01991R2568 — LV — 04.12.2016 — 031.005


Šis dokuments ir tikai informatīvs, un tam nav juridiska spēka. Eiropas Savienības iestādes neatbild par tā saturu. Attiecīgo tiesību aktu un to preambulu autentiskās versijas ir publicētas Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” un ir pieejamas datubāzē “Eur-Lex”. Šie oficiāli spēkā esošie dokumenti ir tieši pieejami, noklikšķinot uz šajā dokumentā iegultajām saitēm

►B

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 2568/91

(1991. gada 11. jūlijs)

par olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas īpašībām un attiecīgajām analīzes metodēm

(OV L 248, 5.9.1991., 1. lpp)

Grozīta ar:

 

 

Oficiālais Vēstnesis

  Nr.

Lappuse

Datums

►M1

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 3682/91 (1991. gada 17. decembris),

  L 349

36

18.12.1991

 M2

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 1429/92 (1992. gada 26. maijs),

  L 150

17

2.6.1992

 M3

COMMISSION REGULATION (EEC) No 1683/92 of 29 June 1992 (*)

  L 176

27

30.6.1992

 M4

COMMISSION REGULATION (EEC) No 1996/92 of 15 July 1992 (*)

  L 199

18

18.7.1992

►M5

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 3288/92 (1992. gada 12. novembris),

  L 327

28

13.11.1992

 M6

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 183/93 (1993. gada 29. janvāris),

  L 22

58

30.1.1993

 M7

Grozīta ar: KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 826/93 (1993. gada 6. aprīlis),

  L 87

6

7.4.1993

 M8

COMMISSION REGULATION (EEC) No 620/93 of 17 March 1993 (*)

  L 66

29

18.3.1993

 M9

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 177/94 (1994. gada 28. janvāris),

  L 24

33

29.1.1994

 M10

COMMISSION REGULATION (EC) No 2632/94 of 28 October 1994 (*)

  L 280

43

29.10.1994

►M11

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 656/95 (1995. gada 28. marts),

  L 69

1

29.3.1995

 M12

COMMISSION REGULATION (EC) No 2527/95 of 27 October 1995 (*)

  L 258

49

28.10.1995

 M13

COMMISSION REGULATION (EC) No 2472/97 of 11 December 1997 (*)

  L 341

25

12.12.1997

 M14

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 282/98 (1998. gada 3. februāris),

  L 28

5

4.2.1998

 M15

COMMISSION REGULATION (EC) No 2248/98 of 19 October 1998 (*)

  L 282

55

20.10.1998

 M16

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 379/1999 (1999. gada 19. februāris),

  L 46

15

20.2.1999

 M17

COMMISSION REGULATION (EC) No 455/2001 of 6 March 2001 (*)

  L 65

9

7.3.2001

 M18

COMMISSION REGULATION (EC) No 2042/2001 of 18 October 2001 (*)

  L 276

8

19.10.2001

►M19

COMMISSION REGULATION (EC) No 796/2002 of 6 May 2002 (*)

  L 128

8

15.5.2002

►M20

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1989/2003 (2003. gada 6. novembris),

  L 295

57

13.11.2003

►M21

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 702/2007 (2007. gada 21. jūnijs),

  L 161

11

22.6.2007

 M22

KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 640/2008 (2008. gada 4. jūlijs),

  L 178

11

5.7.2008

►M23

KOMISIJAS REGULA (ES) Nr. 61/2011 (2011. gada 24. janvāris),

  L 23

1

27.1.2011

 M24

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 661/2012 (2012. gada 19. jūlijs),

  L 192

3

20.7.2012

►M25

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 299/2013 (2013. gada 26. marts),

  L 90

52

28.3.2013

►M26

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) Nr. 1348/2013 (2013. gada 16. decembris),

  L 338

31

17.12.2013

 M27

KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2015/1830 (2015. gada 8. jūlijs),

  L 266

9

13.10.2015

►M28

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) 2015/1833 (2015. gada 12. oktobris),

  L 266

29

13.10.2015

►M29

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) 2016/1227 (2016. gada 27. jūlijs),

  L 202

7

28.7.2016

►M30

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) 2016/1784 (2016. gada 30. septembris),

  L 273

5

8.10.2016

►M31

KOMISIJAS DELEĢĒTĀ REGULA (ES) 2016/2095 (2016. gada 26. septembris),

  L 326

1

1.12.2016


Labota ar:

►C1

Kļūdu labojums, OV L 211, 17.8.2017, lpp 58 (2016/2095)



(*)

Šis tiesību akts nekad nav publicēts latviešu valodā.




▼B

KOMISIJAS REGULA (EEK) Nr. 2568/91

(1991. gada 11. jūlijs)

par olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas īpašībām un attiecīgajām analīzes metodēm



▼M20

1. pants

1.  Eļļas, kuru īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 1. un 2. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par neapstrādātām olīveļļām Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 1. punkta a) un b) apakšpunkta nozīmē.

2.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 3. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par spīdīgo olīveļļu Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

3.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 4. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par rafinētu olīveļļu Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 2. punkta nozīmē.

4.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 5. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par olīveļļu, kas sastāv no rafinētām olīveļļām un neapstrādātām olīveļļām Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 3. punkta nozīmē.

5.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 6. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par neapstrādātu olīvu izspaidu eļļu Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 4. punkta nozīmē.

6.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 7. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par rafinētu olīvu izspaidu eļļu Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 5. punkta nozīmē.

7.  Eļļu, kuras īpašības atbilst šīs regulas I pielikuma 8. punktā noteiktajām īpašībām, uzskata par olīvu izspaidu eļļu Regulas Nr. 136/66/EEK pielikuma 6. punkta nozīmē.

▼M26

2. pants

1.  Eļļas īpašības, kas paredzētas I pielikumā, nosaka saskaņā ar šādām analīzes metodēm:

a) brīvās taukskābes, ko izsaka oleīnskābes procentos, nosaka ar II pielikumā izklāstīto metodi;

b) peroksīda skaitli nosaka ar III pielikumā izklāstīto metodi;

c) vaska saturu nosaka ar IV pielikumā izklāstīto metodi;

d) sterīnu un triterpēndiolu sastāvu un saturu nosaka ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju saskaņā ar V pielikumā izklāstīto metodi;

e) 2-glicerilmonopalmitāta saturu nosaka ar VII pielikumā izklāstīto metodi;

f) spektrofotometriskajai analīzei izmanto IX pielikumā izklāstīto metodi;

▼M28

g) taukskābju sastāvu nosaka ar X pielikumā izklāstīto metodi;

▼M26

h) gaistošos halogenētos šķīdinātājus nosaka ar XI pielikumā izklāstīto metodi;

i) neapstrādātas olīveļļas organoleptisko īpašību novērtēšanai izmanto XII pielikumā izklāstīto metodi;

j) stigmastadiēnus nosaka ar XVII pielikumā izklāstīto metodi;

k) triglicerīdu sastāva noteikšanai ar ECN42 izmanto XVIII pielikumā izklāstīto metodi;

▼M28

l) alifātisko spirtu un triterpēnspirtu saturu nosaka ar XIX pielikumā izklāstīto metodi;

▼M26

m) vasku, taukskābju metilesteru un taukskābju etilesteru saturu nosaka ar XX pielikumā izklāstīto metodi.

▼M28 —————

▼M26

2.  Valstu iestāžu vai to pārstāvju pārbaudes attiecībā uz neapstrādātu eļļu organoleptiskajām īpašībām īsteno dalībvalstu apstiprinātas degustētāju žūrijas.

Pirmajā daļā minētās eļļas organoleptiskās īpašības atzīst par atbilstīgām deklarētajai kategorijai, ja dalībvalsts apstiprinātā žūrija apliecina eļļas šķiru.

Ja žūrija deklarēto kategoriju attiecībā uz organoleptiskajām īpašībām neapliecina, pēc ieinteresētās personas pieprasījuma valsts iestādes vai to pārstāvji nekavējoties veic divus kontrolnovērtējumus, ko īsteno citas apstiprinātas žūrijas, un vismaz vienu kontrolnovērtējumu, kuru īsteno attiecīgās ražotājas dalībvalsts apstiprināta žūrija. Attiecīgās īpašības atzīst par atbilstīgām deklarētajām īpašībām, ja vismaz divi kontrolnovērtējumi apstiprina deklarēto šķiru. Ja tas tā nav, ieinteresētā persona sedz kontrolnovērtējumu izmaksas.

3.  Kad valstu iestādes vai to pārstāvji pārbauda eļļas īpašības atbilstīgi 1. punktam, paraugus ņem saskaņā ar starptautisko standartu EN ISO 661 par paraugu sagatavošanu analīzēm un EN ISO 5555 par paraugu ņemšanu. Tomēr neatkarīgi no standarta EN ISO 5555 6.8. punkta, ja šādas eļļu partijas ir tiešajā iepakojumā, paraugu ņem saskaņā ar šīs regulas Ia pielikumu. Nefasētas eļļas gadījumā, kad paraugus nevar noņemt saskaņā ar EN ISO 5555, tos ņem saskaņā ar dalībvalsts kompetentās iestādes norādījumiem.

Neskarot standartu EN ISO 5555 un standarta EN ISO 661 6. nodaļu, noņemtos paraugus pēc iespējas ātrāk novieto tumšā vietā, nepieļaujot spēcīgu karstuma avotu iedarbību, un nosūta uz laboratoriju analīzes veikšanai ne vēlāk kā piektajā darbdienā pēc to noņemšanas, pretējā gadījumā paraugus glabā tā, lai nepazeminātos to kvalitāte vai lai tie netiktu sabojāti transportēšanas vai glabāšanas laikā pirms nosūtīšanas uz laboratoriju.

4.  Lai veiktu 3. punktā paredzētās pārbaudes, II, III, IX, XII un XX pielikumā minētās analīzes un, attiecīgā gadījumā, visas kontrolanalīzes, kas nepieciešamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, iepakotu produktu gadījumā veic pirms minimālā derīguma termiņa beigām. Ja paraugus ņem no nefasētas eļļas, šīs analīzes veic ne vēlāk kā sestajā mēnesī pēc mēneša, kurā ņemts paraugs.

Citām šajā regulām paredzētajām analīzēm laika ierobežojumu nepiemēro.

Ja analīžu rezultāti neatbilst olīveļļas vai olīvu izspaidu eļļas deklarētās kategorijas īpašībām, attiecīgajai personai paziņo ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms pirmajā daļā noteiktā perioda beigām, ja vien paraugs netika ņemts mazāk nekā divus mēnešus pirms minimālā derīguma termiņa.

5.  Lai noteiktu olīveļļu īpašības ar 1. punkta pirmajā daļā paredzētajām metodēm, analīžu rezultātus tieši salīdzina ar šajā regulā noteiktajām robežvērtībām.

▼M25

2.a pants

1.  Šajā pantā jēdziens “pārdotā olīveļļa” nozīmē to attiecīgās dalībvalsts olīveļļas un olīvu izspaidu eļļas kopējo daudzumu, kas ir patērēts šajā dalībvalstī vai eksportēts no šīs dalībvalsts.

2.  Dalībvalstis nodrošina, ka atbilstības pārbaudes notiek izlases veidā, pamatojoties uz riska analīzi, un pietiekami bieži, lai nodrošinātu, ka pārdotā olīveļļa atbilst deklarētajai kategorijai.

3.  Kritēriji riska novērtēšanai var būt šādi:

a) eļļas kategorija, ražošanas periods, eļļas cena salīdzinājumā ar citu augu eļļu cenu, jaukšanas un iepakošanas operācijas, glabātavas un glabāšanas apstākļi, izcelsmes valsts, galamērķa valsts, transporta veids vai partijas apjoms;

b) uzņēmumu pozīcija tirgus ķēdē, uzņēmumu tirgotās produkcijas apjoms un/vai vērtība, tirgoto eļļas kategoriju klāsts, veiktā saimnieciskā darbība, piemēram, malšana, glabāšana, rafinēšana, sajaukšana, iepakošana vai mazumtirdzniecība;

c) iepriekšējo pārbaužu rezultāti, tai skaitā atklāto defektu skaits un veids, pārdotās eļļas parastā kvalitāte, izmantotā tehniskā aprīkojuma līmenis;

d) uzņēmumu kvalitātes nodrošinājuma sistēmu vai pašpārbaudes sistēmu uzticamība attiecībā uz atbilstību tirdzniecības standartiem;

e) pārbaudes norises vieta, jo īpaši, ja tā ir pirmā produkcijas ievešanas vieta Savienībā, pēdējā izvešanas vieta no Savienības vai vieta, kur notiek eļļu ražošana, iepakošana, iekraušana vai pārdošana galapatērētājam;

f) visa citu informācija, kas var liecināt par neatbilstības risku.

4.  Dalībvalstis jau iepriekš nosaka:

a) kritērijus partiju neatbilstības riska noteikšanai;

b) pamatojoties uz riska analīzi katrai riska kategorijai, minimālo uzņēmumu skaitu vai partiju skaitu un/vai daudzumu, kam veiks atbilstības pārbaudi.

Gadā veic vismaz vienu atbilstības pārbaudi katrām tūkstoš tonnām olīveļļas, ko pārdod dalībvalstī.

5.  Dalībvalstis atbilstību pārbauda:

a) jebkādā kārtībā veicot analīzes, kas paredzētas I pielikumā; vai

b) ievērojot kārtību, kas izklāstīta I.b pielikumā par lēmumu pieņemšanas shēmu, līdz pieņem vienu no lēmumiem, kas iekļauts lēmumu pieņemšanas shēmā.

▼M19 —————

▼M25

3. pants

Ja konstatē, ka kāda eļļa neatbilst tās kategorijas aprakstam, attiecīgā dalībvalsts, neskarot jebkādas citas sankcijas, piemēro efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kas nosakāmas atkarībā no atklātā pārkāpuma smaguma.

Ja pārbaudēs konstatē būtiskus pārkāpumus, dalībvalstis palielina pārbaužu biežumu attiecībā uz pārdošanas posmu, eļļas kategoriju, izcelsmi vai citiem kritērijiem.

▼M5

4. pants

▼M19

1.  The Member States may approve assessment panels so that national authorities or their representatives can assess and verify organoleptic characteristics.

The terms of approval shall be set by Member States and ensure that:

 the requirements of Annex XII.4 are met,

 the panel head is given training recognised for this purpose by the Member State,

 continued approval depends on performance in annual checks arranged by the Member State.

Member States shall notify to the Commission a list of approved panels and the action taken under this paragraph.

▼M5

2.  Ja dalībvalstīm rodas grūtības izveidot savā teritorijā degustēšanas žūrijas, tās var pieaicināt degustēšanas žūriju, kas apstiprināta kādā citā dalībvalstī.

3.  Katra dalībvalsts izveido degustētāju žūriju sarakstu, ko veido profesionālās vai starpnozaru organizācijas saskaņā ar 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, un nodrošina šo nosacījumu izpildi.

▼M19 —————

▼B

6. pants

1.  Raušu un citu olīveļļas ieguves izspaidu (KN kodi 2306 90 11 un 2306 90 19 ) eļļas saturu nosaka ar XV pielikumā izklāstīto metodi.

2.  Šā panta 1. punktā minēto eļļas saturu izsaka eļļas svara procentos no sausā materiāla svara.

▼M20

7. pants

Piemēro Kopienas noteikumus, kas attiecas uz piemaisījumu klātbūtni.

Attiecībā uz halogenētiem šķīdinātājiem ierobežojumi visām olīveļļu kategorijām ir šādi:

 katra konstatētā halogenētā šķīdinātāja maksimālais saturs: 0,1 mg/kg,

 konstatēto halogenēto šķīdinātāju kopējais maksimālais saturs: 0,2 mg/kg.

▼M25

7.a pants

Fiziskām vai juridiskām personām vai personu grupām, kas jebkādos profesionālos vai komerciālos nolūkos glabā olīveļļu un olīvu izspaidu eļļu ražošanas posmos no eļļas ekstrakcijas spiestuvē līdz tās iepildīšanai pudelēs (ieskaitot), ir jākārto ievešanas un izvešanas reģistrs par katru šādu eļļas kategoriju.

Dalībvalsts nodrošina, ka pirmajā daļā paredzētais pienākums tiek pienācīgi pildīts.

▼M25

8. pants

1.  Dalībvalstis paziņo Komisijai par šīs regulas īstenošanas pasākumiem. Tās informē Komisiju par visiem turpmākajiem grozījumiem.

2.  Ne vēlāk kā katra gada 31. maijā dalībvalstis nosūta Komisijai ziņojumu par šīs regulas piemērošanu iepriekšējā kalendāra gada laikā. Ziņojumā iekļauj vismaz olīveļļas atbilstības pārbaužu rezultātus saskaņā ar XXI pielikumā ietverto paraugu.

3.  Šajā Regulā minētos paziņojumus sniedz saskaņā ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 792/2009 ( 1 ).

▼B

9. pants

Ar šo ir atcelta Regula (EEK) Nr. 1058/77.

10. pants

1.  Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

Tomēr XII pielikumā izklāstīto metodi piemēro ►M1  no 1992. gada 1. novembra ◄ , ja vien darbības neattiecas uz intervences sistēmu.

▼M5

Metode neattiecas uz neapstrādātu olīveļļu, kas sagatavota tirgum pirms 1992. gada 1. novembra.

▼B

2.  Šo regulu nepiemēro olīveļļai un olīvu izspaidu eļļai, kas ir iepakota pirms šīs regulas stāšanās spēkā un laista tirgū līdz 1992. gada 31. oktobrim.

Šī regula ir saistoša kopumā un tieši piemērojama visās dalībvalstīs.




PIELIKUMI

Kopsavilkums



I pielikums

Olīveļļas īpašības

Ia pielikums

Paraugu ņemšana no olīveļļas vai olīvu izspaidu eļļas, kas piegādāta tiešā iepakojumā

Ib pielikums

Lēmumu pieņemšanas shēma, lai pārbaudītu to, vai olīveļļas paraugs atbilst deklarētajai kategorijai

II pielikums

Brīvo taukskābju noteikšana pēc aukstās metodes

III pielikums

Peroksīda skaitļa noteikšana

IV pielikums

Vasku satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju

V pielikums

Sterīnu un triterpēndiolu sastāva un satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju

VII pielikums

►M21  2-glicerilmonopalmitāta satura noteikšana ◄

▼M20 —————

▼B

IX pielikums

Spektrofotometriskā analīze uv spektrā

▼M28

X pielikums

Taukskābju metilesteru noteikšana ar gāzu hromatogrāfiju

▼B

XI pielikums

Gaistošo halogenēto šķīdinātāju noteikšana olīveļļā

XII pielikums

Starptautiskās olīvu padomes metode, ko piemēro neapstrādātas olīveļļas organoleptiskajai novērtēšanai

▼M20 —————

▼M19 —————

▼B

XV pielikums

Eļļas saturs olīvu izspaidās

XVI pielikums

Joda skaitļa noteikšana

XVII pielikums

Stigmastadiēnu noteikšanas metode augu eļļās

XVIII pielikums

Faktiskā un teorētiskā triglicerīdu ar ECN 42 satura starpības noteikšana

XIX pielikums

►M28  Alifātisko spirtu un triterpēnspirtu satura noteikšana, izmantojot gāzu hromatogrāfiju ar kapilāro kolonnu ◄

▼M23

XX pielikums

Vasku, taukskābju metilesteru un taukskābju etilesteru satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfijas metodi

▼M28 —————

▼M25

XXI pielikums

Saskaņā ar 8. panta 2. punktu veikto olīveļļas atbilstības pārbaužu rezultāti

▼M31




I PIELIKUMS

OLĪVEĻĻAS ĪPAŠĪBAS

Kvalitāte



Kategorija

Skābums

(%) (*)

Peroksīda skaitlis

mekv./O2/kg (*)

K232 (*)

K268 vai K270 (*)

Delta-K (*)

Organoleptiskais novērtējums

Taukskābju etilesteri

mg/kg (*)

Defektu mediāna (Md) (*)

Augļainuma mediāna (Mf) (*)

1.  Neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa

≤ 0,8

≤ 20

≤ 2,50

≤ 0,22

≤ 0,01

Md = 0

Mf > 0

≤ 35

2.  Neapstrādāta olīveļļa

≤ 2,0

≤ 20

≤ 2,60

≤ 0,25

≤ 0,01

Md ≤ 3,5

Mf > 0

3.  Spīdīgā olīveļļa

> 2,0

Md > 3,5 (1)

4.  Rafinēta olīveļļa

≤ 0,3

≤ 5

≤ 1,25

≤ 0,16

5.  Rafinētas un neapstrādātas olīveļļas maisījums

≤ 1,0

≤ 15

≤ 1,15

≤ 0,15

6.  Neattīrīta olīvu izspaidu eļļa

7.  Rafinēta olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,3

≤ 5

≤ 2,00

≤ 0,20

8.  Olīvu izspaidu eļļa

≤ 1,0

≤ 15

≤ 1,70

≤ 0,18

(1)   Defektu mediāna var būt mazāka par vai vienāda ar 3,5, ja augļainuma mediāna ir vienāda ar 0.

Tīrība



Kategorija

Taukskābju saturs (1)

Kopā transoleīnizomēri

(%)

Kopā translinolskābes un translinolēnskābes izomēri

(%)

Stigmastadiēni

mg/kg (2)

►C1  Starpība: ECN42 (HPLC) un ECN42

(teorētiski aprēķinātā) ◄

2-glicerilmonopalmitāts

(%)

Miristīnskābe

(%)

Linolēnskābe

(%)

Arahīnskābe

(%)

Eikozēnskābe

(%)

Behenskābe

(%)

Lignocerīnskābe

(%)

1.  Neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,05

≤ 0,05

≤ 0,05

►C1  ≤ |0,2| ◄

≤ 0,9, ja palmitīnskābes kop. saturs % ≤ 14 %

≤ 1,0, ja palmitīnskābes kop. saturs % > 14 %

2.  Neapstrādāta olīveļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,05

≤ 0,05

≤ 0,05

►C1  ≤ |0,2| ◄

≤ 0,9, ja palmitīnskābes kop. saturs % ≤ 14 %

≤ 1,0, ja palmitīnskābes kop. saturs % > 14 %

3.  Spīdīgā olīveļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,10

≤ 0,10

≤ 0,50

►C1  ≤ |0,3| ◄

≤ 0,9, ja palmitīnskābes kop. saturs % ≤ 14 %

≤ 1,1, ja palmitīnskābes kop. saturs % > 14 %

4.  Rafinēta olīveļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,30

►C1  ≤ |0,3| ◄

≤ 0,9, ja palmitīnskābes kop. saturs % ≤ 14 %

≤ 1,1, ja palmitīnskābes kop. saturs % > 14 %

5.  Rafinētas un neapstrādātas olīveļļas maisījums

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,30

►C1  ≤ |0,3| ◄

≤ 0,9, ja palmitīnskābes kop. saturs % ≤ 14 %

≤ 1,0, ja palmitīnskābes kop. saturs % > 14 %

6.  Neattīrīta olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,30

≤ 0,20

≤ 0,20

≤ 0,10

►C1  ≤ |0,6| ◄

≤ 1,4

7.  Rafinēta olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,30

≤ 0,20

≤ 0,40

≤ 0,35

►C1  ≤ |0,5| ◄

≤ 1,4

8.  Olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,03

≤ 1,00

≤ 0,60

≤ 0,50

≤ 0,30

≤ 0,20

≤ 0,40

≤ 0,35

►C1  ≤ |0,5| ◄

≤ 1,2



Kategorija

Sterīnu sastāvs

Kopā sterīni

(mg/kg)

Eritrodiols un uvaols

(%) (**)

Vaski mg/kg

(**)

Holesterīns

(%)

Brasikasterīns

(%)

Kampesterīns (3)

(%)

Stigmasterīns

(%)

Nosac. β-sitosterīns

(%) (4)

Delta-7-stigmastenols (3)

(%)

1.  Neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa

≤ 0,5

≤ 0,1

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 000

≤ 4,5

C42 + C44 + C46 ≤ 150

2.  Neapstrādāta olīveļļa

≤ 0,5

≤ 0,1

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 000

≤ 4,5

C42 + C44 + C46 ≤ 150

3.  Spīdīgā olīveļļa

≤ 0,5

≤ 0,1

≤ 4,0

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 000

≤ 4,5 (5)

C40 + C42 + C44 + C46 ≤ 300 (5)

4.  Rafinēta olīveļļa

≤ 0,5

≤ 0,1

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 000

≤ 4,5

C40 + C42 + C44 + C46 ≤ 350

5.  Rafinētas un neapstrādātas olīveļļas maisījums

≤ 0,5

≤ 0,1

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 000

≤ 4,5

C40 + C42 + C44 + C46 ≤ 350

6.  Neattīrīta olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,5

≤ 0,2

≤ 4,0

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 2 500

> 4,5 (6)

C40 + C42 + C44 + C46 > 350 (6)

7.  Rafinēta olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,5

≤ 0,2

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 800

> 4,5

C40 + C42 + C44 + C46 > 350

8.  Olīvu izspaidu eļļa

≤ 0,5

≤ 0,2

≤ 4,0

< kamp.

≥ 93,0

≤ 0,5

≥ 1 600

> 4,5

C40 + C42 + C44 + C46 > 350

(1)   Pārējo taukskābju saturs (%): palmitīnskābe: 7,50–20,00; palmitoleīnskābe: 0,30–3,50; heptadekānskābe: ≤ 0,40; heptadecēnskābe: ≤ 0,60; stearīnskābe: 0,50–5,00; oleīnskābe: 55,00-83,00; linolskābe: 2,50–21,00.

(2)   Kapilārajā kolonnā atdalāmo (vai neatdalāmo) izomēru summa.

(3)   Skatīt šā pielikuma papildinājumu.

(4)   Nosac. β-sitosterīns: Delta-5,23-stigmastadienols+klerosterīns+betasitosterīns+sitostanols+delta-5-avenasterīns+delta-5,24-stigmastadienols.

(5)   Eļļas ar vasku saturu no 300 mg/kg līdz 350 mg/kg uzskata par spīdīgajām olīveļļām, ja alifātisko spirtu kopējais saturs ir zemāks par vai vienāds ar 350 mg/kg vai ja eritrodiola un uvaola saturs ir zemāks par vai vienāds ar 3,5 %.

(6)   Eļļas ar vasku saturu no 300 mg/kg līdz 350 mg/kg uzskata par neattīrītām olīvu izspaidu eļļām, ja alifātisko spirtu kopējais saturs ir augstāks par 350 mg/kg un ja eritrodiola un uvaola saturs ir augstāks par 3,5 %.

Piezīmes.

a) Analīžu rezultāti jāuzrāda ar tādu pašu decimālzīmju skaitu aiz komata kā attiecīgās īpašības skaitliskā vērtība. Pēdējais cipars jānoapaļo uz augšu, ja nākamais cipars, kas jāatmet, ir lielāks par 4.

b) Ja kaut viena īpašība neatbilst tai norādītajai vērtībai, šīs regulas piemērošanas vajadzībām var mainīt eļļas kategoriju vai deklarēt to par neattīrītu.

c) Ja īpašība ir atzīmēta ar zvaigznīti (*), tad attiecībā uz eļļas kvalitāti tas nozīmē šo: spīdīgajai olīveļļai ir iespējams, ka abas attiecīgās robežvērtības vienlaikus atšķiras no noteiktajām; neapstrādātajām olīveļļām, ja vismaz viena no šīm robežvērtībām atšķiras no noteiktajām vērtībām, tiks mainīta eļļas kategorija, lai gan tā joprojām jāklasificē vienā no neapstrādātas olīveļļas kategorijām.

d) Ja īpašība ir atzīmēta ar divām zvaigznītēm (**), attiecībā uz eļļas kvalitāti tas nozīmē, ka visu veidu olīvu izspaidu eļļām ir iespējams, ka abas attiecīgās robežvērtības vienlaikus atšķiras no noteiktajām.




Papildinājums

LĒMUMU PIEŅEMŠANAS SHĒMA

Kampesterīna lēmumu pieņemšanas shēma attiecībā uz neapstrādātu olīveļļu un neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu:

image

Pārējie parametri atbilst šajā regulā noteiktajām robežvērtībām.

Delta-7-stigmastenola lēmumu pieņemšanas shēma attiecībā uz:

 neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu un neapstrādātu olīveļļu

  image

Pārējie parametri atbilst šajā regulā noteiktajām robežvērtībām.

 olīvu izspaidu eļļu (neattīrītu un rafinētu)

  image

▼M26




Ia PIELIKUMS

PARAUGU ŅEMŠANA NO OLĪVEĻĻAS VAI OLĪVU IZSPAIDU EĻĻAS, KAS PIEGĀDĀTA TIEŠĀ IEPAKOJUMĀ

Šo paraugu ņemšanas metodi piemēro olīveļļas vai olīvu izspaidu eļļas partijām, kas iesaiņotas tiešā iepakojumā. Atkarībā no tā, vai tiešā iepakojuma tilpums pārsniedz vai nepārsniedz 5 litrus, piemēro atšķirīgas paraugu ņemšanas metodes.

“Partija” ir tādu pārdošanas vienību kopums, kas ražotas, izgatavotas un iepakotas tādos apstākļos, ka eļļu, kuru satur katra pārdošanas vienība, attiecībā uz visām analītiskajām īpašībām uzskata par viendabīgu. Partijas individualizēšana ir jāveic saskaņa ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/91/ES ( 8 ).

“Parauga vienība” ir eļļas daudzums, ko satur tiešais iepakojums un kas paņemts no nejauši izvēlētas partijas vietas.

1.   PRIMĀRO PARAUGU SATURS

1.1.    Tiešais iepakojums, kura tilpums nepārsniedz 5 litrus

“Primārais paraugs” no tiešā iepakojuma, kura tilpums nepārsniedz 5 litrus, ir parauga vienības, kas paņemtas no partijas atbilstīgi 1. tabulai.



1.  tabula

Primārā parauga minimālajam lielumam jāatbilst turpmāk norādītajam

Ja tiešā iepakojuma tilpums ir

Primārajā paraugā jābūt eļļai no

a)  1 litrs vai vairāk

a)  1 tiešā iepakojuma

b)  mazāk par 1 litru

b)  minimālā skaita iepakojumu ar kopējo tilpumu vismaz 1,0 litrs

Katra dalībvalsts atkarībā no savām vajadzībām (piemēram, organoleptiskajam novērtējumam citā laboratorijā, nevis tajā, kas veica ķīmisko analīzi, kontrolanalīzi utt.) var palielināt 1. tabulā minēto iepakojumu skaitu, kurš veido primāro paraugu.

1.2.    Tiešais iepakojums, kura tilpums pārsniedz 5 litrus

“Primārais paraugs” no tiešā iepakojuma, kura tilpums pārsniedz 5 litrus, ir visu parauga vienību reprezentatīva daļa, kas iegūta samazināšanas procesā atbilstīgi 2. tabulai. Primārajā paraugā ir jābūt vairākiem piemēriem.

Primārā parauga “piemērs” ir ikviens iepakojums, kas ietilpst primārajā paraugā.



2.  tabula

Atlasāmo parauga vienību minimālais skaits

Iepakojumu skaits sērijā

Atlasāmo parauga vienību minimālais skaits

Līdz 10

1

No … 11 līdz 150

2

No … 151 līdz 500

3

No … 501 līdz 1 500

4

No … 1 501 līdz 2 500

5

> 2 500 ; uz 1 000 iepakojumiem

vēl 1 parauga vienība

Lai samazinātu tiešo iepakojumu parauga tilpumu, parauga vienību saturu homogenizē, lai sagatavotu primāro paraugu. Dažādu parauga vienību porcijas, pēc iespējas labāk aizsargājot no gaisa ietekmes, ielej kopīgā tvertnē, kurā tās maisot homogenizē.

Primārā parauga saturs ir jāielej vairākos iepakojumos ar minimālo tilpumu 1,0 litrs, un katrs no tiem ir primārā parauga piemērs.

Katra dalībvalsts atkarībā no savām vajadzībām (piemēram, organoleptiskajam novērtējumam citā laboratorijā, nevis tajā, kas veica ķīmisko analīzi, kontrolanalīzi utt.) var palielināt primāro paraugu skaitu.

Visi iepakojumi ir jāpiepilda tā, lai pēc iespējas samazinātu gaisa virsslāni, un atbilstīgi jānoslēdz un jāaizplombē, lai nodrošinātu produkta aizsardzību pret iejaukšanos.

Šie piemēri ir jāmērķē, lai nodrošinātu pareizu identificēšanu.

2.   ANALĪZES UN REZULTĀTI

2.1. Katrs primārais paraugs ir jāsadala laboratorijas paraugos saskaņā ar standarta EN ISO 5555 2.5. punktu un jāanalizē Ib pielikumā izklāstītajā lēmumu pieņemšanas shēmā norādītajā kārtībā vai jebkurā citā izlases veida kārtībā.

2.2. Ja visi analīžu rezultāti atbilst eļļas deklarētās kategorijas īpašībām, visu partiju atzīst par atbilstīgu.

Ja kaut viens analīžu rezultāts neatbilst eļļas deklarētās kategorijas īpašībām, visu partiju atzīst par neatbilstīgu.

3.   PARTIJAS KATEGORIJAS PĀRBAUDE

3.1. Lai pārbaudītu partijas kategoriju, kompetentā iestāde saskaņā ar turpmāk norādīto tabulu var palielināt primāro paraugu skaitu, ko ņem no dažādām partijas vietām.



3.  tabula

Primāro paraugu skaits atkarībā no partijas lieluma

Partijas lielums (litri)

Primāro paraugu skaits

Mazāk par 7 500

2

No 7 500 līdz mazāk par 25 000

3

No 25 000 līdz mazāk par 75 000

4

No 75 000 līdz mazāk par 125 000

5

125 000 un vairāk

6 + 1 par katriem nākamajiem 50 000 litriem

Katra primārā parauga vienība ir jāņem no turpmākas vietas partijā; ir jāievēro katra primārā parauga vieta, un tā ir skaidri jāidentificē.

Visi primārie paraugi ir jāsagatavo saskaņā ar 1.1. un 1.2. punktā minētajām procedūrām.

Pēc tam katram primārajam paraugam veic 2. panta 1. punktā minētās analīzes.

3.2. Ja viens no 2. panta 1. punktā minēto analīžu rezultātiem attiecībā uz vismaz vienu primāro paraugu neatbilst eļļas deklarētās kategorijas īpašībām, visu partiju atzīst par neatbilstīgu.




Ib PIELIKUMS

LĒMUMU PIEŅEMŠANAS SHĒMA, LAI PĀRBAUDĪTU TO, VAI OLĪVEĻĻAS PARAUGS ATBILST DEKLARĒTAJAI KATEGORIJAI

1.    tabula

image

2.    tabula

image

3.    tabula

image




1. papildinājums



Šīs regulas pielikumu un lēmumu pieņemšanas shēmā norādīto analīžu atbilstības tabula

—  Skābums

II pielikums

Brīvo taukskābju noteikšana pēc aukstās metodes

—  Peroksīda skaitlis

III pielikums

Peroksīda skaitļa noteikšana

—  UV spektrometrija

IX pielikums

Spektrofotometriskā analīze

—  Organoleptiskais novērtējums

XII pielikums

Neapstrādātas olīveļļas organoleptiskā novērtēšana

—  Etilesteri

XX pielikums

Vasku, taukskābju metilesteru un taukskābju etilesteru satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfijas metodi

—  3,5-stigmastadiēni

XVII pielikums

Stigmastadiēnu noteikšanas metode augu eļļās

▼M28

—  Trans-izomēri taukskābēs

X pielikums

Taukskābju metilesteru noteikšana ar gāzu hromatogrāfiju

—  Taukskābju saturs

X pielikums

Taukskābju metilesteru noteikšana ar gāzu hromatogrāfiju

▼M26

—  ΔECN42

XVIII pielikums

Triglicerīdu sastāva noteikšana ar ECN42 (starpība starp HPLC datiem un teorētisko saturu)

— Sterīnu sastāvs un kopējais saturs

— Eritrodiols un uvaols

V pielikums

Sterīnu un triterpēndiolu sastāva un satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju

—  Vaski

IV pielikums

Vasku satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju

▼M28

—  Alifātiskie spirti un triterpēnspirti

XIX pielikums

Alifātisko spirtu un triterpēnspirtu satura noteikšana, izmantojot gāzu hromatogrāfiju ar kapilāro kolonnu

▼M26

—  Piesātinātās taukskābes 2. pozīcijā

VII pielikums

2-glicerilmonopalmitāta satura noteikšana

▼M29




II PIELIKUMS

BRĪVO TAUKSKĀBJU NOTEIKŠANA PĒC AUKSTĀS METODES

1.   MĒRĶIS UN PIEMĒROŠANAS JOMA

Ar šo metodi nosaka brīvās taukskābes olīveļļā un olīvu izspaidu eļļā. Brīvo taukskābju saturu izsaka kā skābumu, ko aprēķina oleīnskābes procentuālā satura veidā.

2.   PRINCIPS

Paraugu izšķīdina šķīdinātāju maisījumā, un paraugā ietilpstošās brīvās skābes titrē ar kālija hidroksīda vai nātrija hidroksīda šķīdumu etanolā.

3.   REAKTĪVI

Visiem reaktīviem ir jābūt atzītā analītiskā kvalitātē, bet izmantojamajam ūdenim jābūt vai nu destilētam, vai ūdenim ar līdzvērtīgu tīrības pakāpi.

3.1.

Dietilēteris; etanols (95 tilp. %), maisījums vienādās tilpuma daļās.

Maisījumu tieši pirms lietošanas neitralizēt ar kālija hidroksīda šķīdumu (3.2.), pievienojot uz 100 ml maisījuma 0,3 ml fenolftaleīna šķīduma (3.3.).

1. piezīme.  Dietilēteris ir viegli uzliesmojošs un var veidot sprādzienbīstamus peroksīdus. To lietojot, ir jābūt īpaši piesardzīgiem.

2. piezīme.  Ja nav iespējams lietot dietilēteri, var lietot šķīdinātāju maisījumu, kas sastāv no etanola un toluola. Vajadzības gadījumā etanolu var aizstāt ar 2-propanolu.

3.2.

Kālija hidroksīds vai nātrija hidroksīds, titrēts etanola šķīdums vai ūdensšķīdums, c(KOH) [vai c(NaOH)] (aptuveni 0,1 mol/l) vai, ja vajadzīgs, c(KOH) [vai c(NaOH)] (aptuveni 0,5 mol/l). Tirdzniecībā pieejami lietošanai gatavi šķīdumi.

Ir jābūt zināmai kālija hidroksīda šķīduma (vai nātrija hidroksīda šķīduma) etanolā precīzai koncentrācijai, un tā ir jāpārbauda tieši pirms lietošanas. Lietot šķīdumu, kas ir pagatavots vismaz piecas dienas pirms lietošanas un dekantēts brūna stikla pudelē ar gumijas aizbāzni. Šķīdumam jābūt bezkrāsainam vai iedzeltenam.

Ja, izmantojot kālija hidroksīda vai nātrija hidroksīda ūdensšķīdumu, novērojama fāzu atdalīšanās, tad ūdensšķīdumu aizstāj ar etanola šķīdumu.

3. piezīme.  Stabilu bezkrāsainu kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) šķīdumu var pagatavot šādi. Uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai 1 000 ml etanola vai ūdens ar 8 g kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) un 0,5 g alumīnija skaidiņu un vienu stundu vāra ar atteces dzesinātāju. Tūlīt pārdestilē. Destilātā izšķīdina vajadzīgo kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) daudzumu. Atstāj uz dažām dienām un dzidro supernatantu dekantē no kālija karbonāta (vai nātrija karbonāta) nogulsnēm.

Šķīdumu var pagatavot arī bez destilācijas šādi: 1 000 ml etanola (vai ūdens) pievieno 4 ml alumīnija butilāta un maisījumu atstāj uz dažām dienām. Dekantē supernatantu un izšķīdina vajadzīgo daudzumu kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda). Šķīdums ir gatavs lietošanai.

3.3.

Fenolftaleīns, 10 g/l šķīdums 95–96 tilp. % etanolā, vai sārmainais zilais 6B vai timolftaleīns, 20 g/l šķīdums 95–96 tilp. % etanolā. Ja eļļa ir stipri krāsota, izmanto sārmaini zilo vai timolftaleīnu.

4.   APARATŪRA

Parastais laboratoriju aprīkojums, tai skaitā:

4.1. analītiskie svari;

4.2. 250 ml koniskā kolba;

4.3. A klases 10 ml birete ar iedaļām līdz 0,05 ml vai līdzvērtīga automātiskā birete.

5.   PROCEDŪRA

5.1.    Analizējamā parauga sagatavošana

Ja paraugs ir duļķains, tas ir jāfiltrē.

5.2.    Analīzes paraugs

Paraugu ņem atkarībā no paredzamā skābuma saskaņā ar šādu tabulu:



Paredzamais skābums

(oleīnskābes saturs (g/100g))

Parauga masa (g)

Svēršanas precizitāte (g)

0–2

10

0,02

> 2–7,5

2,5

0,01

> 7,5

0,5

0,001

Paraugu nosver koniskajā kolbā (4.2.).

5.3.    Noteikšana

Paraugu (5.2. punkts) izšķīdina 50–100 ml iepriekš neitralizētā dietilētera un etanola maisījumā (3.1.).

Maisot titrē ar 0,1 mol/l kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) šķīdumu (3.2. punkts) (sk. 4. piezīmi), līdz indikatora krāsa mainās (iekrāsotā indikatora krāsa saglabājas vismaz 10 sekundes).

4. piezīme.  Ja vajadzīgā 0,1 mol/l kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) šķīduma daudzums ir lielāks par 10 ml, lietot 0,5 mol/l šķīdumu vai mainīt parauga masu atkarībā no paredzamā brīvā skābuma un ierosinātās tabulas.

5. piezīme.  Ja šķīdums titrēšanas laikā kļūst duļķains, pievienot pietiekami daudz šķīdinātāju maisījuma (3.1. punkts), lai šķīdums kļūtu dzidrs.

Otro noteikšanu veikt tikai tad, ja pirmais rezultāts ir lielāks nekā attiecīgajai eļļas kategorijai noteiktais ierobežojums.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

Skābums, kas izteikts oleīnskābes masas procentos, ir vienāds ar:

image

kur:

V

=

izlietotā titrētā kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) tilpums mililitros;

c

=

izlietotā titrētā kālija hidroksīda (vai nātrija hidroksīda) precīzā koncentrācija molos litrā;

M

=

282 g/mol, oleīnskābes molmasa gramos molā;

m

=

analīzes parauga masa gramos.

Oleīnskābes saturs tiek norādīts, kā minēts turpmāk:

a) ar precizitāti līdz divām zīmēm aiz komata, vērtības no 0 līdz 1 ieskaitot;

b) ar precizitāti līdz vienai zīmei aiz komata, vērtības no 1 līdz 100 ieskaitot.

▼M30




III PIELIKUMS

PEROKSĪDA SKAITĻA NOTEIKŠANA

1.    Darbības joma

Šajā pielikumā ir aprakstīta metode peroksīda skaitļa noteikšanai dzīvnieku un augu eļļām un taukiem.

2.    Definīcija

Peroksīda skaitlis, kas izteikts aktīvā skābekļa miliekvivalentos uz kilogramu, ir to vielu daudzums paraugā, kuras oksidē kālija jodīdu aprakstītajos eksperimenta apstākļos.

3.    Princips

Analīzes parauga apstrāde ar kālija jodīda šķīdumu etiķskābes un hloroforma šķīdumā. Atbrīvotā joda titrēšana ar standartizētu nātrija tiosulfāta šķīdumu.

4.    Aparatūra

Visam aprīkojumam jābūt brīvam no reducējošām vai oksidējošām vielām.

Piezīme 1. Slīpētās virsmas nav jāeļļo.

4.1. 3 ml stikla svēršanas laiviņa.

4.2. Aptuveni 250 ml kolbas ar pieslīpētiem kakliem un aizbāžņiem, iepriekš izžāvētas un piepildītas ar tīru, sausu inertu gāzi (slāpekli vai, labāk, oglekļa dioksīdu).

4.3. 5 ml, 10 ml vai 25 ml birete, graduēta vismaz ik pa 0,05 ml, vēlams ar automātisko nulles korekciju vai līdzvērtīga automātiskā birete.

4.4. Analītiskie svari.

5.    Reaģenti

5.1. Hloroforms, kam ir analītiska reaktīva kvalitāte, atbrīvots no skābekļa, burbuļojot tam cauri tīras, sausas inertas gāzes straumīti.

5.2. Ledus etiķskābe, kam ir analītiska reaktīva kvalitāte, atbrīvota no skābekļa, burbuļojot tai cauri tīras, sausas inertas gāzes straumīti.

5.3. Kālija jodīda piesātināts ūdens šķīdums, nesen pagatavots, kas nesatur jodu un jodātus. Aptuveni 14 g kālija jodīda izšķīdina apmēram 10 ml ūdens istabas temperatūrā.

5.4. Nātrija tiosulfāta 0,01 mol/l (ekvivalents 0,01 n) precīzi standartizēts ūdens šķīdums, kas standartizēts īsi pirms lietošanas.

Katru dienu īsi pirms lietošanas no 0,1 mol/l nātrija tiosulfāta standartšķīduma sagatavo 0,01 mol/l nātrija tiosulfāta šķīdumu vai precīzi nosaka tā molāro koncentrāciju. Pieredze liecina, ka stabilitāte ir ierobežota un ir atkarīga no pH un brīvā oglekļa dioksīda satura. Atšķaidīšanai jāizmanto tikai svaigi novārīts ūdens, kas, iespējams, attīrīts ar slāpekli.

Lai noteiktu precīzu nātrija tiosulfāta šķīduma molāro koncentrāciju, ieteicams izmantot šādu procedūru:

Ar precizitāti līdz tuvākajam 0,001 g mērkolbā (250 ml vai 500 ml) nosver 0,27 g līdz 0,33 g kālija jodāta (mKIO3) un atšķaida līdz atzīmei ar tikko uzvārītu ūdeni (V2), kas atdzesēts līdz istabas temperatūrai. Izmantojot pipeti, 5 ml vai 10 ml šā kālija jodāta šķīduma (V1) iepilina 250 ml Erlenmeijera kolbā. Pievieno 60 ml svaigi novārīta ūdens, 5 ml 4 mol/l sālsskābes un 25 mg līdz 50 mg kālija jodīda vai 0,5 ml piesātināta kālija jodīda šķīduma. Lai noteiktu precīzu nātrija tiosulfāta šķīduma molāro koncentrāciju, šo šķīdumu titrē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu (V3).

image

kur:

mKIO3

kālija jodāta masa gramos;

V1

kālija jodāta šķīduma tilpums mililitros (5 ml vai 10 ml);

V2

kālija jodāta šķīduma kopējais tilpums mililitros (250 ml vai 500 ml);

V3

nātrija tiosulfāta šķīduma tilpums mililitros;

wKIO3

kālija jodāta tīrība gramos;

MKIO3

kālija jodāta molekulmasa gramos (214 g/mol);

T

nātrija tiosulfāta šķīduma precīzā molārā koncentrācija (mol/l).

5.5. Cietes šķīdums, 10 g/l ūdens dispersija, nesen pagatavota no dabiskās šķīstošās cietes. Var izmantot arī līdzvērtīgu reaktīvu.

6.    Paraugs

Jārūpējas par to, lai paraugu paņemtu un glabātu tumsā, turētu aukstumā un pilnīgi piepildītos stikla traukos, kas ir hermētiski noslēgti ar pieslīpētiem stikla vai korķa aizbāžņiem.

7.    Procedūra

Analīze jāizdara izkliedētā dienasgaismā vai mākslīgā apgaismojumā. Analizējamo paraugu ar precizitāti līdz tuvākajam 0,001 g iesver svēršanas laiviņā (4.1. punkts) vai, ja tādas nav, kolbā (4.2. punkts) saskaņā ar šādu tabulu atbilstīgi sagaidāmajam peroksīda skaitlim:



Sagaidāmais peroksīda skaitlis

(mekv.)

Analizējamā parauga masa

(g)

0 līdz 12

5,0 līdz 2,0

12 līdz 20

2,0 līdz 1,2

20 līdz 30

1,2 līdz 0,8

30 līdz 50

0,8 līdz 0,5

50 līdz 90

0,5 līdz 0,3

Atver kolbu (4.2. punkts), un tajā ieliek stikla svēršanas laiviņu ar analīzes paraugu. Pievieno 10 ml hloroforma (5.1. punkts). Strauji maisot, analīzes paraugu izšķīdina. Pievieno 15 ml etiķskābes (5.2. punkts), pēc tam pievieno 1 ml kālija jodīda šķīduma (5.3. punkts). Nekavējoties aizkorķē, vienu minūti krata un atstāj tieši piecas minūtes tumšā vietā 15–25 °C temperatūrā.

Pievieno aptuveni 75 ml destilēta ūdens. Enerģiski kratot, izdalījušos jodu titrē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu (5.4. punkts), par indikatoru izmantojot cietes šķīdumu (5.5. punkts).

Vienam analizējamam paraugam izdara divas noteikšanas.

Vienlaikus izdara tukšo mēģinājumu. Ja tukšā mēģinājuma rezultāts pārsniedz 0,05 ml 0,01 N nātrija tiosulfāta šķīduma (5.4. punkts), tad netīros reaktīvus nomaina.

8.    Rezultātu izteikšana

Peroksīda skaitli (PV), izteiktu aktīvā skābekļa miliekvivalentos kilogramā, aprēķina pēc formulas:

image

kur:

V

standartizēta nātrija tiosulfāta šķīduma (5.4. punkts) ml skaits, kas izlietoti analīzē, kas ir koriģēts, lai ņemtu vērā tukšo mēģinājumu;

T

lietotā nātrija tiosulfāta šķīduma (5.4. punkts) precīzā molārā koncentrācija;

m

analīzes parauga masa gramos.

Rezultāts ir divu izdarīto noteikšanu aritmētiskais vidējais.

Rezultātu nosaka līdz līdz vienai zīmei aiz komata.

▼M21




IV PIELIKUMS

VASKU SATURA NOTEIKŠANA AR KAPILĀRĀS KOLONNAS GĀZU HROMATOGRĀFIJU

1.   IZMANTOŠANAS JOMA

Šajā metodē aprakstīta vasku satura noteikšana olīveļļās. Vaskus sadala pēc oglekļa atomu skaita molekulā. Šo metodi var jo īpaši izmantot, lai atšķirtu ar spiešanas paņēmienu iegūtu olīveļļu no olīvu izspaidu eļļas, ko iegūst pēc ekstrakcijas paņēmiena.

2.   PRINCIPS

Taukiem vai eļļai pievieno piemērotu iekšējo standartu, pēc tam hromatogrāfiski sadala hidrēta silikagela kolonnā. Testēšanas apstākļos iegūst frakciju, kas eluējas vispirms (kas satur savienojumus, kuru polaritāte ir mazāka nekā triglicerīdiem), un to tieši analizē ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

3.   APARATŪRA

3.1.

25 ml tilpuma Erlenmeijera kolba

3.2.

Stikla kolonna gāzes hromatogrāfijai, iekšējais diametrs 15,0 mm, augstums 30 līdz 40 cm, ar krānu

3.3.

Piemērots gāzes hromatogrāfs ar kapilāro kolonnu, kas aprīkots ar tiešās ievadīšanas sistēmu kolonnā, kas sastāv no šādiem mezgliem:

3.3.1.

Termostata kamera kolonnām (kolonnu krāsns) ar programmējamu temperatūru

3.3.2.

Aukstās inžekcijas iekārta tiešai ievadīšanai kolonnā

3.3.3.

Liesmas jonizācijas detektors un pārveidotājs/pastiprinātājs

3.3.4.

Reģistrējošā iekārta/integrators ar maināmu papīra ātrumu darbam ar pārveidotāju/pastiprinātāju (3.3.3.), kuras atbildes reakcijas laiks ir ne lielāks par 1 s. (Var izmantot arī datorizētas sistēmas, kas nodrošina gāzes hromatogrāfijas datu iegūšanu, izmantojot personālo datoru.)

3.3.5.

Stikla vai kvarca stikla kapilārā kolonna ar iekšējo diametru 0,25 līdz 0,32 mm, kas ir 8 līdz 12 m gara, ar vienādu no 0,10 līdz 0,30 μm šķidrās fāzes slāni. (Šim nolūkam piemērotas gatavas nopērkamās SE-52 un SE-54 tipa šķidrās fāzes.)

3.4.

10 μl tilpuma mikrošļirce ar rūdītu adatu inžekcijai uz kolonnas

3.5.

Elektrovibrators

3.6.

Rotācijas ietvaicētājs

3.7.

Mufeļkrāsns

3.8.

Analītiskie svari ar svēršanas precizitāti + 0,1 mg

3.9.

Laboratorijas trauki

4.   REAKTĪVI

4.1.

Silikagels ar daļiņu izmēru no 60 līdz 200 μm

Silikagelu uz vismaz 4 h ievieto mufeļkrāsnī 500 °C temperatūrā. Atdzesē un pievieno 2 % ūdens no ņemtā silikagela daudzuma. Lai maisījumu homogenizētu, to rūpīgi sakrata. Pirms lietošanas vismaz 12 h glabā tumšā vietā

4.2.

n-heksāns, hromatogrāfijai

4.3.

Etilēteris, hromatogrāfijai

4.4.

n-heptāns, hromatogrāfijai

4.5.

Laurilarahidāta standarta 0,1 % (m/v) šķīdums heksānā (iekšējais standarts). (Var izmantot arī palmitilpalmitātu vai miristilstearātu.)

4.5.1.

Sudāns 1 (1-fenil-azo-2-naftols)

4.6.

Nesējgāze: ūdeņradis vai hēlijs, gāzes hromatogrāfijai

4.7.

Palīggāzes:

 tīrs ūdeņradis gāzes hromatogrāfijai,

 tīrs gaiss gāzes hromatogrāfijai.

5.   PROCEDŪRA

5.1.   Hromatogrāfijas kolonnas sagatavošana

Suspendē 15 g silikagela (4.1.) n-heksānā (4.2.) un pārnes kolonnā (3.2.). Nostādina. Sablīvē, izmantojot elektrovibratoru (3.5.), lai hromatogrāfijas slānis būtu homogenāks. Perkolē 30 ml n-heksāna attīrīšanai no piemaisījumiem. Ar svariem (3.8.) iesver precīzi 500 mg parauga 25 ml tilpuma Erlenmeijera kolbā (3.1.), un atbilstoši sagaidāmajam vasku saturam pievieno vajadzīgo daudzumu iekšējā standarta (4.5.). Piemēram, pievieno 0,1 mg laurilarahidāta, analizējot olīveļļu, vai 0,25 līdz 0,5 mg, analizējot olīvu izspaidu eļļu. Sagatavoto paraugu pārnes hromatogrāfijas kolonnā, izmantojot divas 2 ml porcijas n-heksāna (4.2.).

Šķīdinātājam ļauj izplūst no kolonnas, līdz tā līmenis pazeminās līdz apmēram 1 mm virs absorbenta, un tad, lai attīrītu no dabīgi saturošajiem n-alkāniem, perkolē vēl 70 ml n-heksāna. Tad sāk eluēšanu hromatogrāfijai, savācot 180 ml n-heksāna/etilētera maisījuma (attiecībā 99:1) ar ātrumu apmēram 15 pilieni desmit sekunžu laikā. Parauga eluēšana jāveic istabas temperatūrā 22 ± 4 °C temperatūrā.

NB!

 n-heksāna/etilētera maisījums (99:1) jāsagatavo tajā pašā dienā.

 Vasku pareizas eluēšanas vizuālai kontrolei maisījumam var pievienot 100 μl Sudānas 1 krāsvielas 1 % šķīdumu tajā. Tā kā krāsvielas aiztures laiks ir lielāks nekā vaskiem un mazāks nekā triglicerīdiem, eluēšana jāpārtrauc tūlīt pēc tam, kad krāsojums sasniedzis kolonnas apakšējo daļu, jo tas liecina, ka visi vaski jau ir eluēti no kolonnas.

Šādi iegūto parauga frakciju ietvaicē rotācijas ietvaicētājā (3.6.) gandrīz sausu. Pēdējos apmēram 2 ml šķīdinātāja iztvaicē ar vāju slāpekļa plūsmu; pievieno 2–4 ml n-heptāna.

5.2.   Gāzes hromatogrāfijas analīze

5.2.1.   Sagatavošana

Kolonnu uzstāda gāzes hromatogrāfam (3.3.), pievienojot ieeju kolonnā virskolonnas sistēmai, bet kolonnas izeju detektoram. Veic gāzes hromatogrāfijas aparatūras vispārēju pārbaudi (gāzes kontūru, detektora un reģistrācijas ierīces darbību, u. c.).

Ja kolonnu izmanto pirmo reizi, tā vispirms jākondicionē. Nedaudz nesējgāzes izlaiž caur kolonnu, un tad ieslēdz gāzes hromatogrāfu. Pakāpeniski iesilda tā, lai apmēram četru stundu laikā sasniegtu 350 °C temperatūru. Šādu temperatūru uztur vismaz divas stundas, un pēc tam iekārtai noregulē vajadzīgos darba apstākļus (iestata gāzes plūsmu, aizdedz liesmu, pievieno elektroniskajai reģistrācijas iekārtai (3.3.4.), iestata kolonnas krāsns temperatūru, detektoru, u. c.), reģistrē signālu ar jutību, kas ir vismaz divas reizes augstāka par analīzei nepieciešamo jutību. Nulles līnijai jābūt taisnai, bez jebkādiem izsitieniem, un tā nedrīkst novirzīties.

Negatīvas taisnvirziena novirzes liecina par neblīvumiem kolonnas savienojumu vietās; savukārt pozitīvas novirzes liecina, ka kolonna ir nepietiekami kondicionēta.

5.2.2.   Darba apstākļu izvēle

Parasti izmanto šādus apstākļus:

 kolonnas temperatūra –

 



 

20 °C/min

 

5 °C/min

 

20 °C/min

 

sākumā 80 °C

(1′)

240 °C

325 °C

(6′)

340 °C

(10′)

 detektora temperatūra – 350 °C;

 ievadītās vielas daudzums: 1 μl no n-heptāna šķīduma (2–4 ml);

 nesējgāze: hēlijs vai ūdeņradis ar attiecīgajai gāzei pareizu lineāro ātrumu (sk. papildinājumā);

 instrumenta jutība: atbilst turpmāk aprakstītajiem nosacījumiem.

Apstākļus var izmainīt atbilstoši kolonnas un hromatogrāfa raksturlielumiem tā, lai tiktu izdalīti visi vaski un panākta pietiekama signālu izšķirtspēja (sk. attēlu); C32 iekšējā standarta aiztures laikam ir jābūt 18 ± 3 min. Visvairāk reprezentatīvā vaska signālam jābūt vismaz 60 % no pilnas skalas.

Signālu integrēšanas parametri jānosaka tā, lai tiktu iegūts attiecīgo signālu laukumu pareizs novērtējums.

NB!Ņemot vērā, ka beigu temperatūra ir augsta, pieļaujama līdz 10 % novirze no pilnas skalas vērtības.

5.3.   Analīzes veikšana

Ar 10 μl tilpuma mikrošļirci ņem 1 μl šķīduma paraugu; atvelk šļirces virzuli tā, lai iztukšotu adatu. Adatu ievieto inžektorā un pēc 1–2 sekundēm ātri ievada; pēc apmēram piecām sekundēm adatu lēnām izvelk.

Veic reģistrāciju, līdz visi vaski ir pilnībā eluēti.

Nulles līnijai noteikti jāatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem.

5.4.   Signālu identifikācija

Signālus identificē pēc aiztures laikiem, tos salīdzinot ar tādos pašos apstākļos analizētiem tādu vasku maisījumiem, kuru aiztures laiki ir zināmi.

Attēlā redzama neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas vasku hromatogramma.

5.5.   Daudzuma noteikšana

Izmantojot integratoru, nosaka iekšējā standarta un alifātisko esteru C40 līdz C46 signālu laukumu.

Aprēķina katra vaska estera saturu mg/kg eļļas pēc šādas formulas:

image

kur

Ax

=

katra estera signāla laukums, kvadrātmilimetros;

As

=

iekšējā standarta signāla laukums, kvadrātmilimetros;

ms

=

pievienotā iekšējā standarta masa, miligramos;

m

=

analīzei ņemtā parauga masa, gramos.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

Norāda dažādu C40 līdz C46 vasku kopīgo saturu mg/kg eļļas (ppm).

NB!Kvantitatīvi nosakāmie komponenti saistāmi ar C40 līdz un C46 esteru signāliem, izmantojot par paraugu olīveļļas vasku hromatogrammu turpmāk redzamajā attēlā. Ja esteris C46 parādās divas reizes, tad, lai to identificētu, ieteicams analizēt olīvu izspaidu eļļas vasku frakciju, kur C46 signāls ir viegli identificējams tāpēc, ka tas ir izteiktā pārākumā.

Rezultātus uzdod ar precizitāti līdz vienam ciparam aiz komata.

Attēls.

Olīveļļas vasku hromatogramma ( 9 )

image

Paskaidrojumi:

I.S.

=

laurilarahidāts;

1.

=

diterpēnesteri;

2 + 2′

=

C40 esteri

3 + 3′

=

C42 esteri

4 + 4′

=

C44 esteri;

5.

=

C46 esteri

6.

=

sterīna esteri un triterpēnspirts.




Papildinājums

Gāzes lineārā ātruma noteikšana

Pēc noregulēšanas darba normāliem darba apstākļiem gāzes hromatogrāfā ievada 1–3 μl metāna (vai propāna). Uzņem laiku, kādā gāze iziet cauri kolonnai no ievadīšanas mirkļa līdz tā signāla parādīšanās brīdim (tM).

Gāzes lineāro ātrumu aprēķina pēc formulas L/tM, kur L ir kolonnas garums centimetros un tM ir laiks sekundēs.

▼M26




V PIELIKUMS

STERĪNU UN TRITERPĒNDIOLU SASTĀVA UN SATURA NOTEIKŠANA AR KAPILĀRĀS KOLONNAS GĀZU HROMATOGRĀFIJU

1.   DARBĪBAS JOMA

Šajā metodē aprakstīta atsevišķu sterīnu satura un sterīnu kopējā satura, kā arī triterpēndiolu satura noteikšana olīveļļā un olīvu izspaidu eļļā.

2.   PRINCIPS

Eļļu, kam kā iekšējais standarts pievienots α-holestanols, pārziepjo ar kālija hidroksīda šķīdumu etanolā, un nepārziepjoto vielu pēc tam ekstrahē ar etilēteri.

Sterīnu un triterpēndiolu frakciju no nepārziepjojamās vielas atdala ar plānslāņa hromatogrāfiju, izmantojot bāziska silikagēla plati. No silikagēla reģenerētās frakcijas pārveido trimetilsililēteros un analizē ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

3.   APARATŪRA

Parastais laboratorijas aprīkojums, jo īpaši turpmāk nosauktais.

3.1. 250 ml tilpuma kolba, kas aprīkota ar atteces dzesinātāju ar pieslīpētu savienojumu.

3.2. 500 ml tilpuma dalāmā piltuve.

3.3. 250 ml tilpuma kolbas.

3.4. Komplekts analīzei ar plānslāņa hromatogrāfiju, izmantojot 20 × 20 cm stikla plates.

3.5. Ultravioletā spuldze ar viļņa garumu 366 vai 254 nm.

3.6. 100 μl un 500 μl mikrošļirces.

3.7. Cilindrisks poraina stikla filtrtīģelis G3 (poru lielums 15–40 μm), aptuveni 5 cm augsts un aptuveni ar 2 cm diametru, piemērots filtrēšanai vakuumā, ar ārējo pieslīpējumu.

3.8. Koniska 50 ml tilpuma vakuumkolba ar iekšējo pieslīpējumu izmantošanai kopā ar filtrtīģeli (3.7. punkts).

3.9. 10 ml tilpuma koniskā mēģene ar stikla aizbāzni.

3.10. Ar sadales inžekcijas sistēmu aprīkots kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfs, kura sastāvdaļas ir šādas:

3.10.1. termostatējama kamera kolonnām vēlamās temperatūras uzturēšanai ar precizitāti līdz ± 1 °C;

3.10.2. termostatējama inžekcijas ierīce ar persilanizētu stikla iztvaicētāju un sadales sistēmu;

3.10.3. liesmas jonizācijas detektors (FID);

3.10.4. datu ieguves sistēma, kas piemērota izmantošanai ar FID (3.10.3. punkts) un ko iespējams manuāli integrēt.

3.11. No 20 līdz 30 m gara kvarca kapilārā kolonna ar iekšējo diametru no 0,25 līdz 0,32 mm, pārklāta ar difenilu (5 %) un dimetilpolisiloksānu (95 %) (SE-52 vai SE-54 stacionāro fāzi vai līdzvērtīgu fāzi), kuru slāņa biezums ir 0,10–0,30 μm.

3.12. Mikrošļirce gāzu hromatogrāfijai ar 10 μl tilpumu un rūdītu adatu, kas piemērota ievadīšanai ar plūsmas dalīšanu.

3.13. Kalcija dihlorīda eksikators.

4.   REAĢENTI

4.1. Kālija hidroksīds ar 85 % minimālo titru.

4.2. Kālija hidroksīds, aptuveni 2 N etanola šķīduma.

130 g kālija hidroksīda (4.1. punkts) dzesējot izšķīdina 200 ml destilēta ūdens, pēc tam uzpilda ar etanolu līdz vienam litram (4.10. punkts). Šķīdumu glabā cieši noslēgtās tumša stikla pudelēs ne ilgāk kā divas dienas.

4.3. Etilēteris, analīzes kvalitātes.

4.4. Kālija hidroksīds, aptuveni 0,2 N etanola šķīduma.

13 g kālija hidroksīda (4.1. punkts) izšķīdina 20 ml destilēta ūdens un uzpilda ar etanolu līdz vienam litram (4.10. punkts).

4.5. Bezūdens nātrija sulfāts, analīzes kvalitātes.

4.6. Stikla plates (20 × 20 cm) ar silikagēla pārklājumu, bez fluorescences indikatora, 0,25 mm biezas (nopērkamas lietošanai gatavas).

4.7. Toluols, hromatogrāfijas kvalitātes.

4.8. Acetons, hromatogrāfijas kvalitātes.

4.9. n-heksāns, hromatogrāfijas kvalitātes.

4.10. Etilēteris, hromatogrāfijas kvalitātes.

4.11. Etanols, analītiskas kvalitātes.

4.12. Etilacetāts, analītiskas kvalitātes.

4.13. Standartšķīdums plānslāņa hromatogrāfijai: holesterīns vai fitosterīni un eritrodiola 5 % šķīdums etilacetātā (4.11. punkts).

4.14. 2,7-dihlorfluoresceīna 0,2 % šķīdums etanolā. To padara nedaudz bāzisku, pievienojot dažus pilienus 2 N kālija hidroksīda šķīduma spirtā (4.2. punkts).

4.15. Bezūdens piridīns, hromatogrāfijas kvalitātes (skatīt 5. piezīmi).

4.16. Heksametildisilazāns, analītiskas kvalitātes.

4.17. Trimetilhlorsilāns, analītiskas kvalitātes.

4.18. Sterīnu trimetilsililēteru parauga šķīdumi.

Tos pagatavo pirms lietošanas no sterīniem un eritrodiola, kas iegūti no sterīnus un eritrodiolu saturošām eļļām.

4.19. α-holestanols, vairāk nekā 99 % tīrība (tīrība jāpārbauda ar gāzu hromatogrāfijas analīzi).

4.20. α-holestanola iekšējais standartšķīdums, 0,2 % šķīdums (masa/tilp.) etilacetātā (4.11. punkts).

4.21. Fenolftaleīna šķīdums etanolā, 10 g/l (4.10. punkts).

4.22. Nesējgāzes: ūdeņradis vai hēlijs, gāzu hromatogrāfijas tīrības.

4.23. Palīggāzes: ūdeņradis, hēlijs, slāpeklis un gaiss, gāzu hromatogrāfijas tīrības.

4.24. n-heksāna (4.9. punkts)/etilētera (4.10. punkts) maisījums 65:35 (tilpums/tilpums).

4.25. Sililēšanas reaktīvs, kas ir piridīna/heksametildisilazāna/trimetilhlorsilāna maisījums 9:3:1 (tilpums/tilpums/tilpums).

5.   PROCEDŪRA

5.1.

Nepārziepjojamās vielas pagatavošana.

5.1.1.

Ar 500 μl mikrošļirci (3.6. punkts) 250 ml tilpuma kolbā (3.1. punkts) pārnes tādu daudzumu α-holestanola iekšējā standartšķīduma (4.20. punkts), kas satur tādu holestanola daudzumu, kurš atbilst aptuveni 10 % sterīnu satura paraugā. Piemēram, 5 g olīveļļas parauga pievieno 500 μl α-holestanola šķīduma (4.20. punkts), bet 5 g olīvu izspaidu eļļas pievieno 1 500 μl α-holestanola šķīduma. Silta ūdens vannā, mērenā slāpekļa plūsmā ietvaicē sausu un pēc kolbas atdzesēšanas tajā pašā kolbā iesver 5 ± 0,01 g sausā nofiltrētā parauga.

1. piezīme. Dzīvnieku izcelsmes vai augu eļļas un tauki, kas satur lielākus holesterīna daudzumus, var uzrādīt smailes ar aiztures laikiem, kas ir līdzīgi holestanola aiztures laikam. Tādā gadījumā sterīnu frakcija ir jāanalizē divreiz – ar iekšējo standartu un bez tā.

5.1.2.

Pievieno 50 ml 2 N kālija hidroksīda šķīduma etanolā (4.2. punkts) un nedaudz pumeka, uzliek atteces dzesinātāju un silda līdz lēnai viršanai, līdz ir notikusi pārziepjošana (šķīdums kļūst dzidrs). Turpina sildīt vēl 20 minūtes, pēc tam caur dzesinātāja augšgalu pievieno 50 ml destilēta ūdens, atvieno dzesinātāju un atdzesē kolbu aptuveni līdz 30 °C.

5.1.3.

Kolbas saturu kvantitatīvi pārnes 500 ml dalāmajā piltuvē (3.2. punkts), vairākas reizes skalojot ar destilētu ūdeni, (50 ml). Pievieno aptuveni 80 ml etilētera (4.10. punkts), enerģiski krata aptuveni 60 sekundes, periodiski atbrīvo spiedienu, apgriežot dalāmo piltuvi un atverot krānu. Ļauj nostāvēties, līdz abas fāzes ir pilnīgi nodalījušās (2. piezīme).

Pēc tam pēc iespējas pilnīgāk atdala ziepju šķīdumu, savācot to citā dalāmajā piltuvē. Tieši tāpat ūdens-spirta fāzi ekstrahē vēl divas reizes, katrai ekstrakcijai izlietojot no 60 līdz 70 ml etilētera (4.10. punkts).

2. piezīme. Radušos emulsiju var likvidēt, pievienojot nedaudz etanola (4.11. punkts).

5.1.4.

Trīs ētera ekstraktus apvieno vienā dalāmajā piltuvē, kurā ir 50 ml ūdens. Turpina mazgāt ar ūdeni (50 ml), līdz mazgājamais ūdens pēc fenolftaleīna šķīduma (4.21. punkts) piliena pievienošanas vairs neiekrāsojas sārts.

Kad mazgājamais ūdens ir aizvadīts, filtrē uz bezūdens nātrija sulfāta (4.5. punkts) iepriekš nosvērtā 250 ml tilpuma kolbā, mazgājot piltuvi un filtru ar maziem daudzumiem etilētera (4.10. punkts).

5.1.5.

Šķīdinātāju ietvaicē, destilējot rotācijas ietvaicētājā 30 °C vakuumā. Pievieno 5 ml acetona un ar mērenu gaisa plūsmu pilnībā likvidē gaistošo šķīdinātāju. Atlikumu 15 minūtes žāvē žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C temperatūrā. Atdzesē eksikatoros un nosver ar 0,1 mg precizitāti.

5.2.

Sterīnu un triterpēndiolu frakcijas atdalīšana (eritrodiols + uvaols)

5.2.1.

Bāzisko plānslāņa hromatogrāfijas plašu sagatavošana. Silikagēla plates (4.6. punkts), aptuveni 4 cm, uz 10 sekundēm pilnīgi iegremdē 0,2 N kālija hidroksīda šķīdumā etanolā (4.5. punkts), pēc tam divas stundas žāvē velkmē un vienu stundu žāvēšanas skapī 100 °C temperatūrā.

Izņem no žāvēšanas skapja un glabā eksikatorā virs kalcija hlorīda (3.13. punkts) līdz lietošanai (šādi apstrādātas plates jāizlieto 15 dienu laikā).

3. piezīme. Ja sterīnu frakcijas atdalīšanai izmanto bāziska silikagēla plates, nepārziepjojamā frakcija nav jāapstrādā ar alumīnija oksīdu. Tādā veidā visi savienojumi ar skābju īpašībām (taukskābes un pārējie) paliek uz starta, un sterīnu josla labi atdalās no alifātisko spirtu un triterpēnspirtu joslas.

5.2.2.

Attīstīšanas kamerā pārnes heksāna/etilētera maisījumu (4.24. punkts) (4. piezīme), izveidojot aptuveni 1 cm biezu slāni. Kameru noslēdz ar piemērotu vāku un vismaz pusstundu atstāj vēsā vietā, lai iestātos šķidruma un tvaika līdzsvars. Kameras iekšējām virsmām var piestiprināt filtrpapīra sloksnes, kas iegremdētas eluentā. Tas aptuveni par trešdaļu samazina attīstīšanas laiku, un komponentu eluēšanās notiek vienmērīgāk un pareizāk.

4. piezīme. Lai attīstīšanas apstākļi būtu atkārtojami, attīstīšanas šķīdums katrai analīzei ir jānomaina. Var lietot arī 50:50 (tilpums/tilpums) n-heksāna/etilētera maisījumu.

5.2.3.

Sagatavo aptuveni 5 % nepārziepjojamās vielas (5.1.5. punkts) šķīdumu etilacetātā (4.12. punkts) un ar 100 μl mikrošļirci 0,3 ml šā šķīduma tievā un vienādā svītrā uznes uz hromatogrāfijas plates (5.2.1. punkts) apakšējās malas (2 cm attālumā). Vienādā attālumā ar šo svītru uznes no 2 līdz 3 μl materiāla standartšķīduma (4.13. punkts), lai pēc attīstīšanas varētu identificēt sterīnu un triterpēndiolu joslu.

5.2.4.

Plati ievieto attīstīšanas kamerā, kas ir sagatavota, kā noteikts 5.2.2. punktā. Apkārtējās vides temperatūrai jābūt no 15 līdz 20 °C (5. piezīme). Kameru tūlīt noslēdz ar vāku un atstāj eluēties, līdz šķīdinātāja fronte sasniedz aptuveni 1 cm no plates augšējās malas. Plati izņem no attīstīšanas kameras un iztvaicē šķīdinātāju, izmantojot karsta gaisa plūsmu vai plati uz neilgu laiku novietojot velkmē.

5. piezīme. Augstāka temperatūra varētu pasliktināt nodalīšanos.

5.2.5.

Uz plates vienmērīgi uzsmidzina nedaudz 2,7-dihlorfluoresceīna šķīduma (4.14. punkts) un tad atstāj nožūt. Novērojot plati ultravioleto staru gaismā, sterīnu un triterpēndiolu joslas var identificēt pēc tā, ka tās ir vienādā attālumā ar standartšķīdumam atbilstošajiem plankumiem (4.13. punkts). Joslu robežas apkārt fluorescējošajam plankumam apzīmē ar melnu zīmuli (skatīt plānslāņa hromatogrāfijas plati 3. attēlā).

5.2.6.

Ar metāla lāpstiņu no apzīmētā laukuma noņem silikagelu. Sīki sasmalcinātu no plates noņemto materiālu pārvieto uz filtrtīģeli (3.7. punkts). Pievieno 10 ml karsta etilacetāta (4.12. punkts), rūpīgi samaisa ar metāla lāpstiņu un vakuumā filtrē, filtrātu uztver filtrtīģelim pievienotajā koniskajā kolbā (3.8. punkts).

Nogulsnes kolbā trīs reizes mazgā ar etilēteri (4.3. punkts) (katru reizi aptuveni 10 ml), filtrātu savācot tajā pašā filtram pievienotajā kolbā. Filtrātu ietvaicē no 4 līdz 5 ml tilpumam, atlikušo šķīdumu pārnes iepriekš nosvērtā 10 ml mēģenē (3.9. punkts), uzmanīgi sildot, lēnā slāpekļa plūsmā ietvaicē sausu, izšķīdina, vēlreiz pievienojot dažus pilienus acetona (4.8. punkts), atkal ietvaicē sausu.

Mēģenē iegūtajam atlikumam jāsastāv no sterīnu un triterpēndiolu frakcijām.

5.3.

Trimetilsililēteru iegūšana.

5.3.1.

Mēģenē, kurā ir sterīnu un triterpēnu frakcija, pievieno sililēšanas reaģentu (4.25. punkts) (6. piezīme) proporcijā 50 μl uz katru miligramu sterīnu un triterpēndiolu, novēršot mitruma absorbciju (7. piezīme).

6. piezīme. Tirdzniecībā ir pieejami lietošanai gatavi šķīdumi. Ir pieejami arī citi sililēšanas reaģenti, piemēram, bis-trimetilsililtrifluoracetamīds ar 1 % trimetilhlorsilānu, kas ir jāatšķaida ar vienādu tilpumu bezūdens piridīna.

Piridīnu var aizvietot ar tādu pašu daudzumu acetonitrila.

5.3.2.

Mēģeni noslēdz ar aizbāzni, uzmanīgi krata (bez apgriešanas), līdz savienojumi ir pilnībā izšķīduši. Atstāj vismaz 15 minūtes istabas temperatūrā, pēc tam dažas minūtes centrifugē. Dzidrais šķīdums ir gatavs gāzu hromatogrāfiskai analīzei.

7. piezīme. Var veidoties viegla opalescence, kas nerada traucējumus. Baltu pārslu veidošanās vai sārta krāsojuma parādīšanās norāda uz mitruma klātbūtni vai reaģenta bojāšanos. Ja tā notiek, analīze ir jāatkārto (tikai tad, ja izmanto heksametildisilazānu/trimetilhlorsilānu).

5.4.

Gāzu hromatogrāfiskā analīze.

5.4.1.

Sagatavošanas operācijas, kapilārās kolonnas kondicionēšana.

5.4.1.1. Kolonnu (3.11. punkts) iemontē gāzu hromatogrāfā, ieeju pievienojot plūsmas sadales inžektoram un kolonnas izeju detektoram.

Izdara gāzu hromatogrāfijas iekārtas vispārējo pārbaudi (noplūdes no gāzu līnijām, detektora, plūsmas sadales un reģistrējošās sistēmas efektivitāti utt.).

5.4.1.2. Ja kolonnu lieto pirmoreiz, ir ieteicams to kondicionēt. Lēnu gāzes plūsmu laiž cauri kolonnai, pēc tam ieslēdz gāzu hromatogrāfu un pakāpeniski uzsilda līdz temperatūrai, kas ir vismaz 20 °C virs darba temperatūras (8. piezīme). Šo temperatūru uztur vismaz divas stundas, pēc tam iekārtu noregulē darba režīmā (noregulē gāzu plūsmas un sadali, liesmas aizdedzi, savienojumu ar datu apstrādes sistēmu, kā arī noregulē kolonnas, detektora un inžektora temperatūru utt.), pēc tam reģistrē signālu, izvēloties jutību, kas ir vismaz divas reizes augstāka par analīzei paredzēto temperatūru. Nulles līnijai ir jābūt lineārai, bez smailēm, un tā nedrīkst nobīdīties.

Negatīva taisna līnija norāda uz noplūdēm kolonnas savienojumu vietās; pozitīva nobīde norāda uz neatbilstīgu kolonnas kondicionēšanu.

8. piezīme. Kondicionēšanas temperatūrai vienmēr jābūt vismaz par 20 °C zemākai nekā lietojamajai stacionārajai fāzei paredzētajai maksimālajai temperatūrai.

5.4.2.

Darba apstākļu izvēle.

5.4.2.1. Darba apstākļi ir šādi:

 kolonnas temperatūra: 260 ± 5 °C,

 inžektora temperatūra: 280–300 °C,

 detektora temperatūra: 280–300 °C,

 nesējgāzes lineārais ātrums: hēlijam no 20 līdz 35 cm/s, ūdeņradim no 30 līdz 50 cm/s,

 dalījuma attiecība: no 1:50 līdz 1:100,

 aparāta jutība: 4–16 reižu lielāka par minimālo atenuāciju,

 reģistrēšanas jutība: no 1 līdz 2 mV no visas skalas,

 ievadāmās vielas daudzums: no 0,5 līdz 1 μl TMSE šķīduma.

Atbilstīgi kolonnas un gāzes hromatogrāfa īpašībām norādītos apstākļus var mainīt, lai iegūtu hromatogrammas, kas atbilst šādiem nosacījumiem:

 betasitosterīna smailes aiztures laikam jābūt 20 ± 5 minūtēm,

 kampesterīna smailei jābūt: olīveļļai (vidējais saturs 3 %) 20 ± 5 % no pilnas skalas; sojas eļļai (vidējais saturs 20 %) 80 ± 10 % no pilnas skalas,

 visiem klātesošajiem sterīniem jābūt atdalītiem. Turklāt smailēm jābūt arī pilnībā nošķirtām, t. i., smailes līnijai ir jāatgriežas uz nulles līnijas, pirms sāk veidoties jauna smaile. Tomēr nepilnīga nošķiršana ir pieņemama ar nosacījumu, ka smailes ar relatīvo aiztures laiku RRT 1,02 02 (sitostanols) var kvantitatīvi noteikt, izmantojot perpendikulu.

5.4.3.

Analītiskā procedūra.

5.4.3.1. 10 μl tilpuma mikrošļircē vispirms ievelk 1 μl heksāna, tad 0,5 μl gaisa un pēc tam 0,5 –1 μl parauga šķīduma. Paceļ šļirces virzuli, lai iztukšotu adatu. Izdur adatu cauri inžektora membrānai un pēc vienas vai divām sekundēm strauji ievada, tad aptuveni pēc piecām sekundēm lēni izvelk adatu.

Var izmantot arī automātisku inžektoru.

5.4.3.2. Turpina reģistrēt, līdz klātesošo triterpēndiolu TMSE ir pilnīgi eluēti. Nulles līnijai visu laiku ir jāatbilst prasībām (5.4.1.2. punkts).

5.4.4.

Smaiļu identificēšana.

Atsevišķās smailes identificē pēc aiztures laikiem, salīdzinot ar sterīnu un triterpēndiolu TMSE maisījumiem, kas analizēti tādus pašus apstākļos (skatīt papildinājumu).

Sterīni un triterpēndioli eluējas šādā secībā: holesterīns, brasikasterīns, ergosterīns, 24-metilēnholesterīns, kampesterīns, kampestanols, stigmasterīns, Δ7-kampesterīns, Δ5,23-stigmastadienols, klerosterīns, betasitosterīns, sitostanols, Δ5-avenasterīns, Δ5,24-stigmastadienols, Δ7-stigmastenols, Δ7-avenasterīns, eritrodiols un uvaols.

Betasitosterīna aiztures laiki SE-52 un SE-54 kolonnā ir parādīti 1. tabulā.

Turpmāk 1. un 2. attēlā parādītas dažu eļļu raksturīgās hromatogrammas.

5.4.5.

Kvantitatīvā novērtēšana.

5.4.5.1. Izmantojot datu apstrādes sistēmu, aprēķina α-holestanola, sterīnu un triterpēndiolu smaiļu laukumus. To savienojumu smailes, kas nav ietverti 1. tabulā, neņem vērā (ergosterīns nav jāaprēķina). Uzskata, ka α-holestanola atbildes signāla koeficients ir vienāds ar 1.

5.4.5.2. Katra atsevišķā sterīna koncentrāciju, kas izteikta mg/kg taukvielas, aprēķina šādi:

image

kur:

Ax

=

sterīna x smailes laukums skaitļošanas sistēmas uzskaites vienībās,

As

=

α-holestanola smailes laukums skaitļošanas sistēmas uzskaites vienībās,

ms

=

pievienotā α-holestanola masa miligramos,

m

=

noteikšanai ņemtā parauga masa gramos.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

6.1. Atsevišķo sterīnu koncentrāciju izsaka mg/kg taukvielas, un to summu norāda kā “kopējos sterīnus”.

Katra atsevišķā sterīna, eritrodiola un uvaola sastāvu izsaka ar skaitli līdz vienai zīmei aiz komata.

Kopējais sterīnu sastāvs ir jāizsaka veselā skaitlī.

▼M28

6.2. Katra atsevišķā sterīna procentus aprēķina pēc attiecīgā smailes laukuma attiecības pret sterīnu smaiļu kopējo laukumu:

image

kur:

Ax

=

x smailes laukums,

ΣA

=

sterīnu smaiļu kopējais laukums.

▼M26

6.3. Nosacītais betasitosterīns: Δ5-23-stigmastadienols + klerosterīns + betasitosterīns+ sitostanols + Δ5-avenasterīns + Δ5-24-stigmastadienols.

6.4. Aprēķina eritrodiola un uvaola procentus:

image

kur:

ΣA

=

sterīna laukumu summa skaitļošanas sistēmas uzskaites vienībās,

Er

=

eritrodiola laukums skaitļošanas sistēmas uzskaites vienībās,

Uv

=

uvaola laukums skaitļošanas sistēmas uzskaites vienībās.




Papildinājums

Gāzes lineārā ātruma noteikšana

Gāzu hromatogrāfā, kas noregulēts atbilstīgi parastajiem darba apstākļiem, ievada no 1 līdz 3 μl metāna (vai propāna) un izmēra laiku, kādā gāze iziet caur kolonnu no ievadīšanas brīža līdz smailes parādīšanās brīdim (tM).

Lineāro ātrumu aprēķina kā L/tM, kur L ir kolonnas garums centimetros un tM ir laiks sekundēs, kas izmērīts ar hronometru.



1.  tabula

Sterīnu relatīvie aiztures laiki

Smaile

Identifikācija

Relatīvie aiztures laiki

SE 54 kolonna

SE 52 kolonna

1.

Holesterīns

Δ-5-holesten-3ß-ols

0,67

0,63

2.

Holestanols

5α-holestan-3ß-ols

0,68

0,64

3.

Brasikasterīns

[24S]-24-metil-Δ-5,22-holestadien-3ß-ols

0,73

0,71

*

Ergosterīns

[24S] 24 meti Δ5-7-22 holestatrien 3β-ols

0,78

0,76

4.

24-metilēnholesterīns

24-metilēn-Δ-5,24-holestadien-3ß-ols

0,82

0,80

5.

Kampesterīns

(24R)-24-metil-Δ-5-holesten-3ß-ols

0,83

0,81

6.

Kampestanols

(24R)-24-metil-holestan-3ß-ols

0,85

0,82

7.

Stigmasterīns

(24S)-24-etil-Δ-5,22-holestadien-3ß-ols

0,88

0,87

8.

Δ-7-kampesterīns

(24R)-24-metil-Δ-7-holesten-3ß-ols

0,93

0,92

9.

Δ-5,23-stigmastadienols

(24R,S)-24-etil-Δ-5,23-holestadien-3ß-ols

0,95

0,95

10.

Klerosterīns

(24S)-24-etil-Δ-5,25-holestadien-3ß-ols

0,96

0,96

11.

Betasitosterīns

(24R)-24-etil-Δ-5-holesten-3ß-ols

1,00

1,00

12.

Sitostanols

24-etil-holestan-3ß-ols

1,02

1,02

13.

Δ-5-avenasterīns

(24Z)-24-etiliden-Δ-holesten-3ß-ols

1,03

1,03

14.

Δ-5,24-stigmastadienols

(24R,S)-24-etil-Δ-5,24-holestadien-3ß-ols

1,08

1,08

15.

Δ-7-stigmastenols

(24R,S)-24-etil-Δ-7-holesten-3ß-ols

1,12

1,12

16.

Δ-7-avenasterīns

(24Z)-24-etiliden-Δ-7-holesten-3ß-ols

1,16

1,16

17.

Eritrodiols

5α olean-12en-3b28 diols

1,41

1,41

18.

Uvaols

Δ12-ursen-3β28 diols

1,52

1,52

1.    attēls

Spīdīgās olīveļļas (ar iekšējo standartu) sterīnu un triterpēndiolu frakcijas gāzu hromatogramma

image

2.    attēls

Rafinētas olīveļļas (ar iekšējo standartu) sterīnu un triterpēndiolu frakcijas gāzu hromatogramma

image

3.    attēls

Olīvu izspaidu eļļas plānslāņa hromatogrāfijas plate, kura ir jānoskrāpē, lai noteiktu sterīnus un triterpēndiolus

image

1 – skvalēns

2 – triterpēnspirti un alifātiskie spirti

3 – sterīni un triterpēndioli

4 – sākums un brīvās taukskābes.

▼M26 —————

▼M21




VII PIELIKUMS

2-GLICERILMONOPALMITĀTA SATURA NOTEIKŠANA

1.   IZMANTOŠANAS JOMA

Šajā metodē aprakstīta triglicerīdu molekulā 2. pozīcijā saistītās palmitīnskābes noteikšana pēc 2-glicerilmonopalmitāta.

Šo metodi var izmantot istabas temperatūrā (20 °C) šķidrām augu eļļām.

2.   PRINCIPS

Pēc sagatavošanas eļļas paraugu šķeļ ar aizkuņģa dziedzera lipāzi: triglicerīdu daļējā selektīvā hidrolīzē 1. un 3. pozīcijā rodas 2-monoglicerīdi. 2-glicerilmonopalmitāta saturu monoglicerīdu frakcijā pēc sililēšanas nosaka ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

3.   APARATŪRA UN MATERIĀLI

3.1.

25 ml tilpuma Erlenmeijera kolba

3.2.

100, 250 un 300 ml tilpuma vārglāzes

3.3.

Hromatogrāfijas kolonna no stikla, iekšējais diametrs 21–23 mm, garums 400 mm, ar poraina stikla disku un krānu

3.4.

10, 50, 100 un 200 ml tilpuma mērcilindri

3.5.

100 un 250 ml tilpuma kolbas

3.6.

Rotācijas ietvaicētājs

3.7.

10 ml tilpuma centrifūgas mēģenes ar konisku apakšdaļu un slīpēta stikla aizbāzni

3.8.

Centrifūga 10 un 100 ml tilpuma mēģenēm

3.9.

Termostats, kurā var uzturēt 40 ± 0,5 °C temperatūru

3.10.

1 un 2 ml tilpuma graduētas pipetes

3.11.

1 ml tilpuma šļirce zemādas injekcijām

3.12.

100 μl tilpuma mikrošļirce

3.13.

1 000 ml tilpuma šķirpiltuve

3.14.

Kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfs ar virskolonnas auksto inžekciju parauga tiešai ievadīšanai kolonnā un krāsni, kurā var uzturēt vajadzīgo temperatūru ar precizitāti apm. 1 °C

3.15.

Virskolonnas aukstais inžektors parauga tiešai ievadīšanai kolonnā

3.16.

Liesmas jonizācijas detektors un elektrometrs

3.17.

Elektrometram piemērota reģistrējošā iekārta/integrators ar maināmu papīra ātrumu, kuras atbildes reakcijas laiks ir ne lielāks par 1 s

3.18.

Stikla vai kvarca stikla kapilārā kolonna, garums 8–12 metri, iekšējais diametrs 0,25–0,32 mm, kas pārklāta ar metilpolisiloksānu vai fenilmetilpolisiloksānu 5 %, 0,10–0,30 μm slānis, izmantojama 370 °C temperatūrā

3.19.

10 μl tilpuma mikrošļirce ar vismaz 7,5 cm garu rūdītu adatu tiešai virskolonnas ievadīšanai

4.   REAKTĪVI

4.1.

Silikagels ar daļiņu izmēru no 0,063 līdz 0,200 mm (70/280 mesh), kas sagatavots šādi: Silikagelu porcelāna tīģelī žāvskapī 4 stundas žāvē 160 °C temperatūrā, atdzesē eksikatorā istabas temperatūrā. Pievieno ūdeni 5 % no silikagela masas turpmāk aprakstītajā veidā. Erlenmeijera kolbā iesver 152 g silikagela, pievieno 8 g destilēta ūdens, noslēdz ar aizbāzni un uzmanīgi krata, lai ūdens sadalītos masā vienmērīgi. Pirms lietošanas jāiztur vismaz 12 stundas

4.2.

n-heksāns (hromatogrāfijai)

4.3.

Izopropanols

4.4.

Izopropanols, 1/1 (v/v) ūdens šķīdums

4.5.

Aizkuņģa dziedzera lipāze. Tās aktivitātei jābūt no 2,0 līdz 10 lipāzes vienībām uz miligramu. (Aizkuņģa dziedzera lipāzes ar aktivitāti no 2 līdz 10 vienībām uz miligramu fermenta ir nopērkamas.)

4.6.

Tris-hidroksimetilaminometāna buferšķīdums: 1 M ūdens reakciju ar konc. HCl (1/1 v/v) noregulē līdz pH 8 (nosaka potenciometriski)

4.7.

Enzīma kvalitātes nātrija holāts, 0,1 % ūdens šķīdums (šis šķīdums pēc pagatavošanas ir derīgs divas nedēļas)

4.8.

Kalcija hlorīds, 22 % ūdens šķīdums

4.9.

Dietilēteris, hromatogrāfijai

4.10.

Šķīdinātājs attīstīšanai: n-heksāna/dietilētera (87:13 v:v) maisījums

4.11.

Nātrija hidroksīds, 12 % šķīdums

4.12.

Fenolftaleīns, 1 % šķīdums etanolā

4.13.

Nesējgāze: ūdeņradis vai hēlijs, gāzes hromatogrāfijai

4.14.

Palīggāzes: ūdeņradis, tīrība vismaz 99 %, sauss un attīrīts no organiskajām vielām; un gaiss, gāzes hromatogrāfijai, ar tādu pašu tīrības pakāpi

4.15.

Silanizācijas reaģents: piridīna/heksametildisilazāna, trimetilhlorsilāna 9/3/1 (v/v/v) maisījums. (Nopērkami arī lietošanai sagatavoti šķīdumi. Var izmantot citus sililēšanas reaģentus, konkrēti bis-trimetilsililtrifluoracetamīds + 1 % trimetilhlorsilāns, kas atšķaidīts ar tādu pašu tilpumu bezūdens piridīna.)

4.16.

Standartparaugi: tīri monoglicerīdi vai monoglicerīdu maisījumi ar zināmu sastāvu, kas ir līdzīgs analizējamo paraugu sastāvam

5.   METODE

5.1.   Paraugu sagatavošana

5.1.1.

Eļļas, kuru brīvais skābums ir mazāks par 3 %, pirms hromatografēšanas silikagela kolonnā nav obligāti jāneitralizē. Eļļas, kuru brīvais skābums ir lielāks par 3 %, jāneitralizē, kā aprakstīts 5.1.1.1. punktā.

5.1.1.1.

Pārnes 50 g eļļas un 200 ml n-heksāna 1 000 ml tilpuma šķirpiltuvē (3.13.). Pievieno 100 ml izopropanola un 12 % nātrija hidroksīda (4.11.) daudzumā, kas ir ekvivalents eļļas brīvajam skābumam plus 5 %. Vienu minūti enerģiski krata. Pievieno 100 ml destilēta ūdens, vēlreiz sakrata un nostādina.

Pēc dekantēšanas atdala apakšējo ziepes saturošo slāni. Atdala arī visus pārējos starpslāņus (duļķes un nešķīstošās vielas). Neitralizētā eļļas parauga šķīdumu heksānā vairākas reizes mazgā ar 50–60 ml izopropanola/ūdens 1/1 (v/v) šķīdumu (4.4.), līdz izzūd tā sārtais krāsojums ar fenolftaleīnu.

Lielāko daļu heksāna atdala ar vakuumdestilāciju (izmantojot, piemēram, rotācijas ietvaicētāju), un eļļu pārnes 100 ml tilpuma kolbā (3.5.). Eļļu vakuumā žāvē, līdz pilnībā atdalīts viss šķīdinātājs.

Šīs procedūras beigās eļļas skābumam jābūt mazākam par 0,5 %.

5.1.2.

Šādi sagatavotas eļļas 1,0 g lielu iesvaru pārnes 25 ml tilpuma Erlenmeijera kolbā (3.1.), un to izšķīdina 10 ml attīstīšanas maisījumā (4.10.). Pirms hromatogrāfijas silikagela kolonnā šķīdumu nostādina vismaz 15 minūtes.

Lai nodrošinātu hromatogrāfijai optimālus apstākļus, ja šķīdums nav dzidrs, to centrifugē (var izmantot lietošanai sagatavotus 500 mg SPE silikagela kartridžus).

5.1.3.

Hromatogrāfijas kolonnas sagatavošana

Apmēram 30 ml attīstītāja šķīdinātāja (4.10.) pārnes kolonnā (3.3.), izmantojot stikla spieķīti, kolonnas apakšā ievieto kokvilnas auduma gabaliņu; saspiež, lai aizvadītu gaisu.

Vārglāzē sagatavo 25 g silikagela (4.1.) suspensiju apmēram 80 ml attīstītāja šķīdinātāja, un pārnes kolonnā, izmantojot piltuvi.

Pārbauda, vai viss silikagels pārnests kolonnā; mazgā ar attīstītāja šķīdinātāju (4.10.), atver krānu un šķidruma līmeni pazemina tā, lai tas būtu apmēram 2 mm virs silikagela līmeņa.

5.1.4.

Kolonnas hromatogrāfija

No parauga, kas sagatavots, kā aprakstīts iepriekš 5.1. punktā, 25 ml tilpuma Erlenmeijera kolbā (3.1.) ņem precīzi 1,0 g lielu iesvaru.

Parauga iesvaru izšķīdina 10 ml attīstītāja šķīdinātāja (4.10.). Šķīdumu pārnes hromatogrāfijas kolonnā, kas sagatavota saskaņā ar 5.1.3. punktu. Jāraugās, lai netiktu aizskarta kolonnas virsma.

Atver krānu un parauga šķīdumu pārnes kolonnā, līdz tas sasniedz silikagela līmeni. Attīsta ar 150 ml attīstītāja šķīdinātāja. Noregulē plūsmas ātrumu 2 ml/min (tā, lai 150 ml šķīduma tiktu pārnesti kolonnā apmēram 60–70 min laikā).

Eluātu savāc iepriekš nosvērtā 250 ml tilpuma kolbā. Šķīdinātāju iztvaicē vakuumā gandrīz sausu, un šķīdinātāja atliekas atdala slāpekļa plūsmā.

Kolbu nosver un aprēķina iegūtā ekstrakta masu.

(Ja izmanto lietošanai sagatavotus SPE silikagela kartridžus, rīkojas, kā aprakstīts turpmāk. 1 ml šķīduma (5.1.2.) pārnes sagatavotos kartridžos ar 3 ml n-heksāna.

Pēc šķīduma perkolēšanas attīsta ar 4 ml n-heksāna/dietilētera 9/1 (v/v) maisījumu.

Eluātu savāc 10 ml tilpuma mēģenē un slāpekļa plūsmā ietvaicē sausu.

Uz sauso atlikumu iedarbojas ar aizkuņģa dziedzera lipāzi (5.2.). Jāpārbauda taukskābju sastāvs pirms SPE kartridža un pēc tā.)

5.2.   Hidrolīze ar aizkuņģa dziedzera lipāzi

5.2.1.

Centrifūgas mēģenē iesver 0,1 g eļļas, kas sagatavotas saskaņā ar 5.1. punktu. Pievieno 2 ml buferšķīduma (4.6.), 0,5 ml nātrija holāta šķīduma (4.7.) un 0,2 ml kalcija hlorīda šķīduma, katru reizi šķīdumu rūpīgi samaisot. Mēģeni noslēdz ar pieslīpēta stikla aizbāzni, un ievieto termostatā 40 ± 0,5 °C temperatūrā.

5.2.2.

Pievieno 20 mg lipāzes, uzmanīgi sakrata (nesaslapinot aizbāzni), un mēģeni ievieto termostatā precīzi uz 2 min. Pēc tam izņem, enerģiski krata precīzi 1 min un atdzesē.

5.2.3.

Pievieno 1 ml dietilētera, noslēdz ar aizbāzni un enerģiski krata, pēc tam centrifugē, un ar mikrošļirci ētera šķīdumu pārnes tīrā sausā mēģenē.

5.3.   Silanilatvasinājumu iegūšana un gāzes hromatogrāfija

5.3.1.

Ar mikrošļirci 100 μl šķīduma (5.2.3.) pārnes 10 ml tilpuma mēģenē ar konisku apakšdaļu.

5.3.2.

Vājā slāpekļa plūsmā atdala šķīdinātāju, pievieno 200 μl silanizācijas reaģenta (4.15.), mēģeni noslēdz ar aizbāzni un 20 min nostādina.

5.3.3.

Pēc 20 min pievieno 1 līdz 5 ml n-heksāna (atkarībā no hromatografēšanas apstākļiem): šādi iegūtais šķīdums ir sagatavots gāzes hromatogrāfijai.

5.4.   Gāzes hromatogrāfija

Darba apstākļi:

 inžektora temperatūra (virskolonnas inžektors) zem šķīdinātāja viršanas punkta (68 °C);

 detektora temperatūra: 350 °C;

 kolonnas temperatūra: krāsns temperatūras programma: 1 minūti 60 °C, paaugstināšana par 15 °C minūtē līdz 180 °C, tad par 5 °C minūtē līdz 340 °C, tad 13 minūtes 340 °C;

 nesējgāze: ūdeņradis vai hēlijs, ar lineāro ātrumu, kas ir pietiekams 1. att. parādītās izšķirtspējas panākšanai. Aiztures laikam C54 triglicerīdam jābūt 40 ± 5 min (sk. 2. att.). (Norādītie darba apstākļi ir orientējoši. Operatoriem tie jāoptimizē, lai panāktu vajadzīgo izšķirtspēju. Tā signāla augstumam, kas atbilst 2-glicerilmonopalmitātam, jābūt vismaz 10 % no reģistrācijas iekārtas skalas.)

 ievadītās vielas daudzums: 0,5–1 μl n-heksāna šķīduma (5 ml) (5.3.3.).

5.4.1.   Signālu identifikācija

Atsevišķos monoglicerīdus identificē pēc aiztures laikiem, tos salīdzinot ar monoglicerīdu standartmaisījumiem tādos pašos apstākļos noteiktajiem aiztures laikiem.

5.4.2.   Kvantitatīva noteikšana

Katra signāla laukumu aprēķina, izmantojot elektronisko integratoru.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

Glicerilmonopalmitāta saturu aprēķina pēc attiecīgā signāla laukuma attiecības pret visu monoglicerīdu signālu laukumu kopējo summu (sk. 2. att.), izmantojot šādu formulu:

glicerilmonopalmitāts (%)

image

kur:

Ax

=

glicerilmonopalmitāta signāla laukums;

ΣA

=

visu monoglicerīdu signālu laukumu summa.

Rezultātus uzdod ar precizitāti līdz vienam decimālciparam aiz komata.

7.   ANALĪZES REZULTĀTU PĀRSKATS

Pārskatā par analīzes rezultātiem jānorāda:

 atsauce uz šo metodi,

 visa informācija, kas vajadzīga parauga pilnīgai identifikācijai,

 analīzes rezultāts,

 ziņas par atkāpēm no šīs metodes, pamatojoties uz ieinteresēto pušu vienošanos, vai kāda cita iemesla dēļ,

 laboratorijas identifikācijas dati, analīzes dienas datums un par analīzes veikšanu atbildīgo personu paraksti.

1.   attēls

To silanizēšanas reakcijas produktu hromatogramma, kas iegūti, ar lipāzi iedarbojoties uz rafinētu olīveļļu, kurai pievienoti 20 % esterificētas eļļas (100 %).

image

Paskaidrojumi: Acides gras libres = brīvās tauksābes; Huile d’olive rafinée = rafinēta olīveļļa; 20 % Huile estérifiée = 20 % esterificēta eļļa; 1-2 monopalmitoléine = 1-2 monopalmitoleīns; 1-2 monopalmitine = 1-2 monopalmitīns; 1-2 mono C18 insat. = 1-2 mono- C18 nepiesāt.; Squalene = skvalēns.

2.   attēls

Hromatogrammas:

A)

neesterificēta olīveļļa, pēc iedarbības ar lipāzi; pēc silanizēšanas; šādos apstākļos (8–12 m kapilārā kolonna) vasku frakcija eluējas vienlaicīgi ar digicerīdu frakciju vai pavisam nedaudz vēlāk.

Pēc iedarbības ar lipāzi triglicerīdu saturs nedrīkst būt augstāks par 15 %.

image

Paskaidrojumi:

1

=

Brīvās taukskābes

2

=

Monoglicerīdi

3

=

Diglicerīdi

4

=

Triglicerīdi

*

=

2-monopalmitīns

**

=

C54 triglicerīds

Hromatogrammas:

B)

esterificēta eļļa pēc iedarbības ar lipāzi; pēc silanizēšanas; šādos apstākļos (8–12 m kapilārā kolonna) vasku frakcija eluējas vienlaicīgi ar digicerīdu frakciju vai pavisam nedaudz vēlāk.

Pēc iedarbības ar lipāzi triglicerīdu saturs nedrīkst būt augstāks par 15 %.

image

Paskaidrojumi:

1

=

Brīvās taukskābes

2

=

Monoglicerīdi

3

=

Diglicerīdi

4

=

Triglicerīdi

*

=

2-monopalmitīns

**

=

C54 triglicerīds

8.   PIEZĪMES

LIPĀZES SAGATAVOŠANA

Ir nopērkamas lipāzes ar pietiekamu aktivitāti. Tās var sagatavot arī laboratorijā šādi.

Atdzesē līdz 0 °C temperatūrai 5 kg svaigu cūkas aizkuņģa dziedzeru. Atdala apkārtējos cietos taukus un saistaudus, un pēc tam blenderī sasmalcina šķidras pastas veidā. Pastai pievieno 2,5 l bezūdens acetona, 4–6 stundas maisa, pēc tam centrifugē. Atlikumu vēl trīs reizes ekstrahē ar tādu pašu daudzumu bezūdens acetona, pēc tam divas reizes ar acetona/dietilētera (1/1 v/v) maisījumu, un divas reizes ar dietilēteri.

Atlikumu 48 h žāvē vakuumā, lai iegūtu stabilu pulveri, ko var ilgstoši glabāt ledusskapī, sargājot no mitruma iedarbības.

LIPĀZES AKTIVITĀTES KONTROLE

Sagatavo olīveļļas emulsiju šādā veidā.

Mikserī 10 min maisa maisījumu, kas sastāv no 165 ml gumiarabika 100 g/l šķīduma, 15 g sasmalcināta ledus un 20 ml iepriekš neitralizētas olīveļļas.

Pārnes 10 ml šīs emulsijas 50 ml tilpuma vārlāzē, pievieno 0,3 ml nātrija holāta 0,2 g/ml šķīdumu, un pēc tam 20 ml destilēta ūdens.

Vārglāzi novieto termostatā 37 °C temperatūrā; ievieto pH-metra elektrodus un spirāles maisītāju.

Ar bireti pa pilienam pievieno 0,1 N nātrija hidroksīda šķīdumu līdz pH 8,3.

Pievieno alikvotu lipāzes pulvera suspensijas ūdenī (0,1 g/ml lipāzes). Tiklīdz pH-metrs rāda 8,3, palaiž hronometru un pa pilienam pievieno nātrija hidroksīdu ar tādu ātrumu, lai reakcija nemainītos, un visu laiku būtu pH 8,3. Ik pēc minūtes atzīmē patērētā sārma daudzumu.

Iegūtos datus attēlo x/y grafikā, kurā uz abscisu ass atliek laiku, bet uz ordinātu ass – 0,1 N sārma šķīduma tilpumu mililitros, kas patērēts nemainīga pH saglabāšanai. Iegūtajai sakarībai jābūt lineārai.

Lipāzes aktivitāti, kas izteikta lipāzes vienībās vienā miligramā, aprēķina pēc šādas formulas:

image

kur:

A

aktivitāte lipāzes vienības/mg;

V

mililitri 0,1 N nātrija hidroksīda šķīduma minūtē (aprēķina pēc grafika);

N

nātrija hidroksīda šķīduma titrs;

m

testējamās lipāzes parauga masa miligramos.

Lipāzes vienība ir fermenta daudzums, kāds fermentatīvās šķelšanas reakcijās vienā minūtē izdala 10 mikroekvivalentus skābes.

▼M20 —————

▼M28




IX PIELIKUMS

SPEKTROFOTOMETRISKĀ ANALĪZE UV SPEKTRĀ

IEVADS

Spektrofotometriskā analīze UV spektrā var dot informāciju par tauku kvalitāti, to saglabāšanas stāvokli un tehnoloģisko procesu izraisītajām pārmaiņām tajos. Absorbcija pie metodē noteiktajiem viļņa garumiem notiek oksidēšanās un/vai rafinēšanas procesā konjugētu diēnu un triēnu sistēmu klātbūtnes dēļ. Šo absorbciju izsaka kā īpatnējo ekstinkciju

image

(1 % (masas) tauku šķīduma ekstinkcija attiecīgā šķīdinātājā 10 mm kivetē), ko parasti apzīmē ar K (sauc arī par “ekstinkcijas koeficientu”).

1.   DARBĪBAS JOMA

Šajā pielikumā aprakstīta procedūra olīveļļas spektrofotometriskajai analīzei UV spektrā.

2.   METODES PRINCIPS

Paraugu šķīdina vajadzīgajā šķīdinātājā un pie noteiktiem viļņa garumiem izmēra šķīduma absorbciju attiecībā pret tīru šķīdinātāju.

Vielas koncentrācijai 1 % (masas) 10 mm kivetē aprēķina īpatnējo ekstinkciju pie 232 nm un 268 nm izooktānā vai 232 nm un 270 nm cikloheksānā.

3.   IEKĀRTA

3.1.

Spektrofotometrs mērījumiem ultravioletajā spektra daļā (starp 220 un 360 nm) ar iespēju nolasīt atsevišķas nanometru vienības. Ieteicams regulāri pārbaudīt spektrometra viļņa garuma un absorbcijas skalu precizitāti un reproducējamību, kā arī izkliedēto gaismu.

3.1.1.

Viļņa garuma skala. To var pārbaudīt, izmantojot references materiālu – optiskā stikla filtru, kas satur holmija oksīdu vai holmija oksīda šķīdumu (var būt hermētisks), kam ir izteiktas absorbcijas joslas. References materiāli ir paredzēti, lai verificētu un kalibrētu viļņa garuma skalas spektrofotometriem, kuri darbojas redzamajā un ultravioletajā starojuma apgabalā un kuriem nominālais spektrālās joslas platums ir ne vairāk par 5 nm. Mērījumus salīdzina ar gaisa tukšo paraugu 640–240 nm viļņa garuma diapazonā, ievērojot references materiāliem pievienotās instrukcijas. Ikreiz, kad maina spraugas platumu, izdara bāzes līnijas korekciju ar baltas gaismas kūli. Attiecīgie viļņa garumi ir uzskaitīti standarta references materiāla sertifikātā.

3.1.2.

Absorbcijas skala. To var pārbaudīt, izmantojot komerciāli pieejamus hermētiskus references materiālus – paskābinātus kālija dihromāta šķīdumus noteiktās koncentrācijās un ar sertificētām absorbcijas vērtībām pie λmax (4 kālija dihromāta šķīdumi perhlorskābē, kas hermētiski ievietoti četrās UV paredzētās kvarca kivetēs, lai noteiktu linearitātes un fotometriskās pareizības referenci UV). Pēc bāzes līnijas korekcijas kālija dihromāta šķīdumus salīdzina ar tukšo izmantotās skābes paraugu, ievērojot references materiālam pievienotās instrukcijas. Attiecīgās absorbcijas vērtības ir uzskaitītas references materiāla sertifikātā.

Alternatīvs veids, kādā pārbaudīt fotoelementa un fotomultiplikatora signālu, ir šāds: spektrofotometrijas veikšanai iesver 0,2000 g kālija hromāta un 1 000 ml mērkolbā to izšķīdina 0,05 N kālija hidroksīda šķīdumā, un uzpilda līdz zīmei. Ņem precīzi 25 ml iegūtā šķīduma, pārnes 500 ml mērkolbā un uzpilda līdz zīmei ar to pašu kālija hidroksīda šķīdumu.

Izmēra šādi iegūtā šķīduma ekstinkciju pie 275 nm, lietojot kālija hidroksīda šķīdumu kā references šķīdumu. Lietojot 1 cm kiveti, izmērītajai ekstinkcijai jābūt 0,200 ± 0,005.

3.2.

Spektra UV daļas (220 līdz 360 nm) mērījumiem piemērotas taisnstūra kvarca kivetes ar vāciņiem, optiskais ceļa garums 10 mm. Ja kivetes piepildītas ar ūdeni vai citu piemērotu šķīdinātāju, tās savā starpā nedrīkst atšķirties par vairāk nekā 0,01 ekstinkcijas vienību.

3.3.

Mērkolbas ar vienu zīmi, tilpums 25 ml, A klase.

3.4.

Analītiskie svari ar nolasījuma precizitāti līdz 0,0001 g.

4.   REAKTĪVI

Ja nav noteikts citādi, veicot analīzi, lieto vienīgi atzītas analītiskas tīrības pakāpes reaktīvus un destilētu vai demineralizētu ūdeni vai vismaz līdzvērtīgas tīrības pakāpes ūdeni.

Šķīdinātājs: izooktāns (2,2,4-trimetilpentāns) mērījumiem pie 232 nm un 268 nm un cikloheksāns mērījumiem pie 232 nm un 270 nm, ar absorbciju mazāk par 0,12 pie 232 nm un mazāk par 0,05 pie 270 nm salīdzinājumā ar destilētu ūdeni, mērot 10 mm kivetē.

5.   PROCEDŪRA

5.1.

Paraugam jābūt pilnīgi homogēnam un bez suspendētiem piemaisījumiem. Pretējā gadījumā tas jāfiltrē caur filtrpapīru aptuveni 30 °C temperatūrā.

5.2.

Rūpīgi iesver 0,25 g (ar precizitāti līdz 1 mg) šādi sagatavota parauga 25 ml mērkolbā, uzpilda līdz zīmei ar norādīto šķīdinātāju un homogenizē. Iegūtajam šķīdumam ir jābūt pilnīgi dzidram. Ja novērojama opalescence jeb duļķainība, ātri izfiltrē caur filtrpapīru.

PIEZĪME. Neapstrādātu olīveļļu un neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu absorbcijas mērīšanai pie 268 nm un 270 nm parasti pietiek ar 0,25–0,30 g materiāla. Mērījumiem pie 232 nm parasti ir vajadzīgs 0,05 g parauga, un visbiežāk gatavo divus atsevišķus šķīdumus. Olīvu izspaidu eļļu, rafinētu olīveļļu un eļļu, kam piejaukta olīveļļa, absorbcijas mērīšanai parasti vajadzīgs mazāks paraugs, piemēram, 0,1 g, jo šo eļļu absorbētspēja ir lielāka.

5.3.

Ja vajadzīgs, abās kvarca kivetēs (parauga un standartšķīduma kivetē) bāzes līniju (220–290 nm) koriģē ar šķīdinātāju, tad piepilda parauga kvarca kiveti ar testa šķīdumu un izmēra ekstinkciju pie 232, 268 un 270 nm, šķīdinātāju izmantojot par standartšķīdumu.

Izmērītajām ekstinkcijas vērtībām jābūt starp 0,1 un 0,8 vai verificētā spektrofotometra linearitātes diapazonā. Ja tā nav, mērījumi jāatkārto, lietojot pēc vajadzības koncentrētākus vai atšķaidītākus šķīdumus.

5.4.

Kad izmērīta absorbcija pie 268 vai 270 nm, mēra absorbciju pie λmax, λmax + 4 un λmax – 4. Šīs absorbcijas vērtības izmanto, lai noteiktu īpatnējās ekstinkcijas variāciju (ΔΚ).

PIEZĪME. Uzskata, ka λmax izooktānam, ko izmanto par šķīdinātāju, ir 268 nm un ka cikloheksānam tas ir 270 nm.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

6.1.

Pieraksta pie dažādiem viļņa garumiem iegūtās īpatnējās ekstinkcijas (ekstinkcijas koeficientus), ko aprēķina šādi:

image

kur:

=

īpatnējā ekstinkcija pie viļņa garuma λ;

=

ekstinkcija, kas izmērīta pie viļņa garuma λ;

c

=

šķīduma koncentrācija g/100 ml;

s

=

kvarca kivetes ceļa garums centimetros;

rezultātus izsaka ar precizitāti līdz divām zīmēm aiz komata.

6.2.

Īpatnējās ekstinkcijas variācija (ΔΚ)

Ekstinkcijas absolūtās vērtības variāciju (ΔΚ) nosaka pēc šādas formulas:

image

kur Km ir īpatnējā ekstinkcija pie maksimālajai absorbcijai atbilstošā viļņa garuma – 270 nm vai 268 nm atkarībā no izmantotā šķīdinātāja;

rezultātus izsaka ar precizitāti līdz divām zīmēm aiz komata.




X PIELIKUMS

TAUKSKĀBJU METILESTERU NOTEIKŠANA AR GĀZU HROMATOGRĀFIJU

1.   DARBĪBAS JOMA

Šajā pielikumā sniegti norādījumi par to, kā ar gāzu hromatogrāfiju noteikt brīvās un saistītās taukskābes augu taukos un eļļās pēc tam, kad šīs taukskābes pārvērstas taukskābju metilesteros (FAME).

Saistītās taukskābes no triacilglicerīdiem (TAG) un – atkarībā no esterifikācijas metodes – brīvās taukskābes (FFA) tiek pārvērstas taukskābju metilesteros (FAME), kurus nosaka ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

Šajā pielikumā aprakstītā metode ļauj kvantitatīvi noteikt FAME ar oglekļa atomu virknes garumu C12-C24, ieskaitot piesātināto, cis- un trans-mononepiesātināto un cis- un trans-polinepiesātināto taukskābju metilesterus.

2.   PRINCIPS

FAME kvantitatīvajai analīzei izmanto gāzu hromatogrāfiju (GH). FAME sagatavo saskaņā ar A daļu. Pēc tam tos ievada un iztvaicē inžektorā. FAME izdalīšana notiek noteiktas polaritātes un garuma analītiskajās kolonnās. FAME noteikšanai izmanto liesmas jonizācijas detektoru (LJD). Analīzes nosacījumi ir izklāstīti B daļā.

FAME gāzu hromatogrāfijā, kuru veic ar LJD, par nesējgāzi var izmantot ūdeņradi vai hēliju (mobilā fāze). Ūdeņradis palielina izdalīšanas ātrumu un dod izteiktākas smailes. Stacionārā fāze ir mikroskopiski plāns šķidruma slānis uz inertas cietas virsmas, kas izgatavota no kausēta kvarca.

Kad iztvaicētie savienojumi šķērso kapilāro kolonnu, analīzes procesā tie mijiedarbojas ar stacionāro fāzi, kura klāj kapilārās kolonnas iekšējo virsmu. Tā kā dažādiem savienojumiem šī mijiedarbība ir atšķirīga, tie eluējas atšķirīgā laikā, un to sauc par savienojuma aiztures laiku pie konkrētajiem analīzes parametriem. Dažādos savienojumus ir iespējams identificēt, salīdzinot to aiztures laikus.

A DAĻA

TAUKSKĀBJU METILESTERU SAGATAVOŠANA NO OLĪVEĻĻAS UN OLĪVU IZSPAIDU EĻĻAS

1.   DARBĪBAS JOMA

Šajā daļā aprakstīta taukskābju metilesteru sagatavošana. Tā aptver metodes taukskābju metilesteru sagatavošanai no olīveļļām un olīvu izspaidu eļļām.

2.   PIEMĒROŠANAS JOMA

Taukskābju metilesteru sagatavošanu no olīveļļām un olīvu izspaidu eļļām veic, kālija hidroksīdu istabas temperatūrā transesterificējot ar metanola šķīdumu. Tas, vai paraugu pirms transesterifikācijas nepieciešams attīrīt, ir atkarīgs no brīvo taukskābju satura paraugā un no analītiskā rādītāja, kas jānosaka. Var izmantot šādu tabulu:



Eļļas kategorija

Metode

Neapstrādāta olīveļļa ar skābes saturu ≤ 2,0 %

1.  Taukskābes

2.  trans-taukskābes

3.  ΔECN42 (pēc attīrīšanas ar silikagelu SPE)

Rafinēta olīveļļa

Olīveļļa, kas sastāv no rafinētas olīveļļas un neapstrādātām olīveļļām

Rafinēta olīvu izspaidu eļļa

Olīvu izspaidu eļļa

Neapstrādāta olīveļļa ar skābes saturu > 2,0 %

Neattīrīta olīvu izspaidu eļļa

1.  Taukskābes (pēc attīrīšanas ar silikagelu SPE)

2.  trans-taukskābes (pēc attīrīšanas ar silikagelu SPE)

3.  ΔECN42 (pēc attīrīšanas ar silikagelu SPE)

3.   METODIKA

3.1.    Kālija hidroksīda transesterifikācija istabas temperatūrā ar metanola šķīdumu

3.1.1.    Princips

Metilesteri veidojas kā starpposma produkts kālija hidroksīda transesterifikācijā ar metanola šķīdumu, pirms sākas pārziepjošanās.

3.1.2.    Reaktīvi

3.1.2.1.

Metanols, kas satur ne vairāk kā 0,5 % (masas daļa %) ūdens.

3.1.2.2.

Heksāns, hromatogrāfijas kvalitātes.

3.1.2.3.

Heptāns, hromatogrāfijas kvalitātes.

3.1.2.4.

Dietilēteris, stabilizēts analīzes vajadzībām.

3.1.2.5.

Acetons, hromatogrāfijas kvalitātes.

3.1.2.6.

Eluēšanas šķīdinātājs eļļas attīrīšanai kolonnas/SPE hromatogrāfijā: heksāna/dietilētera maisījums 87/13 (tilpuma daļa %).

3.1.2.7.

Kālija hidroksīds, aptuveni 2M šķīdums metanolā: 11,2 g kālija hidroksīda izšķīdina 100 mililitros metanola.

3.1.2.8.

Silikagela kasetnes, 1 g (6 ml), cietās fāzes ekstrakcijai.

3.1.3.    Aparatūra

3.1.3.1.

5 ml tilpuma mēģenes ar aizskrūvējamu aizbāzni, kuram ir politetrafluoretilēna apmale.

3.1.3.2.

Mērpipetes vai automātiskās pipetes, 2 ml un 0,2 ml.

3.1.4.    Eļļas paraugu attīrīšana

Ja vajadzīgs, paraugus attīra, laižot eļļu caur silikagela cietās fāzes ekstrakcijas kasetni. Silikagela kasetni (3.1.2.8.) ievieto vakuuma eluēšanas iekārtā un mazgā ar 6 ml heksāna (3.1.2.2.); mazgāšana tiek veikta bez vakuuma. Pēc tam kolonnā ievada eļļas (aptuveni 0,12 g) šķīdumu 0,5 ml heksānā (3.1.2.2.). Šķīdumu izvelk tai cauri un pēc tam eluē ar 10 ml heksāna/dietilētera (87:13, tilpuma daļa %) (3.1.2.6.). Apvienotus eluātus homogenizē un sadala divos aptuveni vienādos tilpumos. Vienu alikvotu ietvaicē sausu rotācijas ietvaicētājā pie samazināta spiediena un istabas temperatūrā. Atlikumu izšķīdina 1 mililitrā heptāna, un šķīdums ir gatavs taukskābju analizēšanai ar gāzu hromatogrāfiju. Otru alikvotu ietvaicē un atlikumu izšķīdina 1 mililitrā acetona, lai vajadzības gadījumā veiktu triglicerīdu analīzi ar HPLC.

3.1.5.    Procedūra

5 ml tilpuma stikla mēģenē ar aizskrūvējamu aizbāzni (3.1.3.1.) iesver aptuveni 0,1 g eļļas parauga. Pievieno 2 ml heptāna (3.1.2.2.) un sakrata. Pievieno 0,2 ml kālija hidroksīda šķīduma metanolā (3.1.2.7.), aizdara ar aizbāzni, kuram ir politetrafluoretilēna apmale, stingri aizskrūvē un 30 sekundes enerģiski krata. Atstāj noslāņoties, līdz augšējais slānis kļūst dzidrs. Dekantē augšējo slāni, kurš satur metilesterus. Heptāna šķīdums ir gatavs ievadīšanai gāzu hromatogrāfā. Līdz gāzu hromatogrāfiskās analīzes uzsākšanai šķīdumu ieteicams glabāt ledusskapī. Šķīdumu nav ieteicams glabāt ilgāk par 12 stundām.

B DAĻA

TAUKSKĀBJU METILESTERU ANALIZĒŠANA AR GĀZU HROMATOGRĀFIJU

1.   DARBĪBAS JOMA

Šī daļa ietver vispārīgus norādījumus par gāzu hromatogrāfijas pielietošanu, izmantojot kapilāro kolonnu, lai noteiktu tāda taukskābju metilesteru maisījuma kvalitatīvo un kvantitatīvo sastāvu, kas iegūts saskaņā ar A daļā norādīto metodi.

Šī daļa nav piemērojama polimerizētām taukskābēm.

2.   REAKTĪVI

2.1.    Nesējgāze

Inerta gāze (hēlijs vai ūdeņradis), kas ir rūpīgi izžāvēta un kas satur mazāk par 10 mg/kg skābekļa.

1. piezīme.  Ūdeņradis var divkārt palielināt analīzes ātrumu, bet tas ir bīstams. Ir pieejamas drošības ierīces.

2.2.    Palīggāze

2.2.1.

Ūdeņradis (tīrība ≥ 99,9 %), bez organiskiem piemaisījumiem.

2.2.2.

Gaiss vai skābeklis, bez organiskiem piemaisījumiem.

2.2.3.

Slāpeklis: (tīrība > 99 %).

2.3.    Salīdzināšanas standarts

Tīru taukskābju metilesteru maisījums vai zināma sastāva tauku metilesteri, vēlams, līdzīgi analizējamās taukainās vielas sastāvam. Nepiesātināto skābju transizomēru noteikšanā noderīgi ir oktadecēn-, oktadekadiēn- un oktadekatriēnskābes metilesteru cis- un trans- izomēri.

Jāparūpējas par to, lai polinepiesātinātās taukskābes neoksidētos.

3.   APARATŪRA

Šie norādījumi ir par parasto gāzu hromatogrāfijas aprīkojumu, kurā izmanto kapilārās kolonnas un liesmas jonizācijas detektoru.

3.1.    Gāzu hromatogrāfs

Gāzu hromatogrāfa sastāvdaļas ir šādas.

3.1.1.    Inžekcijas sistēma

Izmanto inžekcijas sistēmu ar kapilārajām kolonnām; šādā gadījumā inžekcijas sistēmai vajadzētu būt īpaši veidotai izmantošanai kopā ar šādām kolonnām. Inžekcijas sistēma var būt ar plūsmas dalīšanu vai ar virskolonnas inžekciju, bez plūsmas dalīšanas.

3.1.2.    Krāsns

Krāsnij jāspēj sildīt kapilāro kolonnu vismaz līdz 260 °C un uzturēt vēlamo temperatūru 0,1 °C robežās. Pēdējā prasība ir īpaši svarīga, ja lieto kvarca kolonnu.

Visos gadījumos ir ieteicams izmantot sildīšanu ar temperatūras programmēšanu, jo īpaši taukskābēm, kurās ir mazāk par 16 oglekļa atomiem.

3.1.3.    Kapilārā kolonna

3.1.3.1.

Caurule, izgatavota no materiāla, kas ir inerts pret analizējamām vielām (parasti stikls vai kvarcs). Iekšējais diametrs ir starp 0,20 un 0,32 mm. Iekšējo virsmu pirms pārklāšanas ar stacionāro fāzi attiecīgi apstrādā (piemēram, sagatavo virsmu, inaktivē). Taukskābju un taukskābju cis- un trans-izomēru gadījumā pietiekams garums ir 60 m.

3.1.3.2.

Stacionārā fāze, piemērotas ir polāra polisiloksāna (ciānpropilsilikona) kolonnas ar ķīmiski piesaistītu stacionāro fāzi.

2. piezīme.  Pastāv risks, ka polārie polisiloksāni varētu radīt grūtības ar linolēnskābes un skābju ar C20 identificēšanu un izdalīšanu.

Pārklājums ir plāns, t. i., 0,1 līdz 0,2 μm.

3.1.3.3.

Kolonnas montēšana un kondicionēšana

Kapilāro kolonnu montēšanā, t. i., kolonnas ievietošanā krāsnī (atbalsts), pievienojumu montēšanā (hermētiskums), kolonnas galu ievietošanā inžektorā un detektorā (nelietderīgo tilpumu samazināšana) jāievēro parastā piesardzība. Kolonnu pievieno nesējgāzes plūsmai (piemēram, 0,3 bar (30 kPa) 25 m garai kolonnai ar iekšējo diametru 0,3 mm).

Kolonnu kondicionē, programmējot krāsns temperatūru 3 °C/min. no apkārtējās vides temperatūras līdz temperatūrai, kas ir par 10 °C zemāka nekā stacionārās fāzes sadalīšanās temperatūras robeža. Krāsni uztur šajā temperatūrā vienu stundu, līdz stabilizējas nulles līnija. Pēc tam atgriežas pie 180 °C un turpina darbu izotermiskos apstākļos.

3. piezīme.  Pārdošanā ir pieejamas piemērotas iepriekš kondicionētas kolonnas.

3.1.4.    Liesmas jonizācijas detektors un pārveidotājs-pastiprinātājs

3.2.    Šļirce

Šļirces maksimālā ietilpība ir 10 μl, un tā ir graduēta 0,1 μl iedaļās.

3.3.    Datu ieguves sistēma

Datu ieguves sistēma, kas tiešsaistē savienota ar detektoriem un tiek lietota kopā ar datorprogrammu, kura ir piemērota smaiļu integrēšanai un normalizēšanai.

4.   PROCEDŪRA

Darbības, kas aprakstītas 4.1.–4.3. punktā, attiecas uz liesmas jonizācijas detektora lietošanu.

4.1.    Testēšanas apstākļi

4.1.1.    Optimālu kapilārās kolonnas darbības apstākļu izraudzīšanās

Kapilārās kolonnas efektivitāte un caurlaidība ir tāda, ka sastāvdaļu izdalīšana un analīzes ilgums lielā mērā ir atkarīgs no nesējgāzes plūsmas ātruma kolonnā. Tāpēc ir jāoptimizē darbības apstākļi, pielāgojot šo parametru (vai vienkārši kolonnas priekšgala zudumus) atkarībā no tā, vai mērķis ir uzlabot izdalīšanu vai paātrināt analīzi.

Turpmāk minētie apstākļi ir izrādījušies palīdzīgi FAME (C4–C26) izdalīšanā. Hromatogrammu piemēri ir doti B papildinājumā.



Inžektora temperatūra:

250 °C

Detektora temperatūra:

250 °C

Krāsns temperatūra:

165 °C (8 min) līdz 210 °C, uzsilšanas ātrums 2 °C/min

Nesējgāze-ūdeņradis:

kolonnas priekšgala spiediens, 179 kPa

Kopējā plūsma:

154,0 ml/min

Dalīšanas attiecība:

1:100

Inžekcijas tilpums:

1 μl

4.1.2.    Izšķirtspējas noteikšana (sk. A papildinājumu)

Izšķirtspēju R aprēķina no divām blakusesošām smailēm I un II pēc šādas formulas:

R = 2 × ((dr ( II )d r(I))/(ω(I) + ω(II))) vai R = 2 × ((tr ( II )t r(I))/(ω(I) + ω(II))) (USP) (United States Pharmacopeia)

vai

R = 1,18 × ((tr ( II ) – tr(I))/(ω0,5(I) + ω0,5(II))) (EP, BP, JP, DAB), (JP (Japanese Pharmacopeia), EP (Pharmacopée Européenne), (BP (British Pharmacopeia)),

kur:

d r(I) ir I smailes aiztures attālums;

d r(II) ir II smailes aiztures attālums;

t r(I) ir I smailes aiztures laiks;

t r(II) ir II smailes aiztures laiks;

ω(I) ir I smailes pamatnes platums;

ω(II) ir II smailes pamatnes platums;

ω0,5 ir konkrētā savienojuma smailes platums, kuru mēra smailes augstuma pusceļā.

Ja ω(I) ≈ ω(II), R aprēķina pēc šādas formulas:

R = (dr ( II )d r(I))/ω = (dr ( II )d r(I))/4σ,

kur:

σ ir standartnovirze (sk. A papildinājuma 1. attēlu).

Ja attālums dr starp abām smailēm d r(II)d r(I) ir vienāds ar 4σ, izšķirtspējas koeficients R = 1,

Ja divas smailes ir nodalītas nepilnīgi, abu smaiļu pārliekuma punktos novilktās tangentes krustojas punktā C. Lai abas smailes atdalītu pilnībā, attālumam starp tām jābūt vienādam ar:

d r(II)d r(I) = 6 σ, attiecīgi R = 1,5 (sk. A papildinājuma 3. attēlu).

5.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

5.1.    Kvalitatīvā analīze

Pēc B papildinājuma 1. attēla hromatogrammas paraugā identificē metilesteru smailes, vajadzības gadījumā interpolējot vai salīdzinot ar metilesteru standartmaisījumu (kā norādīts 2.3. punktā).

5.2.    Kvantitatīvā analīze

5.2.1.    Sastāva noteikšana

Aprēķina masas frakciju, wi atsevišķajiem taukskābju metilesteriem, izsaka metilesteru masas procentos, un to dara šādi.

5.2.2.    Aprēķina metode

5.2.2.1.   Vispārīgs gadījums

Aprēķina un metilesteru masas procentos izsaka dotā komponenta i saturu, nosakot attiecīgās smailes laukumu procentos attiecībā pret visu smaiļu laukumu summu pēc šādas formulas:

wi = (Ai/ΣA) × 100,

kur:

Ai ir laukums zem individuālas taukskābes metilestera i smailes;

ΣA ir visu laukumu summa zem visu individuālo taukskābju metilesteru smailēm.

Rezultātus izsaka ar divām zīmēm aiz komata.

4. piezīme.  Taukiem un eļļām taukskābju metilesteru masas frakcija ir vienāda ar triacilglicerīnu masas frakciju, izsakot gramos uz 100 g. Ja šis pieņēmums nav pieļaujams, sk. 5.2.2.2. punktu.

5.2.2.2.   Korekcijas koeficientu lietošana

Dažos gadījumos, piemēram, tādu taukskābju klātbūtnē, kas satur mazāk par astoņiem oglekļa atomiem, vai tādu skābju klātbūtnē, kam ir otrējās grupas, laukumus koriģē ar īpašiem korekcijas koeficientiem (Fci). Šos koeficientus nosaka katram instrumentam atsevišķi. Šim nolūkam izmanto piemērotus references materiālus, kuriem ir sertificēts taukskābju sastāvs attiecīgajā spektrā.

5. piezīme.  Šie korekcijas koeficienti atšķiras no teorētiskajiem FID korekcijas koeficientiem, kas norādīti A papildinājumā, jo tie aptver arī inžekcijas sistēmas darbību u. c. Tomēr lielāku atšķirību gadījumā būtu jāpārbauda visas sistēmas darbība.

Šim standartmaisījumam taukskābes metilestera i masas procentus apraksta formula:

wi = (mi m) × 100,

kur:

mi ir taukskābes metilestera i masa standartmaisījumā;

Σm ir dažādo komponentu, izteiktu kā taukskābes metilesteri, masas summa standartmaisījumā.

No standartmaisījuma hromatogrammas aprēķina taukskābes metilestera i procentuālo laukumu:

wi = (Ai/ΣA) × 100,

kur:

Ai ir taukskābes metilestera i laukums standartmaisījumā;

ΣA ir visu taukskābes metilesteru laukumu summa standartmaisījumā.

Tad korekcijas koeficients Fc ir:

Fc = (mi × ΣA)/(Ai/Σm)

Paraugā masas procenti katram taukskābes metilesterim i ir:

wi = (Fi × Ai)/Σ (Fi × Ai)

Rezultātus izsaka ar divām zīmēm aiz komata.

6. piezīme.  Aprēķinātā vērtība atbilst tādas individuālas taukskābes masas procentiem, kas aprēķināta kā triacilglicerīni uz 100 g tauku.

5.2.2.3.   Iekšējā standarta lietošana

Dažās analīzēs (piemēram, ja visas taukskābes nav kvantitatīvi jānosaka, kā tas ir gadījumā, ja skābes ar četriem vai sešiem oglekļa atomiem ir kopā ar skābēm, kurās ir 16 un 18 oglekļa atomi, vai ja ir jānosaka taukskābes absolūtais daudzums paraugā) ir jālieto iekšējais standarts. Bieži lieto taukskābes ar 5, 15 vai 17 oglekļa atomiem. Būtu jānosaka iekšējā standarta korekcijas koeficients (ja tāds ir vajadzīgs).

Komponenta i masas procentus, izteiktus kā metilesterus, iegūst pēc formulas:

wi = (mIS × Fi × Ai)/(m × FIS × AIS),

kur:

Ai ir taukskābes metilestera i laukums;

A IS ir iekšējā standarta laukums;

F i ir taukskābes i, kas izteikta kā taukskābes metilesteris, korekcijas koeficients;

F IS ir iekšējā standarta korekcijas koeficients;

m ir analizējamā parauga masa miligramos;

m IS ir iekšējā standarta masa miligramos.

Rezultātus izsaka ar divām zīmēm aiz komata.

6.   TESTĒŠANAS PĀRSKATS

Testēšanas pārskatā norāda metilesteru sagatavošanā un gāzu hromatogrāfijā lietotās metodes. Tajā norāda arī visus datus par darbu, kas nav norādīti šajā standartmetodē vai tiek uzskatīti par neobligātiem, kā arī datus par incidentiem, kuri varētu būt ietekmējuši rezultātus.

Testēšanas pārskatā iekļauj visu informāciju, kas vajadzīga, lai pilnībā identificētu paraugu.

7.   PRECIZITĀTE

7.1.    Starplaboratoriju salīdzinošās testēšanas rezultāti

Sīkāka informācija par starplaboratoriju salīdzinošo testēšanu, kurā testēta metodes precizitāte, ir izklāstīta standartā IOC/T.20/Doc. Nr. 33 un konkrēti tā C pielikumā. Vērtības, kas iegūtas šajā starplaboratoriju salīdzinošajā testēšanā, drīkst piemērot tikai šeit minētajiem analizējamo vielu koncentrācijas diapazoniem un matricēm.

7.2.    Atkārtojamība

Absolūtā starpība starp diviem neatkarīgiem viena testa rezultātiem, kas iegūti, izmantojot to pašu metodi un identisku testa materiālu, tajā pašā laboratorijā, tam pašam operatoram izmantojot to pašu iekārtu neilgā laika posmā, ne vairāk kā 5 % gadījumu drīkst pārsniegt r vērtību, kas norādīta standartā IOC/T.20/Doc. Nr. 33 un konkrēti tā C pielikuma 1.–14. tabulā.

7.3.    Reproducējamība

Absolūtā starpība starp diviem viena testa rezultātiem, kas iegūti, izmantojot to pašu metodi un identisku testa materiālu, dažādās laboratorijās, dažādiem operatoriem izmantojot dažādas iekārtas, ne vairāk kā 5 % gadījumu drīkst pārsniegt R vērtību, kas norādīta standartā IOC/T.20/Doc. Nr. 33 un konkrēti tā C pielikuma 1.–14. tabulā.




A pielikums

1. attēls

image

ω0,5 platums trijstūra ABC augstuma pusceļā un b platums trijstūra NPM augstuma pusceļā.



2. attēls

3. attēls

image

image




B papildinājums

1. attēls

Gāzu hromatogrāfijas profils, kas ar auksto metilationa metodi iegūts no olīvu izspaidu eļļas parauga

image

Ja nav norādīts citādi, hromatogrāfiskās smailes atbilst metilesterim un etilesterim.

▼B




XI PIELIKUMS

GAISTOŠO HALOGENĒTO ŠĶĪDINĀTĀJU SATURA NOTEIKŠANA OLĪVEĻĻĀ

1.   METODE

Gāzu hromatogrāfiskā analīze, ņemot paraugu gāzes fāzē (head space paņēmiens).

2.   APRĪKOJUMS

2.1.

Gāzu hromatogrāfs ar elektronu satveres detektoru (ECD).

2.2.

Head space iekārta.

2.3.

Gāzu hromatogrāfijas kolonna, 2 m gara un ar 2 mm iekšējo diametru. Nekustīgā fāze: OV101 10 % vai līdzvērtīga, ar ko piesūcināts izkarsēts diatomīts ar daļiņu lielumu 80 līdz 100 mesh, kas mazgāts ar skābi un silanizēts.

2.4.

Nesējgāze un palīggāze: slāpeklis gāzu hromatogrāfijai, piemērots detektēšanai ar elektronu satveri.

2.5.

10 līdz 15 ml stikla pudelītes ar teflona pārklājumu un alumīnija aizbāzni, caur ko var ievadīt šļirci.

2.6.

Aizspiedņi hermētiskai noslēgšanai.

2.7.

Gāzu šļirce 0,5 līdz 2 ml.

3.   REAKTĪVI

Standarts: halogenēti šķīdinātāji, gāzu hromatogrāfijai piemērotas tīrības pakāpes.

4.   PROCEDŪRA

4.1.

Stikla pudelītē precīzi nosver aptuveni 3 g eļļas (pudelīti izmanto vienu reizi); to hermētiski noslēdz. To ieliek termostatā, kur temperatūra 70 °C, uz vienu stundu. Ar šļirci uzmanīgi paņem 0,2 līdz 0,5 ml no gāzes fāzes. To iešļircina šādi noregulēta gāzu hromatogrāfa kolonnā:

 inžektora temperatūra: 150 °C,

 kolonnas temperatūra: 70 līdz 80 °C,

 detektora temperatūra: 200 līdz 250 °C.

Var izmantot arī citas temperatūras ar nosacījumu, ka rezultāti paliek līdzvērtīgi.

4.2.

Standartšķīdumi: pagatavo standarta šķīdumus koncentrāciju diapazonā 0,05 līdz 1 ppm (mg/kg) atbilstīgi paredzamajai parauga koncentrācijai, izmantojot rafinētu olīveļļu, kurā nav šķīdinātāju zīmju. Halogenētos šķīdinātājus var atšķaidīt ar pentānu.

4.3.

Kvantitatīvais novērtējums: salīdzina parauga un standartšķīduma ar paredzamo tuvāko koncentrāciju pīķu laukumus vai augstumus. Ja atšķirība ir lielāka par 10 %, analīze ir jāatkārto, salīdzinot ar citu standartšķīdumu, līdz atšķirība ir 10 % robežās. Saturu nosaka, pamatojoties uz atsevišķos iešļircinājumos iegūto vidējo lielumu.

4.4.

Rezultātu izteikšana: ppm (mg/kg). Metodes noteikšanas robeža ir 0,01 mg/kg.

▼M26




XII PIELIKUMS

STARPTAUTISKĀS OLĪVU PADOMES METODE, KO PIEMĒRO NEAPSTRĀDĀTAS OLĪVEĻĻAS ORGANOLEPTISKAJAI NOVĒRTĒŠANAI

▼M28

1.   MĒRĶIS UN DARBĪBAS JOMA

Šajā pielikumā aprakstītās starptautiskās metodes mērķis ir noteikt kārtību, kādā novērtē organoleptiskās īpašības neapstrādātai olīveļļai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1308/2013 ( 10 ) VII pielikuma VIII daļas 1. punkta nozīmē, un noteikt metodi olīveļļas klasificēšanai atkarībā no šīm īpašībām. Turklāt šajā metodē ir paredzēti norādījumi attiecībā uz fakultatīvo marķējumu.

Aprakstītā metode attiecas tikai uz neapstrādātām olīveļļām un šādu eļļu klasificēšanu vai marķēšanu atkarībā no konstatēto defektu un augļainuma intensitātes, ko nosaka atlasītu, kvalificētu un uzraudzītu degustētāju grupa jeb žūrija.

Šajā pielikumā minētos Starptautiskās Olīvu padomes (IOC) standartus izmanto to jaunākajā pieejamajā redakcijā.

▼M26

2.   SENSORISKĀS ANALĪZES VISPĀRĪGIE PAMATJĒDZIENI

Skatīt standartu IOC/T.20/Doc. Nr. 4 “Sensoriskā analīze: vispārīgie pamatjēdzieni”.

3.   SPECIFISKIE JĒDZIENI

3.1.    Negatīvās pazīmes

Asa smarža un garša/duļķes: raksturīga buķete eļļām, kas iegūtas no kaudzēs sakrautām vai glabātām olīvām, kuras pārņēmusi anaerobā rūgšana, vai arī buķete, kas raksturo eļļu, kura mucās un tvertnēs bijusi saskarē ar nogulsnēm, kuras arī ir pārņēmusi anaerobā rūgšana.

Pelējums/mitra zeme: raksturīga buķete eļļām, kas iegūtas no olīvām, kuras vairākas dienas glabātas mitrumā un kurās tāpēc attīstījušās sēnītes un raugi, vai tādu eļļu buķete, kas iegūtas no zemjainām vai dubļainām olīvām, kuras pēc ievākšanas nav nomazgātas.

Vīns/etiķis/skābums: dažām eļļām raksturīga buķete, kas atgādina vīnu vai etiķi. Pārsvarā tā veidojas tāpēc, ka olīvas vai olīvu masu, kas tiek glabāta netīrās (pavirši izmazgātās) presējamās mašās, pārņēmusi anaerobā rūgšana, kuras rezultātā ir radusies etiķskābe, etilacetāts un etanols.

Sasmakums: raksturīga buķete eļļām, kas ir ātri oksidējušās.

Apsalušas olīvas (mitra koksne): tādu eļļu buķete, kas iegūtas no olīvām, kuras, tām vēl kokā esot, ir skārusi salna.

▼M28

3.1.1.    Citas negatīvas pazīmes



Pārkarsēšana vai piedegums:

raksturīga eļļas buķete, ko rada pārlieku stipra un/vai ilgstoša sildīšana ieguves laikā, jo īpaši olīvu pastas termomaisīšanas gadījumā, ja to veic nepiemērotos temperatūras apstākļos.

Siens/koksne:

buķete, kas raksturīga dažām eļļām, kuras iegūtas no sažuvušām olīvām.

Raupjums:

biezuma un mīklveidīguma sajūta, kas rodas, pagaršojot dažas vecas eļļas.

Smēreļļas:

buķete, kas atgādina dīzeļdegvielu, ziežeļļas vai minerāleļļu.

Izspaidu ūdens:

buķete, kas raksturo eļļu, kura pārāk ilgi bijusi saskarē ar izspaidu ūdeni, kurā notikusi rūgšana.

Sālījums:

buķete, kas raksturo no sāls šķīdumā iekonservētām olīvām iegūtu eļļu.

Metāls:

metālu atgādinoša buķete. Pārsvarā raksturīga eļļām, kas drupināšanas, maisīšanas, spiešanas vai glabāšanas laikā ilgstoši bijušas saskarē ar metāla virsmām.

Esparto:

raksturīga buķete eļļām, kuras iegūst, olīvas spiežot jaunās mašās no esparto zāles. Atkarībā no tā, vai mašas izgatavotas no svaigas vai no žāvētas esparto zāles, buķetes var būt atšķirīgas.

Kāpuri:

tādu eļļu buķete, kas iegūtas no olīvām, kuras stipri bojājuši o līvu mušu (Bactrocera oleae) kāpuri.

Gurķi:

raksturīga buķete, kas rodas, eļļu pārāk ilgi glabājot hermētiski noslēgtos traukos, jo īpaši skārda tvertnēs, kā dēļ veidojas 2,6-nonadienāls.

3.2.    Pozitīvās pazīmes



Augļainums:

no olīvu šķirnes atkarīgs aromātu kopums, kas raksturīgs eļļām, kuras iegūtas no nebojātiem, svaigiem augļiem, kas var būt zaļi vai gatavi. Tas ir uztverams tieši un/vai retronazāli.

Rūgtums:

pamatgarša, kas raksturīga eļļām, kuras iegūtas no zaļām vai pusgatavām olīvām. Rūgto garšu nosaka ar valnīšveida garšas kārpiņām, kuras atrodas uz robežas starp mēles sakni un ķermeni.

Pikantums:

kņudinoša sajūta, ko parasti rada eļļas, kuras iegūtas sezonas sākumā un – visbiežāk – no olīvām, kas vēl ir zaļas. Pikantumu var sajust visā mutes dobumā, jo īpaši rīklē.

▼M29

3.3.    Fakultatīvs terminu lietojums marķējumā

Žūrijas priekšsēdētājs pēc pieprasījuma var apliecināt to, ka novērtētā eļļa atbilst definīcijām un intervāliem, kurus raksturo ar turpmāk norādītajiem īpašības vārdiem, ņemot vērā attiecīgo pazīmju intensitāti un noteikšanu.

Pozitīvās pazīmes (augļainums, rūgtums un pikantums). Atbilstīgi garšas intensitātei:

  intensīva, ja attiecīgās pazīmes mediāna pārsniedz 6;

  vidēji izteikta, ja attiecīgās pazīmes mediāna ir no 3 līdz 6;

  viegla, ja attiecīgās pazīmes mediāna ir mazāka par 3.

Augļainums

:

no olīvu šķirnes atkarīgs aromātu kopums, kas raksturīgs eļļām, kuras iegūtas no nebojātiem, svaigiem augļiem, kur nav ne zaļo, ne gatavo augļu pārsvars. Tas ir uztverams tieši un/vai retronazāli.

Zaļu augļu garša

:

no olīvu šķirnes atkarīgs aromātu kopums, kas raksturīgs eļļām, kuras garšo pēc zaļiem augļiem un iegūtas no zaļām, nebojātām, svaigām olīvām. Tas ir uztverams tieši un/vai retronazāli.

Gatavu augļu garša

:

no olīvu šķirnes atkarīgs aromātu kopums, kas raksturīgs eļļām, kuras garšo pēc gataviem augļiem un iegūtas no nebojātām, svaigām olīvām. Tas ir uztverams tieši un/vai retronazāli.

Sabalansēta garša

:

eļļa, kuras garša nav nesabalansēta, proti, pagaršojot eļļu, nerodas tāda ožas, garšas un kņudinoša sajūta, kurā rūgtuma un/vai pikantuma pazīmes mediāna ir par diviem punktiem lielāka par augļainuma mediānu.

Maiga eļļa

:

eļļa, kuras rūgtuma un pikantuma pazīmes mediāna ir 2 vai mazāka.

Garšas intensitātei atbilstīgo terminu saraksts:



Termini, uz kuriem attiecas eļļas organoleptiskā testa sertifikāts

Attiecīgās pazīmes mediāna

Augļainums

Gatavu augļu garša

Zaļu augļu garša

Viegli izteikts augļainums

Mazāk par 3

Vidēji izteikts augļainums

No 3 līdz 6

Stipri izteikts augļainums

Vairāk par 6

Vāji izteikta nogatavojušos augļu garša

Mazāk par 3

Vidēji izteikta nogatavojušos augļu garša

No 3 līdz 6

Stipri izteikta nogatavojušos augļu garša

Vairāk par 6

Vāji izteikta zaļu augļu garša

Mazāk par 3

Vidēji izteikta zaļu augļu garša

No 3 līdz 6

Stipri izteikta zaļu augļu garša

Vairāk par 6

Vāji izteikts rūgtums

Mazāk par 3

Vidēji izteikts rūgtums

No 3 līdz 6

Stipri izteikts rūgtums

Vairāk par 6

Vāji izteikts pikantums

Mazāk par 3

Vidēji izteikts pikantums

No 3 līdz 6

Stipri izteikts pikantums

Vairāk par 6

Līdzsvarotas garšas eļļa

Rūgtuma pazīmes mediāna un pikantuma pazīmes mediāna pārsniedz augļainuma mediānu ne vairāk par 2 punktiem

Maiga eļļa

Rūgtenuma un pikantuma pazīmes mediāna ir 2 vai mazāka.

▼M26

4.   EĻĻAS DEGUSTĒŠANAS GLĀZE

Skatīt standartu IOC/T.20/Doc. Nr. 5 “Eļļas degustēšanas glāze”.

5.   DEGUSTĀCIJAS TELPA

Skatīt standartu IOC/T.20/Doc. Nr. 6 “Degustācijas telpas sagatavošanas norādījumi”.

6.   PIEDERUMI

Katrā kabīnē ir jābūt turpmāk uzskaitītajiem piederumiem, kas ir vajadzīgi degustētājiem, lai viņi varētu pienācīgi pildīt savu uzdevumu, un tiem ir jābūt ērti aizsniedzamiem:

 (standartizētām) glāzēm ar paraugiem, kuri marķēti ar kodu, pārklāti ar pulksteņstiklu un turēti 28 °C ± 2 °C;

 profila lapām (skatīt 1. attēlu) papīra formā vai elektroniskā formātā (ar nosacījumu, ka ir izpildīti profila lapas nosacījumi) un, ja vajadzīgs, norādījumiem par profila lapas izmantošanu;

 pildspalvai vai nedzēšamai tintei;

 traukiem ar ābolu šķēlēm un/vai ūdenim, gāzētam ūdenim un/vai sausiņiem;

 glāzei ūdens apkārtējās vides temperatūrā;

 lapai ar vispārīgajiem noteikumiem, kas uzskaitīti 8.4. un 9.1.1. iedaļā;

 spļaujamtraukiem.

7.   ŽŪRIJAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS UN DEGUSTĒTĀJI

7.1.    Žūrijas priekšsēdētājs

Žūrijas priekšsēdētājam jābūt atbilstīgi kvalificētai personai ar specifiskām zināšanām par eļļu veidiem, ar ko viņš saskarsies darba gaitā. Žūrijas priekšsēdētājs ir galvenais žūrijas pārstāvis un ir atbildīgs par tās organizēšanu un darbību.

Žūrijas priekšsēdētāja darbam ir nepieciešama pamatapmācība darbā ar sensoriskās analīzes rīkiem, sensoriskās prasmes, liela rūpība testu sagatavošanā, organizēšanā un izpildē, kā arī prasmes un pacietība, lai zinātniski plānotu un izpildītu testus.

Žūrijas priekšsēdētājs ir vienīgā persona, kas atbild par degustētāju atlasi, mācībām un uzraudzību, lai nodrošinātu viņu atbilstības līmeni. Tādējādi žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par degustētāju novērtējumu, kam vienmēr jābūt objektīvam un kā vajadzībām žūrijas priekšsēdētājs var izstrādāt konkrētas procedūras, kas pamatojas uz testiem un stabiliem pieņemšanas un noraidīšanas kritērijiem. Skatīt standartu IOC/T.20/Doc. Nr. 14 “Neapstrādātas olīveļļas prasmīgu degustētāju atlases, mācību un uzraudzības norādījumi”.

Žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par žūrijas darba rezultātiem un tā novērtējumu, kas žūrijas priekšsēdētājam ir ticami un objektīvi jāapliecina. Jebkurā gadījumā žūrijas priekšsēdētājam vienmēr ir jāspēj apliecināt, ka metode un degustētāji tiek kontrolēti. Ir ieteicams periodiski pārskatīt žūriju (IOC/T.20/Doc. Nr. 14, 5. nodaļa).

Žūrijas priekšsēdētājs ir galvenā atbildīgā persona par žūrijas ierakstu glabāšanu. Šiem ierakstiem jābūt izsekojamiem. Tiem ir jāatbilst ticamības un kvalitātes prasībām, kas noteiktas starptautiskajos sensoriskās analīzes standartos, un vienmēr ir jānodrošina paraugu anonimitāte.

Žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par inventarizāciju un nodrošina, ka iekārtas un aprīkojums, kas vajadzīgs, lai panāktu atbilstību šīs metodes specifikācijām, tiek pienācīgi tīrīts un uzturēts, un glabā rakstiskas liecības par to un par atbilstību testēšanas nosacījumiem.

Žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par paraugu pieņemšanu un glabāšanu, kad tie nonāk laboratorijā, kā arī par to glabāšanu pēc testēšanas. Pildot šo pienākumu, žūrijas priekšsēdētājs vienmēr nodrošina, ka paraugi saglabā anonimitāti un tiek pienācīgi uzglabāti; šim nolūkam žūrijas priekšsēdētājam ir jāizstrādā rakstiskas procedūras, lai nodrošinātu, ka viss process ir izsekojams un sniedz garantijas.

Turklāt žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par paraugu sagatavošanu, kodēšanu un pasniegšanu degustētājiem saskaņā ar attiecīgo testa struktūru atbilstīgi iepriekš noteiktiem protokoliem, kā arī par degustētāju iegūto datu apkopošanu un statistisko apstrādi.

Žūrijas priekšsēdētājs ir atbildīgs par jebkādu citu procedūru izstrādi un sagatavošanu, kuras varētu būt vajadzīgas, lai papildinātu šo standartu un nodrošinātu žūrijas pienācīgu darbību.

Žūrijas priekšsēdētājam ir jācenšas rast veidus, kā salīdzināt žūrijas rezultātus ar citu žūriju rezultātiem, kuras analizē nepastrādātu olīveļļu, lai noskaidrotu, vai žūrija pienācīgi darbojas.

Žūrijas priekšsēdētāja pienākums ir motivēt žūrijas locekļus, rosinot viņos interesi, zinātkāri un sacensību garu. Lai to panāktu, žūrijas priekšsēdētājam noteikti iesaka nodrošināt vienmērīgu divvirzienu informācijas plūsmu ar žūrijas locekļiem, sniedzot viņiem informāciju par visiem viņu veiktajiem uzdevumiem un iegūtajiem rezultātiem. Turklāt žūrijas priekšsēdētājs nodrošina, ka viņa viedoklis nav zināms, un nepieļauj, ka kāds vadošais loceklis, iespējams, uzspiež savus kritērijus citiem degustētājiem.

Žūrijas priekšsēdētājs degustētājiem laikus ziņo par degustāciju un atbild uz jautājumiem par testu veikšanu, bet atturas izteikt viedokli par paraugiem.

▼M28

7.1.1.    Žūrijas priekšsēdētāja vietnieks

Pamatotos gadījumos žūrijas priekšsēdētāju drīkst aizstāt viņa vietnieks, kurš pilda ar testu veikšanu saistītos žūrijas priekšsēdētāja pienākumus. Šim vietniekam ir jābūt ar visām žūrijas priekšsēdētājam vajadzīgajām prasmēm.

▼M28

7.2.    Degustētāji

Cilvēkiem, kas kā degustētāji piedalās olīveļļu organoleptiskajos testos, tas jādara brīvprātīgi. Tādēļ kandidātiem ir ieteicams iesniegt rakstisku pieteikumu. Kandidātus atlasa, māca un uzrauga žūrijas priekšsēdētājs atkarībā no kandidātu prasmes noteikt atšķirības starp līdzīgiem paraugiem; jāpatur prātā, ka kandidātu precizitāte mācību gaitā uzlabosies.

Degustētājiem ir jādarbojas kā faktiskiem sensoriskajiem novērotājiem, neņemot vērā savu personīgo gaumi un aprakstot vienīgi tās izjūtas, ko viņi ir uztvēruši. Lai to paveiktu, žūrijas locekļiem ir jāstrādā klusumā, atbrīvoti un nesteidzīgi, pievēršot maksimālu sensoro uzmanību degustētajam paraugam.

Katram testam ir vajadzīgi 8–12 degustētāji, lai gan ir ieteicams nodrošināt papildu degustētājus, lai vajadzības gadījumā aizstātu neieradušos locekļus.

▼M26

8.   TESTA NOSACĪJUMI

8.1.    Parauga pasniegšana

Analizēšanai paredzēto eļļas paraugu pasniedz standartizētā degustācijas glāzē, kas atbilst standartam IOC/T.20/Doc. Nr. 5 “Eļļas degustēšanas glāze”.

Glāzē ir 14–16 ml eļļas (vai 12,8–14,6 g eļļas, ja paraugus sver), un tā ir pārsegta ar pulksteņstiklu.

Katru glāzi marķē ar kodu, kas sastāv no nejauši izvēlētiem cipariem vai burtu un ciparu kombinācijas. Marķēšanai izmanto nesmaržīgu līdzekli.

8.2.    Testa un parauga temperatūra

Degustēšanai paredzētos eļļas paraugus visā testa laikā tur glāzēs 28 °C ± 2 °C temperatūrā. Šāda temperatūra ir izvēlēta tādēļ, ka tā atvieglo organoleptisko atšķirību noteikšanu istabas temperatūrā un ka zemākā temperatūrā šīm eļļām raksturīgajiem aromātiskajiem savienojumiem ir vāja iztvaikošanas spēja, savukārt augstākā temperatūrā veidojas gaistoši savienojumi, kas ir raksturīgi karsētām eļļām. Saistībā ar metodi, ko izmanto glāzēs esošu paraugu uzsildīšanai, skatīt standartu IOC/T.20/Doc. Nr. 5 “Eļļas degustēšanas glāze”.

Degustācijas telpas temperatūrai jābūt 20–25 °C (skatīt IOC/T.20/Doc. Nr. 6).

8.3.    Testēšanas laiki

Labākais eļļu degustēšanas laiks ir rīts. Ir pierādīts, ka dienas gaitā ir periodi, kuros garšas un smaržas uztvere ir optimāla. Ožas un garšas uztvere pirms maltītēm pastiprinās, savukārt pēc tam šī uztveres spēja samazinās.

Tomēr ar šo kritēriju nevajadzētu pārspīlēt, jo izsalkums var traucēt degustētāju darbā, tādējādi pazeminot viņu izšķiršanas spēju; tāpēc degustēšanu ir ieteicams veikt laikā no plkst. 10.00 līdz 12.00.

8.4.    Degustētāji – vispārīgs rīcības kodekss

Degustētāju rīcībai darba laikā piemēro turpmāk izklāstītos ieteikumus.

Pēc žūrijas priekšsēdētāja uzaicinājuma piedalīties organoleptiskā testēšanā, degustētājiem jāspēj ierasties iepriekš noteiktajā laikā un jāievēro šādi nosacījumi:

 viņi nesmēķē un nedzer kafiju vismaz 30 minūtes pirms noteiktā testa laika;

 viņi nedrīkst lietot smaržas, kosmētiku vai ziepes, kuru smarža saglabātos līdz testa laikam. Roku mazgāšanai viņiem ir jāizmanto nesmaržīgas ziepes, rokas noskalojot un noslaukot tik daudz reižu, cik vajadzīgs, lai likvidētu jebkādas smaržas;

 viņi neēd vismaz vienu stundu pirms degustācijas;

 ja degustētāji jūtas slikti, jo īpaši gadījumā, ja ir ietekmēta viņu ožas vai garšas spēja, vai ja viņi ir psiholoģiskā noskaņojumā, kas viņiem neļauj koncentrēties darbam, degustētāji nepiedalās degustēšanā un attiecīgi informē žūrijas priekšsēdētāju;

 ja degustētāji ir ievērojuši iepriekš izklāstītos nosacījumus, viņi kārtīgi un klusi ieņem savu vietu norādītajā kabīnē;

 viņi rūpīgi izlasa profila lapā dotos norādījumus un nesāk izmeklēt paraugu, līdz nav pilnīgi sagatavojušies veicamajam uzdevumam (atbrīvoti un nesteidzīgi). Šaubu gadījumā viņi privāti apspriežas ar žūrijas priekšsēdētāju;

 uzdevuma izpildes laikā viņiem ir jāievēro klusums;

 lai netraucētu koncentrēšanos un kolēģu darbu, mobilajiem tālruņiem visu laiku jābūt izslēgtiem.

9.   NEAPSTRĀDĀTAS OLĪVEĻĻAS ORGANOLEPTISKĀS NOVĒRTĒŠANAS UN KLASIFICĒŠANAS PROCEDŪRA

9.1.    Degustēšanas metode

▼M29

9.1.1. Degustētāji paceļ glāzi, nenoņemot no tās pulksteņstiklu, un to nedaudz sasver; pēc tam viņi glāzi šādā pozīcijā pilnīgi apgriež riņķī, lai pēc iespējas vairāk saslapinātu glāzes iekšējās malas. Kad šis posms ir pabeigts, degustētāji noņem pulksteņstiklu un pasmaržo paraugu, lēnām un dziļi ievelkot elpu, lai novērtētu eļļu. Smaržošana nedrīkst pārsniegt 30 sekundes. Ja šajā laikā nav izdarīti nekādi secinājumi, pirms nākamā mēģinājuma viņi neilgu laiku atpūšas.

Kad ožas tests ir paveikts, degustētāji novērtē ar mutes dobumu uztvertās sajūtas (vispārējās retronazālās, garšas un kņudinošās sajūtas). Šim nolūkam viņi iemalko aptuveni 3 ml eļļas. Ir ļoti svarīgi izplatīt eļļu visā mutes dobumā no mutes priekšējās daļas, mēles, mutes malām un pakaļējās daļas līdz aukslējām un rīklei, jo, kā ir zināms, garšu un kņudinošās sajūtas intensitāte atšķiras atkarībā no mēles, aukslēju un rīkles apvidus.

Jāuzsver, ka ir būtiski, lai pietiekams daudzums eļļas tiktu ļoti lēnām izplatīts pāri mēlei aukslēju un rīkles virzienā, kamēr degustētājs koncentrējas uz secību, kādā parādās rūgta un pikanta garša. Ja tas netiek darīts, dažos eļļu veidos šīs abas sajūtas var palikt nepamanītas vai arī rūgtumu var pārmākt pikantums.

Īsi, secīgi elpas vilcieni, ievelkot gaisu caur muti, ļauj degustētājam ne tikai paraugu plaši izplatīt pa visu muti, bet arī retronazāli uztvert gaistošos aromātiskos savienojumus, piespiežot sevi izmantot šo kanālu.

NB! Ja degustētāji nejūt paraugā augļainumu un ja klasificētās negatīvās pazīmes intensitāte ir 3,5 vai mazāka, žūrijas priekšsēdētājs var nolemt, ka degustētāji analizē paraugu vēlreiz apkārtējās vides temperatūrā (COI/T.20/Doc. No 6/Rev. 1, 2007. gada septembrī, 3. iedaļa – Vispārīgi noteikumi degustācijas zāles ierīkošanai, precizējot kontekstu un apkārtējās vides temperatūras jēdzienu. Ja paraugs ir sasniedzis istabas temperatūru, degustētājiem būtu atkārtoti jāvērtē vienīgi, lai pārbaudītu to, vai augļainums ir uztverts. Ja ir, tad tā intensitāte tiem jāatzīmē uz skalas.

Jāņem vērā pikantuma kņudinošā sajūta. Šim nolūkam ir ieteicams eļļu norīt.

▼M26

9.1.2. Veicot neapstrādātas olīveļļas organoleptisko novērtējumu, ir ieteicams katrā testēšanas sesijā novērtēt ne vairāk kā ČETRUS PARAUGUS un dienā veikt ne vairāk kā trīs testēšanas sesijas, lai izvairītos no kontrasta efekta, ko varētu radīt citu paraugu tūlītēja degustēšana.

Tā kā secīga degustēšana var izraisīt jūtīguma samazināšanos vai zudumu, ko rada iepriekšējie paraugi, ir jāizmanto produkts, kas likvidē no iepriekšējās degustēšanas mutē atlikušo eļļu.

Ir ieteicams izmantot nelielu šķēli ābola, ko pēc sakošļāšanas var izmest spļaujamtraukā. Pēc tam muti izskalo ar nelielu daudzumu istabas temperatūras ūdens. Starp vienas sesijas beigām un nākamās sākumam jāpaiet vismaz 15 minūtēm.

9.2.    Degustētāju profila lapas izmantošana

Degustētājiem paredzētā profila lapa ir norādīta šā pielikuma 1. attēlā.

Katrs žūrijā ietilpstošais degustētājs vispirms nosaka vērtējamās eļļas smaržu, tad garšu ( 11 ). Pēc tam degustētāji reģistrē intensitāti, ar kādu viņi uztver katru no negatīvajām un pozitīvajām pazīmēm, izmantojot 10 cm skalu, kas sniegta norādītajā profila lapā.

Ja degustētāji konstatē negatīvas pazīmes, kas nav norādītas 4. iedaļā, viņi tās reģistrē sadaļā “Citas”, izmantojot terminu vai terminus, kuri visprecīzāk apraksta pazīmes.

▼M28

9.3.    Žūrijas priekšsēdētāja rīcība ar datiem

Žūrijas priekšsēdētājs savāc degustētāju aizpildītās profila lapas un pārskata dažādām pazīmēm norādīto intensitāti. Ja tiek konstatētas neatbilstības, žūrijas priekšsēdētājs lūdz attiecīgo degustētāju vēlreiz pārbaudīt profila lapu un, ja vajadzīgs, atkārtot testu.

Žūrijas priekšsēdētājs katra žūrijas locekļa novērtējumu datus ievada datorprogrammā, piemēram, datorprogrammā, kāda paredzēta standartā IOC/T.20/Doc. Nr. 15, lai statistiski aprēķinātu analīzes rezultātus, pamatojoties uz to mediānu aprēķiniem. Skatīt šā pielikuma 9.4. punktu un papildinājumu. Konkrēta parauga datus ievada, izmantojot matricu ar 9 slejām, kurās ieraksta 9 sensorās pazīmes, un n rindām, kur “n” ir žūrijā ietilpstošo degustētāju skaits.

Ja vismaz 50 % žūrijas locekļu ir konstatējuši defektu un reģistrējuši to sadaļā “Citas”, žūrijas priekšsēdētājs aprēķina šā defekta mediānu un izsecina atbilstīgo klasifikāciju.

Klasifikāciju noteicošā noturīgā variāciju koeficienta vērtība (defekts ar spēcīgāko intensitāti un augļainums) nedrīkst pārsniegt 20 %.

Pretējā gadījumā žūrijas priekšsēdētājam ir jāatkārto konkrētā parauga novērtējums vēl vienā degustēšanas sesijā.

Ja šāda situācija bieži atkārtojas, žūrijas priekšsēdētājam ir ieteicams nodrošināt degustētājiem konkrētas papildu mācības (IOC/T.20/Doc. Nr. 14. 5. nodaļa) un izmantot atkārtojamības indeksu un novirzes indeksu, lai pārbaudītu degustētāju darbības rezultātus (IOC/T.20/Doc. Nr. 14, 6. nodaļa).

▼M29

9.4.    Eļļas klasificēšana

Eļļas šķiru nosaka, ņemot vērā defektu mediānu un augļainuma mediānu. Defektu mediāna ir intensīvākā konstatētā defekta mediāna. Defektu mediānu un augļainuma mediānu norāda ar vienu zīmi aiz komata.

Eļļas šķiru nosaka, defektu mediānu un augļainuma mediānu salīdzinot ar turpmāk norādītajiem atsauces intervāliem. Intervālu robežas ir noteiktas, ņemot vērā metodes kļūdu, un tāpēc tiek uzskatītas par absolūtām. Attiecīgs programmatūras nodrošinājums ļauj iedalījumu šķirās attēlot statistikas datu tabulas vai grafika veidā.

a) Neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa: defektu mediāna ir 0, augļainuma mediāna ir lielāka par 0;

b) neapstrādāta olīveļļa: defektu mediāna ir lielāka par 0, bet nav lielāka par 3,5, augļainuma mediāna ir lielāka par 0;

c) neapstrādāta spīdīgā olīveļļa: vai nu defektu mediāna ir lielāka par 3,5, vai arī defektu mediāna ir mazāka par vai vienāda ar 3,5, bet augļainuma mediāna ir 0.

1. piezīme.  Ja rūgtuma un/vai pikantuma mediāna ir lielāka par 5,0, žūrijas priekšsēdētājs to norāda eļļas testa sertifikātā.

Ja novērtējums vajadzīgs, lai pārbaudītu eļļas atbilstību standartiem, ir jāveic vienreizēja eļļas testēšana. Kontrolnovērtējumu gadījumā analīze jāveic divos savstarpēji nesaistītos atkārtojumos. Atkārtās analīzes rezultātiem jābūt statistiski viendabīgiem. (Skatīt 9.5. punktu.) Ja nav, tad paraugu jāanalizē divas reizes no jauna. Klasifikācijas pazīmju galīgo vērtību aprēķina, izmantojot abu mediānu vidējo vērtību.

▼M29

9.5.    Kritēriji atkārtojumu pieņemšanai un noraidīšanai

Standartkļūdu, kas definēta turpmāk, izmanto, lai noteiktu, vai abi atkārtotas analīzes rezultāti ir viendabīgi vai statistiski pieņemami:

image

ja Me1 un Me2 ir abu atkārtojumu (resp., pirmās un otrās analīzes) mediānas un ja U1 un U2 ir paplašinātās nenoteiktības attiecībā uz vērtībām, kas aprēķinātas, kā norādīts turpmāk un noteikts papildinājumā:

U 1 = c × s* and
image

attiecībā uz paplašināto neprecizitāti c = 1,96; tādējādi:

U1 = 0,0196 × CVr × Me1

kur CVr ir noturīgais variācijas koeficients.

Jānorāda, ka abas iegūtās vērtības nav statistiski atšķirīgas, En jābūt vienādam ar vai mazākam par 1,0.

▼M26




Papildinājums

Mediānas un ticamības intervālu aprēķināšana

Mediāna

image

Mediāna ir reālais skaitlis Xm, kuru raksturo tas, ka varbūtība (p), ka sadalījuma vērtības (X) ir mazākas par šo skaitli (Xm), nepārsniedz 0,5, un vienlaikus varbūtība (p), ka sadalījuma vērtības (X) ir mazākas vai vienādas ar Xm, ir vienāda ar 0,5 vai lielāka par to. Saskaņā ar praktiskāku definīciju mediāna ir 50. procentile sadalījumā, kurā skaitļi ir sakārtoti augošā secībā. Vienkāršāk sakot, tā ir tādas sakārtotas rindas viduspunkts, kurā ir nepāra skaits skaitļu, vai arī tādas sakārtotas rindas divu viduspunktu vidējais, kurā ir pāra skaits skaitļu.

Robustā standartnovirze

Lai ticami novērtētu varianšu izkliedi ap vidējo vērtību, ir jāizmanto Stjuarta un Kendela (4) metode robustās standartnovirzes noteikšanai. Pēc turpmāk norādītās formulas aprēķina asimptotisko standartnovirzi, proti, apskatāmo datu variācijas robusto novērtējumu, kur N ir novērojumu skaits un IQR ir interkartilais intervāls, kurš atbilst tieši 50 % gadījumu, lai kāds būtu varbūtības sadalījums:

image

Interkartilo intervālu iegūst, aprēķinot novirzes lielumu intervālā starp 75. un 25. procentili.

image

Kur procentile ir vērtība Xpc, kuru raksturo tas, ka varbūtība (p), ka sadalījuma vērtības ir mazākas par Xpc, nepārsniedz noteiktu simtdaļu, un vienlaikus varbūtība (p), ka sadalījuma vērtības ir lielākas par vai vienādas ar Xpc, ir vienāda minēto simtdaļu vai pārsniedz to. Attiecīgā simtdaļa norāda izvēlēto sadalījuma fraktili. Mediānas gadījumā tā ir 50/100.

image

Praktisku apsvērumu dēļ procentile ir sadalījuma vērtība, kas atbilst noteiktam apgabalam, kurš atlikts uz sadalījuma jeb blīvuma līknes. Piemēram, 25. procentile atbilst sadalījuma vērtībai, kuru raksturojošais apgabals ir vienāds ar 0,25 jeb 25/100.

Šīs metodes ietvaros procentiles aprēķina, pamatojoties uz faktiskajām vērtībām, ko iegūst no datu matricas (procentiļu aprēķināšanas procedūra).

Robustais variāciju koeficients (%)

CVr % ir tikai skaitlis, kas procentuāli izsaka analizētas skaitļu rindas variabilitāti. Šā iemesla dēļ šis koeficients lieti noder, kad jāpārliecinās par to, vai žūrijas locekļu spriedumam var uzticēties.

image

Ticamības intervālu atbilstība 95 % no mediānas intervāla

Ticamības intervāls, kas atbilst 95 % (pirmās pakāpes kļūdas vērtība ir 0,05 jeb 5 %), ir tas, kurā mediānas vērtība mainītos, ja testu atkārtotu bezgalīgi daudz reižu. Praksē ar šo intervālu izsaka variācijas intervālu, kāds tas būtu konkrētajam testam izraudzītajos apstākļos, ja minēto testu varētu atkārtot vairākkārt. Tāpat kā CVr % gadījumā, ar šā intervāla palīdzību var novērtēt testa rezultātu ticamību.

image

image

kur C = 1,96, ja ticamības intervāls ir 95 %.

Aprēķinu lapas piemērs ir sniegts standarta IOC/T 20/Doc. Nr. 15 I pielikumā.

Atsauces

(1) Wilkinson, L. 1990. Systat: The system for statistics. Evanston, IL.SYSTAT Inc.

(2) Cicchitelli, G. 1984. Probabilità e Statistica. Maggioli Editore, Rimini.

(3) Massart, D.L.; Vandeginste, B.G.M.; Deming, Y.; Michotte, L. 1988. Chemometrics. A textbook. Elsevier. Amsterdam.

(4) Kendall, M.G.; Stuart, A. 1967. The advanced theory of statistics. Vol. 1. Hafner Publishing Co.

(5) McGill, R.; Tukey, J.W.; Larsen, W.A. 1978. Variation of Box Plots. The American Statistician, 32, (2), 12-16.

(6) IOC/T.28/Doc. No 1 September 2007, Guidelines for the accreditation of sensory testing laboratories with particular reference to virgin olive oil according to standard ISO/IEC 17025:2005.

(7) IOC/T.20/Doc. Nr. 14.

(8) IOC/T.20/Doc. Nr. 15.

(9) ISO/IEC 17025:05.

▼M20 —————

▼M19 —————

▼B




XV PIELIKUMS

1.   EĻĻAS SATURS OLĪVU IZSPAIDĀS

1.1.   Aparatūra

 piemērots ekstrakcijas aparāts ar 200 līdz 250 ml apaļkolbu,

 ar elektrisko strāvu sildāma vanna (piem., smilšu vanna, ūdens vanna) vai elektriskā plītiņa,

 analītiskie svari,

 žāvēšanas skapis, kura maksimālā temperatūra noregulēta uz 80 °C,

 ar elektrisko strāvu sildāms termostatējams žāvēšanas skapis, kas noregulēts uz 103 ± 2 °C un kurā var pūst gaisa strāvu vai darbināt skapi pie samazināta spiediena,

 viegli tīrāmas mehāniskās dzirnavas, ar ko olīvu izspaidas var samalt, nepaceļot to temperatūru vai neradot jūtamas izmaiņas to mitruma, gaistošo vielu vai ar heksānu ekstrahējamo vielu saturā,

 ekstrahēšanas patrona un vate vai filtrpapīrs, no kura ir jau aizvāktas ar heksānu ekstrahējamas vielas,

 eksikators,

 siets ar atverēm 1 mm diametrā,

 iepriekš izžāvēta pumeka sīkas daļiņas.

1.2.   Reaktīvs

Normālais heksāns, tehniskas kvalitātes, kas, pilnīgi iztvaicējot, atstāj atlikumu mazāk par 0,002 g uz 100 ml.

2.   PROCEDŪRA

2.1.   Analizējamā parauga sagatavošana

Vajadzības gadījumā laboratorijas parauga samalšanai, lai to sasmalcinātu daļiņās, kas pilnībā iziet cauri sietam, izmanto iepriekš labi iztīrītas mehāniskās dzirnavas.

Lai pabeigtu dzirnavu tīrīšanas procesu, izmanto aptuveni vienu divdesmito daļu no parauga, izmet samalto materiālu, samaļ atlikumu un savāc, rūpīgi sajauc un tūlīt analizē.

2.2.   Analīzes paraugs

Tūlīt pēc malšanas pabeigšanas analīzei nosver aptuveni 10 g parauga ar precizitāti līdz tuvākajiem 0,01 g.

2.3.   Ekstrakcijas patronas sagatavošana

Analīzes paraugu ievieto patronā un aizbāž ar vati. Ja lieto filtrpapīru, analīzes paraugu ietin tajā.

2.4.   Iepriekšēja žāvēšana

Ja olīvu izspaidas ir ļoti mitras (t.i., mitrums un gaistošo vielu saturs ir vairāk par 10 %), paraugu iepriekš izžāvē, ievietojot pielādēto patronu (vai filtrpapīru) sildāmā žāvēšanas skapī, kur temperatūra nav augstāka par 80 °C, uz vajadzīgo laiku, lai mitrums un gaistošo vielu saturs kļūtu mazāks par 10 %.

2.5.   Apaļkolbas sagatavošana

Nosvērt kolbu ar precizitāti līdz tuvākajam 1 mg, kurā ir viena vai divas pumeka daļiņas, kas iepriekš izžāvētas žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C un pēc tam atdzesētas eksikatorā ne mazāk par vienu stundu.

2.6.   Sākotnējā ekstrakcija

Ekstrakcijas aparātā ievieto patronu (vai filtrpapīru), kurā ir analīzes paraugs. Kolbā ielej vajadzīgo heksāna daudzumu. Pievieno kolbu ekstrakcijas aparātam un visu kopā novieto uz vannas, ko silda ar elektrisko strāvu. Sildīšanas ātrumu noregulē tā, lai atteces ātrums nebūtu lielāks par trim pilieniem sekundē (mērena, ne strauja vārīšanās). Pēc četrām ekstrahēšanas stundām ļauj atdzist. Patronu izņem no ekstrakcijas aparāta un ievieto gaisa straumē, lai izvadītu lielāko daļu šķīdinātāja, ar ko paraugs ir piesātināts.

2.7.   Otrā ekstrakcija

Patronas saturu ieber mikrodzirnavās un iespējami smalki samaļ. Bez zudumiem pārnes samalto maisījumu atpakaļ patronā un to ievieto atpakaļ ekstrakcijas aparātā.

Turpina ekstrakciju vēl divas stundas, izmantojot to pašu apaļkolbu, kas satur sākotnējo ekstraktu.

Beigu šķīdumam ekstrakcijas kolbā ir jābūt dzidram. Ja tā nav, nofiltrē caur filtrpapīru un sākotnējo kolbu un filtrpapīru vairākas reizes mazgā ar heksānu. Savāc filtrātu un mazgāšanas šķīdinātāju otrā apaļkolbā, kas ir izžāvēta un nosvērta ar precizitāti līdz tuvākajam 1 mg.

2.8.   Šķīdinātāja aizvākšana un ekstrakta svēršana

Lielāko daļu šķīdinātāja destilē, sildot uz vannas ar elektrisko strāvu. Pēdējās šķīdinātāja zīmes aizvāc, sildot kolbu 20 minūtes žāvēšanas skapī 103 ± 2 °C. Aizvākšanas procesu veicina, vai nu ar pārtraukumiem pūšot gaisu vai, labāk, inertu gāzi, vai arī izmantojot samazinātu spiedienu.

Atstāj kolbu eksikatorā atdzist vismaz vienu stundu un nosver ar precizitāti līdz tuvākajam 1 mg.

Vēlreiz silda 10 minūtes tādos pašos apstākļos, atdzesē eksikatorā un vēlreiz nosver.

Starpība starp abiem svērumiem nedrīkstētu pārsniegt 10 mg. Ja tā ir lielāka, atkārto 10 minūšu sildīšanas, pēc tam atdzesēšanu un svēršanu, līdz svara starpība ir 10 mg vai mazāka. Pieraksta kolbas pēdējo svaru.

Vienam analizējamam paraugam izdara divas noteikšanas.

3.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

3.1.   Aprēķina metode un formula

a) Ekstrakts, kas izteikts izejas produkta masas procentos, ir vienāds:

image



kur:

S = ekstrakta masas procenti izejas produktā,

m0 = analīzes parauga masa gramos,

m1 = ekstrakta masa gramos pēc žāvēšanas.

Rezultāts ir divu noteikšanu aritmētiskais vidējais ar nosacījumu, ka ir izpildīti atkārtojamības nosacījumi.

Rezultātu izsaka līdz pirmajai zīmei aiz komata.

b) Ekstraktu izsaka kā sauso vielu, izmantojot formulu:

image

kur

:

S = ir ekstrakta masas procenti izejas produktā (sk. a) punktā),

U = ir tā mitruma un gaistošās masas saturs.

3.2.   Atkārtojamība

Starpība starp divām noteikšanām, ko vienlaikus vai drīz vienu pēc otra veicis viens un tas pats analītiķis, nav lielāka par 0,2 g heksāna ekstrakta uz 100 g parauga.

Ja šis nosacījums nav izpildīts, analīzi atkārto ar diviem citiem analīzes paraugiem. Ja arī šajā gadījumā starpība ir lielāka par 0,2 g, par rezultātu pieņem četru noteikšanu aritmētisko vidējo.




XVI PIELIKUMS

JODA SKAITĻA NOTEIKŠANA

1.   DARBĪBAS JOMA

Šis starptautiskais standarts norāda joda skaitĻa noteikšanas metodi dzīvnieku un augu taukos un eļļās, še turpmāk, tauki.

2.   DEFINĪCIJA

Šajā starptautiskajā standartā piemēro šādu definīciju.

2.1.

Joda skaitlis. Joda masa, ko absorbē paraugs šajā starptautiskajā standartā noteiktajos analīzes apstākļos.

Joda skaitli izsaka joda gramos uz 100 g parauga.

3.   PRINCIPS

Analīzes parauga šķīdināšana šķīdinātājā un veisa reaktīva pielikšana. Pēc noteikta laika kālija jodīda un ūdens pievienošana un atbrīvotā joda titrēšana ar nātrija tiosulfāta šķīdumu.

4.   REAKTĪVI

Visi reaktīvi ir atzītas analītiskas kvalitātes.

4.1.

Ūdens, kas atbilst ISO 3696, 3. kategorijas prasībām.

4.2.

Kālija jodīda šķīdums 100 g/l, kas nesatur jodātu vai brīvu jodu.

4.3.

Cietes šķīdums.

Sajauc 5 g šķīstošās cietes un 30 ml ūdens, pievieno šo maisījumu 1 000 ml vāroša ūdens, vāra trīs minūtes un atstāj atdzist.

4.4.

Nātrija tiosulfāta standarta volumetrisks šķīdums c (Na2S2O3·5H2O) = 0,1 mols/l, standartizēts ne agrāk kā septiņas dienas pirms lietošanas.

4.5.

Šķīdinātājs, kas sagatavots, sajaucot vienādus tilpumus cikloheksāna un etiķskābes.

4.6.

Veisa reaktīvs, kas satur joda monohlorīdu etiķskābē. Lieto tirdzniecībā pieejamo Veisa reaktīvu.

5.   APARATŪRA

Parastā laboratorijas aparatūra un jo īpaši šāda:

5.1.

Stikla svēršanas laiviņas, piemērotas analīzes paraugam un ievietošanai kolbās (6.2. punkts).

5.2.

Koniskās kolbas ar 500 ml tilpumu, ar pieslīpētiem aizbāžņiem, pilnīgi sausas.

6.   ANALIZĒJAMĀ PARAUGA SAGATAVOŠANA

Homogenizētu paraugu žāvē virs nātrija sulfāta un nofiltrē.

7.   PROCEDŪRA

7.1.

Analīzes paraugs

Analīzes parauga masa mainās atkarībā no sagaidāmā joda skaitļa, kā parādīts 1. tabulā.



1.  tabula

Sagaidāmais joda skaitlis

Analizējamās daļas masa

(g)

mazāks par 5

3

5 līdz 20

1

21 līdz 50

0,4

51 līdz 100

0,2

101 līdz 150

0,13

151 līdz 200

0,1

Stikla svēršanas laiviņā (5.1. punkts) nosver analīzes paraugu līdz tuvākajam 0,1 mg.

7.2.

Noteikšana

Analīzes paraugu ieliek 500 ml kolbā (6.2. punkts). Pievieno 20 ml šķīdinātāja (4.5. punkts), lai izšķīdinātu taukus. Pievieno tieši 25 ml Veisa reaktīva (4.6. punkts), ieliek aizbāzni, saskalo saturu un noliek kolbu tumsā. Veisa reaktīvam neizmanto mutes pipeti.

Līdzīgi sagatavo tukšo mēģinājumu ar šķīdinātāju un reaktīvu, bet nepieliek analīzes paraugu.

Kolbas ar paraugiem, kuru joda skaitlis ir zem 150, vienu stundu atstāj tumsā; kolbas ar paraugiem, kuru joda skaitlis ir virs 150, un polimerizētiem produktiem vai ievērojamā mērā oksidētiem produktiem atstāj tumsā divas stundas.

Kad šis laiks pagājis, katrā kolbā pievieno 20 ml kālija jodīda šķīduma (4.2. punkts) un 150 ml ūdens (4.1. punkts).

Titrē ar standarta volumetrisku nātrija tiosulfāta šķīdumu (4.4. punkts), līdz joda dzeltenā krāsa ir gandrīz pazudusi. Pievieno dažus pilienus cietes šķīduma (4.3. punkts) un turpina titrēt, līdz zilā krāsa pēc ļoti enerģiskas kratīšanas tikko pazūd.

Piezīme: ir atļauta beigu punkta potenciometriskā titrēšana.

7.3.

Noteikšanu skaits

Vienam analizējamam paraugam izdara divas noteikšanas.

8.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

Joda skaitli iegūst no izteiksmes

image

kur:

c1

=

ir lietotā standarta volumetriskā nātrija tiosulfāta šķīduma (4.4. punkts) precīzās koncentrācijas skaitliskais lielums molos litrā;

V1

=

ir tukšajā mēģinājumā izlietotā standarta volumetriskā nātrija tiosulfāta šķīduma (4.4. punkts) tilpuma skaitliskais lielums mililitros;

V2

=

ir noteikšanā izlietotā standarta volumetriskā nātrija tiosulfāta šķīduma (4.4. punkts) tilpuma skaitliskais lielums mililitros;

m

=

ir analīzes parauga (7.1. punkts) masas skaitliskais lielums gramos.

Rezultātu izsaka kā divu noteikšanu aritmētisko vidējo ar nosacījumu, ka ir izpildīti atkārtojamības (9.2. punkts) nosacījumi.

▼M11




XVII PIELIKUMS

STIGMASTADIĒNU NOTEIKŠANAS METODE AUGU EĻĻĀS

1.   MĒRĶIS

Stigmastadiēnu noteikšana augu eļļās, kas satur nelielas šo ogļūdeņražu koncentrācijas, jo īpaši neapstrādātā olīveļļā un nerafinētā olīvu atlikumu eļļā.

2.   LIETOŠANAS JOMA

Metodi var izmantot visām augu eļļām, kaut arī mērījumi ir ticami tikai, ja šo ogļūdeņražu saturs ir starp 0,01 un 4,0 mg/kg. Metode ir īpaši piemērota, lai noteiktu rafinētu augu eļļu (olīveļļas, olīvu atlikumu eļļas, saulespuķu eļļas, palmu eļļas utt.) klātbūtni neapstrādātā olīveļļā, jo rafinētas eļļas satur stigmastadiēnus, bet neapstrādātas eļļas tos nesatur.

3.   PRINCIPS

Nepārziepojamās vielas izolēšana. Ogļūdeņražu steroīdu frakcijas atdalīšana ar kolonnas hromatogrāfiju uz silikagēla un analīze ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

4.   APARATŪRA

4.1.

250 ml kolbas, kas piemērotas lietošanai ar atteces dzesinātāju.

4.2.

500 ml dalāmās piltuves.

4.3.

100 ml apaļkolbas.

4.4.

Rotācijas iztvaicētājs.

4.5.

Stikla hromatogrāfijas kolonna (iekšējais diametrs 1,5 līdz 2,0 cm, garums 50 cm) ar teflona krānu un stikla vates aizbāzni vai poraina stikla disku apakšā. Lai sagatavotu silikagēla kolonnu, hromatogrāfijas kolonnā ielej heksānu aptuveni 5 cm augstumā un pēc tam piepilda ar silikagēla suspensiju heksānā (15 g 40 mililitros), izmantojot vairākas porcijas heksāna. Atstāj nogulsnēties un pabeidz nogulsnēšanu, viegli klauvējot pa kolonnu. Pievieno bezūdens nātrija sulfātu aptuveni 0,5 cm augstumā, pēc tam eluē heksāna pārākumu.

4.6.

Gāzu hromatogrāfs ar liesmas jonizācijas detektoru, ar plūsmas dalīšanu vai ar aukstu “on column” inžektoru un krāsni, kas programmējama ± 1 °C robežās.

4.7.

Kvarca kapilārā kolonna gāzu hromatogrāfijai (iekšējais diametrs 0,25 vai 0,32 mm, garums 25 m), pārklāta ar 5 % fenilmetilsilikona nekustīgo fāzi, plēves biezums 0,25? m.

1. piezīme:

Var izmantot citas kolonnas ar līdzīgu vai mazāku polaritāti.

4.8.

Integrators/reģistrējošā iekārta, kas var integrēt starp diviem minimumiem.

4.9.

5 līdz 10 ml mikrošļirce gāzu hromatogrāfijai ar nemaināmu adatu.

4.10.

Elektriskais sildīšanas apvalks vai elektriskā plītiņa.

5.   REAĢENTI

Visiem reaģentiem jābūt analīzes kvalitātes, ja nav noteikts citādi. Izmantojamam ūdenim ir jābūt destilētam vai vismaz līdzvērtīgas tīrības ūdenim.

5.1.

Heksāns vai alkānu maisījums ar virš. p. starp 65 un 70 °C, destilējot ar rektifikācijas kolonnu.

2. piezīme:

Šķīdinātājam jābūt destilētam, lai atbrīvotos no piemaisījumiem.

5.2.

Etilspirts, 96 % tilp./tilp.

5.3.

Bezūdens nātrija sulfāts.

5.4.

Kālija hidroksīda 10 % šķīdums spirtā. Pievieno 50 gramiem kālija hidroksīda 10 ml ūdens, samaisa un pēc tam maisījumu atšķaida ar etilspirtu līdz 500 ml.

3. piezīme:

Kālija hidroksīda šķīdums spirtā stāvot kļūst brūns. Tas katru dienu ir jāpagatavo svaigs un jāglabā labi aizkorķējamās tumša stikla pudelēs.

5.5.

Silikagēls 60 kolonnas hromatogrāfijai, 70 līdz 230 mesh (Merck, Nr. 7734 vai līdzīgs).

4. piezīme:

Silikagēlu parasti var izmantot tieši no trauka bez apstrādes. Tomēr dažas silikagēla partijas var būt mazaktīvas, kas rada sliktu hromatogrāfisko sadalījumu. Šādos apstākļos silikagēls jāapstrādā šādi: Silikagēlu aktivē, sildot vismaz četras stundas 550 °C grādu temperatūrā. Pēc sildīšanas silikagēlu ievieto eksikatorā, līdz gēls atdziest, un pēc tam silikagēlu pārnes noslēdzamā kolbā. Pievieno 2 % ūdens un krata, līdz nav redzami gabaliņi un pulveris plūst brīvi.

Ja silikagēla partijas dod hromatogrammas ar pīķiem, kas pārklājas, silikagēls ir jāapstrādā, kā minēts iepriekš. Alternatīva ir lietot ekstra tīru silikagēlu 60 (Merck, Nr. 7754).

5.6.

Holesta-3,5-diēna (Sigma, 99 % tīrība) izejas šķīdums (200 ppm) heksānā (10 mg 50 mililitros).

5.7.

Holesta-3,5-diēna standartšķīdums ar koncentrāciju 20 ppm, ko iegūst atšķaidot izejas šķīdumu.

5. piezīme:

Šķīdumi 5.6 un 5.7 ir stabili vismaz četrus mēnešus, ja tos glabā temperatūrā, kas zemāka par 4 °C.

5.8.

n-Nonakozāna šķīdums heksānā ar aptuveno koncentrāciju 100 ppm.

5.9.

Nesējgāze hromatogrāfijai: hēlijs vai ūdeņradis ar 99,9990 % tīrības pakāpi.

5.10.

Palīggāzes liesmas jonizācijas detektoram: ūdeņradis ar 99,9990 % tīrības pakāpi un attīrīts gaiss.

6.   DARBA GAITA

6.1.   Nepārziepojamās vielas sagatavošana

6.1.1.

Nosver 20 ± 0, 1 g eļļas 250 ml kolbā (4.1), pievieno 1 ml holesta-3,5-diēna standartšķīduma (20? g holesta-3,5-diēna), pievieno 75 ml 10 % kālija hidroksīda šķīduma spirtā, uzliek atteces dzesinātāju un 30 minūtes silda, lēni vārot. Noņem kolbu ar paraugu no sildītāja un ļauj šķīdumam nedaudz atdzist (neļauj pilnīgi atdzist, lai paraugs nesacietētu). Pievieno 100 ml ūdens un pārnes šķīdumu dalāmajā piltuvē (4.2), izmantojot 100 ml heksāna. Maisījumu enerģiski krata 30 sekundes un ļauj atdalīties.

6. piezīme:

Ja rodas emulsija, kas drīz nepazūd, pievieno nedaudz etilspirta.

6.1.2.

Apakšā esošo ūdens fāzi pārnes otrā dalāmajā piltuvē un vēlreiz ekstrahē ar 100 ml heksāna. Vēlreiz iztecina apakšējo fāzi un heksāna ekstraktus (apvienotus citā dalāmajā piltuvē) mazgā trīs reizes ar etilspirta un ūdens maisījumu (1:1), izlietojot katru reizi 100 ml, līdz sasniegts neitrāls pH.

6.1.3.

Heksāna šķīdumu laiž cauri bezūdens nātrija sulfātam (50 g), mazgā ar 20 ml heksāna un rotācijas ietvaicētājā 30 °C temperatūrā pie samazināta spiediena iztvaicē sausu.

6.2.   Steroīdu ogļūdeņražu frakcijas atdalīšana

6.2.1.

Atlikumu, izmantojot divas 1 ml porcijas heksāna, pārnes frakcionēšanas kolonnā, laiž paraugu cauri kolonnai, ļaujot šķīduma līmenim nolaisties līdz nātrija sulfāta virmai, un sāk hromatogrāfisko eluēšanu ar heksānu pie aptuvenā plūsmas ātruma 1 ml/min. Izlej pirmos 25 līdz 30 ml eluāta un pēc tam savāc nākošo 40 ml frakciju. Pēc savākšanas pārnes šo frakciju 100 ml apaļkolbā (4.3).

7. piezīme:

Pirmā frakcija satur piesātinātos ogļūdeņražus (1.a zīmējums) un otrā frakcija — steroīdu ogļūdeņražus. Turpmākā eluēšanā iegūst skvalēnu un tam radnieciskus savienojumus. Lai panāktu labu piesātināto un steroīdu ogļūdeņražu atdalīšanu, ir jāoptimizē frakciju tilpumi. Šajā nolūkā pirmās frakcijas tilpums ir jānoregulē tā, lai, analizējot otro frakciju, pīķi, kas atbilst piesātinātajiem ogļūdeņražiem, būtu zemi (sk. 1.c zīmējumu); ja tie neparādās, bet standarta pīķa intensitāte ir zema, tilpums ir jāsamazina. Tomēr pirmās un otrās frakcijas komponentu pilnīga atdalīšana nav vajadzīga, jo GH analīzē pīķi nepārklājas, ja GH apstākļi ir noregulēti, kā norādīts 6.3.1. Otrās frakcijas tilpuma optimizācija parasti nav vajadzīga, jo nākamie komponenti ir labi atdalīti. Tomēr liela pīķa klātbūtne ar aptuveni 1,5 minūtes mazāku aiztures laiku nekā standartam ir skvalēna dēļ, un tas norāda uz sliktu atdalīšanu.

6.2.2.

Otro frakciju rotācijas ietvaicētājā 30 °C temperatūrā pie pazemināta spiediena iztvaicē sausu un atlikumu tūlīt šķīdina 0,2 ml heksāna. Šķīdumu līdz analīzei glabā ledusskapī.

8. piezīme:

Atlikumus 6.1.2 un 6.2.2 neglabā sausus un istabas temperatūrā. Tūlīt pēc to iegūšanas jāpievieno šķīdinātājs, un šķīdumi jāglabā ledusskapī.

6.3.   Gāzu hromatogrāfija

6.3.1.

Darba apstākļi iešļircināšanai ar plūsmas dalīšanu:

 inžektora temperatūra: 300 °C,

 detektora temperatūra: 320 °C,

 integrators/reģistrējošā iekārta: integrēšanas parametri ir jāizvēlas tā, lai pareizi novērtētu pīķu laukumus. Ir ieteicama integrēšana starp diviem minimumiem,

 jutība: aptuveni 16 reižu lielāka par mazāko jutības dzišanu,

 iešļircinātā šķīduma daudzums: 1 μl,

 krāsns programmēšanas temperatūras: sākuma temperatūra 235 °C sešas minūtes, pēc tam temperatūru palielina pa 2 °C/minūtē līdz 285 °C,

 inžektors ar plūsmas dalīšanu 1:15,

 nesējgāze: hēlijs vai ūdeņradis pie 120 kPa spiediena.

Šos apstākļus var regulēt saskaņā ar hromatogrāfa un kolonnas īpašībām, lai hromatogrammas atbilstu šādām prasībām: iekšējā standarta pīķim jāparādās aptuveni piecu minūšu intervālā pirms vai pēc 6.3.2 norādītā laika; iekšējā standarta pīķim ir jābūt vismaz 80 % no pilnas skalas.

Gāzu hromatogrāfa sistēma ir jāpārbauda, iešļircinot holestadiēna izejas šķīduma (5.6) un n-nonakozāna šķīduma (5.8) maisījumu. Holesta-3,5-diēna pīķim ir jāparādās pirms n-nonakozāna pīķa (1.c zīmējums); ja tā nenotiek, var rīkoties divējādi: samazināt krāsns temperatūru un/vai lietot mazāk polāru kolonnu.

6.3.2.

Pīķu identificēšana Iekšējā standarta pīķis parādās aptuveni pēc 19 minūtēm, un stigmasta-3,5-diēna pīķis — pēc relatīvā iznākšanas laika aptuveni 1,29 (sk. 1.b zīmējumu). Stigmasta-3,5-diēnā gadās mazi izomēra daudzumi, un parasti abi eluējas kopā kā viens hromatogrāfiskais pīķis. Tomēr, ja kolonna ir pārāk polāra vai tai ir augsta izšķirtspēja, izomērs var parādīties kā mazs pīķis pirms stigmasta-3,5-diēna pīķa un tuvu tam (2. zīmējums). Lai nodrošinātu, ka stigmastadiēni eluējas kā viens pīķis, ir ieteicams aizstāt kolonnu ar tādu, kura ir mazāk polāra vai kurai ir lielāks iekšējais diametrs.

9. piezīme:

Stigmastadiēnus standartam var iegūt no rafinētas augu eļļas analīzes, izmantojot mazāku parauga daudzumu (1 līdz 2 g). Stigmastadiēni veido izteiktu un viegli identificējamu pīķi.

6.3.3.

Kvantitatīvā analīze

Stigmastadiēnu saturu nosaka saskaņā ar formulu:

mg/kg stigmastadiēnu =

image



kur:

As = stigmastadiēnu pīķa laukums (ja pīķis ir izšķirts divos izomēru pīķos, — abu pīķu laukumu summa)

Ac = iekšējā standarta (holestadiēna) pīķa laukums,

Mc = pievienotā standarta masa mikrogramos,

Mo = ņemtā eļļas masa gramos.

Noteikšanas robeža: ap 0,01 mg/kg.

image

image 1. zīmējums

Gāzu hromatogramma, iegūta olīveļļas paraugiem, kas analizēti ar kvarca kapilāro kolonnu (iekšējais diametrs 0,25 mm, garums 25 m), kura pārklāta ar 5 % fenilmetilsilikonu, plēves biezums 0,25 μm).

a) Neapstrādātas eļļas pirmā frakcija (30 ml), eluēta ar standartu.

b) Olīveļļas otrā frakcija (40 ml), kas satur 0,10 mg/kg stigmastadiēnu.

c) Otrā frakcija, kas satur nedaudz pirmās frakcijas.

image 2. zīmējums

Gāzu hromatogramma, iegūta rafinētas olīveļļas paraugam, kas analizēts ar DB-5 kolonnu, redzams stigmasta-3,5-diēna izomērs.

▼M25




XVIII PIELIKUMS

FAKTISKĀ UN TEORĒTISKĀ TRIGLICERĪDU AR ECN 42 SATURA STARPĪBAS NOTEIKŠANA

1.   PIEMĒROŠANAS JOMA

Absolūtās starpības noteikšana starp triacilglicerīdu (TAG) ar ekvivalento oglekļa atomu skaitu 42 eksperimentālajām vērtībām (ECN42HPLC), kas iegūtas, nosakot tos eļļā ar augstas efektivitātes šķidruma hromatogrāfiju (HPLC), un TAG ar ekvivalento oglekļa atomu skaitu 42 teorētisko vērtību (ECN 42theoretical), kas aprēķināta no taukskābju sastāva.

2.   PIEMĒROŠANAS JOMA

Standarts attiecas uz olīveļļām. Metodi izmanto augu sēklu eļļu (ar augstu linolskābes saturu) piejaukumu nelielu daudzumu noteikšanai visu veidu olīveļļās.

3.   PRINCIPS

Triacilglicerīdu ar ECN42 saturs, ko nosaka ar HPLC analīzi, un triacilglicerīdu ar ECN42 teorētiskais saturs (ko aprēķina pēc taukskābju sastāva noteikšanas rezultātiem ar gāzu šķidruma hromatogrāfiju (GLC)), noteiktās robežās atbilst tīrām olīveļļām. Starpība, kas ir lielāka par katram eļļas veidam pieņemto vērtību, liecina, ka eļļai ir sēklu eļļu piemaisījumi.

4.   METODE

Metode, lai aprēķinātu triacilglicerīdu ar ECN 42 teorētisko saturu un tā starpību ar HPCL datiem, būtībā ir ar citām metodēm iegūtu analītisko datu koordinēšana. Tai var izdalīt trīs posmus: taukskābju satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzes hromatogrāfiju, triacilglicerīdu ar ECN42 teorētiskā sastāva aprēķināšana, ECN42 triacilglicerīdu noteikšana ar HPLC.

4.1.    Iekārtas

4.1.1.

250 un 500 ml tilpuma apaļkolbas.

4.1.2.

Vārglāzes, 100 ml.

4.1.3.

Hromatogrāfijas kolonna no stikla ar 21 mm iekšējo diametru, 450 mm gara, ar krānu un normalizētu konusu (iekšējo) augšā.

4.1.4.

Šķirpiltuves, tilpums 250 ml, ar konusu (ārējo) apakšā, kas piemērots pievienošanai kolonas augšā.

4.1.5.

Stikla nūjiņa, garums 600 mm.

4.1.6.

Stikla piltuve, diametrs 80 mm.

4.1.7.

Mērkolbas, tilpums 50 ml.

4.1.8.

Mērkolbas, tilpums 20 ml.

4.1.9.

Rotācijas ietvaicētājs.

4.1.10.

Augstas efektivitātes šķidrumu hromatogrāfs ar kolonnas temperatūras regulēšanu.

4.1.11.

Inžektori 10 μl ievadīšanai.

4.1.12.

Detektors: diferenciālrefraktometriskais. Pilnas skalas jutībai jābūt vismaz 10–4 vienībām no laušanas koeficienta vērtības.

4.1.13.

Kolonna: 250 mm gara nerūsējošā tērauda caurulīte ar iekšējo diametru 4,5 mm, 5 μm diametra silīcija dioksīda daļiņu pildījums ar 22 līdz 23 % oglekļa oktadecilsilāna veidā.

4.1.14.

Datu apstrādes programmatūra.

4.1.15.

Ampulas, aptuveni 2 ml tilpuma, ar blīvēm un skrūvējamiem vāciņiem ar teflona pārklājumu.

4.2.    Reaģenti

Reaktīviem jābūt analītiskas tīrības pakāpes. Eluēšanai izmantojamajiem šķīdinātājiem jābūt attīrītiem no gāzēm, un tos var vairākkārt reģenerēt, nepasliktinot atdalīšanas spēju.

4.2.1.

Hromatogrāfijai paredzēts petrolejas ēteris ar viršanas temperatūru 40 līdz 60 °C vai heksāns.

4.2.2.

Etilēteris, peroksīdus nesaturošs, svaigi destilēts.

4.2.3.

Eluēšanas šķīdinātājs eļļas attīrīšanai kolonnas hromatogrāfijā: petrolejas ētera/etilētera maisījums 87/13 (v/v).

4.2.4.

Silikagels, 70-230 mesh, tips Merck 7734, ar ūdens saturu, kas standartizēts pie 5 % (masas).

4.2.5.

Stikla vate.

4.2.6.

Acetons HPLC vajadzībām.

4.2.7.

Acetonitrils vai propionitrils HPLC vajadzībām.

4.2.8.

HPLC eluēšanas šķīdinātājs: acetonitrils + acetons (attiecība ir jākoriģē atkarībā no vēlamās sadalīšanas; sākt ar 50:50 maisījumu) vai propionitrils.

4.2.9.

Solubilizācijas šķīdinātājs: acetons.

4.2.10.

Standarttriglicerīdi: var izmantot pārdošanā esošos triglicerīdus (tripalmitīnu, trioleīnu u. c.) un diagrammās atlikt to aizturlaikus saskaņā ar ekvivalento oglekļa atomu skaitu, vai arī standarthromatogrammu iegūt no sojas eļļas maisījuma ar tīru olīveļļu attiecībā 30:70 (sk. 1. un 2. piezīmi un 1.–4. attēlu).

4.2.11.

Cietās fāzes ekstrakcijas kolonna ar silīcija fāzi 1 g, 6 ml.

4.3.    Paraugu sagatavošana

Tā kā vairāku traucējošu vielu klātbūtnē var iegūt kļūdaini pozitīvus rezultātus, paraugs noteikti jāattīra saskaņā ar IUPAC metodi 2.507, ko izmanto polāro savienojumu noteikšanai cepšanas taukos.

4.3.1.    Hromatogrāfijas kolonnas sagatavošana

Kolonnā (4.1.3.) iepilda apm. 30 ml eluēšanas šķīdinātāja (4.2.3.), tad kolonā ievieto nedaudz stikla vates (4.2.5.), kuru ar stikla nūjiņu (4.1.5.) aizbīda līdz kolonnas apakšai.

100 ml tilpuma vārglāzē suspendē 25 g silikagela (4.2.4.) 80 ml eluēšanas maisījuma (4.2.3.), to pārnes kolonnā, izmantojot stikla piltuvi (4.1.6.).

Lai kolonā pārnestu visu silikagelu, vārglāzi skalo ar eluēšanas maisījumu un kolonnā pārnes arī skalojumu porcijas.

Atver krānu un eluē šķīdinātāju no kolonnas, līdz tā līmenis ir apmēram 1 cm virs silikagela.

4.3.2.    Kolonnas hromatogrāfija

Ar precizitāti 0,001 g ņem, ja vajadzīgs, iepriekš filtrētas, homogenizētas un atūdeņotas eļļas 2,5 ± 0,1 g iesvaru 50 ml tilpuma mērkolbā (4.1.7.).

Izšķīdina to aptuveni 20 ml eluēšanas šķīduma (4.2.3.). Vajadzības gadījumā to nedaudz uzsilda, lai atvieglotu izšķīšanu. Atdzesē istabas temperatūrā un ar eluēšanas šķīdinātāju uzpilda līdz vajadzīgajam tilpumam.

Kolonnā, kas sagatavota saskaņā ar 4.3.1., ar mērpipeti pārnes 20 ml šķīduma, atver krānu un eluē šķīdinātāju līdz silikagela slāņa līmenim.

Tad eluē ar 150 ml eluēšanas šķīdinātāja (4.2.3.) ar ātrumu apmēram 2 ml/min (150 ml caur kolonnu iziet apmēram 60 līdz 70 min).

Eluātu savāc 250 ml tilpuma apaļkolbā (4.1.1.), kas ir tarēta krāsnī un precīzi nosvērta. Pie pazemināta spiediena rotācijas ietvaicētājā (4.1.9.) ietvaicē šķīdinātāju un nosver atlikumu, ko izmantos HPLC analīzei lietojamā šķīduma pagatavošanai un metilestera iegūšanai.

Parauga atgūstamībai no kolonnas jābūt vismaz 90 % neapstrādātai augstākā labuma olīveļļai, neapstrādātai olīveļļai, parastajai olīveļļai un rafinētai olīveļļai, un vismaz 80 % spīdīgajai olīveļļai un olīvu izspaidu eļļai.

4.3.3.    Attīrīšana cietās fāzes ekstrakcijai

Silīcija SPE kolonnu aktivē, tai laižot cauri 6 ml heksāna (4.2.3.) vakuumā, nepieļaujot izžūšanu.

Ar precizitāti līdz 0,001 g 2 ml ampulā (4.1.15.) iesver 0,12 g un izšķīdina ar 0,5 ml heksāna (4.2.3.).

SPE kolonnā iepilda šķīdumu un pēc tam eluē ar 10 ml heksāna/dietilētera (87:13, v/v) (4.2.3.) maisījumu vakuumā.

Savākto daļu rotora ietvaicētājā (4.1.9.) istabas temperatūrā pie pazemināta spiediena ietvaicē sausu. Atlikumu izšķīdina 2 ml acetona (4.2.6.) triacilglicerīdu (TAG) analīzei.

4.4.    HPLC analīze

4.4.1.    Parauga sagatavošana hromatogrāfiskai analīzei

Analizējamā parauga 5 % šķīduma pagatavošanai ņem 0,5 ± 0,001 g parauga iesvara 10 ml mērkolbā un uzpilda līdz 10 ml ar solubilizācijas šķīdinātāju (4.2.9.).

4.4.2.    Procedūra

Sagatavo darbam hromatogrāfijas sistēmu. Lai iztīrītu visu sistēmu, sūknē eluēšanas šķīdinātāju (4.2.8.) ar ātrumu 1,5 ml/min. Pagaida, līdz iegūst stabilu bāzes līniju.

Ievada 10 μl parauga, kas sagatavots, kā noteikts 4.3. punktā.

4.4.3.    Rezultātu aprēķināšana un izteikšana

Izmanto laukumu normalizācijas metodi, t. i., pieņem, ka dažādiem TAG ar ECN no 42 līdz 52 atbilstošo smaiļu laukumu summa ir vienāda ar 100 %.

Katra triglicerīda relatīvos procentus aprēķina, izmantojot formulu:

image

.

Rezultātus norāda ar vismaz divām zīmēm aiz komata.

Sk. 1.–4. piezīmi.

4.5.    Triacilglicerīdu sastāva (mol %) aprēķināšana no taukskābju sastāva datiem (lauk. %)

4.5.1.    Taukskābju sastāva noteikšana

Taukskābju sastāvu nosaka ar kapilāro kolonnu saskaņā ar ISO 5508. Metilesterus sagatavo saskaņā ar COI/T.20/Doc. No 24.

4.5.2.    Taukskābes aprēķiniem

Glicerīdus grupē pēc to ekvivalentā oglekļa atomu skaita (ECN), ņemot vērā turpmāk norādīto ECN un taukskābju ekvivalenci. Ņem vērā tikai taukskābes ar 16 un 18 oglekļa atomiem molekulā, jo attiecībā uz olīveļļu tikai tās ir svarīgas. Taukskābes normalizē līdz 100 %.



Taukskābe (FA)

Saīsinājums

Molekulmasa

(MW)

ECN

Palmitīnskābe

P

256,4

16

Palmitoleīnskābe

Po

254,4

14

Stearīnskābe

S

284,5

18

Oleīnskābe

O

282,5

16

Linolskābe

L

280,4

14

Linolēnskābe

Ln

278,4

12

4.5.3.    Lauk. % pārvēršana molos visām taukskābēm (1)



image

image

image

image

image

image

4.5.4.    Taukskābju molu normalizācija pie 100 % (2)

image

image

image

image

image

image

Rezultāts ir katras taukskābes daļa mol % visās (1, 2, 3–) TAG pozīcijās.

Pēc tam aprēķina piesātināto taukskābju P un S (SFA) summu un nepiesātinātās taukskābes Po, O, L un Ln (UFA) (3):

image

image

4.5.5.    Taukskābju sastāva aprēķināšana TAG 2- un 1, 3 - pozīcijā

Taukskābes iedalāmas trijos šādos veidos: vienā 2- pozīcijā un divās identiskās 1- un 3- pozīcijās, ar atšķirīgiem koeficientiem piesātinātajām (P un S) un nepiesātinātajām skābēm (Po, O, L un Ln).

4.5.5.1.   Piesātinātās taukskābes 2- pozīcijā [P(2) un S(2)] (4):

image

image

4.5.5.2.   Nepiesātinātās taukskābes 2- pozīcijā [Po(2), O(2), L(2) un Ln(2)] (5):

image

image

image

image

4.5.5.3.   Taukskābes 1,3- pozīcijā [P(1,3), S(1,3), Po(1,3), O(1,3), L(1,3) un Ln(1,3)] (6):

image

image

image

image

image

image

4.5.6.    Triacilglicerīdu aprēķināšana

4.5.6.1.   TAG ar vienu taukskābi (AAA, šeit LLL, PoPoPo) (7)

image

4.5.6.2.   TAG ar divām taukskābēm (AAB, šeit PoPoL, PoLL) (8)

image

image

4.5.6.3.   TAG ar trijām dažādām taukskābēm (ABC, šeit OLLn, PLLn, PoOLn, PPoLn) (9)

image

image

image

4.5.6.4.   Triacilglicerīdi ar ECN42

Aprēķina triacilglicerīdus ar ECN42 pēc vienādojumiem 7, 8 un 9 un norāda sagaidāmās HPLC eluēšanās secībā (parasti tikai trīs smailes).

LLL

PoLL un LPoL vietas izomērs

OLLn un OLnL un LnOL vietas izomēri

PoPoL un PoLPo vietas izomērs

PoOLn un OPoLn un OLnPo vietas izomēri

PLLn un LLnP un LnPL vietas izomēri

PoPoPo

SLnLn un LnSLn vietas izomērs

PPoLn un PLnPo un PoPLn vietas izomēri

Triacilglicerīdi ar ECN42 ir deviņu triacilglicerīdu, ieskaitot to vietas izomērus, summa. Rezultātus norāda ar vismaz divām zīmēm aiz komata.

5.   REZULTĀTU VĒRTĒŠANA

Salīdzina aprēķināto teorētisko saturu ar HPLC analīzē noteikto saturu. Ja ar HPLC noteikto un teorētiski aprēķināto rezultātu absolūtā starpība ir lielāka par attiecīgajai eļļas kategorijai standartā norādīto vērtību, paraugs satur sēklu eļļu.

Rezultātu norāda ar divām zīmēm aiz komata.

6.   PIEMĒRS (SKAITĻI NORĀDA ATTIECĪGĀS IEDAĻAS METODES APRAKSTĀ)

— 4.5.1.    Taukskābju mol % aprēķināšana no GLC datiem (normalizētais lauk. %)

Ar GLC iegūti šādi dati par taukskābju sastāvu:



FA

P

S

Po

O

L

Ln

MW

256,4

284,5

254,4

282,5

280,4

278,4

Lauk. %

10,0

3,0

1,0

75,0

10,0

1,0

— 4.5.3    Lauk. % pārvēršana molos visām taukskābēm (sk. 1. formulu)

mol P

=

image

mol S

=

image

mol Po

=

image

mol O

=

image

mol L

=

image

mol Ln

=

image

Kopā

=

0,35821 mol TAGs

— 4.5.4    Taukskābju molu normalizācija pie 100 % (sk. 2. formulu)

mol % P(1,2,3)

=

image

mol % S(1,2,3)

=

image

mol % Po(1,2,3)

=

image

mol % O(1,2,3)

=

image

mol % L(1,2,3)

=

image

mol % Ln(1,2,3)

=

image

Kopā mol %

=

100 %

Piesātināto un nepiesātināto taukskābju summa TAG 1, 2, 3- pozīcijā (sk. 3. formulu)

image

image

— 4.5.5    Taukskābju sastāva aprēķināšana TAG 2- un 1,3- stāvoklī

— 4.5.5.1   Piesātinātās taukskābes 2- pozīcijā [P(2) un S(2)] (sk. 4. formulu)

image

image

— 4.5.5.2   Nepiesātinātās taukskābes 2- pozīcijā [Po(1,3), O(1,3), L(1,3) un Ln(1,3)] (sk. 5. formulu)

image

image

image

image

— 4.5.5.3   Taukskābes 1,3- pozīcijā [P(1,3), S(1,3), Po(1,3), O(1,3), L(1,3) un Ln(1,3)] (sk. 6. formulu)

image

image

image

image

image

image

— 4.5.6.    Triacilglicerīdu aprēķināšana

No aprēķinātā taukskābju sastāva -2- un -1,3- pozīcijā:



Tauksk.

1,3-poz.

2-poz.

P

16,004 %

0,653 %

S

4,325 %

0,177 %

Po

1,015 %

1,262 %

O

68,526 %

85,296 %

L

9,204 %

11,457 %

Ln

0,927 %

1,153 %

Summa

100,0 %

100,0 %

aprēķina šādus triacilglicerīdus:

LLL

PoPoPo

PoLL ar 1 vietas izomēru

SLnLn ar 1 vietas izomēru

PoPoL ar 1 vietas izomēru

PPoLn ar 2 vietas izomēriem

OLLn ar 2 vietas izomēriem

PLLn ar 2 vietas izomēriem

PoOLn ar 2 vietas izomēriem

— 4.5.6.1.   TAG ar vienu taukskābi (LLL, PoPoPo), (sk. 7. formulu)

image = 0,09706 mol LLL

image

— 4.5.6.2   TAG ar divām taukskābēm (PoLL, SLnLn, PoPoL) (sk. 8. formulu)

image

image

0,03210 mol PoLL

image

image

0,00094 mol SLnLn

image

image

0,00354 mol PoPoL

— 4.5.6.3   TAG ar trijām dažādām taukskābēm (PoPLn, OLLn, PLLn, PoOLn), (sk. 9. formulu)

image

image

image

0,00761 mol PPoLn

image

image

image

0,43655 mol OLLn

image

image

image

0,06907 mol PLLn

image

image

image

0,04812 mol PoOLn

ECN42 = 0,69512 mol TAGs

1. piezīme. Eluēšanas secību var noteikt, aprēķinot ekvivalentos oglekļa atomu skaitus, ko bieži apraksta sakarība
image , kur CN ir oglekļa atomu skaits un n ir divkāršo saišu skaits; to var aprēķināt daudz precīzāk, ja ņem vērā divkāršās saites izcelsmi. Ja no, nl un nln ir divkāršo saišu skaits, kas attiecīgi attiecināms uz oleīnskābi, linolskābi un linolēnskābi, ekvivalento oglekļa atomu skaitu var aprēķināt, izmantojot formulu:

image

kur koeficientus do, dl un dln var aprēķināt, izmantojot standarttriglicerīdus. Šai metodei noteiktajos apstākļos iegūtā sakarība būs ļoti tuva šādai:

image

2. piezīme. Ar vairākiem standarttriglicerīdiem ir iespējams arī aprēķināt izšķirtspēju attiecībā uz trioleīnu:

image

trioleīnamizmantojot samazināto aizturlaiku

image

Izmantojot log α diagrammu attiecībā pret f (divkāršo saišu skaitu), var noteikt aizturlaikus visiem to taukskābju triglicerīdiem, kuras satur standarttriglicerīdus – sk. 1. zīmējumu.

3. piezīme. Kolonnas efektivitātei jābūt tādai, lai varētu skaidri nošķirt trilinoleīna smaili no to triglicerīdu smailēm, kuriem ir tuvi aizturlaiki. Eluēšanu izdara līdz ECN52 smailei.

4. piezīme. Visu vajadzīgo smaiļu laukumu noteikšanas pareizība ir nodrošināta, ja otrā smaile, kas atbilst ECN50, ir 50 % no reģistrācijas iekārtas pilnas skalas.

1.    attēls

Diagramma log α pret f (divkāršo saišu skaits)

image

Divkāršo saišu skaits

La: laurīnskābe; My: miristīnskābe; P: palmitīnskābe; S: stearīnskābe; O: oleīnskābe; L: linolskābe; Ln: linolēnskābe.

2.    attēls

Olīveļļa ar zemu linolskābes saturu

a)

image

Šķīdinātājs: acetons/acetonnitrils.

PROFILS a: Hromatogrāfisko smaiļu galvenie komponenti: ECN42: (1) LLL + PoLL; (2) OLLn + PoOLn; (3) PLLn; ECN44: (4) OLL + PoOL; (5) OOLn + PLL; (6) POLn + PPoPo; (7) OOL + PoOO; ECN46: (8) OOL + LnPP; (9) PoOO; (10) SLL + PLO; (11) PoOP + SPoL + SOLn + SPoPo; (12) PLP; ECN48: (13) OOO + PoPP; (14 + 15) SOL + POO; (16) POP; ECN50: (17) SOO; (18) POS + SLS.

b)

image

Šķīdinātājs: propionitrils.

PROFILS b: Hromatogrāfisko smaiļu galvenie komponenti: ECN42: (1) LLL; (2) OLLn + PoLL; (3) PLLn; ECN44: (4) OLL; (5) OOLn + PoOL; (6) PLL + PoPoO; (7) POLn + PPoPo + PPoL; ECN46: (8) OOL + LnPP; (9) PoOO; (10) SLL + PLO; (11) PoOP + SPoL + SOLn + SPoPo; (12) PLP; ECN48: (13) OOO + PoPP; (14) SOL; (15) POO; (16) POP; ECN50: (17) SOO; (18) POS + SLS

3.    attēls

Olīveļļa ar augstu linolskābes saturu

a)

image

Šķīdinātājs: acetons/acetonnitrils (50:50).

Profils a: Hromatogrāfisko smaiļu galvenie komponenti: ECN42: (1’) LLL + PoLL; (2’) OLLn + PoOLn; (3’) PLLn; ECN44: (4’) OLL + PoOL; (5’) OOLn + PLL; (6’) POLn + PPoPo; ECN46: (7’) OOL + PoOO; (8’) PLO + SLL + PoOP; (9’) PLP + PoPP; ECN48: (10’) OOO; (11’) POO + SLL + PPoO; (12’) POP + PLS; ECN50: (13’) SOO; (14’) POS + SLS

b)

image

Šķīdinātājs: propionitrils.

Profils b: Hromatogrāfisko smaiļu galvenie komponenti: ECN42: (1) LLL; (2 + 2’) OLLn + PoLL; (3) PLLn; ECN44: (4) OLL; (5) OOLn + PoOL; (6) PLL + PoPoO; (7) POLn + PPoPo + PPoL; ECN46: (8) OOL + LnPP; (9) PoOO; (10) SLL + PLO; (11) PoOP + SPoL + SOLn + SPoPo; ECN48: (12) PLP; (13) OOO + PoPP; (14) SOL; (15) POO; (16) POP; ECN50: (17) SOO; (18) POS + SLS; ECN52: (19) AOO.

▼M19




ANNEX XIX

▼M28

ALIFĀTISKO SPIRTU UN TRITERPĒNSPIRTU SATURA NOTEIKŠANA, IZMANTOJOT GĀZU HROMATOGRĀFIJU AR KAPILĀRO KOLONNU

1.   PRIEKŠMETS

Šajā pielikumā aprakstīta metode alifātisko spirtu un triterpēnspirtu satura noteikšanai eļļās un taukos.

▼M19

2.   PRINCIPLE OF THE METHOD

The fatty substance, with 1-eicosanol added as internal standard, is saponified with ethanolic potassium hydroxide and then the unsaponifiable matter extracted with ethyl ether. The alcoholic fraction is separated from the unsaponifiable matter by chromatography on a basic silica gel plate; the alcohols recovered from the silica gel are transformed into trimethylsilyl ethers and analysed by capillary gas chromatography.

3.   EQUIPMENT

3.1. 250 ml round-bottomed flask fitted with a reflux condenser having ground-glass joints.

3.2. 500 ml separating funnel.

3.3. 250 ml round-bottomed flasks.

3.4. Chromatographic tank for thin-layer chromatographic analysis, for glass plates of dimensions 20 x 20 cm.

3.5. Ultraviolet lamp having a wavelength of 366 or 254 nm.

3.6. 100 μl and 500 μl microsyringes.

3.7. A cylindrical filter funnel with a G3 porous septum (porosity 15 to 40 μm) of diameter approximately 2 cm and a depth of some 5 cm, with an attachment suitable for filtration under vacuum and a 12/21 male ground glass joint.

3.8. 50 ml vacuum conical flask with a 12/21 ground-glass female joint which can be fitted to the filter funnel (3.7).

3.9. A 10 ml test tube with a tapering bottom and a sealing stopper.

3.10. Gas chromatograph for use with a capillary column, and provided with a splitting system composed of:

3.10.1. Thermostatic chamber for columns (column oven) to hold the temperature desired with a precision of ± 1 °C.

3.10.2. A temperature-adjustable injection unit with a persilanised glass vaporising element.

3.10.3. A flame ionisation detector and converter-amplifier.

3.10.4. Recorder-integrator for operation with the converter-amplifier (3.10.3), with response time not exceeding one second and with variable paper-speed.

3.11. Glass or fused silica capillary column, of length 20 to 30 m, internal diameter 0,25 to 0,32 mm, with SE-52 or SE-54 liquid phase or equivalent, with a film thickness between 0,10 and 0,30 μm.

3.12. Microsyringe for gas chromatography, of 10 μl capacity with hardened needle.

3.13. Analytical balance sensitive to 1 mg (with 0,1 mg display).

4.   REAGENTS

4.1. Potassium hydroxide, approximately 2 N ethanolic solution: 130 g potassium hydroxide (minimum concentration 85 %) is dissolved, with cooling, in 200 ml distilled water and then made up to one litre with ethanol. The solution should be stored in a well-stoppered opaque glass bottle.

4.2. Ethyl ether, pure for analysis.

4.3. Anhydrous sodium sulphate, analytical purity.

4.4. Glass plates coated with silica gel, without fluorescence indicator, thickness 0,25 mm (commercially available ready for use).

4.5. Potassium hydroxide, approximately 0,2 N ethanolic solution; 13 g of potassium hydroxide are dissolved in 20 ml of distilled water and made up to one litre with ethanol.

4.6. Benzene, for chromatography (see 5.2.2).

4.7. Acetone, for chromatography (See 5.2.2).

4.8. Hexane, for chromatography (see 5.2.2).

4.9. Ethyl ether, for chromatography (see 5.2.2).

4.10. Chloroform, for chromatography.

▼M28

4.11. Standartšķīdums plānslāņa hromatogrāfijā: C20–C28 spirtu 0,5 % šķīdums hloroformā vai spirtu frakcija, kas iegūta no olīvu izspaidu eļļas nepārziepjojamās vielas, kā norādīts 5.2. punktā.

▼M19

4.12. 0,2 % solution of 2', 7'-dichlorofluorescein in ethanol. Make slightly basic by adding a few drops of 2 N alcoholic potassium hydroxide solution.

4.13. Anhydrous pyridine, for chromatography.

4.14. Hexamethyl disilazane.

4.15. Trimethylchlorosilane.

4.16. Standard solutions of trimethylsilyl ethers of aliphatic alcohols from C20 to C28. They may be prepared from mixtures of pure alcohols at the time they are required for use.

4.17. A 0,1 % (m/v) solution of 1-eicosanol in chloroform (internal standard).

4.18. Carrier gas: hydrogen or helium, gas-chromatographic purity.

4.19. Auxiliary gas: nitrogen, gas-chromatographic purity.

5.   PROCEDURE

5.1.   Preparation of the unsaponifiables

5.1.1.

Using a 500 μl microsyringe place, into a 250 ml round-bottom flask, a volume of 0,1 % 1-eicosanol solution in chloroform (4.17) containing a quantity of 1-eicosanol approximately equal to 10 % of the aliphatic alcohols content in that portion of sample to be taken for analysis. For example, to 5 g of sample add 250 μl of the 0,1 % 1-eicosanol solution if olive oil and 1 500 μl if olive pomace oil.

Evaporate to dryness in current of nitrogen and then weigh accurately 5 g of the dry filtered sample into the same flask.

5.1.2.

Add 50 ml of 2 N potassium hydroxide ethanolic solution, fit the reflux condenser and heat the apparatus to slight boiling on a steam bath, stirring continuously throughout the heating process until saponification has taken place (the solution becomes clear). Continue heating for a further 20 minutes and then add 50 ml of distilled water through the condenser. The condenser is then disconnected and the flask cooled to approximately 30 °C.

5.1.3.

The contents of the flask are quantitatively transferred to a separating funnel of 500 ml capacity by adding distilled water several times, using a total of around 50 ml distilled water. Add approximately 80 ml of ethyl ether, shake vigorously for approximately 30 seconds and allow to settle (Note 1).

Separate off the lower aqueous phase collecting it in a second separating funnel. Two further extractions are effected on the aqueous phase, in the same manner, using each time 60 to 70 ml ethyl ether.

Note 1: Emulsions may be eliminated by adding, using as a spray, small quantities of ethyl alcohol or methyl alcohol.

5.1.4.

The ethyl ether extracts are combined in a separating funnel and washed with distilled water (50 ml at a time) until the washing water gives a neutral reaction.

Discard the washing water, dry with anhydrous sodium sulphate and filter, into a flask of 250 ml capacity which has been weighed beforehand, the funnel and filter being washed with small quantities of ethyl ether which are added to the total.

5.1.5.

Distil the ether down to a few ml, then bring to dryness under a slight vacuum or in a current of nitrogen, completing drying in an oven at 100 °C for approximately a quarter of an hour, and then weigh after cooling in a desiccator.

5.2.   Separation of alcoholic fractions

5.2.1.

Preparation of basic TLC plates: the silica gel plates (4.4) are immersed completely, in 0,2 N potassium hydroxide solution (4.5) for 10 seconds, and then left to dry for two hours under an extractor hood and finally placed in an oven at 100 °C for one hour.

Remove from the oven and keep in a calcium chloride desiccator until required for use (plates treated in this way must be used within 15 days).

Note 2:

When basic silica gel plates are used to separate the alcoholic fraction there is no need to treat the unsaponifiables with alumina. It follows that all acid compounds (fatty acids and others) are retained at the origin thereby obtaining both aliphatic alcohol and terpenic alcohol bands which are both separated distinctly from the sterol band.

5.2.2.

Place a 65/35 by volume hexane/ethyl ether mixture in the plate-developing chamber to a depth of approximately 1 cm ( 12 ).

Close the chamber using an appropriate cover and leave for half an hour to allow equilibration between vapour and liquid. Strips of filter paper dipping into the eluent may be affixed to the inside surfaces of the tank to reduce the development time by approximately one third and obtain more uniform, regular elution of the components.

Note 3: The developing solution must be replaced for each analysis in order to obtain reproducible developing conditions.

5.2.3.

An approximately 5 % solution of unsaponifiable matter (5.1.5) in chloroform is prepared and 0,3 ml of the solution is streaked as a uniform strip of minimum thickness, using the 100 μl microsyringe, on a TLC plate at approximately 2 cm from the bottom of the TLC plate. Aligned with the origin, 2 to 3 μl of the aliphatic alcohols reference solution (4.11) are spotted for the identification of the aliphatic alcohols band after development has been completed.

5.2.4.

Place the plate inside the development tank as stated in 5.2.2. The ambient temperature should be maintained between 15 and 20 °C. Immediately close the chamber with the cover and allow to elute until the solvent front reaches approximately 1 cm from the upper edge of the plate.

The plate is then removed from the development chamber and the solvent evaporated under a hot air current or the plate is left for a while under the extractor hood.

▼M28

5.2.5.

Kad plati apskata ultravioletajā gaismā, to viegli un vienmērīgi apsmidzina ar 2′,7′-dihlorfluoresceīna šķīdumu. Alifātisko spirtu josla ir tā, kas atrodas vienā līmenī ar standartšķīdumam atbilstošo plankumu: joslas robežas apzīmē ar melnu zīmuli, alifātisko spirtu joslu un nākamo joslu tieši virs tās – terpēnspirtu joslu – atzīmējot kopā (sk. 4. piezīmi).

4. piezīme.

Alifātisko spirtu un terpēnspirtu joslas jāgrupē tādēļ, lai ņemtu vērā dažu alifātisko spirtu iespējamo migrāciju uz triterpēnspirtu joslu. Ar plānslāņa hromatogrāfiju veiktas izdalīšanas piemērs sniegts papildinājuma 1. attēlā.

5.2.6.

Ar metāla lāpstiņu no iezīmētā laukuma noņem silikagelu. Sīki sasmalcinātu no plates noņemto materiālu pārvieto uz filtrtīģeli (3.7. punkts). Pievieno 10 ml karsta hloroforma, rūpīgi samaisa ar metāla lāpstiņu un vakuumā filtrē, filtrātu uztver filtrtīģelim pievienotajā koniskajā kolbā (3.8. punkts)

Silikagelu kolbā trīs reizes mazgā ar etilēteri (katru reizi aptuveni 10 ml), filtrātu savācot tajā pašā filtram pievienotajā kolbā. Filtrātu ietvaicē no 4 līdz 5 ml tilpumam, atlikušo šķīdumu pārnes iepriekš nosvērtā 10 ml mēģenē (3.9. punkts), uzmanīgi sildot, lēnā slāpekļa plūsmā ietvaicē sausu, izšķīdina, vēlreiz pievienojot dažus pilienus acetona, atkal ietvaicē sausu, aptuveni uz 10 minūtēm ievieto krāsnī 105 °C temperatūrā, tad atdzesē eksikatorā un nosver.

Mēģenē iegūtais atlikums ir spirtu frakcija.

▼M19

5.3.   Preparation of the trimethylsilyl ethers

5.3.1.

The reagent for silylation, consisting of a mixture of 9:3:1 by volume (Note 5) of pyridine-hexamethyldisilazane-trimethylchlorosilane in the proportion of 50 μl for each milligram of aliphatic alcohols, is added to the test tube containing the alcoholic fraction, avoiding all absorption of moisture (Note 6).

Note 5:

Solutions which are ready for use are available commercially. Other silanising reagents such as, for example, bis-trimethylsilyl, trifluor acetamide + 1 % trimethyl chlorosilane, which has to be diluted with an equal volume of anhydrous pyridine, are also available.

Note 6:

The slight opalescence which may form is normal and does not cause any interference. The formation of a white floc or the appearance of a pink colour are indicative of the presence of moisture or deterioration of the reagent. If these occur the test must be repeated.

5.3.2.

Stopper the test tube, shake carefully (without overturning) until the aliphatic alcohols are completely dissolved. Stand for at least 15 minutes at ambient temperature and then centrifuge for a few minutes. The clear solution is ready for gas chromatographic analysis.

5.4.   Gas chromatography analysis

5.4.1.   Preliminary operations, column packing

5.4.1.1.

Fit the column in the gas chromatograph, attaching the inlet end to the injector connected to the splitting system and the outlet end to the detector. Carry out a general check of the gas chromatography assembly (tightness of gas fittings, efficiency of the detector, efficiency of the splitting system and of the recording system, etc.).

5.4.1.2.

If the column is being used for the first time it is recommended that it should be subjected to conditioning. A little carrier gas is passed through the capillary column and then the gas chromatography assembly is switched on and gradually heated until a temperature not less than 20 °C above the operating temperature (see Note 7) is attained. That temperature is held for not less than two hours and then the assembly is brought to the operating conditions (regulation of gas flow, split flame ignition, connection to the electronic recorder, adjustment of the temperature of the capillary column oven, the detector and the injector, etc.) and the signal is adjusted to a sensitivity not less than twice the highest level contemplated for the execution of the analysis. The course of the base line must be linear, without peaks of any kind, and must not drift. A negative straight-line drift indicates leakage from the column connections; a positive drift indicates inadequate conditioning of the column.

Note 7:

The conditioning temperature shall be at least 20 °C less than the maximum temperature contemplated for the liquid phase employed.

5.4.2.   Choice of operating conditions

5.4.2.1. The guideline operating conditions are as follows:

 column temperature: the initial isotherm is set at 180 °C for eight minutes and then programmed at 5 °C/minute to 260 °C and a further 15 minutes at 260 °C,

 temperature of evaporator: 280 °C,

 temperature of detector: 290 °C,

 linear velocity of carrier gas: helium 20 to 35 cm/s, hydrogen 30 to 50 cm/s,

 splitting ratio: 1:50 to 1:100,

 sensitivity of instrument: 4 to 16 times the minimum attenuation,

 sensitivity of recording: 1 to 2 mV fs,

 paper speed: 30 to 60 cm/h,

 quantity of substance injected: 0,5 to 1 μl of TMSE solution.

The above conditions may be modified according to the characteristics of the column and of the gas chromatograph to obtain chromatograms satisfying the following conditions:

 alcohol C26 retention time shall be 18 ± 5 minutes,

 the alcohol C22 peak shall be 80 ± 20 % of the full scale value for olive oil and 40 ± 20 % of the full scale value for seed oil.

5.4.2.2. The above requirements are checked by repeated injection of the standard TMSE mixture of alcohols and the operating conditions are adjusted to yield the best possible results.

5.4.2.3. The parameters for the integration of peaks shall be set so that a correct appraisal of the areas of the peaks considered is obtained.

5.4.3.   Analytical procedure

5.4.3.1. Using the microsyringe of 10 μl capacity draw in 1 μl of hexane followed by 0,5 μl of air and subsequently 0,5 to 1 μl of the sample solution; raise the plunger of the syringe further so the needle is emptied. Push the needle through the membrane of the injection unit and after one to two seconds inject rapidly, then slowly remove the needle after some five seconds.

5.4.3.2. Recording is effected until the TMSE of the aliphatic alcohols present have been eluted completely. The base line shall always correspond to the requirements of 5.4.1.2.

▼M28

5.4.4.    Smaiļu identificēšana

Individuālu smaiļu identificēšana notiek pēc to aiztures laika un salīdzinot ar standarta TMSE maisījumu, kuru analizē tādos pašos apstākļos.

Rafinētas olīveļļas spirtu frakcijas hromatogrammas piemēri sniegti papildinājuma 2. un 3. attēlā.

▼M19

5.4.5.   Quantitative evaluation

5.4.5.1. The peak areas of 1-eicosanol and of the aliphatic alcohols C22, C24, C26 and C28 are calculated by electronic integration.

5.4.5.2. The contents of each aliphatic alcohol, expressed in mg/1 000 g fatty substance, are calculated as follows:

image

where:

Ax

=

area of the alcohol peak x

As

=

area of 1-eicosanol

ms

=

mass of 1-eicosanol in milligrams

m

=

mass of sample drawn for determination, in grams.

6.   EXPRESSION OF THE RESULTS

The contents of the individual aliphatic alcohols in mg/1 000 g of fatty substance and the sum of the total aliphatic alcohols are reported.

▼M28




Papildinājums

Izdalīšanas piemērs plānslāņa hromatogrāfijā un hromatogrammu piemēri

1. attēls

Plānslāņa hromatogrāfijas plate ar nepārziepjojamo olīveļļas frakciju, kas eluēta ar heksānu/etilēteri (65/35)

image



1

C26 spirts

A

Sterīni

2

C30 spirts

B

Alifātiskie spirti

3

C20 spirts

C

Triterpēnspirti

4

C20-22-26-30 spirtu maisījums

D

Skvalēns

5

Neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas nepārziepjojamā frakcija

 

 

2. attēls

Rafinētas olīveļļas spirtu frakcijas hromatogramma

image



1 = fitols

5 = C24 spirts

9 = 24-metilēncikloartenols

2 = geranilgeraniols

6 = C26 spirts

10 = citrostadienols

3 = C20 spirts (IS)

7 = C28 spirts

11 = ciklobranols

4 = C22 spirts

8 = cikloartenols

 

3. attēls

Rafinētas olīveļļas un otrās centrifugēšanas olīveļļas alifātiskie spirti un triterpēnspirti

image



1 = fitols

5 = C24 spirts

9 = 24-metilēncikloartenols (24MeCA)

2 = geranilgeraniols (CX)

6 = C26 spirts

10 = citrostadienols

3 = C20 spirts

7 = C28 spirts

11 = ciklobranols

4 = C22 spirts

8 = cikloartenols (CA)

 

▼M23




XX PIELIKUMS

Vasku, taukskābju metilesteru un taukskābju etilesteru satura noteikšana ar kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfijas metodi

1.   MĒRĶIS

Pēc šīs metodes nosaka vasku, taukskābju metilesteru un taukskābju etilesteru saturu olīveļļās. Vaskus un alkilesterus sadala pēc oglekļa atomu skaita to molekulās. Metodi ieteicams izmantot olīveļļas atšķiršanai no olīvu izspaidu eļļas, kā arī par neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas kvalitātes parametru, kas dod iespējas konstatēt neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas viltojumus, kuros tā ir maisījumos ar zemākas kvalitātes neapstrādātu olīveļļu, spīdīgās olīveļļas vai dearomatizētām eļļām.

2.   PRINCIPS

Eļļai pievieno atbilstošu iekšējo standartu, pēc tam hidrēta silikagela kolonnā hromatogrāfiski sadala frakcijās. Iegūst frakciju, kas testēšanas apstākļos eluējas vispirms (kura ir mazāk polāra par triglicerīdiem), un to tieši analizē, izmantojot kapilārās kolonnas gāzu hromatogrāfiju.

3.   APRĪKOJUMS

3.1.

Erlenmeijera kolba, 25 ml.

3.2.

Stikla kolonna šķidruma hromatogrāfijai, iekšējais diametrs 15 mm, augstums 30 līdz 40 cm, ar krānu.

3.3.

Gāzu hromatogrāfs, kas piemērots darbam ar kapilāro kolonnu, ir aprīkots ar sistēmu parauga tiešai ievadīšanai kolonnā, un kuram ir šādas sastāvdaļas.

3.3.1.

Termostatējama krāsns ar temperatūras programmēšanu.

3.3.2.

Aukstais inžektors parauga tiešai ievadīšanai kolonnā.

3.3.3.

Liesmas jonizācijas detektors un pārveidotājs-pastiprinātājs.

3.3.4.

Reģistrējošā iekārta-integrators (1. piezīme) darbam ar pārveidotāju/pastiprinātāju (3.3.3.) ar atbildes reaģēšanas laiku ne lielāku par 1 s.

1. piezīme.  Ja gāzu hromatogrāfijas datus ievada ar PC, var izmantot arī datorizētas sistēmas.

3.3.5.

Kapilārā kolonna, kausēta kvarca (vasku, metilesteru un etilesteru analīzei), garums 8-12 m, iekšējais diametrs 0,25-0,32 mm, ar 0,10-0,30 μm šķidrās fāzes (2. piezīme) slāņa pārklājumu iekšpusē.

2. piezīme.  Šim nolūkam piemērotākās gatavas nopērkamās šķidrās fāzes ir SE52, SE54, u.c.

3.4.

Mikrošļirce, 10 μl, ar rūdītu adatu, parauga tiešai ievadīšanai kolonnā.

3.5.

Elektriskais kratītājs.

3.6.

Rotācijas iztvaicētājs.

3.7.

Mufeļkrāsns.

3.8.

Analītiskie svari ar svēršanas precizitāti ± 0,1 mg.

3.9.

Laboratorijas stikla trauki.

4.   REAKTĪVI

4.1.

Silikagels, daļiņu izmērs 60-200 μm. Silikagelu uz vismaz 4 h karsē mufeļkrāsnī pie 500°C. Atdzesē un pievieno 2 % ūdens no silikagela daudzuma. Homogenizācijai labi sakrata un vismaz 12 h pirms lietošanas ievieto eksikatorā.

4.2.

n-heksāns, hromatogrāfijai vai ķīmiski tīrs (tīrība jāpārbauda).

UZMANĪBU – Tvaiki var uzliesmot. Turēt pietiekamā attālumā no siltuma un dzirksteļu avotiem un atklātas uguns. Jāraugās, lai tā pudeles vienmēr būtu cieši noslēgtas. Lietošanas laikā jānodrošina pienācīga ventilācija. Jānovērš tvaiku veidošanās un jānovērš iespējamie ugunsgrēka riski, ko rada, piemēram, sildītāji vai elektroaparāti, kas nav ražoti no nedegamiem materiāliem. Ieelpojot ļoti kaitīgs, var radīt nervu šūnu bojājumus. Neieelpot tvaikus. Ja vajadzīgs, lietot piemērotus elpošanas aparātus. Nepieļaut nokļūšanu acīs vai saskari ar bojātu ādu

4.3.

Etilēteris, hromatogrāfijai.

UZMANĪBU – Ļoti viegli uzliesmojošs un vidēji toksisks. Kairina ādu. Ieelpojot ļoti kaitīgs. Var radīt acu bojājumus. Iedarbība var būt aizkavēta. Var veidot sprādzienbīstamus peroksīdus. Tvaiki var uzliesmot. Turēt pietiekamā attālumā no siltuma un dzirksteļu avotiem un atklātas uguns. Jāraugās, lai tā pudeles vienmēr būtu cieši noslēgtas. Lietošanas laikā jānodrošina pienācīga ventilācija. Jānovērš tvaiku veidošanās un jānovērš iespējamie ugunsgrēka riski, ko rada, piemēram, sildītāji vai elektroaparāti, kas nav ražoti no nedegamiem materiāliem. Neiztvaicēt sausu vai gandrīz sausu. Pievienojot ūdeni vai piemērotu reducētāju, var samazināt peroksīdu veidošanos. Nedzert. Neieelpot tvaikus. Novērst ilgstošu vai atkārtotu saskari ar ādu.

4.4.

n-heptāns, hromatogrāfijai, vai izooktāns.

UZMANĪBU – Uzliesmojošs. Ieelpojot ļoti kaitīgs. Turēt pietiekamā attālumā no siltuma un dzirksteļu avotiem un atklātas uguns. Jāraugās, lai tā pudeles vienmēr būtu cieši noslēgtas. Lietošanas laikā jānodrošina pienācīga ventilācija. Neieelpot tvaikus. Novērst ilgstošu vai atkārtotu saskari ar ādu.

4.5.

Laurilarahidāta standartšķīdums (3. iezīme) heptānā, 0,05% (m/V) (iekšējais standarts vasku noteikšanai).

3. piezīme.  Var lietot arī palmitilpalmitātu, miristilstearātu vai arahidillaureātu.

4.6.

Metilheptadekanoāta standartšķīdums heptānā, 0,02% (m/V) (iekšējais standarts metilesteru un etilesteru noteikšanai).

4.7.

Sudānas 1 krāsviela (1-fenil-azo-2-naftols).

4.8.

Nesējgāze: ūdeņradis vai hēlijs, tīrs, gāzu hromatogrāfijai.

BRĪDINĀJUMS

Ūdeņradis. Ļoti viegli uzliesmojošs, zem spiediena. Turēt pietiekamā attālumā no siltuma un dzirksteļu avotiem un atklātas uguns, sildītājiem vai elektroaparātiem, kas nav ražoti no nedegamiem materiāliem. Nelietojot balona vārsts jānoslēdz. Obligāti jālieto reduktors spiediena samazināšanai. Pirms balona vārsta atvēršanas jāatbrīvo reduktora atspere. Atverot vārstu, nestāvēt pret izeju no balona. Lietošanas laikā jānodrošina pienācīga ventilācija. Nepārvietot ūdeņradi no viena balona uz citu. Nemaisīt gāzi balonā. Raudzīties, lai baloni nevarētu apgāzties. Neturēt saules staros un pie siltuma avotiem. Glabāt nekorozīvā vidē. Nelietot bojātus vai nemarķētus balonus.

Hēlijs. Saspiesta gāze zem augsta spiediena. Samazina elpošanai pieejamā skābekļa daudzumu. Turēt balonu noslēgtu. Lietošanas laikā jānodrošina pienācīga ventilācija. Neieiet glabāšanas zonās, ja tajās nav pietiekamas ventilācijas. Obligāti jālieto reduktors spiediena samazināšanai. Pirms balona vārsta atvēršanas jāatbrīvo reduktora atspere. Nepārvietot gāzi no viena balona uz citu. Raudzīties, lai baloni nevarētu apgāzties. Atverot vārstu, nestāvēt pret izeju no balona. Neturēt saules staros un pie siltuma avotiem. Glabāt nekorozīvā vidē. Nelietot bojātus vai nemarķētus balonus. Neieelpot. Lietot tikai tehniskām vajadzībām.

4.9.

Palīggāzes:

 ūdeņradis, tīrs, gāzu hromatogrāfijai.

 gaiss, tīrs, gāzu hromatogrāfijai.

BRĪDINĀJUMS

Gaiss. Saspiesta gāze zem augsta spiediena. Degamu vielu klātbūtnē lietot uzmanīgi, organisko savienojumu lielākas daļas pašaizdegšanās temperatūra gaisā ievērojami pazeminās pie augsta spiediena. Nelietojot balona vārsts jānoslēdz. Obligāti jālieto reduktors spiediena samazināšanai. Pirms balona vārsta atvēršanas jāatbrīvo reduktora atspere. Atverot vārstu, nestāvēt pret izeju no balona. Nepārvietot gāzi no viena balona uz citu. Nemaisīt gāzi balonā. Raudzīties, lai baloni nevarētu apgāzties. Neturēt saules staros un pie siltuma avotiem. Glabāt nekorozīvā vidē. Nelietot bojātus vai nemarķētus balonus. Gaiss ir paredzēts tehniskām vajadzībām, to nedrīkst lietot ieelpošanai vai elpošanas aparātos.

5.   PROCEDŪRA

5.1.    Hromatogrāfijas kolonnas sagatavošana

Suspendē 15 g silikagela (4.1.) n-heksānā (4.2.) un pārnes kolonnā (3.2.). Nostādina. Lai hromatogrāfijas slānis būtu iespējami viendabīgāks, nostādināšanas beigās izmanto elektrisko kratītāju. Eluē 30 ml n-heksāna attīrīšanai no piemaisījumiem. Uz analītiskajiem svariem (3.8.) 25 ml tilpuma kolbā (3.1.) ņem apmēram 500 mg analizējamā parauga iesvaru un atkarībā no sagaidāmā vasku satura pievieno vajadzīgo daudzumu iekšējā standarta, t.i., analizējot olīveļļu vai olīvu izspaidu eļļu, pievieno attiecīgi 0,1 mg vai 0,25-0,50 mg laurilarahidāta (4.5.), bet, analizējot olīveļļas, 0,05 mg metilheptadekanoāta (4.6.).

Sagatavoto paraugu ar divām 2 ml n-heksāna (4.2.) porcijām pārnes hromatogrāfijas kolonnā.

Uztur 1 mm šķīdinātāja līmeni virs absorbenta slāņa. Ar plūsmas ātrumu apmēram 15 pilieni 10 sekundēs eluē n-heksāna/etilētera (99:1) maisījumu un savāc 220 ml. (Šī frakcija satur metilesterus, etilesterus un vaskus). (4. piezīme) (5. piezīme).

4. piezīme.  n-heksāna/etilētera maisījums (99:1) jāsagatavo tajā pašā dienā.

5. piezīme.  Vasku eluēšanas kontrolei parauga šķīdumam var pievienot 100 μl Sudānas I krāsvielas 1 % šķīdumu eluēšanas maisījumā.

Krāsvielas aiztures laiks ir starp vasku un triglicerīdu aiztures laiku. Tāpēc eluēšanu var pārtraukt pēc tam, kad krāsviela sasniedz hromatogrāfijas kolonnas apakšu, jo tad visi vaski ir eluēti.

No iegūtajām frakcijām rotācijas ietvaicētājā iztvaicē gandrīz visu šķīdinātāja daudzumu. Pēdējos 2 ml iztvaicē ar vāju slāpekļa plūsmu. Savāc metilesterus un etilesterus saturošo frakciju, ko izšķīdina 2-4 ml n-heptāna vai izooktāna.

5.2.    Gāzu hromatogrāfijas analīze

5.2.1.    Sagatavošanas procedūra

Kolonnu uzstāda gāzu hromatogrāfam (3.3.), pievienojot ieeju kolonnā virskolonnas sistēmai, bet kolonnas izeju detektoram. Pārbauda gāzu hromatogrāfa darbību (gāzes cilpas, detektoru, pašrakstītāju u.c.).

Kolonnu lietojot pirmo reizi, to ieteicams kondicionēt. Kolonnai laiž cauri nelielu gāzes plūsmu, un tad ieslēdz gāzu hromatogrāfu. Apmēram 4 h laikā pakāpeniski paaugstina temperatūru līdz 350°C.

Šādu temperatūru uztur vismaz 2 h, tad noregulē aparatūru darba režīmā (regulē gāzes plūsmu, iededz liesmu, pievieno elektronisko pašrakstītāju (3.3.4.), noregulē kolonnas krāsns temperatūru, noregulē detektoru u.c.). Reģistrē signālu ar jutību, kas ir vismaz divas reizes lielāka par analīzei nepieciešamo. Bāzes līnijai jābūt taisnai, bez jebkādiem signāliem, un tai nedrīkst būt dreifa.

Negatīvs taisnlīnijas dreifs liecina, ka kolonas savienojumi nav pareizi, savukārt pozitīvs dreifs norāda uz to, ka kolonna nav pienācīgi kondicionēta.

5.2.2.    Darba režīma izraudzīšanās vasku, metilesteru un etilesteru noteikšanai (6. piezīme)

Parasti izmanto šādu darba režīmu:

 kolonnas temperatūra:

 20°C/min 5°C/min

 80 °C sākumā (1’) image 140 °C image 335 °C (20);

 detektora temperatūra 350°C;

 ievadītais daudzums 1 μl n-heptāna šķīduma (2–4 ml);

 nesējgāze hēlijs vai ūdeņradis ar attiecīgajai gāzei optimālo lineāro ātrumu (sk. A papildinājumā);

 instrumenta jutība: piemērota iepriekš minētajiem apstākļiem.

6. piezīme.  Augstas beigu temperatūras dēļ pieļaujams pozitīvs dreifs, taču tas nedrīkst būt lielāks par 10 % no skalas pilnas vērtības.

Lai sadalītu visus vaskus, taukskābju metilesterus un etilesterus, panāktu attiecīgo signālu pietiekamu atdalīšanu (sk. 2., 3. un 4. att.) un iekšējā standarta laurilarahidāta aiztures laiku 18 ± 3 min, atbilstoši kolonnas un gāzu hromatogrāfa raksturlielumiem šos apstākļus var mainīt. Pašam reprezentatīvākajam vasku signālam jābūt lielākam par 60 % no skalas pilnas vērtības, bet metilesteru un etilesteru noteikšanai par iekšējo standartu izmantojamā metilheptadekanoāta signālam jāsasniedz skalas pilna vērtība.

Hromatogrāfiskā signāla integrēšanas parametrus nosaka tā, lai iegūtu attiecīgo signālu laukuma pareizu novērtējumu.

5.3.    Analīzes veikšana

Ar 10 μl tilpuma mikrošļirci ņem 10 μl šķīduma, velkot tās virzuli atpakaļ, līdz šļirces adata ir tukša. Adatu ievada inžekcijas sistēmā un pēc 1–2 s šļirci ātri iztukšo. Pēc apmēram 5 s adatu uzmanīgi izvelk.

Reģistrāciju atkarībā no analizējamās frakcijas veic tik ilgi, līdz pilnībā eluējas vaski vai stigmastadiēni.

Bāzes līnijai noteikti jāatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem.

5.4.    Signālu identificēšana

Signālus identificē pēc izdalīšanas laika, tos salīdzinot ar tādos pašos apstākļos analizētu vasku maisījumu izdalīšanas laikiem, kas ir zināmi. Olīveļļu galveno taukskābju (palmitīnskābes un oleīnskābes) alkilesterus identificē no metilesteru un etilesteru maisījumiem.

1. att. parādīta neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas vasku hromatogramma. 2. un 3. att. parādītas hromatogrammas divām neapstrādātām augstākā labuma olīveļļām no mazumtirdzniecības, no tām viena satur metilesterus un etilesterus, bet otra ir bez tiem. 4. att. parādītas hromatogrammas neapstrādātai augstākā labuma olīveļļai un tai pašai eļļai ar 20 % dearomatizētas eļļas piedevu.

5.5.    Vasku kvantitatīvā analīze

Ar integratoru nosaka to signālu laukumu, kas atbilst iekšējam standartam laurilarahidātam un C40 līdz C46 alifātiskajiem esteriem.

Vasku kopējo saturu mg/kg eļļas nosaka, saskaitot visu atsevišķo vasku saturu:

image

kur

Ax

=

attiecīgajam esterim atbilstošā signāla laukums, skaitītāja vienībās,

As

=

iekšējam standartam laurilarahidātam atbilstošā signāla laukums, skaitītāja vienībās,

ms

=

pievienotā iekšējā standarta laurilarahidāta masa miligramos,

m

=

noteikšanai ņemtā parauga masa gramos.

5.5.1.    Metilesteru un etilesteru kvantitatīvā analīze

Ar integratoru nosaka to signālu laukumu, kas atbilst iekšējam standartam metilheptadekanoātam, C16 un C18 taukskābju metilesteriem C16 un C18 taukskābju etilesteriem.

Katra alkilestera saturu mg/kg eļļas nosaka šādi:

image

kur

Ax

=

attiecīgajam C16 un C18 esterim atbilstošā signāla laukums, skaitītāja vienībās,

As

=

iekšējam standartam metilheptadekanoātam atbilstošā signāla laukums, skaitītāja vienībās,

ms

=

pievienotā iekšējā standarta metilheptadekanoāta masa miligramos,

m

=

noteikšanai ņemtā parauga masa gramos.

6.   REZULTĀTU IZTEIKŠANA

Norāda dažādu C40 līdz C46 vasku (7. piezīme) satura summu mg/kg eļļas.

Norāda atsevišķi C16 līdz C18 metilesteru un etilesteru satura summu un to kopējo summu.

Rezultātus izsaka, noapaļojot līdz vienam mg/kg.

7. piezīme.  Kvantitatīvai noteikšanai izmanto signālus, kas attiecas uz C40–C46 esteriem ar oglekļa atomu pāra skaitli molekulā pēc olīveļļā esošo vasku hromatogrammas piemēra pievienotajā attēlā. Identifikācijas nolūkiem, ja C46 esteris ir sašķelts, ieteicams analizēt olīvu izspaidu eļļas vasku frakciju, kur C46 signāls ir atšķirams, jo ir lielākais.

Norāda metilesteru un etilesteru satura attiecību.

1.    attēls

Olīveļļas vasku frakcijas gāzu hromatogrammas piemērs ( 13 )

image

Taukskābju metilesteru un etilesteru signāli ar aiztures laiku no 5 līdz 8 min

Paskaidrojumi:

I.S.

=

Laurilarahidāts

1

=

Diterpēnesteri

2+2′

=

C40 esteri

3+3′

=

C42 esteri

4+4′

=

C44 esteri

5

=

C46 esteri

6

=

Sterīna esteri un triterpēnspirti

2.    attēls

Neapstrādātas olīveļļas metilesteri, etilesteri un vaski

image

Paskaidrojumi:

1

Metil- C16

2

Etil- C16

3

Metilheptadekanoāts,

4

Metil- C18

5

Etil- C18

6

Skvalēns

7

Laurilarahidāts, I.S.

A

Diterpēnesteri

B

Vaski

C

Sterīna esteri un triterpēnesteri

3.    attēls

Neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas metilesteri, etilesteri un vaski

image

Paskaidrojumi:

1

Metilheptadekanoāts, I.S.

2

Metil- C18

3

Etil- C18

4

Skvalēns

5

Laurilarahidāts, I.S.

A

Diterpēnesteri

B

Vaski

C

Sterīna esteri un triterpēnesteri

4.    attēls

Neapstrādātas olīveļļas hromatogrammas daļa un hromatogrammas daļa tai pašai eļļai ar dearomatizētas eļļas piedevu

image

Paskaidrojumi:

1

Metilmiristāts, I.S.

2

Metilpalmitāts

3

Etilpalmitāts

4

Metilheptadekanoāts, I.S.

5

Metillinoleāts

6

Metiloleāts

7

Metilstearāts

8

Etillinoleāts

9

Etiloleāts

10

Etilstearāts




A papildinājums

Gāzes lineārā ātruma noteikšana

Pēc darba režīma iestatīšanas gāzu hromatogrāfā ievada 1 līdz 3 μl metāna (vai propāna). Mēra laiku, kas paiet kamēr gāze iziet caur kolonnu, no tās ievadīšanas līdz signāla parādīšanās brīdim (tM).

Lineāro ātrumu cm/s aprēķina pēc formulas L/tM, kur L ir kolonnas garums centimetros, un tM - laiks sekundēs.

▼M28 —————

▼M25




XXI PIELIKUMS



Saskaņā ar 8. panta 2. punktu veikto olīveļļas atbilstības pārbaužu rezultāti

 

Marķējums

Ķīmiskie parametri

Organoleptiskās īpašības (4)

Galīgais secinājums

Paraugs

Kategorija

Izcelsmes valsts

Pārbaudes vieta (1)

Juridiskais nosaukums

Izcelsmes vietas apzīmējums

Glabāšanas apstākļi

Kļūdaina informācija

Salasāmība

Atb./Neatb. (3)

Parametri ārpus robežām

J/N

Ja jā, norāda, kāds(-i) (2)

Atb./Neatb. (3)

Defektu mediāna

Augļainuma mediāna

Atb./Neatb. (3)

Vajadzīgā rīcība

Sankcija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

(1)   Iekšējais tirgus (spiestuve, iepildīšana, mazumtirdzniecība), eksports, imports.

(2)   Katru I pielikumā norādīto olīveļļas īpašību apzīmē ar kodu.

(3)   Atbilst/neatbilst.

(4)   Nav jānorāda olīveļļai un olīvu izspaidu eļļai.



( 1 ) OV L 228, 1.9.2009., 3. lpp.

( 2 ) Pārējo taukskābju saturs (%): palmitīnskābe: 7,50–20,00; palmitoleīnskābe: 0,30–3,50; heptadekānskābe: ≤ 0,40; heptadecēnskābe: ≤ 0,60; stearīnskābe: 0,50–5,00; oleīnskābe: 55,00-83,00; linolskābe: 2,50–21,00.

( 3 ) Kapilārajā kolonnā atdalāmo (vai neatdalāmo) izomēru summa.

( 4 ) Skatīt šā pielikuma papildinājumu.

( 5 ) Nosac. β-sitosterīns: Delta-5,23-stigmastadienols+klerosterīns+betasitosterīns+sitostanols+delta-5-avenasterīns+delta-5,24-stigmastadienols.

( 6 ) Eļļas ar vasku saturu no 300 mg/kg līdz 350 mg/kg uzskata par spīdīgajām olīveļļām, ja alifātisko spirtu kopējais saturs ir zemāks par vai vienāds ar 350 mg/kg vai ja eritrodiola un uvaola saturs ir zemāks par vai vienāds ar 3,5 %.

( 7 ) Eļļas ar vasku saturu no 300 mg/kg līdz 350 mg/kg uzskata par neattīrītām olīvu izspaidu eļļām, ja alifātisko spirtu kopējais saturs ir augstāks par 350 mg/kg un ja eritrodiola un uvaola saturs ir augstāks par 3,5 %.

( 8 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīva 2011/91/ES par norādēm vai zīmēm, kas identificē pārtikas produkta partiju (OV L 334, 16.12.2011., 1. lpp.).

( 9 ) Pēc sterīna esteru eluēšanas hromatogrammā nedrīkst būt nekādu būtisku signālu (triglicerīdi).

( 10 ) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 20.12.2013., 671. lpp.).

( 11 ) Degustētāji var negaršot eļļu, ja ar tiešiem ožas paņēmieniem tiek konstatēta ārkārtīgi spēcīga negatīvā pazīme, un tādā gadījumā viņi šo ārkārtējo apstākli reģistrē profila lapā.

( 12 ) In these cases in particular, a 95/5 by volume benzene/acetone eluent mixture must be used to obtain distinct band separation.

( 13 ) Pēc sterīna esteru eluēšanas hromatogrammā nedrīkst būt nekādu būtisku signālu (triglicerīdi).