28.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 321/10

TIESAS SPRIEDUMS

(2017. gada 16. maijs)

lietā E-8/16

Netfonds Holding ASA, Netfonds Bank AS un Netfonds Livsforsikring AS pret Norvēģijas valdību

(Brīvība veikt uzņēmējdarbību – EEZ līguma 31. pants – Direktīva 2000/12/EK – Direktīva 2002/83/EK – Direktīva 2006/48/EK – Direktīva 2007/44/EK – Kredītiestādes – Dzīvības apdrošināšanas sabiedrības – Būtiska līdzdalība – Samērīgums – Atbilstība – Vajadzība)

(2017/C 321/08)

Lietā E-8/16 Netfonds Holding ASA, Netfonds Bank AS un Netfonds Livsforsikring AS pret Norvēģijas valdību attiecībā uz Oslo rajona tiesas (Oslo tingrett) LŪGUMU Tiesai saskaņā ar EBTA dalībvalstu Nolīguma par Uzraudzības iestādes un tiesas izveidi 34. pantu sniegt interpretāciju par Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 31., 36. un 40. pantu saistībā ar noteikumiem un praksi, kas piemērojami attiecībā uz Norvēģijas uzņēmumu īpašumtiesībām brīdī, kad tie iesnieguši pieteikumu atļaujai darboties kā bankai vai apdrošināšanas sabiedrībai, Tiesa, kuras sastāvā ir priekšsēdētājs Carl Baudenbacher un tiesneši referenti Per Christiansen un Páll Hreinsson, 2017. gada 16. maijā pasludināja spriedumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

1.

Attiecīgajā laikposmā Direktīva 2000/12/EK, Direktīva 2006/48/EK un Direktīva 2002/83/EK, kurās grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2007/44/EK, neliedza EEZ valstīm saglabāt stingrākus noteikumus par atļaujas piešķiršanas procedūru attiecībā uz bankām un apdrošināšanas sabiedrībām. Tomēr šādiem noteikumiem ir jābūt saderīgiem ar pamatbrīvībām, kas garantētas ar EEZ līgumu.

2.

Tiesību akti, kas aprakstīti 1. un 2. jautājumā, un administratīvā prakse, kas aprakstīta 3. jautājumā, ir tādi ierobežojumi, kas, šķiet, ir galvenokārt EEZ līguma 31. panta darbības jomā. Šā jautājuma izvērtēšana ir iesniedzējtiesas ziņā.

3.

Mērķis samazināt banku vai apdrošināšanas uzņēmumu īpašniekiem stimulu uzņemties pārmērīgu risku, it īpaši attiecībā uz varas ļaunprātīgas izmantošanas risku, atbilst sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm, ar kuriem var attaisnot valsts pasākumus, kas ierobežo EEZ līguma 31. pantā garantēto brīvību veikt uzņēmējdarbību. Iesniedzējtiesas ziņā ir identificēt mērķus, kas faktiski tiek sasniegti ar valsts pasākumiem, kā arī noteikt, vai likumīgie mērķi tiek sasniegti piemērotā un konsekventā veidā.

4.

Šķiet, ka 1. un 2. jautājumā aprakstītie attiecīgie noteikumi nav piemēroti, lai sasniegtu Tiesas identificēto likumīgo mērķi. 3. jautājumā aprakstītā administratīvā prakse šķiet piemērota, lai sasniegtu šo mērķi, ciktāl tā attiecas uz pieteikumiem atļaujai darboties kā bankai vai apdrošināšanas sabiedrībai, bet ne uz otrreizējām iegādēm pēc atļaujas piešķiršanas.

5.

Ja iesniedzējtiesa atzīst vienu vai vairākus valsts pasākumus par piemērotiem, lai sasniegtu likumīgu mērķi, tai arī jānovērtē, vai tie pārsniedz to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Šķiet, ka šajā lietā mazāk ierobežojoši ir nevis strīdīgie pasākumi, bet citi pasākumi, kas vienlaikus ir tikpat efektīvi identificētā likumīgā mērķa sasniegšanai.