26.5.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 117/7

Apelācija, ko 2007. gada 2. martā ierosinājusi Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG par Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02, Raiffeisen Zentralbank Österreich AG u.c./Eiropas Kopienu Komisija, attiecībā uz lietu T-264/02

(Lieta C-125/07 P)

(2007/C 117/10)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Erste Bank der österreichischen Sparkassen AG (pārstāvis — F. Montag, advokāts)

Cits lietas dalībnieks: Eiropas Kopienu Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas (otrā palāta) 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02 (1) daļā, ar to noraidīta lietā T-264/02 celtā prasība atcelt atbildētājas 2002. gada 11. jūnija lēmumu K (2002) 2091, galīgā redakcija, procedūrā atbilstoši EKL 81. pantam un atcelt iepriekš minēto atbildētājas lēmumu daļā, kurā ar to prasītājai uzlikts naudas sods;

—

pakārtoti, atbilstoši samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu, kas noteikts 3. pantā atbildētājas 2002. gada 11. jūnija lēmumā K (2002) 2091, galīgā redakcija, procedūrā atbilstoši EKL 81. pantam;

—

pakārtoti tam, atcelt iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu un nosūtīt lietu PIT atkārtotai izskatīšanai;

—

katrā ziņā, piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus

Pamati un galvenie argumenti

1)

Tiek apgalvots, ka pieņemot pārsūdzēto spriedumu nav ievērots tiesību uz aizstāvību apjoms. Komisija nav atbilstoši uzklausījusi prasītāju par Austrijas krājbanku nozares tirgus daļu paredzēto aprēķinu. Spriedumā Pirmās instances tiesa ir kļūdaini pieņēmusi — ar to, ka atbildētāja paziņojumā par iebildumiem ir norādījusi uz prasītāju kā krājbanku nozares vadošo sabiedrību, pietiek, lai nodrošinātu prasītājas tiesības uz aizstāvību. Atbildētājai bija drīzāk jānorāda prasītājai uz to, kādus secinājumus tā paredz izdarīt no šī apstākļa.

2)

Ņemot vērā materiālās tiesības tiek iebilsts, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā to, ka ar atbildētājas lēmumu

a)

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo tā ir vainojusi prasītāju par GiroCredit rīcību laika posmā pirms prasītāja to bija pārņēmusi. Tā vietā atbildība par GiroCredit rīcību šajā laika posmā tai bija jāuzliek Bank Austria-Konzern, jo i) tā kontrolēja GiroCredit un ietekmēja tas dalību Lombard klubā, ii) tā piedalījās Lombard kluba nolīgumos par starpnieku izmantojot citu grupas sabiedrību un iii) lēmuma pieņemšanas laikā tā vēl juridiski pastāvēja.

b)

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo juridiski un ekonomiski neatkarīgu krājkašu tirgus daļas pārkāpuma izdarīšanas laika posmā (no 1995. gada līdz 1998. gada jūnijam) tā ir saistījusi ar prasītāju. Krājkašu nozares tirgus daļu saistīšanai ar prasītāju nav juridiska pamata. Turklāt nav izpildīti arī Pirmās instances tiesas un atbildētājas minētie tiesiskā pamatojuma nosacījumi.

c)

ir pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, jo krājkašu nozares tirgus daļu saistīšana ar prasītāju nozīmē galīgu atbildības uzlikšanu par juridisku un ekonomisku krājkašu rīcību, neņemot vērā Kopienu tiesas noteiktos striktos nosacījumus atbildības uzlikšanai par citas personas rīcību.

d)

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts, jo naudas sodu nevar uzlikt, pamatojoties uz GiroCredit un krājkašu nozares nelikumīgu piesaistīšanu prasītājam, vai katrā ziņā tas ir noteikts pārāk lielā apmērā.

e)

ir pārkāpts Regulas Nr. 17/1962 15. panta 2. punkts pat, ja krājkašu nozares saistība ar prasītāju būtu bijusi pareiza, kas tā nav, tāpēc, ka katrā ziņā visas krājkašu nozares saistīšana ar prasītāju bija nelikumīga, jo Bank Austria un Erste österreischiche Sparkasse — Bank AG katrai tika uzlikts atsevišķs naudas sods, un tādējādi to tirgus daļas nedrīkst ņemt vērā, nosakot naudas sodu prasītājai, otru reizi un tātad dubulti.

f)

ir pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, jo Lombard kluba nolīgumi nav “būtiski ”ietekmējuši dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību, un tādējādi EKL 81. panta 1. punkts šajā gadījumā vispār nebija jāpiemēro.

(1)  OV C 331, 29. lpp.