TIESAS SPRIEDUMS

(2023. gada 24. janvāris)

lietā E-5/22

Christian Maitz pret Liechtensteinische Alters- und Hinterlassenenversicherung, Liechtensteinische Invalidenversicherung un Liechtensteinische Familienausgleichskasse

(Sociālais nodrošinājums — Regula (EK) Nr. 883/2004 — Regula (EK) Nr. 987/2009 — Uzturēšanās trešā valstī — Pašnodarbinātā persona — EEZ tiesību aktu piemērojamība — Administratīvās komisijas ieteikums — EEZ līguma 3. pants — Lojālas sadarbības princips)

(2023/C 158/05)

Lietā E-5/22 Christian Maitz pret Liechtensteinische Alters- und Hinterlassenenversicherung, Liechtensteinische Invalidenversicherung un Liechtensteinische Familienausgleichskasse attiecībā uz Lihtenšteinas Firstistes apelācijas tiesas (Fürstliches Obergericht) LŪGUMU Tiesai saskaņā ar Nolīguma starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi 34. pantu sniegt interpretāciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu, Tiesa, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs Páll Hreinsson (tiesnesis referents) un tiesneši Bernd Hammermann un Ola Mestad (ad hoc), 2023. gada 24. janvārī pasludināja spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda.

Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 2. panta 1. punkts neparedz, ka EEZ valsts pilsoņiem ir arī jādzīvo EEZ valstī, lai uz viņiem attiektos minētās regulas darbības joma attiecībā uz personām.

Ar nolīgumu, kuru EEZ valsts noslēgusi ar trešo valsti un kura mērķis ir paplašināt Regulas (EK) Nr. 883/2004 piemērošanas jomu, attiecinot to uz šo trešo valsti, nevar noteikt, ka personas dzīvesvieta ir nosacījums, kas atšķiras no minētās regulas 2. panta 1. punkta un 11. panta.

2.	Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EK) Nr. 883/2004, 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā nav prasīts, lai apliecinājums tiktu izdots tikai portatīvā dokumenta A1 formā, lai radītu minētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētās tiesiskās sekas.