28.5.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 160/1

1.

Prejudiciālā nolēmuma institūts ir fundamentāls Eiropas Savienības tiesību mehānisms, kura mērķis ir sniegt valstu tiesām vajadzīgos līdzekļus, lai nodrošinātu vienveidīgu Eiropas Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu visās dalībvalstīs.

2.

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju un par Savienības iestāžu un struktūru pieņemto tiesību aktu spēkā esamību. Šī vispārējā kompetence tai piešķirta ar Līguma par Eiropas Savienību (OV 2008, C 115, 113. lpp.; turpmāk tekstā – “LES”) 19. panta 3. punkta b) apakšpunktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (OV 2008, C 115, 47. lpp.; turpmāk tekstā – “LESD”) 267. pantu.

3.

Saskaņā ar LESD 256. panta 3. punktu Vispārējās tiesas kompetencē ir attiecībā uz īpašām Statūtos noteiktām jomām izskatīt un izlemt jautājumus, kas iesniegti saskaņā ar 267. pantu, lai saņemtu prejudiciālu nolēmumu. Tā kā Statūtos šajā sakarā nav veikti grozījumi, joprojām tikai Tiesas (turpmāk – “Tiesa”) kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus.

4.

Lai gan ar LESD 267. pantu Tiesai ir piešķirta vispārējā kompetence, dažādos noteikumos tomēr ir paredzēti šīs kompetences izņēmumi vai ierobežojumi. Cita starpā tie ir LESD 275. un 276. pants, kā arī Lisabonas līguma 36. protokola par pārejas noteikumiem (OV 2008, C 155, 322. lpp.) 10. pants.

5.

Tā kā prejudiciālās tiesvedības pamatā ir sadarbība starp Tiesu un valsts tiesām, lai tā būtu efektīva, ir lietderīgi sniegt valstu tiesām turpmāk izklāstītos norādījumus.

6.

Šiem praktiskajiem norādījumiem nav saistoša spēka, un to mērķis ir valstu tiesām sniegt vadlīnijas par prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ierosināšanas lietderību un, attiecīgā gadījumā, palīdzēt tām formulēt un iesniegt jautājumus Tiesai.

7.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesas loma ir sniegt Savienības tiesību interpretāciju vai lemt par to spēkā esamību, nevis piemērot šīs tiesības faktiskām situācijām, par kurām ir pamata tiesvedība – tas ir valsts tiesas uzdevums. Tiesas kompetencē nav izlemt ne jautājumus par faktiem, kas rodas pamata prāvas ietvaros, ne izšķirt viedokļu nesaskaņas attiecībā uz valsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu.

8.

Tiesa lemj par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, cenšoties sniegt atbildi, kas ir lietderīga strīda izšķiršanai, bet valsts tiesai pašai ir jāizdara no tās secinājumi, attiecīgā gadījumā nepiemērojot kādu konkrētu valsts tiesību normu.

9.

LESD 267. panta ietvaros ikviena dalībvalsts tiesa, ja vien tās izskatīšanā esošajā lietā ir jāpieņem lēmums, kam ir tiesas nolēmuma raksturs, principā var vērsties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu (1). To, vai subjektam piemīt “tiesas” kvalifikācija, Tiesa nosaka interpretācijas ceļā, un tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens.

10.

Tikai valsts tiesa var ierosināt lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu – neatkarīgi no tā, vai to pieprasījuši pamata lietas dalībnieki.

11.

Ikvienai attiecīgajai tiesai ir tiesības uzdot Tiesai jautājumu par kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, ja šī tiesa uzskata, ka tas ir vajadzīgs, lai tā varētu atrisināt strīdu.

12.

Tomēr tiesai, kuras nolēmumus nevar pārsūdzēt valsts tiesā, principā ir pienākums vērsties Tiesā ar šādu jautājumu, izņemot gadījumus, kad attiecīgajā jomā jau ir iedibināta judikatūra (un jauni apstākļi nerada reālas šaubas par iespēju piemērot šo judikatūru) vai arī veids, kā pareizi interpretēt attiecīgo tiesību normu, ir acīmredzams.

13.

Tādējādi tiesa, kuras nolēmumus var pārsūdzēt, var – it īpaši tad, ja tā uzskata, ka Tiesas judikatūra tai sniedz pietiekamu informāciju – pati lemt par pareizo Savienības tiesību interpretāciju un to piemērošanu faktiskajai situācijai, ko tā konstatējusi. Tomēr prejudiciāls nolēmums var būt īpaši lietderīgs attiecīgā tiesvedības stadijā, sastopoties ar jaunu interpretācijas jautājumu, kas no vispārējo interešu viedokļa ir svarīgs vienveidīgai Savienības tiesību piemērošanai visās dalībvalstīs, vai ja šķiet, ka pastāvošā judikatūra nav piemērojama atšķirīgiem faktiskajiem apstākļiem.

14.

Valsts tiesai ir jāizklāsta, kādā ziņā lūgtā interpretācija ir vajadzīga tās spriedumam.

15.

Valstu tiesām ir iespēja noraidīt apgalvojumus par spēkā neesamību, uz kuriem atsaucas to priekšā, taču tikai Tiesa ir tiesīga pasludināt kādu Savienības iestādes vai struktūras tiesību aktu par spēkā neesošu.

16.

Tāpēc ikvienas valsts tiesas pienākums ir uzdot jautājumu Tiesai, ja tai ir šaubas par šāda tiesību akta spēkā esamību, norādot iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka minētais Kopienu tiesību akts varētu būt spēkā neesošs.

17.

Tomēr, ja tā nopietni šaubās par tāda Savienības iestādes vai struktūras tiesību akta spēkā esamību, uz kuru ir pamatots iekšējo tiesību akts, valsts tiesa izņēmuma un pagaidu kārtā var apturēt šī akta piemērošanu vai attiecībā uz to veikt jebkādus citus pagaidu pasākumus. Tās pienākums šādā gadījumā ir uzdot jautājumu par spēkā esamību Tiesai, norādot iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka minētais tiesību akts ir spēkā neesošs.

18.

Valsts tiesa var uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, tiklīdz tā konstatē, ka, lai tā varētu pieņemt savu nolēmumu, tai ir vajadzīgs nolēmums par kādu interpretācijas vai spēkā esamības jautājumu vai jautājumiem; valsts tiesa pati vislabāk var novērtēt, kurā tiesvedības stadijā ir jāuzdod šāds jautājums.

19.

Tomēr ir vēlams, lai iesniedzējtiesa lēmumu par prejudiciāla jautājuma uzdošanu pieņemtu tādā tiesvedības stadijā, kad tā spēj definēt problēmas faktiskos un tiesiskos apstākļus, lai Tiesas rīcībā būtu visi elementi, kas ir vajadzīgi, lai attiecīgā gadījumā pārbaudītu, vai Savienības tiesības ir piemērojamas pamata lietai. Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu, var būt lietderīgi prejudiciālo jautājumu uzdot pēc tam, kad puses, ievērojot sacīkstes principu, ir varējušas izteikties.

20.

Lēmumu, ar ko valsts tiesa uzdod prejudiciālu jautājumu Tiesai, var pieņemt ikvienā formā, kādu valsts tiesības atzīst attiecībā uz procesa jautājumiem. Tomēr ir jāatceras, ka šis dokuments ir pamats tiesvedībai, kas notiek Tiesā, un tās rīcībā būtu jābūt elementiem, kas tai ļauj sniegt lietderīgu atbildi valsts tiesai. Turklāt tulkots un paziņots ieinteresētajām personām, kas ir tiesīgas iesniegt apsvērumus Tiesai, tostarp dalībvalstīm un iestādēm, tiek tikai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

21.

Tā kā lūgums ir jātulko, tad ir vajadzīgs, lai tā redakcija būtu vienkārša, skaidra un precīza, bez liekiem elementiem.

22.

Lai adekvāti izklāstītu ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistītos apstākļus, ļoti bieži pietiek ar dokumenta apjomu, kas nepārsniedz desmit lapas. Vienlaikus saglabājot koncentrētu formu, lēmumam par prejudiciāla jautājuma uzdošanu tomēr ir jābūt pietiekami pilnīgam, un tam ir jāietver visa nozīmīgā informācija, lai ļautu Tiesai, kā arī personām, kas ir tiesīgas iesniegt apsvērumus, labi saprast pamata lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu it īpaši:

Lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu punktus vai rindkopas ir lietderīgi numurēt, lai atvieglotu lasīšanu un sniegtu iespēju izdarīt atsauces.

23.

Visbeidzot, ja iesniedzējtiesa to uzskata par iespējamu, tā var koncentrēti norādīt savu viedokli par atbildi, kas būtu sniedzama uz prejudiciālajiem jautājumiem.

24.

Pašam prejudiciālajam jautājumam vai jautājumiem ir jāatrodas atsevišķā un skaidri identificētā lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu daļā, parasti tā sākumā vai beigās. Tiem ir jābūt saprotamiem, bez vajadzības skatīt lūguma motīvu daļu, kas tomēr sniedz vajadzīgo kontekstu adekvātam vērtējumam.

25.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedības ietvaros Tiesa principā izmanto datus, kas ietverti lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, tostarp datus par nosaukumiem/uzvārdiem vai personiska rakstura datus. Līdz ar to iesniedzējtiesai, ja tā to uzskata par nepieciešamu, savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pašai jāveic vienas vai vairāku personu, ko skar pamata lieta, anonimizācija.

26.

Prejudiciāla jautājuma uzdošana aptur tiesvedību valsts tiesā līdz brīdim, kad Tiesa ir pieņēmusi nolēmumu.

27.

Tomēr valsts tiesas kompetencē paliek lēmumi par nodrošināšanas pasākumiem, īpaši saistībā ar lūgumu par spēkā esamības novērtējumu (skat. iepriekš 17. punktu).

28.

Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība Tiesā ir bezmaksas, un tā nelemj par pamata lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumiem: par tiem lemj valsts tiesa.

29.

Ja kāda lietas dalībnieka līdzekļi nav pietiekami un ja valsts noteikumi to atļauj, iesniedzējtiesa var piešķirt šim lietas dalībniekam juridisko palīdzību, lai segtu tostarp pārstāvības izmaksas, kas tam rodas Tiesā. Arī Tiesa var piešķirt šādu juridisko palīdzību, ja vien juridiskā palīdzība nav jau bijusi piešķirta valsts līmenī vai ja šī palīdzība nesedz vai sedz tikai daļu no tiesāšanās izdevumiem, kas radušies procesā Tiesā.

30.

Lēmums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un attiecīgie dokumenti (t.sk. lietas materiāli, iespējams, kopijas veidā) valsts tiesai ir jānosūta tieši Tiesai ar ierakstītu sūtījumu (norādot kā adresātu “Greffe de la Cour de justice, L-2925 Luxembourg”, tālrunis +352 4303-1).

31.

Līdz nolēmuma pasludināšanai Tiesas Kanceleja paliks uzturēs saziņu ar valsts tiesu, kurai tā nosūtīs procesuālo dokumentu kopijas.

32.

Tiesa savu nolēmumu nosūtīs iesniedzējtiesai. Tā būs pateicīga, ja valsts tiesa to informēs par to, kā šis nolēmums ietekmējis pamata lietu, un attiecīgā gadījumā tai nosūtīs savu galīgo nolēmumu.

33.

Šajā materiāla daļā ir sniegti praktiski norādījumi par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas ir piemērojama lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Šo tiesvedību reglamentē 3. protokola par Eiropas Savienības Tiesas statūtiem (OV 2008, C 115, 210. lpp.) 23.a pants un Tiesas Reglamenta 104.b pants . Iespēja lūgt piemērot šo tiesvedību papildina iespēju lūgt izskatīt lietu paātrinātajā procesā apstākļos, kas paredzēti minētā protokola 23.a pantā un Reglamenta 104.a pantā.

34.

Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība var tikt piemērota tikai jomās, uz kurām attiecas LESD III daļas V sadaļa attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

35.

Lēmumu par šīs procedūras piemērošanu pieņem Tiesa. Šādu lēmumu principā pieņem, pamatojoties uz motivētu iesniedzējtiesas pieteikumu. Izņēmuma kārtā Tiesa pēc savas ierosmes var nolemt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, ja tā šķiet nepieciešama.

36.

Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība Tiesā vienkāršo dažādus tiesvedības posmus, bet tās piemērošana ievērojami ierobežo Tiesu, kā arī lietas dalībniekus un citas ieinteresētās personas, kuras piedalās tiesvedībā, it īpaši dalībvalstis.

37.

Līdz ar to šī tiesvedība ir jālūdz tikai apstākļos, kad ir pilnīgi noteikti nepieciešams, lai Tiesa pieņemtu lēmumu par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu visīsākajos termiņos. Lai arī šeit nav iespējams izsmeļošā veidā minēt šādus gadījumus – it īpaši tāpēc, ka Savienības tiesību normas, kuras reglamentē brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, mainās un attīstās, – valsts tiesa pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu varētu plānot iesniegt, piemēram, šādos gadījumos: LESD 267. panta ceturtajā daļā minētajā gadījumā, kad persona ir ieslodzīta vai tai ir atņemta brīvība, ja atbilde uz uzdoto jautājumu ir noteicoša, lai izvērtētu šīs personas juridisko stāvokli, vai strīdā par vecāku varu vai bērnu aizbildnību, ja tiesas, kurā saskaņā ar Savienības tiesībām ir iesniegta lieta, kompetence ir atkarīga no atbildes uz prejudiciālo jautājumu.

38.

Lai Tiesa varētu ātri izlemt, vai ir piemērojama steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība, pieteikumā ir jāizklāsta tiesiskie un faktiskie apstākļi, kas pamato steidzamību, un tostarp iespējamie riski, ja lūgumam sniegt prejudiciālo nolēmumu tiktu piemērota parastā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

39.

Iesniedzējtiesa cik vien iespējams koncentrēti norāda savu viedokli par atbildi, kāda būtu jāsniedz uz uzdoto prejudiciālo jautājumu vai jautājumiem. Šāda norāde lietas dalībniekiem un citām ieinteresētajām personām, kuras piedalās tiesvedībā, atvieglo izteikt to viedokli, kā arī Tiesai pieņemt lēmumu, un līdz ar to tā paātrina tiesvedību.

40.

Pieteikums par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu ir jāiesniedz nepārprotamā veidā, kas Tiesas kancelejai uzreiz ļauj konstatēt, ka lietā ir jāpiemēro īpaša tiesvedība. Šajā nolūkā iesniedzējtiesa ir aicināta savam pieteikumam pievienot norādi uz Reglamenta 104.b pantu un to iekļaut skaidri identificējamajā vietā tās lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (piemēram, lūguma sākumdaļā vai atsevišķā tiesas dokumentā). Attiecīgā gadījumā šis pieteikums var tikt pienācīgi darīts zināms iesniedzējtiesas nosūtītā pavadvēstulē.

41.

Attiecībā uz pašu lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu it īpaši steidzamā gadījumā ir svarīgi, lai tas būtu formulēts koncentrēti, jo tas paātrina tiesvedību.

42.

Lai varētu sazināties ar valsts tiesu un tajā izskatāmās lietas dalībniekiem, valsts tiesas, kas iesniedz pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu, tiek lūgtas norādīt elektroniskā pasta adresi vai faksa numuru, kuru Tiesa varētu izmantot, kā arī attiecīgo lietas dalībnieku pārstāvju elektroniskā pasta adreses vai faksa numurus.

43.

Parakstīta lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu kopiju kopā ar pieteikumu par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanu Tiesai var nosūtīt iepriekš pa elektronisko pastu (ECJ-Registry@curia.europa.eu) vai pa faksu (+352 43 37 66). Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un pieteikuma izskatīšana tiks uzsākta pēc šādas kopijas saņemšanas. Tomēr šo dokumentu oriģināli cik ātri vien iespējams ir jānosūta Tiesas kancelejai.