11.11.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 305/16

1)

lai tīmekļa vieni varētu uzskatīt par “pastāvīgu informācijas nesēju” Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīvas 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību 2. panta 12. punkta nozīmē, klientam ir jānodrošina iespēja saglabāt Direktīvas 12. pantā minēto informāciju;

2)

lai definētu jēdzienu “pastāvīgs informācijas nesējs”, tīmekļa vietnei ir klientam jānodrošina iespēja saglabāt Direktīvas 12. pantā noteikto informāciju tā, lai tā būtu pieejama laikposmā, kas atbilst šādas informācijas mērķiem, tas ir, tik ilgi, cik tas ir svarīgi klientam savu interešu aizsardzībai attiecībās ar apdrošināšanas starpnieku. Tas var būt laikposms, kurā tika risinātas sarunas par apdrošināšanas līgumu, pat ja tas noslēgumā netika parakstīts, laiks, kamēr apdrosināšanas līgums ir spēkā un, pēc vajadzības, laiks, kad šāds līgums jau zaudējis spēku;

3)

lai tīmekļa vietni varētu atzīt par “pastāvīgu informācijas nesēju” šajā vietnē ir jābūt paredzētai iespējai neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju, tas ir, informācijai jābūt uzglabātai tādā veidā, kas neļauj apdrošināšanas starpniekam to vienpusēji izmainīt;

4)

lai tīmekļa vieni varētu atzīt par “pastāvīgu informācijas nesēju”, nav būtiski vai klients ir nepārprotami devis piekrišanu saņemt informāciju ar tīmekļa vietnes starpniecību.