Prasība, kas celta 2007. gada 23. jūlijā — Francija/Komisija

(Lieta T-279/07)

(2007/C 211/104)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Francijas Republika (pārstāvji — E. Belliard, G. de Bergues, L. Butel un S. Ramet)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja prasa atcelt Komisijas 2007. gada 10. maija Lēmumu K (2007) 2110 galīgajā redakcijā, ar kuru Code Monétaire et Financier français normas, ar kurām trim kredītiestādēm Banque Postale, Caisse d' Épargne et Prévoyance un Crédit Mutuel ir nodrošinātas īpašas tiesības izplatīt A un zilās grāmatiņas, ir atzītas par nesaderīgām ar EKL 86. panta 1. punktu, skatītu kopā ar EKL 43. un 49. pantu.

Savas prasības atbalstam tā izvirza piecus pamatus.

Pirmais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un sacīkstes principa neievērošanu.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgās īpašās tiesības ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums un tādēļ nav savienojamas ar EKL 43. pantu, nepierādot, ka šīs tiesības nav nepieciešamas un samērīgas, ņemot vērā svarīgus vispārējo interešu iemeslus, kas ir mērķis panākt dzīvokļu un banku pakalpojumu pieejamību.

Ar savu trešo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot EKL 86. panta 2. punkta trešo nosacījumu, uzskatīdama, ka vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu pieejamība attiecas tikai uz personām, kurām ir īpašas grūtības piekļūt banku pamatpakalpojumiem. Tā apgalvo, ka Komisija ir pārsniegusi savas kontroles pilnvaras definēt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu un katrā ziņā ir pārāk šauri interpretējusi piekļuves bankas pakalpojumiem uzdevumu. Prasītāja uzskata, ka Komisija ir arī pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot EKL 86. panta 2. punkta otro nosacījumu attiecībā uz pienākumu piešķirt pakalpojumu ar publiskās varas aktu, kā arī piemērojot minētā panta ceturto un piekto nosacījumu. Tā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, aprēķinot īpašo tiesību atcelšanas ietekmi uz valsts finansēm, un ka tā ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot samērīguma principu, uzskatīdama, ka pastāv citi līdzekļi, kas mazāk ierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību, nekā īpašo tiesību piešķiršana, lai nodrošinātu līdzsvarotu vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu pieejamību bankām un sociālo dzīvokļu finansēšanu.

Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka attiecīgās īpašās tiesības nav saderīgas ar EKL 49. pantu.

Piektais prasītājas iesniegtais pamats ir saistīts ar apstrīdētā lēmuma pamatojuma trūkuma.