10.3.2007

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 56/32

Prasība, kas celta 2007. gada 7. janvārī — Beļģija pret Komisiju

(Lieta T-5/07)

(2007/C 56/63)

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Beļģijas Karaliste (pārstāvji — L. Van den Broeck, pārstāvis, J.-P. Buyle un C. Steyaert, avocats)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—	pirmkārt un galvenokārt, atcelt Komisijas 2006. gada 18. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl tajā tiek atzīts, ka uz “agrākiem ESF parādiem”, ko Beļģijas Karaliste, paturot visas tiesības, 2004. gada 21. decembrī nomaksājusi brīvprātīgi, neattiecas noilgums;

—

līdz ar to atzīt, ka uz šiem parādiem attiecas noilgums saskaņā ar Regulas Nr. 2988/95/EK 3. panta 1. punktu, un līdz ar to piespriest Eiropas Komisijai atmaksāt Beļģijas Karalistei summu EUR 631 177,60 apmērā un nokavējuma procentus, sākot no 2004. gada 21. decembra, kas tiek aprēķināti pēc ECB pamatlikmes, palielinot to par trīsarpus procentu punktiem;

—

pakārtoti, atcelt Komisijas 2006. gada 18. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl tajā tiek uzskatīts, ka strīdīgo agrāko ESF parādu nenomaksāšana rada procentus un līdz ar to piespriest Eiropas Komisijai atmaksāt prasītājai procentus, ko tā samaksājusi par strīdīgajiem parādiem, proti, summu EUR 377 724,99 apmērā un nokavējuma procentus, sākot no 2004. gada 21. decembra, kas tiek aprēķināti pēc ECB pamatlikmes, palielinot to par trīsarpus procentu punktiem;

—

tālāk pakārtoti, atcelt Komisijas 2006. gada 18. oktobra lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz pieprasīto procentu likmi. Tādējādi atzīt, ka procentu likme mainās atkarībā no ECB piemērotās procentu likmes galvenajām refinansēšanas darbībām, ko publicē Oficiālajā Vēstnesī, un līdz ar to piespriest Komisijai atmaksāt prasītājai par strīdīgajiem parādiem pārmaksāto procentu starpību un attiecīgos nokavējuma procentus, sākot no 2004. gada 21. decembra, kas tiek aprēķināti pēc ECB pamatlikmes, palielinot to par trīsarpus procentu punktiem;

—	katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz atcelt Komisijas 2006. gada 18. oktobra vēstulē izklāstīto lēmumu atteikt atmaksāt prasītājai summu, ko tā ir pārskaitījusi kā agrāku Eiropas Sociālā fonda parādu un kura atmaksu tā pieprasa, pamatojoties uz šī parāda piedziņas noilgumu un, pakārtoti, juridiska pamata neesamību procentu maksājuma pieprasīšanai.

No 1987. līdz 1992. gadam Komisija ar lēmumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulu Nr. 2950/83/EEK (1) un Lēmumu 83/673/EEK (2), pieprasīja Beļģijai atmaksāt summas, kas atbalsta veidā bija izmaksātas dažādām Beļģijas organizācijām (projektu veicinātāji) un ko tās nebija izmantojušas. Komisijas izdotās parāda tāmes prasītāja nosūtīja tālāk projektu veicinātājiem. Daži no tiem parādu atmaksāja tieši Komisijai, bet citi uzsāka saraksti ar Komisiju par atmaksas pieprasījumu likumību. Pēc Komisijas iniciatīvas jaunas diskusijas tika uzsāktas 2002. gadā. Bet 2004. gadā Komisija veica pasākumus, lai kompensētu maksājumus saistībā ar minētajiem agrākajiem ESF parādiem (debeta paziņojumi nosūtīti laikā no 1987. gada 15. janvāra līdz 1991. gada 31. decembrim), aprēķinot par tiem arī nokavējuma procentus, skaitot no debeta paziņojuma izdošanas datuma, ieskaitot tos prasītājas parādos pret Komisiju Eiropas Sociālā fonda vadības ietvaros. Prasītāja apstrīdēja šādu ieskaitu, kā arī Komisijas noteiktos procentus, pamatojot, ka attiecībā uz parādu ir iestājies noilgums un ka trūkst juridiska pamata nokavējuma procentu piedzīšanai. Taču, lai apturētu procentu aprēķināšanu, Beļģijas Karaliste samaksāja summu, kas bija līdzvērtīga to summu atlikumam, kas bija maksājams kā ESF parāds, par kuru nebija izdarīts ieskaits. Tajā pašā laikā Beļģijas Karaliste norādīja, ka tā neatsauc savus argumentus, kurus izvirzījusi vēstulēs, un ka tā patur tiesības pieprasīt šo summu atmaksu tiktāl, ciktāl tās argumenti tiek atzīti par pamatotiem. Komisija atbildēja ar 2005. gada 19. janvāra vēstuli, kurā tā izteica savu viedokli par prasītājas apgalvojumiem. Šī vēstule bija Beļģijas Karalistes prasības atcelt tiesību aktu priekšmets Pirmās instances tiesā. Ar 2006. gada 2. maija rīkojumu Pirmās instances tiesa šo prasību noraidīja kā nepieņemamu, pamatojot, ka attiecīgā vēstule nav atceļams tiesību akts EKL 230. panta izpratnē (3).

2006. gada 29. jūnijā prasītāja nosūtīja Komisijai jaunu vēstuli, pieprasot atmaksāt summu, kas bija līdzvērtīga to summu atlikumam, kas bija maksājams kā ESF parāds, par kuru nebija izdarīts ieskaits, ko tā bija samaksājusi, lai apturētu procentu aprēķināšanu, un prasītāja to pamatoja ar argumentiem, kurus bija izvirzījusi iepriekš sakarā ar parāda piedziņas noilgumu un sakarā ar juridiskā pamata trūkumu procentu piedziņai. Ar 2006. gada 18. oktobra vēstuli Komisija pauda savu atteikumu atmaksāt pieprasītās summas. Tas ir apstrīdētais akts, uz kuru attiecas šī prasība.

Savu primāri izvirzīto prasījumu atbalstam prasītāja norāda, ka vienīgais Eiropas Savienības tiesību akts, kas pilnībā attiecas uz Komisijas piedziņu, kura vērsta pret neizmantotu naudu saskaņā ar to reglamentējošiem tiesību aktiem, ir Regula Nr. 2988/95/EK (4). Prasītāja uzskata, ka šai lietai ir piemērojams regulas 3. pants, kas nosaka noilguma termiņus. Prasītāja apgalvo arī — ja Pirmās instances tiesa tomēr uzskatīs, ka prasītāja nevar pret Komisiju atsaukties uz noilguma termiņu, kas paredzēts Regulas Nr. 2988/95/EK 3. pantā, tad prasītāja var pamatoties uz tās pašas regulas 2. panta 4. punktu un piemērot Beļģijas tiesības, kas reglamentē noilguma termiņus attiecībā uz “personīgiem” prasījumiem.

Savu pakārtoto prasījumu atbalstam, kuri attiecas uz nepiemēroto juridisko pamatu Komisijas prasībai par nokavējuma procentu piedziņu no prasītājas, Beļģijas Karaliste apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot 86. panta 2. punkta b) apakšpunktu Regulā Nr. 2342/2002/EK, ar ko paredz īstenošanas kārtību Finanšu regulai (5). Prasītāja apgalvo, ka pastāv īpašs tiesisks regulējums, kas paredz izņēmumus no iepriekš minētās regulas, un ka saskaņā ar šo īpašo tiesisko regulējumu Komisija var pamatoties tikai uz tiesisko regulējumu par ESF darbību, kas bija to parādu avots, kuru atmaksu pieprasa Komisija, lai noteiktu iespējamos maksājamos procentus. Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka Komisija var pieprasīt procentu maksājumu tikai tad, ja tas bija iepriekš paredzēts, taču saskaņā ar prasītājas teikto lietas faktu rašanās laikā tā nav bijis.

Tālāk pakārtoti prasītāja apgalvo, ka pretēji Komisijas lēmumam procentu likme ir mainīga. Līdz ar to tā pieprasa, lai Komisijai tiktu piespriests atmaksāt prasītājai procentus, ko prasītāja ir pārmaksājusi par strīdīgo parādu.

(1) Padomes 1983. gada 17. oktobra Regula (EEK) Nr. 2950/83 par Lēmuma 83/516/EEK par Eiropas Sociālā fonda uzdevumiem īstenošanu, OV L 289, 1. lpp.

(2) Komisijas 1983. gada 22. decembra Lēmums par Eiropas Sociāla fonda (ESF) pārvaldību, OV L 377, 1. lpp.

(3) Pirmās instances tiesas 2006. gada 2. maija rīkojums lietā T-134/05 Beļģijas Karaliste/Komisija (Krājumā vēl nav publicēts).

(4) Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, OV L 312, 1. lpp.

(5) Komisijas 2002. gada 23. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam, OV L 357, 1. lpp.