Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

ar ko izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un paredz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu, kā arī atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 820/97

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 37. un 152. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu ( 1 ),

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu ( 3 ),

saskaņā ar Līguma 251. pantā minēto procedūru ( 4 ),

tā kā:

(1)

Padomes 1997. gada 21. aprīļa Regulā (EK) Nr. 820/97, kas izveido liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu un kas attiecas uz liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu marķēšanu ( 5 ), 19. pants nosaka, ka liellopu gaļas marķēšana ir ieviešama un obligāta visās dalībvalstīs, sākot ar 2000. gada 1. janvāri. Šis pats pants paredz arī to, ka līdz minētajai dienai, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, jāpieņem vispārīgie noteikumi attiecībā uz šo obligāto sistēmu.

(2)	Padomes 1999. gada 21. decembra Regula (EK) Nr. 2772/1999, kas nosaka vispārīgās normas liellopu gaļas obligātai marķēšanai ( 6 ), paredz šos vispārīgos noteikumus piemērot tikai pagaidu kārtā uz laiku, kas nepārsniedz astoņus mēnešus, t.i., no 2000. gada 1. februāra līdz 31. augustam.

(3)	Skaidrības labad Regula (EK) Nr. 820/97 būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo regulu.

(4)

Pēc nestabilitātes liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu tirgū, ko izraisīja govju sūkļveida encefalopātijas krīze, attiecīgo produktu ražošanas un tirdzniecības caurskatāmības uzlabošanās, jo īpaši izsekojamības aspektā, ir pozitīvi ietekmējusi liellopu gaļas patēriņu. Lai saglabātu un stiprinātu patērētāju uzticību liellopu gaļai un novērstu viņu maldināšanu, ir jāizstrādā sistēma patērētāju informēšanai ar produkta pietiekamas un skaidras marķēšanas palīdzību.

(5)	Šajā nolūkā ir būtiski, no vienas puses, izveidot efektīvu sistēmu liellopu identifikācijai un reģistrācijai ražošanas posmā un, no otras puses, radīt specifisku Kopienas marķēšanas sistēmu liellopu gaļas nozarē, kas balstītos uz objektīviem kritērijiem, tirdzniecības posmā.

(6)	Pamatojoties uz garantijām, ko nodrošina šāds uzlabojums, tiks izpildītas arī noteiktas prasības sabiedrības interesēs, jo īpaši attiecībā uz cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzību.

(7)	Tādējādi tiks uzlabota patērētāju uzticība liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu kvalitātei, nodrošināts augstāks sabiedrības veselības aizsardzības līmenis, un nostiprināta pastāvīga stabilitāte liellopu gaļas tirgū.

(8)

Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvā 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienas iekšējā tirdzniecībā iekšējā tirgus izveidei ( 7 ) 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka dzīvnieki Kopienas iekšējai tirdzniecībai jāidentificē saskaņā ar Kopienas noteikumu prasībām, un jāreģistrē tā, lai varētu fiksēt sākotnējo vai tranzīta lauksaimniecības uzņēmumu, centru vai organizāciju, un ka līdz 1993. gada 1. janvārim šīs identifikācijas un reģistrācijas sistēmas ir jāpaplašina, aptverot dzīvnieku apriti katras dalībvalsts teritorijā.

(9)

Padomes 1991. gada 15. jūlija Direktīvā 91/496/EEK, kura nosaka principus, kuri regulē veterināro pārbaužu organizēšanu dzīvniekiem, ko ieved Kopienā no trešajām valstīm, un ar kuru groza Direktīvas 89/662/EEK, 90/425/EEK un 90/675/EEK ( 8 ), 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka šādu dzīvnieku identifikācija un reģistrācija, kā to paredz Direktīva 90/425/EEK, jāveic pēc minēto pārbaužu izdarīšanas, izņemot nokaušanai paredzētos dzīvniekus un reģistrētus zirgu dzimtas dzīvniekus.

(10)	Noteiktu Kopienas atbalsta shēmu pārvaldība lauksaimniecības jomā prasa noteiktu mājdzīvnieku tipu individuālu identifikāciju. Tādēļ identifikācijas un reģistrācijas sistēmām jābūt piemērotām šādu individuālu identifikācijas pasākumu veikšanai un kontrolei.

(11)

Lai pareizi piemērotu šo regulu, jānodrošina ātra un efektīva informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm. Kopienas noteikumi šajā sakarā paredzēti Padomes 1981. gada 19. maija Regulā (EEK) Nr. 1468/81 par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un sadarbību starp tām un Komisiju, lai nodrošinātu muitas vai lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu ( 9 ), un Padomes 1989. gada 21. novembra Direktīvā 89/608/EEK par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu pareizu likumdošanas piemērošanu veterinārijas un zootehnikas lietās ( 10 ).

(12)

Pašreizējo kārtību attiecībā uz liellopu identifikāciju un reģistrāciju nosaka Padomes 1992. gada 27. novembra Direktīva 92/102/EEK par dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju ( 11 ) un Regula (EK) Nr. 820/97. Pieredze rāda, ka Direktīvas 92/102/EEK īstenošana attiecībā uz liellopiem nav bijusi pilnībā apmierinoša un tai vajadzīgi tālāki uzlabojumi. Tādēļ jāpieņem īpaši noteikumi attiecībā uz liellopiem, lai nostiprinātu minētās direktīvas noteikumus.

(13)	Uzlabotas identifikācijas sistēmas sekmīgai ieviešanai ir būtiski, lai netiku noteiktas pārmērīgas prasības ražotājam administratīvu formalitāšu veidā. Jānosaka reāli termiņi tās ieviešanai.

(14)

Dzīvnieku ātras un precīzas izsekošanas nolūkā, lai nodrošinātu Kopienas atbalsta shēmu kontroli, katrai dalībvalstij būtu jāizveido valsts mēroga elektroniska datu bāze, kas fiksētu dzīvnieku identitāti, visus lauksaimniecības uzņēmumus savā teritorijā un dzīvnieku apriti, saskaņā ar Padomes 1997. gada 17. marta Direktīvu 97/12/EK, kura groza un atjaunina Direktīvu 64/432/EEK par veterinārajām problēmām, kas ietekmē Kopienas iekšējo tirdzniecību ar liellopiem un cūkām ( 12 ), kas izskaidro veselības aizsardzības prasības saistībā ar šo datu bāzi.

(15)	Ir svarīgi, lai katra dalībvalsts veiktu visus vajadzīgos pasākumus, nodrošinot, ka šī valsts mēroga elektroniskā datu bāze sāk darboties pēc iespējas drīzāk.

(16)	Būtu jāveic pasākumi, lai radītu tādus tehniskos nosacījumus, kuri garantētu pēc iespējas labākus ražotāju sakarus ar šo datu bāzi un datu bāzu pilnvērtīgu izmantošanu.

(17)

Lai varētu izsekot liellopu apritei, dzīvnieki būtu jāidentificē ar krotāliju, ko piestiprina katrā ausī, un principā tiem būtu jābūt līdzi pasei, jebkur pārvietojot šos liellopus. Krotālijas un pases raksturojums būtu jānosaka Kopienas līmenī. Principā pase būtu izdodama par katru dzīvnieku, kuram piešķirta krotālija.

(18)	Uz dzīvniekiem, kas ievesti no trešām valstīm saskaņā ar Direktīvu 91/496/EEK, būtu jāattiecina tās pašas identifikācijas prasības.

(19)	Katram dzīvniekam krotālija būtu jāsaglabā visā tā mūža garumā.

(20)	Komisija, pamatojoties uz Apvienotā pētījumu centra veikto darbu, izvērtē iespēju izmantot elektroniskos līdzekļus dzīvnieku identifikācijai.

(21)	Dzīvnieku turētājiem, izņemot pārvadātājus, būtu jākārto un jāatjaunina savā saimniecībā esošo dzīvnieku reģistrs. Tehniskās prasības reģistram būtu jānosaka Kopienas līmenī. Šiem reģistriem pēc pieprasījuma vajadzētu būt pieejamiem kompetentajai iestādei.

(22)	Dalībvalstis var vienmērīgi sadalīt šo pasākumu piemērošanas izmaksas pa visu liellopu gaļas nozari.

(23)	Būtu jāizraugās iestāde vai iestādes, kas atbildētu par katras šīs regulas sadaļas piemērošanu.

(24)

Būtu jāievieš visās dalībvalstīs obligāta liellopu gaļas marķēšanas sistēma. Saskaņā ar šo obligāto sistēmu uzņēmējiem un organizācijām, kas darbojas liellopu gaļas tirgū, marķējumā būtu jānorāda informācija par liellopu gaļu un dzīvnieka vai dzīvnieku nokaušanas punktu, no kura saņemta liellopu gaļa.

(25)

Obligātā liellopu gaļas marķēšanas sistēma būtu jāievieš no 2002. gada 1. janvāra. Saskaņā ar šo obligāto sistēmu uzņēmējiem un organizācijām, kas darbojas liellopu gaļas tirgū, marķējumā būtu turklāt jānorāda informācija par izcelsmi, jo īpaši par to, kur dzīvnieki, no kuriem iegūta liellopu gaļa, ir piedzimuši, nobaroti un nokauti.

(26)	Informāciju, papildus informācijai par to, kur dzīvnieki, no kuriem iegūta liellopu gaļa, ir piedzimuši, nobaroti un nokauti, var sniegt saskaņā ar liellopu gaļas brīvprātīgas marķēšanas sistēmu.

(27)	Obligātajai marķēšanas sistēmai, kas balstās uz izcelsmi, būtu jāstājas spēkā no 2002. gada 1. janvāra, saprotot, ka pilnīga informācija par liellopu apriti Kopienā ir obligāta tikai attiecībā uz tiem dzīvniekiem, kuri piedzimuši pēc 1997. gada 31. decembra.

(28)

Obligātā liellopu gaļas marķēšanas sistēma būtu jāattiecina arī uz liellopu gaļu, kas ievesta Kopienā. Tomēr būtu jāparedz, ka ne visa informācija, kas ir nepieciešama Kopienā ražotas liellopu gaļas marķēšanai, var būt pieejama trešās valsts uzņēmējam vai organizācijai. Tādēļ jānosaka informācijas minimums, kura norādīšana marķējumā jānodrošina trešām valstīm.

(29)	Attiecībā uz uzņēmējiem vai organizācijām, kas ražo vai tirgo maltu liellopu gaļu, bet kas nespēj sniegt visu informāciju, kura ir obligāta saistībā ar liellopu gaļas obligātās marķēšanas sistēmu, jāparedz izņēmumi, nodrošinot noteiktu norādāmo ziņu minimumu.

(30)	Marķēšanas mērķis ir nodrošināt maksimālu caurskatāmību liellopu gaļas tirdzniecībā.

(31)	Šīs regulas noteikumi neskar Padomes 1992. gada 14. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2081/92 par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem ( 13 ).

(32)

Attiecībā uz visām norādēm, kuras neietilpst obligātajā liellopu gaļas marķēšanas sistēmā, būtu arī jāparedz Kopienas struktūra liellopu gaļas marķēšanai, un, ņemot vērā Kopienā tirgojamās liellopu gaļas aprakstu dažādību, liellopu gaļas brīvprātīgās marķēšanas sistēmas izveide ir vispiemērotākais risinājums. Šādas brīvprātīgās marķēšanas sistēmas efektivitāte ir atkarīga no iespējas izsekot jebkurai marķētai liellopu gaļai līdz izcelsmes dzīvniekam vai dzīvniekiem. Uzņēmēja vai organizācijas marķēšanas pasākumi būtu pakļaujami specifikācijas iesniegšanai kompetentajai iestādei apstiprināšanai. Būtu jāatļauj uzņēmējiem un organizācijām marķēt liellopu gaļu tikai tad, ja marķējums satur to vārdu vai nosaukumu vai atpazīstamu logotipu. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāatļauj pārkāpumu gadījumā anulēt savu apstiprinājumu jebkurai specifikācijai. Lai nodrošinātu, ka marķēšanas specifikācijas var atzīt visā Kopienā, jāparedz informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm.

(33)

Arī uzņēmēji un organizācijas, kas ieved Kopienā liellopu gaļu no trešām valstīm, var vēlēties marķēt savus produktus saskaņā ar brīvprātīgo marķēšanas sistēmu. Būtu jānosaka noteikumi, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka marķēšanas pasākumi attiecībā uz importēto liellopu gaļu ir drošības ziņā līdzvērtīgi pasākumiem attiecībā uz Kopienas liellopu gaļu.

(34)

Pāreja no Regulas (EK) Nr. 820/97 II sadaļā paredzētajiem noteikumiem uz šīs regulas noteikumiem var radīt grūtības, kas nav risinātas šajā regulā. Lai sagatavotos šādai iespējai, būtu jānosaka, ka Komisija var paredzēt nepieciešamos pārejas pasākumus. Komisijai vajadzētu būt arī tiesībām vajadzības gadījumā risināt konkrētas praktiskas problēmas.

(35)

Lai garantētu šajā regulā paredzēto marķēšanas pasākumu uzticamību, jāuzliek dalībvalstīm par pienākumu veikt atbilstīgus un efektīvus kontroles pasākumus. Šī kontrole neierobežo jebkādu kontroli, ko Komisija var veikt pēc analoģijas ar 9. pantu Padomes 1995. gada 18. decembra Regulā (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību ( 14 ).

(36)	Būtu jānosaka attiecīgas sankcijas par šīs regulas noteikumu pārkāpšanu.

(37)	Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu 1999/468/EK, kas nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas procedūru ( 15 ),

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šo sadaļu izveido sistēmu liellopu identifikācijai un reģistrācijai.

2. Šīs sadaļas noteikumus piemēro, neierobežojot Kopienas noteikumus, kas var būt pieņemti slimību apkarošanas vai kontroles mērķiem, un neierobežojot Direktīvu 91/496/EEK un Regulu (EEK) Nr. 3508/92 ( 16 ). ►M3 ————— ◄

Komisijai un attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei ir pieejama visa informācija, uz kuru attiecas šī sadaļa. Dalībvalstis un Komisija veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo datu pieejamību visām attiecīgajām pusēm, tajā skaitā patērētāju organizācijām, kuru intereses atzīst dalībvalsts, ar noteikumu, ka tiek nodrošināta valsts likumos paredzētā datu konfidencialitāte un aizsardzība.

1. Visus dzīvniekus lauku saimniecībā identificē ar vismaz diviem identifikācijas līdzekļiem, kuri uzskaitīti I pielikumā un atbilst noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 3. punktu, un kurus apstiprinājusi kompetentā iestāde. Vismaz viens no identifikācijas līdzekļiem ir redzams, un uz tā ir saskatāms identifikācijas kods.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro dzīvniekiem, kuri dzimuši pirms 1998. gada 1. janvāra un nav paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai. Minētos dzīvniekus identificē ar vismaz vienu identifikācijas līdzekli.

Lai nodrošinātu pielāgošanos tehniskajai attīstībai, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz identifikācijas līdzekļu pievienošanu I pielikumā iekļautajam sarakstam, vienlaikus nodrošinot to savstarpēju izmantojamību.

Identifikācijas līdzekļus piešķir lauku saimniecībai, tos iedala un piestiprina dzīvniekiem kompetentās iestādes noteiktajā veidā.

Abos identifikācijas līdzekļos, kuri ir atļauti saskaņā ar deleģētajiem un īstenošanas aktiem, kas pieņemti atbilstoši 3. punktam un šim punktam, un kuri piestiprināti vienam dzīvniekam, ir viens un tas pats vienreizējais identifikācijas kods, kas kopā ar dzīvnieku reģistrāciju ļauj identificēt dzīvnieku individuāli un lauku saimniecību, kurā tas piedzimis.

2. Atkāpjoties no 1. punkta, ja rakstzīmes, kas veido identifikācijas kodu, neļauj piemērot elektronisku identifikatoru ar tādu pašu vienreizējo identifikācijas kodu, attiecīgā dalībvalsts var atļaut, ka tās kompetentās iestādes uzraudzībā otrajā identifikācijas līdzeklī var būt atšķirīgs kods ar noteikumu, ka ir izpildīts katrs no šādiem nosacījumiem:

3. Lai nodrošinātu pienācīgu izsekojamību un pielāgošanos tehniskajai attīstībai, kā arī optimālu identifikācijas sistēmas funkcionēšanu, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem paredz prasības par identifikācijas līdzekļiem, kas uzskaitīti I pielikumā iekļautajā sarakstā, un konkrēta identifikācijas līdzekļa ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus.

Pamatojoties uz attiecīgajiem ISO standartiem vai citiem starptautiskiem tehniskiem standartiem, ko pieņēmušas atzītas starptautiskas standartizācijas organizācijas, ar nosacījumu, ka šie starptautiskie standarti kā minimums spēj garantēt augstāku veiktspējas un drošuma līmeni nekā ISO standarti, Komisija ar īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus attiecībā uz:

Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4. Dalībvalstis no 2019. gada 18. jūlija nodrošina, ka ir ieviesta nepieciešamā infrastruktūra, lai nodrošinātu dzīvnieku identifikāciju, izmantojot elektronisko identifikatoru kā oficiālu identifikācijas līdzekli saskaņā ar šo regulu.

Dalībvalstis no 2019. gada 18. jūlija var ieviest valsts noteikumus, ar ko elektroniskā identifikatora izmantošanu padara par obligātu kā vienu no abiem 1. punktā noteiktajiem identifikācijas līdzekļiem.

Dalībvalstis, kas izmanto otrajā daļā paredzēto iespēju, iesniedz Komisijai šādu valsts noteikumu tekstu un šo informāciju publisko internetā. Komisija palīdz dalībvalstīm šo informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, nodrošinot savā tīmekļa vietnē saites uz attiecīgajām dalībvalstu tīmekļa vietnēm.

5. Atkāpjoties no 1. punkta, liellopus, kas paredzēti kultūras un sporta pasākumiem (izņemot gadatirgus un izstādes), var identificēt ar alternatīvu identifikācijas līdzekli, kas nodrošina 1. punktā paredzētajiem standartiem līdzvērtīgus identifikācijas standartus.

Lauku saimniecības, kas izmanto alternatīvus pirmajā daļā minētos identifikācijas līdzekļus, reģistrē elektroniskajā datu bāzē, kas paredzēta 5. pantā.

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz vajadzīgos noteikumus attiecībā uz šādu reģistrāciju. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Lai nodrošinātu izsekojamību, kuras pamatā ir 1. punktā paredzētajiem standartiem līdzvērtīgi identifikācijas standarti, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz prasībām, kas piemērojamas pirmajā daļā minētajiem alternatīvajiem identifikācijas līdzekļiem, tostarp attiecībā uz to ieviešanai nepieciešamajiem pārejas pasākumiem.

Komisija ar īstenošanas aktiem var paredzēt noteikumus par pirmajā daļā minēto alternatīvo identifikācijas līdzekļu formātu un dizainu, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6. Dalībvalstis informē cita citu un Komisiju par to teritorijā izmantoto identifikācijas līdzekļa modeli. Tās šo informāciju dara pieejamu internetā. Komisija palīdz dalībvalstīm šo informāciju darīt pieejamu sabiedrībai, nodrošinot savā tīmekļa vietnē saites uz attiecīgajām dalībvalstu tīmekļa vietnēm.

1. Regulas 4. panta 1. punktā paredzētos identifikācijas līdzekļus dzīvniekam piestiprina, pirms beidzas maksimālais laikposms, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā dzīvnieks piedzimis. Maksimālo laikposmu aprēķina no dzīvnieka piedzimšanas datuma, un tas nepārsniedz 20 dienas.

Atkāpjoties no pirmās daļas, ņemot vērā iemeslus, kas saistīti ar dzīvnieku fizioloģisko attīstību, šo laikposmu otrajam identifikācijas līdzeklim var paildzināt līdz 60 dienām pēc dzīvnieka piedzimšanas.

Nevienu dzīvnieku nedrīkst izvest no lauku saimniecības, kurā tas piedzimis, pirms minētajam dzīvniekam nav piestiprināti abi identifikācijas līdzekļi.

2. Lai dotu iespēju identifikācijas līdzekļus piemērot īpašos apstākļos, tostarp praktisku grūtību dēļ, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem nosaka īpašos apstākļus, kuros dalībvalstis 1. punkta pirmajā un otrajā daļā noteiktos identifikācijas līdzekļu piemērošanas maksimālos laikposmus var pagarināt. Dalībvalstis informē Komisiju par katru šīs iespējas izmantošanu.

1. Ikvienu dzīvnieku, kam, ievedot no trešām valstīm Savienībā, veic veterinārās pārbaudes atbilstoši Direktīvai 91/496/EEK un ko paredzēts turēt galamērķa lauku saimniecībā Savienības teritorijā, galamērķa lauku saimniecībā identificē ar 4. panta 1. punktā paredzēto identifikācijas līdzekli.

Sākotnējo identifikācijas līdzekli, kas dzīvniekam piestiprināts trešā izcelsmes valstī, reģistrē 5. pantā paredzētajā elektroniskajā datu bāzē kopā ar identifikācijas līdzekļa vienreizējo identifikācijas kodu, ko dzīvniekam piešķīrusi galamērķa dalībvalsts.

Šā punkta pirmā daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt tieši uz kautuvi dalībvalstī, ja dzīvnieki tiek nokauti 20 dienu laikā pēc minēto veterināro pārbaužu veikšanas atbilstoši Direktīvai 91/496/EEK.

2. Dzīvnieku identifikācijas līdzekļus, kas minēti 4. panta 1. punktā, piestiprina laikposmā, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā atrodas galamērķa lauku saimniecība. Minētais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc 1. punktā minētajām veterinārajām pārbaudēm.

Visos gadījumos abus 4. panta 1. punkta pirmajā daļā minētos identifikācijas līdzekļus piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

3. Ja galamērķa lauku saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts noteikumus saskaņā ar 4. panta 4. punkta otro daļu, padarot elektroniskā identifikatora izmantošanu par obligātu, dzīvniekus identificē ar minēto elektronisko identifikatoru Savienības galamērķa lauku saimniecībā laikposmā, kas jānosaka galamērķa dalībvalstij. Minētais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc 1. punktā minētajām veterinārajām pārbaudēm.

Visos gadījumos elektronisko identifikatoru piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

1. Dzīvniekiem, ko pārved no vienas dalībvalsts uz citu, saglabā sākotnējos identifikācijas līdzekļus, kas tiem piestiprināti atbilstoši 4. panta 1. punktam.

Tomēr kā atkāpi no šā punkta pirmās daļas, sākot no 2019. gada 18. jūlija, galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut:

2. Ja galamērķa lauku saimniecība atrodas dalībvalstī, kas ir ieviesusi valsts noteikumus, kuri paredz elektroniska identifikatora obligātu izmantošanu, dzīvniekus identificē ar šādu elektronisko identifikatoru, vēlākais, galamērķa lauku saimniecībā laikposmā, kura ilgums jānosaka dalībvalstij, kurā atrodas attiecīgā galamērķa lauku saimniecība. Šis maksimālais laikposms nepārsniedz 20 dienas pēc dienas, kad dzīvnieki nogādāti galamērķa lauku saimniecībā.

Visos gadījumos elektronisko identifikatoru piestiprina dzīvniekiem, pirms tie tiek izvesti no galamērķa lauku saimniecības.

Tomēr šā punkta pirmā daļa neattiecas uz dzīvniekiem, ko paredzēts nosūtīt tieši uz kautuvi tās dalībvalsts teritorijā, kura ir ieviesusi valsts noteikumus, kas paredz elektroniska identifikatora obligātu izmantošanu.

Nevienu identifikācijas līdzekli nedrīkst noņemt, pārveidot vai aizstāt bez kompetentās iestādes atļaujas. Šādu atļauju var piešķirt tikai tad, ja noņemšana, pārveidošana vai aizstāšana netraucē dzīvnieka izsekojamību un ja ir iespējams dzīvnieku identificēt individuāli, tostarp lauku saimniecību, kurā tas piedzimis.

Jebkādu identifikācijas koda aizstāšanu reģistrē 5. pantā paredzētajā elektroniskajā datu bāzē kopā ar dzīvnieka sākotnējā identifikācijas līdzekļa vienreizējo identifikācijas kodu.

Dalībvalstu kompetentās iestādes izveido elektronisku datu bāzi saskaņā ar Direktīvas 64/432/EEK 14. un 18. pantu.

Dalībvalstis var veikt elektronisko datu apmaiņu starp to elektroniskajām datu bāzēm no dienas, kad Komisija atzīst, ka datu apmaiņas sistēma darbojas pilnībā. Lai aizsargātu dzīvnieku turētāja intereses, datu apmaiņa notiek tā, ka ir garantēta datu aizsardzība un novērsta jebkāda ļaunprātīga rīcība.

Lai nodrošinātu elektronisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, Komisija pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, paredzot noteikumus par datiem, ar kuriem veicama apmaiņa starp dalībvalstu elektroniskajām datu bāzēm.

Komisija ar īstenošanas aktiem paredz šādas apmaiņas tehniskos nosacījumus un kārtību un atzīst, ka datu apmaiņas sistēma darbojas pilnībā. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

1. Ja dalībvalsts neveic elektronisko datu apmaiņu ar citām dalībvalstīm, izmantojot 5. pantā minēto elektronisko apmaiņas sistēmu, tad:

2. Lai dotu iespēju izsekot dzīvnieka pārvietošanu atpakaļ uz izcelsmes saimniecību, kas atrodas dalībvalstī, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem paredz noteikumus par dzīvnieku pasēs no elektroniskās datu bāzes iekļaujamo informāciju, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus.

Šīs regulas noteikumi neliedz pieņemt dalībvalsts noteikumus par to dzīvnieku pasēm, kuri nav paredzēti Savienības iekšējai tirdzniecībai.

Lai ņemtu vērā praktiskās grūtības ārkārtas gadījumos, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem nosaka ārkārtas apstākļus, kuros dalībvalstis var pagarināt maksimālo septiņu dienu laikposmu, kas paredzēts pirmās daļas otrajā ievilkumā, norādot arī šāda pagarinājuma maksimālo ilgumu, kurš nepārsniedz 14 dienas pēc septiņu dienu laikposma, kas minēts pirmās daļas otrajā ievilkumā.

2. Lai nodrošinātu liellopu pienācīgu un efektīvu izsekojamību, kad tos izved sezonālās ganībās, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz dalībvalstīm vai daļu no tām, kurās piemēro īpašus sezonālo ganību noteikumus, arī attiecībā uz laikposmu, īpašiem dzīvnieku turētāju pienākumiem un noteikumiem par saimniecību reģistrēšanu un šādu liellopu pārvietošanas reģistrēšanu, tostarp noteikumu ieviešanai nepieciešamajiem pārejas pasākumiem.

3. Katrs dzīvnieku turētājs pēc pieprasījuma sniedz kompetentajai iestādei visu informāciju par to dzīvnieku izcelsmi, identifikāciju un, attiecīgajos gadījumos, galamērķi, kurus viņš turējis, audzējis, transportējis, tirgojis vai nokāvis.

4. Reģistru aizpilda kompetentās iestādes apstiprinātā formā, ar roku rakstītā vai datorizētā veidā, un vienmēr pēc pieprasījuma dara pieejamu kompetentajai iestādei, vismaz kompetentās iestādes noteiktu laiku, kas nedrīkst būt mazāks par trīs gadiem.

5. Atkāpjoties no 4. punkta, reģistra kārtošana ir fakultatīva jebkuram turētājam,

6. Lai nodrošinātu precizitāti un ticamību informācijai, kurai jābūt iekļautai šajā pantā paredzētajā saimniecības reģistrā, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem paredz vajadzīgos noteikumus par minēto informāciju, tostarp to ieviešanai nepieciešamos pārejas pasākumus.

Dalībvalstis var iekasēt no dzīvnieku turētājiem 3. pantā minēto sistēmu un šajā sadaļā minēto kontroles pasākumu izmaksas.

Dalībvalstis nodrošina, lai ikviena par dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju atbildīgā persona ir saņēmusi norādījumus un vadlīnijas par attiecīgajiem šīs regulas noteikumiem un jebkuriem deleģētajiem un īstenošanas aktiem, ko pieņēmusi Komisija saskaņā ar šo regulu.

Kad attiecīgos noteikumus groza, atbilstošo informāciju dara pieejamu pirmajā daļā minētajai personai.

Komisija veicina apmaiņu ar paraugpraksi, lai uzlabotu informācijas un apmācības kvalitāti visā Savienībā.

Šī sadaļa piemērojama neskarot attiecīgo Kopienas likumdošanu, jo īpaši attiecībā uz liellopu gaļu.

1. Uzņēmēji un organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu Kopienā, marķē to saskaņā ar šo pantu.

Obligātās marķēšanas sistēma nodrošina liemeņa, liemeņa ceturtdaļas vai gaļas gabalu saikni ar individuālo dzīvnieku vai, ja ar to pietiek, lai nodrošinātu precīzu informāciju par pārbaudāmo marķējumu, attiecīgo dzīvnieku grupu identifikāciju.

6. Lai izvairītos no tā, ka liellopu gaļas marķējumā nevajadzīgi atkārto norādi par dalībvalsti vai trešo valsti, kurā dzīvnieks audzēts, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz vienkāršotu izklāstu gadījumos, kad dzīvnieks piedzimšanas vai nokaušanas dalībvalstī vai trešā valstī uzturas ļoti īsu laiku.

Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem noteikumus par 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā minēto dzīvnieku grupu maksimālo lielumu un sastāvu, ņemot vērā ierobežojumus attiecībā uz to dzīvnieku grupu viendabību, no kuriem iegūst izcirstu gaļu un atgriezumus. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 23. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Atkāpjoties no 13. panta 2. punkta b) un c) apakšpunkta un no 13. panta 5. punkta a) apakšpunkta i) un ii) daļas, uzņēmējs vai organizācija, kas gatavo maltu liellopu gaļu, marķējumā norāda vārdus “gatavots (dalībvalsts vai trešās valsts nosaukums)”, atkarībā no tā, kur šī gaļa sagatavota, un “izcelsme”, ja attiecīgā valsts vai valstis nav gatavošanas valstis.

13. panta 5. punkta a) apakšpunkta iii) daļā paredzēto pienākumu piemēro attiecībā uz šādu gaļu no šīs regulas piemērošanas datuma.

Šāds uzņēmējs vai organizācija tomēr var papildināt maltās gaļas marķējumu ar:

Lai nodrošinātu atbilstību horizontālajiem noteikumiem, kas šajā iedaļā attiecas uz marķēšanu, Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu, ar kuriem, pamatojoties uz pieredzi attiecībā uz malto gaļu, paredz šā panta pirmajās trīs daļās paredzētajiem noteikumiem līdzvērtīgus noteikumus attiecībā uz liellopu gaļas atgriezumiem un izcirstu liellopu gaļu.

Atkāpjoties no 13. panta, Savienības teritorijā ievestu liellopu gaļu, par kuru nav pieejama visa 13. pantā paredzētā informācija, marķē ar norādi:

Pārtikas produktu informācijai, kura atšķiras no 13., 14. un 15. pantā norādītās informācijas un kuru uzņēmēji vai organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu, marķējumam pievieno brīvprātīgi, jābūt objektīvai, kompetentajām iestādēm pārbaudāmai un patērētājiem saprotamai.

Minētā informācija atbilst horizontālajiem tiesību aktiem par marķēšanu un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 1169/2011 ( 17 ).

Gadījumā, ja uzņēmēji vai organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu, neievēro pirmajā un otrajā daļā minētās saistības, kompetentā iestāde piemēro atbilstošas sankcijas, kā noteikts 22. pantā.

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 22.b pantu attiecībā uz definīcijām un prasībām, kas piemērojamas terminiem vai terminu kategorijām, kurus var iekļaut fasētas svaigas un saldētas liellopu un teļa gaļas marķējumā.

1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šīs regulas noteikumu izpildi.

Paredzētie kontroles pasākumi neierobežo nekādus kontroles pasākumus, ko Komisija var veikt saskaņā ar Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 9. pantu.

Jebkurām sankcijām, ko dalībvalsts nosaka dzīvnieku turētājam, uzņēmējam vai organizācijai, kura tirgo liellopu gaļu, jābūt efektīvām, preventīvām un proporcionālām.

Kompetentā iestāde katru gadu veic minimālo oficiālu pārbaužu skaitu attiecība uz dzīvnieku identifikāciju un reģistrāciju, kas aptver vismaz 3 % lauku saimniecību.

Kompetentā iestāde nekavējoties palielina otrajā daļā minēto oficiālo pārbaužu minimālo skaitu, ja ir konstatēts, ka netiek ievēroti dzīvnieku identifikācijas un reģistrācijas noteikumi.

Pārbaudāmo saimniecību atlasi kompetentā iestāde veic, pamatojoties uz riska analīzi.

Katra dalībvalsts līdz 31. augustam iesniedz Komisijai ikgadējo ziņojumu par oficiālo pārbaužu īstenošanu iepriekšējā gadā.

2. Neatkarīgi no 1. punkta kompetentā iestāde uzliek dzīvnieku turētājam turpmāk minētās administratīvās sankcijas:

3. Neatkarīgi no 1. punkta, ja uzņēmēji un organizācijas, kas tirgo liellopu gaļu, ir šādu gaļu marķējuši, neievērojot saistības, kuras viņiem noteiktas II sadaļā, dalībvalstis vajadzības gadījumā un saskaņā ar proporcionalitātes principu pieprasa liellopu gaļu no tirgus izņemt. Dalībvalstis papildus 1. punktā minētajām sankcijām var:

5. Dalībvalsts, kuras teritorijā notiek pārbaude uz vietas, sniedz Komisijas ekspertiem jebkādu palīdzību, kas tiem var būt vajadzīga, veicot savus uzdevumus. Pārbaužu rezultātus apspriež ar attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi pirms nobeiguma ziņojuma sagatavošanas un izplatīšanas. Vajadzības gadījumā minētajā ziņojumā iekļauj dalībvalstu ieteikumus par to, kā panākt labāku atbilstību šai regulai.

Dalībvalstis izraugās kompetento iestādi vai iestādes, kas atbild par to, lai tiktu nodrošināta atbilstība šai regulai un jebkuriem aktiem, kurus Komisija pieņem, pamatojoties uz to.

Tās informē Komisiju un pārējās dalībvalstis par minēto iestāžu identitāti.

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 4. panta 1. punktā, 4. panta 3. punktā, 4. panta 5. punktā, 4.a panta 2. punktā, 5. pantā, 6. panta 2. punktā, 7. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā, 7. panta 6. punktā, 13. panta 6. punktā, 14. panta 4. punktā un 15.a pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz pieciem gadiem no 2014. gada 17. jūlija. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3. Eiropas Parlaments vai Padome var jebkurā laikā atsaukt 4. panta 1. punktā, 4. panta 3. punktā, 4. panta 5. punktā, 4.a panta 2. punktā, 5. pantā, 6. panta 2. punktā, 7. panta 1. punktā, 7. panta 2. punktā, 7. panta 6. punktā, 13. panta 6. punktā, 14. panta 4. punktā un 15.a pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5. Saskaņā ar 4. panta 1. punktu, 4. panta 3. punktu, 4. panta 5. punktu, 4.a panta 2. punktu, 5. pantu, 6. panta 2. punktu, 7. panta 1. punktu, 7. panta 2. punktu, 7. panta 6. punktu, 13. panta 6. punktu, 14. panta 4. punktu un 15.a pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus, vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1. Komisijai attiecībā uz īstenošanas aktiem, kas pieņemti atbilstoši 4. panta. punktam, 4. panta 3. punktam, 4. panta 5. punktam, 5. pantam un 13. panta 6. punktam, palīdz Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 ( 18 ) 58. pantu.

Minētā komiteja ir komiteja Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 182/2011 ( 19 ) nozīmē.

Ja komitejas atzinums ir jāsaņem rakstiskā procedūrā, šādu procedūru beidz bez rezultāta, ja atzinuma sniegšanai noteiktajā termiņā tā nolemj komitejas priekšsēdētājs vai to pieprasa komitejas locekļi ar vienkāršu balsu vairākumu.

Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei atbilstošus ziņojumus par šīs regulas īstenošanu un ietekmi, pirmajā gadījumā ietverot iespēju pārskatīt brīvprātīgās marķēšanas noteikumus un otrajā gadījumā izklāstot tehniskās un ekonomiskās iespējas ieviest obligāto elektronisko identifikāciju visā Savienībā.

Vajadzības gadījumā šiem ziņojumiem jāpievieno atbilstoši likumdošanas priekšlikumi.

2. Atsauces uz Regulu (EK) Nr. 820/97 uzskata par atsaucēm uz šo regulu un lasa saskaņā ar pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro attiecībā uz liellopu gaļu no dzīvniekiem, kas nokauti 2000. gada 1. septembrī vai pēc tā.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Atbilstības tabula

Regula (EK) Nr. 820/97	Šī regula
1. pants	1. pants
2. pants	2. pants
3. pants	3. pants
4. pants	4. pants
5. pants	5. pants
6. pants	6. pants
7. pants	7. pants
8. pants	8. pants
9. pants	9. pants
10. pants	10. pants
11. pants	—
12. pants	11. pants
13. pants	12. pants
14. panta 1. punkts	16. panta 1. punkts
14. panta 2. punkts	16. panta 2. punkts
14. panta 3. punkts	16. panta 5. punkts
14. panta 4. punkts	16. panta 4. punkts
15. pants	17. pants
16. panta 1. punkts	16. panta 3. punkts
16. panta 2. punkts	16. panta 3. punkts
16. panta 3. punkts	13. panta 2. punkta a) apakšpunkts
17. pants	18. pants
18. pants	19. pants
19. pants	—
20. pants	20. pants
21. pants	22. pants
22. pants	25. pants

( 4 ) Eiropas Parlamenta 2000. gada 12. aprīļa atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts), Padomes 2000. gada 6. jūnija Kopējā nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Eiropas Parlamenta 2000. gada 6. jūlija Lēmums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

( 7 ) OV L 224, 18.8.1990., 29. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 92/118/EEK (OV L 62, 15.3.1993., 49. lpp.).

( 8 ) OV L 268, 24.9.1991., 56. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 96/43/EK (OV 162, 1.7.1996., 1. lpp.).

( 9 ) OV L 144, 2.6.1981., 1. lpp. Regula atcelta ar Regulu (EK) Nr. 515/97 (OV L 82, 22.3.1997., 1. lpp.).

( 11 ) OV L 355, 5.12.1992., 32. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Iestāšanās aktu.

( 14 ) OV L 312, 23.12.1995., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1036/1999 (OV L 127, 21.5.1999., 4. lpp.).

( 16 ) OV L 355, 5.12.1992., 1. lpp. Regulā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1036/1999 (OV L 127, 21.5.1999., 4. lpp.).

( 17 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV L 304, 22.11.2011., 18. lpp.).

( 18 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1.2.2002., 1. lpp.).

( 19 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
M1	PADOMES REGULA (EK) Nr. 1791/2006 (2006. gada 20. novembrī),	L 363	1	20.12.2006
M2	PADOMES REGULA (ES) Nr. 517/2013 (2013. gada 13. maijs),	L 158	1	10.6.2013
►M3	EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) Nr. 653/2014 (2014. gada 15. maijs),	L 189	33	27.6.2014