—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (11523/2006) (1),

—

ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Padomes Lēmuma 97/836/EK 4. panta 2. punkta otro ievilkumu (C6-0346/2006) (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 75. panta 1. punktu un 43. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A6-0473/2006),

1.

sniedz piekrišanu par priekšlikumu Padomes lēmumam;

2.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (11522/2006) (1),

—

ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar Padomes Lēmuma 97/836/EK (2) 4. panta 2. punkta otro ievilkumu (C6-0347/2006),

—

ņemot vērā tā Reglamenta 75. panta 1. punktu un 43. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A6-0472/2006),

1.

piekrīt Padomes Lēmuma projektam;

2.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes lēmumam (COM(2006)0422) (1),

—

ņemot vērā nolīguma projektu par Eiropas Kopienas un Korejas Republikas sadarbību zinātnes un tehnikas jomā,

—

ņemot vērā EK līguma 170. pantu un 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

—

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C6-0438/2006),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu, 83. panta 7. punktu un 43. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A6-0470/2006),

1.

apstiprina nolīguma parakstīšanu;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Korejas Republikas valdībai.

—

ņemot vērā EK līguma 177., 178., 180. un 181. pantu,

—

ņemot vērā atjaunoto ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kuru pieņēma Briseles 2006. gada 15. un 16. jūnija Eiropadome un iepriekšējo ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kuru pieņēma Gēteborgas Eiropadome 2001. gadā, kā arī stratēģijā iekļauto ārējo dimensiju, kuru pievienoja Barselonas Eiropadome 2002. gadā,

—

ņemot vērā Johannesburgas īstenošanas plānu, kuru pieņēma 2002. gada Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgspējīgu attīstību,

—

ņemot vērā programmu Agenda 21, kuru pieņēma 1992. gadā Riodežaneiro notikušajā ANO Konferencē par vidi un attīstību,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā Kotonū parakstīto Partnerības nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna salu valstīm, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses (1), it īpaši tā 19., 23. un 32. pantu,

—

ņemot vērā ANO 2000. gadā pieņemto Tūkstošgades deklarāciju, tajā iekļautos Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), kā arī ANO 2005. gada ziņojumu “Ieguldījums attīstībā”,

—

ņemot vērā 2005. gada 2. martā Parīzes augsta līmeņa forumā pieņemto Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

—

ņemot vērā 2002. gada Monterejas vienošanos par finansējumu attīstībai,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES palīdzība: sniegt palīdzību, kas būtu nozīmīgāka, efektīvāka un savlaicīgāka” (COM(2006)0087) un Vispārējo lietu un ārlietu padomes 2006. gada 11. aprīļa secinājumus, kas uz to balstīti,

—

ņemot vērā 2005. gada 20. decembrī parakstīto Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopējo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku: “Eiropas konsenss” (Eiropas konsenss attīstības jomā) (2),

—

ņemot vērā ES stratēģiju “ES un Āfrika: virzība uz stratēģisku partnerību”, kuru Eiropadome pieņēma 2005. gada 15.—16. decembrī Briselē, un Komisijas paziņojumu “ES un Karību jūras reģiona partnerība izaugsmei, stabilitātei un attīstībai” (COM(2006)0086),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Par noturīgas attīstības stratēģijas pārskatīšanu: rīcības platforma” (COM(2005)0658),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES 2005. gada pārskats par ilgspējīgas attīstības stratēģiju — sākotnējie apsvērumi un turpmākā orientācija” (COM(2005)0037) un tā pielikumu (SEC(2005)0225)),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības politiku saskaņotība: kāpināt progresu, lai sasniegtu Tūkstošgades attīstības mērķus” (COM(2005)0134),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ūdens resursu apsaimniekošana jaunattīstības valstīs: politika un prioritātes ES attīstības sadarbībai” (COM(2002)0132),

—

ņemot vērā “Ūdens iniciatīvu”, ko ES ierosināja 2002. gada Johannesburgas Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgspējīgu attīstību,

—

ņemot vērā Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgspējīgu attīstību pieņemto ES enerģijas iniciatīvu un Komisijas paziņojumu “Par ES Enerģijas iniciatīvas turpmāko attīstību un kārtību, kādā izveido enerģijas instrumentu ĀKK valstīm” (COM(2004)0711),

—

ņemot vērā ekonomikas partnerattiecību nolīgumus starp ES un ĀKK valstu sešiem reģioniem, kuri stāsies spēkā 2008. gadā,

—

ņemot vērā Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) Ģenerālpadomes 2004. gada 2. augustā pieņemto Dohas darba programmu,

—

ņemot vērā ziņojumu par ANO Noturīgas attīstības komisijas četrpadsmito sesiju 2005. gada 22. aprīlī un 2006. gada 1.—12. maijā,

—

ņemot vērā J. Almunia paziņojumu Komisijas locekļiem “Ilgtspējīgas attīstības indikatori, lai uzraudzītu ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu” (SEC(2005)0161),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES un Āfrikas stratēģija: mērķis — Eiropas un Āfrikas pakts Āfrikas attīstības paātrināšanai” (COM(2005)0489),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Attīstības paātrināšana attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu — attīstības finansēšana un atbalsta efektivitāte” (COM(2005)0133),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kāpināt progresu ceļā uz Tūkstošgades attīstības mērķiem: Eiropas Savienības ieguldījums” (COM(2005)0132),

—

ņemot vērā ANO Konferences par tirdzniecību un attīstību 2005. gada publikāciju “Ekonomiskā attīstība Āfrikā — ārvalstu tiešo ieguldījumu nozīmes pārskatīšana”,

—

ņemot vērā ANO Āfrikas Ekonomikas komisijas 2004. gada ekonomiskas pārskatu par Āfriku “Āfrikas tirdzniecības potenciāla atraisīšana”,

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ziņojumu “AAK pamatnostādnes: stratēģijas ilgtspējīgai attīstībai”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2004. gada 28. aprīļa atzinumu “ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Klimata pārmaiņas attīstības sadarbības kontekstā” (COM(2003)0085),

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Vides apsvērumu integrācija citās politikas jomās — Kārdifas procesa izvērtējums” (COM(2004)0394),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Nabadzības apkarošana laukos: Eiropas Kopienas politika un paņēmieni lauku attīstībai un dabas resursu ilgtspējīgai pārvaldīšanai jaunattīstības valstīs” (COM(2002)0429),

—

ņemot vērā 2004. gada novembra apvienoto ziņojumu “Regulas 2493/2000 (vides aspekti) un Regulas 2494/2000 (tropu meži un citi meži) novērtējums”, ko sniedza Eiropas palīdzības sadarbības biroja, Attīstības ģenerāldirektorāta un Ārējo attiecību ģenerāldirektorāta kopējā Novērtēšanas nodaļa,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Padomes regulai “Par brīvprātīgas FLEGT (Rīcības Plāns mežu nozares tiesību aktu piemērošanai, mežu pārvaldībai un tirdzniecībai) licencēšanas sistēmas izveidi kokmateriālu importam Eiropas Kopienā” (COM(2004)0515),

—

ņemot vērā Komisijas darba dokumentu “Vides aspekta integrēšana EK ekonomiskajā sadarbībā un attīstības sadarbībā” (SEC(2001)0609),

—

ņemot vērā 2000. gadā pieņemtās ESAO vadlīnijas starptautiskiem uzņēmumiem,

—

ņemot vērā Parlamenta 1999. gada 15. janvāra rezolūciju attiecībā uz ES standartiem Eiropas uzņēmumiem, kuri darbojas jaunattīstības valstīs: par ES Rīcības kodeksu (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem jaunattīstības valstīs (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 18. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgas attīstības vides aspektiem (6) un 2006. gada 15. jūnija rezolūciju par pārskatīto noturīgas attīstības stratēģiju (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0474/2006),

A.

tā kā ilgspējīga attīstība, kā minēts Pasaules Komisijas par vidi un attīstību Gro Brundtland 1987. gada ziņojumā, nozīmē, ka pašreizējās paaudzes vajadzības ir jāīsteno, neietekmējot nākamo paaudžu iespēju īstenot to vajadzības; tā kā it īpaši ir nepieciešams aizsargāt Zemes spēju saglabāt dzīvību visā tās daudzveidībā, ņemot vērā, ka planētas dabas resursi ir ierobežoti, un veicināt ilgspējīgu ražošanu un patēriņu, lai pārtrauktu ekonomiskā pieauguma degradējošo ietekmi uz vidi;

B.

tā kā ilgspējīgas attīstības ideja ir ES pamatmērķis kopš 1997. gada, kad to iekļāva Līgumā kā galveno principu, un kā tādam tam ir jābūt visu ES politiku un darbību pamatā;

C.

tā kā ilgspējīgas attīstības jēdziens nav pretrunā ar sociālajiem, ekonomiskajiem un vides aspektiem, bet, gluži otrādi, tie ir savstarpēji atkarīgi un viens otru papildina;

D.

tā kā viens no galvenajiem iepriekš minētās atjaunotās ES Ilgspējīgas attīstības stratēģijas mērķiem ir aktīvi veicināt ilgspējīgu attīstību visā pasaulē;

E.

tā kā ES attīstības sadarbības mērķis ir veicināt jaunattīstības valstu ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, vides un sociālo attīstību, kā arī šo valstu vienmērīgu un pakāpenisku integrāciju pasaules ekonomikā un sniegt ieguldījumu pasākumos nabadzības samazināšanai jaunattīstības valstīs;

F.

tā kā nestabilie procesi, kas turpinās daudzās jomās attīstīto valstīs un jaunattīstības valstīs, kā, piemēram, zemes resursu, transporta un zvejniecības jomās, kā arī klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās vai resursu izlietošana negatīvi ietekmē galvenokārt nabadzīgo cilvēku stāvokli jaunattīstības valstīs;

G.

tā kā vairāk nekā 1 miljards cilvēku, galvenokārt vismazāk attīstītās valstīs, dzīvo ļoti lielā nabadzībā, iztiekot mazāk kā ar 1 ASV dolāru dienā, un apmēram 1,5 līdz 3 miljardi cilvēku iztiek mazāk kā ar 2 ASV dolāriem dienā;

H.

tā kā divas trešdaļas pasaules nabadzīgo iedzīvotāju dzīvo lauku reģionos un iztikas nodrošināšanā ir atkarīgi no dabas resursiem (8) un tā kā meži nodrošina iztiku 90 % no vairāk nekā viena miljarda cilvēku, kas dzīvo ļoti lielā nabadzībā (9), un vairāk nekā viens miljards cilvēku visā pasaulē, galvenokārt nabadzīgās kopienās, ir atkarīgi no zvejas, kura var nodrošināt vismaz 30 % no uzturā nepieciešamā dzīvnieku proteīna (10);

I.

tā kā valsts palīdzība attīstības jomā, ko piešķir Āfrikas valstīm, ir ievērojami mazāka kā tā, ko piešķīra 1990. gadā un ir aprēķināts, ka katru gadu pietrūkst apmēram 20 līdz 25 miljardi ASV dolāru;

J.

tā kā ES dalībvalstis ir apņēmušās līdz 2015. gadam panākt mērķi valsts palīdzības attīstības jomā sniegt palīdzību 0,7% apmērā no nacionālā kopienākuma (NKI) un jaunajām dalībvalstīm līdz 2015. gadam palielināt valsts palīdzību attīstības jomā līdz 0,33 % no NKI;

K.

tā kā ar nabadzības izskaušanu tikai tad var panākt resursu ilgspējīgu apsaimniekošanu un patērēšanu jaunattīstības valstīs, ja tiek pastiprināti centieni, lai paaugstinātu izglītības līmeni, veselības aizsardzību un iestāžu kompetenci; tā kā nabadzības izskaušana vienīgi tad sniegs pozitīvus rezultātus, ja vides un dabas resursi tiek apsaimniekoti ilgspējīgi;

L.

tā kā demokrātijas principu ievērošana, kā arī pārredzamu un efektīvu valsts iestāžu izveidošana un īpaši administratīvās kapacitātes nostiprināšana ir būtiski nosacījumi, lai efektīvi risinātu ekonomikas, sociālās un vides problēmas jaunattīstības valstīs;

M.

tā kā korupcija mazina palīdzības efektivitāti un tādējādi arī ES attīstības politikas, un ir nopietns šķērslis ES partnervalstu attīstībai;

N.

tā kā ir nepieciešami jauni paņēmieni, lai tirgus darbotos tā, ka tiek panākta ilgspējīga attīstība, un privātajam sektoram ir jādarbojas tā, lai īstenotu ideju par taisnīgu un ilgspējīgu sabiedrību;

O.

tā kā efektīvu tiesisko sistēmu, kā arī ekonomisko un intelektuālo īpašuma tiesību neesamība ir nopietns šķērslis, lai izveidotu ieguldījumu vidi, kas panāktu stabilu ekonomisko attīstību un arī sociālo progresu daudzās vismazāk attīstītās valstīs;

P.

tā kā stabilas attīstības politikas un reāla palīdzība attīstības jomā ir svarīgi nosacījumi, bet nesniegs rezultātu, ja saņēmējās valstīs tie netiks efektīvi īstenoti saskaņotās attīstības darbībās, kurās tiek ņemtas vērā vides iespējas un draudi videi, ievērojot ilgtspējību;

Q.

tā kā iepriekš minētajā pētījumā “Ekonomiskā attīstība Āfrikā — ārvalstu tiešo ieguldījumu nozīmes pārskatīšana” ir norādīts, ka, apvienojot palīdzību ar vides aizsardzību, var efektīvi samazināt nabadzību;

R.

tā kā mežu nelegāla izciršana rada kaitējumu videi un rada jaunattīstības valstīm zaudējumus miljardiem ASV dolāru apmērā, kā arī veicina korupciju, mazina tiesiskumu un labu pārvaldību, kā arī balsta bruņotus konfliktus;

S.

tā kā 2,6 miljardiem cilvēku jeb 40 % pasaules iedzīvotāju nav pieejami sanitārie pakalpojumi un tā kā 1 miljards cilvēku izmanto nedrošus dzeramā ūdens ieguves avotus;

T.

tā kā, turpinot piesārņot abas resursus, kā arī degradējot vidi un samazinot dabas resursu var izraisīt konfliktus daudzās jaunattīstības valstīs;

U.

tā kā energoresursu cenu svārstības ir vājinājušas jaunattīstības valstu ekonomiku un to ietekmē enerģijas diversifikācijas trūkums, jo bieži vien šīs valstis izmanto lielu daļu tirdzniecības pārpalikuma, lai importētu enerģiju, kas negatīvi ietekmē valstu ekonomikas attīstības stabilitāti;

V.

tā kā straujš iedzīvotāju pieaugums ir viena no ilgspējīgas attīstības problēmām, jo nesaprātīgi izmantojot dabas resursus, tiek degradēta vide,

1.

atzinīgi vērtē, ka ilgtspējīgas attīstības veicināšana visā pasaulē ir viens no pamatmērķiem, kas atkārtoti uzsvērts iepriekš minētajā pārskatītajā ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā;

2.

atzinīgi vērtē, ka ilgspējīgas attīstības ietvaros nabadzības izskaušana ir noteikta par ES attīstības sadarbības galveno mērķi iepriekš minētajā “Eiropas Konsensā attīstības jomā”;

3.

uzskata, ka ES attīstības sadarbības politiku galvenie uzdevumi ir ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes veicināšana un nabadzības izskaušana vienlaikus ar vides aizsardzības nodrošināšanu, un tos nevar sasniegt, nenosakot sociālos un vides mērķus, kuros iekļauj vides aizsardzību, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi dabas resursiem un to taisnīgu sadali;

4.

uzsver, ka taisnīgāka piekļuve dabas un enerģijas resursiem un to sadalei ir ilgspējīgas attīstības priekšnosacījumi un būtisks nosacījums cilvēka cienīgiem dzīves apstākļiem;

5.

atzinīgi vērtē, ka priekšlikumā ir iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (11) par tematisko programmu vides un dabas resursu ilgspējīgai apsaimniekošanai, tostarp arī energoresursu ilgspējīgai apsaimniekošanai;

6.

uzsver, ka ir nepieciešams nodrošināt trīs galveno ilgspējīgas attīstības nosacījumu — vides aizsardzības, sociālā taisnīguma un kohēzijas, kā arī ekonomiskā uzplaukuma — pienācīgu integrāciju un īstenošanu visās attīstības sadarbības politikās; mudina Komisiju regulāri pārskatīt šo procesu;

7.

aicina pastiprināt mehānismus, lai uzraudzītu iepriekš minētajā Johannesburgas īstenošanas plānā noteikto mērķu panākšanu un Tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, piemēram, pastiprināt saistības par ilgspējīgu attīstību, nodrošināt ekonomikas, sociālo un vides aspektu integrēšanu ilgspējīgas attīstības nosacījumos, kā arī veicināt tiesiskumu, rosināt sabiedriskās iestādes un citas ieinteresētās puses;

8.

atgādina, ka ilgspējīga attīstība ir daudzpusīga joma, kurā nepieciešams pastiprināt politiku saskaņotību visās nozarēs, lai nodrošinātu to vienmērīgu darbību;

9.

uzsver, ka ir nepieciešams veltīt vairāk centienu, lai apkarotu pašreizējos nestabilos procesus, galvenokārt tos. kuri veicina siltumnīcefekta gāzu emisiju, zivju krājumu samazināšanos un bioloģiskās daudzveidības izzušanu; attiecībā uz pēdējo, mudina attiecīgās ieinteresētās puses veikt noteiktus pasākumus, lai 2010. gadam panāktu mērķi novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos;

10.

mudina Komisiju pastiprināt centienus, lai iekļautu vides nosacījumus, piemēram, dabas resursu apsaimniekošanu, attīstības politiku galvenajās jomās;

11.

aicina Komisiju pielāgot palīdzības sniegšanas veidus to valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijām, kurām tā sniedz palīdzību;

12.

aicina ES sniegt konsultācijas jaunattīstības valstīm par to kā attīstīt valsts spēju novērtēt vides aspekta ietekmi uz dabas resursiem un resursu apsaimniekošanas politikām, ko varētu īstenot kā daļu no programmām sadarbībai ar šīm valstīm;

13.

atgādina, cik būtiski svarīgi ES ir uzraudzīt ekoloģisko stāvokli pasaulē, jo tas apliecinātu ES apņemšanos veicināt ilgspējīgu attīstību visā pasaulē;

14.

uzsver bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanas nozīmību un ierosina, ka tā vai nu būtu jāiekļauj kā jauns galvenais jautājums Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, vai vismaz būtu īpaši jāuzsver iedaļā par dabas resursu apsaimniekošanu;

15.

aicina Komisiju sadarboties ar ĀKP valstīm, lai novērstu, ka gan vietējie uzņēmumi, gan starptautiskie uzņēmumi, kuri ir reģistrēti un darbojas Eiropas Savienībā, nelegāli atbrīvojas no toksiskiem atkritumiem;

16.

uzsver nepieciešamību palīdzēt jaunattīstības valstīm piemēroties klimata pārmaiņām un veikt nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu atbalstu ieguldījumiem videi draudzīgās un efektīvās tehnoloģijās jaunattīstības valstīs; atzīst nepieciešamību ES panākt un pārsniegt emisijas samazināšanas mērķus, lai palīdzētu ierobežot bīstamās klimata pārmaiņas, kuras visvairāk ietekmē jaunattīstības valstis un nabadzīgākās valstis;

17.

aicina ES veikt nepieciešamos pasākumus, lai palīdzētu jaunattīstības partnervalstīm ievērot saistības, kurām tās ir pievienojušās nesenajās pasaules pārrunās par ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un īpaši par to, kā apkarot klimata pārmaiņas, kuras visvairāk ietekmē jaunattīstības valstu iedzīvotājus (Kioto, Monterejas, Dohas un Johannesburgas konferences);

18.

atbalsta alternatīvās enerģijas tehnoloģiju izstrādāšanu un izplatīšanu un uzsver nepieciešamību būtiski palielināt atjaunojamās enerģijas avotu īpatsvaru pasaulē;

19.

aicina Komisiju uzsākt projektus ar Eiropas uzņēmumiem, kuri specializējušies atjaunojamās enerģijas ražošanā un kuri veicina un palielina videi draudzīgus enerģijas avotu piegādi un izmantošanu individuālajiem patērētajiem un uzņēmumiem jaunattīstības valstīs;

20.

uzsver, ka infrastruktūras var būt būtiska ilgtspējīgas attīstības daļa, ja tās atbilst vides un sociālajām vadlīnijām, un aicina Komisiju nodrošināt, lai katrai programmai un projektam, kas saņem ES atbalstu, tiek veikts vides stratēģiskais novērtējums un ietekmes uz vidi novērtējums un tie ir publiski pieejami, jo īpaši ES un Āfrikas valstu infrastruktūras partnerība, ko Komisija ierosināja savā paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam (COM(2006)0376), kas nodrošinās ES finansiālo atbalstu pārrobežu infrastruktūras projektiem un varētu novērst nepilnības reģionālās infrastruktūras projektos, un kuriem — saskaņā ar iepriekš minēto Eiropas konsensu attīstības jomā — būtu jādod visām dalībvalstīm iespēja iesniegt atbilstošus projektu pieteikumus, neatkarīgi no jebkādām tiešām iemaksām;

21.

piezīmē, ka būtu jānodrošina katra infrastruktūras projekta ekonomiskā ilgtspējība, ja tas ir nepieciešams, saistībā ar nodevu politikas reformu, un ka nedrīkst apdraudēt ekoloģisko ilgtspējību;

22.

atzīst, ka Āfrikā ir vairāki pārrobežu un kopējas lietošanas ūdens resursi un ka ūdens resursi nav aizsargāti pret klimata pārmaiņām, nesaprātīgu to izmantošanu un piesārņošanu; aicina Komisiju veicināt ūdens resursu integrētu apsaimniekošanu ES un Āfrikas valstu infrastruktūras partnerības ietvaros, lai nodrošinātu ūdens apgādi cilvēku labklājībai un ekoloģiskai ilgtspējībai;

23.

atzīst, ka lieliem infrastruktūras projektiem var būt nopietna ietekme uz vidi un sociālā ietekme; uzskata, ka Pasaules Aizsprostu komisijas noteiktie kritēriji, arī iespēju analīze un sabiedrības līdzdalība, ir pamatojums lēmumu pieņemšanai par lielu aizsprostu celtniecības projektiem;

24.

aicina palielināt attīstības palīdzības apjomu projektiem, kas saistīti ar izpratnes veicināšanu par vides un veselības aizsardzības jautājumiem;

25.

pauž nožēlu, ka ārējā dimensija ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā nav ciešāk saistīta ar tādiem sabiedrības veselības jautājumiem kā HIV/AIDS un tuberkuloze; uzsver, ka šie jautājumi ir jārisina gan ES, gan pasaulē;

26.

uzsver, ka diskusijās un lēmumu pieņemšanas procesā par ilgspējīgu attīstību ir ļoti būtiski iesaistīt pilsonisko sabiedrību, NVO un īpaši sievietes, lai veicinātu sabiedrības izpratni par šo jautājumu; uzsver izglītības nozīmi ilgspējīgu ekoloģisko alternatīvu attīstīšanai, it īpaši nabadzīgo iedzīvotāju vidū;

27.

aicina Komisiju atbalstīt vietējo kopienu un vietējo iedzīvotāju iespēju paplašināšanu jaunattīstības valstīs, kā arī līdzdalību piekļuvē dabas resursiem, dabas resursu kontrolē un to apsaimniekošanā;

28.

uzsver, ka plašākas līdzdalības nosacījums ir pārredzamība atbilstošas informācijas sniegšanā un ES dokumentiem ir jābūt pieejamākiem;

29.

aicina ieviest ilgtspējīgas attīstības rādītājus, kurus piemēros ES attīstības sadarbības politikās, un pastiprināt pārskatu un pārraudzības mehānismus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību un vides ilgtspējību;

30.

aicina jaunās un vecās dalībvalstis stingrāk apņemties panākt mērķi sniegt valsts palīdzību attīstības jomā 0,7% apmērā no NKI;

31.

uzsver, cik svarīgi ir panākt daudzpusējo vides nolīgumu, piemēram, Kioto Protokola un PTO pamatnolīgumu savietojamību, īpaši ņemot vērā Vispārējās vienošanās par tirdzniecību un tarifiem (VVTT) 20. pantu, kas attiecas uz pieļautajiem vispārējiem izņēmumiem attiecībā uz šādiem pasākumiem: b) nepieciešamie pasākumi cilvēku, dzīvnieku vai augu aizsardzībai; g) pasākumi, kas saistīti ar izsmeļamo dabas resursu saglabāšanu, ja šādus pasākumus īsteno saistībā ar ierobežojumiem, kas attiecas uz vietējo ražošanu vai patēriņu; atkārtoti apstiprina vides ilgspējīgas ietekmes novērtējuma nozīmi saistībā ar tirdzniecības priekšlikumiem;

32.

aicina ASV, Ķīnu un Indiju ratificēt Kioto Protokolu un kopā ar ES uzņemties atbildību par ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē;

33.

uzsver, ka ES ir jāpārskata eksporta subsīdiju bīstamā ietekme uz jaunattīstības valstīm, un it īpaši uz vismazāk attīstītajām valstīm, un starptautiskās tirdzniecības pārrunās ir jācenšas šīs subsīdijas atcelt;

34.

atkārtoti apstiprina, cik nozīmīgi ir atbrīvot no parādiem vismazāk attīstītās valstis, kuru valdības ievēro cilvēktiesības un labas pārvaldības principus;

35.

uzskata, ka Eiropas Ilgspējīgas attīstības tīkls var būt dalībvalstīm kā galvenais līdzeklis, lai apmainītos ar pieredzi par labāko praksi, piemēram, izmantojot savstarpējā salīdzinošā novērtējuma metodi;

36.

uzskata, ka ļoti svarīgi būtu izveidot tādu pastāvīgu konsultatīvu uzraudzības iestādi ilgtspējīgai attīstībai, iekļaujot dalībvalstu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kura pārbaudīs ilgtspējīgas attīstības jēdziena integrēšanu ES politikās un programmās, it īpaši pievēršot uzmanību attīstības sadarbībai, un kura būs būtiska, lai atbalstītu Komisijas iekšējo starpdienestu grupu vides jautājuma iekļaušanai attīstībā;

37.

uzsver, ka attīstītām valstīm ir jābūt pirmajām ilgspējīgas attīstības jēdziena īstenošanas sekmēšanā;

38.

uzsver, ka ilgspējīga attīstība ir cieši saistīta ar stabilām iestādēm, jo ir nepieciešams apvienot tādas darbības, kā piemēram, atbrīvošana no nodokļiem un cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošana; uzskata, ka tam būtu jārosina idejas “devējs — devējam” darbība un tā būtu attīstības sadarbība, kas balstīta uz vienlīdzības, partnerības un īpašumtiesību principiem;

39.

uzsver, cik nozīmīgi ir stiprināt mazos un vidējos uzņēmumus (MVU) kā galvenās struktūras, lai veicinātu vides, sociālo un ekonomisko attīstību jaunattīstības valstīs; tādēļ aicina pastiprināt centienus kopā ar partnervalstu institūcijām, izstrādājot politikas, programmas un projektus, kas veicina MVU attīstību, darbojoties saskaņā ar ilgspējīgas attīstības principiem; atkārto savu priekšlikumu atbalstīt un finansēt reģionālās iestādes, kas sekmē MVU;

40.

aicina ESAO dalībvalstis palīdzēt jaunattīstības valstīm, palielinot piekļuvi nepieciešamiem ieguldījumiem un tirgiem, kā arī izmantojot efektīvākas attīstības sadarbības programmas;

41.

mudina, novērtējot sabiedrības attīstību, vienlīdzīgi līdzsvarot IKP rādītājus ar pieauguma kvalitatīvajiem aspektiem, jo tas ir ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums;

42.

uzsver, ka ir nepieciešami papildus pasākumi, piemēram, ilgtspējīgi fiskālie pasākumi un valsts iepirkums, kā arī subsīdiju samazināšana un pakāpeniska atcelšana, jo tās kropļo tirdzniecību un kaitē videi;

43.

aicina, lai privātais sektors attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs piemērotos un apņemtos ievērot korporatīvos rīcības kodeksus, kuros ir atklāti izklāstīta to ieguldījuma daļa attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

44.

aicina Komisiju regulāri pārraudzīt un sniegt ziņojumu par Rīcības kodeksa lietderīgumu Eiropas uzņēmumiem, kuri darbojas jaunattīstības valstīs, it īpaši, attiecībā uz ilgspējīgas attīstības prasību īstenošanu;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcību, starptautiski veicinot korporatīvo sociālo atbildību; tomēr mudina Komisiju pastiprināt korporatīvo sociālo atbildību, izstrādājot Eiropas uzņēmumiem, kuri darbojas jaunattīstības valstīs, stingrākus obligātos noteikumus, it īpaši attiecībā uz Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) darba tiesību pamatnormām un vides aizsardzību;

46.

atgādina Komisijai par nepieciešamību balstīt attīstības programmas uz pārredzamības un atbildības principiem, jo korupcija jaunattīstības valstīs bieži vien pastiprina negatīvus procesus, kā piemēram, mežu nelegālu izciršanu un uzsver nepieciešamību atbalstīt neatkarīgu iestāžu izveidošanu korupcijas novēršanai jaunattīstības valstīs, piešķirot pietiekamus līdzekļus šādiem projektiem;

47.

aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai identificētu un sauktu pie atbildības tos, kuri ir atbildīgi par nelegāli iegūtu kokmateriālu un koka izstrādājumu ievešanu, un atbalstīt ĀKP valstu darbības, lai pārtrauktu šādu preču darījumus un tirdzniecību;

48.

atkārtoti atgādina par ārvalstu tiešo ieguldījumu nozīmi jaunattīstības valstīm un mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt attīstības politikas tādā veidā, lai uzlabotu ekonomikas iestāžu pašreizējo stāvokli, kā arī ieguldījumu vidi jaunattīstības valstīs;

49.

uzskata, ka jaunattīstības valstu varas iestādēm ne vienmēr ir iespējams nodrošināt nepieciešamo finansējumu lieliem ieguldījumiem infrastruktūras tīklu celtniecībā un uzturēšanā, piemēram, lai piegādātu ūdeni vai nodrošinātu sanitāros pakalpojumus, un ka tikai privātā kapitāla papildu investīcijas, izmantojot valsts un privātā sektora partnerību, varēs nodrošināt nepieciešamo finansējumu;

50.

atkārtoti atgādina par Parlamenta aicinājumu Komisijai stingri atbalstīt FLEGT licencēšanas shēmai un paredzētos brīvprātīgās partnerības nolīgumus (BPN); uzskata, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai pārliecinātu partnervalstis parakstīt BPN nolīgumus un pievienoties licencēšanas sistēmai, un nepieļaut, ka partnervalstīm ir iespējams izvairīties no licencēšanas, eksportējot uz trešām valstīm, kurās nedarbojas licencēšanas sistēmas;

51.

uzsver, cik svarīgi ir uzlabot sociālo dialogu ar vietējiem uzņēmējiem jaunattīstības valstīs, lai sekmētu sadarbību un kopēju atbildību ilgspējīgas ražošanas un ilgspējīga patēriņa panākšanai, un attiecībā zu to atbalstīt zināšanu apmaiņu dienvidu — dienvidu un ziemeļu — dienvidu sadarbības ietvaros;

52.

aicina Komisiju pārrunās par ekonomiskās partnerības nolīgumiem īpašu uzmanību pievērst stratēģijām, kas ĀKK valstīs veicina eksporta diversifikāciju, un atbalstīt izaugsmes un attīstības modeļus, kuri ir ilgtspējīgi attiecībā uz vidi un ir sociāli taisnīgi;

53.

atkāroti apstiprina, ka piekļuve enerģijas avotiem ir galvenā jaunattīstības valstu prioritāte; aicina sekmēt piekļuvi enerģijai, izmantojot ES Enerģijas iniciatīvu, kā arī atjaunojot nodaļu par energoefektivitāti attīstības programmās;

54.

uzsver, ka pilsētu neierobežotas paplašināšanās ietvaros galvenais attīstības jautājums ir pilsētu ūdensapgāde un sanitārie pakalpojumi, jo, balstoties uz vietējiem komunālajiem pakalpojumiem, vietējās varas iestādes var veidot vietējo varas iestāžu pieredzi labākai praksei demokrātiskas pārvaldības jomā;

55.

aicina jaunattīstības valstis, lai nodrošinātu ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu, decentralizēt ūdens apsaimniekošanu vietējā līmenī cik iespējams atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām;

56.

aicina vietējās varas iestādes ES sekmēt, ka daļu no ieņēmumiem no lietotāju maksas par ūdens un sanitāro pakalpojumu sniegšanu izmanto decentralizētas sadarbības pasākumiem, lai finansētu projektus, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi ūdens resursiem jaunattīstības valstīs;

57.

aicina ES palīdzēt izstrādāt stratēģijas, lai sekmētu tādas ekonomikas un lauksaimniecības attīstību, kas ir saskaņojama ar augstu standartu nodrošināšanu vai atjaunošanu ūdenim, sākot no gruntsūdens līdz ūdenim, kuru piegādā patērētājiem;

58.

uzskata par nepieciešamu iekļaut ilgspējīgas attīstības jēdzienu pētniecības un jauninājumu procesā;

59.

aicina visas puses noteikt konkrētus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus ilgspējīgai attīstībai un pārraudzīt mērķu īstenošanu;

60.

uzskata, ka, ņemot vērā politiku saskaņotību attīstībai un arī imigrāciju, dalībvalstīm būs nepieciešams panākt vienošanos, lai risinātu imigrācijas problēmas; atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš, lai mainītu politikas, kas veicina kvalificētu speciālistu aizbraukšanu uz citu valsti, tādās, kas veicina kvalificētu speciālistu atgriešanos; uzsver, ka ES nedrīkst izraisīt jaunattīstības valstīs ilglaicīgu ietekmi, kāda ir kvalificētu speciālistu aizbraukšanai uz citām valstīm;

61.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu valdībām.

—

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 272. panta 4. punkta priekšpēdējo daļu,

—

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 177. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulu Nr. 1605/2002 (EK, Euratom) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (1), un jo īpaši tās 37. un 38. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada vispārējo budžetu, ko galīgā variantā pieņēma 2006. gada 14. decembrī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2007. finanšu gada budžeta grozījuma Nr. 1/2007 provizorisko projektu, ko Komisija iesniedza 2006. gada 20. decembrī (SEC(2006)1776),

—

ņemot vērā budžeta grozījuma Nr. 1/2007 projektu, ko Padome sagatavoja 2007. gada 30. janvārī (5739/2007 — C6-0060/2007),

—

ņemot vērā Reglamenta 69. pantu un IV pielikumu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A6-0010/2007),

A.

tā kā ir nepieciešami tehniski pielāgojumi, lai Eiropas Savienības 2007. gada budžetā varētu ņemt vērā un īstenot 2006. gada 28. novembra trīspusējās sanāksmes rezultātus;

B.

tā kā budžeta grozījuma Nr. 1/2007 projekta mērķis ir iekļaut budžetā šīs korekcijas,

1.

atzinīgi vērtē budžeta grozījuma Nr. 1/2007 projektu;

2.

apstiprina budžeta grozījuma Nr. 1/2007 projektu bez grozījumiem;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā 2006. gada 18. decembra uzklausīšanu Attīstības komitejā,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 28. septembra rezolūciju par ES ekonomiskajām un tirdzniecības attiecībām ar Indiju (1), kā arī Eiropas Parlamenta 2000., 2002., 2003. un 2005. gada rezolūcijas par cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā ANO Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2002. gada 22. augusta vispārējo XXIX ieteikumu (diskriminācija izcelsmes dēļ) un 48 pasākumus, kas jāievieš dalībvalstu pusēm,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības apakškomitejas pētījumu, kurā ietverts principu un pamatnostādņu projekts, lai izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, un atzīmējot īpašo referentu provizorisko ziņojumu par diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ,

—

ņemot vērā dažādos Indijas Konstitūcijas noteikumus par dalītu tiesību aizsardzību un veicināšanu, kas attiecas vismaz uz 167 miljoniem cilvēku, tostarp tādus noteikumus kā nepieskaramo kastu sistēmas atcelšana, aizliegums diskriminēt kastas piederības dēļ, vienlīdzīgas iespējas valsts nodarbinātības jomā un konstruktīva rīcība izglītības, nodarbinātības un politikas jomā, paredzot kvotas valsts pārvaldes iestādēs un politiskās pārstāvības organizācijās, kā arī vairākus likumdošanas pasākumus, lai izskaustu nepieskaramo kastu iedalījuma nelabvēlīgākās formas un kastu diskrimināciju, tostarp ierobežotas darba iespējas, atkritumu aizvākšanu ar rokām un nežēlīgu izturēšanos pret dalītiem,

—

ņemot vērā Valsts Cilvēktiesību komiteju, Nacionālo komiteju un Valsts komiteju kastu sistēmas jautājumos un Nacionālo Safai Karamchari komiteju (komiteja risina jautājumus, kas saistīti ar atkritumu aizvākšanu ar rokām),

—

ņemot vērā Reglamenta 91. pantu un 90. panta 4. punktu,

A.

ņemot vērā, ka Indija ir lielākā demokrātiskā valsts pasaulē, kurā visiem iedzīvotājiem ir vēlēšanu tiesības, un ka iepriekšējais Indijas prezidents un valsts vadītājs bija dalīts, kā arī dalīti ir ieņēmuši ministru amatus; ņemot vērā, ka pastāv indiešu filozofijas skolas, kuras uzskata, ka kastu diskriminācija un sociālā izslēgšana ir pretrunā ar viņu pārliecību;

B.

tā kā dalīti un līdzīgas grupas pastāv arī Nepālā, Pakistānā un Bangladešā;

C.

tā kā Indijas Valsts cilvēktiesību komiteja ir ziņojusi, ka Kastu un cilšu sistēmas (pārkāpumu novēršanas) akta īstenošana ir neapmierinoša, un tā kā šī komiteja ir publicējusi vairākus ieteikumus minētās problēmas risināšanai;

D.

tā kā, neskatoties uz to, ka katru dienu oficiāli reģistrē divdesmit septiņas pārkāpumus pret dalītiem, policisti bieži aizliedz dalītiem ieiet policijas iecirkņos, nereģistrē dalītu sūdzības un regulāri piedalās dalītu spīdzināšanā, nesaņemot par to sodu;

E.

tā kā, neskatoties uz to, ka daudzi dalīti, baidoties no privileģēto kastu atriebības, neziņo par noziedzīgiem nodarījumiem, iepriekšējo 5 gadu oficiālā policijas statistika liecina, ka vidēji katru nedēļu 13 dalītus nogalina, katru nedēļu 5 dalītu mājas vai īpašumus nodedzina, katru nedēļu 6 dalītus nolaupa vai aizved ar varu, katru dienu 3 dalītu sievietes izvaro, katru dienu 11 dalītus piekauj un noziegumus pret dalītiem izdara ik pēc 18 minūtēm (2);

F.

tā kā jaunākajā pētījumā par nepieskaramo kastām Indijas lauku apgabalos (3), aptverot 565 ciemus 11 štatos, konstatēts, ka segregācijas un nepieskaramo kastu principa dēļ veselības aprūpes darbinieki atteicās apmeklēt dalītu mājas 33 % ciemu, dalītiem neļāva ieiet policijas iecirkņos 27,6 % ciemu, dalītu bērniem pusdienlaikā bija jāsēž atsevišķi 37,8 % valsts skolu, dalītu mājām nepiegādāja pasta sūtījumus 23,5 % ciemu un dalītiem neļāva piekļūt ūdens resursiem 48,4 % ciemu;

G.

tā kā puse no Indijas dalītu bērniem nesaņem pārtiku pietiekamā apjomā, 21% bērnu ir pazemināts svars un 12 % bērnu mirst, nesasniedzot 5 gadu vecumu (4);

H.

tā kā skolās ievēro nepieskaramo kastu principu, dalītu bērni daudz biežāk ir pārtraukuši mācības, un analfabētisma līmenis viņu vidū ir daudz augstāks nekā vidējais rādītājs sabiedrībā, turklāt šī attiecība starp dalītiem un citu kastu pārstāvjiem tikpat kā nav mainījusies pēc Indijas neatkarības iegūšanas, un Indijas lauku apgabalos prasme lasīt un rakstīt ir tikai 37,8 % dalītu sieviešu (5);

I.

tā kā dalītu sievietes, tāpat kā “cilšu” sievietes, ir Indijas nabadzīgo iedzīvotāju visnabadzīgākā daļa, un viņas ir pakļautas divkāršai diskriminācijai visās sadzīves jomās gan kastu sistēmas, gan dzimuma dēļ; pret viņām lieto klaju fizisku vardarbību, tostarp viņas cieš no privileģēto kastu seksuālas vardarbības, par ko vainīgie nesaņem sodu, kā arī no sociālās atstumtības un ekonomiskās ekspluatācijas;

J.

tā kā Valsts komiteja kastu sistēmas jautājumos ir konstatējusi, ka valdības Kastu sistēmas īpašajā kompleksajā plānā dalītu labklājībai un attīstībai paredzētais finansējums ir piešķirts ievērojami mazākā apjomā;

K.

tā kā dalītiem ir ierobežotas darba iespējas, viņus izmanto piespiedu darbā un diskriminē dažādos tirgos, tostarp darba, mājokļa, patēriņa, kapitāla un kredīta tirgos; viņi saņem zemāku atalgojumu, strādā ilgāku darba laiku, novēloti saņem algu un cieš no emocionālas un fiziskas vardarbības,

1.

atzinīgi vērtē dažādos Indijas Konstitūcijas noteikumus par dalītu tiesību aizsardzību un veicināšanu, tomēr atzīmē, ka, neskatoties uz minētajiem noteikumiem, dalītu tiesību aizsardzības likumu īstenošana ir neatbilstīga, un Indijas dalītu sadzīvi joprojām apgrūtina nežēlīga apiešanās, nepieskaramo kastu princips, analfabētisms, nevienlīdzīgas iespējas, pienākums aizvākt atkritumus ar rokām, atalgojuma nesamērība, ierobežotas darba iespējas, bērnu darbs un zemes īpašumtiesību neesība;

2.

pauž bažas par zemo notiesāšanas rādītāju attiecībā uz noziedzīgu nodarījumu izdarītājiem un aicina Indijas valdību uzlabot kriminālās tiesvedības sistēmu, lai uzlabotu apsūdzību reģistrāciju pret likumpārkāpējiem, kuri izdarījuši noziegumus pret dalītiem, palielināt šādu likumpārkāpēju notiesāšanas rādītāju, būtiski samazināt tiesvedības ilgumu, kā arī veikt īpašus pasākumus, lai aizsargātu dalītu sievietes;

3.

atzinīgi vērtē nesen noteikto aizliegumu nodarbināt bērnus kā mājkalpotājus un strādniekus ceļmalu ēdnīcās, restorānos, tējnīcās utt. un prasa Indijas valdībai veikt turpmākus pasākumus, lai pilnībā aizliegtu visus bērnu darba veidus;

4.

aicina Indijas valdību veikt steidzamus pasākumus, lai dalītiem nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi policijas iecirkņiem un visām citām valsts iestādēm un pakalpojumiem, tostarp tādiem sabiedriskiem objektiem kā pančājata ēkas (ēkas, kurās darbojas vietējās pašpārvaldes) un vēlēšanu kabīnes;

5.

atzinīgi vērtē Indijas Plānošanas komitejas un dažādu ministriju īstenoto fiskālo politiku, paredzot budžeta dotācijas dalītu labklājības uzlabošanai un attīstībai, un aicina Indijas valdību nodrošināt dalītu labklājības uzlabošanai un attīstībai paredzētās politikas un budžeta pasākumu pilnīgu īstenošanu paredzētajā termiņā, tostarp Kastu sistēmas īpašā kompleksā plāna pilnīgu īstenošanu;

6.

mudina Indijas valdību sadarboties ar attiecīgām ANO cilvēktiesību aizsardzības organizācijām efektīvai kastu diskriminācijas izskaušanai, tostarp ar Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteju un ANO īpašajiem referentiem, kuri izstrādā principus un pamatnostādnes, lai izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ;

7.

aicina Indijas valdību ratificēt ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu apiešanos vai sodu un veikt preventīvus pasākumus, lai samazinātu dalītu pakļaušanu spīdzināšanai, veikt tiesiskus pasākumus, lai Indijā spīdzināšanu atzītu par kriminālnoziegumu, veikt represīvus pasākumus, lai uzsāktu kriminālvajāšanu pret policistiem, kuri veic spīdzināšanas darbības, pastāvīgi nodrošināt rehabilitāciju un kompensāciju izmaksu spīdzināšanas upuriem un ieviest neatkarīgu sistēmu spīdzināšanas upuru sūdzību iesniegšanai, kas būtu pieejama dalītiem;

8.

pauž bažas par ES nepietiekamu sadarbību ar Indijas valdību, jo īpaši ES un Indijas augstākā līmeņa sanāksmēs, jautājumā par kastu diskriminācijas milzīgo apmēru;

9.

prasa Padomei un Komisijai pievērsties kastu diskriminācijas jautājumam ES un Indijas augstākā līmeņa un citās sanāksmēs un ietvert šo jautājumu visos dialogos par politiskām attiecībām, cilvēktiesībām, pilsonisko sabiedrību, attīstību un tirdzniecību, kā arī ziņot attiecīgajām komitejām par šādu dialogu norisi un rezultātiem;

10.

prasa Apvienotās rīcības komitejas ES pārstāvjiem veidot dialogu par kastu diskriminācijas problēmu, izskatot jautājumus par demokrātiju un cilvēktiesībām, sociālo un nodarbinātības politiku un sadarbību attīstības jomā;

11.

atkārtoti pauž cerību, ka Indijai paredzētajās ES attīstības programmās tiks iekļauti īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka tādas minoritātes kā dalīti, adivasi un citas sociāli atstumtās kopienas, ciltis un kastas spētu pārvarēt milzīgās atšķirības no pārējiem iedzīvotājiem attiecībā uz Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu;

12.

atgādina Padomei un Komisijai izvirzīto prasību par prioritāru noteikt vienlīdzīgu iespēju veicināšanu nodarbinātības jomā privātos ES uzņēmumos un mudināt ES uzņēmumus īstenot “Ambedkar principus” (Nodarbinātības un papildu principi attiecībā uz ekonomisko un sociālo atstumtību, lai visiem ārvalstu ieguldītājiem Dienvidāzijā palīdzētu risināt kastu diskriminācijas jautājumu);

13.

atzinīgi vērtē ES saistības attiecībā uz ANO Cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības apakškomitejas principu un pamatnostādņu izstrādāšanu, lai izskaustu diskrimināciju darba un izcelsmes dēļ, un prasa Komisijai un Padomei arī turpmāk sniegt atbalstu šajā jomā;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām, Indijas prezidentam, valdībai un parlamentam, ANO ģenerālsekretāram, kā arī ANO Cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības apakškomitejas, Starptautiskās darba organizācijas, UNICEF, Pasaules Bankas un SVF vadītājiem.

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai (COM(2006)0454) (1),

—

ņemot vērā EK līguma 300. panta 2. punkta pirmo daļu,

—

ņemot vērā EK līguma 300. panta 3. punkta pirmo daļu, saskaņā ar kuru Padome apspriedās ar Parlamentu (C6-0303/2006),

—

ņemot vērā Reglamenta 51. pantu un 83. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas atzinumu un Attīstības komitejas atzinumu (A6-0477/2006),

1.

apstiprina grozīto priekšlikumu Padomes regulai un apstiprina nolīguma noslēgšanu;

2.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu un Gabonas Republikas valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā tā iepriekšējās rezolūcijas par vispasaules moratoriju nāvessodam un jo īpaši 2003. gada 23. oktobra (1), 1999. gada 6. maija (2) un 1998. gada 18. jūnija (3) rezolūcijas,

—

ņemot vērā dažādu ANO iestāžu, tostarp ANO Cilvēktiesību komisijas, pieņemtās rezolūcijas par moratoriju nāvessodam,

—

ņemot vērā ES paziņojumus, ar kuriem atbalsta vispasaules moratorija noteikšanu nāvessodam un 2006. gada 19. decembra ANO Ģenerālās asamblejas paziņojumu, kuru parakstīja 85 valstis no visām ģeogrāfiskajām darba grupām,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu un ārējo attiecību padomes 1998. gada 29. jūnija ES politikas pamatnostādnes trešām valstīm par nāvessodu,

—

ņemot vērā Reglamenta 103. panta 4. punktu,

A.

tā kā nāvessods ir cietsirdīgs un necilvēcīgs soda mērs un ar to tiek pārkāptas tiesības dzīvot;

B.

tā kā nāvessoda atcelšana ir viena no Eiropas Savienības pamatvērtībām un prasība tām valstīm, kuras vēlas kļūt par ES dalībvalstīm;

C.

paužot nopietnas bažas par to, ka neskaitāmās valstīs arvien pastāv vai ir atkārtoti ieviesti tiesību akti, kas paredz nāvessodu un tā izpildi tūkstošiem cilvēku ik gadu;

D.

tā kā vienlaikus visā pasaulē ir vērojams progress attiecībā uz nāvessoda atcelšanu; šajā ziņā atzinīgi vērtē iepriekšējos gados pieņemto pilnīgu nāvessoda atcelšanu Libērijā, Meksikā, Filipīnās un Moldovā, kā arī Peru Kongresa noraidīto likumprojektu, ar ko paredzēja nāvessodu par terorisma noziegumiem;

E.

tā kā ES nolēma saskaņā ar pieņemtajām ES pamatnostādnēm attiecībā par ES politiku pret trešajām valstīm nāvessoda jautājumā darboties starptautiskajās iestādēs, lai panāktu nāvessoda atcelšanu;

F.

tā kā 2007. gada 9. janvārī Itālijas valdība un Eiropas Padome nolēma kopīgi darboties, lai iegūtu pēc iespējas lielāku atbalstu pašreizējās ANO Ģenerālās asamblejas iniciatīvai attiecībā uz moratoriju nāvessoda izpildei, lai panāktu pilnīgu nāvessoda atcelšanu;

G.

tā kā 2006. gada 27. jūlijā Itālijas deputātu palātā vienprātīgi apstiprināja rezolūciju, aicinot Itālijas valdību pēc apspriešanās ar ES partneriem, bet bez vienprātīgas to piekrišanas iesniegt nākamajā ANO Ģenerālajā asamblejā priekšlikumu rezolūcijai par vispasaules moratoriju nāvessodam, lai panāktu pilnīgu nāvessoda atcelšanu visā pasaulē; tā kā ES Vispārējo lietu padome 2007. gada 22. janvāra sanāksmē vienojās par to, ka ES Vācijas prezidentūra Ņujorkā izvērtēs iespējas un veidus, kā atjaunot diskusijas par minēto jautājumu, izskatot priekšlikumu par vispasaules moratoriju nāvessodam;

H.

nosodot nāvessoda izpildi Sadamam Huseinam un viņa pakāršanas publiskošanu plašsaziņas līdzekļos un veidu, kā tas tika veikts,

1.

atkārtoti uzsver savu pastāvīgo nostāju pret nāvessodu, neatkarīgi no nodarījuma veida un apstākļiem, un vēlreiz pauž pārliecību, ka nāvessoda atcelšana veicina cilvēka cieņas principu ievērošanu un progresīvas pārmaiņas cilvēktiesību jomā;

2.

aicina nekavējoties un beznosacījumu kārtībā īstenot vispasaules moratoriju nāvessoda izpildei, lai atceltu nāvessodu visā pasaulē, izmantojot pašreizējās ANO Ģenerālās Asamblejas attiecīgo rezolūciju, kuras īstenošana būtu jāuzrauga ANO ģenerālsekretāram;

3.

aicina ES prezidentūru nekavējoties veikt atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka pašreizējai ANO Ģenerālajai Asamblejai nekavējoties iesniedz šādu rezolūciju; aicina ES prezidentūru un Komisiju informēt Parlamentu par pašreizējā ANO Ģenerālajā Asamblejā panāktajiem rezultātiem saistībā ar vispasaules moratoriju nāvessodam;

4.

prasa ES iestādēm un dalībvalstīm veikt visus iespējamos politiskos un diplomātiskos pasākumus, lai pašreizējā ANO Ģenerālajā asamblejā nodrošinātu panākumus rezolūcijai;

5.

spēcīgi atbalsta neseno Itālijas deputātu palātas un valdības iniciatīvu, kuru atbalstīja Eiropas Savienības Padome, Komisija un Eiropas Padome;

6.

stingri pieprasa visām ES dalībvalstīm nevilcinoties ratificēt Otro fakultatīvo protokolu Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, lai panāktu nāvessoda pilnīgu atcelšanu;

7.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās Asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstīm.

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu (COM(2005)0637),

—

ņemot vērā 57. Pasaules veselības asamblejas 2004. gada 22. maijā pieņēmto Pasaules uztura, fiziskās aktivitātes un veselības stratēģiju,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 14. decembra rezolūciju par veselību un uzturu (1),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju lietu padomes 2005. gada 3. jūnija secinājumus “Aptaukošanās, uzturs un fiziskā aktivitāte”,

—

ņemot vērā ES sporta ministru 2005. gada 19. un 20. septembra neoficiālo sanāksmi, kurā Apvienotās Karalistes prezidentūra ierosināja izveidot darba grupu par sporta un veselības jautājumiem,

—

ņemot vērā zinātnieku aicinājumu 10. Starptautiskajā kongresā par aptaukošanās problēmu (ICO 2006), kas notika Sidnejā no 2006. gada 3. līdz 8. septembrim,

—

ņemot vērā Somijas prezidentūras laikā 2006. gada 20. un 21. septembrī Kupio notikušās augsta līmeņa ekspertu konferences “Veselība visās politikas jomās” secinājumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A6-0450/2006),

A.

tā kā tādu cilvēku skaits, kas cieš no aptaukošanās, Eiropas Savienībā pēdējos 30 gados ir būtiski palielinājies; tā kā šīs parādības izplatīšanās ātrums ir tāds pats kā Amerikas Savienotajās Valstīs 1990. gadu sākumā un tā kā pašlaik Eiropā liekais svars vai aptaukošanās ir apmēram 27 % vīriešu un 38 % sieviešu;

B.

tā kā arvien pieaugošā aptaukošanās problēma, jo īpaši bērnu vidū, skar ne tikai ES un citas pārtikušas valstis, bet lielos apmēros izplatās vairākās jaunattīstības valstīs;

C.

tā kā aptaukošanās ir skārusi arī vairāk nekā 5 miljonus bērnu ES 27 dalībvalstīs, tā kā šis skaits pieaug satraucošā ātrumā — katru gadu reģistrē ap 300 000 jaunu gadījumu;

D.

tā kā pētījumi rāda, ka invalīdi ir lielākā mērā pakļauti aptaukošanās riskam, kam par iemeslu ir vairāki faktori, tostarp patofizioloģiskas enerģijas metabolisma mutācijas un ķermeņa uzbūve, muskuļu atrofija un fizisko aktivitāšu trūkums;

E.

tā kā ar pārtiku uzņemtās enerģijas daudzums lielā sabiedrības daļā kopš 1950. gadiem ir bijis stabils; tā kā dzīvesveida izmaiņu dēļ tomēr ir samazinājusies gan fiziskā aktivitāte, gan fizisks darbs un tāpēc ir samazinājies nepieciešamās enerģijas daudzums, izjaucot līdzsvaru starp nepieciešamo enerģiju un uzņemto enerģiju;

F.

tā kā daudzi projekti un pētījumi ir apstiprinājuši, ka aptaukošanās straujo izplatību nosaka atšķirības, kas saistītas ar sociālekonomisko vidi, un ka aptaukošanās ir biežāk sastopama ģimenēs ar zemu ienākumu un izglītības līmeni;

G.

tā kā, izstrādājot ES Rīcības plānu veselīga dzīvesveida veicināšanai, pienācīga uzmanība jāvelta atšķirīgajiem ēšanas ieradumiem un patēriņa tendencēm dalībvalstīs;

H.

tā kā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2005. gada pārskatā par veselību Eiropā tiek demonstrēts, ka lielu skaitu nāves un slimību gadījumu izraisa septiņi galvenie riska faktori, no kuriem seši (paaugstināts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, pārlieku augsts ķermeņa masas indekss, nepietiekama augļu un dārzeņu lietošana uzturā, fiziskās aktivitātes trūkums un pārmērīga alkohola lietošana) ir saistīti ar uzturu un nepietiekamām fiziskām nodarbībām, un tā kā ir svarīgi vienlīdz pievērsties visiem šiem veselību ietekmējošiem faktoriem, lai novērstu ievērojamu skaitu nāves gadījumu un slimību;

I.

tā kā par veselīgu uzturu ir uzskatāms uzturs, kas apvieno noteiktas kvantitatīvas un kvalitatīvas iezīmes, piemēram, enerģētiskā vērtība atbilst individuālajām vajadzībām un vienmēr ir saskaņā ar pareiza uztura principiem;

J.

tā kā atbilstoši kompetencei, kas tai ar Līgumiem uzticēta, Eiropas Savienībai ir svarīga loma patērētāju aizsardzības jautājumos, veicinot veselīgu uzturu un augļu un dārzeņu lietošanu uzturā, bet attiecībā uz fiziskās aktivitātes un sporta veicināšanu Kopienas pasākumiem katrā ziņā jāpapildina dalībvalstu, to reģionu un pilsētu pasākumi;

K.

tā kā slimības, kas saistītas ar liekā svara problēmām, rada noteiktas sociālekonomiskās sekas (tām pašlaik tiek tērēts 4—7% no dalībvalstu kopējiem izdevumiem par veselību); tā kā aptaukošanās problēmas kopējās izmaksas (ņemot vērā lielāku bezdarba risku, darba izbeigšanu, invaliditāti) nav zinātniski precīzi novērtētas;

L.

tā kā vairuma dalībvalstu politikas virzienu mērķis ir risināt ar aptaukošanos saistītās problēmas un uzlabot iedzīvotāju veselību — dažas valdības ir aizliegušas veselībai kaitīgo, bet citas izvēlējušās veselīgu dzīvesveidu stimulējošus pasākumus;

M.

tā kā dažās dalībvalstīs ir, piemēram, nolemts ierobežot vai pat aizliegt tirdzniecības automātus skolu telpās, jo to piedāvājums ir nepietiekams, tostarp pārāk maz tiek piedāvāti dzērieni ar zemu cukura daudzumu, augļi, dārzeņi un tā sauktie diētiskie produkti;

N.

sākuma posmā ir interesanti izvērtēt, no vienas puses, Eiropas bezalkoholisko dzērienu ražotāju neseno brīvprātīgo apņemšanos ierobežot komerciālo piedāvājumu bērniem, kas ir jaunāki par 12 gadiem, vienlaikus veicinot dzērienu dažādību skolās, un, no otras puses, divu ātrās ēdināšanas nozares “gigantu” apņemšanos uz hamburgeru un čipsu iepakojumiem sniegt norādes par produktu uzturvērtību;

O.

atzinīgi vērtējot daudzu Eiropas mazumtirgotāju iniciatīvas, kuru mērķis ir veselīga uztura veicināšana, tostarp veselīgu produktu piedāvāšana, vieglāk saprotamu produktu uzturvērtības marķējumu ieviešana, kā arī sadarbība ar valdībām, skolām un NVO, lai vairotu izpratni par veselīga uztura un regulāras fiziskās aktivitātes labvēlīgo ietekmi;

P.

tā kā minētā Zaļā grāmata ir daļa no vispārējas ES iniciatīvas, kuras mērķis ir vērsties pret veselībai bīstamākajiem faktoriem, tostarp pret sliktiem ieradumiem un fiziskās aktivitātes trūkumu, kas, tāpat kā smēķēšana un alkohola pārmērīga lietošana, palielina valstu veselības sistēmu slodzi un ir pamatcēlonis sirds un asinsvadu slimībām kuras ir galvenais nāves cēlonis vīriešiem un sievietēm Eiropas Savienībā, noteiktiem vēža veidiem, elpošanas ceļu slimībām, osteoporozei un 2. tipa diabētam;

Q.

tā kā rezultāti, kas gūti sabiedriskās apspriešanas gaitā saistībā ar Zaļo grāmatu, ar ko Komisija iepazīstināja 2006. gada 11. septembrī, mudina it īpaši uz rīcību Eiropas Savienības līmenī, aptverot dažādas Kopienas politikas un īpašu uzmanību veltot bērniem un jauniešiem;

R.

tā kā Kopienai saistībā ar kopīgām politikām vai papildus darbībām, ko veic 27 dalībvalstis, jāveic aktīva darbība, informējot patērētājus par aptaukošanās problēmu, izmantojot kopējo lauksaimniecības politiku, lai palielinātu augļu un dārzeņu patēriņu uzturā, finansējot pētījumus, izglītības un sporta projektus un pieņemot jaunus vai pārskatītus tiesību aktus ar reālu ietekmi uz Eiropas iedzīvotāju uztura veselīgumu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt veselīgu uzturu (kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājos) un fiziskās aktivitātes, kā arī cīņu pret aptaukošanos un nozīmīgākajām ar nepareizu uzturu saistītajām slimībām; aicina iepriekšminēto turpmāk uzskatīt par politisku prioritāti Eiropas Savienībā un dalībvalstīs;

2.

atzīst, ka aptaukošanās ir saistīta ar daudziem faktoriem un ka tai vajadzīga holistiska pieeja, iesaistot visdažādākās politikas jomas;

3.

pauž lielu nožēlu, ka, neraugoties uz daudzu dalībvalstu rīcību, aptaukošanās skar arvien lielāku iedzīvotāju daļu un ka, šādai tendencei turpinoties, ietekme uz iedzīvotāju veselību kļūs neaprēķināma, lai gan to varētu novērst ar atbilstošiem pasākumiem;

4.

iesaka visām dalībvalstīm aptaukošanos oficiāli atzīt par hronisku slimību, lai nepieļautu aptaukojušos personu jebkāda veida stigmatizāciju un diskrimināciju; iesaka dalībvalstīm nodrošināt šiem cilvēkiem piekļuvi atbilstošai ārstniecībai valsts veselības aprūpes sistēmā;

5.

atzinīgi vērtē PVO Eiropas ministru konferencē, kas notika Stambulā, 2006. gada 15.—17. novembrī, pieņemto Aptaukošanās apkarošanas hartu, uzsver mērķtiecīgas rīcības sistēmas izstrādi, lai šo epidēmiju kontrolētu, un aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt iesaistīšanās un prioritāšu noteikšanas laika grafiku;

6.

pilnībā atbalsta 2005. gada martā izstrādāto Eiropas Uztura, fiziskās aktivitātes un veselības rīcības platformu (“Platforma”) un atzinīgi vērtē Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorāta (DG SANCO) izvēlēto metodi — pastāvīgu dialogu ar dažādu rūpniecības nozaru pārstāvjiem, valstu iestādēm un NVO;

7.

atzinīgi vērtē Platformā iesaistīto pušu jau piedāvātās brīvprātīgās saistības; uzsver vajadzību nodrošināt, ka šādas saistības tiek efektīvi pārraudzītas, un aicina Komisiju izstrādāt skaidrus novērtēšanas kritērijus; atzīmē, ka uzticams novērtējums ir būtisks, lai nodrošinātu progresa adekvātu vērtējumu un ļautu ES vajadzības gadījumā turpmāk apsvērt rīcību vai tiesību aktu priekšlikumus; aicina Komisiju ik gadu ziņot Eiropas Parlamentam par Platformas panākumiem;

8.

prasa Komisijai veikt attiecīgās politikas priekšlikumu ietekmes novērtējumu, lai noteiktu to ietekmi uz sabiedrības veselību, aptaukošanos un ar uzturu saistītiem mērķiem; iesaka šādu veselīguma vai aptaukošanās kontroli veikt jo īpaši attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku, pētniecības programmām, enerģētiku, reklāmu un pārtikas politiku;

9.

atzīmē, ka patlaban, kamēr Platformā piedalās ļoti dažādas ieinteresētās puses, tās saistībā ar aptaukošanās problēmu galvenokārt pievēršas enerģijas patēriņa aspektam; tādējādi aicina ar enerģijas patēriņa aspektu saistītās ieinteresētās puses, piemēram, datorspēļu ražotājus, sporta asociācijas un apraides organizācijas, vairāk piedalīties diskusijās un apsvērt iespēju uzņemties līdzīgas saistības;

10.

uzskata, ka dažādās Eiropas pārtikas rūpniecības nozarēs pastāvošā tendence mainīt komerciālo piedāvājumu bērniem un ieviest bērnu pārtikas produktu un dzērienu uzturvērtības marķējumus ir solis pareizajā virzienā;

11.

mudina dalībvalstis atklāt ekonomiski izdevīgu veidu, kā nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju sadarbību ar rūpniecības pārstāvjiem, lai uzlabotu pacientu izpratni un kontroli pār uzturu un mazinātu ar aptaukošanās problēmu saistīto ekonomisko slogu; uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš projektiem, kas orientēti uz sociāli un ekonomiski mazāk nodrošināto kopienu iedzīvotāju vajadzībām;

12.

sagaida, ka tuvākajā nākotnē Komisija Baltajā grāmatā ieteiks praktiskus pasākumus, lai, vēlākais, no 2015. gada sāktu samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš no liekā svara un aptaukošanās;

13.

uzskata, ka aptaukošanās novēršanas un kontroles politikai jāaptver viss cilvēka dzīves ilgums — no embrionālā perioda līdz vecumam; turklāt uzskata, ka īpaša uzmanība jāvelta bērnībai — dzīves posmam, kurā izveidojas daudzi ēšanas ieradumi;

14.

mudina dalībvalstis atzīt, ka izglītošanai par uzturu un veselību jau no agras bērnības ir izšķirīga nozīme cīņā pret lieko svaru un aptaukošanos;

15.

uzsver pārāk lielu centienu bīstamību attiecībā uz kampaņu, lai apkarotu aptaukošanos, un uzskata, ka bērniem un pusaudžiem, kuri ir jūtīgi pret savu vienaudžu ietekmi, jāsniedz pareizi piemēri, tā lai novērstu citu ēšanas traucējumu kā, piemēram, anoreksijas un bulīmijas izplatību;

16.

uzskata, ka veselības speciālistiem ir nozīmīga loma sabiedrības informēšanā par pareizi sabalansēta uztura un regulāru fizisko aktivitāšu labvēlīgo ietekmi uz veselību un riska noteikšanā, jo īpaši cilvēkiem, kuriem ir pārmērīgs abdominālo tauku slānis un tādējādi pastāv lielāks risks saslimt ar 2. tipa diabētu, sirds un asinsvadu slimībām un citām slimībām; aicina dalībvalstis paaugstināt dietologa profesijas nozīmību, savstarpēji atzīstot profesionālās kvalifikācijas un definējot nosacījumus šīs profesijas iegūšanai, kā arī nodrošinot kvalificētu profesionālo apmācību;

17.

norāda, ka skolā bērni pavada visilgāko laiku un ka tāpēc skolas videi un it īpaši skolas ēdnīcām jāveido ēšanas ieradumi, attīstot ēdienu gatavošanas pamatprasmes un izglītojot par pārtikas produktiem, un jārosina uz regulārām fiziskām aktivitātēm un veselīgu dzīvesveidu, it īpaši, lai kompensētu laiku, kas arvien mazāk tiek atvēlēts fiziskai audzināšanai skolā; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt mehānismus, kā skolās izplatīt labāko praksi saistībā ar visefektīvākajām idejām, bērnus informējot par veselīgiem ēšanas ieradumiem un nodrošinot kvalitatīvu ēdienu saskaņā ar visaugstākajiem uzturvērtības standartiem;

18.

pauž nožēlu par dalībvalstu varas iestāžu praksi pārdot skolu sporta laukumus pilsētu attīstības nolūkiem;

19.

aicina dalībvalstis nodrošināt pietiekamu finansējumu skolu ēdnīcām, lai tās varētu piedāvāt svaigi gatavotus ēdienus, vēlams, no bioloģiskās lauksaimniecības vai vietējiem produktiem, un veicināt veselīga uztura ieradumus jau no agras bērnības;

20.

uzskata, ka dalībvalstis jāmudina nodrošināt bērniem pietiekamas iespējas, lai tie skolā varētu nodarboties ar sportu un fiziskajām aktivitātēm; mudina dalībvalstis un to pašvaldības skolu izvietojuma plānošanas laikā apsvērt veselīga un aktīva dzīvesveida veicināšanas iespējas, lai skolas atrastos tuvāk attiecīgajai vietējai kopienai, tādējādi dodot bērniem iespēju doties uz skolu kājām vai ar velosipēdu, nevis braukt ar automašīnu vai autobusu;

21.

aicina ES bezalkoholisko dzērienu ražotājus nekavējoties īstenot saistības, ko tie uzņēmās 2005. gada 20. decembrī savā prakses kodeksā, jo īpaši saistības attiecībā uz komerciālās darbības ierobežošanu sākumskolās;

22.

uzskata, ka tirdzniecības automātu uzstādīšanai atļautās vietās vidējās izglītības iestādēs jāatbilst veselīga uztura noteikumiem;

23.

nosoda biežās un intensīvās televīzijas reklāmas kampaņas, kurās reklamē īpaši bērniem paredzētus pārtikas produktus, un uzsver, ka šāda komerciāla prakse neveicina veselīgus ēšanas ieradumus un tāpēc ir jāuzrauga ES līmenī, pārskatot Direktīvu par televīziju bez robežām (2); uzsver, ka pastāv skaidri pierādījumi, ka TV reklāma ietekmē 2 līdz 11 gadus vecu bērnu pārtikas īstermiņa patēriņa ieradumus, tajā pašā laikā uzskata, ka par to individuāli ir atbildīgi vecāki, jo viņi pieņem galīgo lēmumu par pirkumu; tomēr atzīmē pētījumu rezultātus, ka lielākā daļa vecāku sagaida skaidrus ierobežojumus attiecībā uz neveselīgas pārtikas produktu reklāmu bērniem;

24.

aicina Komisiju Platformā izveidot brīvprātīgas vai pašregulējošas saistības, lai pārtrauktu reklamēt bērniem pārtikas produktus ar augstu tauku, cukura un sāls saturu, bet mudina Komisiju iesniegt tiesību aktu priekšlikumus, ja pašregulācija nesekmēs pārmaiņas;

25.

norāda, ka, apsverot šādas iespējas, nevajadzētu aizmirst par tādiem jauniem reklāmas veidiem bērniem kā mobilā tālruņa teksta ziņojumi, spēles tiešsaistē, kā arī sporta laukumu izveides sponsorēšana;

26.

uzskata, ka nākotnē starp Komisiju un Eiropas plašsaziņas līdzekļiem jānoslēdz “džentlmeņu vienošanās” par to, ka uz bērniem paredzētiem ražojumiem dažādos plašsaziņas līdzekļos, piemēram, televīzijā, kino, internetā un video spēlēs jābūt informācijai par veselību un aktīvo atpūtu, kas informētu Eiropas jauniešus par to, cik svarīgi ir nodarboties ar sportu un lietot uzturā augļus un dārzeņus, lai saglabātu labu veselību;

27.

atzīst Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes lomu ar uzturu saistītu padomu un rekomendāciju sniegšanā;

28.

uzskata, ka plašsaziņas līdzekļi (TV, radio, internets) vairāk nekā jebkad ir svarīgs pedagoģisks līdzeklis, ar ko mācīt par veselīgu uzturu un kam jāsniedz patērētājiem praktiski padomi, lai viņi varētu atrast līdzsvaru starp ikdienā uzņemto kaloriju daudzumu un enerģijas patēriņu, un beigu beigās sniegt izvēles brīvību;

29.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1924/2006 par uzturvērtības un veselīguma norādēm (3) radīs spēcīgu ietekmi un beidzot nodrošinās patērētājiem godīgu, uzticamu un saskanīgu informāciju par pārtikas produktu uzturvērtības īpašībām, jo īpaši tiem produktiem, kuros ir liels cukura, sāls un noteiktu tauku daudzums; atzīmē, ka šādas regulas piemērošana jāīsteno ar tādu pieeju, kas joprojām veicinātu un dotu iespēju ēdienu un dzērienu ražotājiem attīstīt un uzlabot savus produktus; tādējādi uzskata, ka saistībā ar šo regulu Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei īpaša prioritāte jāpiešķir uzturvielu profilu izstrādei, ņemot vērā pašus jaunākos pieejamos datus, un tas jāveic ciešā sadarbībā ar patērētāju NVO un pārtikas rūpniecības pārstāvjiem, tostarp mazumtirgotājiem;

30.

atzīmē sabiedrības un zinātnieku pieaugošās bažas par mākslīgo hidroģenēto tauku ietekmi uz cilvēkaveselību un norāda uz atsevišķu valstu (Kanāda, Dānija) un reģionu (Ņujorka) iestāžu centieniem izslēgt hidroģenētos taukus no cilvēku uztura, aicina ES rīkoties, lai samazinātu hidroģenēto tauku uzņemšanu uzturā;

31.

uzskata, ka svarīgi nekavējoties pārskatīt Padomes 1990. gada 24. septembra Direktīvu 90/496/EEK par pārtikas produktu marķējumu (4), lai vismaz iekļautu prasību norādīt uzturvielu sastāvu un daudzumu, kā arī tauku veidu, ievērojot izvirzītos mērķus, tostarp Eiropas tiesiskā regulējuma vienkāršošanas un saskaņošanas mērķi, un ņemot vērā rūpniecības pārstāvju un patērētāju apvienību ieteikumus;

32.

pauž lielu interesi par pārtikas norāžu sistēmām, ko ieviesuši dažu dalībvalstu pārtikas uzņēmumi, mazumtirgotāji vai valsts iestādes, lai vienkāršotu uzturvērtības norādes; atzīst šādu norāžu sistēmu vērtību, kā arī veselīgas izvēles logo, ja tie patīk patērētājiem un ir viegli izmantojami; atgādina, ka pētījumi apstiprina to, ka šādas sistēmas, kas ar interpretējošu elementu norāda uzturvielu līmeni, patērētājiem izvēloties veselīgāku pārtiku ir vislabākās; aicina Komisiju, izmantojot šo pieredzi un pētījumus, izstrādāt un ieviest ES iepakojuma marķēšanas sistēmu un norāda, ka patērētāju nepārtrauktas informēšanas nolūkos šajā jomā jāievieš noteikts saskaņošanas līmenis un ka šādai informācijai jābūt zinātniski pamatotai;

33.

uzskata, ka produktu piedāvājuma nomaiņa ir iedarbīgs līdzeklis, lai samazinātu tauku, cukura un sāls patēriņu uzturā, un atzinīgi vērtē dažu ražotāju un mazumtirgotāju paveikto šajā virzienā; atzīmē, ka patlaban tikai 5% no visām Platformas brīvprātīgajām saistībām attiecas uz produktu attīstības jomu; aicina Komisiju, dalībvalstis, ražotājus, mazumtirgotājus un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus vairāk censties samazināt tauku, cukura un sāls daudzumu pārtikas produktos; aicina ražotājus nomainīt produktu piedāvājumu, lai ne tikai ieviestu jaunus, dažkārt dārgāku zīmolu produktus, bet arī izvirzītu par prioritāti tauku, cukura un sāls daudzuma samazināšanu esošo produktu sastāvā;

34.

uzsver, ka ir būtiski dot iespēju cilvēkiem izdarīt uz zināšanām pamatotu izvēli, kādu ēdienu lietot uzturā un cik bieži nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm;

35.

uzskata, ka veselīga uztura un fiziskās aktivitātes veicināšanai jākļūst par politisku prioritāti ne tikai Veselības un patērētāju tiesību aizsardzības ģenerāldirektorātā, bet arī Komisijas ģenerāldirektorātos, kas atbildīgi par lauksaimniecības, transporta, nodarbinātības, pētniecības, izglītības un sporta jomu un kas īsteno Kopienas politikas vai programmas ar ietekmi uz uztura veselīgumu; lūdz Komisiju veikt attiecīgo politiku priekšlikumu ietekmes novērtējumu saistībā ar ietekmi uz sabiedrības veselību un ar uzturu saistītiem mērķiem, jo īpaši attiecībā uz kopējo lauksaimniecības politiku;

36.

atzinīgi vērtē pašreizējās Kopienas rīcības programmas sabiedrības veselības jomā (2003—2008) finansiālo atbalstu daudziem projektiem par aptaukošanās problēmu, uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt pieeju ilgtermiņa finansējumam un ka nākamajā programmā (2007—2013) jāuzsver bērnu, jauniešu un invalīdu veselīga dzīvesveida veicināšana;

37.

uzsver, ka informēšanas kampaņas nav labākie līdzekļi, ar kuru palīdzību piekļūt nelabvēlīgos apstākļos nokļuvušām sociālekonomiskām grupām; uzskata, ka darbības jābalsta uz vietējās kopienas vajadzībām, jāveido tieši kontakti, kā arī cieša sadarbība starp vietējām skolām, bērnudārziem, visiem ģimenes ārstiem, bērnu ārstiem un vietējiem veselības aprūpes dienestiem; norāda, ka ir svarīgi veikt šādu darbību novērtējumu, lai saprastu, vai ar tām ir panākts vēlamais rezultāts;

38.

aicina izmantot struktūrfondus, lai sociālekonomiski nelabvēlīgākajos apgabalos veiktu ieguldījumus infrastruktūrā, kas atvieglo fiziskās aktivitātes un drošu pārvietošanos, piemēram, izveidojot velosipēdu celiņus, un veicina aktivitātes ārpus telpām drošā vidē; vienlaikus mudina dalībvalstis ieguldīt šādu mērķu īstenošanā;

39.

aicina Komisiju (sadarbībā ar dalībvalstu vai reģionu kompetentajām ministrijām) ieguldīt izmēģinājuma izglītības iestāžu programmās, kas veicina sportu skolā;

40.

mudina Komisiju novērtēt, cik lielā mērā nepareizs uzturs un kustību trūkums ir problēma vecāku cilvēku vidū, un apsvērt turpmākos pasākumus, kas jāveic šo svarīgo, bet dažkārt šajā ziņā novārtā atstāto vietējās kopienas iedzīvotāju grupu atbalstam;

41.

aicina dalībvalstis un darba devējus atbalstīt darbinieku piedalīšanos fiziskās nodarbībās un it īpaši šajā ziņā atbalstīt sievietes, kas dara monotonus darbus, kuri var novest pie hroniskām slimībām;

42.

atzīst darba devēju lomu veselīga dzīvesveida veicināšanā darbinieku vidū; norāda, ka darbaspēka veselība un līdz ar to darba produktivitāte jāiekļauj uzņēmumu sociālās atbildības stratēģijā; norāda uz nesen izveidoto Eiropas Apvienību par uzņēmumu sociālo atbildību, lai veicinātu labas prakses apmaiņu šajā jomā;

43.

atzinīgi vērtē 10. Starptautiskajā kongresā par aptaukošanās problēmu zinātnieku aprindu izvirzīto aicinājumu pastiprināt pētījumus, lai labāk izprastu to ģenētisko faktoru un dzīvesveida mijiedarbību, kas ierosina šo slimību;

44.

šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Kopiena finansē deviņus projektus, kas iekļauti Sestās pamatprogrammas pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem tematiskajā prioritātē “Pārtikas kvalitāte un nekaitīgums” un kas paredz jaunus paņēmienus cīņai pret aptaukošanos, piemēram, galveno uzmanību veltot konkrētai vecuma grupai vai pētot ģenētisko un uzvedības faktoru un sāta sajūtas mijiedarbību;

45.

aicina saistībā ar Septīto pētniecības un attīstības pamatprogrammu cīņu pret aptaukošanos turpināt ne tikai, lai gūtu labumu no pētnieku starptautiskās sadarbības pārtikas, lauksaimniecības un biotehnoloģiju jomā, bet lai to varētu arī uzskatīt par vairākām disciplīnām kopēju pētījumu priekšmetu;

46.

uzsver, ka liela nozīme ir salīdzināmiem rādītājiem par veselības stāvokli, tostarp datiem par uzturu, fizisko aktivitāti un aptaukošanos, jo īpaši pa vecuma grupām un sociālekonomiskajiem slāņiem;

47.

pauž nopietnas bažas par to, ka Eiropā samazinās augļu un dārzeņu lietošana uzturā, kas šo produktu cenas dēļ un tādēļ, ka ir pārāk maz informācijas par to patieso uzturvērtību, galvenokārt skar Eiropas mājsaimniecības ar maziem ienākumiem;

48.

aicina Komisiju ierosināt tādu politiku un likumdošanas sistēmu, kas nodrošina piekļuvi labākajiem uzturvielu un citu vēlamu uztura elementu avotiem, kā arī dod Eiropas patērētājiem izvēles iespējas attiecībā uz to, kā sasniegt un saglabāt optimālo uztura uzņemšanas režīmu, kas vislabāk atbilst viņu dzīvesveidam un veselības stāvoklim;

49.

pauž bažas par ziņojumiem, ka Eiropā audzēto augļu un dārzeņu uzturvērtība pēdējās desmitgadēs ir pasliktinājusies, un aicina Komisiju un Padomi 2008. gada kopējās lauksaimniecības politikas pārskatā pārtikas uzturvērtību uzskatīt par nozīmīgu kritēriju, lai lauku attīstības politikās veicinātu kvalitatīvas pārtikas ražošanu un veselīgu uzturu;

50.

aicina uz lielāku saskaņu starp kopējo lauksaimniecības politiku un Eiropas Savienības veselības politikām un prasa Komisijai noteikti nodrošināt, lai Eiropas subsīdijas, ko saņem dažas rūpniecības nozares, nekādā gadījumā neizmantotu tādu reklāmas kampaņu finansēšanai, kuras cenšas radīt labvēlīgu iespaidu par produktiem ar ļoti lielu kaloriju daudzumu;

51.

uzskata, ka ir nepieciešama augļu un dārzeņu tirgu kopējās sistēmas reforma, starp kuras galvenajiem mērķiem būtu palielināt šāda veida pārtikas produktu ar augstu uzturvērtību lietošanu uzturā; turklāt ir stingri pārliecināts, ka jādod priekšroka stimulējošai politikai (cenu samazināšana, nodokļu samazināšana, citi subsīdiju veidi), nevis sistēmai, kuras pamatā būtu lielāku nodokļu uzlikšana produktiem ar lielu kaloriju daudzumu (“tauku nodoklis”) un kura galu galā negatīvi ietekmētu tieši Eiropas vismazāk pārtikušās mājsaimniecības;

52.

aicina PVO izklāstīt Eiropas Parlamentam savu pašreizējo viedokli par aptaukošanos;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, dalībvalstu un kandidātvalstu parlamentiem un valdībām, kā arī PVO.

—

ņemot vērā EK līguma 192. panta otro ievilkumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0405/2006),

A.

tā kā Eiropā ir atšķirības attiecībā uz noilguma termiņu, kā arī uz noilguma termiņa sākšanos, datumu, kad kļuvis zināms par cietušo personu, iespēju pārtraukt vai izbeigt termiņu, liecību sniegšanu un aizstāvības apgalvojumu par noilguma termiņa izbeigšanos;

B.

tā kā šādas atšķirības negadījumos cietušajiem var izraisīt nevēlamas sekas pārrobežu tiesas procesos, radot cietušo personu ceļā šķēršļus, viņiem izmantojot savas tiesības citas dalībvalsts teritorijā un dažos gadījumos varbūtēji arī savā valstī, kad viņiem jāpakļaujas citas valsts tiesību aktiem;

C.

tā kā attiecībā uz pārrobežu negadījumiem it īpaši izraisās šādas problēmas, proti, dažās valstīs nav nodrošināta jebkāda speciāla aizsardzība nepilngadīgajiem un personām ar invaliditāti attiecībā uz noilguma termiņa sākšanos, kā rezultātā viņi var zaudēt tās tiesības uz kompensāciju, kuras viņiem būtu saglabātas, ja viņi būtu cietuši nelaimes gadījumā citā dalībvalstī, nevis savējā; dažās valstīs vienīgais veids, kā pārtraukt noilguma termiņu, ir tiesvedības uzsākšana un procesa virzīšana: pārrobežu tiesas prāvās šāda pieeja var izraisīt problēmas, jo sarunas būs nepieciešamas ilgāku laiku, un nespēja pārtraukt noilguma termiņu cietušajam var radīt nelabvēlīgu situāciju, jo viņam nāksies maksāt ievērojamas summas agrīnajā posmā, uzsākot tiesvedību un virzot procesu, pirms nav bijis iespējams pabeigt sarunas;

D.

tā kā, ņemot vērā atšķirības attiecībā uz noilguma termiņu pārrobežu negadījumos, kad personas guvušas miesas bojājumus, būtu atbilstīgi noteikt dažus principus, kuri attiektos uz būtiskākajiem jautājumiem;

E.

tā kā ir pienācīgi izpildīts Reglamenta 39. panta 2. punkta nosacījums, ka neviens šāda veida priekšlikums netiek gatavots,

1.

aicina Komisiju veikt izpēti par to, kāda ir pastāvošo atšķirīgo noilguma termiņu ietekme uz iekšējo tirgu un īpaši uz iedzīvotājiem, kuru brīvības ir noteiktas Līgumā. Šim pētījumam īpaši ir jānoskaidro to pārrobežu miesas bojājumu skaits, un jānovērtē jebkādas grūtības un/vai problēmas, kas radušās cietušajai pusei noilguma termiņu atšķirību dēļ, ņemot vērā B apsvērumā minētos gadījumus;

2.

aicina Komisiju izstrādāt ziņojumu par noilguma termiņiem, balstoties uz pētījuma novērtējumu, īpaši pievēršot uzmanību iespējamām izvēlēm, sākot ar noilguma termiņu ierobežotu saskaņošanu un beidzot ar kolīzijas normu piemērošanu;

3.

aicina Komisiju attiecīgā gadījumā, balstoties uz atbilstīgi 1. punktam veiktās izpētes rezultātiem, un pēc apspriešanās ar Parlamentu iesniegt Parlamentam likumdošanas priekšlikumu saskaņā ar EK Līguma 65. panta c) apakšpunktu un 67. panta 5. punkta otro ievilkumu par noilguma termiņu attiecībā uz personu prasībām miesas bojājumu un nāves gadījumos pārrobežu tiesas procesos ar šādiem detalizētiem ieteikumiem, kas pievienoti šai rezolūcijai;

4.

apstiprina, ka ieteikumi, kas pievienoti šai rezolūcijai, ievēro subsidiaritātes principu un pilsoņu pamattiesības; aicina Komisiju rūpīgi pārbaudīt, vai ir stingri ievērots subsidiaritātes princips un proporcionalitātes apsvērumi; iesaka īpašu vērību ir pievērst, lai nodrošinātu, ka tiek atlasīts tāds normatīvā regulējuma veids, kas vismazāk iejaucas sistēmā, un lai izpētītu, vai, piemēram, problēmu varētu labāk atrisināt, ieviešot izcelsmes valsts principu;

5.

uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nedrīkst būt finansiāla ietekme;

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pievienotos detalizētos ieteikumus Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

—

vēlreiz apstiprinot Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 2. pantā, 3. panta 2. punktā, 13. pantā, 137. panta 1. punkta i) apakšpunktā un 141. pantā noteiktos principus,

—

ņemot vērā 2000. gadā pasludināto Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un īpaši tās 23. pantu,

—

ņemot vērā 1950. gadā pieņemto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā ANO 1948. gada 10. decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), it īpaši TAM3 par dzimumu līdztiesības veicināšanu un sieviešu ietekmes palielināšanu kā priekšnoteikumu, lai cita starpā sasniegtu līdztiesību visos izglītības līmeņos un visās darba jomās,

—

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā notikušo 4. Pasaules sieviešu konferenci, Pekinā pieņemto deklarāciju un darbības platformu, kā arī turpmākajās ANO sesijās pieņemtos noslēguma dokumentus “Pekina +5” un “Pekina +10” par turpmākiem pasākumiem un iniciatīvām, lai īstenotu 2000. gada 9. jūnijā pieņemto Pekinas deklarāciju un 2005. gada 11. martā pieņemto darbības platformu,

—

ņemot vērā 1999. gadā pieņemto ANO Konvencijas par sieviešu visa veida diskriminācijas likvidāciju (CEDAW) fakultatīvo protokolu, kas paredz, ka indivīdi vai indivīdu grupas, kas kļuvušas par vardarbības upuriem saistībā ar jebkādu konvencijā noteikto tiesību pārkāpumiem no konvencijas dalībvalsts puses, var iesniegt ziņojumus Komitejai sieviešu diskriminācijas likvidācijas jautājumos,

—

ņemot vērā ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNECSO) globālā monitoringa ziņojumus “Izglītība visiem” 2003./2004. g., 2005. g. un 2006. g.,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumus un īpaši tās rezolūciju un rīcības plānu, kas pieņemts 2006. gada 8.—9. jūnijā Stokholmā notikušajā 6. Eiropas ministru konferencē par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra ieteikumu 2006/143/EK par turpmāko Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā (1),

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 24. septembra ieteikumu 98/561/EK par Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā (2),

—

ņemot vērā tā 2005. gada 28. aprīļa rezolūciju par romu stāvokli Eiropas Savienībā (3) un 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par romu sieviešu stāvokli Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006)0367),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.—2010. gadam” (COM(2006)0092),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 1. jūnija paziņojumu “Nediskriminācija un iespēju vienlīdzība visiem — pamatstratēģija” (COM(2005)0224),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 19. februāra paziņojumu (COM(2004)0115) un 2005. gada 14. februāra paziņojumu (COM(2005)0044) par sieviešu un vīriešu līdztiesību,

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 5. februāra paziņojumu “Augstskolu loma zināšanu Eiropā” (COM(2003)0058),

—

ņemot vērā Komisijas 2000. gada 7. jūnija paziņojumu “Dzimumu līdztiesība: Eiropas Kopienas pamatstratēģija (2001.—2005. g.)” (COM(2000)0335),

—

ņemot vērā deklarāciju, kas pieņemta 2005. gada 4. februārī Luksemburgā rīkotajā Eiropas Savienības ministru konferencē par dzimumu līdztiesības politiku,

—

ņemot vērā deklarāciju par romu iesaistīšanas desmitgadi 2005.—2015. g., ko Sofijā 2005. gada 2. februārī parakstīja Centrālās un Dienvidaustrumeiropas valstu premjerministri,

—

ņemot vērā deklarāciju, ko pieņēma 1992. gadā Atēnās notikušajā Eiropas konferencē par sievietēm varas pozīcijās, un saskaņā ar kuru ir minēts, ka “sievietes pārstāv pusi no cilvēces talantiem un zināšanām”,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumus un runas,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A6-0416/2006),

A.

tā kā dalībvalstu statistikas dati norāda uz zemāku sieviešu īpatsvaru pēcdiploma kvalifikāciju ieguvēju vidū, salīdzinot ar vīriešiem, un tā kā ir ziņots par to, ka dažādu ar dzimumu saistītu ierobežojumu dēļ mazāk sieviešu, nekā vīriešu, pievēršas mūžizglītībai;

B.

tā kā mājsaimniecības darbus un pienākumus ģimenē joprojām veic galvenokārt sievietes un tādējādi atvēlētais laiks viņu turpmākām mācībām un mūžizglītībai ir ierobežots;

C.

tā kā izglītības, īpaši augstākās izglītības, pieejamība ir sevišķi apgrūtināta jauniešiem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, un tiek veicināta to tradīciju turpināšana, kas dod priekšroku zēnu izglītošanai;

D.

tā kā nozīmīgais progress, kas gūts dzimumu līdztiesībā izglītības jomā galvenokārt attiecas uz labvēlīgu kvantitatīvu attīstību, t. i., saistībā ar to sieviešu skaita palielināšanos, kurām ir piekļuve visu līmeņu izglītībai, bet kam nav atbilstošu kvalitātes attīstības rādītāju attiecībā uz studiju jomas un specialitātes izvēli, kuru pārsvarā nosaka sabiedrības viedokļi un tradicionālie dzimumu stereotipi;

E.

tā kā izglītība ir svarīga Eiropas vērtība, kā arī viena no pamattiesībām un galvenais līdzeklis sociālajā iekļaušanā; tā kā problēmas un zināmi aizspriedumi attiecībā uz izglītotām sievietēm turpina pastāvēt sabiedrībā un tā kā izglītotas sievietes bieži nevar atrast iespējas īstenot savas spējas profesionālajā un sabiedriskajā dzīvē;

F.

tā kā dažās kultūrās joprojām pastāv tradicionāli un reliģiski aizspriedumi, kas ierobežo meiteņu un jaunu sieviešu piekļuvi izglītībai;

G.

tā kā plašsaziņas līdzekļi turpina izplatīt dzimumu stereotipus, tādējādi veicinot sieviešu tradicionālo tēlu saglabāšanu, nevis apbrīnojamus piemērus, kas vērti, lai tos atdarinātu, kā Marija Sklodovska-Kirī;

H.

tā kā nacionālo minoritāšu, īpaši romu, kā arī imigrantu grupu meiteņu un jaunu sieviešu piekļuve izglītībai ir sevišķi ierobežota, un izglītības jomā bieži vērojama diskriminācija un skolu segregācija, tostarp koriģētas mācību programmas, resursu trūkums, nemotivēti un nekvalificēti darbinieki, slikta infrastruktūra, kā arī nepiemērotas izglītības programmas un pārbaudes metodes;

I.

tā kā daudzās dalībvalstīs izglītība netiek pienācīgi finansēta no valsts budžeta un turklāt pedagoģisko darbu pārsvarā veic sievietes,

1.

norāda, ka meitenēm un sievietēm ir cilvēktiesības uz izglītību un profesionālo apmācību, kas veido būtisku sastāvdaļu, lai pilnībā ievērotu visas citas sociālās, ekonomiskās, kultūras un politiskās tiesības;

2.

atzinīgi vērtē to, ka vidēji astoņas no desmit meitenēm pabeidz studijas augstākās izglītības iestādēs Eiropā un ka statistikas dati norāda uz vienlīdzīgām iespējām abiem dzimumiem iegūt augstāko izglītību un uz patiešām augstu sieviešu motivāciju, ja viņas neierobežo ar dzimumu saistīti iemesli;

3.

norāda, ka izglītībā un pētniecībā pēc studiju beigšanas sieviešu skaits ir lielāks (59 %), tomēr šis skaits būtiski sarūk turpmākā karjeras posmā — no 43 % sieviešu ar zinātņu doktora grādu tikai 15 % tiek piešķirts profesora nosaukums;

4.

atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar ANO Tūkstošgades projektu ir veikti vairāki praktiski pasākumi, lai samazinātu dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz izglītības pieejamību, un ka dalībvalstīs notiek atklātas debates par abu dzimumu piekļuvi izglītībai;

5.

atzinīgi vērtē augstākās izglītības sistēmas reformu, kuras pamatā ir Lisabonas stratēģija un kura ir īpaši saistīta ar mūžizglītību, kas jaunām sievietēm sniedz iespēju turpināt izglītību;

6.

atzinīgi vērtē 2000. gadā publicēto Komisijas ziņojumu par skolu izglītības kvalitāti, kurā ir analizēti 16 rādītāji, tostarp izglītības pieejamība no dzimumu aspekta;

7.

atzinīgi vērtē plānu izveidot Dzimumu līdztiesības institūtu, kurš tostarp arī uzraudzītu izglītības pieejamību abiem dzimumiem atsevišķās dalībvalstīs un pasaulē;

8.

iesaka, vērtējot politiku vienlīdzīgas piekļuves izglītībai jomā, balstīties uz novērtējumu, kurā izmantoti statistikas dati atsevišķi pa dzimumiem, lai labāk izceltu un risinātu problēmas saistībā ar nevienlīdzību, kas joprojām pastāv attiecībā uz piekļuvi atsevišķiem augstākās akadēmiskās kvalifikācijas veidiem un to iegūšanu, tostarp pēcdiploma līmenī un zinātniskā pētniecībā, kā arī mūžizglītības jomā;

9.

aicina dalībvalstis atvieglot izglītības pieejamību sievietēm un vīriešiem, kas aprūpē bērnus, kā arī vecākiem, kuri ir pārtraukušas kvalifikācijas iegūšanas procesu, lai audzinātu bērnus;

10.

iesaka risināt dialogu ar sociālajiem partneriem, lai viņus motivētu radīt labvēlīgus apstākļus izglītības un mūžizglītības pieejamības uzlabošanai sievietēm, kuras pārtraukušas profesionālo apmācību, kā arī sievietēm, kurām ir zema kvalifikācija;

11.

atsaucas uz to, ka joprojām ir nepieņemami lielas darba samaksas atšķirības sievietēm un vīriešiem un ka nav būtisku pazīmju, kas liecinātu par šo atšķirību samazināšanos; norāda, ka vidēji sievietes nopelna par 15 % mazāk nekā vīrieši un ka tā cēlonis ir gan tiesību aktu par vienādu darba samaksu nepildīšana, gan virkne strukturālu nevienlīdzību, tādu kā darba tirgus segregācija, atšķirības darba veikšanas modeļos, izglītības un profesionālās apmācības pieejamība, neobjektīva novērtējuma un atalgojuma sistēmas, kā arī stereotipi;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus pieejamos līdzekļus, lai izskaustu sabiedrībā valdošos stereotipus, ar kuriem diskriminē sievietes darba vietā, par ko var īpaši pārliecināties zinātnes un tehnoloģiju jomā, kur sievietes ir ļoti maz pārstāvētas, kā arī pievērst sevišķu uzmanību dzimumu līdztiesības jautājumiem un pastāvīgi uzraudzīt šo jomu un novērtēt datus;

13.

aicina dalībvalstis veicināt tādu amatu pieejamību sievietēm, kas saistīti ar atbildību un lēmumu pieņemšanu valsts un privātos uzņēmumos, pievēršot īpašu vērību akadēmiskiem amatiem;

14.

mudina Komisiju tās attiecību politikā ar trešām valstīm sekmēt līdztiesības principa un izglītības vienlīdzīgas pieejamības principa ievērošanu attiecībā uz meitenēm, īpaši kaimiņattiecību un attīstības atbalsta politikā;

15.

prasa dalībvalstīm stiprināt skolotāju, sieviešu, stāvokli izglītības sistēmas augstākajos līmeņos un centros, kur tiek pieņemti lēmumi izglītības jomā, t. i., posteņos, kur viņu kolēģi vīrieši joprojām ir vairākumā;

16.

uzsver, ka ir nepieciešams pārveidot mācību programmas visos izglītības līmeņos, kā arī skolu mācību grāmatu saturu; iesaka pasniedzēju un citu izglītības darbinieku apmācību virzīt uz līdzsvarotas dzimumu politikas prasību izpildi, kā arī to, lai dzimumu politikas jautājumus iekļautu pasniedzēju apmācības programmās pedagoģijas un citās fakultātēs;

17.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm īstenot tādu politiku saistībā ar nacionālām, etniskām un kultūras minoritātēm, neaizmirstot romu minoritāti, kura sniegtu piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un vienlīdzīgiem apstākļiem izglītībā kā zēniem, tā meitenēm, tostarp programmām, kas paredzētas sagatavošanai skolai, pievēršot īpašu uzmanību daudzkultūru pieejai, ar kuras palīdzību veicina minoritāšu un imigrantu grupu jauno sieviešu un meiteņu integrēšanu vispārējā izglītības sistēmā, lai novērstu divkāršu diskrimināciju;

18.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai aizsargātu sieviešu imigranšu un meiteņu imigranšu tiesības un cīnītos ar diskrimināciju, kurai viņas ir pakļautas savā izcelsmes kopienā, noraidot visus kultūras un reliģijas relatīvisma veidus, kas varētu pārkāpt sieviešu pamattiesības;

19.

iesaka dalībvalstīm atbalstīt izpratnes veidošanu par vienlīdzīgu piekļuvi visu līmeņu izglītībai, īpaši attiecībā uz neaizsargātām kopienām, ar mērķi izskaust jebkādus aizspriedumus, kas ietekmē meiteņu un jaunu sieviešu piekļuvi izglītībai;

20.

iesaka dalībvalstīm pieskaņot studiju programmas strādājošu jauniešu vajadzībām, kā arī to personu, īpaši meiteņu un sieviešu, vajadzībām, kuras aprūpē mazus bērnus vai izmanto maternitātes atvaļinājumu; uzskata, ka pašreizējās tehniskās iespējas ļauj atrast piemērotus risinājumus;

21.

prasa veltīt lielākas pūles, lai noskaidrotu kognitīvi apdāvinātas jaunas personas, īpaši meitenes un jaunas sievietes, kā arī personas, kurām ir mācīšanās grūtības, tādas kā disleksija, dispraksija, diskalkūlija un uzmanības deficīts ar hiperaktivitāti, un sniegt tām lielāku atbalstu;

22.

aicina dalībvalstis atkārtoti izvērtēt pārbaudes metodes, ko piemēro bērnu, īpaši romu bērnu, nosūtīšanai uz koriģējošām skolām;

23.

atzinīgi vērtē no ES fondiem, kā arī no citiem, tostarp bezpeļņas sektora avotiem finansētu izglītības programmu īstenošanu un izmantošanu, lai veicinātu tādu meiteņu un jaunu sieviešu izglītību, kuras nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm; īpaši atzinīgi vērtē pašreizējo programmu un atbalsta fondu izmantošanu, kā arī jaunu finansējuma veidu meklēšanu; vienlaikus uzsver nepieciešamību visās dalībvalstīs daudz vairāk ieguldīt jauniešu izglītībā viņu izaugsmei nākotnē;

24.

ierosina dalībvalstīm savos budžetos izmantot instrumentu finansēšanai dzimumu līdztiesības jomā, tādējādi kompensējot ar dzimumu atšķirībām saistīto netaisnību, un kurš pirmkārt un galvenokārt sniegs labumu izglītības jomā;

25.

iesaka dalībvalstīm izstrādāt tādu valsts izglītības politiku un to uzraudzīt, kas dotu iespēju visām meitenēm, tāpat kā zēniem, uzsākt obligāto izglītību, to turpināt un pabeigt, nodrošinot, ka viņas paliek skolā līdz minimālā vecuma sasniegšanai, kas ļauj tām legāli iesaistīties darba tirgū;

26.

norāda, ka ir rūpīgi jāizvērtē statistikas dati par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kā arī attiecībā uz citiem daudzējādās diskriminācijas aspektiem, piemēram, etnisko piederību, jo īpaši tādēļ, ka ne vienmēr ir pieejami statistiski diferencēti dati par dzimumu līdztiesības jautājumiem attiecībā uz bērniem un jauniešiem; atgādina, ka tam ir jābūt vienam no izveidojamā Dzimumu līdztiesības institūta pienākumiem;

27.

aicina dalībvalstis veicināt ar dzimumu saistītu jautājumu pozitīvu atspoguļošanu plašsaziņas līdzekļos, popularizējot cienīgu sieviešu un vīriešu tēlu, kas būtu brīvs no aizspriedumainiem un izkropļotiem priekšstatiem, kuri noved pie viena vai abu dzimumu nepietiekama novērtējuma;

28.

norāda, ka mācību jomā sieviešu izglītības vajadzībām ir jāizmanto jaunas tehnoloģijas, piemēram, tālmācība ar datortehnoloģiju starpniecību;

29.

aicina dalībvalstis un Komisiju veikt pasākumus, lai saskaņā ar Lisabonas stratēģiju novērstu digitālo plaisu starp dzimumiem un lai paplašinātu informācijas sabiedrību, izmantojot sieviešu un vīriešu līdztiesības veicināšanas pasākumus, kā arī darbību, kas sievietēm nodrošinātu vieglāku pieeju, palielinot e-iemaņu apguvi, īstenojot programmas, kas paredz īpašus pasākumus, lai iekļautu sievietes no mazāk aizsargātām grupām un lai kompensētu līdzsvara trūkumu starp pilsētu un lauku apvidiem;

30.

iesaka dalībvalstīm izstrādāt elastīgākas pieaugušo izglītības un mūžizglītības programmas, lai strādājošas sievietes un mātes varētu turpināt izglītību tādās programmās, kas piemērotas viņu grafikiem, tādējādi sniedzot sievietēm lielāku izglītības pieejamību un iespējas piedalīties alternatīvās izglītības programmās, lai viņas kļūtu neatkarīgākas un varētu aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē, un ar to tālāk veicinot dzimumu līdztiesību;

31.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

—

ņemot vērā 2006. gada 29. maija Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “ES attiecības ar Klusā okeāna salām — stratēģija nostiprinātām partnerattiecībām” (COM(2006)0248),

—

ņemot vērā 2006. gada 17. jūlija ES Vispārējo lietu un ārējo attiecību ministru Eiropadomes secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu,

—

ņemot vērā 2000. gada 23. jūnijā parakstīto Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm (Kotonū nolīgums) (1),

—

ņemot vērā Kotonū nolīguma 89. panta pirmo punktu, kurā noteikts, ka jāizstrādā īpaši noteikumi un pasākumi, lai atbalstītu ĀKK valstis to centienos pārvarēt dabas un ģeogrāfisko apstākļu grūtības un citus šķēršļus, kas kavē to attīstību, dodot iespēju tām attiecīgi paātrināt attīstības tempu,

—

ņemot vērā ANO Tūkstošgades projekta ziņojumu “Ieguldījums attīstībā — praktisks plāns Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju tajā, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku — “Eiropas konsenss” (2),

—

ņemot vērā attīstīto valstu un jaunattīstības valstu ministru — atbildīgo par attīstības veicināšanu, kā arī daudzpusējo un divpusējo attiecību attīstības iestāžu vadītāju 2005. gada 2. martā pieņemto Parīzes Deklarāciju par palīdzības efektivitāti,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 23. marta rezolūciju par ekonomikas partnerības nolīgumu (EPAs) ietekmi uz attīstību (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu (A6-0325/2006),

A.

ņemot vērā to, ka Eiropas valstis ir vēsturiski saistītas ar Klusā okeāna reģionu;

B.

tā kā vairākums Klusā okeāna salu valstu ir relatīvi nesen ieguvušas neatkarību;

C.

tā kā ES klātbūtne šajā reģionā ir nozīmīga, jo šeit atrodas Jaunkaledonijas, Franču Polinēzijas, Volisas un Futunas (Francija) un Pitkērnas salu (Apvienotā Karaliste) aizjūras teritorijas;

D.

tā kā kustība “Par kodolbrīvu un neatkarīgu Kluso okeānu”(NFIP) cīnās par to, lai reģionā tiktu gan izbeigti visi kodolizmēģinājumi, gan respektēta pastāvīgo iedzīvotāju cilvēka cieņa;

E.

tā kā ES ir šim reģionam nozīmīga līdzekļu devēja, kas kopš pirmo Klusā okeāna salu valstu pievienošanās pirmajai Lomes Konvencijai 1975. gadā ir sniegusi atbalstu vairāk nekā 1,8 miljardu euro apmērā;

F.

ņemot vērā Klusā okeāna foruma 16 dalībvalstu pieņemto Klusā okeāna reģiona attīstības plānu, kura mērķis ir stiprināt reģionālo sadarbību un integrāciju, galveno uzmanību pievēršot tautsaimniecības izaugsmei, ilgtspējīgai attīstībai, labai pārvaldei un drošībai, ievērojot reģionālisma principu un piedāvājot iespēju tālāk attīstīt ES un Klusā okeāna reģiona valstu attiecības;

G.

tā kā Klusā okeāna salu valstis saskaras ar nopietnām problēmām, ko izraisa straujš iedzīvotāju pieaugums, nepietiekams kvalificēta darbaspēka piedāvājums, vāja saimnieciskā attīstība, etniskie konflikti, sociālekonomiskās atšķirības, pārvaldes nepilnības un globālo ekonomikas tendenču ietekme, tādējādi radot bažas par to, ka šajā reģionā turpmāk var pieaugt nabadzība un nestabilitāte;

H.

tā kā Klusā okeāna reģionā ir ievērojami dabas resursi, taču tajā ir ļoti komplicēta zemes īpašumu struktūra, kas dažkārt var kavēt attīstību;

I.

tā kā ĀKK ir pilntiesīgas demokrātiskas valstis, izņemot Tongu, kura ir konstitucionāla monarhija,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt pirmo ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu pēc sadarbības 30 gadu garumā, kas iesākās ar pirmās Lomes Konvencijas parakstīšanu 1975. gadā un Kotonū nolīguma parakstīšanu 2000. gada jūnijā;

2.

uzsver, ka ES kā šim reģionam nozīmīgai līdzekļu devējai ir iespēja radīt stratēģiju, kas atbalstīs Klusā okeāna salu valstis Tūkstošgades attīstības mērķu (MDGs) sasniegšanai;

3.

uzsver reģiona neviendabīgumu un tādēļ prasa Komisijas stratēģijā ievērot elastīgumu, lai nodrošinātu, ka atbalsts attīstībai tiek sniegts atbilstīgi valstu un reģiona prioritātēm, tādējādi gūstot maksimālu labumu gan vairāk, gan mazāk attīstītajās Klusā okeāna reģiona valstīs;

4.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ir nepieciešams pastiprināts politisks dialogs ar Klusā okeāna valstu forumu, kura vadītāji ir pieņēmuši jaunu nolīgumu, ar ko, atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem, nodibina Forumu kā starpvaldību organizāciju; vienlaikus uzsver, ka dialoga padziļināšanā reģionālajā līmenī ir arī jāņem vērā reģiona nabadzīgāko valstu vajadzības;

5.

uzsver, ka jebkurai stratēģijai ir atbilstīgi jāapmierina visu, īpaši nabadzīgāko, Klusā okeāna salu valstu attīstības vajadzības, lai atbalstītu šo valstu centienus sasniegt TAM;

6.

atzīst, ka Klusā okeāna reģions ir ļoti bagāts ar dabas resursiem, īpaši attiecībā uz zivju krājumiem, dabas izrakteņiem un mežiem, un ka daudzās reģiona valstīs ekonomikas pamatu veido lauksaimniecība un tūrisms; tāpēc uzsver, ka jebkuras tādas stratēģijas centrā, kas attiecas uz šīm galvenajām jomām, ir jāizvirza ekoloģiski un ekonomiski stabila attīstība; uzsver, ka dabas resursu izmantošanai jāsekmē ienākumu palielināšana visiem Klusā okeāna salu valstu iedzīvotājiem un īpaši jāatbalsta nabadzības samazināšana;

7.

atzīst Eiropas Savienības finansiālās palīdzības nozīmīgumu, lai veicinātu vietējās zivsaimniecības attīstību reģionā, kura ir galvenais ieņēmumu avots Klusā okeāna salu valstīm un it sevišķi valstīm ar zemu nacionālo kopienākumu, kā, piemēram Kiribati, Maršalu salas, Mikronēzija un Tuvalu;

8.

uzsver labas apsaimniekošanas nozīmīgumu zivsaimniecības sektorā, lai nepieļautu pārzveju un sagraujošas zvejas metodes un lai novērstu draudus videi, kas iznīcinātu jūras dzīvi, īpaši attiecībā uz tunzivju zveju, attiecībā uz kuru Klusais okeāns ir viens no bagātākajiem pasaules zvejas rajoniem;

9.

ļoti atzinīgi vērtē reģionālo pieeju, ko Klusā okeāna salu valstis īsteno, nodrošinot tunzivju krājumu apsaimniekošanu reģionā, un mudina ES jebkuru vienošanos par tunzivīm apspriest ar reģionu kopumā, nevis ar atsevišķām valstīm;

10.

atzīst nozīmi, kāda ir licences maksu aplikšanai tunzivju tāldarbības zvejai reģiona valstu ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās (EEZ), jo tās ir būtisks ienākumu avots Klusā okeāna salu valstīs, īpaši attiecībā uz tādām valstīm ar zemiem ienākumiem kā Kiribati, Māršala Salas, Mikronēzija un Tuvalu; taču pauž bažas par nelielo lomu īpatsvaru, ko faktiski pārstrādā EEZ, un par to, ka tādējādi tiek zaudēta peļņa;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pastiprināt centienus, lai veicinātu zivsaimniecības ilgtspējīgu apsaimniekošanu, atbalstot reģiona pārraudzības, kontroles un uzraudzības sistēmas un stiprinot spējas nelegālas, nedeklarētas un nereglamentētas zvejas apkarošanai;

12.

aicina Eiropas Savienību un Klusā okeāna salu valstis atbalstīt FAO starptautisko rīcības plānu nelegālas, nedeklarētas un nekontrolētas zvejas apkarošanai; uzskata, ka tai ir jābūt prioritātei, noslēdzot nolīgumus ar trešām valstīm;

13.

aicina Eiropas Savienību un Klusā okeāna salu valstis cieši sadarboties, lai izbeigtu nelegālo, nedeklarēto un nekontrolēto zveju reģionā, stingrāk ievērojot savas ostas valstu un/vai karoga valstu saistības;

14.

iesaka vairāk attīstītajām Klusā okeāna valstīm turpināt pilnveidot vietējo produkcijas pārstrādi, tādējādi radot vairāk darbavietu, tādējādi izmantojot iespēju saņemt tos Eiropas Investīciju bankas aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, ko piešķir Klusā okeāna salu uzņēmēju maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai kāpinātu pārstrādes jaudu un palielinātu reģiona ienākumus; atzinīgi vērtē zivju resursu un zvejas jaudu novērtēšanu, ko veic Klusā okeāna salu foruma zivsaimniecības aģentūra, un prasa, lai tiktu paplašinātas vietējās zvejas flotes tur, kur jaudu ir iespējams kāpināt;

15.

aicina Komisiju veikt liela mēroga nelikumīgu rūpnieciskās mežistrādes darbību un ar tām saistītās tirdzniecības ietekmes uz vidi un sabiedrību novērtēšanu Klusā okeāna valstīs;

16.

aicina Komisiju galveno uzmanību veltīt tam, lai ātri tiek īstenota konvencija par bioloģisko daudzveidību un ar to saistītie nolīgumi, īpaši darba programma aizsargājamām teritorijām, kas ir efektīvs līdzeklis, lai Klusā okeāna reģionā novērstu mežu un jūras ekosistēmu turpmāku iznīcināšanu un degradāciju;

17.

aicina Komisiju palielināt atbalstu videi un sabiedrībai labvēlīgai mežu apsaimniekošanai, kā arī drošu sistēmu ieviešanai, kas Eiropas patērētājiem ticami garantētu, ka ES tirgū pārdoto koka izstrādājumu ražošanai ir izmantota no ilgtspējīgiem resursiem iegūta koksne; uzsver, ka ir svarīgi mainīt struktūru, pārmērīgu lielapjoma rūpniecisko mežizstrādi aizstājot ar vidi saudzējošiem mežsaimniecības projektiem, lai nodrošinātu ienākumus vietējām kopienām un palīdzētu cīnīties pret nabadzību;

18.

atbalsta 2000. gadā parakstīto konvenciju par tālu migrējošu zivju krājumu saglabāšanu un apsaimniekošanu Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā, ar mērķi tunzivju zivsaimniecībā sasniegt stabilus lomus ilgtermiņā, sadarbojoties Klusā okeāna valstīm ar tām valstīm, kuras nodarbojas ar tāljūras zveju;

19.

uzsver, ka ievērojami lielāki ieguldījumi ir vajadzīgi minerālu iegulu — svarīga ārzemju valūtas ieguves avota gan vairāk, gan mazāk attīstītajām Klusā okeāna valstīm — apsaimniekošanai, lai novērstu priekšlaicīgu resursu sarukšanu, kā tas bija vērojams Nauru pēc 50 gadu ilgas nepārtrauktas fosfāta ieguves;

20.

aicina Komisiju sadarbībā ar Klusā okeāna salu valstīm nodrošināt, ka pilnīgā atklātībā tiek nodota informācija par visiem nodokļiem un citiem maksājumiem, kurus reģionā veikušas naftas, kalnrūpniecības un gāzes sabiedrības dažādām valdībām, un ko publicē to gada finanšu pārskatos;

21.

vērš uzmanību uz tūrisma svarīgumu reģiona ekonomikā, ņemot vērā, ka Klusā okeāna salās to idilliskā vide ir nozīmīgs kapitāls; uzsver, ka vienlaikus ar tūrisma attīstību jāpalielina vietējo uzņēmēju tūrisma pakalpojumi, lai nodrošinātu tūrisma nozares noturīgumu un gūtu maksimālu labumu vietējai ekonomikai;

22.

prasa aizliegt jebkādus kodolizmēģinājumus un uzskata, ka ir būtiski visu reģionu izveidot par kodolbrīvu zonu un ka ir jāatlīdzina zaudējumi, ko kodolizmēģinājumi izraisījuši videi, ekosistēmām un sabiedrības veselībai;

23.

atzīst ieguvumus, ko Klusā okeāna valstu ekonomikai ir devusi lēto izmaksu aviolīniju izveide, ar ko tiek sniegti pakalpojumi reģionā, un prasa, lai tiktu likvidēti šķēršļi “atvērto debesu” (open skies) politikai, vienlaikus saprātīgi attīstot gaisa transportu, lai līdz minimumam samazinātu emisijas un intensīvākas gaisa satiksmes citādi radīto ietekmi uz vidi;

24.

uzsver, ka vairākumā gadījumu tikai bagātākās valstis ar attīstītāku infrastruktūru un biežāku gaisa satiksmi katru gadu piesaista nozīmīgu skaitu tūristu; uzsver arī, ka šajos gadījumos jāturpina izmantot atbalstu attīstībai, lai finansētu infrastruktūru un sekmētu ilgtspējīgu tūrismu;

25.

pieprasa, lai 10. Eiropas Attīstības fonda struktūrā Komisija īpaši akcentē atbalstu reģiona valstu izglītības un arodmācību sistēmām, jo nepilnības šajā jomā kavē šo valstu attīstību;

26.

atzīst nozīmīgumu, kāds ir lauksaimniecībai kā primārajam ienākumu avotam, ieskaitot eksporta ieņēmumus, un kā iztikas līdzekļu un darbavietu nodrošinātājai reģionā;

27.

uzsver, ka globalizācija un zaudētā preferenciālā piekļuve ES tirgum jau ir pamatīgi ietekmējusi reģiona, īpaši Fidži, ekonomiku;

28.

uzsver, ka mazāk attīstītajās valstīs, kuras izdzīvo galvenokārt ar pašnodrošinājuma lauksaimniecības palīdzību, ir pakāpeniski jāveic pāreja no izejvielu kultūru audzēšanas uz pārdošanai paredzētām ražām, lai nodrošinātu vairāk produkcijas eksportam, kā arī jāpārskata ražošanas un iepakošanas pakalpojumu izveides dzīvotspēja;

29.

uzsver, ka kvalificēts darbaspēks ir svarīgs priekšnoteikums Klusā okeāna valstu ekonomiskai izaugsmei, un tāpēc aicina Komisiju atbalstīt valstu politikas pamatnostādnes, kuru mērķis ir nodrošināt profesionālās izglītības iespējas un citas konkrētām vajadzībām pielāgotas apmācības, lai atbalstītu Klusā okeāna valstu vietējās rūpniecības nozares;

30.

uzsver savstarpējās reģiona iekšējās un tirdzniecības starp Klusā okeāna reģiona valstīm un ES nozīmi, tostarp reģionālo tirdzniecības nolīgumu ietvaros, tādos kā Klusā okeāna valstu tirdzniecības nolīgumi (PICTA), ierosinātais nolīgums par ciešākām ekonomikas attiecībām Klusā okeāna reģionā (PACER) un Ekonomikas partnerības nolīgums (EPA), tos izmantojot kā līdzekļus ekonomikas labklājības sekmēšanai reģionā;

31.

paturot prātā attiecīgo nolīgumu, tai skaitā Klusā okeāna salu valstu īstenotās Klusā okeāna stratēģijas un reģionālo organizāciju, kā, piemēram, Klusā okeāna salu foruma sekretariāta, pārvaldes izmaksas, aicina Komisiju sniegt atbilstošu finansiālu un tehnisku palīdzību šo nolīgumu savlaicīgai un efektīvai īstenošanai;

32.

atbalsta Komisijas vērtējumu par tādu valstu līdzdalības nozīmīgo lomu reģionā kā Austrālija, Jaunzēlande, ASV un Japāna, ņemot vērā, ka tās ir svarīgas donorvalstis Klusā okeāna valstīm un to tirdzniecības partneres, kā arī to, ka divpusējās attiecības starp ES un šīm valstīm uzlabosies, tām iesaistoties paplašinātā līdzdalībā Klusā okeāna reģionā;

33.

atbalsta Komisijas vērtējumu, ka ciešāka sadarbība ar citiem reģiona partneriem, tādiem kā Austrālija un Jaunzēlande, attiecībā uz atbalsta sniegšanu palielinātu tā efektivitāti;

34.

uzsver to, ka Klusā okeāna reģionam ir ģeopolitiska nozīme, un pauž bažas, ka starpvalstu sāncensība var veicināt politiski ietekmētu zemas kvalitātes atbalstu, kaitējot ilgtermiņa attīstībai, resursu ilgtspējībai un labai pārvaldei;

35.

aicina Komisiju atzīt, ka zemes īpašumu struktūra, īpaši Papua-Jaungvinejā, Zālamana salās, Vanuatu un Jaunkaledonijā (Francijas aizjūras teritorijā), ir ļoti komplicēta un faktiski kavē attīstību; tāpēc mudina Komisiju atbalstīt šo valstu un šīs aizjūras teritorijas iniciatīvas valsts zemes reformas jomā;

36.

aicina Komisiju sākt politiku straujās HIV/AIDS izplatīšanās risināšanai reģionā, īpaši Papua-Jaungvinejā un citās valstīs, kur izplatība kļūst arvien plašāka;

37.

vērš uzmanību uz četrām reģiona valstīm, proti, Papua-Jaungvineju, Zālamana salām, Vanuatu un Austrumtimoru, kuras skārusi malārija; mudina Komisiju izstrādāt programmas, lai risinātu šo problēmu, nodrošinot atbilstīgu aizsardzību pret malāriju, piemēram, apgādājot cietušās valstis ar pretmalārijas moskītu tīkliem guļvietās;

38.

uzskata — lai nodrošinātu efektīvu atbalsta sniegšanu, būtiski svarīga visā Klusā okeāna reģionā ir labas pārvaldes veicināšana, lai novērstu korupciju, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, kā arī lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību; uzsver, ka atbilstīgi jādarbojas valsts iestādēm, kā arī jābūt pārredzamām un noturīgām procedūrām, lai atbalstu attīstībai reģionā saņemtu tie, kam tas paredzēts;

39.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka reģiona ekonomikas attīstībai politiskā nestabilitāte un konflikti var būt postoši, īpaši saistībā ar zaudētiem ieņēmumiem tūrisma jomā un tiem, ko izraisa ekonomikas infrastruktūras sagraušana;

40.

pieprasa, lai Eiropas Savienības un Klusā okeāna salu valstu spēcīgāku partnerattiecību rezultātā pieaug atbalsts šo valstu parlamentiem, kas stiprinātu to resursus un darbības nozīmību, šādi veicinot politisko stabilitāti reģionā;

41.

vērš uzmanību uz to, ka Klusā okeāna salu valstis ir neaizsargātas pret dabas katastrofām un to sekām valsts ekonomikā; tāpēc atbalsta Komisijas prasību izstrādāt reģionālu programmu sagatavotībai dabas katastrofām;

42.

atbalsta Komisijas viedokli, ka Klusā okeāna valstis ir dziļi ieinteresētas klimata pārmaiņu problēmu risināšanā, ņemot vērā šo problēmu izraisītās iespējamās sekas, paaugstinoties jūras līmenim; atzīmē Klusā okeāna valstu rīcības pamatplānu 2006.—2015. g. klimata pārmaiņu problēmas risināšanai kā reģionālu mehānismu, lai atbalstītu pretdarbību klimata pārmaiņām, kā arī prasa pastiprināt dialogu starp ES un Klusā okeāna reģionu, lai risinātu klimata pārmaiņu un ar tām saistītos jautājumus;

43.

vērš uzmanību uz stāvokli Austrumtimorā, kur 2006. gada maijā un jūnijā plosījās vardarbība, un izsaka cerību, ka Komisija, strādājot ciešā sadarbībā ar starptautisko kopienu, palīdzēs Austrumtimoras vadītājiem risināt krīzi izraisošās problēmas, tostarp nepieciešamību nodrošināt politisko stabilitāti, cīnīties pret nabadzību, sekmēt sociālo attīstību un dažādu sabiedrības slāņu samierināšanu;

44.

atzinīgi vērtē 2006. gada 17. jūlija Eiropadomes secinājumus par ES stratēģiju attiecībā uz Klusā okeāna reģionu un īpašo uzmanību, kas veltīta nabadzības izskaušanai, TAM īstenošanai, cilvēkresursu attīstībai un jautājumiem veselības jomā; taču izsaka nožēlu, ka Padome ir pieņēmusi secinājumus, nesagaidot Parlamenta pausto nostāju;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Klusā okeāna valstu valdībām un parlamentiem.

—

ņemot vērā EK līguma 192. panta otro daļu,

—

ņemot vērā Reglamenta 39. un 45. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 21. maija paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā — attīstības plāns” (COM(2003)0284),

—

ņemot vērā Komisijas organizēto atklāto uzklausīšanu jautājumā par turpmākajām prioritātēm saistībā ar rīcības plānu uzņēmējdarbības tiesību un uzņēmumu vadības modernizēšanai un tās rezultātiem,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A6-0434/2006),

A.

tā kā ir pienācīgi izpildīts Reglamenta 39. panta 2. punkta nosacījums, ka neviens šāda veida priekšlikums netiek gatavots;

B.

tā kā 2006. gada 22. jūnija atklātajā izskatīšanā Eiropas Parlamenta Juridiskajā komitejā tika uzsvērta nepieciešamība izveidot Eiropas privātsabiedrību kā juridisku formu mazo un vidējo uzņēmumu pārrobežu uzņēmējdarbībai;

C.

tā kā Eiropas privātsabiedrību (EPS) dibina viena vai vairākas privātpersonas vai juridiskās personas, kuru juridiskās adreses var nebūt vienā un tajā pašā dalībvalstī, Kopienas teritorijā saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem un procedūru prasībām, kas jānosaka vienā regulā;

D.

tā kā Eiropas privātsabiedrība ir juridiska persona un, uzņemoties kredītsaistības, tā atbild tikai ar sabiedrības mantu;

E.

tā kā Eiropas privātsabiedrību uzņēmumi līdzās valsts tiesību aktos paredzētajām sabiedrības formām ir papildu un brīvprātīga izvēles iespēja, kā izveidot uzņēmumu;

F.

tā kā, dibinot Eiropas privātsabiedrību, var izvēlēties starp vienkāršo vai duālo struktūru;

G.

tā kā Eiropas privātsabiedrība valstī, kurā tā atrodas, saskaņā ar Direktīvu 68/151/EEK un atbilstoši valsts noteikumiem jāreģistrē piekritīgajā reģistrā, norādot juridisku adresi, kurā iespējams sniegt pakalpojumu, kā arī ņemot vērā kontroles mehānismus dibināšanas dokumentu satura pareizības un īstuma pārbaudīšanai;

H.

tā kā pilnībā jāsaglabā attiecīgais Kopienas tiesību kopums, kas paredz nodarbināto pārrobežu informēšanas, apspriešanās un līdzlemšanas tiesības, kā arī aizsargā iepriekš esošas nodarbināto līdzlemšanas tiesības (direktīvas 94/45/EK un 2005/56/EK), un tā kā rezultātā tāda uzņēmuma reorganizēšana, kurā ir noteiktas nodarbināto līdzlemšanas, informēšanas un apspriešanās tiesības, par Eiropas privātsabiedrību nedrīkst izraisīt šo tiesību izzušanu,

1.

pieprasa, lai Komisija 2007. gada laikā, pamatojoties uz EK līguma 308. pantu, iesniedz Parlamentam likumdošanas priekšlikumu par Eiropas privātsabiedrību statūtiem un pieprasa, lai šo priekšlikumu izstrādātu, ņemot vērā iestāžu apspriešanos un attiecīgos sīki izstrādātos ieteikumus, kas norādīti pielikumā;

2.

apstiprina, ka šie ieteikumi ievēro subsidiaritātes principu un pilsoņu pamattiesības;

3.

uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.