|
22.9.2007 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 223/6 |
Apelācija, ko 2007. gada 13. jūlijā ierosinājusi Bolloré SA par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T-109/02 (Bolloré/Komisija), T-118/02 (Arjo Wiggins Appleton/Komisija), T-122/02 (Mitsubishi HiTec Paper Bielefeld/Komisija), T-125/02 (Papierfabrik August Koehler/Komisija), T-126/02 (M-real Zanders/Komisija), T-128/02 (Papeteries Mougeot/Komisija), T-129/02 (Torraspapel/Komisija), T-132/02 (Distribuidora Vizcaína de Papeles/Komisija) un T-136/02 (Papelera Guipuzcoana de Zicuñaga/Komisija)
(Lieta C-327/07 P)
(2007/C 223/06)
Tiesvedības valoda — franču
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Bolloré SA (pārstāvji — C. Momège un P. Gassenbach, avocats)
Cita lietas dalībniece: Eiropas Kopienu Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
atcelt apstrīdēto spriedumu, jo ar to, no vienas puses, pārkāpj Bolloré SA tiesības uz aizstāvību un nevainīguma prezumpciju, un, no otras puses, sagroza pierādījumus, lai pierādītu pārkāpuma ilgumu; |
|
— |
atbilstoši Tiesas Statūtu 61. pantam pieņemt galīgo nolēmumu lietā T-109/02 un attiecīgi atcelt Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumu 2004/337/EK par EK līguma 81. panta un EEK līguma 53. panta piemērošanu (lieta COMP/E-1/36.212 — paškopējošais papīrs) (1) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Bolloré SA, vai, jebkurā gadījumā, samazināt Komisijas Bolloré SA uzlikto un Pirmās instances tiesas apstiprināto naudas sodu; |
|
— |
gadījumā, ja Tiesa nepieņemtu nolēmumu šajā lietā, atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem un nosūtīt lietu atkārtotai izskatīšanai Pirmās instances tiesā atbilstoši Tiesas spriedumam; |
|
— |
visbeidzot, atbilstoši Reglamenta 69. pantam, piespriest Komisijai atlīdzināt gan Pirmās instances tiesā, gan Tiesā radušos tiesāšanās izdevumus. |
Pamati un galvenie argumenti
Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja norāda divus pamatus.
Ar pirmo pamatu, kas sastāv no divām daļām, tā norāda, no vienas puses, ka, neatceļot iepriekš minēto Komisijas lēmumu, lai gan tajā pašā spriedumā Pirmās instances tiesa secināja, ka paziņojums par iebildumiem apelācijas sūdzības iesniedzējai nav devis iespēju iepazīties nedz ar iebildumu par tās tiešu dalību pārkāpumā, nedz pat ar faktiem, ko Komisija izmantoja šī iebilduma pamatojumam, no kā izriet, ka administratīvā procesa gaitā apelācijas sūdzības iesniedzēja nevarēja atbilstoši nodrošināt savu aizstāvību, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi tiesības uz aizstāvību ievērošanas pamatprincipu.
No otras puses, tiesības uz aizstāvību esot tikušas pārkāptas arī tādēļ, ka Pirmās instances tiesa esot nospriedusi, ka Komisijas pieļautā nelikumība apstrīdētā lēmuma atcelšanu nevar pamatot tāpēc, ka tai nav bijis izšķirošas ietekmes uz šī lēmuma rezolutīvo daļu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Kopienu konkurences tiesībās paziņojumam par iebildumiem ir tik fundamentāla nozīme, ka noteikumu attiecībā uz iebildumu par atbildības noteikšanu un norobežošanu paziņošanu neievērošanai būtu nenovēršami jāizraisa apstrīdēta lēmuma atcelšana.
Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja turklāt norāda, ka, nosakot pārkāpuma ilgumu, lai attiecīgi noteiktu Bolloré maksājamo naudas soda summu, Pirmās instances tiesa, no vienas puses, ir pārkāpusi nevainīguma prezumpciju, jo tā ir balstījusies tikai uz vienkāršām nepamatotām norādēm, un, no otras puses, sagrozījusi pierādījumus attiecībā uz nozīmi, kas ir piešķirama citas sabiedrības (Arjo Wiggins Appleton) paziņojumiem un Eiropas paškopējošā papīra ražotāju asociācijas oficiālās sanāksmes, kas notikusi Cīrihē 1992. gada 23. janvārī, iespējami pret konkurenci vērstajam mērķim.