|
24.2.2007 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 42/13 |
Apelācija, ko 2006. gada 18. decembrī ierosinājusi Eiropas Kopienu Komisija par Pirmās instances tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-168/01 GlaxoSmithKline Services Unlimited, iepriekš Glaxo Wellcome plc pret Eiropas Kopienu Komisiju
(Lieta C-513/06 P)
(2007/C 42/22)
Tiesvedības valoda — angļu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — T. Christoforou, F. Castillo de la Torre un E. Gippini Fournier)
Pārējie lietas dalībnieki: European Association of Euro Pharmaceutical Companies (EAEPC), Bundesverband der Arzneimittel-Importeure eV, Spain Pharma, SA, Asociación de exportadores españoles de productos farmacéuticos (Aseprofar), GlaxoSmithKline Services Unlimited, iepriekš — Glaxo Wellcome plc
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
|
— |
atcelt Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra sprieduma lieta T-168/01 GlaxoSmithKline Services Ltd./Eiropas Kopienu Komisija rezolutatīvās daļas 1. un 3.-5. punktu; |
|
— |
pieņemt galīgo spriedumu lietā, noraidot prasību atcelt tiesību aktu lietā T-168/01 kā nepamatotu; |
|
— |
piespriest prasītājai lietā T-168/01 atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus prasības tiesvedībā un šajā tiesvedībā. |
Pamati un galvenie argumenti
Komisija piekrīt Pirmās instances tiesas secinājumiem par apstrīdētā lēmuma pamatojumu, par vienošanās starp uzņēmumiem pastāvēšanu, kā arī par apgalvoto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu un subsidaritātes principa un EKL 43. panta pārkāpumu.
Komisija apstrīd Pirmās instances tiesas argumentāciju sprieduma daļā par konkurencei pretēju “iedarbību”. Tā apgalvo, ka Tiesas analīze, kas apstiprina konkurencei pretējas “iedarbības” pastāvēšanu, patiesībā ir vienošanās ierobežojošā “mērķa” analīze, ņemot vērā tiesiskās un saimnieciskās kopsakarības, tādējādi Tiesai bija jāapstiprina spriedumā izdarītais konstatējums, ka vienošanas ietver konkurencei pretēju mērķi. Komisijai ir būtiski iebildumi attiecībā uz pārējiem konstatējumiem par vienošanās “ietekmi”, it īpaši par attiecīgā tirgus definīciju, Komisijas apgalvojumu par 81. panta 1. punkta d) apakšpunktu noraidīšanu ar tiesiski nepareizu pamatojumu, ka atšķirīgas cenas tiek noteiktas ģeogrāfiski atšķirīgos tirgos, kā arī vairākiem citiem konstatējumiem spriedumā, ar ko Tiesa aizstāja Komisijas izdarīto faktiskā materiāla un saimniecisko datu vērtējumu ar pašas novērtējumu, šāda darbība apelācijas tiesvedībā nav pieļaujama. Tomēr, tā kā Komisija piekrīt Tiesas kategoriskajiem secinājumiem, ka aplūkojamās vienošanās iedarbība nav saderīga ar konkurenci, tai šajā tiesvedības stadijā nav nodoma izvirzīt apelācijas pamatus par šo sprieduma daļu.
Šī apelācija ir balstīta uz divām apelācijas pamatu grupām. Pirmā grupa attiecas uz apgalvojumiem par 81. panta 1. punktu, īpaši tiesību kļūdām un izkropļojumiem, interpretējot un piemērojot šajā normā ietverto “mērķa” jēdzienu, kā arī vairākiem izkropļojumiem, tiesību kļūdām un neatbilstībām vai pretrunām pamatojumā attiecībā uz vienošanās “tiesiskām un saimnieciskām kopsakarībām”. Otrā apelācijas pamatu grupa attiecas uz apgalvojumiem par 81. panta 3. punktu, it īpaši uz apgalvojumiem par pirmo šajā normā ietverto nosacījumu, bet arī uz to, ka daži citi nosacījumi nav pārbaudīti.