalībvalstis atturas veikt darbības, kas varētu traucēt Aģentūras darbību vai tās mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstis ziņo Aģentūrai par šā punkta pirmajā daļā minēto operatīvo sadarbību.

4.  
Dalībvalstis nodrošina apmācības par robežkontroles noteikumiem un pamattiesībām. Šajā sakarā ņem vērā vienotos mācību standartus, ko ievieš un attīsta Aģentūra.

17. pants

Kopīga kontrole

1.  
Dalībvalstis, kas attiecībā uz savām kopīgajām sauszemes robežām nepiemēro 20. pantu, var kopīgi veikt šo kopējo robežu kontroli līdz minētā panta piemērošanas dienai, un tādā gadījumā personu var apstādināt tikai vienreiz, lai veiktu ieceļošanas un izceļošanas pārbaudes, neskarot dalībvalstu individuālo atbildību, kas izriet no 6. līdz 13. panta.

Lai to nodrošinātu, dalībvalstis var savā starpā slēgt divpusējus nolīgumus.

2.  
Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādiem nolīgumiem, ko tās noslēdz saskaņā ar 1. punktu.



IV NODAĻA

Īpaši robežpārbaužu noteikumi

18. pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto ārējo robežu šķērsošanai

Šīs regulas VI pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz pārbaudēm pie dažādu tipu robežām un attiecībā uz dažādiem transportlīdzekļiem, ko izmanto robežu šķērsošanai.

▼M5

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 4. un 5. panta un no 7. līdz 13. pantam.

▼B

19. pants

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu kategoriju personu pārbaudēm

1.  

Šīs regulas VII pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz šādu kategoriju personu pārbaudēm:

a) 

valstu vadītāji un viņu delegāciju locekļi:

b) 

lidaparātu piloti un citi lidaparātu apkalpes locekļi;

c) 

jūrnieki;

d) 

diplomātisko, oficiālo un dienesta pasu turētāji, kā arī starptautisku organizāciju pārstāvji;

e) 

darba ņēmēji, kas strādā otrpus robežai;

f) 

nepilngadīgie;

▼M5

g) 

glābšanas dienesti, policija un ugunsdzēsēju brigādes, un robežsargi;

h) 

darbinieki, kas strādā jūrā.

▼M5

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 4. un 5. panta un no 7. līdz 13. pantam.

▼B

2.  
Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu Komisijai dara zināmus paraugus apliecībām, ko to Ārlietu ministrijas izsniedz akreditētiem diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

▼A1

19.a pants

Atkāpjoties no tiem šīs regulas noteikumiem, kas attiecas uz robežšķērsošanas vietu izveidi, un līdz brīdim, kad stājas spēkā Padomes lēmums par Šengenas acquis noteikumu pilnīgu piemērošanu Horvātijā saskaņā ar Pievienošanās akta 4. panta 2. punktu, vai līdz brīdim, kad tiek grozīta šī regula, lai iekļautu noteikumus par robežkontroli kopējās robežšķērsošanas vietās, atkarībā no tā, kas notiek agrāk, Horvātija var saglabāt kopējās robežšķērsošanas vietas pie savām robežām ar Bosniju un Hercegovinu. Šajās kopējās robežšķērsošanas vietās vienas puses robežsardze veic ieceļošanas un izceļošanas pārbaudes otras puses teritorijā. Visām ieceļošanas un izceļošanas pārbaudēm, ko veic Horvātijas robežsardze, jānotiek saskaņā ar Savienības acquis, tostarp atbilstoši dalībvalstu pienākumiem attiecībā uz starptautisko aizsardzību un neizraidīšanu. Šim nolūkam, ja vajadzīgs, groza attiecīgos divpusējos nolīgumus, ar ko izveido attiecīgās kopējās robežšķērsošanas vietas.

▼C1



IVa NODAĻA

Īpaši pasākumi gadījumā, ja ir būtiski trūkumi saistībā ar ārējo robežu kontroli

19.b pants

Pasākumi pie ārējām robežām un Aģentūras atbalsts

1.  

Ja izvērtējuma ziņojumā, kas izstrādāts, ievērojot 14. pantu Padomes Regulā (ES) Nr. 1053/2013 (2013. gada 7. oktobris), ar ko izveido izvērtēšanas un uzraudzības mehānismu, lai pārbaudītu Šengenas acquis piemērošanu ( 24 ), tiek konstatēti būtiski trūkumi ārējo robežu kontroles veikšanā un lai nodrošinātu atbilstību minētās regulas 15. pantā minētajiem ieteikumiem, Komisija var, pieņemot īstenošanas aktu, ieteikt izvērtētajai dalībvalstij veikt dažus īpašus pasākumus, kas var iekļaut vienu vai abus šādus pasākumus:

a) 

ierosināt izvietot Eiropas robežsardzes vienības saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004;

b) 

iesniegt Aģentūrai savus stratēģiskos plānus, pamatojoties uz riska novērtējumu, tostarp informāciju par personāla izvietošanu un par aprīkojumu, prasot tās atzinumu.

Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 33.a panta 2. punktā.

▼M6

2.  
Komisija regulāri informē komiteju, kas izveidota saskaņā ar 33.a panta 1. punktu, par šā panta 1. punktā minēto pasākumu īstenošanā panākto progresu un to ietekmi uz konstatētajiem trūkumiem.

Tā informē arī Eiropas Parlamentu un Padomi.

3.  
Ja 1. punktā minētajā izvērtējuma ziņojumā ir secināts, ka izvērtētā dalībvalsts būtiski nepilda savas saistības, un tāpēc tai ir jāziņo par attiecīgā rīcības plāna īstenošanu trīs mēnešos saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1053/2013 16. panta 4. punktu, un ja pēc minētā trīs mēnešu laikposma Komisija konstatē, ka situācija turpinās, tā var sākt šīs regulas26. pantā paredzētās procedūras piemērošanu, ja ir izpildīti visi nosacījumi šādai rīcībai.

▼B



III SADAĻA

IEKŠĒJĀS ROBEŽAS



I NODAĻA

Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām

20. pants

Iekšējo robežu šķērsošana

Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām – neatkarīgi no viņu valstspiederības – nepiemēro robežpārbaudes.

21. pants

Pārbaudes iekšzemē

Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē:

a) 

policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ja vien pilnvaru īstenošana iedarbības ziņā nav līdzvērtīga robežpārbaudēm; tas attiecas arī uz pierobežas teritorijām. Policijas pilnvaru īstenošanu pirmā teikuma nozīmē jo īpaši nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm, ja policijas veiktie pasākumi:

i) 

par mērķi neizvirza robežkontroli;

ii) 

balstās uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai;

iii) 

ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām;

iv) 

tiek veikti izlases kārtībā;

b) 

personu drošības pārbaudes ostās un lidostās, ko veic kompetentas iestādes saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību aktiem, kā arī ostu, lidostu un pārvadātāju veiktas drošības pārbaudes, ja tās veic arī personām, kas ceļo pa dalībvalsts teritoriju;

c) 

iespēju dalībvalstīm tiesību aktos paredzēt pienākumu, ka personai ir jābūt personas dokumentiem vai tie jānēsā līdzi;

▼M5

d) 

iespēju dalībvalstij pieņemt tiesību aktu par trešo valstu valstspiederīgo pienākumu saskaņā ar Šengenas nolīguma 22. pantu ziņot par atrašanos tās teritorijā.

▼B

22. pants

Šķēršļu novēršana ceļu satiksmei robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām

Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši visus ātruma ierobežojumus, ko nepamato ceļu satiksmes drošības apsvērumi.

Vienlaikus dalībvalstīm jābūt gatavām nodrošināt iespējas veikt robežpārbaudes, ja tiek atjaunota robežkontrole pie iekšējām robežām.



II NODAĻA

Robežkontroles pagaidu atjaunošana pie iekšējām robežām

▼M6

23. pants

Vispārējais regulējums robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām

1.  
Ja telpā bez iekšējo robežu kontroles pastāv nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī, minētā dalībvalsts izņēmuma kārtā var atjaunot robežkontroli pie visām tās iekšējām robežām vai to konkrētām daļām uz ierobežotu laikposmu līdz 30 dienām, vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.
2.  
Robežkontroli pie iekšējām robežām atjauno vienīgi kā galēju risinājumu un saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu. Katrā gadījumā, kad tiek apsvērts lēmums atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām ievērojot attiecīgi 24.,25. vai 26. pantu, ņem vērā attiecīgi 23.a un 26.a pantā minētos kritērijus.
3.  
Ja nopietnais apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai attiecīgajā dalībvalstī turpinās ilgāk par šā panta 1. punktā paredzēto laikposmu, minētā dalībvalsts var pagarināt robežkontroli pie tās iekšējām robežām, ņemot vērā 23.a pantā minētos kritērijus un saskaņā ar 24. pantu, to pamatojot ar tiem pašiem iemesliem, kas minēti šā panta 1. punktā, un, ņemot vērā visus jaunos apstākļus, uz atjaunināmiem laikposmiem, kuri ilgst līdz 30 dienām.
4.  
Kopējais laikposms, uz kādu atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, tostarp jebkādus šā panta 3. punktā paredzētos pagarinājumus, nepārsniedz sešus mēnešus. Ārkārtas apstākļos, kā minēts 26. pantā, minēto kopējo laikposmu var pagarināt maksimums līdz diviem gadiem saskaņā ar minētā panta 1. punktu.

23.a pants

Kritēriji robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām

Ja dalībvalsts saskaņā ar 23. pantu vai 25. panta 1. punktu kā galēju risinājumu nolemj par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie vienas vai vairākām tās iekšējām robežām vai pie to daļām, vai nolemj pagarināt šādu atjaunošanu, tā novērtē, cik lielā mērā ar šādu pasākumu paredzams pienācīgi novērst apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, un novērtē pasākuma samērīgumu attiecībā pret minēto apdraudējumu. Veicot šādu novērtējumu, dalībvalsts jo īpaši ņem vērā:

a) 

ietekmi, kas paredzama saistībā ar jebkādu apdraudējumu tās sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai, tostarp saistībā ar teroristu izraisītiem incidentiem vai apdraudējumu, un tostarp organizētās noziedzības radīto apdraudējumu;

b) 

šāda pasākuma paredzamo ietekmi uz personu pārvietošanās brīvību telpā bez iekšējo robežu kontroles.

24. pants

Procedūra robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām saskaņā ar 23. panta 1. punktu

1.  

Ja dalībvalsts plāno atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām saskaņā ar 23. panta 1. punktu, tā par to paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai vēlākais četras nedēļas pirms plānotās atjaunošanas vai īsākā laikposmā, ja apstākļi, kas pamato nepieciešamību atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, kļūst zināmi mazāk nekā četras nedēļas pirms plānotās atjaunošanas. Šajā nolūkā dalībvalsts sniedz šādu informāciju:

a) 

ierosinātās atjaunošanas iemeslus, tostarp visus attiecīgos datus, kas sīki atspoguļo notikumus, kuri rada nopietnu apdraudējumu tās sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai;

b) 

ierosinātās atjaunošanas apjomu, precizējot, kurā iekšējo robežu daļā vai daļās robežkontrole jāatjauno;

c) 

oficiālo robežšķērsošanas vietu nosaukumus;

d) 

plānotās atjaunošanas ieviešanas dienu un ilgumu;

e) 

attiecīgos gadījumos, pasākumus, kas jāveic pārējām dalībvalstīm.

Paziņojumu saskaņā ar pirmo daļu var iesniegt kopīgi arī divas vai vairāk dalībvalstis.

Vajadzības gadījumā Komisija var pieprasīt attiecīgajai(-ām) dalībvalstij(-īm) papildus informāciju.

2.  
Šā panta 1. punktā minēto informāciju iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei, vienlaikus ar tās paziņošanu pārējām dalībvalstīm un Komisijai, ievērojot minēto punktu.
3.  
Dalībvalstis, kas iesniedz paziņojumu saskaņā ar 1. punktu, vajadzības gadījumā un saskaņā ar valsts tiesību aktiem var nolemt, ka daļa no informācijas ir klasificēta.

Šāda klasifikācijas noteikšana neliedz Komisijai darīt informāciju pieejamu Eiropas Parlamentam. Informācijas un dokumentu, ko nosūta Eiropas Parlamentam saskaņā ar šo pantu, nosūtīšana un apstrāde atbilst noteikumiem par klasificētas informācijas pārsūtīšanu un apstrādi, kas piemērojami starp Eiropas Parlamentu un Komisiju.

4.  
Pēc dalībvalsts paziņojuma saskaņā ar šā panta 1. punktu un ņemot vērā šā panta 5. punktā paredzēto konsultēšanos, Komisija vai jebkura cita dalībvalsts var sniegt atzinumu, neskarot Līguma par Eiropas Savienības darbību 72. pantu.

Ja, pamatojoties uz paziņojumā iekļauto informāciju vai jebkādu papildinformāciju, ko Komisija ir saņēmusi, tai ir šaubas par plānotās robežkontroles atjaunošanas pie iekšējām robežām nepieciešamību vai samērīgumu, vai tā uzskata, ka būtu piemēroti konsultēties par kādu no paziņojuma aspektiem, tā izsniedz attiecīgu atzinumu.

5.  
Par 1. punktā minēto informāciju un par jebkādu Komisijas vai dalībvalsts atzinumu saskaņā ar 4. punktu notiek konsultēšanās, tostarp vajadzības gadījumā kopīgas sanāksmes starp dalībvalsti, kas plāno atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, pārējām dalībvalstīm, jo īpaši tām, kuras tieši skartu šādi pasākumi, un Komisiju, lai vajadzības gadījumā organizētu dalībvalstu savstarpēju sadarbību un izskatītu, vai pasākumi ir samērīgi ar notikumiem, kas liek atjaunot robežkontroli un rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai.
6.  
Šā panta 5. punktā minētā konsultēšanās notiek vismaz desmit dienas pirms dienas, kad plānots atjaunot robežkontroli.

25. pants

Īpaša procedūra gadījumos, kad nepieciešama tūlītēja rīcība

1.  
Ja nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai dalībvalstī prasa tūlītēju rīcību, attiecīgā dalībvalsts var izņēmuma kārtā nekavējoties atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām uz ierobežotu laikposmu līdz desmit dienām.
2.  
Ja dalībvalsts atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, tā vienlaikus par to attiecīgi paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai un sniedz 24. panta 1. punktā minēto informāciju, tostarp iemeslus, kas pamato šajā pantā noteiktās procedūras izmantošanu. Komisija tūlīt pēc paziņojuma saņemšanas var konsultēties ar pārējām dalībvalstīm.
3.  
Ja nopietnais apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai turpinās ilgāk par 1. punktā paredzēto laikposmu, dalībvalsts var nolemt pagarināt robežkontroli pie iekšējām robežām uz atjaunojamiem laikposmiem līdz 20 dienām. To darot, attiecīgā dalībvalsts ņem vērā 23.a pantā minētos kritērijus, tostarp atjauninātu novērtējumu par pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, un ņem vērā visus jaunos apstākļus.

Šādas pagarināšanas gadījumā mutatis mutandis piemēro 24. panta 4. un 5. punkta noteikumus, un konsultēšanās notiek nekavējoties pēc tam, kad lēmums par pagarināšanu paziņots Komisijai un dalībvalstīm.

4.  
Neskarot 23. panta 4. punktu, kopējais laikposms, uz kādu atjauno robežkontroli pie iekšējām robežām, pamatojoties uz 1. punktā paredzēto sākotnējo laikposmu un jebkādiem pagarinājumiem saskaņā ar 3. punktu, nepārsniedz divus mēnešus.
5.  
Komisija nekavējoties informē Eiropas Parlamentu par paziņojumiem, kas sniegti saskaņā ar šo pantu.

26. pants

Īpašā procedūra ārkārtas apstākļos, kas apdraud telpas bez iekšējo robežu kontroles vispārējo darbību

1.  
Ārkārtas apstākļos, kad nopietni trūkumi saistībā ar ārējo robežu kontroli ilgāku laiku apdraud telpas bez iekšējo robežu kontroles vispārējo darbību, kā minēts 19.a pantā, un ciktāl minētie apstākļi rada nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai telpā bez iekšējo robežu kontroles vai tās daļās, robežkontroli pie iekšējām robežām var atjaunot saskaņā ar šā panta 2. punktu uz laikposmu līdz sešiem mēnešiem. Ja ārkārtas apstākļi turpinās, minēto laikposmu var ne vairāk kā trīs reizes pagarināt ikreiz uz laikposmu līdz sešiem mēnešiem.
2.  
Ja visi citi pasākumi, jo īpaši tie, kas minēti 19.a panta 1. punktā, ir bijuši neefektīvi, lai mazinātu konstatēto nopietno apdraudējumu, Padome kā galējo risinājumu un kā pasākumu, lai aizsargātu kopējās intereses telpā bez iekšējo robežu kontroles, var ieteikt vienai vai vairākām dalībvalstīm lemt par robežkontroles atjaunošanu pie visām to iekšējām robežām vai pie konkrētām to daļām. Padomes ieteikums balstās uz Komisijas priekšlikumu. Dalībvalstis var pieprasīt Komisijai iesniegt šādu priekšlikumu Padomei ieteikuma saņemšanai.

Savā ieteikumā Padome norāda vismaz informāciju, kas minēta 24. panta 1. punkta a) līdz e) apakšpunktā.

Padome var ieteikt pagarināšanu saskaņā ar nosacījumiem un procedūru, kas noteikta šajā pantā.

Pirms dalībvalsts atjauno robežkontroli pie visām savām iekšējām robežām vai pie konkrētām to daļām saskaņā ar šo punktu, tā par to attiecīgi paziņo pārējām dalībvalstīm, Eiropas Parlamentam un Komisijai.

3.  
Gadījumā, ja dalībvalsts neīsteno 2. punktā minēto ieteikumu, minētā dalībvalsts nekavējoties rakstiski informē Komisiju par šādas rīcības pamatojumu.

Šādā gadījumā Komisija iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā novērtē attiecīgās dalībvalsts sniegto pamatojumu un sekas kopīgo interešu aizstāvībai telpā bez iekšējo robežu kontroles.

4.  
Pienācīgi pamatotu, nenovēršanu un steidzamu iemeslu dēļ saistībā ar situācijām, kurās apstākļi, kuru dēļ nepieciešams atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām saskaņā ar 2. punktu, kļūst zināmi mazāk nekā 10 dienas pirms iepriekšējā atjaunošanas laikposma beigām, Komisija saskaņā ar procedūru, kas minēta 33.a panta 3. punktā, ar īstenošanas aktiem, kuri jāpiemēro nekavējoties, var pieņemt jebkādus nepieciešamos ieteikumus. 14 dienās pēc šādu ieteikumu pieņemšanas Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu ieteikumam saskaņā ar 2. punktu.
5.  
Šis pants neskar pasākumus, ko dalībvalstis var pieņemt, ja ir nopietns apdraudējums sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai saskaņā ar 23., 24. un 25. pantu.

26.a pants

Kritēriji robežkontroles pagaidu atjaunošanai pie iekšējām robežām ārkārtas apstākļos, kas apdraud telpas bez iekšējo robežu kontroles vispārējo darbību

1.  

Ja Padome saskaņā ar 26. panta 2. punktu kā galējo risinājumu iesaka robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie vienas vai vairākām iekšējām robežām vai pie to daļām, tā novērtē, cik lielā mērā ar šādu pasākumu paredzams pienācīgi novērst apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai telpā bez iekšējo robežu kontroles un novērtē pasākuma samērīgumu attiecībā pret minēto apdraudējumu. Minētais novērtējums balstās uz sīku informāciju, ko iesniedz attiecīgā(s) dalībvalsts(-is) un Komisija, kā arī visu citu attiecīgu informāciju, tostarp informāciju, kas iegūta ievērojot šā panta 2. punktu. Veicot šādu novērtējumu, jo īpaši ņem vērā šādus apsvērumus:

a) 

tādu tehnisko vai finansiālo atbalsta pasākumu pieejamība, kurus varētu izmantot vai kuri ir izmantoti valsts vai Savienības līmenī, vai abos, tostarp Savienības iestāžu vai struktūru, piemēram, Aģentūras, Eiropas Patvēruma atbalsta biroja, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 439/2010 ( 25 ) vai Eiropas Policijas biroja (“Eiropola”), kas izveidots ar Padomes Lēmumu 2009/371/TI ( 26 ) palīdzība, un apmērs, kādā paredzams, ka šādi pasākumi pienācīgi novērsīs apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai telpā bez iekšējo robežu kontroles;

b) 

izvērtējumos, kas veikti saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1053/2013, konstatēto jebkādu nopietno trūkumu saistībā ar ārējo robežu kontroli pašreizējā un paredzamā turpmākā ietekme un apmērs, kādā šādi nopietni trūkumi rada nopietnu apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai vai iekšējai drošībai telpā bez iekšējo robežu kontroles;

c) 

robežkontroles atjaunošanas paredzamā ietekme uz personu pārvietošanās brīvību telpā bez iekšējo robežu kontroles.

2.  

Pirms Komisija pieņem priekšlikumu Padomes ieteikumam, tā saskaņā ar 26. panta 2. punktu var:

a) 

pieprasīt dalībvalstīm, Aģentūrai, Eiropolam vai citām Savienības iestādēm vai struktūrām iesniegt tai papildu informāciju,

b) 

ar dalībvalstu, Aģentūras, Eiropola vai jebkuras citas attiecīgas Savienības iestādes vai struktūras ekspertu atbalstu veikt apmeklējumus uz vietas, lai iegūtu vai pārbaudītu informāciju, kas ir būtiska minētajam ieteikumam.

27. pants

Eiropas Parlamenta un Padomes informēšana

Komisija un attiecīgā(s) dalībvalsts(-is) cik drīz vien iespējams informē Eiropas Parlamentu un Padomi par visiem iemesliem, kas varētu izraisīt 19.a un 23. līdz 26.a panta piemērošanu.

▼B

28. pants

Noteikumi, kas jāpiemēro, atjaunojot robežkontroli pie iekšējam robežām

Atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas noteikumus.

▼M6

29. pants

Ziņojums par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām

Četrās nedēļās pēc robežkontroles atcelšanas pie iekšējām robežām dalībvalsts, kas veikusi robežkontroli pie iekšējām robežām, iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojumu par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām, jo īpaši norādot sākotnējo izvērtējumu un to, vai ir ievēroti 23.a, 25. un 26.a pantā minētie kritēriji, kā notika pārbaudes, kāda bija praktiskā sadarbība ar kaimiņos esošajām dalībvalstīm, kāda bija izrietošā ietekme uz personu pārvietošanās brīvību, cik efektīva bija robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām, tostarp sniedzot ex-post izvērtējumu par robežkontroles atjaunošanas samērīgumu.

Komisija var sniegt atzinumu par minēto ex-post izvērtējumu par robežkontroles pagaidu atjaunošanu pie vienas vai vairākām iekšējām robežām vai to daļām.

Komisija vismaz reizi gadā Eiropas Parlamentam un Padomei iesniedz ziņojumu par to, kā darbojas telpa bez iekšējo robežu kontroles. Ziņojumā iekļauj sarakstu ar visiem lēmumiem atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, kuri pieņemti attiecīgā gada laikā.

30. pants

Sabiedrības informēšana

Komisija un attiecīgā dalībvalsts saskaņotā veidā informē sabiedrību par lēmumu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām un jo īpaši norāda šāda pasākuma sākuma un beigu dienu, ja vien nav sevišķi svarīgu drošības iemeslu to nedarīt.

▼B

31. pants

Konfidencialitāte

Pēc attiecīgas dalībvalsts lūguma pārējās dalībvalstis, Eiropas Parlaments un Komisija ievēro konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ko sniedz saistībā ar robežkontroles atjaunošanu un paildzināšanu pie iekšējām robežām, kā arī attiecībā uz ziņojumu, ko sagatavo saskaņā ar 29. pantu.



IV SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

▼M5

32. pants

Grozījumi pielikumos

Attiecībā uz grozījumiem III, IV un VIII pielikumā Komisiju pilnvaro pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 33. pantu.

33. pants

Deleģējuma īstenošana

1.  
Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā paredzētos nosacījumus.
2.  
Regulas 12. panta 5. punktā un 32. pantā minētās pilnvaras pieņemt deleģētos aktus piešķir Komisijai uz nenoteiktu laiku, sākot no 2013. gada 19. jūlijs.
3.  
Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā brīdī var atsaukt 12. panta 5. punktā un 32. punktā minēto pilnvaru deleģējumu. Ar atsaukšanas lēmumu tiek izbeigta minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģēšana. Tas stājas spēkā dienu pēc lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā datumā, kas tajā noteikts. Tas neietekmē neviena jau spēkā esoša deleģētā tiesību akta derīgumu.
4.  
Tiklīdz Komisija ir pieņēmusi deleģēto tiesību aktu, tā par to vienlaikus paziņo Eiropas Parlamentam un Padomei.
5.  
Saskaņā ar 12. panta 5. punktu un 32. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja ne Eiropas Parlaments, ne Padome divu mēnešu laikā pēc minētā akta paziņošanas Eiropas Parlamentam un Padomei nav cēluši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju, ka necels iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

▼M6

33.a pants

Komitejas procedūra

1.  
Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu ( 27 ) nozīmē.
2.  
Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu. Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.
3.  
Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 8. pantu saistībā ar tās 5. pantu.

▼B

34. pants

Paziņošana

1.  

Dalībvalstis paziņo Komisijai:

▼M5

a) 

uzturēšanās atļauju sarakstu, nodalot atsevišķi tās atļaujas, uz kurām attiecas 2. panta 15. punkta a) apakšpunkts, un tās, uz kurām attiecas 2. panta 15. punkta b) apakšpunkts, un pievienojot to atļauju paraugus, uz kurām attiecas 2. panta 15. punkta b) apakšpunkts. Uzturēšanās atļaujas, kas izsniegtas saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK, īpaši izceļ kā tādas, un nodrošina to uzturēšanās atļauju paraugus, kuras nav izsniegtas saskaņā ar vienoto uzturēšanās atļauju formu, kas noteikta Regulā (EK) Nr. 1030/2002.

▼B

b) 

savu robežšķērsošanas vietu sarakstu;

c) 

atsauces summas, kas vajadzīgas ārējo robežu šķērsošanai un ko ik gadu nosaka attiecīgās valsts iestādes;

d) 

to attiecīgās valsts dienestu sarakstu, kuri atbildīgi par robežkontroli;

e) 

to standartapliecību paraugus, ko izsniedz Ārlietu ministrijas;

▼M5

ea) 

4. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētos izņēmumus no noteikumiem attiecībā uz ārējo robežu šķērsošanu;

eb) 

10. panta 3. punktā minētos statistikas datus.

▼B

2.  
Komisija informāciju, kas tai paziņota saskaņā ar 1. punktu, dara pieejamu dalībvalstīm un sabiedrībai, izmantojot publikāciju Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un citus piemērotus līdzekļus.

35. pants

Vietējā pierobežas satiksme

Šī regula neskar Kopienas noteikumus par vietējo pierobežas satiksmi un spēkā esošos divpusējos nolīgumus par vietējo pierobežas satiksmi.

36. pants

Seūta un Meliļa

Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, ko piemēro Seūtai un Meliļai, kā noteikts Spānijas Karalistes deklarācijā par Seūtu un Meliļu, kas pievienota Nobeiguma aktam Nolīgumā par Spānijas Karalistes pievienošanos Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu ( 28 ).

37. pants

Procedūra, kā dalībvalstis paziņo informāciju

▼M5

Dalībvalstis paziņo Komisijai savus noteikumus, kas attiecas uz 21. panta c) un d) apakšpunktu, 4. panta 3. punktā minētos sodus un divpusējos nolīgumus, kādus atļauj šī regula. Par turpmākām izmaiņām minētajos noteikumos paziņo piecu darbdienu laikā.

▼B

Dalībvalstu paziņoto informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

▼M6

37.a pants

Izvērtēšanas mehānisms

1.  
Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Līgumu par Eiropas Savienību un neskarot to noteikumus par pārkāpumu procedūrām, to, kā katra dalībvalsts īsteno šo regulu, izvērtē ar izvērtēšanas mehānismu.
2.  
Noteikumi par izvērtēšanas mehānismu ir precizēti Regulā (ES) Nr. 1053/2013. Saskaņā ar minēto izvērtēšanas mehānismu dalībvalstīm un Komisijai kopīgi jāveic regulāri, objektīvi un neatkarīgi izvērtējumi, lai pārbaudītu, vai šī regula tiek piemērota pareizi, un Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm jākoordinē izvērtējumi. Saskaņā ar minēto mehānismu katru dalībvalsti vismaz reizi piecos gados izvērtē neliela komanda, kuras sastāvā ir Komisijas pārstāvji un dalībvalstu iecelti eksperti.

Izvērtēšanā var iekļaut iepriekš paziņotus vai nepaziņotus apmeklējumus uz vietas pie ārējām vai iekšējām robežām.

Saskaņā ar minēto izvērtēšanas mehānismu Komisija ir atbildīga par daudzgadu un gada izvērtēšanas programmu un izvērtēšanas ziņojumu pieņemšanu.

3.  
Ja tiek atklāti iespējami trūkumi, attiecīgajām dalībvalstīm var adresēt ieteikumus korektīvām darbībām.

Ja izvērtējuma ziņojumā, ko Komisija pieņēmusi saskaņā ar 14. pantu Regulā (ES) Nr. 1053/2013 tiek konstatēti būtiski trūkumi ārējo robežu kontroles veikšanā, piemēro šīs regulas 19.a un 26. pantu.

4.  
Visos izvērtēšanas posmos Eiropas Parlamentam un Padomei sniedz informāciju un saskaņā ar noteikumiem par klasificētiem dokumentiem nosūta visus attiecīgos dokumentus.
5.  
Eiropas Parlamentu nekavējoties un pilnībā informē par ikvienu priekšlikumu grozīt vai aizstāt noteikumus, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1053/2013.

▼B

38. pants

Ziņojums par III sadaļas piemērošanu

Līdz 2009. gada 13. oktobrim. Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par III sadaļas piemērošanu.

Komisija pievērš īpašu uzmanību jebkādām grūtībām, ko izraisa robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām. Vajadzības gadījumā Komisija iesniedz priekšlikumus šādu grūtību novēršanai.

39. pants

Atcelšana

1.  
No 2006. gada 13. oktobra tiek atcelts 2. līdz 8. pants Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu.
2.  

No 1. punktā paredzētās dienas tiek atcelti arī šādi akti:

a) 

Kopējā rokasgrāmata, tostarp tās pielikumi;

b) 

Šengenas Izpildu komitejas 1994. gada 26. aprīļa Lēmums (SCH/Com–ex (94) 1, rev 2), 1994. gada 22. decembra Lēmums (SCH/Com–ex (94) 17, rev. 4) un 1995. gada 20. decembra Lēmums (SCH/Com–ex (95) 20, rev. 2);

c) 

Kopējās konsulārās instrukcijas 7. pielikums;

d) 

Padomes Regula (EK) Nr. 790/2001 (2001. gada 24. aprīlis), ar ko Padomei rezervē izpildu pilnvaras attiecībā uz dažiem sīki izstrādātiem noteikumiem un praktiskām procedūrām robežkontroles un uzraudzības veikšanā ( 29 );

e) 

Padomes Lēmums 2004/581/EK (2004. gada 29. aprīlis), ar ko nosaka obligātās norādes, kurām jābūt uz zīmēm ārējās robežas šķērsošanas vietās ( 30 );

f) 

Padomes Lēmums 2004/574/EK (2004. gada 29 aprīlis) par Kopējās rokasgrāmatas II daļas grozījumiem un tās 16. pielikuma sagatavošanu ( 31 );

g) 

Padomes Regula (EK) Nr. 2133/2004 (2004. gada 13. decembris) par prasību dalībvalstu kompetentām iestādēm sistemātiski apzīmogot trešo valstu pilsoņu ceļošanas dokumentus, kad viņi šķērso dalībvalstu ārējās robežas, un par saistītiem grozījumiem Šengenas Līguma īstenošanas konvencijā un kopīgajā rokasgrāmatā ( 32 ).

3.  
Atsauces uz svītrotajiem pantiem un atceltajiem aktiem uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

40. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā 2006. gada 13. oktobrī. Regulas 34. pants tomēr stājas spēkā dienu pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama dalībvalstīs saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu.



I PIELIKUMS

Apstiprinājuma dokumenti, lai pārbaudītu ieceļošanas nosacījumu izpildi

Dokumenti, kas minēti 5. panta 2. punktā, var būt arī:

a) 

lietišķiem braucieniem:

i) 

uzņēmuma vai iestādes ielūgums piedalīties sanāksmēs, konferencēs vai pasākumos, kas ir saistīti ar tirdzniecību, rūpniecību vai darbu;

ii) 

citi dokumenti, kas liecina par tirdzniecības attiecībām vai darba attiecībām;

iii) 

tirdzniecības izstāžu vai kongresu ieejas kartes, ja persona brauc uz tādu pasākumu;

b) 

ceļojumiem, kas saistīti ar studijām vai citādām apmācībām:

i) 

apliecība par uzņemšanu mācību iestādē, lai apmeklētu praktiskas vai teorētiskas pamatapmācību un turpmāku apmācību nodarbības;

ii) 

studenta kartes vai izziņas par apmeklētajiem apmācību kursiem;

c) 

ceļojumiem, kas saistīti ar tūrismu vai personiskiem iemesliem:

i) 

apstiprinājuma dokumenti par mitekli:

— 
ielūgums no cilvēka, pie kura uzturēsies, ja tāds ir;
— 
apstiprinājuma dokuments no iestādes, kas nodrošina pajumti vai jebkādi citi piemēroti dokumenti, kur norādīta paredzētā apmešanās vieta;
ii) 

apstiprinājuma dokumenti par ceļojuma maršrutu:

apstiprinājums nodrošinātai vietai organizētā ceļojumā vai jebkādi citi piemēroti dokumenti, kas liecina par iecerētā ceļojuma plāniem;

iii) 

apstiprinājuma dokumenti par atgriešanos:

biļete atpakaļceļam vai abos virzienos;

d) 

braucieniem politisku, zinātnes, kultūras, sporta vai reliģiskiem pasākumu – vai citu iemeslu dēļ:

ielūgumi, ieejas biļetes, iestāšanās apliecības vai programmas, kas jebkā liecina par uzņēmējorganizācijas nosaukumu un uzturēšanās ilgumu, vai jebkāds cits dokuments, kas liecina par vizītes mērķi.



II PIELIKUMS

Informācijas reģistrācija

Visās robežšķērsošanas vietās jebkuru dienesta informāciju un citu īpaši svarīgu informāciju reģistrē ar roku vai elektroniski. Reģistrējamā informācija jo īpaši ir:

a) 

par vietējām robežpārbaudēm atbildīgā robežsarga vārds un pārējo darbinieku vārdi katrā maiņā;

b) 

personu pārbaužu atvieglinājumi, ko piemēro saskaņā ar 8. pantu;

c) 

dokumenti, kas pie robežas izsniegti pasu un vīzu vietā;

d) 

informācija par aizturētām personām un sūdzības (noziedzīgi nodarījumi un administratīvi pārkāpumi);

e) 

personas, kam saskaņā ar 13. pantu atteikta ieceļošana (atteikuma pamatojums un valstspiederība);

f) 

drošības kodi ieceļošanas un izceļošanas spiedogiem, to robežsargu identitāte, kuri katrā konkrētā datumā vai maiņā lieto konkrēto spiedogu, un informācija par nozaudētiem un nozagtiem spiedogiem;

g) 

pārbaudīto personu sūdzības;

h) 

citi īpaši nozīmīgi policijas vai tieslietu pasākumi;

i) 

īpaši notikumi.



III PIELIKUMS

Paraugi zīmēm, kas apzīmē joslas robežšķērsošanas vietās

A DAĻA

image

 ( 33 )

▼M5

B1 daļa: “nav nepieciešama vīza”;

image

B2 daļa: “visas pases”.

image

▼B

C DAĻA

image

 (33) 

image

 (33) 

image

 (33) 

▼M5

image image image

▼B

image

image

image



IV PIELIKUMS

Spiedogu iespiešana

1. 

Saskaņā ar 10. pantu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos sistemātiski iespiež spiedogus, viņiem ieceļojot un izceļojot. Šo spiedogu sīks apraksts ir dots Šengenas Izpildu komitejas Lēmumā Nr. SCH/COM–EX (94)16 rev un Nr. SCH/Cem–Handb (93) 15 (CONFIDENTIAL).

2. 

Spiedogu drošības kodus maina regulāri, ne retāk kā reizi mēnesī.

3. 

▼M5

Ja ieceļo un izceļo trešo valstu valstspiederīgie, kam ir vajadzīga vīza, spiedogu parasti iespiež lapā, kas atrodas pretī lapai, kur ir vīza.

▼B

Ja šo lapu nevar izmantot, spiedogu iespiež nākamajā lapā. Mašīnlasāmajā daļā spiedogus nespiež.

4. 

Dalībvalstis norīko valstu kontaktpunktus, kas atbild par informācijas apmaiņu attiecībā uz robežšķērsošanas vietās izmantoto ieceļošanas un izceļošanas spiedogu drošības kodiem, un informē par to pārējās dalībvalstis, Padomes Ģenerālsekretariātu un Komisiju. Šiem kontaktpunktiem ir tūlītēja piekļuve informācijai par kopējiem ieceļošanas un izceļošanas spiedogiem, ko lieto pie attiecīgās dalībvalsts ārējās robežas, un jo īpaši šādai informācijai:

a) 

robežšķērsošanas vieta, kurai ir piešķirts attiecīgais spiedogs;

b) 

tā robežsarga identitāte, kurš konkrētajā laikā lieto attiecīgo spiedogu;

c) 

katra spiedoga drošības kods jebkurā laikā.

Visus pieprasījumus par vienotajiem ieceļošanas un izceļošanas spiedogiem iesniedz ar iepriekšminēto valstu kontaktpunktu starpniecību.

Tāpat valstu kontaktpunkti tūlīt nosūta pārējiem kontaktpunktiem, Padomes Ģenerālsekretariātam un Komisijai informāciju par izmaiņām kontaktpunktos, kā arī par nozaudētiem vai nozagtiem spiedogiem.



V PIELIKUMS

A DAĻA

Procedūras ieceļošanas atteikumam pie robežas

1. 

Atsakot ieceļošanu, kompetentais robežsargs:

a) 

aizpilda ieceļošanas atteikuma standartveidlapu, kā noteikts B daļā. Attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais paraksta veidlapu, un viņam izsniedz parakstītās veidlapas eksemplāru. Ja trešās valsts valstspiederīgais atsakās parakstīt veidlapu, robežsargs to atzīmē veidlapas iedaļā “piezīmes”;

b) 

iespiež pasē ieceļošanas spiedogu, ko ar neizdzēšamu melnu tinti pārsvītro krustiski, tam pretī labajā pusē, arī ar neizdzēšamu tinti, ieraksta ieceļošanas atteikuma iemeslam atbilstīgo(s) burtu(s), kuru saraksts ir dots minētajā ieceļošanas atteikuma standartveidlapā;

▼M3

c) 

attiecīgi anulē vai atceļ vīzu saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti 34. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu kodeksu (Vīzu kodekss) ( 34 );

▼B

d) 

katru ieceļošanas atteikumu iekļauj reģistrā vai sarakstā, norādot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā identitāti un valstspiederību, atsauces uz dokumentu, kas viņam devis tiesības šķērsot robežu, kā arī ieceļošanas atteikuma iemeslu un datumu.

▼M3 —————

▼B

3. 

Ja trešās valsts valstspiederīgo, kam ir atteikta ieceļošana, līdz robežai nogādājis pārvadātājs, vietējā atbildīgā iestāde:

a) 

liek pārvadātājam uzņemties atbildību par trešās valsts valstspiederīgo un tūlīt nogādāt viņu trešā valstī, no kuras viņš ieceļojis, vai trešā valstī, kas viņam izsniegusi dokumentu, kurš ļauj šķērsot robežu, vai citā trešā valstī, kurā viņu noteikti uzņems, vai rast līdzekļus tālākai transportēšanai saskaņā ar Šengenas Konvencijas 26. pantu un Padomes Direktīvu 2001/51/EK (2001. gada 28. jūnijs), ar kuru papildina 26. pantu Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu ( 35 );

b) 

līdz sūtīšanai tālāk veic atbilstīgus pasākumus saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un, ņemot vērā vietējos apstākļus, lai neļautu valstī nelikumīgi ieceļot to trešo valstu valstspiederīgajiem, kam atteikta ieceļošana.

4. 

Ja ir iemesls gan trešās valsts valstspiederīgā ieceļošanas atteikumam, gan viņa aizturēšanai, robežsargs sazinās ar iestādēm, kas ir atbildīgas pieņemt lēmumu par turpmāku rīcību saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem.

B DAĻA

Ieceļošanas atteikuma standartveidlapa

image

►(1) M5  



VI PIELIKUMS

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanai

1.   Sauszemes robežas

1.1.   Pārbaudes uz autoceļiem

1.1.1.

Lai nodrošinātu efektīvas personu pārbaudes, kā arī drošu un vienmērīgu ceļu satiksmes plūsmu, pārvietošanos robežšķērsošanas vietās attiecīgi regulē. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var noslēgt divpusējus nolīgumus, lai novirzītu un bloķētu satiksmi. Tās par to informē Komisiju saskaņā ar 37. pantu.

1.1.2.

Ja dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu un ja apstākļi to ļauj, tās var saskaņā ar 9. pantu pie sauszemes robežām konkrētās robežšķērsošanas vietās izveidot vai izmantot atsevišķas joslas.

Ārkārtas gadījumos un ja to prasa satiksmes un infrastruktūras apstākļi, dalībvalstu kompetentās iestādes var jebkurā laikā pārtraukt atsevišķo joslu izmantošanu.

Dalībvalstis var sadarboties ar kaimiņvalstīm, izveidojot atsevišķas joslas ārējo robežu šķērsošanas vietās.

1.1.3.

Personas, kas ceļo transportlīdzekļos, pārbaudes laikā parasti var palikt tajos. Tomēr, ja apstākļi prasa, var prasīt, lai personas izkāpj no transportlīdzekļiem. Pilnas pārbaudes veic, ja atļauj vietējie apstākļi, šim nolūkam paredzētās vietās. Personāla drošības interesēs pārbaudes, ja iespējams, veic divi robežsargi.

▼M5

1.1.4.

 Kopīgas robežšķērsošanas vietas

1.1.4.1. Dalībvalstis var slēgt vai paturēt spēkā divpusējus nolīgumus ar kaimiņos esošām trešām valstīm attiecībā uz kopīgu robežšķērsošanas vietu izveidi, kurās dalībvalsts robežsargi un trešās valsts robežsargi saskaņā ar savu valstu tiesību aktiem otras puses teritorijā vienu pēc otras veic ieceļošanas un izceļošanas pārbaudes. Kopīgās robežšķērsošanas vietas var atrasties vai nu dalībvalsts teritorijā, vai arī trešās valsts teritorijā.

1.1.4.2. Kopīgās robežšķērsošanas vietas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā: Divpusējos nolīgumos, ar kuriem izveido kopīgas robežšķērsošanas vietas, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, iekļauj atļauju trešās valsts robežsargiem veikt savus uzdevumus dalībvalstī, ievērojot šādus principus:

a) 

Starptautiskā aizsardzība. Trešās valsts valstspiederīgajam, kas lūdz starptautisku aizsardzību dalībvalsts teritorijā, nodrošina piekļuvi attiecīgās dalībvalsts procedūrām saskaņā ar Savienības acquis patvēruma jomā.

b) 

Personas aizturēšana vai īpašuma atsavināšana. Ja trešās valsts robežsargiem kļūst zināmi fakti, kas pamato personas aizturēšanu vai apsardzības piemērošanu šai personai, vai īpašuma atsavināšanu, viņi par šiem faktiem informē dalībvalsts iestādes un dalībvalsts iestādes nodrošina attiecīgus pēcpasākumus saskaņā ar valsts, Savienības un starptautiskajām tiesībām neatkarīgi no attiecīgās personas valstspiederības.

c) 

Personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām un ieceļo Savienības teritorijā. Trešās valsts robežsargi nedrīkst kavēt personas, kas izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesībām, ieceļot Savienības teritorijā. Ja ir iemesli, uz kuru pamata var liegt izceļot no attiecīgās trešās valsts, trešās valsts robežsargi par šiem iemesliem informē dalībvalsts iestādes un dalībvalsts iestādes nodrošina attiecīgus pēcpasākumus saskaņā ar valsts, Savienības un starptautiskajām tiesībām.

1.1.4.3. Kopīgās robežšķērsošanas vietas, kas atrodas trešās valsts teritorijā: Divpusējos nolīgumos, ar kuriem izveido kopīgas robežšķērsošanas vietas, kas atrodas trešās valsts teritorijā, iekļauj atļauju dalībvalsts robežsargiem veikt savus uzdevumus trešā valstī. Šīs regulas nolūkos tiek uzskatīts, ka visas pārbaudes, kuras dalībvalstu robežsargi veic kopīgā robežšķērsošanas vietā, kas atrodas trešās valsts teritorijā, tiek veiktas attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstu robežsargi savus uzdevumus veic saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 562/2006 un ievērojot šādus principus.

a) 

Starptautiskā aizsardzība. Trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir izgājis izceļošanas kontroli, kuru veic trešās valsts robežsargi, un pēc tam dalībvalsts robežsargiem, kas atrodas trešajā valstī, lūdz starptautisko aizsardzību, nodrošina piekļuvi attiecīgajām dalībvalstu procedūrām saskaņā ar Savienības acquis patvēruma jomā. Trešās valsts iestādes akceptē attiecīgās personas pārvietošanu uz dalībvalsts teritoriju.

b) 

Personas aizturēšana vai īpašuma atsavināšana. Ja dalībvalsts robežsargiem kļūst zināmi fakti, kas pamato personas aizturēšanu vai apsardzības piemērošanu šai personai, vai īpašuma atsavināšanu, viņi rīkojas saskaņā ar valsts, Savienības un starptautiskajām tiesībām. Trešās valsts iestādes akceptē attiecīgās personas vai objekta pārvietošanu uz dalībvalsts teritoriju.

c) 

Piekļuve IT sistēmām. Dalībvalstu robežsargi var izmantot informācijas sistēmas, ar ko apstrādā personas datus saskaņā ar 7. pantu. Dalībvalstīm ir atļauts ieviest tehniskus un organizatoriskus drošības pasākumus, kas noteikti Savienības tiesību aktos, lai aizsargātu personas datus pret nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu vai nejaušu pazaudēšanu, pārveidošanu, nesankcionētu atklāšanu vai piekļuvi, tostarp trešās valsts iestāžu piekļuvi.

1.1.4.4. Pirms tiek noslēgti vai grozīti jebkādi divpusēji nolīgumi par kopīgām robežšķērsošanas vietām ar trešajām kaimiņvalstīm, attiecīgā dalībvalsts apspriežas ar Komisiju par nolīguma saderību ar atbilstošajiem Savienības tiesību aktiem. Par jau spēkā esošiem divpusējiem nolīgumiem ziņo Komisijai līdz 2014. gada 20. janvāris.

Ja Komisija uzskata, ka nolīgums nav saderīgs ar atbilstošajiem Savienības tiesību aktiem, tā ziņo attiecīgajai dalībvalstij. Dalībvalsts veic visus atbilstīgos pasākumus, lai pieņemamā laikā grozītu nolīgumu tādā veidā, ka tiek novērstas konstatētās nesaderības.

▼B

1.2.   Pārbaudes uz dzelzceļa

▼M5

1.2.1.

Vilcienos, kas šķērso ārējās robežas, arī preču vilcienos vai tukšos vilcienos, veic gan vilcienu pasažieru, gan personāla pārbaudes. Dalībvalstis var slēgt divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus par to, kā veikt šīs pārbaudes, ievērojot 1.1.4. punktā izklāstītos principus. Šīs pārbaudes veic vienā no šīm vietām:

— 
pirmajā pienākšanas stacijā vai pēdējā atiešanas stacijā dalībvalsts teritorijā,
— 
vilcienā, tranzīta laikā no pēdējās atiešanas stacijas trešā valstī līdz pirmajai pienākšanas stacijai dalībvalsts teritorijā vai otrādi,
— 
pēdējā atiešanas stacijā vai pirmajā pienākšanas stacijā trešās valsts teritorijā.

1.2.2.

Turklāt, lai sekmētu ātrgaitas pasažieru vilcienu satiksmes plūsmas, dalībvalstis, kuru teritorijā vilcieni iebrauc no trešām valstīm, savstarpēji vienojoties ar attiecīgām trešām valstīm, var arī pieņemt lēmumu, ievērojot1.1.4. punktā izklāstītos principus, personu ieceļošanas pārbaudes vilcienos no trešām valstīm veikt vienā no šīm vietām:

— 
trešās valsts stacijās, kur personas iekāpj vilcienā,
— 
stacijās dalībvalstu teritorijā, kur personas izkāpj no vilciena,
— 
vilcienos tranzīta laikā starp stacijām trešās valsts teritorijā un stacijām dalībvalstu teritorijā ar noteikumu, ka personas paliek vilcienā.

▼B

1.2.3.

Tā kā dalībvalstu teritorijā ātrgaitas vilcieni no trešām valstīm pietur vairākās stacijās, ja dzelzceļa pārvadātājs var uzņemt pasažierus tikai atlikušajai brauciena daļai pa dalībvalstu teritoriju, tad ieceļošanas pārbaudi šiem pasažieriem veic vilcienā vai galapunkta stacijā, izņemot gadījumus, kad pārbaudes ir veiktas saskaņā ar 1.2.1. punktu vai 1.2.2. punkta pirmo ievilkumu.

Personas, kas atlikušajā ceļojuma daļā pa dalībvalstu teritoriju vēlas braukt tikai ar vilcienu, pirms vilciena atiešanas saņem skaidru paziņojumu, ka viņiem veiks ieceļošanas pārbaudi ceļojuma laikā vai galastacijā.

1.2.4.

Braucot pretējā virzienā, personām, kas atrodas vilcienā, izceļošanas pārbaudi veic analoģiski.

1.2.5.

Robežsargs var prasīt veikt vagonu tukšumu pārbaudi, vajadzības gadījumā ar vilciena personāla palīdzību, lai pārliecinātos, ka tajos nav noslēptas personas vai priekšmeti, uz ko attiecas robežpārbaudes.

1.2.6.

Ja ir iemesls uzskatīt, ka vilcienā slēpjas personas, par ko ir ziņots, ka tās izdarījušas likumpārkāpumu, vai ko tur aizdomās par likumpārkāpumu, vai trešās valsts valstspiederīgie, kas gatavojas nelikumīgi ieceļot, robežsargs – ja viņš nevar rīkoties saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem– informē dalībvalstis, uz kurām vilciens dodas vai kuru teritorijā tas brauc.

2.   Robežas lidostās

2.1.   Pārbaužu procedūra starptautiskajās lidostās

2.1.1.

Kompetentas dalībvalstu iestādes nodrošina to, ka lidostu pārvaldītāji veic vajadzīgos pasākumus, lai fiziski nošķirtu iekšējo reisu pasažieru plūsmu no citu reisu pasažieru plūsmām. Lai to panāktu, visās starptautiskās lidostās izveido atbilstīgu infrastruktūru.

2.1.2.

Vietu, kur veic robežpārbaudes, nosaka saskaņā ar šādu procedūru:

a) 

trešās valsts reisu pasažieriem, kas pārsēžas iekšēja reisa lidaparātā, ieceļošanas pārbaudi veic lidostā, kurā ielidojis reisa lidaparāts no trešās valsts. Iekšējā reisa pasažieriem, kas pārsēžas lidaparātā, kurš lido uz trešo valsti (pārsēšanās pasažieriem), izceļošanas pārbaudi veic lidostā, ko kuras reiss izlido;

b) 

reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja tajos nav pārsēšanās pasažieru, un reisos, kas reisa laikā veic vairāk par vienu starpnolaišanos dalībvalstu lidostās, nemainot lidaparātu:

i) 

pasažieriem reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja dalībvalstu teritorijā nav iepriekšējas vai turpmākas pārsēšanās, ieceļošanas pārbaudi veic ieceļošanas lidostā un izceļošanas pārbaudi – izceļošanas lidostā;

ii) 

pasažieriem reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja dalībvalstu teritorijā notiek vairāk nekā viena starpnolaišanās, nemainot lidaparātu (tranzītpasažieriem), un, ja lidojuma posmā pa dalībvalstu teritoriju pasažieri nevar iekāpt lidaparātā, ieceļošanas pārbaudi veic ielidošanas lidostā un izceļošanas pārbaudi – izlidošanas lidostā;

iii) 

ja reisos no trešām valstīm ar vairāk nekā vienu starpnolaišanos dalībvalstu teritorijā lidsabiedrība var uzņemt pasažierus tikai lidojuma posmam pa šo teritoriju, pasažieriem izceļošanas pārbaudi veic izlidošanas lidostā un ieceļošanas pārbaudi – ielidošanas lidostā.

Pārbaudes pasažieriem, kas starpnolaišanās laikā jau atrodas lidaparātā un tajā nav iekāpuši dalībvalstu teritorijā, veic saskaņā ar b) apakšpunkta ii) daļu. Pretēju procedūru piemēro attiecīgos reisos, ja galapunkta valsts ir kāda trešā valsts.

2.1.3.

Lidaparātos vai pie izejas uz lidaparātu robežpārbaudes parasti neveic, izņemot gadījumus, ja tās var pamatot ar draudiem, kas saistīti ar iekšēju drošību un nelikumīgu imigrāciju. Lai nodrošinātu to, ka lidostās, kas izvēlētas kā robežšķērsošanas vietas, personas pārbauda saskaņā ar noteikumiem, kuri izklāstīti 6. līdz 13. pantā, dalībvalstis nodrošina to, ka lidostas iestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai virzītu pasažieru plūsmu uz pārbaudēm paredzētajām vietām.

Dalībvalstis nodrošina to, ka lidostu pārvaldītāji veic vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nepiederīgu personu ieiešanu paredzētajās zonās un iziešanu no tām, piemēram, tranzīta zonā. Tranzīta zonā pārbaudes parasti neveic, izņemot gadījumus, ja tās var pamatot ar drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze; pārbaudes tranzīta zonā var veikt personām, kam vajadzīga lidostas tranzīta vīza, lai pārbaudītu, vai viņām ir tāda vīza.

2.1.4.

Ja nepārvaramas varas dēļ vai draudošu briesmu gadījumā, vai pēc iestāžu norādēm, lidaparātam, kas veic reisu no trešās valsts, ir jānolaižas uz skrejceļa, kas neatrodas robežšķērsošanas vietā, lidaparāts var turpināt lidojumu tikai pēc tam, kad tas saņēmis robežsargu un muitas atļauju. Tas ir spēkā arī tad, ja lidaparāts, kas veic reisu no trešās valsts, nolaižas bez atļaujas. Jebkurā gadījumā uz tādu lidaparātu pasažieru pārbaudēm attiecas 6. līdz 13. pants.

2.2.   Pārbaužu procedūra lidlaukos

2.2.1.

Nodrošina to, ka lidostās, kurām saskaņā ar spēkā esošiem attiecīgas valsts tiesību aktiem nav starptautiskas lidostas statusa (“lidlauki”), bet kurās ir atļauti lidojumu maršruti no trešām valstīm vai uz tām, personas pārbaudītu saskaņā ar 6. līdz 13. pantu.

2.2.2.

Atkāpjoties no 2.1.1. punkta un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2320/2002 (2002. gada 16. decembris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā ( 36 ), lidlaukos nav jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu iekšējo reisu pasažieru plūsmu fizisku nodalīšanu no citu reisu pasažieru plūsmām. Turklāt, ja satiksme nav blīva, robežsargu klātbūtne ne vienmēr ir vajadzīga, ja vien vajadzības gadījumā ir nodrošināta personāla laicīga ierašanās.

2.2.3.

Ja lidlaukā robežsargu klātbūtne nav nodrošināta visu laiku, lidlauka vadītājs atbilstīgi informē robežsargus par tādu lidaparātu ielidošanu un izlidošanu, kuri veic reisus no trešām valstīm vai uz tām.

2.3.   Personu pārbaudes privātos reisos

2.3.1.

Veicot privātus reisus no trešām valstīm vai uz tām, kapteinis pirms pacelšanās nosūta galamērķa dalībvalsts robežsargiem un vajadzības gadījumā tās dalībvalsts robežsargiem, kurā notiks pirmā ieceļošana, vispārēju paziņojumu, kurā saskaņā ar Starptautiskās civilās aviācijas konvencijas 2. pielikumu inter alia ir ietverts reisa plāns, kā arī informācija par pasažieru identitāti.

2.3.2.

Ja privāti reisi no trešās valsts, kuru mērķis ir kāda dalībvalsts, veic starpnolaišanos citu dalībvalstu teritorijā, kompetentas ieceļošanas dalībvalsts iestādes veic robežpārbaudes un iespiež ieceļošanas spiedogu 2.3.1. punktā minētajā vispārējā paziņojumā.

2.3.3.

Ja ir šaubas par to, vai lidaparāts ierodas vienīgi no dalībvalstu teritorijas vai dodas vienīgi uz dalībvalstu teritoriju, nenolaižoties trešās valsts teritorijā, kompetentas iestādes veic personu pārbaudes lidostās un lidlaukos saskaņā ar 2.1. un 2.2. punktu.

2.3.4.

Nosacījumus planieru, ultravieglu lidaparātu, helikopteru, maza lidojuma rādiusa lidaparātu un dirižabļu ieceļošanai un izceļošanai nosaka ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un, vajadzības gadījumā, ar divpusējiem nolīgumiem.

3.   Jūras robežas

▼M5

3.1.    Vispārējās jūras satiksmes pārbaudes procedūras

3.1.1. Pārbaudes uz kuģiem veic ienākšanas vai iziešanas ostā vai šim nolūkam paredzētā vietā, kas atrodas kuģa tiešā tuvumā, vai uz kuģa teritoriālajos ūdeņos, kā definēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā. Dalībvalstis var slēgt nolīgumus, saskaņā ar kuriem pārbaudes var veikt arī braucienu laikā vai kādas trešās valsts teritorijā, kad kuģis ienāk ostā vai iziet no tās, ievērojot 1.1.4. punktā noteiktos principus.

3.1.2. Kapteinis, kuģa aģents vai cita persona, kuru pienācīgi pilnvarojis kapteinis vai kura ir oficiāli apstiprināta attiecīgajai valsts iestādei pieņemamā veidā (abos gadījumos turpmāk “kapteinis”), sastāda apkalpes un visu pasažieru sarakstu, iekļaujot informāciju, kas tiek prasīta Konvencijas par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu (FAL konvencija) 5. veidlapā (apkalpes saraksts) un 6. veidlapā (pasažieru saraksts), kā arī attiecīgā gadījumā vīzas vai uzturēšanās atļaujas numurus:

— 
vēlākais divdesmit četras stundas pirms ierašanās ostā vai
— 
ne vēlāk kā brīdī, kad kuģis izbrauc no iepriekšējās ostas, ja reisa laiks ir mazāks par 24 stundām, vai
— 
tiklīdz šī informācija ir pieejama, ja ierašanās osta nav zināma vai mainās reisa laikā.

Kapteinis nosūta sarakstu(s) robežsargiem vai, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, citām attiecīgajām iestādēm, kuras sarakstu(s) nekavējoties nosūta robežsargiem.

3.1.3. Saņemšanas apstiprinājumu (parakstītu saraksta(u) kopiju vai elektronisku saņemšanas apstiprinājumu) robežsargi vai 3.1.2. punktā minētās iestādes atdod kapteinim, kas to pēc pieprasījuma uzrāda, kad kuģis ir ostā.

3.1.4. Kapteinis tūlīt ziņo kompetentajai iestādei par jebkādām apkalpes sastāva vai pasažieru skaita izmaiņām.

Turklāt kapteinis tūlīt un 3.1.2. punktā noteiktajā termiņā informē kompetentās iestādes par uz kuģa esošiem bezbiļetniekiem. Tomēr bezbiļetnieki paliek kapteiņa pārziņā.

Atkāpjoties no 4. un 7. panta, personām, kas atrodas uz kuģa, neveic sistemātiskas robežpārbaudes. Tikai tad, ja tas ir pamatoti, ņemot vērā ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīzi, robežsargi tomēr veic kuģa pārmeklēšanu un uz kuģa esošo personu pārbaudi.

3.1.5. Kapteinis laikus un saskaņā ar attiecīgā ostā spēkā esošiem noteikumiem paziņo kompetentajai iestādei par kuģa iziešanu.

▼B

3.2.   Īpašas pārbaužu procedūras noteiktu veidu jūras pārvadājumiem

Kruīza kuģi

▼M5

3.2.1.

Tiklīdz ir izstrādāts kruīza maršruts un programma un ne vēlāk kā 3.1.2. punktā noteiktajā termiņā, kruīza kuģa kapteinis nosūta tos kompetentajai iestādei.

▼B

3.2.2.

Ja kruīza kuģa maršrutā ir tikai tādas ostas, kas ir dalībvalstu teritorijā, tad, atkāpjoties no 4. un 7. panta, robežpārbaudes neveic, un kruīza kuģis var piestāt ostās, kuras nav robežšķērsošanas vietas.

▼M5

Tikai tad, ja tas ir pamatoti, ņemot vērā ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīzi, šo kuģu apkalpes un pasažieru pārbaudes tomēr veic.

▼B

3.2.3.

Ja kruīza kuģa maršrutā ir gan ostas, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, gan ostas trešo valstu teritorijā, tad, atkāpjoties no 7. panta, robežpārbaudes veic šādi:

a) 

ja kruīza kuģis ienāk no ostas, kas atrodas trešā valstī, un tas pirmo reizi ienāk ostā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, apkalpei un pasažieriem veic ieceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem, kā minēts ►M5  3.1.2. punktu ◄ .

Pasažieriem, kas nokāpj krastā, veic ieceļošanas pārbaudes saskaņā ar 7. pantu, ja vien ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze konkrētos gadījumos neliecina, ka tādas pārbaudes nav vajadzīgas;

b) 

ja kruīza kuģis ienāk no ostas, kas atrodas trešā valstī, un atkārtoti ienāk ostā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, apkalpei un pasažieriem veic ieceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem, kā minēts ►M5  3.1.2. punktu ◄ , ciktāl šajos sarakstos notikušas pārmaiņas, kopš kruīza kuģis ienācis iepriekšējā ostā, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā.

Pasažieriem, kas nokāpj krastā, veic ieceļošanas pārbaudes saskaņā ar 7. pantu, ja vien ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze konkrētos gadījumos neliecina, ka tādas pārbaudes nav vajadzīgas;

c) 

ja kruīza kuģis no ostas, kas atrodas dalībvalstī, ienāk citā ostā, kas atrodas kādā dalībvalstī, pasažieriem, kuri nokāpj krastā, ieceļošanas pārbaudes veic saskaņā ar 7. pantu, ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze;

d) 

ja kruīza kuģis iziet no ostas, kas atrodas dalībvalstī, un dodas uz ostu, kas atrodas trešā valstī, apkalpei un pasažieriem veic izceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem.

Ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze, pasažieriem, kas uzkāpj uz kuģa, veic izceļošanas pārbaudes saskaņā ar 7. pantu;

e) 

Ja kruīza kuģis iziet no ostas, kas atrodas dalībvalstī, un dodas uz citu ostu, kas atrodas dalībvalstī, izceļošanas pārbaudes neveic.

▼M5

Tikai tad, ja tas ir pamatoti, ņemot vērā ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīzi, šo kuģu apkalpes un pasažieru pārbaudes tomēr veic.

▼M5 —————

▼B

Izklaides kuģošana

3.2.5.

Atkāpjoties no 4. un 7. panta, personām uz izklaides kuģiem, kas ienāk no ostas kādā dalībvalstī, vai iziet uz tādu ostu, neveic robežpārbaudes, un tie var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas.

Saskaņā ar nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste, tomēr veic tādu personu pārbaudes un/vai izklaides kuģu pārmeklēšanu.

3.2.6.

Atkāpjoties no 4. panta, izklaides kuģi, kas ienāk no trešām valstīm, izņēmuma kārtā var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas. Tādos gadījumos personas, kas atrodas uz kuģa, informē ostas iestādes, lai saņemtu atļauju ienākt ostā. Ostas iestādes sazinās ar iestādēm tuvākajā ostā, kas ir norādīta kā robežšķērsošanas vieta, ziņojot par kuģa ierašanos. Par pasažieriem ziņo, iesniedzot uz kuģa esošo personu sarakstu ostas iestādēs. Vēlākais, ierodoties ostā, sarakstu dara pieejamu robežsargiem.

Tāpat, ja nepārvaramas varas dēļ izklaides kuģim jāpiestāj ostā, kas nav robežšķērsošanas vieta, ostas iestādes sazinās ar tuvākās ostas iestādēm, kas ir norādīta kā robežšķērsošanas vieta, lai ziņotu par kuģi.

3.2.7.

Veicot pārbaudes, iesniedz dokumentu ar visiem kuģa tehniskiem parametriem un to personu vārdiem, kuras atrodas uz kuģa. Vienu dokumenta eksemplāru nodod ienākšanas un iziešanas ostas iestādēm. Kamēr kuģis uzturas vienas dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, šā saraksta eksemplāru pievieno kuģa dokumentiem.

Piekrastes zveja

3.2.8.

Atkāpjoties no 4. un 7. panta, katru reizi nepārbauda tādu piekrastes zvejas kuģu apkalpes, kuri katru dienu vai 36 stundu laikā atgriežas reģistrācijas ostā vai kādā citā dalībvalstu teritorijā esošā ostā un nepiestāj ostā, kas atrodas trešās valsts teritorijā. Tomēr, nosakot, cik bieži pārbaudes būtu jāveic, ņem vērā nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste. Ņemot vērā tādus draudus, veic personu pārbaudes un/vai kuģu pārmeklēšanu.

3.2.9.

Tādu piekrastes zvejas kuģu apkalpes, kuri nav reģistrēti ostā, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, pārbauda saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz jūrniekiem.

▼M5 —————

▼B

Prāmju satiksme

3.2.10.

Pārbaudi veic personām, kas brauc ar prāmjiem, kuri kursē uz trešo valstu teritorijā esošām ostām. Piemēro šādus noteikumus:

a) 

ja iespējams, dalībvalstis saskaņā ar 9. pantu nodrošina atsevišķas joslas;

b) 

kājāmgājēju pārbaudi veic individuāli;

c) 

transportlīdzekļa pasažieru pārbaudi veic, viņiem atrodoties pie transportlīdzekļa;

d) 

prāmju pasažierus, kas ceļo ar autobusiem, uzskata par kājāmgājējiem. Tādi pasažieri pārbaudei izkāpj no autobusa;

e) 

smago kravas transportlīdzekļu vadītāju un visu līdzbraucēju pārbaudes veic, viņiem atrodoties pie transportlīdzekļa. Tādu pārbaudi veic atsevišķi no citu pasažieru pārbaudēm;

f) 

lai nodrošinātu pārbaužu ātrumu, izveido attiecīgu izeju skaitu;

g) 

lai atklātu nelikumīgus imigrantus, izvēles kārtā veic pasažieru izmantoto transportlīdzekļu pārbaudi, un vajadzības gadījumā transportlīdzekļos esošās kravas un citu preču pārbaudi;

h) 

prāmju apkalpju locekļus pārbauda tāpat kā komerckuģu apkalpju locekļus;

▼M5

i) 

pielikuma 3.1.2. punktu (pienākums iesniegt pasažieru un apkalpes sarakstus) nepiemēro. Ja saskaņā ar Padomes Direktīvu 98/41/EK (1998. gada 18. jūnijs) par to personu reģistrāciju, kas atrodas uz pasažieru kuģiem, kuri kursē uz Kopienas dalībvalstu ostām vai no tām ( 37 ), jāsastāda uz kuģa esošo personu saraksts, kapteinis ne vēlāk kā trīsdesmit minūtes pēc izbraukšanas no trešās valsts ostas nosūta šā saraksta kopiju tās ostas kompetentajai iestādei, kas ir ierašanās osta dalībvalstu teritorijā.

3.2.11.

Ja prāmis, kas ierodas no trešās valsts ar vairāk nekā vienu pieturu dalībvalstu teritorijā, uzņem pasažierus tikai atlikušajam brauciena posmam pa šo teritoriju, šiem pasažieriem izceļošanas pārbaudi veic izbraukšanas ostā, bet ieceļošanas pārbaudi – iebraukšanas ostā.

Pārbaudes personām, kas šo pieturu laikā jau atrodas uz prāmja un nav iekāpuši tajā dalībvalstu teritorijā, veic ierašanās ostā. Pretēju procedūru piemēro, ja galamērķa valsts ir trešā valsts.

Kravas pārvadājumu satiksme starp dalībvalstīm

3.2.12. Atkāpjoties no 7. panta, robežpārbaudes neveic kuģiem, kas veic kravas pārvadājumus starp noteiktām divām vai vairākām ostām dalībvalstu teritorijā un kas nepiestāj ostās ārpus dalībvalstu teritorijas, un kas pārvadā preces.

Tikai tad, ja tas ir pamatoti, ņemot vērā ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīzi, šo kuģu apkalpes un pasažieru pārbaudes tomēr veic.

▼B

4.   Kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem

4.1.

“Kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem, šķērsojot ārējās robežas” attiecas uz visu tipu kuģu un peldošu transportlīdzekļu izmantošanu komerciāliem vai izklaides mērķiem upēs, kanālos un ezeros.

4.2.

Attiecībā uz kuģiem, ko izmanto komerciāliem mērķiem, kapteini un uz kuģa nodarbinātās personas, kas iekļautas apkalpes sarakstā, kā arī šo personu uz kuģa dzīvojošos ģimenes locekļus uzskata par apkalpes locekļiem vai tiem pielīdzinātām personām.

4.3.

Attiecīgos 3.1. līdz 3.2. punkta noteikumus mutatis mutandis piemēro iekšzemes ūdensceļu kuģošanas pārbaudēm.



VII PIELIKUMS

Īpašas procedūras konkrētu kategoriju personām

1.   Valstu vadītāji

Atkāpjoties no 5. panta un 7. līdz 13. panta, valstu vadītājiem un viņu delegāciju locekļiem, par kuru ierašanos un aizbraukšanu robežsargiem ir iepriekš oficiāli ziņots pa diplomātiskiem kanāliem, var neveikt robežpārbaudes.

2.   Lidaparātu piloti un citi apkalpes locekļi

2.1.

Atkāpjoties no 5. panta, pilotu apliecību vai apkalpes apliecību turētāji, kā paredzēts 1944. gada 7. decembra Civilās aviācijas konvencijas 9. pielikumā, veicot pienākumu un pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, var:

a) 

iekāpt lidaparātos un izkāpt no tiem starpnolaišanās lidostās vai ielidošanas lidostās, kas atrodas dalībvalsts teritorijā;

b) 

ieceļot tādā dalībvalsts teritorijā esošā administratīvā teritorijā, kurā ir starpnolaišanās lidosta vai ielidošanas lidosta;

c) 

ar jebkādu transportlīdzekli doties uz lidostu, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, lai iekāptu lidaparātā, kas izlido no šīs lidostas.

Visos citos gadījumos jāievēro 5. panta 1. punktā paredzētās prasības.

2.2.

Attiecībā uz lidaparāta apkalpes locekļu pārbaudēm piemēro 6. līdz 13. pantu. Ja iespējams, vispirms pārbauda lidaparātu apkalpes. Tas nozīmē, ka viņus pārbauda vai nu pirms pasažieriem, vai īpašās, šiem nolūkiem paredzētās vietās. Atkāpjoties no 7. panta, apkalpes, ko par robežkontroli atbildīgais personāls pazīst kā attiecīgu pienākumu veicējas, var pārbaudīt izlases kārtā.

3.   Jūrnieki

▼M5

Atkāpjoties no 4. un 7. panta, dalībvalstis var atļaut jūrniekiem, kam ir jūrnieka personu apliecinošs dokuments, kas izdots saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Konvenciju Nr. 108 (1958) par jūrnieku personu apliecinošiem dokumentiem vai Konvenciju Nr. 185 (2003) par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu (FAL konvencija) un attiecīgās valsts tiesībām, ieceļot dalībvalstu teritorijā, nokāpjot krastā, lai uzturētos ostas zonā, kurā piestāj viņu kuģis, vai tuvējās administratīvajās teritorijās, vai izceļot no dalībvalstu teritorijas, atgriežoties uz sava kuģa, neierodoties robežšķērsošanas vietā, ar nosacījumu, ka viņi ir iekļauti sava kuģa apkalpes sarakstā, kas iepriekš ir iesniegts pārbaudei attiecīgajām iestādēm.

Pamatojoties uz ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīzi, robežsargi saskaņā ar 7. pantu jūrniekus tomēr pārbauda pirms nokāpšanas krastā.

▼B

4.   Diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētāji un starptautisko organizāciju locekļi

4.1.

Tā kā dalībvalstu atzītu trešo valstu vai to valdību izdotu diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētāji, kā arī 4.4. punktā uzskaitīto starptautisko organizāciju izdotu dokumentu turētāji, kas ceļo, pildot savus pienākumus, ir tiesīgi izmantot īpašas privilēģijas vai neaizskaramību, tad robežšķērsošanas vietās viņiem var dot priekšroku pat tad, ja – attiecīgos gadījumos viņiem ir vajadzīga vīza.

Atkāpjoties no 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta, personām, kas ir tādu dokumentu turētāji, nav jāpierāda, ka viņām ir pietiekami iztikas līdzekļi.

4.2.

Ja persona, kas ierodas pie ārējās robežas, atsaucas uz privilēģijām, neaizskaramību un izņēmumiem, robežsargs var prasīt, lai tā sniedz statusa pierādījumus, uzrādot atbilstīgus dokumentus, proti, akreditācijas valsts izsniegtus apliecinājumus vai diplomātisko pasi, vai pierādīt statusu citādiem līdzekļiem. Ja robežsargam ir šaubas, steidzamos gadījumos viņš var tieši vērsties Ārlietu ministrijā.

4.3.

Akreditēti diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbinieki un viņu ģimenes var ieceļot dalībvalstu teritorijā, uzrādot 19. panta 2. punktā minēto apliecību, kā arī dokumentu, kas dod tiesības šķērsot robežu. Turklāt, atkāpjoties no 13. panta, robežsargi nedrīkst atteikt diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētājiem ieceļot dalībvalstu teritorijā, iepriekš nesazinoties ar attiecīgām valsts iestādēm. Tas attiecas arī uz gadījumiem, ja par šīm personām Šengenas Informācijas sistēmā ir izdots brīdinājums.

4.4.

Starptautisko organizāciju izsniegtie dokumenti 4.1. punktā norādītajiem mērķiem ir jo īpaši šādi dokumenti:

— 
Apvienoto Nāciju Organizācijas laissez–passer, ko – saskaņā ar Ņujorkā, 1947. gada 21. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā pieņemto Konvenciju par īpašo aģentūru privilēģijām un imunitāti – izsniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas un tai pakļautu aģentūru darbiniekiem;
— 
Eiropas Kopienas (EK) laissez–passer;
— 
Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) laissez–passer;
— 
Eiropas Padomes ģenerālsekretāra izdota apliecība;
— 
dokumenti, kas izdoti saskaņā ar III. panta 2. punktu Ziemeļatlantijas Līguma valstu nolīgumā par to karaspēka vienību tiesisko statusu (militārās personu apliecības un komandējuma pavēle, ceļošanas atļauja vai individuāla vai grupas pavēle par ceļošanu), kā arī dokumenti, kas izdoti saskaņā ar Partnerattiecībām mieram.

5.   Darba ņēmēji, kas strādā otrpus robežai

5.1.

Procedūras, kā pārbaudīt darba ņēmējus, kas strādā otrpus robežai, reglamentē vispārēji noteikumi par robežkontroli, jo īpaši 7. un 13. pants.

5.2.

Atkāpjoties no 7. panta, darba ņēmējus, kas strādā otrpus robežai un ko robežsargi labi pazīst tāpēc, ka viņi bieži šķērso robežu vienā un tajā pašā robežšķērsošanas vietā, un par kuriem saskaņā ar pirmās pārbaudes rezultātiem nav brīdinājumu Šengenas informācijas sistēmā vai valsts datubāzē, pārbauda tikai izlases kārtā, lai pārliecinātos par to, ka viņiem ir robežas šķērsošanai derīgi dokumenti, un viņi atbilst attiecīgiem ieceļošanas nosacījumiem. Laiku pa laikam šīs personas pārbauda pilnībā, bez brīdinājuma un ar neregulāriem starplaikiem.

5.3.

Šā panta 5.2. punktu var attiecināt arī uz citu kategoriju personām, kas regulāri šķērso robežu.

6.   Nepilngadīgie

6.1.

Robežsargi pievērš īpašu uzmanību nepilngadīgiem, kas ceļo citu personu pavadībā vai vieni. Nepilngadīgos, kas šķērso ārējās robežas, ieceļojot un izceļojot pārbauda tāpat kā saskaņā ar šo regulu pārbauda pieaugušos.

6.2.

Ja nepilngadīgos pavada pieaugušais, robežsargs pārbauda, vai personas, kas pavada nepilngadīgos, pilda vecāku pienākumus, jo īpaši, ja nepilngadīgos pavada tikai viens pieaugušais un ja ir nopietns iemesls aizdomām, ka nepilngadīgie varētu būt pretlikumīgi aizvesti no tādas personas (tādu personu) aizgādnības, kura (kuras) likumīgi pilda viņu vecāku pienākumus. Tādā gadījumā robežsargs veic turpmāku izmeklēšanu, lai saņemtajā informācijā konstatētu nekonsekvences vai pretrunas.

6.3.

Ja nepilngadīgie ceļo vieni, robežsargi, rūpīgi pārbaudot ceļošanas dokumentus un apstiprinājuma dokumentus, pārliecinās par to, ka nepilngadīgie nepamet teritoriju pret tās personas (to personu) gribu, kura (kuras) pilda viņu vecāku pienākumus.

▼M5

6.4.

Dalībvalstis izveido valstu kontaktpunktus apspriešanās par nepilngadīgajiem veikšanai un par to informē Komisiju. Komisija dara dalībvalstīm pieejamu šo valstu kontaktpunktu sarakstu.

6.5.

Ja rodas šaubas par kādu no apstākļiem, kas izklāstīti 6.1. līdz 6.3. punktā, robežsargi izmanto valstu kontaktpunktus apspriešanās par nepilngadīgajiem veikšanai.

7.    Glābšanas dienesti, policija, ugunsdzēsēju brigādes un robežsargi

Kārtību, kādā ieceļo un izceļo glābšanas dienestu, policijas, ugunsdzēsēju brigāžu locekļi, kas darbojas ārkārtas situācijās, kā arī robežsargi, kas šķērso robežu, lai veiktu profesionālos uzdevumus, nosaka valsts tiesību aktos. Dalībvalstis var slēgt divpusējus nolīgumus ar trešām valstīm par šo kategoriju personu ieceļošanu un izceļošanu. Šajā kārtībā un divpusējos nolīgumos var paredzēt atkāpes no 4., 5. un 7. panta.

8.    Darbinieki, kas strādā jūrā

Atkāpjoties no 4. un 7. panta, darbiniekiem, kuri strādā jūrā, kā tie definēti 2. panta 18a) punktā, un ar jūras vai gaisa transportu regulāri atgriežas dalībvalstu teritorijā, neuzturējušies trešās valsts teritorijā, sistemātiskas pārbaudes neveic.

Tomēr, nosakot, cik bieži pārbaudes būtu jāveic, ņem vērā nelikumīgās imigrācijas draudu analīzi, jo īpaši, ja jūrā esošā objekta tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste.

▼B



VIII PIELIKUMS

image

►(1) M5  

►(2) M5  


( 1 ) Eiropas Parlamenta 2005. gada 23. jūnija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmums.

( 2 ) OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp. Konvencijā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1160/2005 (OV L 191, 22.7.2005., 18. lpp.).

( 3 ) OV C 313, 16.12.2002., 97. lpp. Kopējā rokasgrāmatā jaunākie grozījumi izdarīti ar Padomes Regulu (EK) Nr. 2133/2004 (OV L 369, 16.12.2004., 5. lpp.).

( 4 ) Padomes Regula (EK) Nr. 2007/2004 (2004. gada 26. oktobris), ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV L 349, 25.11.2004., 1. lpp.).

( 5 ) OV L 374, 31.12.1991., 4. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

( 6 ) OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

( 7 ) OV L 239, 22.9.2000., 69. lpp.

( 8 ) OV L 176, 10.7.1999., 36. lpp.

( 9 ) OV L 176, 10.7.1999., 31. lpp.

( 10 ) OV L 176, 10.7.1999., 53. lpp.

( 11 ) Padomes Lēmums 2004/849/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 368, 15.12.2004., 26. lpp.).

( 12 ) Padomes Lēmums 2004/860/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.).

( 13 ) OV L 131, 1.6.2000., 43. lpp.

( 14 ) OV L 64, 7.3.2002., 20. lpp.

( 15 ) OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.

( 16 ) OV L 157, 15.6.2002., 1. lpp.

( 17 ) OV L 164, 14.7.1995., 1. lpp.

( 18 ) OV L 81, 21.3.2001., 1. lpp.

( 19 ) OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

( 20 ) OV L 53, 23.2.2002., 4. lpp.

( 21 ) OV L 218, 13.8.2008., 60. lpp.

( 22 ) OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp.

( 23 ) OV L 199, 31.7.2007., 23. lpp.

( 24 ) OV L 295, 6.11.2013., 27. lpp.

( 25 ) OV L 132, 29.5.2010., 11. lpp.

( 26 ) OV L 121, 15.5.2009., 37. lpp.

( 27 ) OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

( 28 ) OV L 239, 22.9.2000., 73. lpp.

( 29 ) OV L 116, 26.4.2001., 5. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Lēmumu 2004/927/EK (OV L 396, 31.12.2004., 45. lpp.).

( 30 ) OV L 261, 6.8.2004., 119. lpp.

( 31 ) OV L 261, 6.8.2004., 36. lpp.

( 32 ) OV L 369, 16.12.2004., 5. lpp.

( 33 ) Islandes un Norvēģijas gadījumā logotips nav vajadzīgs.

( 34 ) OV L 243, 15.9.2009., 1 lpp.

( 35 ) OV L 187, 10.7.2001., 45. lpp.

( 36 ) OV L 355, 30.12.2002., 1. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 849/2004 (OV L 158, 30.4.2004., 1. lpp.).

( 37 ) OV L 188, 2.7.1998., 35. lpp.