23.6.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/6


Apelācija, ko 2007. gada 8. martā ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā T-237/02 Technische Glaswerke Ilmenau GmbH/Eiropas Kopienu Komisija

(lieta C-139/07 P)

(2007/C 140/11)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — V. Kreuschitz, P. Aalto)

Pārējie lietas dalībnieki: Technische Glaswerke Ilmenau GmbH, Schott Glas, Zviedrijas Karaliste, Somijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu (1) lietā T-237/02 Technische Glaswerke Ilmenau GmbH/Komisija tiktāl, ciktāl ar to atzīst par spēkā neesošu Komisijas 2002. gada 28. maija lēmumu, ar ko atsaka piekļuvi dokumentiem, kuri saistīti ar Technische Glaswerke Ilmenau GmbH piešķirtā atbalsta izmeklēšanas procedūrām;

piespriest Technische Glaswerke Ilmenau GmbH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Eiropas Kopienu Komisija lūdz atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā T-237/02, ar ko atceļ Komisijas 2002. gada 28. maija lēmumu, ar kuru atsaka piekļuvi dokumentiem, kas saistīti ar Technische Glaswerke Ilmenau GmbH piešķirtā atbalsta izmeklēšanas procedūrām.

Saskaņā ar Pirmās instances tiesas un Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta izmeklēšanas procedūrās procesa dalībniekiem un tātad arī atbalsta saņēmējam nav tiesību iepazīties ar lietas materiāliem. Apstrīdētā sprieduma 87.-89. punktā izklāstītais Pirmās instances tiesas konstatējums, ka nepastāvēja īpaši apstākļi, kas ļautu skaidri uzskatīt, ka pieteikums par piekļuvi lietas materiāliem bija jāatsaka, līdz ar to ir juridiski nepareizs. Tieši otrādi, no judikatūras skaidri izriet, ka attiecīgajiem dokumentiem acīmredzami esot pilnībā piemērojams izņēmums no tiesībām par piekļuvi dokumentiem un ka tātad nebija jāveic katra dokumenta individuāla pārbaude.

Turklāt valsts atbalsta izmeklēšanas procedūra ir vērsta pret dalībvalsti, kas piešķir atbalstu, jo attiecīgajiem saņēmējiem nav tiesību saņemt valsts atbalstu. Līdz ar to attiecībā uz jautājumu par piekļuvi lietas materiāliem būtu jāpiemēro principu, ko pati Pirmās instances tiesa noteikusi attiecībā uz procedūru sakarā ar pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, proti, ka šādā procedūrā sabiedrībai nav tiesību piekļūt dokumentiem.

Turklāt apstrīdētā sprieduma rezultāts būtu absurds tādā ziņā, ka sabiedrībai, atsaucoties uz tiesību normu par pārskatāmību — Regulu Nr. 1049/2002 (2), būtu plašākas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem nekā atbalsta saņēmējam, kuru attiecīga procedūra skar tieši un kuram — tāpēc, ka tas ir skarts tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē — turklāt būtu tiesības celt prasību par lēmumu, ar kuru pabeidz procedūru. Vēl grūtāk būtu izskaidrojams tas, ka rezultātā atbalsta saņēmēja pieteikums varētu tikt noraidīts, atsaucoties uz piemērojamu judikatūru, kaut arī saņēmēja vai kādas trešās neiesaistītas personas pieteikumu, kas balstīts uz regulu par pārskatāmību, nedrīkst noraidīt.

Ar savu trešo pamatu Komisija norāda, ka spriedumā tiek piešķirta atšķirīga nozīme vienam un tam pašam terminam, proti, terminam “dokuments”, kas ir lietots vienskaitlī Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punktā un tās pašas regulas 6. pantā. Lai gan 4. panta 2. punktā šis termins nozīmē, ka, pieņemot attiecīgo lēmumu, katrs dokuments ir jāpārbauda individuāli, Pirmās instances tiesa interpretē 6. pantu tādējādi, ka var arī pieprasīt piekļuvi dokumentu grupai, kas dēvēta par administratīvās lietas materiāliem.

Savā ceturtajā pamatā Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 255. pantu, jo tās lēmums balstīts nevis uz tiesību normas tekstu, bet gan uz premisām, ko tā pati formulējusi neatkarīgi no normas teksta.

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini konstatējusi, ka abas Technische Glaswerke Ilmenau GmbH piešķirtā atbalsta izmeklēšanas procedūras jau ir bijušas pabeigtas brīdī, kad tika pieņemts lēmums par pieteikumu attiecībā uz piekļuvi administratīvās lietas materiāliem un ka līdz ar to administrācijai nebija intereses slepenības saglabāšanā, kas ir kļūdains secinājums cita starpā Pirmās instances tiesā notiekošās tiesvedības dēļ. Turklāt šķiet, ka Pirmās instances tiesa kļūdaini pamatojās uz principu, ka ar Regulu Nr. 1049/2001 tika padarīta par nepiemērojamu iepriekšējā judikatūra un procesuālo tiesību noteikumi valsts atbalsta kontroles jomā.


(1)  OV C 331, 29. lpp.

(2)  OV L 145, 43. lpp.