par Norvēģijas atbalsta shēmu apkures un elektroenerģijas taupīšanas pasākumiem privātās mājsaimniecībās, izmantojot alternatīvus atjaunojamās enerģijas avotus

ŅEMOT VĒRĀ Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (2), jo īpaši tā 61.–63. pantu un 26. protokolu,

ŅEMOT VĒRĀ nolīgumu starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanu (3), jo īpaši tā 24. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu un II daļas 4. panta 4. punktu, 6. pantu un 7. panta 3. punktu (4),

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes pamatnostādnes par EEZ līguma 61. un 62. panta piemērošanu un interpretāciju (5),

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmumu Nr. 195/04/COL par īstenošanas noteikumiem, kas minēti Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 27. pantā (6),

PĒC TAM, kad ieinteresētās personas ir aicinātas iesniegt savus apsvērumus (7) atbilstīgi šiem pantiem un ņemot vērā šos apsvērumus,

Ar 2006. gada 13. oktobra vēstuli (lieta Nr. 393383) Norvēģijas Siltumenerģijas ražotāju apvienība (Varmeprodusentenes Forening) (8) iesniedza sūdzību, atsaucoties uz valsts atbalsta piešķiršanu saistībā ar Norvēģijas apkures un elektroenerģijas taupīšanas pasākumu shēmu privātās mājsaimniecībās, izmantojot alternatīvus atjaunojamās enerģijas avotus (9). Sūdzības iesniedzējs ir neatkarīga organizācija, kuras mērķis ir aizsargāt malkas krāšņu ražotāju intereses. Ar 2006. gada 19. oktobra vēstuli (lieta Nr. 395451) sūdzības iesniedzējs iesniedza papildu informāciju.

2007. gada 19. decembrī pēc vairākkārtējas vēstuļu apmaiņas (10) Iestāde nolēma uzsākt 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā noteikto procedūru. Iestādes Lēmums Nr. 716/07/COL par procedūras uzsākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (11). Iestāde aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus attiecībā uz šo lēmumu.

2008. gada 4. februārī Norvēģijas iestādes iesniedza savus apsvērumus (lieta Nr. 463573).

Iestāde saņēma arī ieinteresēto personu apsvērumus, ko 2008. gada 21. maijā, 26. maijā un 2009. gada 14. janvārī nosūtīja Norvēģijas iestādēm (attiecīgi lietas Nr. 477954, 477902 un 503830). Norvēģijas iestādes savu viedokli par šīm apsvērumiem iesniedza 2008. gada 25. jūnija, 2008. gada 4. jūlija un 2009. gada 6. marta vēstulēs (attiecīgi lietas Nr. 483303, 484722 un 511580).

Ar 2009. gada 2. aprīļa vēstuli sūdzības iesniedzējs iesniedza papildu informāciju (lieta Nr. 514264), kas Norvēģijas iestādēm tika nosūtīta 2009. gada 8. aprīlī (lieta Nr. 514886). Ar 2009. gada 7. maija vēstuli Norvēģijas iestādes iesniedza papildu apsvērumus (lieta Nr. 517749).

2009. gada 21. aprīlī Iestādes pārstāvji tikās ar pārstāvjiem no Norvēģijas Bioenerģētikas apvienības (12), neatkarīgas organizācijas, kuras mērķis ir veicināt bioenerģijas saprātīgu izmantošanu Norvēģijā. NOBIO2008. gada 21. maijā iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz Iestādes lēmumu (lieta Nr. 477954).

Alternatīvās apkures shēmu ieviesa 2006. gadā (13). Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka tās mērķis ir stimulēt mājsaimniecības ieguldīt līdzekļus jaunās, vidi saudzējošās apkures tehnoloģijās, kas Norvēģijas tirgū nav plaši izplatītas un ko izmantojot var samazināt elektroenerģijas patēriņu privātās mājsaimniecībās (14). Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka alternatīvās apkures shēmā ir iekļautas tikai tādas apkures tehnoloģijas, kuras var aizvietot elektroenerģiju kā primāro enerģijas avotu. Shēmu piemēro granulu krāsnīm un katliem, ūdens apkures sistēmu siltumsūkņiem un kontroles sistēmām, lai samazinātu elektroenerģijas patēriņu. Šajā shēmā kopš 2008. gada augusta (15) ir iekļauti arī ar ūdens apkures sistēmām savienotu saules kolektoru iegādē ieguldītie līdzekļi.

Tiesības uz finansiālo atbalstu ir tikai tām mājsaimniecībām, kas ir ieguldījušas līdzekļus attiecīgajās apkures tehnoloģijās un kas iesniedz pieteikumus šāda atbalsta saņemšanai. Kompensācijas piešķir ex post, pēc tam, kad saņēmējs ir iesniedzis iegādi apliecinošu dokumentu. Privātās mājsaimniecības var pieprasīt kompensēt ne vairāk kā 20 % no faktiskajām un attaisnotajām izmaksām. Granulu krāšņu un elektronisko kontroles un regulēšanas sistēmu gadījumā šīs kompensācijas nedrīkst pārsniegt NOK 4 000. Siltumsūkņu, ar granulām kurināmo katlu un saules kolektoru gadījumā kompensācijas nedrīkst pārsniegt NOK 10 000.

Atbalsta shēmas pārvaldītājs ir valsts uzņēmums (statsforetak) Enova SF, kas pilnībā pieder Naftas un enerģētikas ministrijai.

Atbalsta shēmas juridiskais pamats ir valsts budžets. Valsts atbalsta shēmu ar parlamenta priekšlikumu Nr. 82 (2005.–2006. g.) ierosināja Norvēģijas valdība, un parlaments to pieņēma 2006. gada septembrī. Atbalsta shēmai paredzēto budžetu, pieņemot ierosinājumus, grozīja ar parlamenta priekšlikumu Nr. 59 (2007.–2008. g.) un parlamenta priekšlikumu Nr. 1 (2008.–2009. g).

Atbalsta shēmu ieviesa 2006. gadā, pamatojoties uz valsts parlamenta priekšlikumu Nr. 82 (2005.–2006. g.). Šo priekšlikumu valsts parlaments pieņēma 2006. gada 15. septembrī, piešķirot šim pasākumam finansējumu NOK 46 miljonu apmērā. Saskaņā ar Norvēģijas parlamenta priekšlikumu Nr. 22 (2006.–2007. g.) 2006. gada valsts budžeta pēdējās pārskatīšanas ietvaros atbalsta shēmai piešķirto finansējumu palielināja par NOK 25 miljoniem, kopumā līdz NOK 71 miljonam.

Uzņēmumam Enova šīs shēmas finansēšanai 2007. gadā nepiešķīra papildu līdzekļus, bet, tā kā 2006. gadā izmaksāja tikai NOK 2 miljonus, parlaments nolēma novirzīt atlikušos NOK 69 miljonus šīs shēmas 2007. gada budžetam.

2007. gadā izmaksāja NOK 40 miljonus. Atlikušos 2007. gadā neizmaksātos finanšu līdzekļus NOK 29 miljonu apmērā novirzīja 2008. gada budžetam. Papildus no valsts budžeta piešķīra NOK 31 miljonu (16). Tādējādi atbalsta shēmai 2008. gadā piešķirtais kopējais budžets sasniedza NOK 60 miljonus.

2008. gadā izmaksāja NOK 30 miljonus. Atlikušos NOK 30 miljonus novirzīja 2009. gada budžetam. Kopā ar jauno piešķīrumu no valsts budžeta NOK 40 miljonu apmērā (17) kopējais budžeta apjoms atbalsta shēmai 2009. gadam aptver NOK 70 miljonus.

Kopš ieviešanas brīža atbalsta shēmai kopumā no valsts budžeta ir piešķirti NOK 142 miljoni, no šīs summas NOK 72 miljonus izmaksāja līdz 2008. gada beigām. Atbalsta shēmai nav konkrēti noteikts īstenošanas termiņš (18).

Iestāde uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru, pamatojoties uz to, ka alternatīvās apkures shēma varētu ietvert valsts atbalstu. Lai gan atbalsta tiešie saņēmēji ir gala patērētāji, šī shēma ir paredzēta, lai veicinātu īpašu apkures tehnoloģiju izmantošanu. Tāpēc Iestāde noskaidroja, vai valsts atbalstu netieši nepiešķir shēmā iekļauto apkures tehnoloģiju ražotājiem, importētājiem un/vai pārdevējiem.

Iestādei bija šaubas par to, vai šo shēmu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma darbību. Konkrētāk, Iestādei bija šaubas par to, vai šajā gadījumā varētu piemērot Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai, jo netiešais atbalsts nepalīdz samazināt elektroenerģijas apjomu, ko ražotāji un/vai importētāji izmanto ražošanas ciklā. Turklāt Iestāde noskaidroja, vai šo shēmu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka alternatīvās apkures shēmas ietvaros piešķirtā atbalsta vienīgie saņēmēji ir privātas mājsaimniecības, kas nav uzņēmumi EEZ konkurences noteikumu izpratnē, un ka tāpēc nevar uzskatīt, ka šis pasākums ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Norvēģijas iestādes apgalvo arī, ka šī shēma nav selektīva, jo atbalsta saņēmējam piešķirtās priekšrocības nosaka šīs sistēmas, kuras sastāvdaļa ir minētā shēma, būtība vai principi, un tāpēc to nevar uzskatīt par valsts atbalstu EEZ 61. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka šī shēma neizkropļo un nedraud izkropļot konkurenci, jo atbalsta shēmā iekļautās tehnoloģijas nevar uzskatīt par produktiem, kas aizvieto malkas krāsnis, un tāpēc tās neaizņem vietu šo produktu tirgū. Norvēģijas iestādes uzskata, ka konkrētais tirgus ir “tās tehnoloģijas, ar ko var aizvietot elektrisko apkuri un visu diennakti nodrošināt tādas pašas apkures ērtības, kā izmantojot elektrisko apkuri, jeb, tehniski izsakoties, bāzes slodzes apkures sistēmas” (19). Turpretī malkas krāsnis saskaņā ar iestāžu datiem var uzskatīt par papildu apkures avotu, ko izmanto papildus bāzes slodzes enerģijas avotam. Tādēļ malkas krāsnis ir jāuzskata par tā dēvētajām “maksimālās slodzes” apkures sistēmām.

Visbeidzot, ja Iestāde atzītu, ka šī shēma ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka, pamatojoties uz šīs shēmas attiecīgajiem mērķiem sociālajā un vides jomā, to var pamatot gan ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu, gan arī ar 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Iestāde saņēma divu ieinteresēto personu — Norvēģijas Siltumenerģijas ražotāju apvienības, kas ir sūdzības iesniedzējs, un Norvēģijas Bioenerģētikas apvienības NOBIO — apsvērumus.

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka alternatīvās apkures shēma ir nelikumīgs valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Tas apgalvo, ka atbalsts privātajām mājsaimniecībām ir jāuzskata par netiešām priekšrocībām shēmā iekļauto apkures tehnoloģiju ražotājiem, importētājiem. Konkrētāk – saskaņā ar sūdzības iesniedzēja sniegto informāciju kopš valsts atbalsta shēmas ieviešanas ir palielinājies granulu krāšņu pārdošanas apjoms. Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka valsts atbalsta shēmas ieviešana granulu krāšņu ražotājiem, importētājiem un mazumtirgotājiem ir radījusi izdevību palielināt pārdošanas apjomus un peļņu.

Sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka šis pasākums izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, jo malkas krāsnis, kas ir pielīdzināmas granulu krāsnīm, nav iekļautas valsts atbalsta shēmā.

Visbeidzot, sūdzības iesniedzējs uzskata, ka valsts atbalsta shēmu tās pašreizējā veidā nevar pamatot ne ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ne arī ar 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

NOBIO piekrīt Norvēģijas iestāžu viedoklim un uzskata, ka valsts atbalsta shēma ir saistīta ar tiešu finansiālu atbalstu privātām mājsaimniecībām, nevis uzņēmumiem, un tādējādi šī shēma neietver valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Turklāt, ja Iestāde atzītu, ka šī shēma ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, NOBIO apgalvo, ka, pamatojoties uz šīs shēmas attiecīgajiem mērķiem sociālajā un vides jomā, to var pamatot gan ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu, gan arī ar 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

“Ja vien šajā līgumā nav paredzēts citādi, ar līgumu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts, vai jebkādā veidā sniedz no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.”

Lai pasākumu uzskatītu par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, tam ir jāatbilst šādiem četriem kumulatīviem nosacījumiem: 1) atbalstu pasākumiem piešķir valsts vai no valsts līdzekļiem; 2) atbalsts tā saņēmējiem piešķir selektīvas ekonomiskas priekšrocības; 3) atbalsts izkropļo vai draud izkropļot konkurenci; un 4) iespējams, tas ietekmē tirdzniecību starp EEZ līgumslēdzējām pusēm.

Alternatīvo apkures shēmu finansē Norvēģijas valsts, piešķirot līdzekļus no valsts budžeta. Tādējādi konkrētajiem pasākumiem atbalstu piešķir valsts, izmantojot valsts līdzekļus.

Lai valsts atbalstu uzskatītu par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, tam ir jāpiešķir ekonomiskas priekšrocības uzņēmumiem un jābūt selektīvam tādā nozīmē, ka tas atbalsta “atsevišķus uzņēmumus vai atsevišķu preču ražošanu”.

Tādēļ vispirms ir jānoskaidro, vai konkrētā shēma piešķir ekonomiskas priekšrocības uzņēmumiem (20).

Alternatīvās apkures shēmas ietvaros piešķirtā atbalsta tiešie saņēmēji ir privātas mājsaimniecības, ko visumā nevar uzskatīt par uzņēmumiem EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr subsīdijas atsevišķām personām vai patērētājiem pēc savas definīcijas neizslēdz atbalsta esamību (21). Lai gan primārie tiešie atbalsta saņēmēji nav uzņēmumi, tomēr uzņēmumiem var būt piešķirtas netiešas priekšrocības. EEZ līguma 61. panta 1. punkta formulējums, kurā ir atsauce uz atbalstu, “ko piešķir [..] jebkādā citā veidā”, saskaņā ar Eiropas Komisijas praksi (22) un Eiropas Kopienu Tiesas (23) judikatūru (24) aptver tiešos, kā arī netiešos atbalstus. Tādēļ izvērtējums par to, vai uzņēmumiem netiek piešķirts netiešs atbalsts, jāveic, vērtējot katru konkrēto gadījumu atsevišķi.

Alternatīvās apkures shēma ir paredzēta, lai atbalstītu īpašu apkures tehnoloģiju izmantošanu (25). Tāpēc šajā gadījumā jānovērtē, vai tie uzņēmumi, kas darbojas shēmā iekļauto tehnoloģiju nozarē, negūst netiešas ekonomiskas priekšrocības, kas varētu attiekties uz EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu.

EEZ līguma 61. panta 1. punkts neizšķir valsts intervences pasākumus pēc to iemesla vai mērķa, bet tikai definē tos atkarībā no to ietekmes (26). Tāpēc ir jānoskaidro, vai alternatīvās apkures shēma piešķir netiešas ekonomiskas priekšrocības uzņēmumiem, kuri darbojas shēmā iekļauto apkures tehnoloģiju nozarēs.

Iestāde nepiekrīt Norvēģijas iestāžu viedoklim, ka atbalsts ir netiešs, ja tā galīgais un galvenais mērķis ir nodrošināt atbalstu uzņēmumiem, un tādējādi tikai shēmas, kas ir izstrādātas, lai apietu aizliegumu sniegt valsts atbalstu, var uzskatīt par netiešu atbalstu.

Šajā konkrētajā gadījumā privātajām mājsaimniecībām piešķirtās subsīdijas ieguldījumiem īpašās alternatīvās apkures tehnoloģijās, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus, ir ekonomisks stimuls, kas mudina iegādāties šos produktus. Šis pasākums stimulē patērētājus elektriskās apkures vietā izvēlēties alternatīvas apkures sistēmas (27). Patērētāju pieprasījuma palielināšanās var palielināt šo tehnoloģiju nozares peļņu, un šis apstāklis uzņēmumiem, kas darbojas shēmā iekļauto tehnoloģiju nozarē, piešķir priekšrocības attiecībā pret citiem uzņēmumiem (28).

Apstāklis, ka patērētāji var izvēlēties starp atbalsta shēmā iekļautajām tehnoloģijām, nenozīmē to, ka ir izslēgta saistība starp valsts tiešo atbalstu patērētājam un attiecīgajiem uzņēmumiem piešķirtajām priekšrocībām (29).

Lai gan tās ir netiešas priekšrocības, alternatīvās apkures shēma ir radīta, lai veidotu tiešu saikni starp atbalsta piešķiršanu patērētājam un attiecīgās tehnoloģijas iegādi. Lai saņemtu kompensāciju, patērētājs uzņēmumam Enova SF iesniedz kādas alternatīvās apkures shēmā iekļautās tehnoloģijas iegādi apliecinošu dokumentu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Iestāde uzskata, ka alternatīvās apkures shēma piešķir netiešas ekonomiskas priekšrocības uzņēmumiem, kas darbojas tādu alternatīvu apkures sistēmu nozarē, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus.

Tālāk jāizvērtē, vai šis pasākums ir selektīvs, citiem vārdiem sakot, vai tas atbalsta “atsevišķus uzņēmumus vai atsevišķu preču ražošanu”.

Iestāde uzskata, ka alternatīvās apkures shēma ir selektīva tāpēc, ka tā atbalsta (netieši) tikai uzņēmumus, kas darbojas tādu alternatīvu apkures tehnoloģiju nozarē, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus (t. i., granulu krāsnis un katlus, siltumsūkņus, ar ūdens apkures sistēmām savienotus saules kolektorus un kontroles sistēmas, lai samazinātu elektroenerģijas patēriņu). Nekādi citi uzņēmumi, tostarp tie, kas darbojas citu apkures tehnoloģiju nozarēs, kur izmanto atjaunojamās enerģijas avotus, nevar gūt priekšrocības no subsīdijām, ko izmaksā šīs shēmas ietvaros (30).

Norvēģijas iestādes uzskata, ka alternatīvās apkures shēmas piešķirtās priekšrocības nosaka šīs sistēmas, kuras sastāvdaļa ir minētā shēma, būtība vai principi. Iestāde neatbalsta šo viedokli.

Eiropas Kopienu Tiesa un EBTA Tiesa konsekventi ir noteikušas, ka pasākumi, kas piešķir priekšrocības atsevišķiem saņēmējiem, nav selektīvi, ja tos nosaka šīs sistēmas, kuras sastāvdaļa ir minētā shēma, būtība vai principi (31). Lai pasākumu atzītu par selektīvu sistēmas būtības dēļ, jābūt vispārējai sistēmai, uz ko tas attiecas. Turklāt judikatūra galveno uzmanību pievērsa novērtējumam, vai attiecīgo pasākumu var pamatot ar vispārējas sistēmas būtību un raksturu, kas nosaka, vai tā nav shēma, kas zināmā mērā samazina nodokļus un nodevas, vai līdzīga, daudz plašāk pielietojama sistēma. Norvēģijas iestādes nav iesniegušas nekādus pierādījumus par vispārējo sistēmu, uz ko attiecas atbalsta pasākums. Alternatīvā apkures shēma netieši piešķir priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem, kas darbojas atbalsta shēmā iekļauto tehnoloģiju nozarē. Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minēto, Iestādei jāsecina, ka šis atbalsta pasākums ir selektīvs EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

1.3. KONKURENCES IZKROPĻOJUMI UN IETEKME UZ TIRDZNIECĪBU STARP LĪGUMSLĒDZĒJĀM PUSĒM

Lai pasākums būtu uzskatāms par valsts atbalstu, tam ir jārada konkurences izkropļojumi un jāietekmē tirdzniecība starp EEZ līgumslēdzējām pusēm.

Iestādei nav jāpierāda, ka valsts atbalsts tiešām ietekmē tirdzniecību EEZ valstu starpā un ka patiešām ir radīti konkurences izkropļojumi, bet tikai jāpārbauda, vai valsts atbalsts var ietekmēt šādu tirdzniecību un draud izkropļot konkurenci (32). Jebkurš piešķīrums atbalsta veidā jebkuram uzņēmumam, kas darbojas EEZ, var radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību (33).

Alternatīvās apkures shēma (netieši) piešķir priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem, kas darbojas tādu alternatīvu apkures tehnoloģiju nozarē, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus. Patērētāju pieprasījuma veicināšana, stimulējot tos iegādāties shēmā iekļautās tehnoloģijas, ir alternatīvās apkures shēmas raksturīgākā sastāvdaļa.

Turklāt saskaņā ar Iestādes rīcībā esošajiem skaitļiem pēc šīs shēmas ieviešanas Norvēģijā, piemēram, vienas shēmā iekļautās tehnoloģijas — granulu krāšņu — pārdošanas apjoms ir palielinājies un līdzsvarojies. Turpretī shēmā neiekļautās tehnoloģijas — malkas krāšņu — ražošanas nozarē tajā pašā laika posmā nav novērota līdzīga pozitīva attīstība.

Attiecībā uz apstākļiem, kas ietekmē tirdzniecību: ja valsts atbalsts stiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kas konkurē EEZ iekšējā tirdzniecībā, pēdējie minētie jāuzskata par šā atbalsta ietekmētiem (34).

Apkures tehnoloģiju nozares uzņēmumi darbojas Eiropas tirgū, tāpēc alternatīvās apkures shēma ietekmē tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Tāpēc ir jāsecina, ka šis valsts atbalsts draud izkropļot konkurenci un var ietekmēt tirdzniecību starp EEZ līgumslēdzējām pusēm.

Iestāde uzskata, ka Norvēģijas alternatīvās apkures shēma ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu “EBTA Uzraudzības iestāde ir savlaicīgi jāinformē par jebkādiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu, lai tā varētu iesniegt savus apsvērumus [..]. Attiecīgās valsts ierosinātie pasākumi nestājas spēkā pirms galīgā lēmuma pieņemšanas procedūrā.”

Norvēģijas iestādes nav paziņojušas Iestādei par alternatīvās apkures shēmu pirms tās stāšanās spēkā. Tāpēc Iestāde secina, ka Norvēģijas iestādes nav ievērojušas 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktā noteiktos pienākumus.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka valsts atbalstu var pamatot ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu vai ar 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu saistībā ar Iestādes Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai.

Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu “sociālais” atbalsts ir saderīgs ar Līguma darbību, ja to “piešķir individuāliem patērētājiem ar noteikumu, ka to piešķir bez diskriminācijas attiecībā uz konkrēto ražojumu izcelsmi”.

Iestāde norāda, ka atkāpes no valsts atbalsta aizlieguma ir jāinterpretē precīzi. Norvēģijas alternatīvās apkures shēma aptver visas privātās mājsaimniecības. Iestāde uzskata, ka, lai atzītu, ka shēma ir saderīga ar EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tai jābūt sociālai pēc savas būtības, tas nozīmē, ka tai ir jāpiešķir priekšrocības mazāk priviliģētajām iedzīvotāju grupām (35). Tā kā šis pasākums ir pieejams visām privātajām mājsaimniecībām pēc principa “kas pirmais ierodas, tas pirmais arī saņem”, nevar uzskatīt, ka šī shēma ir sociāla pēc savas būtības EEZ līguma 61. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma darbību, ja tas “sekmē atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šāda palīdzība nepasliktina tirdzniecības apstākļus tiktāl, ka tie būtu pretrunā vispārējām interesēm”.

Iestāde ir publicējusi pamatnostādnes, kur noteikti kritēriji, kādus tā piemēros, novērtējot, vai vides aizsardzībai paredzētie valsts atbalsta pasākumi ir atzīstami par saderīgiem ar EEZ līguma darbību saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Alternatīvās apkures shēmu ieviesa 2006. gadā. Toreiz piemēroja Iestādes pamatnostādnes vides aizsardzībai, kurās jaunākie grozījumi izdarīti 2001. gada 23. maijā (36). 2008. gada 16. jūlijā Iestāde pieņēma jaunas pamatnostādnes vides aizsardzībai (37), kuras piemēro no šā datuma. Tādējādi shēma, kas aptver abus minētos laika posmus, ir jāvērtē, ņemot vērā abus šos dokumentus un saskaņā ar principiem, kas noteikti 2001. gada pamatnostādņu 74. punktā un 2008. gada pamatnostādņu 205. punktā.

Tomēr situācija, kad netiešs atbalsts piešķir priekšrocības atsevišķiem privātās mājsaimniecībās izmantojamu apkures iekārtu ražotājiem, importētājiem un/vai pārdevējiem, nav paredzēta ne 2001. gada pamatnostādnēs, ne arī 2008. gada pamatnostādnēs.

Tā kā ne 2001., ne arī 2008. gada pamatnostādnes nevar tieši piemērot Norvēģijas alternatīvās apkures shēmai, Iestāde novērtēs šīs shēmas tiešo saderību ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu (38). Atkāpes EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē precīzi (39), un tās var atļaut tikai tajā gadījumā, ja var pierādīt, ka atbalsts kalpos vispārējām interesēm, ko nevar nodrošināt, tikai piemērojot parastos tirgus nosacījumus. Tā saukto “kompensācijas pamatojuma principu” apstiprināja Eiropas Kopienu Tiesa Philip Morris lietā (40).

Novērtējot valsts atbalsta saderību, būtībā ir jāsamēro atbalsta negatīvā ietekme uz konkurenci ar tā pozitīvo ietekmi vispārējo interešu vārdā (41). Var uzskatīt, ka valsts atbalsta shēma ir saderīga ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ja:

Iestādei jāizvērtē, vai šā pasākuma mērķis atbilst vispārējo interešu mērķim un, ja tā ir, vai tā ir vismazāk izkropļojošā metode šā mērķa sasniegšanai.

Alternatīvās apkures sistēmas mērķis ir vides aizsardzība, stimulējot patērētājus ieguldīt līdzekļus un iegādāties vidi saudzējošas tehnoloģijas, kas nav plaši izplatītas Norvēģijas tirgū. Norvēģijas iestādes apgalvo, ka alternatīvās apkures tehnoloģiju plašāka izplatība Norvēģijas tirgū samazinās Norvēģijas mājsaimniecībā patērēto elektroenerģijas daudzumu. Privātās mājsaimniecībās apkurei izmantotā elektroenerģijas apjoma samazināšanu un tādu alternatīvu apkures sistēmu izmantošanas stimulēšanu, kurās lieto atjaunojamās enerģijas avotus, var uzskatīt par saprātīgu mērķi vides jomā.

EEZ līguma preambulas devītais apsvērums nosaka vides saglabāšanas, aizsardzības un vides kvalitātes uzlabošanas vispārējo mērķi, lai nodrošinātu dabas resursu pareizu un saprātīgu izmantošanu, balstoties uz ilgtspējīgas attīstības principu. Iestāde uzskata, ka šī atbalsta shēma, kuras mērķis ir patērējamo elektroenerģiju aizvietot ar atjaunojamās enerģijas avotiem, atbilst vispārējas intereses mērķim.

Kritēriji, kas nosaka attiecīgās tehnoloģijas iekļaušanu šajā shēmā, ir formulēti, pamatojoties uz apstākli, vai attiecīgā tehnoloģija var aizvietot elektrisko apkuri. Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka alternatīvās apkures shēmā var iekļaut tikai tā sauktās “bāzes slodzes apkures sistēmas”. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu definīciju par “bāzes slodzes” apkures sistēmām var uzskatīt “tādas tehnoloģijas, ar ko var aizvietot elektrisko apkuri un visu diennakti nodrošināt tādas pašas apkures ērtības, kā izmantojot elektrisko apkuri” (43).

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka shēmā ietvertajām alternatīvajām apkures tehnoloģijām, kas izmanto atjaunojamās enerģijas avotus, piemīt trīs raksturīgākās īpašības: to izplatība Norvēģijas tirgū ir ierobežota, tās spēj aizvietot elektrisko apkuri un tās prasa minimālu lietotāja līdzdalību. Iestāde atzīmē, ka ne visas alternatīvās apkures shēmā iekļautās tehnoloģijas ir piemērotas, lai pilnībā aizvietotu elektrisko apkuri (44). Tomēr Norvēģijas iestādes ir uzskatījušas, ka shēmā iekļautās tehnoloģijas ir labāk piemērotas, lai pastāvīgi samazinātu mājsaimniecībās apkurei izmantotās elektroenerģijas patēriņu.

Patērētāju subsidēšana, mudinot tos savām mājsaimniecībām elektrisko apkures sistēmu vietā iegādāties alternatīvas apkures sistēmas, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus, šķiet, ir atbilstīgs instruments, ar kā palīdzību tieši var ietekmēt patērētāju uzvedību. Bez alternatīvās apkures shēmas ietvaros piešķirtā atbalsta patērētāju pieprasījums tajā pašā laika posmā nemainītos par labu apkures tehnoloģijām, kurās izmanto atjaunojamās enerģijas avotus.

Ja nav īstenoti atsevišķi videi draudzīgi pasākumi, valsts atbalstu principā var uzskatīt par saderīgu (45). Alternatīvās apkures shēmas mērķis ir stimulēt patērētājus ieguldīt līdzekļus vidi saudzējošu tehnoloģiju iegādē, kas ir piemērotas, lai samazinātu elektroenerģijas patēriņu un kas nav plaši izplatītas Norvēģijas mājsaimniecībā izmantojamo apkures iekārtu tirgū.

Turklāt Iestāde atzīst, ka atbalsta apjoms ir ierobežots līdz minimumam, kas nepieciešams, lai stimulētu patērētājus elektrisko apkures sistēmu vietā izvēlēties alternatīvus atjaunojamās apkures avotus, kas iekļauti shēmā. Alternatīvās apkures shēma paredz kompensēt ne vairāk kā 20 % no faktiskajām attiecināmajām izmaksām; šī kompensācija atkarībā no apkures tehnoloģijas veida nedrīkst pārsniegt NOK 4 000 vai NOK 10 000. Maksimālā summa, ko piešķir alternatīvas apkures tehnoloģijas iegādei, ir samērojama ar attiecīgās tehnoloģijas izmaksām.

Tāpēc Iestāde uzskata, ka šī atbalsta shēma ir rūpīgi plānota, lai sasniegtu vispārējas intereses mērķi vides jomā.

Visbeidzot, ir jāizvērtē, vai iespējamie konkurences un tirdzniecības izkropļojumi Eiropas Ekonomikas zonā ir pretrunā vispārējām interesēm.

Subsīdijas izmaksā tieši patērētājiem, kas brīvi var izvēlēties starp vairākiem produktiem, kuri atbilst šīs shēmas objektīvajiem kritērijiem, un neatkarīgi no uzņēmuma, kas piedāvā šo alternatīvo apkures tehnoloģiju. Tādējādi alternatīvās apkures shēma novērš nevajadzīgus konkurences un tirdzniecības izkropļojumus EEZ shēmā iekļauto tehnoloģiju nozarē.

Sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka šī shēma izkropļo konkurenci, jo tajā ir iekļautas granulu krāsnis, nevis malkas krāsnis. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka malkas krāsnis ir granulu krāsnīm identiska tehnoloģija, un tās būtu jāiekļauj shēmā. Turpretī Norvēģijas iestādes apgalvo, ka malkas krāsnis neatbilst alternatīvajā apkures shēmā noteiktajiem objektīvajiem kritērijiem. Iestāde uzskata, ka, lai gan sūdzības iesniedzējam varētu būt taisnība jautājumā par konkurenci starp malkas krāsnīm un visām vai vismaz dažām atbalsta shēmā iekļautajām tehnoloģijām, tai šķiet, ka malkas krāsnis neatbilst šīs shēmas prasībām attiecībā uz subsīdiju piešķiršanu. Šajā sakarā Iestāde neapšauba atbalsta shēmā noteiktos objektīvos kritērijus un Norvēģijas iestāžu novērtējumu, kas nosaka, kuras apkures tehnoloģijas ir labāk piemērotas shēmā paredzēto vides mērķu sasniegšanai. Alternatīvās apkures shēma balstās uz trim atbilstības kritērijiem (ierobežota izplatība tirgū, spēja aizvietot elektroenerģiju kā primāro enerģijas avotu un minimāla lietotāja līdzdalība). Malkas krāsnis, šķiet, neatbilst gandrīz nevienam no šiem kritērijiem. Turklāt Iestāde atzīst, ka malkas krāsnis Norvēģijā jau ir plaši izplatīta tehnoloģija. Tādējādi Iestāde uzskata, ka atbalsta shēmā noteiktie atbilstības kritēriji ir objektīvi pamatoti un ka shēma nepārkāpj citus EEZ līguma noteikumus, tostarp noteikumus attiecībā uz diskrimināciju tautības dēļ vai vienlīdzīgu attieksmi. Turklāt Iestāde uzskata, ka Norvēģijas iestādes ir samazinājušas negatīvo ietekmi uz konkurenci, nosakot relatīvi zemu atbalsta intensitātes līmeni. Tāpēc Iestāde uzskata, ka iespējamie konkurences izkropļojumi, kas varētu rasties attiecībā uz malkas krāsnīm un citām iespējamajām tehnoloģijām, nav pretrunā vispārējiem mērķiem un šķiet attaisnojami, pamatojoties uz jau veikto samērīguma pārbaudi.

Šo iemeslu dēļ Iestāde uzskata, ka minētajai shēmai ir precīzi definēts vispārējas intereses mērķis; tā ir rūpīgi plānota shēma vispārējas intereses mērķa sasniegšanai, un šajā sakarā tā ir piemērots, stimulējošs un samērīgs instruments; un, visbeidzot, tā neizkropļo konkurenci un tirdzniecību EEZ tādā mērā, kas ir pretrunā vispārējām interesēm. Tādēļ Iestāde uzskata, ka šī shēma ir pamatojama ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Saskaņā ar iepriekš minētajiem apsvērumiem Iestāde secina, ka Norvēģijas atbalsta shēma apkures un elektroenerģijas taupīšanas pasākumiem privātās mājsaimniecībās, izmantojot alternatīvus atjaunojamās enerģijas avotus, ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē un ir saderīga ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Norvēģijas iestādēm tiek atgādināts par pienākumu sniegt gada pārskatus par shēmas īstenošanas gaitu saskaņā ar 3. protokola II daļas 21. pantu, to lasot saistībā ar Lēmuma Nr. 195/04/COL 6. pantu.

Norvēģijas iestādēm arī tiek atgādināts, ka tām ir jāpaziņo Iestādei par visiem plāniem grozīt šo atbalsta shēmu,

Norvēģijas atbalsta shēma apkures un elektroenerģijas taupīšanas pasākumiem privātās mājsaimniecībās, izmantojot alternatīvus atjaunojamās enerģijas avotus, ir valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. Atbalsta shēma ir saderīga ar EEZ līguma darbību, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Briselē, 2009. gada 15. jūlijā

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā –

priekšsēdētājs

Per SANDERUD

kolēģijas loceklis

Kristján A. STEFÁNSSON

(5) Pamatnostādnes EEZ līguma 61. un 62. panta un Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola 1. panta piemērošanai un interpretācijai, kuras Iestāde pieņēma un izdeva 1994. gada 19. janvārī, publicētas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (turpmāk – OV) L 231, 3.9.1994., 1. lpp., un EEZ papildinājumā Nr. 32, 3.9.1994., 1. lpp. Turpmāk – Valsts atbalsta pamatnostādnes. Valsts atbalsta pamatnostādņu atjauninātā versija ir publicēta Iestādes tīmekļa vietnē: http://www.eftasurv.int/fieldsofwork/fieldstateaid/guidelines/

(6) 2004. gada 14. jūlija Lēmums Nr. 195/04/COL, publicēts OV L 139, 25.5.2006., 37. lpp., un tā grozījumi Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša EEZ papildinājumā Nr. 26, 25.5.2006., 1. lpp. Lēmuma konsolidētā versija ir publicēta Iestādes tīmekļa vietnē: http://www.eftasurv.int/fieldsofwork/fieldstateaid/legaltext/

(10) Sīkāka informācija par Iestādes un Norvēģijas iestāžu vairākkārtējo vēstuļu apmaiņu ir pieejama Iestādes lēmumā uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru, Lēmums Nr. 716/07/COL.

(13) Papildu informācija ir atrodama organizācijas Enova SF tīmekļa vietnē: http://www.minenergi.no/ un http://www.minenergi.no/sitepageview.aspx?sitePageID = 1062

(14) Parlamenta priekšlikums Nr. 82 (2005.–2006. g.), Naftas un enerģētikas ministrijas 2006. gada 25. augusta paziņojums presei Nr. 98/06 un 2006. gada 14. septembra paziņojums Nr. 107/06.

(18) Parlamenta priekšlikumā Nr. 59 (2007.–2008. g.) Norvēģijas iestādes atzīmē, ka šī shēma tiks pārskatīta saskaņā ar Iestādes galīgo lēmumu.

(19) Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrijas 2007. gada 15. janvāra vēstule (lieta Nr. 406849), 5. lpp.

(20) Kopienas konkurences tiesībās uzņēmumi definēti kā ekonomiski aktīvas vienības neatkarīgi no to juridiskā statusa; skatīt, piemēram, spriedumu lietā C-41/90, Höfner un Elser, 1991, ECR I-1979, 21. punkts.

(23) Lieta C-156/98, Vācija pret Komisiju, 2000, ECR I-6857; lieta C-382/99, Nīderlande pret Komisiju, 2002, ECR I-5163; lieta C-457/00, Beļģija pret Komisiju, 2003, ECR I-6931, 57. punkts; skatīt arī ģenerāladvokāta Jacobs atzinumu lietā C-457/00, 59. punkts.

(26) Lieta C-382/99, Nīderlande pret Komisiju, 61. punkts; 2008. gada 22. decembra spriedums lietā C-487/06, British Aggregates Association pret Komisiju, 87. punkts.

(27) Līdzīgu argumentāciju skatīt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumā C(2006) 6630, lietā N 270/2006, 40. punkts.

(28) Skatīt Komisijas 2006. gada 26. aprīļa Lēmumu C(2006) 1519 lietā N 142/2005, 3.1. punkts.

(29) Skatīt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6630 lietā N 270/2006, 43. punkts.

(31) Lieta C-143/99, Adria-Wien pipeline GmbH un Wietersdorfer & Peggauer Zementwerke GmbH, 2001, ECR I-8365, 42. punkts; un EBTA spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04, Fesil un Finnfjord un citi pret EBTA Uzraudzības iestādi, 2005, EFTA Court Report, 117. lpp., 77. punkts.

(32) Skatīt EBTA Tiesas spriedumu apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04, Fesil un Finnfjord un citi pret EBTA Uzraudzības iestādi, 2005, EFTA Court Report, 117. lpp., 93. punkts; lietu C-372/97, Itālija pret Komisiju, 2004, ECR I-3679, 44. punkts; un lietu C-66/02, Itālija pret Eiropas Komisiju, 2005, ECR I-10901, 112. punkts.

(33) Apvienotās lietas T-92/00 un T-103/00, Diputación Foral de Álava un citi pret Komisiju, 2002, ECR II-1385, 72. punkts.

(34) Lieta E-6/98, Norvēģijas valdība pret EBTA Uzraudzības iestādi, Rec., 1999, 74. lpp., 58. punkts; un lieta 730/79, Philip Morris pret Komisiju, 1980, ECR I-2671, 11. punkts; skatīt arī lietu C-75/97, Beļģija pret Komisiju, 1999, ECR I-3671, 47. punkts, un lietu T-217/02, Ter Lembeek pret Komisiju, 2006, ECR II-4483, 181. punkts.

(35) Skatīt, piemēram, Vadlīnijas EK līguma 92. un 93. panta piemērošanai un EEZ līguma 61. pantu par valsts atbalstu aviācijas nozarē (OV C 350, 10.12.1994., 7. lpp., III daļa, 3. nodaļa).

(38) Skatīt lietu T-288/97, Regione Autonoma Friuli Venezia Giulia pret Komisiju, 2001, ECR II-1169, 72. punkts.

(39) Lieta C-301/96, Vācija pret Komisiju, 2003, ECR I-9919, 66. un 105. punkts.

(41) Skatīt Komisijas 2005. gada 7. jūnija Valsts atbalsta rīcības plānu COM(2005) 107, 11. punktu.

(42) Skatīt Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6630 lietā N 270/2006, 67. punktu.

(43) Norvēģijas Naftas un enerģētikas ministrijas 2007. gada 15. janvāra vēstule (lieta Nr. 406849), 5. lpp.

(44) Piemēram, saskaņā ar Enova SF ieteikumiem pircējiem par saules kolektoriem, kas savienoti ar ūdens apkures sistēmām (šī tehnoloģija ir iekļauta shēmā), minētās sistēmas var apmierināt tikai līdz 50 % no mājsaimniecību kopējām apkures vajadzībām. Ja saules kolektoriem ir nodrošināts pietiekams saules enerģijas daudzums, tad saules kolektori var darboties nepārtrauktā režīmā bez pastāvīgas uzraudzības, un darbojoties tie nodrošina patērētājiem ērti pieejamu, lai gan nepilnīgu, alternatīvās apkures avotu. Ieteikumi pircējiem ir pieejami Enova SF tīmekļa vietnē:

(45) Gan 2001. gada, gan arī 2008. gada pamatnostādnes aplūko atbalstu atjaunojamās enerģijas avotiem, kur šis atbalsts kompensē atjaunojamās enerģijas avotu trūkumus ekonomiskajā ziņā, salīdzinot ar videi nedraudzīgākiem enerģijas avotiem; skatīt 2001. gada pamatnostādņu 49.–59. punktu, kā arī 2008. gada pamatnostādņu 48.–50. punktu.