Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 37., 95. pantu un 152. panta 4. punkta b) apakšpunktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 1 ),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu ( 2 ),

saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru ( 3 ),

tā kā:

(1)	Dzīvnieku barībai un pārtikai jābūt nekaitīgai un pilnvērtīgai. Kopienas tiesību akti ietver noteikumu kopu, kas nodrošina šā mērķa sasniegšanu. Minētie noteikumi attiecas gan uz dzīvnieku barības, gan uz pārtikas ražošanu un laišanu tirgū.

(2)

Pamatnoteikumi, kas attiecas uz dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem, paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulā (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu ( 4 ).

(3)

Papildus šiem pamatnoteikumiem pastāv konkrētāki dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību akti, kas attiecas uz dažādām jomām, piemēram, uz dzīvnieku ēdināšanu, tostarp uz dzīvnieku ārstniecisko barību, dzīvnieku barības un pārtikas higiēnu, zoonozēm, dzīvnieku blakusproduktiem, atliekām un piesārņotājiem, uz tādu dzīvnieku slimību kontroli un apkarošanu, kuras ietekmē sabiedrības veselību, uz dzīvnieku barības un pārtikas etiķetēšanu, pesticīdiem, dzīvnieku barības un pārtikas piedevām, vitamīniem, minerālsāļiem, mikroelementiem un citām piedevām, uz materiāliem, kas ir saskarē ar pārtiku, uz prasībām par kvalitāti un sastāvu, uz dzeramo ūdeni, jonizāciju, jauniem pārtikas produktiem un ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO).

(4)

Kopienas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu pamatā ir princips, ka dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos, kuri noris viņu kontrolē esošajos uzņēmumos, ir atbildīgi par to, lai tiktu nodrošināta dzīvnieku barības un pārtikas atbilstība tām dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, kas atbilst uzņēmēju darbībai.

(5)

Dzīvnieku veselība un dzīvnieku labturība ir svarīgi faktori, kas ietekmē pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu, dzīvnieku slimību izplatīšanās novēršanu un humānu attieksmi pret dzīvniekiem. Noteikumi, kas attiecas uz šiem jautājumiem, ir paredzēti vairākos tiesību aktos. Minētajos tiesību aktos noteiktas fizisko un juridisko personu saistības attiecībā uz dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību, kā arī kompetento iestāžu pienākumi.

(6)

Dalībvalstīm jāpiemēro dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību akti, dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumi un jāuzrauga un jāpārbauda tas, lai iesaistītie uzņēmēji attiecīgās minēto tiesību aktu un noteikumu prasības pildītu visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos. Šim nolūkam jāorganizē oficiālā kontrole.

(7)

Tādēļ ir lietderīgi izveidot saskaņotu vispārīgu noteikumu sistēmu Kopienas līmenī. Ņemot vērā gūto pieredzi, jāizvērtē, vai šāda vispārīga sistēma darbojas pienācīgi, jo īpaši dzīvnieku veselības un labturības jomā. Tādēļ ir lietderīgi, ka Komisija iesniedz ziņojumu, kam pievienoti vajadzīgie priekšlikumi.

(8)

Parasti šajā Kopienas sistēmā neietver oficiālo kontroli attiecībā uz organismiem, kas kaitīgi augiem un augu produktiem, jo uz šādu kontroli jau atbilstīgi attiecas Padomes 2000. gada 8. maija Direktīva 2000/29/EK par aizsardzības pasākumiem, lai novērstu augiem vai augu produktiem kaitīgu organismu ievešanu un izplatību Kopienā ( 5 ). Tomēr daži minētās regulas aspekti jāpiemēro arī fitosanitārajā nozarē, jo īpaši tas attiecas uz daudzgadu valsts kontroles plānu izstrādi un uz Kopienas veiktajām inspekcijām dalībvalstīs un trešās valstīs. Tādēļ attiecīgi jāgroza Direktīva 2000/29/EK.

(9)

Padomes 1991. gada 24. jūnija Regulā (EEK) Nr. 2092/91 par lauksaimniecības produktu bioloģisku ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem ( 6 ), Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2081/92 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un izcelsmes apzīmējumu vai nosaukumu aizsardzību ( 7 ) un Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2082/92 par īpaša rakstura sertifikātiem lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem ( 8 ) paredzēti konkrēti pasākumi, lai pārbaudītu minētajās regulās ietverto prasību izpildi. Šīs regulas prasībām jābūt pietiekami elastīgām, lai varētu ņemt vērā minēto jomu specifiku.

(10)

Jau ir ieviesta vispāratzīta un īpaša kontroles sistēma, lai pārbaudītu lauksaimniecības produktu (laukaugi, vīns, olīveļļa, augļi un dārzeņi, apiņi, piens un piena produkti, liellopu un teļa gaļa, aitu un kazu gaļa un medus) tirgu kopīgās organizācijas noteikumu ievērošanu. Šī regula nav jāattiecina uz minētajām jomām, jo vairāk tādēļ, ka tās mērķi atšķiras no to kontroles mehānismu mērķiem, kas paredzēti lauksaimniecības produktu tirgu kopīgajā organizācijā.

(11)

Kompetentajām iestādēm, kas atbild par oficiālās kontroles veikšanu, jāatbilst virknei darbības kritēriju, lai nodrošinātu šo iestāžu objektivitāti un efektivitāti. To rīcībā jābūt pietiekamam skaitam pienācīgi kvalificēta un pieredzējuša personāla un atbilstīgām iekārtām un aprīkojumam, lai varētu pienācīgi veikt savus pienākumus.

(12)

Oficiālā kontrole jāveic, izmantojot piemērotas metodes, kas izstrādātas tieši šim nolūkam, tostarp izmantojot drošības standartpārbaudes un pastiprinātu kontroli, piemēram, inspekcijas, pārbaudes, revīzijas, paraugu ņemšanu un testēšanu. Lai šīs metodes īstenotu pareizi, ir atbilstīgi jāapmāca oficiālās kontroles personāls. Apmācība vajadzīga arī tādēļ, lai nodrošinātu, ka kompetentās iestādes lēmumus pieņem vienotā veidā, jo īpaši attiecībā uz kritisko kontroles punktu bīstamības analīzes (HACCP) principu īstenošanu.

(13)

Oficiālajai kontrolei jābūt regulārai un samērīgai ar risku, ņemot vērā to pārbaužu rezultātus, ko dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji veica saskaņā ar kontroles programmām, kuru pamatā ir HACCP, vai kvalitātes nodrošināšanas programmām, ja šādas programmas ir izstrādātas, lai atbilstu dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem. Ja rodas aizdomas par neatbilstību, veic ad hoc kontroli. Papildus tam ad hoc kontroli var veikt jebkurā laikā, pat tad, ja nav aizdomu par neatbilstību.

(14)	Oficiālajai kontrolei jānotiek, pamatojoties uz dokumentētām procedūrām, lai nodrošinātu to, ka minētās kontroles tiek veiktas vienādi un ka to kvalitāte vienmēr ir augsta.

(15)	Kompetentajām iestādēm jānodrošina, lai tad, ja oficiālās kontroles veikšanā ir iesaistītas dažādas kontroles vienības, pastāv un tiek efektīvi īstenotas atbilstīgas koordinācijas procedūras.

(16)	Kompetentajām iestādēm jānodrošina arī tas, lai tad, ja oficiālās kontroles veikšanas kompetence no centrālā līmeņa ir deleģēta uz reģionu vai vietējo līmeni, pastāv efektīva koordinēšana starp centrālo līmeni un minēto reģionu vai vietējo līmeni.

(17)

Oficiālo paraugu analīzē iesaistītajām laboratorijām jāstrādā saskaņā ar starptautiski apstiprinātām procedūrām vai ar kritērijiem pamatotiem izpildes standartiem un jāizmanto pēc iespējas apstiprinātās analīzes metodes. Šādās laboratorijās jo īpaši jābūt iekārtām, kas ļauj pareizi noteikt tādus standartus kā Kopienas tiesību aktos noteiktie maksimālie pieļaujamie atliekvielu daudzumi.

(18)

Kopienas un valsts references laboratoriju izraudzīšanās veicina augstu analītisko rezultātu kvalitāti un viendabīgumu. Šo mērķi var sasniegt ar tādām darbībām kā apstiprinātu analīzes metožu piemērošana, references materiālu pieejamības nodrošināšana, salīdzinošo pārbaužu organizēšana un laboratorijas personāla apmācība.

(19)	References laboratoriju darbībai jāaptver visas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu un dzīvnieku veselības jomas un jo īpaši tās jomas, kurās ir vajadzība pēc precīziem analīžu un diagnostikas rezultātiem.

(20)

Virknei ar oficiālo kontroli saistītu darbību Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) ir izstrādājusi šīs regulas mērķim atbilstīgus Eiropas standartus (EN standarti). Minētie EN standarti jo īpaši attiecas uz testēšanas laboratoriju darbību un novērtēšanu un uz kontroles institūciju darbību un akreditāciju. Ir arī starptautiskie standarti, kurus izstrādājusi Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO) un Starptautiskā Teorētiskās un lietišķās ķīmijas savienība (IUPAC). Atsevišķos konkrēti noteiktos gadījumos šie standarti var būt piemēroti šīs regulas mērķiem, ņemot vērā to, ka izpildes kritēriji dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktos ir noteikti tādēļ, lai nodrošinātu elastību un rentabilitāti.

(21)	Jāparedz konkrētu kontroles uzdevumu veikšanas kompetences deleģēšana no kompetentās iestādes uz kontroles institūciju, kā arī tas, ar kādiem nosacījumiem šāda deleģēšana var notikt.

(22)

Jādara pieejamas atbilstīgas procedūras kompetento iestāžu sadarbībai dalībvalstīs un starp tām, jo īpaši tad, ja oficiālajā kontrolē atklājas, ka dzīvnieku barības un pārtikas aprites problēmas skar vairāk nekā vienu dalībvalsti. Lai sekmētu šādu sadarbību, dalībvalstīm jāizraugās viena vai vairākas sadarbības iestādes, kas koordinē palīdzības pieprasījumu nosūtīšanu un saņemšanu.

(23)	Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 50. pantu dalībvalstis informē Komisiju, ja informācija ir saistīta ar tādu nopietnu tiešu vai netiešu risku cilvēka veselībai, kas ir saistīts ar pārtiku vai ar dzīvnieku barību.

(24)

Ir svarīgi izveidot vienotas procedūras no trešām valstīm Kopienas teritorijā ievestas dzīvnieku barības un pārtikas kontrolei, ņemot vērā to, ka saskaņotas importa procedūras jau ir izveidotas dzīvnieku izcelsmes pārtikai atbilstīgi Padomes Direktīvai 97/78/EK ( 9 ) un dzīviem dzīvniekiem – atbilstīgi Padomes Direktīvai 91/496/EEK ( 10 ).

Šīs esošās procedūras darbojas pienācīgi, un tās ir jāsaglabā.

(25)

No trešām valstīm ievestas dzīvnieku barības un pārtikas pārbaudes, kas minētas Direktīvā 97/78/EK, aprobežojas ar veterināro kontroli. Šīs pārbaudes jāpapildina ar oficiālo kontroli jomās, uz kurām neattiecas veterinārā kontrole, piemēram, pārtikas piedevas, marķēšana, izsekojamība, pārtikas apstarošana un materiāli, kas ir saskarē ar pārtiku.

(26)

Kopienas tiesību aktos paredzēta arī procedūra importētās dzīvnieku barības kontrolei atbilstīgi Padomes 1995. gada 25. oktobra Direktīvai 95/53/EK, ar ko nosaka principus, kuri reglamentē oficiālo inspekciju organizēšanu dzīvnieku ēdināšanas jomā ( 11 ). Minētajā direktīvā ir ietverti principi un procedūras, kas dalībvalstīm jāpiemēro, laižot importētu dzīvnieku barību brīvā apgrozībā.

(27)

Jāizveido Kopienas noteikumi, lai nodrošinātu to, ka dzīvnieku barību un pārtiku, kura importēta no trešām valstīm, pirms laišanas brīvā apgrozībā Kopienā pakļauj oficiālajai kontrolei. Īpaša uzmanība jāpievērš tās dzīvnieku barības un pārtikas importa kontrolei, kas var radīt paaugstinātu piesārņojuma risku.

(28)

Jāizveido noteikumi arī tādas dzīvnieku barības un pārtikas oficiālās kontroles organizēšanai, kuru Kopienas teritorijā ieved saskaņā ar muitas procedūrām, kas nav brīvā apgrozība, un jo īpaši saskaņā ar muitas procedūrām, kuras minētas 4. panta 16. punkta b) līdz f) apakšpunktā Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulā (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi ( 12 ), kā arī minēto preču ievešana brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā. Tas ietver dzīvnieku barību un pārtiku no trešām valstīm, ko ieved starptautisku transportlīdzekļu pasažieri un ko ieved ar pasta paku sūtījumiem.

(29)

Dzīvnieku barības un pārtikas oficiālās kontroles vajadzībām jānosaka Kopienas teritorija, kurā piemēro attiecīgos noteikumus, lai nodrošinātu to, ka minētajā teritorijā ievesto dzīvnieku barību un pārtiku pakļauj ar šo regulu noteiktajai kontrolei. Šai teritorijai nav noteikti jābūt tai pašai, kas paredzēta Līguma 299. pantā vai kas noteikta Regulas (EEK) Nr. 2913/92 3. pantā.

(30)

Lai nodrošinātu no trešām valstīm ievestas dzīvnieku barības un pārtikas oficiālās kontroles efektīvāku organizēšanu un lai veicinātu tirdzniecības plūsmas, var būt, ka jāizraugās konkrētas vietas, caur kurām Kopienas teritorijā ievest dzīvnieku barību un pārtiku no trešām valstīm. Var būt, ka līdzīgi jāprasa iepriekšēja izziņošana par preču ievešanu Kopienas teritorijā. Jānodrošina tas, lai katrā izraudzītajā ievešanas vietā būtu pieejamas atbilstīgās iekārtas, kas vajadzīgas, lai kontroli veiktu pieņemamā termiņā.

(31)

Izveidojot noteikumus par oficiālo kontroli, kam jāpakļauj no trešām valstīm ievesta dzīvnieku barība un pārtika, ir jānodrošina kompetento iestāžu un muitas dienestu sadarbība, ņemot vērā faktu, ka attiecīgi noteikumi jau ir paredzēti ar Padomes 1993. gada 8. februāra Regulu (EEK) Nr. 339/93 par pārbaudēm, kurās vērtē no trešām valstīm importētu produktu atbilstību noteikumiem par produktu drošību ( 13 ).

(32)

Lai organizētu oficiālo kontroli, jābūt pieejamiem atbilstīgiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ dalībvalstu kompetentajām iestādēm jābūt spējīgām iekasēt nodevas vai maksas, lai segtu oficiālās kontroles gaitā radušos izdevumus. Šajā procesā dalībvalstu kompetentās iestādes brīvi nosaka minētās nodevas un maksas kā maksājumus ar vienoti noteiktu likmi, ņemot vērā faktiskās izmaksas un uzņēmumu īpašo situāciju. Ja nodevas iekasē no uzņēmējiem, piemēro kopējus principus. Tādēļ jānosaka kritēriji inspekcijas nodevu apjoma noteikšanai. Attiecībā uz importa kontrolei piemērojamajām nodevām ir lietderīgi likmes galvenajām importa vienībām noteikt tieši, lai nodrošinātu nodevu vienādu piemērošanu un novērstu tirdzniecības traucējumus.

(33)

Kopienas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktos paredzēts, ka kompetentajai iestādei jāreģistrē vai jāapstiprina noteikti dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītie uzņēmumi. Īpaši tas attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 852/2004 par pārtikas produktu higiēnu ( 14 ), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 853/2004 ( 15 ), ar ko paredz konkrētus higiēnas noteikumus par dzīvnieku izcelsmes pārtiku, Padomes 1995. gada 22. decembra Direktīvu 95/69/EK, ar ko paredz nosacījumus un pasākumus par dažu dzīvnieku barības nozarē darbojošos uzņēmumu un starpnieku apstiprināšanu un reģistrēšanu ( 16 ), un uz nākotnē paredzamo regulu par dzīvnieku barības higiēnu.

Jāievieš procedūras, lai nodrošinātu dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu efektīvu un pārredzamu reģistrēšanu un apstiprināšanu.

(34)

Lai pieeja attiecībā uz oficiālo kontroli būtu vispārēja un vienāda, katrai dalībvalstij jāizveido un jāīsteno daudzgadu valsts kontroles plāns saskaņā ar Kopienas līmenī izstrādātām vispārīgām pamatnostādnēm. Šīm pamatnostādnēm jāveicina valstu stratēģijas saskaņotība un jānosaka ar risku pamatotas prioritātes un visefektīvākās kontroles procedūras. Kopienas stratēģijai jābūt daudzpusīgai, integrētai pieejai kontroles procesam. Ņemot vērā to, ka dažas paredzamās tehniskās pamatnostādnes nav saistošas, ir lietderīgi tās noteikt, izmantojot padomdevējas komitejas procedūras līdzekļus.

(35)	Daudzgadu valsts kontroles plāniem jāaptver dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību akti un tiesību akti par dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību.

(36)

Daudzgadu valsts kontroles plāniem jāveido stabils pamats Komisijas inspekcijas dienestu veiktajai kontrolei dalībvalstīs. Kontroles plāniem jādod Komisijas inspekcijas dienestiem iespēja pārliecināties par to, vai oficiālā kontrole dalībvalstīs ir organizēta saskaņā ar šajā regulā paredzētajiem kritērijiem. Attiecīgā gadījumā un jo īpaši tad, ja dalībvalsts daudzgadu valsts kontroles plāna revīzijā atklājas vājas vietas vai kļūmes, jāveic sīkākas inspekcijas un revīzijas.

(37)

Jāprasa, lai dalībvalstis iesniedz Komisijai gada ziņojumu, kurā ietver informāciju par daudzgadu valsts kontroles plānu īstenošanu. Šajā ziņojumā jāiekļauj iepriekšējā gadā veiktās oficiālās kontroles un revīziju rezultāti un, ja vajadzīgs, sākotnējā kontroles plāna atjauninājums, ar kuru ņemti vērā minētie rezultāti.

(38)	Kontrolei, kuru Kopiena veic dalībvalstīs, jāļauj Komisijas kontroles dienestiem pārbaudīt to, vai dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktus un tiesību aktus par dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību visā Kopienā īsteno vienādi un pareizi.

(39)

Kontrole, kuru Kopiena veic trešās valstīs, ir vajadzīga, lai pārbaudītu atbilstību vai līdzvērtīgumu Kopienas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem, kā arī tiesību aktiem par dzīvnieku veselību un attiecīgā gadījumā – labturību. Trešām valstīm var arī prasīt sniegt informāciju par to kontroles sistēmām. Šai informācijai, kas jānosaka, pamatojoties uz Kopienas pamatnostādnēm, jāveido pamats Komisijas turpmākai kontrolei, kura jāveic starpdisciplinārā sistēmā, kas attiecas uz galvenajām nozarēm, kuras veic eksportu uz Kopienu. Šai attīstībai jāvienkāršo pašreizējais režīms, jāuzlabo efektīva sadarbība kontroles jomā un attiecīgi jāveicina tirdzniecības plūsmas.

(40)	Lai nodrošinātu importēto preču atbilstību vai līdzvērtīgumu Kopienas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem, jāizveido procedūras, kas pēc vajadzības ļauj definēt importa nosacījumus un sertifikācijas prasības.

(41)

Dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumi var apdraudēt cilvēka veselību, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību. Tādēļ uz šādiem pārkāpumiem visā Kopienā jāattiecina efektīvi, preventīvi un proporcionāli valsts līmeņa pasākumi.

(42)	Šādiem pasākumiem jāietver dalībvalstu kompetento iestāžu veikta administratīva rīcība, un dalībvalstīs šim nolūkam jābūt izstrādātām procedūrām. Šādu procedūru priekšrocība ir tā, ka stāvokļa atjaunošanas nolūkā ir iespējams rīkoties strauji.

(43)	Uzņēmējiem jābūt tiesīgiem pārsūdzēt lēmumus, kurus kompetentā iestāde pieņēmusi oficiālās kontroles rezultātā, un tikt informētiem par šādām tiesībām.

(44)

Jāņem vērā jaunattīstības valstu īpašās vajadzības, jo īpaši mazāk attīstīto valstu vajadzības, un tālab jāievieš pasākumi. Komisijai jāatbalsta jaunattīstības valstis attiecībā uz dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīgumu, kas ir cilvēka veselības un tirdzniecības attīstības būtisks elements. Šāds atbalsts jāorganizē Kopienas sadarbības politikas sakarā.

(45)

Šajā regulā ietvertie noteikumi veido pamatu integrētajai un horizontālajai pieejai, kas vajadzīga, lai īstenotu saskaņotu kontroles politiku attiecībā uz dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku veselību un dzīvnieku labturību. Tomēr jāparedz iespēja vajadzības gadījumā izstrādāt konkrētus kontroles noteikumus, piemēram, attiecībā uz maksimālā pieļaujamā atliekvielu daudzuma noteikšanu konkrētiem piesārņotājiem EK līmenī. Tāpat jāsaglabā konkrētāki noteikumi, kādi ir dzīvnieku barības un pārtikas kontroles jomā un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības kontroles jomā.

Tas jo īpaši attiecas uz šādiem tiesību aktiem: Direktīva 96/22/EK ( 17 ), Direktīva 96/23/EK ( 18 ), Regula (EK) Nr. 854/2004 ( 19 ), Regula (EK) Nr. 999/2001 ( 20 ), Regula (EK) Nr. 2160/2003 ( 21 ), Direktīva 86/362/EEK ( 22 ), Direktīva 90/642/EEK ( 23 ) un no tās izrietošie īstenošanas noteikumi, Direktīva 92/1/EEK ( 24 ), Direktīva 92/2/EEK ( 25 ) un tiesību akti par dzīvnieku slimību (piemēram, mutes un nagu sērgas, cūku mēra u. c.) kontroli, kā arī prasības par dzīvnieku labturības oficiālo kontroli.

(46)

Šī regula attiecas uz jomām, uz kurām jau attiecas noteiktas pašreiz spēkā esošos tiesību aktos. Tādēļ ir lietderīgi atcelt jo īpaši turpmāk minētos tiesību aktus par dzīvnieku barības un pārtikas kontroli un aizstāt tos ar šīs regulas noteikumiem: Padomes Direktīva 70/373/EEK ( 26 ), Padomes Direktīva 85/591/EEK ( 27 ), Padomes Direktīva 89/397/EEK ( 28 ), Padomes Direktīva 93/99/EEK ( 29 ), Padomes Lēmums 93/383/EEK ( 30 ), Padomes Direktīva 95/53/EK, Padomes Direktīva 96/43/EK ( 31 ), Padomes Lēmums 98/728/EK ( 32 ) un Padomes Lēmums 1999/313/EK ( 33 ),

(47)	Ievērojot šo regulu, jāgroza Direktīva 96/23/EK, Direktīva 97/78/EK un Direktīva 2000/29/EK.

(48)

Tā kā šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt saskaņotu pieeju attiecībā uz oficiālo kontroli, nevar pienācīgi sasniegt dalībvalstu līmenī un minētā mērķa sarežģītības, pārrobežu rakstura un – attiecībā uz dzīvnieku barības un pārtikas importu – starptautiskā rakstura dēļ tas ir labāk sasniedzams Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kā paredzēts Līguma 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā paredzēto proporcionalitātes principu šī regula nepārsniedz to, kas vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(49)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto izpildes pilnvaru īstenošanas kārtību ( 34 ),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. Ar šo regulu paredz vispārīgus noteikumus par oficiālās kontroles veikšanu, kas vajadzīga, lai pārbaudītu atbilstību noteikumiem, kuru mērķis jo īpaši ir šāds:

2. Šī regula neattiecas uz oficiālo kontroli, ko veic, lai pārbaudītu atbilstību noteikumiem par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgo organizāciju.

3. Šī regula neierobežo konkrētus Kopienas noteikumus par oficiālo kontroli.

4. Šajā regulā paredzēto oficiālo kontroli veic, neskarot dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju galveno tiesisko atbildību attiecībā uz dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 178/2002, kā arī civiltiesisko un kriminālatbildību, kas iestājas saistību neizpildes gadījumā.

Šajā regulā piemēro Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. un 3. pantā noteiktās definīcijas.

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka oficiālo kontroli veic regulāri, atbilstīgi esošajai riska pakāpei un pietiekami bieži, lai sasniegtu šīs regulas mērķus, ņemot vērā šādus faktorus:

2. Oficiālo kontroli veic bez iepriekšēja brīdinājuma, izņemot, piemēram, revīzijas, kad dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs iepriekš jābrīdina. Oficiālo kontroli var veikt arī ad hoc veidā.

3. Oficiālo kontroli veic jebkurā no dzīvnieku barības vai pārtikas un dzīvnieku vai dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas, pārstrādes vai izplatīšanas posmiem. Kontrolē dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītos uzņēmumus, dzīvnieku barības un pārtikas lietošanu, dzīvnieku barības un pārtikas uzglabāšanu un visus procesus, materiālus, vielas, rīcības vai darbības (ieskaitot pārvadāšanu), kas attiecas uz dzīvnieku barību vai pārtiku un uz dzīviem dzīvniekiem, ja šāda kontrole ir vajadzīga, lai sasniegtu šīs regulas mērķus.

4. Oficiālo kontroli vienlīdz rūpīgi veic attiecībā uz eksportu no Kopienas, uz laišanu tirgū Kopienā un uz ievešanu no trešām valstīm I pielikumā minētajās teritorijās.

5. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka produktus, ko paredzēts nosūtīt uz citu dalībvalsti, kontrolē tikpat rūpīgi kā tos, ko paredzēts laist pašu tirgū.

6. Galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde var pārbaudīt dzīvnieku barības un pārtikas atbilstību dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem, veicot nediskriminējošas pārbaudes. Dalībvalstis var prasīt, lai uzņēmēji, kuriem piegādā preces no citas dalībvalsts, paziņotu par šādu preču saņemšanu, taču vienīgi tiktāl, cik vajadzīgs oficiālās kontroles organizēšanai.

7. Ja pārbaudē, ko veic galamērķa vietā vai uzglabāšanas vai pārvadāšanas laikā, dalībvalsts atklāj neatbilstību, tad tā veic attiecīgus pasākumus, kuri var ietvert nosūtīšanu atpakaļ uz izcelsmes dalībvalsti.

1. Dalībvalstis izraugās kompetentās iestādes, kas atbild par šajā regulā paredzēto mērķu izpildi un par oficiālo kontroli.

3. Ja oficiālās kontroles veikšanas kompetenci dalībvalsts piešķir iestādei vai iestādēm, kas nav galvenā kompetentā iestāde, jo īpaši reģionu vai vietējā līmenī, tad jānodrošina efektīva koordinācija visu iesaistīto kompetento iestāžu starpā, vajadzības gadījumā aptverot arī vides un veselības aizsardzības jomu.

4. Kompetentās iestādes nodrošina oficiālās kontroles objektivitāti, kvalitāti un saskanību visos līmeņos. Visām iestādēm, kam piešķirta oficiālās kontroles veikšanas kompetence, pilnībā jāievēro 2. punktā uzskaitītie kritēriji.

5. Ja kompetentajā iestādē par oficiālās kontroles veikšanu atbild vairāk nekā viena struktūrvienība, tad jānodrošina efektīva koordinācija un sadarbība šo struktūrvienību starpā.

6. Kompetentās iestādes veic iekšējās revīzijas, var uzdot veikt ārējās revīzijas un atkarībā no to rezultātiem īsteno attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu. Uz šīm revīzijām attiecina neatkarīgu rūpīgu pārbaudi, un tās veic pārredzamā veidā.

7. Sīki izstrādātus noteikumus šā panta īstenošanai var pieņemt saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

1. Kompetentā iestāde ar oficiālo kontroli saistītu konkrētu uzdevumu veikšanu var deleģēt vienai vai vairākām kontroles institūcijām atbilstīgi 2.–4. punktam.

To uzdevumu sarakstu, kurus drīkst vai nedrīkst deleģēt, var izveidot saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

2. Kompetentā iestāde var deleģēt konkrētus uzdevumus konkrētai kontroles institūcijai tikai tad, ja:

3. Kompetentās iestādes, kas deleģē konkrētus uzdevumus kontroles institūcijām, pēc vajadzības organizē kontroles institūciju revīzijas vai inspekcijas. Ja revīzijā vai inspekcijā atklājas, ka šādas institūcijas nespēj pienācīgi veikt tām deleģētos uzdevumus, tad deleģējošā kompetentā iestāde var deleģēšanu atsaukt. Atsaukšanu izdara nekavējoties, ja vien kontroles institūcija laikus neveic pienācīgas koriģējošas darbības.

4. Dalībvalsts, kas vēlas deleģēt konkrētu kontroles uzdevumu kontroles institūcijai, par to paziņo Komisijai. Šādā paziņojumā sīki apraksta:

1. Kompetentās iestādes nodrošina, lai to darbība notiktu augstā pārredzamības līmenī. Šai nolūkā to rīcībā esošo attiecīgo informāciju iespējami īsā laikā dara pieejamu sabiedrībai.

2. Kompetentā iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka no tās personāla locekļiem prasa neizpaust oficiālās kontroles pienākumu veikšanas gaitā iegūtu informāciju, uz kuru šīs informācijas būtības dēļ pienācīgi pamatotos gadījumos attiecas dienesta noslēpums. Dienesta noslēpuma sargāšana neliedz kompetentajām iestādēm izplatīt 1. punkta b) apakšpunktā minēto informāciju. Paliek spēkā arī noteikumi Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par indivīdu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un par šo datu brīvu apriti ( 35 ).

1. Kompetentās iestādes veic oficiālo kontroli saskaņā ar dokumentētām procedūrām. Šajās procedūrās ietver informāciju un norādījumus oficiālās kontroles personālam, tostarp aptverot II pielikuma II nodaļā minētās jomas.

2. Dalībvalstis nodrošina, ka tajās ir izstrādātas tiesas procedūras, ar kurām nodrošina to, ka kompetento iestāžu personālam, lai tas varētu pienācīgi veikt savus uzdevumus, ir piekļuve telpām un dokumentiem, kuri pieder dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem.

4. Komisija attiecībā uz oficiālo kontroli var izstrādāt pamatnostādnes saskaņā ar 62. panta 2. punktā minēto procedūru.

Pamatnostādnēs jo īpaši var iekļaut ieteikumus par oficiālo kontroli attiecībā uz:

1. Kompetentā iestāde izstrādā ziņojumus par tās veikto oficiālo kontroli.

2. Šajos ziņojumos apraksta oficiālās kontroles veikšanas mērķi, izmantotās kontroles metodes, oficiālās kontroles rezultātus un, ja vajadzīgs, rīcību, kas jāveic attiecīgajam iesaistītajiem uzņēmējam.

3. Kompetentā iestāde vismaz neatbilstības gadījumā izsniedz attiecīgajam iesaistītajam uzņēmējam 2. punktā minētā ziņojuma eksemplāru.

1. Uz oficiālo kontroli attiecošos uzdevumus parasti veic, izmantojot atbilstīgas kontroles metodes un paņēmienus, piemēram, monitoringu, uzraudzību, pārbaudi, revīziju, inspekciju, paraugu ņemšanu un analīzi.

2. Dzīvnieku barības un pārtikas oficiālajā kontrolē inter alia ietilpst šādas darbības:

1. Paraugu ņemšanas un analīzes metodēm, ko izmanto oficiālās kontroles sakarā, jāatbilst attiecīgajiem Kopienas noteikumiem vai:

2. Ja nepiemēro 1. punktu, tad analīzes metodes apstiprināt drīkst tikai vienā laboratorijā atbilstīgi starptautiski apstiprinātam protokolam.

3. Kur vien iespējams, analīzes metodes raksturo ar atbilstīgajiem kritērijiem, kas paredzēti III pielikumā.

Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

5. Kompetentās iestādes nosaka attiecīgas procedūras, lai dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem, no kuru ražotās produkcijas ņem paraugus un tos analizē, garantētu tiesības pieprasīt papildu ekspertīzi, neierobežojot kompetento iestāžu pienākumu avārijas gadījumā rīkoties uzreiz.

6. Jo īpaši tās nodrošina to, ka dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji var iegūt pietiekamu skaitu paraugu, kas vajadzīgi papildu ekspertīzei, izņemot gadījumus, kad tas nav iespējams produktu īpašās ātrbojības vai pieejamā substrāta ļoti nelielā daudzuma dēļ.

7. Paraugi jāapstrādā un jāmarķē tā, lai garantētu kā tiesisko, tā analītisko šo paraugu derīgumu.

1. Kompetentā iestāde izraugās laboratorijas, kurās drīkst veikt oficiālās kontroles gaitā ievākto paraugu analīzi.

2. Tomēr kompetentās iestādes drīkst izraudzīties tikai tādas laboratorijas, kas darbojas un ir novērtētas un akreditētas saskaņā ar šādiem Eiropas standartiem:

2. ņemot vērā kritērijus attiecībā uz dažādām testēšanas metodēm, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos par dzīvnieku barību un pārtikas apriti.

3. Testēšanas laboratoriju akreditācija un novērtēšana, kas minēta 2. punktā, var attiekties uz atsevišķiem testiem vai uz testu grupām.

4. Kompetentā iestāde var anulēt 1. punktā minēto statusu, ja 2. punktā minētie nosacījumi vairs netiek pildīti.

1. Lai īstenotu Regulas (EK) Nr. 178/2002 55. pantā minēto krīzes vadības ģenerālplānu, dalībvalstis izstrādā operatīvus ārkārtas rīcības plānus, kuros paredz pasākumus, kas nekavējoties jāīsteno tad, ja atklājas, ka dzīvnieku barība vai pārtika tiešā veidā vai vides ietekmē nopietni apdraud cilvēkus vai dzīvniekus.

3. Dalībvalstis pēc vajadzības pārskata šos ārkārtas rīcības plānus, jo īpaši ņemot vērā pārmaiņas kompetentās iestādes organizācijā un gūto pieredzi, ieskaitot imitācijas pasākumos gūto pieredzi.

4. Ja vajadzīgs, var pieņemt īstenošanas pasākumus saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru. Ar šādiem pasākumiem paredz saskaņotus noteikumus attiecībā uz ārkārtas rīcības plāniem, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu šādu plānu saderību ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 55. pantā minēto krīzes vadības ģenerālplānu. Tajos norāda arī ieinteresēto personu nozīmi uzņēmumā un ārkārtas rīcības plānu darbībā.

1. Šī regula neietekmē Direktīvā 97/78/EK paredzētās veterinārās kontroles prasības attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes dzīvnieku barību un pārtiku. Tomēr kompetentā iestāde, kas izraudzīta saskaņā ar Direktīvu 97/78/EK, papildus veic oficiālo kontroli, lai pārbaudītu atbilstību tiem dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu aspektiem, uz kuriem minētā direktīva neattiecas, pēc vajadzības ietverot šīs regulas VI sadaļas II nodaļā minētos aspektus.

2. Šīs regulas 18.–25. panta vispārīgos noteikumus piemēro arī visu veidu dzīvnieku barības un pārtikas oficiālajai kontrolei, ieskaitot dzīvnieku izcelsmes dzīvnieku barību un pārtiku.

3. nedz ietekmē dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju pienākumu nodrošināt to, ka no brīža, kad dzīvnieku barību vai pārtiku laiž brīvā apgrozībā, tā atbilst dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, nedz arī izslēdz turpmākas oficiālās kontroles veikšanas iespēju saistībā ar attiecīgo dzīvnieku barību vai pārtiku.

Dzīvnieku barības un pārtikas, kas nav dzīvnieku izcelsmes, oficiālā kontrole

1. Kompetentā iestāde regulāri veic oficiālo kontroli attiecībā uz dzīvnieku barību un pārtiku, kas nav dzīvnieku izcelsmes un uz ko neattiecas Direktīva 97/78/EK, un kas ir importēta I pielikumā minētajās teritorijās. Minēto kontroli organizē, pamatojoties uz daudzgadu valsts kontroles plānu, kas izstrādāts saskaņā ar 41.–43. pantu, un ņemot vērā iespējamos riskus. Kontrole aptver visus dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu aspektus.

2. Šo kontroli veic atbilstīgā vietā, tostarp vietā, kur notiek preču ievešana kādā no I pielikumā minētajām teritorijām; vietā, kur notiek preču laišana brīvā apgrozībā; noliktavās; importējošā dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja telpās vai citviet dzīvnieku barības un pārtikas apritē.

4. Apmierinoši 3. punktā minētās kontroles rezultāti nedz ietekmē dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju pienākumu nodrošināt to, ka no brīža, kad dzīvnieku barību vai pārtiku laiž brīvā apgrozībā, tā atbilst dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, nedz izslēdz turpmākas oficiālas kontroles veikšanas iespēju saistībā ar attiecīgo dzīvnieku barību vai pārtiku.

5. Atbilstīgi 62. panta 3. punktā minētajai procedūrai izstrādā un atjaunina sarakstu, kurā iekļauj dzīvnieku barību un pārtiku, kas nav dzīvnieku izcelsmes un kam, ņemot vērā zināmu vai pieaugošu risku, piemēro pastiprinātu oficiālo kontroli vietā, kur notiek preču ievešana I pielikumā minētajās teritorijās. Šīs kontroles biežumu un raksturu paredz atbilstīgi minētajai procedūrai. Tajā pašā laikā ar šādu kontroli saistītās nodevas var paredzēt atbilstīgi minētajai procedūrai.

Dzīvnieku barības un pārtikas, kas nav dzīvnieku izcelsmes, pārbaužu veidi

1. Oficiālajā kontrolē, kas minēta 15. panta 1. punktā, iekļauj vismaz sistemātisku dokumentu pārbaudi, izlases veidā veiktu identitātes pārbaudi un, vajadzības gadījumā, fizisku pārbaudi.

3. Dalībvalstis nodrošina to, ka fiziskās pārbaudes veic piemērotos apstākļos un tādā vietā, kur ir pieejamas atbilstīgas kontroles iekārtas, kas ļauj pienācīgi veikt izmeklēšanu, ievākt riska vadības stāvoklim atbilstošu skaitu paraugu un higiēniskā veidā apstrādāt dzīvnieku barību un pārtiku. Paraugi jāapstrādā tā, lai garantētu kā tiesisko, tā analītisko šo paraugu derīgumu. Dalībvalstis nodrošina to, ka izmantotie piederumi un metodoloģija ir piemērota Kopienas vai valsts tiesību aktos paredzēto robežvērtību mērīšanai.

Dalībvalstis šos pašus noteikumus var attiecināt arī uz citu veidu dzīvnieku barību, kas nav dzīvnieku izcelsmes.

2. Dalībvalstis informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par pasākumiem, ko tās veikušas saskaņā ar 1. punktu.

Dalībvalstis minētos pasākumus plāno tā, lai novērstu nevajadzīgu tirdzniecības pārtraukšanu.

Ja rodas aizdomas par neatbilstību vai ja ir šaubas par sūtījuma identitāti vai faktisko galamērķi, vai sūtījuma un apstiprināto garantiju savstarpējo atbilstību, tad kompetentā iestāde veic oficiālo kontroli, lai apstiprinātu vai likvidētu minētās aizdomas vai šaubas. Kompetentā iestāde attiecīgajam sūtījumam piemēro oficiālu aizturēšanu uz tik ilgu laiku, kamēr kļūst zināmi šādas oficiālās kontroles rezultāti.

Rīcība pēc dzīvnieku barības un pārtikas no trešām valstīm oficiālās kontroles

1. Kompetentā iestāde veic tādas dzīvnieku barības un pārtikas no trešām valstīm oficiālu aizturēšanu, kas neatbilst dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu prasībām, un, uzklausījusi par sūtījumu atbildīgos dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītos uzņēmējus, veic šādus pasākumus attiecībā uz minēto dzīvnieku barību un pārtiku:

3. Ja kompetentā iestāde neļauj ievest dzīvnieku barību un pārtiku, tad iegūtos datus un attiecīgo produktu identifikāciju tā paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 50. panta 3. punktā paredzēto procedūru, un turklāt tā paziņo atbilstīgos lēmumus muitas dienestiem, pievienojot informāciju par sūtījuma galamērķi.

4. Uz lēmumiem par sūtījumiem attiecas pārsūdzības tiesības, kas minētas 54. panta 3. punktā.

2. Kompetentā iestāde nodrošina to, ka īpašā režīma piemērošana noris tās kontrolē esošos vai citas dalībvalsts kontrolē esošos uzņēmumos un atbilstīgi nosacījumiem, ko nosaka Komisija. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Ja šādu nosacījumu nav, īpašā režīma piemērošana noris saskaņā ar valsts tiesību normām.

2. Neierobežojot valsts tiesību normas, kas piemērojamas attiecībā uz papildu ekspertīzes pieprasīšanas termiņiem, un ja oficiālās kontroles rezultāti to neliedz, pārsūtīšanu parasti veic ne ilgāk kā 60 dienās no dienas, kurā kompetentā iestāde pieņem lēmumu par sūtījuma galamērķi, ja vien nav uzsākta tiesiska darbība. Ja pēc 60 dienu termiņa paiešanas pārsūtīšana nav notikusi, tad sūtījumu iznīcina, izņemot gadījumus, kad nokavējums ir pamatots.

3. Laikā līdz sūtījumu pārsūtīšanai vai līdz atteikuma iemeslu apstiprināšanai kompetentā iestāde sūtījumiem piemēro oficiālās aizturēšanas režīmu.

4. Kompetentā iestāde informē Komisiju un pārējās dalībvalstis saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Regulas (EK) Nr. 178/2002 50. panta 3. punktā, un paziņo atbilstīgos lēmumus muitas dienestiem. Kompetentās iestādes sadarbojas atbilstīgi IV sadaļai, veicot turpmākus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka noraidītos sūtījumus ievest atpakaļ Kopienā nav iespējams.

Par sūtījumu atbildīgais dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs vai viņa pārstāvis atbild arī par izmaksām, kas kompetentajām iestādēm radušās, veicot 18., 19., 20. un 21. pantā minētās darbības.

1. Var atbilstīgi 62. panta 3. punktā minētajai procedūrai apstiprināt atsevišķas pirmsnosūtīšanas pārbaudes, ko trešā valsts tieši pirms eksportēšanas veic attiecībā uz dzīvnieku barību un pārtiku, lai pārbaudītu to, vai eksportējamie produkti atbilst Kopienas prasībām. Apstiprinājumu drīkst attiecināt tikai uz dzīvnieku barību un pārtiku ar izcelsmi attiecīgajā trešā valstī, un to var piešķirt vienam vai vairākiem produktiem.

2. Šāda apstiprinājuma piešķiršana var būt iemesls, lai samazinātu dzīvnieku barībai un pārtikai piemērojamās importa kontroles biežumu. Tomēr dalībvalstis veic saskaņā ar 1. punktā minēto apstiprinājumu importētās dzīvnieku barības un pārtikas oficiālo kontroli, lai nodrošinātu trešā valstī veikto pirmsnosūtīšanas pārbaužu efektivitāti.

3. Trešai valstij 1. punktā minēto apstiprinājumu var piešķirt tikai tad, ja:

4. Apstiprinājumā, kas minēts 1. punktā, norāda trešās valsts kompetento iestādi, kuras pārziņā ir pirmsnosūtīšanas pārbaužu veikšana, un piemērotos gadījumos – kontroles institūciju, kam minētā kompetentā iestāde var deleģēt konkrētus uzdevumus. Šādu deleģēšanu var apstiprināt tikai tad, ja tā atbilst 5. panta kritērijiem vai līdzvērtīgiem nosacījumiem.

5. Kompetentā iestāde un visas kontroles institūcijas, kas norādītas apstiprinājumā, ir atbildīgas par sazināšanos ar Kopienu.

6. Trešās valsts kompetentā iestāde vai kontroles institūcija nodrošina visu to sūtījumu oficiālo sertificēšanu, ko pārbauda pirms ievešanas kādā no I pielikumā minētajām teritorijām. Apstiprinājumā, kas minēts 1. punktā, ietver šāda sertifikāta paraugu.

7. Neierobežojot Regulas (EK) Nr. 178/2002 50. panta 3. punktu un ja 2. punktā minētajai procedūrai pakļaujamo importējamo preču oficiālajā kontrolē atklāj būtisku neatbilstību, dalībvalstis tūlīt informē Komisiju un pārējās dalībvalstis, un attiecīgos uzņēmējus atbilstīgi šīs regulas IV sadaļā paredzētajai procedūrai; dalībvalstis palielina pārbaudāmo sūtījumu skaitu un, ja tas vajadzīgs stāvokļa pienācīgai analītiskai izpētei, piemērotos uzglabāšanas apstākļos saglabā atbilstīgu skaitu paraugu.

8. Ja konstatē, ka ievērojamā skaitā sūtījumu preces neatbilst informācijai, kas norādīta trešās valsts kompetentās iestādes vai kontroles institūcijas izdotajos sertifikātos, tad pārtrauc piemērot 2. punktā minēto samazināto kontroles biežumu.

1. Organizējot šajā nodaļā minēto oficiālo kontroli, kompetentās iestādes cieši sadarbojas ar muitas dienestiem.

2. Muitas dienesti bez kompetentās iestādes piekrišanas neļauj brīvās zonās un brīvās noliktavās ievest vai pārkraut dzīvnieku izcelsmes dzīvnieku barības un pārtikas sūtījumus un 15. panta 5. punktā minētās dzīvnieku barības un pārtikas sūtījumus.

3. Ja ņem paraugus, tad kompetentā iestāde informē muitas dienestus un attiecīgos uzņēmējus par to, vai tad, ja nodrošina sūtījuma izsekojamību, preces drīkst laist apgrozībā, pirms kļūst zināmi paraugu analīzes rezultāti.

4. Ja preces laiž brīvā apgrozībā, tad kompetentās iestādes un muitas dienesti strādā kopīgi saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 339/93 2.–6. pantā paredzētajām prasībām.

1. Pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu dzīvnieku barības un pārtikas ievešanas oficiālās kontroles vienādu īstenošanu, paredz saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

Dalībvalstis nodrošina to, ka ir pieejami pietiekami finanšu resursi, lai vajadzīgo personālu un pārējos oficiālās kontroles resursus apgādātu ar visiem vajadzīgajiem līdzekļiem, tostarp izmantojot vispārējo nodokļu politiku vai paredzot nodevas vai maksas.

1. Dalībvalstis var iekasēt nodevas vai maksas, lai segtu ar oficiālo kontroli saistītos izdevumus.

2. Tomēr attiecībā uz IV pielikuma A iedaļā un V pielikuma A iedaļā minētajām darbībām dalībvalstis nodrošina nodevas iekasēšanu.

3. Neierobežojot 4. un 6. punktu, par IV pielikuma A iedaļā un V pielikuma A iedaļā minētajām konkrētajām darbībām iekasētās nodevas nav mazākas par minimālajām likmēm, kas paredzētas IV pielikuma B iedaļā un V pielikuma B iedaļā. Tomēr pārejas laikā līdz 2008. gada 1. janvārim attiecībā uz IV pielikuma A iedaļā minētajām darbībām dalībvalstis var turpināt izmantot likmes, ko piemēro pašlaik atbilstīgi Direktīvai 85/73/EEK.

Likmes, kas minētas IV pielikuma B iedaļā un V pielikuma B iedaļā, Komisija atjaunina vismaz reizi divos gados jo īpaši tādēļ, lai ņemtu vērā inflāciju. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

6. Ja, ņemot vērā dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu pašu veiktās pārbaudes un īstenotās izsekošanas sistēmas, kā arī atbilstības pakāpi, kas konstatēta oficiālajā kontrolē, attiecībā uz noteikta veida dzīvnieku barību un pārtiku vai darbībām oficiālās kontroles veikšanas biežums ir samazināts vai tādēļ, lai ievērotu 5. punkta b) līdz d) apakšpunktā minētos kritērijus, dalībvalstis par oficiālo kontroli maksājamo nodevu var noteikt mazāku nekā 4. punkta b) apakšpunktā minētās minimālās likmes, ja vien attiecīgā dalībvalsts iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā norāda turpmāk minēto informāciju:

7. Ja kompetentā iestāde vienā uzņēmumā vienlaikus veic vairāku veidu oficiālo kontroli, tad to uzskata par vienu darbību, un nodevu iekasē vienreiz.

8. Nodevas, kas attiecas uz importa kontroli, uzņēmējs vai viņa pārstāvis maksā kompetentajai iestādei, kuras pārziņā ir importa kontrole.

9. Nodevas atpakaļ neizmaksā nedz tieši, nedz netieši, izņemot gadījumus, kad tās iekasētas nepamatoti.

10. Neskarot no 28. pantā minētajiem izdevumiem izrietošās izmaksas, dalībvalstis šīs regulas īstenošanai neiekasē citas nodevas, kā tikai tās, kas minētas šajā pantā.

11. Uzņēmēji vai citi attiecīgi uzņēmumi vai to pārstāvji saņem nodevu samaksas apliecinājumu.

12. Dalībvalstis nodod atklātībā nodevu aprēķināšanas metodi un paziņo to Komisijai. Komisija pārbauda, vai konkrētās nodevas atbilst šīs regulas prasībām.

Ja neatbilstības atklāšanas rezultātā veic oficiālo kontroli, kuras apjoms pārsniedz kompetentās iestādes parasto kontroles darbību apjomu, tad kompetentā iestāde iekasē samaksu no uzņēmējiem, kas ir atbildīgi par konkrēto neatbilstību, vai arī tā var iekasēt samaksu no uzņēmēja, kurš papildu oficiālās kontroles veikšanas laikā ir attiecīgo preču īpašnieks vai uzglabātājs, šādi kompensējot papildu oficiālās kontroles dēļ radušos izdevumus. Parastās kontroles darbības ir ikdienas kontroles darbības, kas prasītas saskaņā ar Kopienas vai valsts tiesību aktiem, un jo īpaši tās, kuras aprakstītas 41. pantā paredzētajā plānā. Darbības, kuru apjoms pārsniedz parasto kontroles darbību apjomu, ietver paraugu ņemšanu un analīzi, kā arī citu veidu kontroli, kas vajadzīga, lai pārliecinātos par problēmas apmēru, pārbaudītu to, vai ir veikta korektīva rīcība, un lai noteiktu un/vai pamatotu neatbilstību.

Nosakot 28. pantā minēto izdevumu līmeni, ņem vērā 27. pantā paredzētos principus.

1. Neskarot prasības par oficiālo sertifikāciju, kas pieņemta dzīvnieku veselības vai dzīvnieku labturības nolūkos, Komisija var pieņemt prasības par:

Pasākumus, kas noteikti a) apakšpunktā un kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Pasākumus, kas minēti b) līdz g) apakšpunktā, pieņem saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

3. Vienota parauga sertifikātā attiecīgā gadījumā apvieno prasības par dzīvnieku barības un pārtikas oficiālo sertifikāciju un citas oficiālās sertifikācijas prasības.

Dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistīto uzņēmumu reģistrācija/apstiprināšana

1. Šīs regulas VII pielikumā minētās Kopienas references laboratorijas dzīvnieku barības un pārtikas aprites jomā ir atbildīgas par turpmāko:

2. Kopienas references laboratorijas dzīvnieku veselības jomā ir atbildīgas par turpmāko:

4. Kopienas references laboratorijām jāatbilst turpmāk minētajām prasībām. Tām jānodrošina:

5. Pārējās Kopienas references laboratorijas, kas ir saistītas ar 1. pantā minētajām jomām, VII pielikumā var iekļaut Komisija. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru. Atbilstīgi šai pašai procedūrai VII pielikumu var atjaunināt.

6. Komisija var noteikt Kopienas references laboratorijām papildu pienākumus un uzdevumus. Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

7. Kopienas references laboratorijām var piešķirt Kopienas finansiālu ieguldījumu saskaņā ar 28. pantu Padomes 1990. gada 26. jūnija Lēmumā 90/424/EEK par izdevumiem veterinārijas jomā ( 37 ).

8. Kopienas references laboratorijās var veikt Kopienas kontroli, lai pārbaudītu atbilstību šīs regulas prasībām. Ja šādā kontrolē atklājas, ka laboratorija neatbilst minētajām prasībām vai uzdevumiem, kuru veikšanai tā ir izraudzīta, var veikt vajadzīgos pasākumus saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

9. Šā panta 1.–7. punktu piemēro, neierobežojot konkrētākus noteikumus, jo īpaši Regulas (EK) Nr. 999/2001 VI nodaļu un Direktīvas 96/23/EK 14. pantu.

1. Dalībvalstis veic pasākumus, lai katrai 32. pantā minētajai Kopienas references laboratorijai izraudzītos vienu vai vairākas valsts references laboratorijas. Dalībvalsts var izraudzīties laboratoriju, kas atrodas citā dalībvalstī vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) dalībvalstī, un viena un tā pati laboratorija var būt valsts references laboratorija vairāk nekā vienai dalībvalstij.

4. Valsts references laboratoriju nosaukumu un adresi dalībvalstis paziņo Komisijai, attiecīgajai Kopienas references laboratorijai un pārējām dalībvalstīm.

5. Dalībvalstīm, kas Kopienas references laboratorijai izraudzījušās vairāk nekā vienu valsts references laboratoriju, jānodrošina tas, ka šīs laboratorijas cieši sadarbojas, lai šādi panāktu efektīvu darbības koordinēšanu pašu starpā, ar pārējām valsts laboratorijām un ar Kopienas references laboratoriju.

6. Komisija var noteikt valstu references laboratorijām papildu pienākumus un uzdevumus. Pasākumus, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

7. Šā panta 1.–5. punktu piemēro, neierobežojot konkrētākus noteikumus, jo īpaši Regulas (EK) Nr. 999/2001 VI nodaļu un Direktīvas 96/23/EK 14. pantu.

ADMINISTRATĪVĀ PALĪDZĪBA UN SADARBĪBA DZĪVNIEKU BARĪBAS UN PĀRTIKAS JOMĀ

1. Ja dzīvnieku barības un pārtikas oficiālās kontroles rezultātā darbība jāizvērš vairāk nekā vienā dalībvalstī, tad attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes viena otrai sniedz administratīvu palīdzību.

2. Kompetentās iestādes sniedz administratīvu palīdzību pēc pieprasījuma vai arī bez pieprasījuma, ja to nosaka izmeklēšanas gaita. Administratīva palīdzība attiecīgā gadījumā var ietvert līdzdalību objektu apsekošanā, ko veic citas dalībvalsts kompetentā iestāde.

3. Šīs regulas 35.–40. pants neierobežo valsts tiesību normas, kuras jāpiemēro tādu dokumentu izlaidei, kas ir tiesvedības priekšmets vai ir saistīti ar tiesvedību, vai tādu noteikumu pieņemšanai, kuru mērķis ir fizisku un juridisku personu komerciālo interešu aizsardzība.

1. Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas sadarbības organizācijas, kas attiecīgā gadījumā darbojas saskaņoti ar pārējo dalībvalstu sadarbības organizācijām. Sadarbības organizācijas sekmē un koordinē kompetento iestāžu saziņu. un jo īpaši palīdzības pieprasījumu pārsūtīšanu un pieņemšanu.

2. Dalībvalstis paziņo Komisijai un pārējām dalībvalstīm visu attiecīgo informāciju par izraudzītajām sadarbības organizācijām, kā arī izmaiņas minētajā informācijā.

3. Neierobežojot 1. punktu, sadarbības organizāciju izvēle neizslēdz tiešas saziņas, informācijas apmaiņas vai sadarbības iespēju starp kompetento iestāžu personālu dažādās dalībvalstīs.

4. Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas Padomes 1989. gada 21. novembra Direktīva 89/608/EEK par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, kas vajadzīga, lai nodrošinātu tiesību aktu pareizu piemērošanu veterinārijas un zootehnikas jautājumos ( 38 ), attiecīgā gadījumā darbojas saskaņoti ar iestādēm, uz kurām attiecas šī sadaļa.

1. Pamatotu pieprasījumu saņēmusī kompetentā iestāde nodrošina to, ka pieprasītājai kompetentajai iestādei sniedz visu vajadzīgo informāciju un dokumentus, kas pēdējai ļauj pārbaudīt atbilstību tās kompetencē esošajiem dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem. Tālab pieprasījumu saņēmusī kompetentā iestāde organizē administratīvu izmeklēšanu, kas vajadzīga, lai iegūtu minēto informāciju un dokumentus.

2. Informāciju un dokumentus, kas paredzēti saskaņā ar 1. punktu, nosūta nekavējoties. Var nosūtīt dokumentu oriģinālus vai kopijas.

3. Pēc pieprasītājas iestādes un pieprasījumu saņēmušās iestādes vienošanās administratīvajā izmeklēšanā var būt klāt pieprasītājas iestādes norīkots personāls.

Šādas izmeklēšanas vienmēr veic pieprasījumu saņēmušās iestādes personāls.

Pieprasītājas iestādes personāls pēc pašu iniciatīvas nevar īstenot pieprasījumu saņēmušās iestādes amatpersonām piešķirtās izmeklēšanas pilnvaras. Tomēr ar pēdējo starpniecību pieprasītājas iestādes personālam ir pieejamas tās pašas telpas un dokumenti, kas pieprasījumu saņēmušās iestādes personālam, taču tikai administratīvās izmeklēšanas nolūkos.

4. Pieprasītājas iestādes personālam, kas uzturas citā dalībvalstī atbilstīgi 3. punktam, vienmēr jāspēj uzrādīt identitāti un oficiālo statusu apliecinošu rakstisku pilnvarojumu.

1. Ja kompetentā iestāde uzzina par neatbilstību un ja šai neatbilstībai var būt ietekme uz citu dalībvalsti vai dalībvalstīm, tad minētā kompetentā iestāde šādu informāciju bez iepriekšēja pieprasījuma tūlīt paziņo šai citai dalībvalstij vai dalībvalstīm.

2. Dalībvalstis, kas saņem šādu informāciju, izmeklē konkrēto jautājumu un paziņo informāciju sniegušajai dalībvalstij izmeklēšanas rezultātus un attiecīgā gadījumā – veiktos pasākumus.

1. Ja oficiālajā kontrolē, ko veic preču galamērķa vietā vai preču pārvadājuma laikā, galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde konstatē, ka preces neatbilst dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem tādā veidā, ka tās apdraud cilvēka vai dzīvnieku veselību vai rada nopietnu dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu pārkāpumu, tad minētā kompetentā iestāde tūlīt sazinās ar nosūtīšanas dalībvalsts kompetento iestādi.

2. Nosūtīšanas dalībvalsts kompetentā iestāde lietu izmeklē, veic visus vajadzīgos pasākumus un paziņo galamērķa dalībvalsts kompetentajai iestādei par izmeklēšanas raksturu un veikto oficiālo kontroli un par pieņemtajiem lēmumiem un to pamatojumu.

3. Ja galamērķa dalībvalsts kompetentajai iestādei ir pamats uzskatīt veiktos pasākumus par nepiemērotiem, tad abu dalībvalstu kompetentās iestādes kopīgi meklē veidus un līdzekļus, kā radušos stāvokli labot, tostarp vajadzības gadījumā veicot kopīgu inspekciju uz vietas saskaņā ar 36. panta 3. un 4. punktu. Ja kompetentās iestādes nespēj vienoties par attiecīgiem pasākumiem, tad tās par to informē Komisiju.

1. Ja kompetentā iestāde saņem tādu informāciju no trešās valsts, kas norāda uz neatbilstību un/vai uz draudiem cilvēka vai dzīvnieku veselībai, un ja minētā iestāde uzskata, ka šī informācija varētu ieinteresēt kompetentās iestādes pārējās dalībvalstīs, vai ja pēdējās lūdz šo informāciju, tad to tām nodod. Ja šāda informācija attiecas uz Kopienas līmeni, tad kompetentā iestāde to paziņo arī Komisijai.

2. Ja trešā valsts ir uzņēmusies juridiskas saistības sniegt palīdzību, kas vajadzīga, lai savāktu pierādījumus par to darījumu nelikumību, kuri ir vai varētu būt pretrunā ar attiecīgajiem dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem, tad ar to kompetento iestāžu piekrišanu, kas šo informāciju ir piegādājušas, atbilstīgi tiesību aktiem, kuri attiecas uz personas datu paziņošanu trešām valstīm, šai trešai valstij var paziņot informāciju, kas iegūta saskaņā ar šo regulu.

1. Ja Komisijai pēc informācijas saņemšanas no dalībvalstīm vai no citiem avotiem kļūst zināms par darbībām, kas ir vai varētu būt pretrunā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un kas īpaši attiecas uz Kopienas līmeni, tad Komisija nevilcinoties veic dalībvalstu rīcības saskaņošanu, un jo īpaši to dara tad, ja:

2. Ja galamērķī veiktā oficiālā kontrolē atkārtoti konstatē neatbilstību vai tādus citus riskus cilvēkiem, augiem vai dzīvniekiem, ko tiešā veidā vai vides ietekmē radījusi dzīvnieku barība vai pārtika, tad galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde tūlīt informē Komisiju un pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes.

4. Ja 2. un 3. punktā paredzētos pasākumus veic attiecībā uz atkārtotu neatbilstību dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītajā uzņēmumā, tad kompetentā iestāde iekasē no attiecīgā uzņēmuma maksu, kas atbilst šādu pasākumu radītajiem izdevumiem.

Lai nodrošinātu Regulas (EK) Nr. 178/2002 17. panta 2. punkta, dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumu un šīs regulas 45. panta efektīvu īstenošanu, katra dalībvalsts izstrādā vienotu integrētu daudzgadu valsts kontroles plānu.

2. Visos daudzgadu valsts kontroles plānos iekļauj vispārīgu informāciju par dzīvnieku barības un pārtikas aprites kontroles sistēmas un par dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības kontroles sistēmas struktūru un organizāciju attiecīgajā dalībvalstī, jo īpaši šādu informāciju:

3. Daudzgadu valsts kontroles plānu īstenošanas gaitā tos var koriģēt. Grozījumus var veikt, lai ņemtu vērā tādus faktorus kā:

1. Daudzgadu valsts kontroles plānos, kas minēti 41. pantā, ņem vērā pamatnostādnes, kuras Komisijai jāizstrādā atbilstīgi 62. panta 2. punktā minētajai procedūrai. Jo īpaši ar šīm pamatnostādnēm:

2. Ja vajadzīgs, pamatnostādnes pielāgo, ņemot vērā to gada ziņojumu analīzi, ko dalībvalstis iesniedz saskaņā ar 44. pantu, vai to Kopienas kontroles pasākumu analīzi, kurus veic saskaņā ar 45. pantu.

1. Gadu pēc daudzgadu valsts kontroles plānu īstenošanas sākuma un pēc tam katru gadu dalībvalstis iesniedz Komisijai ziņojumu, kurā norāda:

2. Lai sekmētu šā ziņojuma struktūras un jo īpaši oficiālās kontroles rezultātu saskanību, informāciju, kas minēta 1. punktā, norāda, ņemot vērā pamatnostādnes, kuras Komisijai jāizstrādā saskaņā ar 62. panta 2. punktā minēto procedūru.

3. Dalībvalstis pabeidz ziņojumus un nosūta tos Komisijai sešos mēnešos no tā gada beigām, uz kuru attiecas konkrētais ziņojums.

4. Ņemot vērā 1. punktā minētos ziņojumus, atbilstīgi 45. pantam veikto Kopienas kontroles pasākumu rezultātus un visu pārējo attiecīgo informāciju, Komisija sastāda gada ziņojumu par oficiālās kontroles vispārējo norisi dalībvalstīs. Šajā ziņojumā attiecīgā gadījumā var ietvert ieteikumus par:

5. Daudzgadu valsts kontroles plānus un ar tiem saistītās pamatnostādnes attiecīgā gadījumā pielāgo, pamatojoties uz Komisijas ziņojumā ietvertajiem secinājumiem un ieteikumiem.

6. Komisija savu ziņojumu iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei un dara to pieejamu sabiedrībai.

1. Komisijas eksperti veic vispārīgas un specifiskas revīzijas dalībvalstīs. Komisija var norīkot dalībvalstu ekspertus, lai tie palīdz Komisijas ekspertiem. Vispārīgās un specifiskās revīzijas organizē sadarbībā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Revīzijas veic regulāri. To galvenais mērķis ir pārbaudīt, vai kopumā oficiālā kontrole dalībvalstīs notiek saskaņā ar daudzgadu valsts kontroles plāniem, kas minēti 41. pantā, un atbilstīgi Kopienas tiesībām. Šajā nolūkā un lai veicinātu revīziju efektivitāti, Komisija pirms šādu revīziju veikšanas var prasīt, lai dalībvalstis iespējami īsā laikā iesniedz aktualizētas valsts kontroles plānu versijas.

2. Vispārējās revīzijas var papildināt ar specifiskām revīzijām un inspekcijām vienā vai vairākās konkrētās jomās. Šādas specifiskas revīzijas un inspekcijas jo īpaši izmanto, lai:

3. Komisija ikreiz sastāda ziņojumu par veiktās kontroles rezultātiem. Ziņojumā attiecīgos gadījumos iekļauj ieteikumus dalībvalstīm par to, kā uzlabot atbilstību dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem. Komisija dara šos ziņojumus pieejamus sabiedrībai. Ja ziņojums attiecas uz dalībvalstī veiktu kontroli, tad Komisija iesniedz ziņojuma projektu attiecīgajai kompetentajai iestādei, lai tā dotu atsauksmes, ņem vērā minētās atsauksmes nobeiguma ziņojuma sagatavošanā un publicē tās kopā ar nobeiguma ziņojumu.

4. Komisija izstrādā ikgadēju kontroles programmu, pirms īstenošanas dara to zināmu dalībvalstīm un ziņo par īstenošanas rezultātiem. Komisija var grozīt minēto programmu, lai ņemtu vērā notikumus dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības, dzīvnieku labturības un fitosanitārajā jomā.

6. Sīki izstrādātus noteikumus par dalībvalstīs veicamo Kopienas kontroli var izstrādāt vai grozīt saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

1. Komisijas eksperti var veikt oficiālo kontroli trešās valstīs, lai, pamatojoties uz 47. panta 1. punktā minēto informāciju, pārbaudītu trešo valstu tiesību aktu un sistēmu atbilstību vai līdzvērtību Kopienas tiesību aktiem dzīvnieku barības un pārtikas aprites un dzīvnieku veselības jomā. Komisija var norīkot dalībvalstu ekspertus, lai tie palīdz Komisijas ekspertiem. Šāda oficiālā kontrole jo īpaši attiecas uz šādiem jautājumiem:

2. Lai veicinātu trešā valstī veiktas kontroles efektivitāti, Komisija pirms šādas kontroles uzsākšanas var prasīt, lai attiecīgā trešā valsts sniedz 47. panta 1. punktā minēto informāciju un attiecīgā gadījumā – rakstiskas atskaites par minētās kontroles īstenošanu.

3. Trešās valstīs veicamās Kopienas kontroles biežumu nosaka, pamatojoties uz šādiem faktoriem:

Riska noteikšanas kritērijus, ko izmanto a) apakšpunktā minētajā riska novērtējumā, nosaka Komisija. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

4. Procedūru un sīki izstrādātus noteikumus attiecībā uz trešās valstīs veicamo kontroli var noteikt vai grozīt saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

Atbilstīgi šai pašai procedūrai pēc savstarpējības principa var paredzēt maksas par iepriekš minēto kontroli.

5. Ja Kopienas kontrolē konstatē nopietnu risku cilvēka vai dzīvnieku veselībai, tad Komisija nekavējoties veic visus vajadzīgos ārkārtas pasākumus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 53. pantu vai ar drošības noteikumiem citos attiecīgajos Kopienas tiesību aktos.

6. Komisija ikreiz sastāda ziņojumu par veiktās Kopienas kontroles rezultātiem. Attiecīgā gadījumā ziņojumā ietver ieteikumus. Komisija šos ziņojumus dara pieejamus sabiedrībai.

7. Komisija trešās valstīs veicamās kontroles programmu pirms tās īstenošanas dara zināmu dalībvalstīm un ziņo par īstenošanas rezultātiem. Komisija var grozīt minēto programmu, lai ņemtu vērā notikumus dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku veselības un fitosanitārajā jomā.

1. Komisija ir atbildīga par to, lai no trešām valstīm, kas gatavojas eksportēt preces uz Kopienu, prasītu iesniegt šādu precīzu un aktuālu informāciju par sanitārās kontroles sistēmu vispārīgo organizāciju un vadību:

2. Informācijai, kas minēta 1. punktā, jābūt samērīgai ar preču veidu, un tajā var ņemt vērā trešās valsts īpašo situāciju un struktūru un uz Kopienu eksportēto produktu veidu. Informācijai jāattiecas vismaz uz tām precēm, kuras paredzēts eksportēt uz Kopienu.

4. Ja trešā valsts nesniedz šādu informāciju vai ja šāda informācija nav pietiekama, tad var paredzēt konkrētus importa nosacījumus saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru, pēc apspriešanās ar konkrēto trešo valsti tos nosakot katrā atsevišķā gadījumā un tikai uz laiku.

5. Pamatnostādnes, kurās precizē to, kā izstrādājama un Komisijai iesniedzama 1., 2. un 3. punktā minētā informācija, un pārejas posma pasākumi, ar kuriem trešām valstīm atvēl laiku minētās informācijas sagatavošanai, jāizstrādā saskaņā ar 62. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Tiktāl, cik nosacījumi un sīki izstrādātas procedūras, kas jāievēro, importējot preces no trešām valstīm vai to reģioniem, nav paredzētas ar Kopienas tiesību aktiem, jo īpaši ar Regulu (EK) Nr. 854/2004, tās vajadzības gadījumā nosaka Komisija. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

2. Nosacījumi un sīki izstrādātās procedūras, kas minētas 1. punktā, var ietvert:

3. Sarakstā, kas minēts 2. punkta a) apakšpunktā, trešās valstis iekļauj tikai tad, ja to kompetentās iestādes sniedz atbilstīgas garantijas attiecībā uz atbilstību vai līdzvērtīgumu Kopienas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības noteikumiem.

4. Sarakstus veidojot vai aktualizējot, jo īpaši ņem vērā šādus kritērijus:

5. Pieņemot īpašos importa nosacījumus, kas minēti 2. punkta c) apakšpunktā, ņem vērā attiecīgo trešo valstu sniegto informāciju un, ja vajadzīgs, šādās trešās valstīs veiktās Kopienas kontroles rezultātus. Īpašos importa nosacījumus var paredzēt attiecībā uz konkrētu produktu vai uz produktu grupu. Tie var attiekties uz konkrētu trešo valsti, uz trešās valsts reģioniem vai uz trešo valstu grupu.

1. Pēc tam, kad īstenota vienošanās par līdzvērtību vai ar apmierinošiem rezultātiem veikta revīzija, un ja trešās valstis nodrošina attiecīgus objektīvus pierādījumus, var pieņemt tādu lēmumu atbilstīgi 62. panta 3. punktā minētajai procedūrai, ar kuru atzīst to, ka trešo valstu vai to reģionu piemērotie pasākumi konkrētās jomās sniedz garantijas, kas ir līdzvērtīgas Kopienā piemēroto pasākumu garantijām.

2. Lēmumā, kas minēts 1. punktā, norāda to, kādi nosacījumi attiecas uz importu no minētās trešās valsts vai trešas valsts reģiona.

3. Lēmumu, kas minēts 1. punktā, saskaņā ar to pašu procedūru tūlīt atceļ tad, ja vairs netiek pildīts kāds no lēmuma pieņemšanas laikā noteiktajiem līdzvērtības atzīšanas nosacījumiem.

1. Var atbilstīgi 62. panta 3. punktā minētajai procedūrai pieņemt turpmāk nosauktos pasākumus un paturēt tos spēkā tik ilgi, kamēr vien tiem ir pierādāma ietekme uz jaunattīstības valstu spēju nodrošināt atbilstību šīs regulas prasībām:

2. Īstenojot Kopienas sadarbības politiku attīstības jomā, Komisija veicina pasākumus jaunattīstības valstu atbalstam saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas nekaitīgumu kopumā un jo īpaši saistībā ar atbilstību dzīvnieku barības un pārtikas standartiem, lai šādi veidotu institucionālo spēju, kas vajadzīga 5., 12., 47. un 48. pantā minēto prasību izpildei.

1. Komisija var organizēt mācību kursus dalībvalstu kompetento iestāžu personālam, kas ir atbildīgs par šajā regulā minēto oficiālo kontroli. Šos mācību kursus izmanto, lai izstrādātu saskaņotu pieeju oficiālajai kontrolei dalībvalstīs. Jo īpaši tie var ietvert apmācību šādos priekšmetos:

2. Mācību kursi, kas minēti 1. punktā, var būt atklāti dalībniekiem no trešām valstīm, jo īpaši no jaunattīstības valstīm.

3. Sīki izstrādātus noteikumus mācību kursu organizēšanai var paredzēt saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto procedūru.

1. Komisijas eksperti pēc dalībvalstu kompetento iestāžu lūguma un sadarbībā ar tām var palīdzēt dalībvalstīm trešo valstu veiktas kontroles laikā.

2. Šādos gadījumos dalībvalstis, kuru teritorijā trešai valstij jāveic kontrole, informē Komisiju par kontroles plānošanu, apjomu, dokumentāciju un sniedz visu pārējo attiecīgo informāciju, kas ļauj Komisijai efektīvi piedalīties kontroles veikšanā.

Komisija var ieteikt koordinētus plānus saskaņā ar 62. panta 2. punktā minēto procedūru. Šo plānu izpildi:

1. Ja kompetentā iestāde konstatē neatbilstību, tad tā rīkojas, lai nodrošinātu to, ka uzņēmējs labo radušos stāvokli. Lemjot par to, kā rīkoties, kompetentā iestāde ņem vērā neatbilstības veidu un pagātnē reģistrētās neatbilstības saistībā ar konkrēto uzņēmēju.

4. Attiecīgā gadījumā kompetentā iestāde par tās lēmumu informē arī nosūtītājas dalībvalsts kompetento iestādi.

5. Visus izdevumus, kas rodas, ievērojot šo pantu, sedz atbildīgais dzīvnieku barības un pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs.

1. Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu un citu tādu Kopienas noteikumu pārkāpumiem, kuri attiecas uz dzīvnieku veselības un labturības aizsardzību, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Noteiktajām sankcijām jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

2. Dalībvalstis tūlīt paziņo Komisijai noteikumus, kas piemērojami dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktu pārkāpumiem, kā arī turpmākos to grozījumus.

1. Pasākumus atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 178/2002 53. pantā paredzētajai procedūrai veic tad, ja:

Šajā direktīvā, neierobežojot tās 21. pantu, attiecīgā gadījumā piemēro 41.–46. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulā (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem ( 44 ).

1. Ar šo no 2006. gada 1. janvāra atceļ Direktīvas 70/373/EEK, 85/591/EEK, 89/397/EEK, 93/99/EEK un 95/53/EK un Lēmumus 93/383/EEK, 98/728/EK un 1999/313/EK. Ar šo no 2008. gada 1. janvāra atceļ Direktīvu 85/73/EEK.

2. Tomēr īstenošanas noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz minētajiem tiesību aktiem, un jo īpaši VIII pielikumā minētie tiesību akti, ciktāl tie nav pretrunā ar šo regulu, paliek spēkā tik ilgi, līdz pieņem vajadzīgos noteikumus, kuru pamatā ir šī regula.

1. Komisijai palīdz Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja, kas nodibināta ar Regulas (EK) Nr. 178/2002 58. pantu, vai – jautājumos, kuri saistīti galvenokārt ar fitosanitāriju, – Pastāvīgā augu veselības komiteja, kas izveidota ar Padomes Lēmumu 76/894/EEK (*).

2. Ja ir norāde uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 3. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus.

3. Ja ir norāde uz šo punktu, tad piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā minētā lēmuma 8. panta noteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais laika posms ir trīs mēneši.

4. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5.a panta 1. līdz 4. punktu un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

1. Vispārējus pārejas posma pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, tostarp papildinot to ar jauniem nebūtiskiem elementiem, jo īpaši:

1. un šīs regulas noteikumos paredzēto prasību turpmākus precizējumus pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Citus pārejas posma un īstenošanas pasākumus, kas vajadzīgi šīs regulas vienādai piemērošanai, var noteikt saskaņā ar 62. panta 3. punktā minēto regulatīvo procedūru. Tas jo īpaši attiecas uz:

2. Lai ņemtu vērā Regulu (EEK) Nr. 2092/91, (EEK) Nr. 2081/92 un (EEK) Nr. 2082/92 specifiku, konkrētos pasākumos, kas jāpieņem Komisijai, var noteikt vajadzīgos izņēmumus un pielāgojumus attiecībā uz šajā regulā paredzētajiem noteikumiem. Pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru.

Šādus turpmāk minētus pasākumus, kas ir paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs direktīvas elementus, to papildinot, pieņem saskaņā ar 62. panta 4. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru:

1. Komisija ne vēlāk kā 2007. gada 20. aprīlī iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei.

2. Ziņojumā jo īpaši izvērtē šīs regulas piemērošanā gūto pieredzi un aplūko jo īpaši šādus jautājumus:

3. Vajadzības gadījumā Komisija ziņojumam pievieno attiecīgus priekšlikumus.

2. Pasākumi, kas minēti 1. punkta c) apakšpunktā, jo īpaši ietver konferenču rīkošanu, datu bāzu izveidi, informācijas publicēšanu, pētījumu organizēšanu un tādu sanāksmju rīkošanu, kas vajadzīgas, lai sagatavotu sapulces, kurās sanāk Pastāvīgā pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komiteja.

3. Tehnisko nodrošinājumu un finansiālo ieguldījumu, ar ko Kopiena piedalās 50. pantā minēto darbību organizēšanā, var piešķirt Komisijai pieejamo cilvēkresursu un finanšu līdzekļu robežās.

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

DARBĪBAS UN MINIMĀLĀS NODEVU VAI MAKSU LIKMES SAISTĪBĀ AR KOPIENAS UZŅĒMUMU OFICIĀLO KONTROLI

Dalībvalstis nodevas vai maksas par turpmākajā uzskaitījumā minēto produktu kontroli iekasē vismaz pēc atbilstīgajām minimālajām likmēm.

MINIMĀLĀS LIKMES NODEVĀM VAI MAKSĀM, KO PIEMĒRO MEDĪJUMA PĀRSTRĀDES UZŅĒMUMIEM

MINIMĀLĀS LIKMES NODEVĀM VAI MAKSĀM, KO PIEMĒRO ZVEJNIECĪBAS UN AKVAKULTŪRAS PRODUKTU RAŽOŠANĀ UN LAIŠANĀ TIRGŪ

Par Komisijas Regulas (EEK) Nr. 3703/85 II pielikumā minētajām sugām iekasēto nodevu apjoms nedrīkst pārsniegt EUR 50 par sūtījumu.

Par zvejniecības un akvakultūras produktu pārstrādi dalībvalstis iekasē EUR 0,5 par tonnu.

DARBĪBAS UN MINIMĀLĀS NODEVU VAI MAKSU LIKMES SAISTĪBĀ AR KOPIENĀ IEVESTU PREČU UN DZĪVU DZĪVNIEKU OFICIĀLO KONTROLI

Darbības, ko aptver Direktīvas 97/78/EK un 91/496/EEK un par ko dalībvalstis pašlaik iekasē nodevas saskaņā ar Direktīvu 85/73/EEK.

Minimālās nodevas likmes par importētās gaļas sūtījumu oficiālo kontroli ir:

NODEVAS VAI MAKSAS, KO PIEMĒRO GAĻAS PRODUKTIEM, MĀJPUTNU GAĻAI, MEDĪBU DZĪVNIEKU GAĻAI, TRUŠU GAĻAI, SAIMNIECĪBĀ AUDZĒTU MEDĪBU DZĪVNIEKU GAĻAI, BLAKUSPRODUKTIEM UN DZĪVNIEKU IZCELSMES DZĪVNIEKU BARĪBAI

NODEVAS, KO PIEMĒRO CAUR KOPIENU TRANZĪTĀ VESTĀM PRECĒM UN DZĪVIEM DZĪVNIEKIEM

Nodevu vai maksu apjoms par oficiālo kontroli precēm un dzīviem dzīvniekiem, ko tranzītā ved caur Kopienu, ir vismaz EUR 30, un ik pēc stundas ceturkšņa, kuru patērē katrs kontroli veicošais personāla loceklis, šo summu palielina par EUR 20.

4. ES references laboratorija gliemeņu bakterovirusālā piesārņojuma monitoringam

The laboratory of the Centre for Environment, Fisheries and Aquaculture Science (Cefas)

6. ES references laboratorija attiecībā uz koagulāzes pozitīviem stafilokokiem, ieskaitot Staphylococcus aureus

7. ES references laboratorija attiecībā uz Escherichia coli, tai skaitā Verotoxigenic E. coli (VTEC)

9. ES references laboratorija attiecībā uz parazītiem (īpaši Trichinella, Echinococcus un Anisakis)

11. ES references laboratorija attiecībā uz dzīvnieku proteīniem dzīvnieku barībā

12. ES references laboratorijas attiecībā uz veterināro zāļu un piesārņotāju atliekām dzīvnieku izcelsmes pārtikā

13. ES references laboratorija attiecībā uz transmisīvo sūkļveida encefalopātiju (TSE)

Laboratorija, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1831/2003 par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām ( 46 ) II pielikumā:

Laboratorija, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulas (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību ( 47 ) pielikumā:

16. ES references laboratorija attiecībā uz materiāliem, kam paredzēts nonākt saskarē ar pārtiku

18. ES references laboratorija attiecībā uz smagajiem metāliem barībā un pārtikā

20. ES references laboratorija policiklisko aromātisko ogļūdeņražu (PAO) jomā

21. ES references laboratorija attiecībā uz dioksīniem un PCB barībā un pārtikā

II. ES REFERENCES LABORATORIJAS DZĪVNIEKU VESELĪBAS UN DZĪVU DZĪVNIEKU JOMĀ

Laboratorija, kas minēta Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvā 2001/89/EK par Kopienas pasākumiem klasiskā cūku mēra kontrolei ( 48 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 1992. gada 29. aprīļa Direktīvā 92/35/EEK, ar ko paredz kontroles noteikumus un pasākumus Āfrikas zirgu mēra apkarošanai ( 49 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 2005. gada 20. decembra Direktīvā 2005/94/EK, ar ko paredz Kopienas pasākumus putnu gripas kontrolei un atceļ Direktīvu 92/40/EEK ( 50 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 1992. gada 14. jūlija Direktīvā 92/66/EEK, ar ko ievieš Kopienas pasākumus Ņūkāslas slimības kontrolei ( 51 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 1992. gada 17. decembra Direktīvā 92/119/EEK, ar ko ievieš vispārīgus Kopienas pasākumus noteiktu dzīvnieku slimību kontrolei un īpašus pasākumus saistībā ar cūku vezikulāro slimību ( 52 )

8. ES references laboratorija trakumsērgas vakcīnu efektivitātes pārraudzībai

Laboratorija, kas minēta Padomes 2000. gada 20. marta Lēmumā 2000/258/EK, ar ko tiek izraudzīta īpaša iestāde, kas atbildīga par tādu kritēriju noteikšanu, kas vajadzīgi, lai standartizētu seroloģiskos testus trakumsērgas vakcīnu efektivitātes pārraudzīšanai ( 53 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 2000. gada 20. novembra Direktīvā 2000/75/EK, ar ko paredz īpašus noteikumus infekciozā katarālā drudža kontrolei un apkarošanai ( 54 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 2002. gada 27. jūnija Direktīvā 2002/60/EK, ar ko paredz īpašus noteikumus cīņai pret Āfrikas cūku mēri un groza Direktīvu 92/119/EEK attiecībā uz Tešenas slimību un Āfrikas cūku mēri ( 55 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 1996. gada 23. jūlija Lēmumā 96/463/EK, ar ko nosaka references struktūru, kas atbild par sadarbību liellopu sugas tīršķirnes vaislas dzīvnieku testēšanas metožu un rezultātu novērtējuma unificēšanā ( 56 )

Laboratorija, kas minēta Padomes 2003. gada 29. septembra Direktīvā 2003/85/EK par Kopienas pasākumiem mutes un nagu sērgas kontrolei, ar kuru atceļ Direktīvu 85/511/EEK un Lēmumus 89/531/EEK un 91/665/EEK un groza Direktīvu 92/46/EEK ( 57 )

14. ES references laboratorija attiecībā uz zirgu dzimtas dzīvnieku slimībām, izņemot Āfrikas zirgu mēri

VISAVET – Laboratorio de vigilancia veterinaria, Facultad de Veterinaria, Universidad Complutense de Madrid

1. Īstenošanas noteikumi, kuru pamatā ir Direktīva 70/373/EEK par Kopienas metožu ieviešanu paraugu ņemšanai un analīzei lopbarības oficiālajā kontrolē:

2. Īstenošanas noteikumi, kuru pamatā ir 1995. gada 25. oktobra Direktīva 95/53/EK, ar ko nosaka principus, kuri attiecas uz oficiālu inspekciju organizēšanu dzīvnieku ēdināšanas jomā:

Komisijas 1998. gada 10. septembra Direktīva 98/68/EK, ar ko paredz Padomes Direktīvas 95/53/EK 9. panta 1. punktā minēto standartu, kā arī konkrētus noteikumus attiecībā uz pārbaudēm, kuras piemēro, ievedot Kopienā lopbarību no trešām valstīm ( 75 ).

( 3 ) Eiropas Parlamenta 2004. gada 9. marta Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2004. gada 26. aprīļa Lēmums.

( 4 ) OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1642/2003 (OV L 245, 29.9.2003., 4. lpp.).

( 5 ) OV L 169, 10.7.2000., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2004/31/EK (OV L 85, 23.3.2004., 18. lpp.).

( 6 ) OV L 198, 22.7.1991., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 392/2004 (OV L 65, 3.3.2004., 1. lpp.).

( 7 ) OV L 208, 24.7.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 1. lpp.).

( 8 ) OV L 208, 24.7.1992., 9. lpp. Regulā jaunākie grozījumu izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003.

( 9 ) Padomes 1997. gada 18. decembra Direktīva 97/78/EK, ar ko nosaka principus, kuri reglamentē veterinārās kontroles organizēšanu attiecībā uz produktiem, ko ieved Kopienā no trešām valstīm (OV L 24, 30.1.1998., 9. lpp.).

( 10 ) Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīva 91/496/EEK, ar ko nosaka principus, kuri reglamentē veterinārās kontroles organizēšanu attiecībā uz dzīvniekiem, ko ieved Kopienā no trešām valstīm (OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 96/43/EK (OV L 162, 1.7.1996., 1. lpp.).

( 11 ) OV L 265, 8.11.1995., 17. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/46/EK (OV L 234, 1.9.2001., 55. lpp.).

( 12 ) OV L 302, 19.10.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 12.12.2000., 17. lpp.).

( 13 ) OV L 40, 17.2.1993., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003.

( 16 ) OV L 332,30.12.1995., 15. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003.

( 17 ) Padomes 1996. gada 29. aprīļa Direktīva 96/22/EK par noteiktu hormonālas vai tireostatiskas iedarbības vielu un beta-agonistu lietošanas aizliegumu lopkopībā (OV L 125, 23.5.1996., 3. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/74/EK (OV L 262, 14.10.2003., 17. lpp.).

( 18 ) Padomes 1996. gada 29. aprīļa Direktīva 96/23/EK, ar ko paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai kontrolētu noteiktas vielas un to atliekas dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos (OV L 125, 23.5.1996., 10. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003.

( 19 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 854/2004, ar ko paredz konkrētus noteikumus par oficiālās kontroles organizēšanu attiecībā uz dzīvnieku izcelsmes produktiem, kas paredzēti lietošanai pārtikā (OV L 139, 30.4.2004., 206. lpp.).

( 20 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Regula (EK) Nr. 999/2001, ar ko paredz noteikumus dažu transmisīvo sūkļveida encefalopātiju profilaksei, kontrolei un apkarošanai (OV L 147, 31.5.2001., 1. lpp.). Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 2245/2003 (OV L 333, 20.12.2003., 28. lpp.).

( 21 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Regula (EK) Nr. 2160/2003 par salmonellas un dažu citu pārtikā sastopamu zoonozes izraisītāju kontroli (OV L 325, 12.12.2003., 1. lpp.).

( 22 ) Padomes 1986. gada 24. jūlija Direktīva 86/362/EEK par maksimālā pieļaujamā pesticīdu atlieku daudzuma noteikšanu graudaugu produktos un uz tiem (OV L 221, 7.8.1986., 37. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2004/2/EK (OV L 14, 21,1.2004., 10. lpp.).

( 23 ) Padomes 1990. gada 27. novembra Direktīva 90/642/EEK par maksimālā pieļaujamā pesticīdu atlieku daudzuma noteikšanu dažos augu izcelsmes produktos, tostarp augļos un dārzeņos, un uz tiem (OV L 350, 14.12.1990., 71. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 2004/2/EK.

( 24 ) Komisijas 1992. gada 13. janvāra Direktīva 92/1/EEK par temperatūras kontroli ātri sasaldētu pārtikas produktu transportēšanas līdzekļos, tirdzniecības bāzēs un noliktavās (OV L 34, 11.2.1992., 28. lpp.).

( 25 ) Komisijas 1992. gada 13. janvāra Direktīva 92/2/EEK, ar ko paredz paraugu ņemšanas procedūru un analīzes metodi, kura jāizmanto Kopienā, veicot ātri sasaldētu pārtikas produktu temperatūras oficiālo kontroli (OV L 34, 11.2.1992., 30. lpp.).

( 26 ) Padomes 1970. gada 20. jūlija Direktīva 70/373/EEK par Kopienas metožu ieviešanu paraugu ņemšanai un analīzei lopbarības oficiālajā kontrolē (OV L 170, 3.8.1970., 2. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 807/2003 (OV L 122, 16.5.2003., 36. lpp.).

( 27 ) Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/591/EEK par Kopienas metožu ieviešanu paraugu ņemšanai un analīzei pārtikas produktu kontrolē (OV L 372, 31.12.1985., 50. lpp.). Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

( 28 ) Padomes 1989. gada 14. jūnija Direktīva 89/397/EEK par pārtikas produktu oficiālo kontroli (OV L 186, 30.6.1989., 23. lpp.).

( 29 ) Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīva 93/99/EEK par papildu pasākumiem attiecībā uz pārtikas produktu oficiālo kontroli (OV L 290, 24.11.1993., 14. lpp.). Direktīva grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003.

( 30 ) Padomes 1993. gada 14. jūnija Lēmums 93/383/EEK par jūras biotoksīnu monitoringa references laboratorijām (OV L 166, 8.7.1993., 31. lpp.). Lēmums grozīts ar Lēmumu 1999/312/EK (OV L 120, 8.5.1999., 37. lpp.).

( 31 ) Padomes 1996. gada 26. jūnija Direktīva 96/43/EK, ar ko groza un konsolidē Direktīvu 85/73/EEK, lai nodrošinātu finansējumu dzīvu dzīvnieku un atsevišķu dzīvnieku izcelsmes produktu veterinārajai inspekcijai un kontrolei (OV L 162, 1.7.1996., 1. lpp.).

( 32 ) Padomes 1998. gada 14. decembra Lēmums 98/728/EK par Kopienas nodevu sistēmu dzīvnieku barības nozarē (OV L 346, 22.12.1998., 51. lpp.).

( 33 ) Padomes 1999. gada 29. aprīļa Lēmums 1999/313/EK par gliemeņu bakterovirusālā piesārņojuma monitoringa references laboratorijām (OV L 120, 8.5.1999., 40. lpp.).

( 35 ) OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. Direktīva grozīta ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003.

( 37 ) OV L 224, 18.8.1990., 19. lpp. Lēmumā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003.

( 41 ) OV L 273, 10.10.2002., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 808/2003 (OV L 117, 13.5.2003., 1. lpp.).

( 58 ) OV L 155, 12.7.1971., 13. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 1999/27/EK (OV L 118, 6.5.1999., 36. lpp.).

( 59 ) OV L 279, 20.12.1971., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 98/64/EK (OV L 257, 19.9.1998., 14. lpp.).

( 60 ) OV L 123, 29.5.1972., 6. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 1999/79/EK (OV L 209, 7.8.1999., 23. lpp.).

( 61 ) OV L 83, 30.3.1973., 21. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 1999/27/EK.

( 63 ) OV L 102, 15.4.1976., 8. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 94/14/EK (OV L 94, 13.4.1994., 30. lpp.).

( 64 ) OV L 206, 29.7.1978., 43. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Direktīvu 84/4/EEK (OV L 15, 18.1.1984., 28. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
M1	Komisijas Regula (EK) Nr. 776/2006 (2006. gada 23. maijs),	L 136	3	24.5.2006
M2	Padomes Regula (EK) Nr. 1791/2006 (2006. gada 20. novembrī),	L 363	1	20.12.2006
M3	Komisijas Regula (EK) Nr. 180/2008 (2008. gada 28. februāris)	L 56	4	29.2.2008
►M4	Padomes Regula (EK) Nr. 301/2008 (2008. gada 17. marts),	L 97	85	9.4.2008
M5	Komisijas Regula (EK) Nr. 737/2008 (2008. gada 28. jūlijs),	L 201	29	30.7.2008
►M6	Komisijas Regula (EK) Nr. 1029/2008 (2008. gada 20. oktobris),	L 278	6	21.10.2008
►M7	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 596/2009 (2009. gada 18. jūnijs),	L 188	14	18.7.2009
M8	Komisijas Regula (ES) Nr. 87/2011 (2011. gada 2. februāris),	L 29	1	3.2.2011
►M9	Komisijas Regula (ES) Nr. 208/2011 (2011. gada 2. marts),	L 58	29	3.3.2011

a) liellopu un teļa gaļa
— pieauguši liellopi:	EUR 5 par dzīvnieku,
— jaunlopi:	EUR 2 par dzīvnieku;
b) nepārnadži/zirgu dzimtas dzīvnieki:	EUR 3 par dzīvnieku;
c) cūkgaļa: dzīvnieki ar kautsvaru, kas ir
— mazāks par 25 kg:	EUR 0,5 par dzīvnieku,
— vienāds vai lielāks par 25 kg:	EUR 1 par dzīvnieku;
d) aitu un kazu gaļa: dzīvnieki ar kautsvaru, kas ir:
— mazāks par 12 kg:	0,15 EUR par dzīvnieku,
— vienāds vai lielāks par 12 kg:	0,25 EUR par dzīvnieku;
e) mājputnu gaļa
— Gallus ģints mājputni un pērļu vistiņas:	EUR 0,005 par dzīvnieku,
— pīles un zosis:	EUR 0,01 par dzīvnieku,
— tītari:	EUR 0,025 par dzīvnieku,
— saimniecībā audzētu trušu gaļa:	EUR 0,005 par dzīvnieku.

— liellopu, teļa, cūkas, nepārnadžu/zirgu dzimtas dzīvnieku, aitu un kazu gaļas:	EUR 2,
— mājputnu un saimniecībā audzētu trušu gaļas:	EUR 1,5,
— šādu saimniecībā audzētu un savvaļas medību dzīvnieku gaļas:
— medījamie sīkputni un sīkdzīvnieki:	EUR 1,5,
— skrējējputni (strauss, emu, nandu):	EUR 3,
— mežacūkas un atgremotāji:	EUR 2.

a) medījamie sīkputni:	EUR 0,005 par dzīvnieku;
b) medījamie sīkdzīvnieki:	EUR 0,01 par dzīvnieku;
c) skrējējputni:	EUR 0,5 par dzīvnieku;
d) sauszemes zīdītāji:
— mežacūka:	EUR 1,5 par dzīvnieku,
— atgremotāji:	EUR 0,5 par dzīvnieku.